Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Divas pavisam citādākas naktis

Autore: Ilze Balode
Foto no autores un viņas draugu privātā arhīva
2011. gada septembris, Rīga

Stāsts par Salacas Maucienu noteikti nebūtu pilnvērtīgs un neatainotu visu situāciju, ja tiktu izlaists pirms-pasākuma posms. Tas viss sākās ar manu vēlmi kārtīgi noslēgt vasaras aktivitāšu sezonu...

Tad nu klīstot pa piedzīvojumu sacensību forumiem, vienā "uzdūros" J.A. (pazīstams arī kā Jānis Andersons) ievietotajai info par Salacas Maucienu. "Uzķeros" uz aprakstu: "Nedaudz psihodēlisks pasākums. Var pieveikt arī tīrie entuziasti, tajā pašā laikā distance ir pietiekami gara, lai drusciņ airēt paspētu iemācīties". Pārbaudot datumus savā kalendārā, konstatēju, ka sakrīt ar xRace Rīgas nakts posmu. Ne gluži sakrīt – vienkārši viens aiz otra jeb divas naktis pēc kārtas. Nu ko – vēl jo labāk! Tad nu pēc vienpersoniski pieņemtā lēmuma piedalīties abos pasākumos, sākās sagatavošanās fāze. Par xRace viss skaidrs – komanda ir, ekipējums kā parasti, nav nekādu lieku jautājumu vai neskaidrību. Par Salacas Maucienu to tā gluži vis nevarētu teikt – nedz man kāda nojēga par tām laivu klasēm, nedz par apģērbu vai līdzi ņemamo "degvielu". Padiskutējot forumā, atsaucas pāris puiši, ar kuriem varētu kopā apvienoties, bet kaut kā nesanāk... te ar laivām problēmas, te transportēšanu, te vēl kaut kas. Piedevām, jo vairāk apsveru visas opcijas un katras laivas "plusus" un "mīnusus", jo vairāk "sliecos" uz kajaku pusi. Vismaz tādā ir pavasarī braukts – Sardīnijā, Piedzīvojumu nedēļas ietvaros (par to vairāk var lasīt Ilzes Balodes rakstā "Sešas pavisam citādākas dienas", red.). Vienīgi nav pārinieka un kauč' kā negribas tikt sakabinātai ar kādu no esošajām komandām – tā teikt, izjaukt viņiem visu pasākumu ar savu airēšanas tempu, par kuru man nav nekādas nojausmas. Tad nu ar tā paša foruma palīdzību ar mani sakontaktē Matīss, un jāsaka, ka ar šo arī lielākā daļa problēmu "atrisinās". Nē, nu ne jau gluži pašas no sevis, bet Matīss uzņēmās ij savedēja lomu, ij noorganizēja visu sarežģīto loģistiku. Pat nezinu, cik bija to variantu un versiju (no kuras nomas ņemt laivu, ar kuru mašīnu braukt, kādā sastāvā, kā tās laivas nogādāt no finiša uz startu utt.), bet beigās viss tika sakārtots – un pats J.A. par šoferi. Mana pāriniece, par laimi ir meitene, līdz ar to nav tik liela uztraukuma par dažādiem airēšanas ātrumiem, bet... viņa vispār nekad nav laivā sēdējusi un airi rokās turējusi (vai tā tiešām bija, kas to lai zina, bet tāds mīts tiek uzturēts).

Tad nu pienāk piektdienas vakars un ārā līst lietus, sēžu mājās pie datora un jau apsveru domu laicīgi iet gulēt, jo galu galā priekšā divas naktis, līdz saņemu zvanu no Matīsa ar jautājumu vai esmu "brīva"? :) Esot doma iepazīstināt mani un manu pārinieci Zaigu ar laivām - izbraukt ar tām pa Daugavu. Kopā vēl ar MārisT, ar kuru tieku sasēdināta smailē (Matīss un Zaiga brauc "mūsu" kajakos), visi dodamies naksnīgajā & nedaudz lietainajā izbraucienā. Pirms tam tiekam noinstruētas, kā izkļūt no laivas, ja tā apgāzusies – kā vēlāk izrādīsies, tam būs liela nozīme Maucienā. Smuki izbraukājamies gan pa Daugavu, noskatoties O-Kartes Nakts Skrējienu no patiltes, gan pa pilsētas kanālu. Pēc Matīsa datiem, kādi 10km noairēti, Zaiga apradusi ar kajaku, un divas stundas paskrējušas nemanot. Bet man nāk apjausma, ka tā ir tikai 1/9 daļa no distances, kas būs jānoairē svētdienas naktī. Iestājas nedaudz neomulīga sajūta – vai tik neesmu "pārķērusi" ar savām ašajām idejām un spējām to visu pieveikt, bet mierinu sevi ar domu, ka jebkurā brīdī jau varēs izstāties, nu vismaz Staicelē.


Pēc izbrauciena pa Daugavu. No kreisās: raksta autore – Ilze, MārisT, Zaiga un Matīss (fotografēts ar telefonu).

Vēl sestdienas rīta pusē ņemu vērā Matīsa padomus palasīt ’09 gada pasākuma foruma komentārus, kur esot daudz vērtīgas informācijas tieši par apģērba izvēli, līdzi ņemamo ēdamo & dzeramo un tamlīdzīgām lietām. Paldies Lauksaimniekam par togad uzdotajiem jautājumiem, jo beigu beigās rodas nedaudz lielāka apskaidrība.

Tad nu beidzot klāt sestdienas vakars ar xRace, kad jādodas naksnīgajā Rīgā un tās Pārdaugavas apkārtnē meklēt kontrolpunktus un izpildīt visādus citādus - vieglākus un grūtākus uzdevumus.


Foto: xRace

Sīkumos neiedziļinoties, kā mūsu komandai tur gāja, rezumējums no visa pasākuma: komandas biedrs sagaidīja savu 40-to dzimšanas dienu laivā uz Daugavas, starp Dzelzceļa un Akmens tiltiem un - pilnīgi dubļains ritenis & apģērbs.


Idiotu komanda xRace finišā

Pārāk neskumstu par komandas rezultātu (esam kaut kur saraksta otrajā galā), jo priekšā nedēļas nogales galvenais pasākums – Mauciens.

Atbraucot mājās, sāku pārskatīt ekipējumu un cenšos izmazgāt dubļus no tiem apģērba gabaliem, kas varētu noderēt laivošanas pasākumā. Gulēšanai sanāk atvēlēt vien stundas divas, jo tad jau klāt arī Matīss. Viņam tās dienas loģistika sanāk visai sarežģīta (braukšana pēc komandas biedra, laivām, mums - meitenēm utml.), bet nu beigās visi esam laimīgi sasēduši mašīnā un dodamies uz Vecates pusi. Protams, pa ceļam mašīnā aizsnaužos uz kādu brīdi un attopos, kad esam jau gandrīz klāt. Piebraucot redzam, ka daži jau priekšā, "ķimerējas" ap laivām (lasīt - stiprina lukturus), mums atliek gaidīt, kad būs atripinājis buss ar laivu piekabi.


Foto: Arvis


Gatavošanās Maucienam (foto: Arvis).

Pārņem neliels stress, bet tas viss tikai no tā, ka pārāk daudz nezināmā priekšā. Piereģistrējamies ar Zaigu, un mums tiek "piešķirts" komandas numurs - 17. Kāds vēl nosmejas, ka labi, ka esot tādi "jauniņie", kas šo numuru grib ņemt, jo tam neesot laba slava, t.i., iepriekš ar šo numuru "sausā" neviens krastā vēl nav izkāpis...

Kad beidzot laivas atbraukušas, varam arī mēs ķerties klāt pie savu tehnoloģisko brīnumu piestiprināšanas. Esmu mājās uzmeistarojusi "uzparikti", lai savu velo lukturi kaut kā varētu piestiprināt pie laivas. Sākotnējā doma par bērnu grabuļa izmantošanu netika realizēta (atvainojos J.A. - es saprotu, ka bilžu kolekcijai tas būtu lieti noderējis, bet nu tā grabēšana mani ātri traku padarītu), priekšroku dodot tukšas kafijas bundžas un salauzta bērnu ķeblīša krustojumam. Protams, to visu sastiprinot ar lielu daudzumu pelēkās līmlentes.


Laivas luktura konstrukcija (foto: J.Andersons).

Ārā jau sāk tumst, bet ir tīri silts, un sākuma ekipējums tiek izvēlēts vienā kārtā ģērbjams, protams, neiztiekot bez smieklīgajiem "svārciņiem" (pie tiem tā arī nevaru pierast visu brauciena laiku, kad jāizkāpj no laivas). Neatceros pat, kurai laivu klasei tika dots starts pirmajiem, bet, kad aizairējušas smailes un kanoe, pie ielaišanās ūdenī tiek arī kajaki. It kā esam vismazāk pārstāvētā klase (ja neskaita pūšļus) bet tāpat ir skaidrs, ka Paxaros Idiotas (tas ir - es un Zaiga) brauks kā pēdējie - jo visas pārējās ir puišu komandas. Un sākumā tā arī notiek - pēc starta visi "aiznesās" pa priekšu un mēs ar pārinieci, turot savu tempu, dodamies pretī savam piedzīvojumam.


Smailes uz starta līnijas (foto: Arvis).


Kajaku starts (foto: J.Andersons).

Sākumā vēl manām priekšējo laivu "pakaļējās" gaismiņas (daži pamanījušies velo sarkano gaismu piestiprināt arī laivai), bet vēlāk jau braucam lepnā vientulībā.

Sāk tumst un, lai arī acis sāk pierast pie knapā apgaismojuma, nākas ieslēgt lukturi, lai neieskrietu kādā kokā, kas "izklājies" pus-upes platumā. Viss jau būtu skaisti, ja vien ne tie sīkie kukaiņi (mušiņas, vai?), kas kā mākonis lido virs ūdens un "atspīd" lukturu gaismā, kā arī bez žēlastības lien degunā, rīklē un acīs. Kaut kāds murgs, bet paturu prātā, ka kaut kur lasīju, ka tas esot sākumdaļā, vēlāk šie vairs netraucēšot. Jāsaka, ka tā arī bija, vien nepiefiksēju, tieši kurā brīdī gaiss no tiem kļuva tīrs.


Mazsalacā – kāds no "kajakiešiem" (foto: J. Andersons).

Laika izjūta arī pamazāk sāk zust, pat neskatoties uz to ik pa laikam tiek "pārbaudīts" rokas pulkstenis. Domas pārsvarā vien par to, vai pareizi tiek airēts. Atceros vēl J.A. padomus: par "slotas kāta principu" – airēšanu praktiski taisnām rokām, lai slodze būtu muguras, nevis roku muskuļiem, jo pretējā gadījumā, nepareizi airējot, līdz finišam netikšot. Šķiet, ka kaut kā iemanos tā arī airēt, bet sanāk ļoti šļakstīties - mati slapji, par kreklu nemaz nerunājot. Vienā brīdī vien konstatēju, ka pēkšņi nāk virsū nevis vienkārši aukstums, bet drebulis. Nākas savilkt vairākas apģērba kārtas, līdz atkal jūtos "kā cilvēks". Vien pabrīnos par Zaigu, kura tā arī turpina airēt vienā īsroku krekliņā.

Kad kārtējo reizi "samaināmies" ar PTZ9X puišiem (te viņi mums priekšā, te - jau aiz muguras), piefiksēju, ka patiesībā braucam ar viņiem kopā. Iemesls pavisam praktiskas dabas – viņiem nav "tālo gaismu". Tā nu draudzīgi Zaiga brauc pa priekšu, es - no mugurpuses, bet puiši kaut kur pa vidu. Jāatzīst, ka labi vien bija, ka viņi atradās mūsu tuvumā, jo, kad Zaiga naktī "uzsēdās" uz šķēršļu joslas, pašas saviem spēkiem nebūtu tikušas galā.

Šādā kombinācijā, airējoties laivu lukturu gaismā, miglas fonā "uznirst" interesantas un spokainas figūras. Miglā gan vispār tā airēšana tāda savdabīga, kad vietām nav redzams, uz kuru pusi iet upe un jābrauc "pēc taustes". Lukturis šādā situācijā, kā zināms, galīgi nepalīdz. Brīžiem migla izklīst un tad skatam paveras gan zvaigžņotās debesis, gan dzeltenais mēness, kurš, upei metot līkumus, atrodas te pa labi rokai, te atkal pretējā pusē - viņpus koku galotnēm. Tā kā ūdens ir mierīgs, tad mēness atspulgs airu saviļņotajā ūdenī veido skaistas gaismas spēles. Vienā brīdī, lai būtu pavisam romantiski, tieši priekšā redzam nokrītam arī zvaigzni. :) Nakts ir ne tikai skaista un noslēpumaina, bet arī viltīga - par "bebru" pārtop gan mazs, apmaldījies pīlēns, gan peldošs koka bluķis. Pavisam īstu un dzīvu bebru nesanāk sastapt.

Pamazām top gaišāks, mūsu "pavadoņi" atkal nedaudz atraujas, un mēs lēnām tuvojamies Staicelei. Esot jābūt aizsprostam, līdz ar to pilnīgi stāvošais Salacas spoguļūdens liekas pašsaprotams.


Staiceles spoguļūdens (foto: Arvis).

Izrādās, aizsprosts ir, bet ne gluži tāds, kā biju iztēlojusies. Tomēr pilnīgi noteikti – neizbraucams un ar nelielu piepalīdzēšanu nesam laivas augšā.


Aizsprosts (foto: Arvis).

Tiekam pie siltas tējas un speķ-sīpol-maizītes. Zaiga beidzot uzvelk kādu siltāku apģērba kārtu, es vien gaidu, kad ātrāk varēs tikt atpakaļ laivā. Nē, ne tādēļ, ka būtu dikti noilgojusies pēc airēšanas, vienkārši ārpus laivas ir auksti.


Staiceles pietur-punktā (foto: Arvis).

Piedevām, jūtu, ka pamazām par sevi liek manīt otrā negulētā nakts un, lai tomēr spētu nobraukt līdz finišam (vai maksimāli tuvu tam), ir jāķeras pie papildus enerģijas lādētājiem jeb "palīdzības no malas", kas ir jau pārbaudīta metode (VX Ziema sacensībās), proti – mūzikas. Riskējot saslapināt vai pat noslīcināt savu iPodu, tomēr lieku "ausis" un turpmāko ceļu no tām arī nešķiros, pie reizes brīdinot Zaigu, ka, ja grib ar mani komunicēt, lai pavicina ar airi. Grūti teikt, kā būtu, ja nebūtu manas mūzikas, bet ar tās palīdzību vismaz spēju "apjaust" laika ritējumu - pēc dziesmu garumiem un sakārtotajām play-listēm. Izmēģinot dažādas variācijas, secinu, ka Mogwai pilnīgi noteikti nedrīkst klausīties, jo tad tiešām turpat kaut kur krasta niedrēs arī palikšu snaužot, toties ļoti labi iederas Sonic Youth (zinātāji sapratīs :)). Varbūt "iedvesmoja" tieši dziesmu nosaukumi & teksti - "Schizophrenia is taking me home", "I'm insane" vai "Death Valley '69" likās ļoti atbilstoši tā brīža izjūtām.

Brīžiem truli skatoties uz laivu, redzu vien savus airus – nekas cits vairs īsti nespēj piesaistīt uzmanību. Rokas plecos tik nogurušas, ka savādāk airēt kā vien ar "slotas kātu" patiesībā nemaz nav iespējams. Vienā brīdī abas pamanām, ka upes malā salikti stabiņi ar kilometru rādījumiem, tikai nav skaidrs, no kurienes tie tiek rēķināti, bet pieņemam, ka varētu būt tuvu tam, kāda ir mūsu nobrauktā distance. Diemžēl, prieka par nobrauktiem kilometriem nav, jo tas nozīmē, ka priekšā... uj, vēl cik daudz pieveicams. Priecē vienīgi, ka laiku pa laikam pamanās uzspīdēt saule un nākas noģērbt vismaz vienu no trijām apģērba kārtām. Nez, pie vainas tēja vai kas cits, bet man ik pa laikam vajag "pauzi" krastā. Tas nav nemaz tik vienkārši izpildāms, jo krasti nav pārāk pateicīgi, lai piestātu ar kajaku, bet pāris vietās tas tomēr ir izdarāms, protams, tiekot pie dubļainām kājām. Tagad sāku saprast iepriekš forumā izskanējušo info, ka "īstie" airētāji brauc "pamperos" vai divām sistēmām - vienu dzeršanai, otru - nu paši saprotiet, kam.

Neskatoties uz nogurumu, tempu uzturam abas - es taisnajos gabalos braucu pa priekšu, Zaiga - krācītēs un līkumos. Paldies Dievam, upe vairs nav tik garlaicīga un sāk parādīties gan straume, gan pieminētās akmeņu krācītes. Lai nebūtu pārāk garlaicīgi, dažas tādas speciāli izbraucu pa krāčaināko vietu, riskējot uzsēsties uz kāda akmens, bet tas vismaz dod kādu "dzīvību" vienmuļajā maucienā.

Vienā brīdī priekšā redzam vēl kādu laivu, kuras sinhrono airu cilāšanos vērojam no laba attāluma, bet nevaram saprast, vai tā būtu kāda iepalikusi smaile vai pūslis. Mūsu ceļabiedri - PTZ9X arī nav manāmi, kaut gan pēc mūsu domām, viņiem jau būtu jābūt mūs apdzinušiem (Staicelē iekāpām upē vēl pirms viņiem). Zaiga tikmēr skaļi priecājas un uzskaita nobrauktos astoņdesmit un cik-nu-tur kilometrus, es labāk nemaz neskatos uz tiem stabiņiem, vien klausos mūziku un cenšos nedomāt par to, cik ilgi vēl jāairē.

Kad nu jau tā kā būtu jābūt finišam un kurš jau teju ar vienu acs kaktiņu aiz līkuma redzams, pabraucu garām Zaigai, kura "iepinusies" krasta niedrēs pie pēdējā līkuma. Tā kā finišs jau teju ar roku aizsniedzams, droši "stūrēju" tā virzienā, lai beidzot izkāptu uz cietas zemes.


Foto: Arvis


Stienūži = finišs (foto: Arvis).

Kamēr izkļūstu no laivas, kamēr mēģinu apjēgt, ka VISS beidzies, skatos, ka Zaiga pretējā upes pusē nez kāpēc izkāpusi no laivas un cenšas neveikli tikt tajā atpakaļ. Tā kā tas viņai neizdodas, uz krastu nāk, ar kājām brienot pāri upei (kas ir līdz viduklim), laivu velkot nopakaļus. Neizprotot šādas performances būtību, palīdzu izvilkt krastā laivu, un tad arī top skaidrs, ka patiesībā viņa veiksmīgi praksē pielietojusi teorētiskās zināšanas par izkļūšanu no laivas, kad galva uz leju (zem ūdens). Te jāsaka, ka izbrauciens ar laivu pa Daugavu tajā piektdienas vakarā ir bijis tiešām svētīgs. It kā pilnīgi vienkāršā un ne-sarežģītā līkumā, bet laikam jau nr.17 darīja savu... Diemžēl mums nesanāca pierādīt, ka šis numurs ir spējīgs finišēt sauss. :(


Zaiga finišē (foto: J.Andersons).

Kad laivas krastā, tiekam aicinātas uz pirti, kas veidota pēc "tūristu metodes" – nojume, apklāta ar plēvi un pa vidu uzkarsētu akmeņu krāvums.


Pasākums saimnieks mĀRIS kurina "pirti" (foto: J.Andersons).

Šķiet, kādas pāris minūtes truli stāvu pie mašīnas un neesmu spējīga vispār padomāt, kur nu vēl izlemt, vai gribu tajā pirtī iet, vai tomēr pārģērbties tāpat. It kā ir auksti un gribētos sasildīties, bet tā negribas kustēties... Tomēr saņemos un abas ar Zaigu ielienam pasildīties. Pilnīgi noteikti tas bija pareizs lēmums, jo pēc tam pamazām arī atgriezās dzīvība sastingušajā prātā un ķermenī. Tad jau, tikušas sausās drēbēs, ieturam sagatavotās brokast-pusdienas, kas visnotaļ labi "iet iekšā", jo uz saldajiem batoniņiem, banāniem vai želejām man vairs negribas ij skatīties (ak, jā – kofeīn-želeja atkal noderēja, ne tik daudz man, cik pāriniecei VISkritiskākajā brīdī). Viena daļa no ātrāk finišējušajiem jau devušies mājupceļā, ar citiem - palikušajiem vēl patērzējam, apspriežot gan šo pasākumu, gan citus piedzīvojumus. Jāpiekrīt vien pēc tam izskanējušam novērojumam, ka "reti dzīvespriecīga publika savākusies".


"Kritušie" pēc finiša (foto: J. Andersons).


Brokast-pusdienas (foto: J. Andersons).


Trauku mazgāšanas pienākumi sadalīti :) (foto: J. Andersons).

Lēnā garā, bet arī mums jāsāk krāmēt mantas. Puiši jau iztīrījuši mūsu laivas, salikuši visu, kas saliekams uz mašīnas jumta un nu arī mēs varam doties Rīgas virzienā. Es pilnīgi noteikti "slēdzos ārā" un pus-miegā brauciens liekas ļoti īss, jo atkal pamostos vien Rīgas pusē. Tālāk jau visi "izbirstam" katrs pie savām mājām. Uznesot somas ar slapjo ekipējumu, nemaz "neceļas roka" to visu krāmēt un mazgāt & žāvēt – pilnīgs spēka un motivācijas trūkums. Pat nākas atteikties no komandas biedra (tā, ar kuru startējām xRace) dzimšanas dienas svinībām, jo saprotu, ka tas nebūtu godīgi pret jubilāru – es pilnīgi noteikti pēc vienas vīna glāzes turpat kaut kur stūrītī arī paliktu. :) Tā, ap kādiem septiņiem vakarā dodos gulēt un pamostos vien otrajā rītā, lai atgrieztos atpakaļ ikdienas dzīvē un dotos uz darbu. Dīvainā kārtā, rokas nesāp, bet muguras muskuļi gan pie katra nolieciena vai pagrieziena liek par sevi manīt.

Nākamās dienas pēc Mauciena paiet vēl tādās pēc-brauciena eiforiskās izjūtās, un aizvien vairāk sāk rasties pārliecība, ka pilnīgi noteikti vēl kādreiz uz kaut ko tādu "parakstīšos"!!!

P.S. Statistikai - nobraukti: 90km, pavadītais laiks distancē: 15 h 14 min., vidējais ātrums: 5.78 km/h. Pilns rezultātu kopvērtējums šeit www.kajak.ee/images/fbfiles/files/110824.pdf

P.S.S. Stāstā liela daļa ainu ir izdomātas un saistība ar reāliem notikumiem vai personām ir tikai sakritība - vien manas iztēles auglis pēc divām negulētām naktīm. :)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv