Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Čūskas sliede uz Puskupola

Orģinālvalodā: Snake Dike route on Half Dome, Yosemite valley, California, USA
Autors: Kārlis Priedītis
Foto no autora privātā arhīva
2011. gada oktobris, Kalifornija

Kā vienmēr jāsāk ar vēstures pārskatu – kāpēc tieši šis maršruts un tieši tagad? Savulaik pats apmeklēju trešo Kalnu Grupu, sievu Sandru aizsūtīju mācīties uz piekto Kalnu Grupu, un veiksmīgi panācu vēlamo efektu – tagad vajag tik kāpt, kāpt, kāpt. :) Kad pirms gada bija jāizsver visi plusi un mīnusi - vai pārvākties kādu laiku padzīvot Kalifornijā? - plusu sarakstā pirmais vienums pārliecinoši bija: "Tur taču var kāpt!"...

Reklāma:
Piedalies konkursā!


Pēc pārvākšanās uz ASV nedaudz "nobremzējām", bet ar jauno gadu sākām jaunu dzīvi – iegādājāmies ģimenes abonementu vietējā [iekštelpu "klinšu" kāpšanas zālē] PlanetGranite un sākām regulāri (vidēji kādas divas reizes nedēļā) trenēties.



Zāle tiešām jauka: kādi 100 maršruti no 5.2 līdz 5.13 (jā, pēc pusgada piemetās niķis grūtības pakāpes noteikt vietējās mērvienībās). Garākie maršruti šajā zālē ir pat savus 20 m augsti. Sākumā varējām izkāpt 5.10a/b, bet pamazām jau arī 5.11a/b un pa kādam 5.11c arī izdodas izcīnīt, tiesa ar noraušanos – kadri (kustības) ir, bet filma kopā nelīmējas. :) Regulāri notiek maršrutu pārskrūvēšana uz kādas no sienām – katru otro nedēļu var mēģināt ko jaunu. Drošība tiek uztverta nopietni un, lai varētu darboties šeit, jānoliek eksāmeni: vispirms jākāpj ar augšējo drošināšanu (kas problēmas nerada), pēc tam ar apakšējo, kur Sandra pamanījās izkrist un kārtot vēlreiz. Bet varbūt tas tik tāds princips: kas nav nācis uz maksas apmācībām - jāizgāž. Maršruti, kas paredzēti kāpšanai ar apakšējo drošināšanu, tādi stipri negatīvi – ar domu, lai raujoties neskrāpējas/netraumējas sitoties gar sienu. Zāle atrodas divu kilometru attālumā no mūsu mājas – tāds pareizs attālums, lai uzskrietu un iesildītos pirms kāpšanas. Atpakaļceļā savukārt raksturs rūdās – jāpārvar slinkums sevī. :)



Vilšanos sagādāja "piemājas klintiņas" – tuvajos kalnos pusstundas brauciena attālumā, kur kāpt ir, bet riebīgs smilšakmens, kas ir gan "nepatīkams uz tausti", gan nepiemērots tradicionālajai drošināšanai, jo drupans, gan sporta maršrutu izveidei vietējie pieiet savdabīgi – ar tādu minimālisma attieksmi, kas rada diskomfortu. Pāris reizes mēģinājām iesaistīt pārējos latviešus, ar ko kopā nonācām šai zemē, bet īsta interese tomēr neradās, lai gan zāles abonementu iegādājās vēl pieci bez mums. Tomēr lieta ir nopietna un nevienu negribas mudināt kāpt bez izpratnes, ko tas nozīmē vai var nozīmēt. Vismaz to mēs Kalnu Grupā no Liepiņa kunga iemācījušies esam – lai kāptu "droši", ir ļoti labi jāsaprot ko, kā un kāpēc tu dari.

Tāpat divas mazas, staigājošas "problēmiņas" prasa daudz organizātorikas, lai abi vecāki varētu netraucēti (un ir svarīgi, - lai varētu koncentrēties!) kāpt. Savukārt, lai varētu kāpt uz maiņām, vajag nopietnu trešo. Tāpēc KG5 meiteņu nepiepildītais solījums atbraukt ciemā bija viena no cerībām izkāpt ko nopietnāku. Bet pāris reizes mēs saorganizējām sev iespēju aizbraukt uz pāris stundu attālumā esošo Pinnacle National Monument. Šī ir vēsturiski aktīva kāpēju zona (lasi – daudz vecu maršrutu ar vecām un nepārliecinošām skrūvēm), ar īpatnēju klints struktūru – visticamāk vulkāniskas izcelsmes, kur akmeņi "sacementēti" kopā un izskatās kā šķembu betons.



Atkal pārņem jau pazīstamais diskomforts ar vecām skrūvēm un akmens struktūra tāda drūpoša, nepārliecinoša priekš tradicionālās drošināšanas, bet ir plašas iespējas atrast maršrutus ar pieeju no augšas.

Vispiemērotākā vieta kāpšanai, protams, ir Yosemite National Park. Jozemītu ieleja laikam Amerikā ir kā Šamonī Eiropā. Solīdais granīts ar daudz plaisām dod visplašākās iespējas izvēlēties savām spējām piemērotus maršrutus (vēl viens raksts par kāpšanu Jozemītos lasāms arī VX / p.p.a vortāla arhīvā, to var lasīt šeit, red.).


El Capitan deguns – pasaules līmeņa klasika.

No mūsmājām [līdz Jozemītu ielejai] jābrauc četras stundas. Ziemassvētku rūķis Sandrai atnesas grāmatiņu – "Yosemite Valley Free Climbs". Ļoti strukturēti, pa līmeņiem, pa sektoriem, par pieejām, noejām – nu kā jau nākas. Lai pilnībā izbaudītu Jozemītus – atkal pāris problēmiņas: 1. Karstums – jūlijā un augustā pa dienu vidēji +30°C un apmācies ir reti... 2. Tūristu daudzums – es piedāvāju, ka būtu jābūt tādai kā atlasei – tikai pēc 5.9 izkāpšanas drīkst dzīvoties pa ieleju. Pārējie – neizkāpjot no autobusa... :) Jozemītu nacionālo parku gadā apmeklē ap 4 miljoni tūristu un lielākā daļa no viņiem pusjūdzi garu taku izstaigājot ir jau gana noguruši un izsalkuši, lai mestos virsū kādam lielajam burgerim (joks)... :) Bet reizes desmit samazinot cilvēku skaitu ielejā, tās apmeklēšana kļūtu tikai patīkamāka.

Viena no skaistākajām takām ir tā, kas ved uz Half Dome. 8 jūdzes un 1.5 km augstuma, gar diviem lieliem un skaistiem ūdenskritumiem.


Skats no pretējās puses klints – redzami Varnal Falls (zemāk), Nevada Falls (augstāk) un Half Dome dienvidu gals

Takas beigu daļā iir stāvs kāpiens 150 m pa klints ziemeļu galu, kuru var veikt pieturoties pie trosēm.


Takas gals ziemeļu pusē – trošu margas

Kopš pagājušā gada ieviestas atļaujas ar limitu 400 cilvēki/dienā – lai novērstu pārmērīgo drūzmēšanos pie trosēm, kas vasaras sezonā tiek nostiprinātas kā margas. Kad jūnijā viesojās draugi – izstaigājām šo un sajūta, ka vajadzētu izkāpt pa "netūristu" pusi, tikai pastiprinājās. Kamēr Sandras māsa ciemojas pie mums, (lasi: ir kas pieskata bērnus) izkāpt Snake Dike kļuva reālāk. Kopš esam Sunnyvale, uz Jozemītiem devāmies jau septīto reizi – nu patīk mums tā vieta! :) Iepriekšējās reizēs gandrīz vienmēr nedaudz pakāpām – aptaustījām akmeni un novērtējām savas spējas. Pāris vairākvirvju maršrutus iemēģinājām un secinājām, ka dabā grūtību kategorijas ir daudz grūtākas nekā zālē. Neko nozīmīgu no ciparu viedokļa gan nekāpām, jo mana komforta robeža kāpšanai ar tradicionālo drošināšanu beidzās pie 5.8-5.9, bet Sandra tā arī vēl nav saņēmusies iet pirmā [ar apakšējo drošināšanu].

Kad es piedāvāju Snake Dike maršrutu, Sandra visu laiku atrada iemeslus, kāpēc to nevajadzētu kāpt, bet, kad es padevos, reakcija bija: "Kā? Mēs, šeit dzīvojot, nemaz nepamēģināsim izkāpt ko nopietnāku?" Tipiski sievišķīgi. :)


Apmēram pret vidu beidzas 8 virvju maršruts un sākas 3rd class slabs.
Bilde no www.supertopo.com, foto: Chris McNamara


3-4 stundu pieeja, 8 virves, no kurām grūtākās ir 5.7, ļoti gara iešana līdz virsotnei (citu kāpēju atsauksmēs: "3rd class slabs forever, and ever... and ever"), noeja – pa tūristu taku. Projekts līdzvērtīgs nelielai piedzīvojumu sacīkstei. Četros no rīta, apkārušies ar ekipējumu un piepildījuši somas ar daudz Powerade, sākam 15+ stundas garo pasākumu. Līdz gaismas aušanai esam sasnieguši Nevadas ūdenskrituma augšu un ejam nost no lielās takas, lai pa mazu, tūriem (nelieli, piramīdas veida akmeņu krāvumi, red.) apzīmētu taciņu sasniegtu maršruta sākumu.


Pieeja. 8 virvju maršruts sākas tieši zem Snake Dike uzraksta.
Bilde no www.supertopo.com


Pa ceļam pāris vietās nākas veikt 4th class elementus (attēlam pa vidu), kad gribas [ar rokām pie klints] pieturēties tā ciešāk... Pienākot pie "čūskas sliedes", redzam, ka viena kāpēju sasaite ir otrajā virvē (kāpienos augstums/attālums tiek mērīts "virvēs", kas nav precīzs konstants garums, bet mērojams aptuveni 30-50 m robežās, red.) un cita sasaite sāk pirmo. Atvelkam elpu, kamēr atbrīvojas vieta (jokojām, ka ar tādu pieeju nekur kāpt vairs nemaz nav nepieciešams), un varam sāk sevi mocīt. Kā jau gatavojoties spriedām, vismīz..ākās ir friction vietas, kur nākas iet uz berzītes. Kāpšana nav sarežģīta, nepatīkamāka ir retā drošināšanās iespēja – gari "runout" posmi (lieli attālumi no viena drošināšanas starpāķa līdz otram, kas noraušanās gadījumā draud ar divreiz lielāku kritiena attālumu, red.), ielikt [drošināšanas ekipējumu] nav kur un skrūves ir ĻOTI retas. Īsts Jozemītu stils, kur atļauts urbt tikai ar roku un vispār valda hipijiska minimālisma gaisotne. Snake Dike ir ļoti atbilstošs nosaukums [šim maršrutam], jo principā to var raksturot kā grubuļainu veidojumu uz gludas virsmas, kas tiešām izskatās kā čūskas atstāta sliede smiltīs.


Mūsu pašu bildes diemžēl nav īpaši izteiksmīgas...
Bilde no www.supertopo.com


No šāda aspekta maršruta izvēle nav veiksmīga, bet izdodas uzkāpt bez noraušanās. Ar katru nākamo virvi gan kļūstam lēnāki: saule cepina, rodas nogurums un klinšu kurpes spiež arvien negantāk. Dīvainā kārtā vējš neļauj pārkarst – varētu teikt, ka ir ideāli laika apstākļi: ne pa karstu, ne pa aukstu. Kad sākas 3rd class slabs, nevaram uzreiz saprast, kā mums būt: it kā virve tikai traucē, bet bez tās – neomulīgi. Nolemjam bliezt tāpat – izskatās, ka ir gana lēzens un nevajadzētu noslīdēt pārmēru tālu. Elpas gan trūkst: ik pēc pārdesmit soļiem apstājos uztaisīt dažas ieelpas/izelpas. Esmu novērojis, ka man nepieciešama pāris dienu aklimatizācija pat it kā nelielos augstumos – Half Dome ir tikai 2.5 km virs jūras līmeņa.


"3rd class slabs forever, and ever... and ever..."

Beidzot. Pašiem prieks. Augšā fiksi nobildējamies, sabučojamies un secinām, ka forever nemaz nebija tik traks, kā rakstīts iepriekš minētajās citu kāpēju atsauksmēs. Laikam bijām labi sagatavojušies psiholoģiski...


Half Dome virsotnes plakanumā

Atliek grūtākā daļa. Sākot iet lejup kaut kā pārmēru ātri atslābinos un otro pusi no lejupceļa slāju kā zombijs un pie sevis čikstu, ka sāp pleci, apnicis jau iet utt. Nogurums uzkrājies konkrēts – apstājoties trīc kājas – ierēcam viens par otru.

Kad esam beidzot lejā, atliek tik vien tāds nieks kā četru stundu brauciens līdz mājām. Ātrāk sāksim – ātrāk sāksim. :) Pie pirmās "stop" zīmes izpildos kā "latvietis parastais": piebremzēju, paskatos, ka neviena nav un braucu (neapstājoties). Protams, pēc 10 sekundēm man aiz muguras ir "diskotēka" un nākas skaidrot reindžera kungam, ka es esmu "sorry" un pie mums Latvijā arī tādas zīmes ir, un es māku lasīt. :) Nezinu vai dēļ manas nožēlojošās sejas izteiksmes, vai fakta, ka esmu no Latvijas dēļ – tieku cauri ar brīdinājumu. Tālāk (vismaz parka teritorijā) cenšos braukt, cik nu pareizi iespējams (cik nu vispār es tā māku). Sandra sakās pagulēt un tad mani pamainīt, bet tā atmošanās viņai līdz pat ceļa galam kaut kā neizdodas.

Tagad prieks par paveikto. Kā teica klasiskajā multenē – "liekam jaunu bildi iekšā" – jādomā, ko vēl tādu labu varētu pakāpt. Secinājumi – kā vienmēr "jākačā" fiziskais un labāk izvēlēties kaut ko sarežģītāku, bet drošāku – kur var ieķibināt kādu "draugu" un cerēt, ka esi to ieķibinājis gana labi – tā lai iztur, ja nu tomēr sanāk rauties. :)

P.S. Sandras iespaidi par šo kāpienu lasāmi šeit: luzerx.blogspot.com

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv