Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
"Tautietim jāsaņemās..."

Autors: Roberts Krastiņš
Foto: Roberts Krastiņš
2011. gada augusts, Rīga

Šis ir sākums kaut kam jaunam un nebijušam priekš manis. Nekad iepriekš neesmu ar roku rakstījis ceļojuma dienasgrāmatu, tāpat arī nekad neesmu vienatnē ceļojis ārpus mīļās Latvijas. Un tā uzreiz ar pirmo reizi esmu ieplānojis solo pārbraucienu no Stokholmas uz Oslo...

Pirmdiena, 18. aprīlis
6:45 (pēc zviedru laika), uz prāmja


Labrīt un sveiki! Citi teiks, ka esmu traks vai stulbs, citi apbrīnos un teiks, ka arī labprāt brauktu līdz, bet lai vai kā - es esmu šeit uz prāmja, ārā jau rīta saule gana pacēlusies un no kuģa var vērot skaistās mazās saliņas ar klasiskajām zviedru mājiņām - tām, kas sarkanas ar baltām strīpām. Pa vidam šķiet, ka manīju arī kādu telti. Tas man bija kā mierinājums, jo laikam neesmu tik stulbs, ka aprīļa vidū taisos pavadīt astoņas naktis teltī. Vakar sanāca mantas krāmēt tikai pašā pēdējā brīdī (kā jau tas ar mani mēdz notikt), tāpēc šķiet, ka divās līdz galam pilnajās velo somās ir gan nevajadzīgas lietas, gan arī kaut ko noteikti esmu aizmirsis. Tikko GPS atrada, kur esmu - tuvākā apdzīvotā vieta saucas Boda un līdz Stokholmai ir vairs vien 27 km gaisa līnijā. Prāmim gan paredzēts braukt vēl 2,5 stundas, kas nozīmē, ka vēl ir laiks pārdomām.



Šodien esmu paredzējis nedaudz paskatīt to vareni izdaudzināto Zviedrijas galvaspilsētu, kuru letiņi ik dienas apciemo un bauda uzdzīvi. Un, jā, lai arī cik dīvaini tas nebūtu, es nekad neesmu bijis Zviedrijā. Norvēģijā un Somijā esmu, bet Zviedrijā gan ne. Pat neskatoties uz to, ka tur notiek lielākie orientēšanās mači pasaulē un liela daļa orientieristu no Latvijas šeit ir ciemojušies ne reizi vien.

Tāpat dīvaini liekas, ka šo dienasgrāmatu nerakstu sev, bet gan kādam citam, kurš to varētu lasīt. Šobrīd nudien nešķiet, ka varētu atrasties kāds, kas spētu salasīt manu rokrakstu vai arī, ka es taisītos šo te pārrakstīt datorā. Tas nozīmē, ka tas, kas ir šeit ierakstīts paliks tikai šeit un ja nu tu šo te lasi, tad ar to arī tevi apsveicu, jo šāds prieks burtot manu "lielisko" rokrakstu noteikti netiks daudziem.

Ak, jā, gandrīz piemirsu, ka ceru arī šodien sastapt Stokholmā kādu paziņu. Francūzi, kas tur studē apmaiņas programmā. Iepazināmies EBEC 2010 laikā.

Vairāk gan es nekā nevaru uzrakstīt par saviem plāniem, jo gluži vienkārši tādu nav. Uzkāpšu uz mīļā baltā riteņa un mīšos, kur acis rāda - ultimate freedom. Tad, kad apniks un liksies, ka nu jau gana, meklēšu, kur uzsliet telti.



Kaut kā tā. Pagaidām tas arī ir viss pirmajam ierakstam, bet iespējams, ka jau šovakar teltī esot arī būšu spējīgs šeit vēl kaut ko ierakstīt.

10:35, Haga park soliņš, 9km

Ieturēju nelielu maltīti – trīs maizītes (rupjmaize ar sieru un kūpinātu gaļu). Veiksmīgi izbraucu no pilsētas centra, kurā, atšķirībā no Rīgas, praktiski visur ir veloceliņi. Johanns tā arī nav devis ziņu, tāpēc tagad tepat parkā pārģērbšos un šodien mēģināšu tikt pēc iespējas tālāk ārā prom no pilsētas, lai būtu kāds kluss stūrītis, kur uzcelt telti. Pagaidām spoži spīd saule un ir neliels vējiņš. Parkā putniņi čivina un ir īsts pavasaris. Visapkārt cilvēki skrien. Ir pirmdienas rīts, bet cilvēki tāpat skraida lielos daudzumos. Interesanti, kas te notiek vakaros?



20:48, kaut kur mežā netālu no Enköping, 111km

Ilgi sanāca meklēt telts vietu, tomēr šķiet esmu uzgājis perfektu vietiņu. Patālu no lielajiem ceļiem un tuvumā ir tikai dažas lauku mājas. Visapkārt čivina putniņi. Vienubrīd dzirdēju arī pūci.



Pirmais ar ko sāku pēc telts uzcelšanas bija karote. Veikalā tās nebija, un otrā veikalā ejot ievēroju čali (pēc skata čigāns), kurš noskatījās uz mani ieejot veiklā. Mani nepameta sajūta, ka kaut kas nebūs labi, tāpēc dziļāk negāju un gāju atpakaļ.

Tātad karote. Atradu pa pusei piemērotu koka gabalu un sāku grebt. Ilgi jau gan tas bija, bet nu kaut kas jau iznāca – vakariņas paēst varēja.

Jā, vakariņas bija pavisam glaunas. Sāku ar sarkano tēju ar ļoti daudz cukura. Turpināju ar makaroniem un maltās gaļas mērci (no konserviem) un nobeidzu ar nūdeļu zupu. Feini.

Nominos šodien cītīgi, bet visu laiku vējš bija pret mani, tomēr es sīvi cīnījos pretī un kaut kā jau uz priekšu tiku. Kalniņi arī nebija mani draugi tad kad vajadzēja tajos tikt augšā.

Teltī nebūt nav ērti rakstīt, tāpēc par šodienu nekas vairāk arī nebūs. Vienīgi varu piemest, ka Johanns zvanīja, kad biju jau Upplands Visby, kā arī saņēmu laba vēlējumus no Edgara (bijām kopā iekarot Elbrusa sniega laukus).

Dienas rezumē:
111,36km
6:32:05 uz velo
17,04 km/h vidējais ātrums
47,25 km/h max. ātrums



Otrdiena, 19. aprīlis
18:52, mežā pie Götlundas, 216km


Naktī diezgan pamatīgi nosalu. No rīta zvanīja tētis un teica, ka pie viņiem esot bijis ap 0°C, tātad man varētu pat būt, ka bija arī mīnusi. Bija patiešām auksti un aizdomājos par to cik jauki būtu, ja blakus būtu kāds ar ko sasildīties. Vēl naktī saņēmu arī 2 SMS. Izdomāju, ka atbildēšu no rīta, bet tā arī to neizdarīju. Nezinu, vai vispār atbildēšu. No rīta atkal ūjināja pūce. Man pat izdevās ierakstīt skaņu – būs jāatskaņo kādam pazinējam, kurš varēs pateikt, kas man neļāva gulēt.

Lai vai kā, rīts iesākās drebuļojot, un arī pēc tējas krūzes un rīta auzu pārslu putras ar persiku gabaliņiem īsti labāk nepalika. Neko darīt. Sapakojos un braucu tālāk. Šoreiz vairs nebija vēja, kas pūstu atpakaļ, tāpēc uz priekšu kustējos raitāk. Arī saulīte jauki sildīja no mugurpuses. Biju trāpījis uz pareizā ceļa – mazi kāpumi, skaisti skati un gandrīz nevienas mašīnas. Tas līkumojot veda garām daudzām fermām, kas lielākoties bija klasiski sarkanas ar baltu.



Ap pusdienlaiku jau biju ticis līdz palielai pilsētai Västertås. Šodien biju nolēmis paēst kārtīgas pusdienas, tāpēc tūrisma informācijas centrā prasīju ne tikai kartes, bet arī lētāko ēstūzi. Teica, ka turpat blakus ir bufete, kur varot dabūt baigi daudz ēdamā par 65 kronām (~5Ls). Puisis, kurš tur strādāja gandrīz nemaz nespēja man paskaidrot angliski kā pie viņiem tā sistēma darbojas, bet beigu beigās tiku pie milzīgas porcijas ar kartupeļu pankūkām un bekonu, kā arī salātiem (divu veidu) un arī mazās Kolas. Tiesa samaksāju 72 nevis 65 kronas. Bet vismaz veiksmīgi izdevās aizņemties no viņiem karoti, kas vēlāk lieti noderēja.



Pamaldījos meklējot ceļu ārā no pilsētas, bet kaut kā izdevās. Pa ceļam Statoilā uzpildīju ūdens krājumus. Ritot kilometriem braukšana tik viegli nevedās un bija atkal parādījies neliels vējiņš, tomēr pamazām kustēju uz priekšu.

Pilsētiņā Kolbäck pauzē pie veikala apēdu 0,5l saldējuma. Eko skaitījās. Interesanti garšoja, bet tagad kādam laikam man pietiks aveņu saldējums.

Pēc TIC iegūtajām kartēm apmēram bija skaidrs virziens, kurā jādodas un nolēmu, ka šodien naktsmājas meklēšu pēc nobrauktiem 100km, kā arī darīju. Atkal, protams, tas nebija tik vienkārši un ātri, bet pēc vēl 5km atradu jauku vietiņu netālu no šosejas pa meža ceļu nobraucot.

Vakariņās atkal makaroni, bet šoreiz ar "tūristu brokastīm" un interesanto tomātu mērci, kas man ne pārāk garšoja. Vēl ēdu arī līdzi vesto kartupeļu biezputru ar bekonu, ceptiem sīpoliem un grauzdiņiem (to, kas tajos vienreizējos trauciņos). Nekur neizpalika arī tēja. Tas viss no vienas ūdens vārīšanas reizes. Izkopu īpašu tehniku – vispirms no katliņa ielej krūzē ūdeni tējai, tad izvāra makaronus un no tiem ūdeni uzlej uz tās sausās pārtikas. Ģeniāli. Vismaz man tā šķiet.

Atkal apkārt čivina putneļi un vienu brīdi dzirdēju to pašu pūci. Tas ir, - tādu pašu. Ceru, ka man jau nesāk "širmis" iet ciet. Nebūtu tās skaņas no garāmbraucošajiem auto, tad šī būtu ļoti feina vietiņa, jo te pat ir akmens, uz kura var forši apsēsties. Caur kokiem var redzēt arī to, kā saule taisās rietēt, - ceru, ka šonakt nebūs tik auksti. Mēģināšu vēl uzvilkt ko nu varu atrast. Jāsagaida, kad Zaiga zvanīs, lai noskaidrotu, kas notiek e-pastā, bankā un arī šo to no laika ziņām. Tad gan varētu laicīgi iet gulēt. Vēl gan vajadzētu arī cigun pataisīt. Tas arī pagaidām viss par šo dienu. Speciāli atstāšu tukšu lapu aiz katras dienas, lai varu pierakstīt, ja nu kas piemirsies.



Dienas rezumē:
104,81km
5:06:00 uz velo
20,55 km/h vidējais ātrums
48,17 km/h max ātrums

Kopā:
216,17km
11:38 uz velo
18,55 km/h vidējais ātrums

20. aprīlis, trešdiena
21:43, mežā starp Degerforsu un Björneborgu, 323km


Pa nakti atkal salu, bet šoreiz ne tik ļoti. No rīta jau bija iesilis, tāpēc atļāvos pagulēt nedaudz ilgāk. Rezultātā izbraucu vien 10:50. Brokastīs atkal tēja un putra (ķiršu un persiku) kā arī vēl pēdējais siers no Rīgas ar gaļu un rupjmaizi. Vēl no rīta atcerējos, ka lielās darīšanas pēdējoreiz kārtoju uz kuģa un pagājis jau kāds laiciņš. Likās, ka izvilkšu līdz kādam benzīntankam, bet, nē, kā piesaucu - tā ir klāt. Neko darīt, kārtīgi atvieglojos turpat mežā. No rīta atkal atpakaļ bija mans draugs un ienaidnieks – vējš, kurš galīgi negribēja ar mani draudzēties, tāpēc atkal bija smagi.



Tiku līdz Örebro, bet iepriekšējā vakarā bija nosēdies telefons, kam arī galīgi nepatika pirmās nakts aukstums. Krietni pamaldījos līdz atradu TIC, bet tad jau viss gāja uz augšu. Meitene sarunāja, ka man no Kristinehamnas TIC atsūta karti ar norādēm, kā izvairīties no šosejas E18, kas savieno Stokholmu ar Oslo. Tas arī bija dienas mērķis – atrast kā lai tiek garām posmam, kurā vienīgais ceļš, kas iet uz rietumiem, ir E18…

Kaut ko jau izdomāju beigu beigās. Vēl laipnā meitene man atļāva turpat uzlādēt telefonu, kamēr pie turpat esošā datora pārbaudīju e-pastu un čupiņu arī sarakstīju. Kamēr lādējās telefons, paspēju aizstaigāt pusdienās un nopirkt vakariņām pupiņas ar kukurūzu un arī sagrieztu sieru.



Pagājušas bija jau veselas četras stundas pa to Örebro un bija laiks kustēt. Protams, vējš nekur nebija pazudis. Toties, kad tiku ārā no pilsētas, veiksmīgi noķēru veselus divus traktorus, no kuriem pirmais gan ātri aizgriezās, bet otrais, ar kuru vizinājās kāds opju pārītis (un arī traktors nebija tas jaunākais), - tas gan man taisīja aizvēju krietnu laiciņu un bez lielām pūlēm vālēju uz priekšu ar ātrumu 30 km/h.

Bija beidzies ūdens, bet galīgi neveicās ar pilsētām un tankštellēm, jo visās trijās vai nu tās bija ciet vai ūdeni dabūt nevarēja. Toties pret vakaru ļoti labi minās un arī vējš bija pazudis. Pašam bija jābrīnās no kurienes ņēmu spēkus tā mīt pret kalniem. Pie ūdens tiku Degerforsā, kur jau bija savākti dienas 100km. Nācās pirkt veikalā. Statoilā čalis pa lodziņu pateica "tomorrow". Līdz rītdienai gaidīt nevarēju. COOP veikalā nopirku arī šokolādi, jo jutos nopelnījis par tik labu vakara mīšanos. Šoreiz naktsmītni meklēju veselus 7km. Atkal dzirdu šoseju, bet tā ir OK. Krēslā ēdu vakariņas – pēdējie makaroni ar pupiņām un kukurūzu. Sarkanā tēja arī nekur neizpalika. Ceru, ka rīt izdosies veikalā ko labu atrast kādam laikam uz priekšu, jo rīt laikam sākas lielās brīvdienas. Vēl ceru pa nakti nenosalt…



Dienas rezumē:
107,19 km
5:21:00 uz velo
20,04 km/h vidējais ātrums
52,98 km/h max. ātrums

Kopā:
323,36 km
16:59 uz velo
19,02 km/h vidējais ātrums

21. aprīlis, ceturtdiena
18:58, kempings Frykebaden, 428km


Naktī, kā vienmēr, salu un nevarēju gulēt. No rīta saulīte forši spīdēja virsū teltij un tā vien gribējās vēl pagulēt. Tomēr dienas plāns to neļāva un jau īsi pirms 10tiem biju ieturējis ierastās brokastis un sapakojies gatavs ceļam. Rīts pārsteidza ar bezvēju tāpēc tīri labi kustēju uz priekšu. Mērķis Nr.1 bija tikt Kristinehamnā uz TIC, kur dabūju kartes. Tas viss notika ātri. Mērķis Nr.2 bija pusdienas Karlstadā, kas gan vairs nebija tik vienkārši, jo ceļi, pa kuriem es drīkstēju braukt, gāja tikai ar līkumiem. Bet neilgi pēc diviem dienā biju tur un bija nomīti jau visi 400km. Pusdienas ēdu ķīniešu ātrajā restorānā, kas bija kas jauns priekš manis, bet nebija tik traki. Tālāk jau atkal ar smaidu sejā (ilgi bija uz to Karlstadu jābrauc) devos uz ziemeļiem, uz Kilu, kur ceturto nakti biju nolēmis pavadīt kempingā, jo ilgāk bez mazgāšanās braukt būtu gluži vienkārši stulbi.





Pa ceļam atradu arī veikalu, kur iepirkties, jo biju apēdis praktiski visus savus krājumus. Iepirkos pa nopietno un karti vairs neņēma pretī… Naivi jautāju, vai ar eiro var norēķināties – pārdevējs saka: "No problem!" un paņem eiro. Pēcāk prasa vēlreiz karti, kur kā viņš man beigās skaidroja tika uzskaitīts atlikums no tiem eiro. Nezinu kāpēc, bet nepamet sajūta, ka man to atlikumu vēl noņēma nost arī no kartes, bet tad laikam man nevajadzēja pietikt naudai kempingam… Nopirku visādus labumus – makaronus, maizi, putrai pārslas, desu, sieru, tēju, gulašu konservos, kaut ko ievārījumveidīgu un pat cepumus.

Kempings vairs nebija tālu un veiksmīgi aizripinājos līdz turienei (šejienei), pa ceļam nopētot vietējo slēpošanas kalnu, uz kura vēl bija manāmas sniega atliekas. Kārtīgi izdušojos un jūtos atkal kā cilvēks. Vakariņās atkal makaroni, šoreiz ar gulašu. Kempings pilns ar piekabjmājām. Esmu vienīgais, kas gulēs teltī, kas gan nebūt nepārsteidz – naktīs ir sasodīti auksts!



Rītvakar jau vajadzētu nakšņot tuvu Norvēģijai, kas man nezinu kāpēc, bet patīk labāk. Šodien laikam atļaušos paklausīties mūziku pleijerī. Kempings ir jaukā vietā pie ezera, virs kura riet saule. Skaisti, jūtu, ka esmu gan arī nedaudz seju saulē piecepis, bet tā ir OK. Vienīgi stakle liek par sevi manīt, kad atkal jākāpj uz tās elles mašīnas, ko par velosipēdu dēvē.

Dienas rezumē:
104,87km
5:06:00 uz velo
20,56 km/h vidējais ātrums
58,50 km/h max. ātrums

Kopā:
428,23km
22:05 uz velo
19,38 km/h vidējais ātrums

22. aprīlis, piektdiena
19:00 purvā 4km no robežas, 536km


Nakts kempingā no citām atšķīrās vienīgi ar to, ka apkārt bija cilvēki. Tomēr tāpat putni čivināja ar pilnu jaudu un arī pūce nekur nebija pazudusi. Protams, kur nu bez salšanas. Šoreiz klāt vēl nāca arī kāds pavisam dīvains sapnis, kuru gan dienas laikā jau esmu paspējis aizmirst.

Rīts, kā ierasts, sākās ar brokastīm un pat izdevās izvārīt vakar iepirktās auzu pārslas. Vēl no rīta saņēmu īsziņu, ka kontā ieskaitīta nauda. Paldies vecākiem! :) Kil’ā iegāju veikalā, lai nopirktu vēl konservus nākamajām divām vakariņām, jo nevar zināt, kad atkal tikšu veikalā. Cilvēki kā traki piekrāvuši pilnus iepirkumu ratus un sastājušies garās rindās. Par laimi atvēra vēl trešo kasi, pie kuras ātri iespraucos ar savu nelielo pirkumu.

Biju nolēmis doties pa ceļu 61 uz Arviku, bet liels bija mans pārsteigums, kad uzbraucot uz tā, tas ne ar ko neatšķīrās no autobāņa. No jauna izpētījis karti sapratu, ka citu variantu arī īsti nav, tātad nekas cits neatliek kā mīt tos 50km pa šosejas malu. Pēc brīža gan tā veiksmīgi palika mazāka un arī satiksme vairs nebija tik intensīva un es varēju viens priecīgs cīnīties ar arvien lielākajiem kalniem. Saulīte jauki sildīja un es beidzot atļāvos novilkt jaku, kurā visu laiku biju braucis – no sākuma gan bija nedaudz vēsi, bet kad iesilu tad jau bija patīkami. Vēl novēroju, ka pa laikam varēja manīt arī mašīnas ar Norvēģijas valsts numurzīmēm, tātad robeža vairs nevarēja būt tālu.



Kalni, kas arvien pieņēmās lielumā, ainavas, kuras vairs neveidoja tikai pļavas un fermas, deva tādu prieka un pozitīvisma devu šai dienai. Tas ļāva gan iekšēji pasmaidīt, gan arī noteikti bija ārēji manāms. Vairs nebija vienmuļās mīšanās – sākās īsta cīņa ar kalniem – vēl gan salīdzinoši maziņiem, bet tomēr.

Dienas laikā ievēroju arī to, ka vairāk sāku runāt pats ar sevi, bet tas jau laikam ir normāli, jo nu jau pagājušas piecas dienas kopš vizinos viens pats pa Zviedrijas ārēm.

Pusdienas ap plkst. 14:00, kad beidzot biju ticis līdz Arvikai, ēdu itāļu "restorānā" – vīrs pie kases izskatījās tiešām kā mafijas boss un virtuvē varēja arī izšķirt viņa rokaspuišus. Tā vismaz es nodomāju. Tā bija arī kārtīga picērija, kurā par salīdzinoši labu cenu tiku pie lielas picas.

Pilsēta gan atstāja pavisam interesantu pirmo iespaidu – tik daudz dīvainu auto ar skaņu sistēmām, kas pierībina visu kvartālu es vēl vienuviet nebiju redzējis… Arī cilvēki šķita tādi atšķirīgi, ne tā kā citur. Noraksturot gan nemācēšu, bet patiešām dīvaina pilsēta.

Ārā braucot gan paspēju, par monētām, kuras man vajadzēja, lai tiktu dušā kempingā un vienu, kuru atradu pa ceļam, nopirkt saldējumu un sēžot uz soliņa alejā, ezera krastā to kārtīgi izbaudīt. Šoreiz parastais plombīra [saldējums] ar rumu un rozīnēm gāja iekšā krietni labāk nekā iepriekš aveņu versija. Turpat arī mani uzrunāja kāds pavecāks kungs, kas arī nobrīnījās par interesanto sistēmu, kurā garāmbraucošam velosipēdam bija piestiprināts bērnu velosipēds – ar paceltu priekšējo ratu, atstājot iespēju arī bērnam mīties, bet ne stūrēt.

Pēcpusdienā minās tīri labi, tomēr jau kuru dienu ķēde turpināja kaukt pēc eļļas – un atkal veiksmīgi pašā vakarā ap pieciem pilsētelē Koppom servisā caur vaļējām durvīm ieraugu Lietuvas numurzīmi uz moča – vīri ar prieku izpalīdzēja manai nabaga ķēdei un novēlēja veiksmi – lielais paldies viņiem, jo nu varu atkal braukt patīkamā klusumā.

Biju jau pavisam tuvu robežai un arī dienas limits bija nobraukts, kad negaidīti nogriezos uz pirmā īstā zemes ceļa. Gandrīz vai biju paspējis nodomāt, ka pie zviedriem tādu nemaz nav (bet kur tad viņi tos rallijus brauc?)… Ceļš veda cītīgi kalnā augšā un kad jau likās, ka tas kalns nebeigsies, atradu piemērotu vietu, kur uzcelt telti.

Vakariņās atkal makaroni. Šoreiz piedeva – nūdeļu zupa, kurā pat iekšā bija daži gaļas gabaliņi. Sēņveidīgos gan izlasīju ārā. Ļoti iegaršojās viņu vietējā maize – laikam saucās polārmaize – nu tiešām garda!



Brīnumainā kārtā jūtos tiešām labi un vienīgais, kas nedaudz baida ir tas, ka dažas reizes dienā nākas paklepot, jo nevaru ievilkt elpu, bet nospriedu, ka tas ir no astmas. Kopumā ķermenis slodzi uzņem ļoti labi un galīgi nesūdzas, ka viņam jau gribētos mājās. Redzēs gan ko šis teiks, ja priekšā būs arī lielāki kalni. Biju gan domājis šai dienasgrāmatā ierakstīt ko vairāk par emocijām un iespaidiem ceļojuma laikā, bet to ierobežo jau pirmkārt tas, ka teltī rakstīt ir ļoti neērti un apgrūtinoši, un arī tas, ka īsti nemaz nemāku tās [emocijas] tik labi izlikt uz papīra. Tiesa gan pagaidām izskatās, ka līdz lidostai nonākšu ātrāk un tad tur varēšu cītīgāk padalīties ar iespaidiem, nevis tikai atstāstīt to, ko esmu dienas laikā paspējis sadarīt. Šobrīd gaisa līnijā līdz lidostai ir vien 111km, bet līdz Stokholmai 300+km.

Dienas rezumē:
108,03km
5:19:00 uz velo
20,32 km/h vidējais ātrums
61,94 km/h max. ātrums

Kopā:
536,26km
27:24 uz velo
19,56 km/h vidējais ātrums



23. aprīlis, sestdiena
21:38, netālu no Tonsbergas, 679km


Par šo dienu ir ļoti daudz ko teikt, bet ir ļoti vēls un bija tik tiešām gara un smaga diena, tāpēc atlieku visu sakāmo uz rītdienu, jo atlikuši vairs nieka ~20km un varēšu kārtīgi atpūsties…

Dienas rezumē:
143,06km
7:29:00 uz velo
19,12 km/h vidējais ātrums
63,81 km/h max. ātrums

Kopā:
679,32km
34:53 uz velo
19,46 hm/h vidējais ātrums



24. aprīlis, svētdiena, 1. Lieldienas
10:15, Tonsberg centrs pie kanāla, 689km


Ir Lieldienu rīts un esmu pilsētā Tonsberg, kur, ja nemaldos, tad Marta, kura pašlaik ir Jaunzēlandē, ir pavadījusi kādu labu laiciņu. Protams, tad kad esmu beidzot šeit, tad viņas vairs te nav. Iebraucot šķita, ka te nav neviena paša cilvēka – viss kā izmiris, bet nu jau laikam sākuši mosties un parādās arī kāda dzīvība – cilvēki, kas izved pastaigā suņu, pāris velosipēdisti un arī pa kādam vecākam ar bērniem. Ļoti nepatīkams pārsteigums bija, kad ieraudzīju, ka pat vietējais Rimi Lieldienu laikā nestrādā. Vispār. Šobrīd man ir palikušas vairs tikai pārslas, nedaudz siera un pāris rupjmaizes šķēles vēl no Rīgas.

Vienīgais, ko atradu, kas šodien taisās strādāt ir McDonalds, kurā ēst man ļoti negribētos, jo tā ir viena no jaungada apņemšanām, kuru izdevies sekmīgi pildīt – neēst "junk food", jeb drīzāk nekādu Hesburgeru un McDonaldu.

Beidzot tad varu arī izstāstīt kā man vakar gāja un arī negāja. Naktī un no rīta viss kā jau ierasts – auksti un nepatīkami. Tomēr, arī kā parasti, brokastis ir tās, kas uzlabo omu un esmu gatavs braukt. Visu garo kalnu, kuru iepriekšējā vakarā biju atstrādājis, no rīta varēju baudīt kratoties pa bedrēm lejup. Klāt vēl nāca arī vietām slapjumi, kur ūdens sūcās cauri/pāri ceļam, kā rezultātā tiku arī pie dubļiem uz riteņa, somām un kājām. Vajadzēja, nu vajadzēja man iepriekšējā dienā iedomāties par to, ka širmītes (dubļu sargus) būšu pa lieko vedis līdz!? Ātri vien gan bija klāt arī robeža un atkal asfalts. Liels bija mans pārsteigums, ka nav robežkontroles, jo, protams, biju palaidis garām to, ka, lai arī Norvēģija nav ES, tā tomēr ir Šengenas zonā.

Lai arī cik dīvaini neliktos, bet tomēr uzreiz varēja just, ka esmu citā valstī – mainījās ceļazīmes, ceļa marķējums, mājas vairs nebija visas vienādas (tomēr ik pa laikam varēja manīt arī tās pašas sarkanās koka ēkas ar baltajiem logiem un statņiem) un arī cilvēki šķita citādāki – vairs nesveicinājās ar "Hej, hej!", bet gan īsu un stingru "Hei!".

Pēc robežas kalni palika vēl lielāki un es nudien varēju izbaudīt lēnu un nesteidzīgu "rāpšanos" augšup un elpu aizraujošu "lidojumu" lejup pa līkumotajiem ceļiem. Tiesa gan tas nebija uz ilgu laiku un drīz vien atsākās cīņa ar vēju un tās pašas vienmuļās lauku ainavas.

Pusdienas biju iecerējis ieturēt pilsētā Mysen, līdz kurai atkal bija jāmin krietnu laiciņu, tomēr biju tur jau ierastajos pulksten divos. Viena no retajām vietām, kas strādāja, bija picērija/kebabērija, kurā arī ēdu "Spesialkebab" – lielu kebabu ar visu iespējamo pa vidu. Tālāk ceļš veda uz Askimu, kur Statoilā izmantoju iespēju apmeklēt labierīcības un arī iegādāties tur vislētāko, bet man šķiet - dārgāko šokolādi kādu vien esmu pircis. Pārsteidza karšu automāts ar krāsaino displeju un latviešu valodu. Sīkums, bet patīkami.

Vēl daži kilometri un esmu atkal prom no šosejas un sākas ikvakara naktsmītnes meklējumi, kuri šoreiz izvērtās pavisam neveiksmīgi, jo tā arī neatrodu nevienu piemērotu pleķīti un esmu jau gandrīz pie Mossas, no kurienes ar prāmi jāpārceļas pāri kanālam. Prāmji vēl kursē un nolemju, ka šonakt varētu nakšņot kempingā un arī nomazgāties.

Prāmis veiksmīgi noķerts un maksā aptuveni tikpat cik tā šokolāde. Laikam jau viņi pelna uz auto rēķina. Jauks vakars un sēžot uz prāmja, kas mierīgi čunčiņa pāri fjordam, saulei pamazām slīdot arvien zemāk, izbaudu to savu dārgo šokolādi.



Otrā pusē pilsētiņa Horten šķiet tāda pavisam mākslīga, jo viss tāds sakopts un mājiņas visiem tādas pareizas... Rodas tāda dīvaina sajūta, bet nu skaisti jau tomēr. Kempingā ieripinot, odometrs rāda tieši 666,66km un par pārsteigumu kempings strādā tikai no 1. maija tāpat kā nākamais, kurā varētu nakšņot. Cerības atmetu un lēnām čunčiņu uz priekšu joprojām meklējot vietu, kur uzcelt telti.



Kad saule jau gandrīz pie paša horizonta, man tomēr uzsmaida veiksme un ir beidzot arī vienmuļš meža celiņš, kurš neved nekur un kura malā ir pļaviņa, kur varu uzcelt telti. Vakariņās atkal gulaša zupa ar makaroniem, un ir diezgan tumšs jau kad eju gulēt, tomēr prieks par ieveiktajiem 143km un to, ka esmu jau tikpat kā ceļa galā.



Nu jau pulkstenis rāda 11:15 un jādomā, ko īsti darīt tālāk. Šobrīd šķiet, ka pusdienas mēģināšu paēst tepat un tad doties lidostas virzienā, kur arī laikam pavadīšu nākamās divas naktis līdz savam reisam. Ceru, ka izdosies atrast, kā iepakot velosipēdu un varbūt pat varētu kaut kur izdrukāt materiālus mācībām un pamācīties…





17:42, mežā pie lidostas, 722km

Tomēr, tomēr neizdevās atrast pusdienām vietu, jo visi restorāni, kuri strādāja, bija ar vienkārši astronomiskām cenām (pat Norvēģijai), tāpēc nācās lauzt pašam savu apņemšanos un pusdienot "maķītī". Jāteic, ka tomēr patīkama piedeva pusdienām bija bezvadu internets. Un arī telefonam baterija vēl netaisījās nomirt. Tam gan biju atstrādājis speciālu tehniku – vakaros, kad paliek auksts (kad eju gulēt) – pāradresēju zvanus uz Uģa telefonu un savējo izslēdzu, ielieku guļammaisa iekšējā kabatā, jo tieši aukstums ir tas, kāpēc baterija pirmajā naktī bija praktiski nosēdusies. Pēc jaunās tehnikas sanāk nu jau piektā diena, kad ik pa laikam ieslēdzu GPS un šodien vēl arī izmantoju interneta labumus un telefons pat vēl nav brēcis, ka tam tūlīt beigsies "dzīvība".



Pēc pusdienām mierīgi, bez steigas, devos lidostas virzienā, pa ceļam meklējot kādu benzīntanku, kurā varētu tikt pie ūdens, bet laikam jau viņiem te ir ierasts, ka visos tankos ir noņemti krāni… Izrādījās, ka lidosta ir drusku tālāk un nesanāca apaļie 700km pie lidostas, bet nu es jau tāpat pa vidu arī vizinājos pa Tonsbergu.

Ar slaidu līkumu un lidosta ir klāt. Biju jau tā kā gaidījis, ka tā lidosta varētu arī nebūt diez ko lielā, bet nu to, ka tik maziņa, es arī nebiju gaidījis. Mūsu RIX salīdzinājumā ir diezgan iespaidīgs, jo nu šeit tiešām nekā nav. Labi ir – viens krodziņš un Narvesens. Tas arī viss. Info meitenes nemāk paskaidrot, vai un kā es varēšu savu velosipēdu iečekot bagāžā. Beigās ar vienas meitenes palīdzību no citas aviokompānijas nāk piedāvājums to ievietot divos bērnu ratiņu plastmasas maisos. Rīt no rīta gan iešu vēlreiz pārbaudīt, vai arī Wizzair iečekotājas būs ar mieru pieņemt manu velosipēdu tādā formātā, kā arī, vai varēšu lieko somu atstāt klāt velo – gandrīz tukšu – tikai ar lietām, kuras nevaru ņemt rokas bagāžā.

Lidosta nebūt neaizrauj ar savām izklaides iespējām, tāpēc dodos uz netālo (tuvāko) hoteli noskaidrot vai pie viņiem varu uztaisīt online check-in ietaupot 4Ls. Var ne tikai ietaupīt 4Ls, bet arī tikt pie ūdens. Patīkami.

Vairāk gan nekā lidostas tuvumā nav un arī lielajā karstumā (ēnā ~20°C) negribas vairs braukt uz tuvējo pilsēteli. Veiksmīgi izdodas atrast mežiņu tieši, tieši pretī lidostas galvenajai ieejai (no manas telts līdz stāvlaukuma malai nav vairāk kā pāris simtu metru). Un tā kā lidosta ir neliela, tad arī nav daudz lidmašīnu, kas traucētu mieru.



Tā arī neizdevās atrast nevienu atvērtu pārtikas veikalu, tāpēc vakariņās auzu putra. Ekstra deva, jo nezinu cik ilgi vēl pietiks gāze balonā. Brokastīm, cerams, vēl pietiks. Tām paliek vēl arī rupjmaizes galiņš un trīs siera šķēles.

Teltī kārtīgi iesmērēju seju un degunu, kurš nu jau izskatās kā ziemeļbriedim Rūdolfam, ar krēmu pēc sauļošanās, jo pretapdegumu krēma man, protams, līdzi nav. Atkal atļaujos klausīties mūziku, kuru patiešām, pēc daudzo dienu klusuma, spēju no jauna izbaudīt. Jā, "maķītī" pārsteidza arī tas, ka tur skanēja Kings Of Convenience – Riot On An Empty Street.

Kaļu plānus rītdienai un domāju, kā pavadīt laiku lidostā, jo man lidmašīna ir tikai trešdien 8:35.

Dienas rezumē:
42,57km
2:36:00 uz velo
16,37 km/h vidējais ātrums
53,48 km/h max. ātrums

Kopā:
722,89km
37:29 uz velo
19,27 km/h vidējais ātrums

25. aprīlis, pirmdiena, 2. Lieldienas
15:54, lidostā, 746km


Pagājušā naktī gulēju ļoti slikti. Patiešām neatceros, kad vēl būtu tik grūti aizmigt. Vismaz divas stundas grozījos un knosījos (nu ļoti nepatīk man gulēt guļammaisā, kas jātaisa ciet kā kokons) ierobežotajā telpā. Dīvainākais, ka šķiet vaina nebija galvā. Iespējams pie vainas bija vakariņas? Varbūt kas cits. Arī tad, kad tomēr biju dažas stundas pagulējis un ap trijiem naktī saņēmos iziet pačurāt, - arī pēc tam kaut kā galīgi negulējās. Pārmaiņas pēc gan vairs nebija tik auksts – varbūt biju jau pieradis! Ejot gulēt tiešām bija pat karsti.

Rītu sāku diezgan agri – gribēju celties 7:30, bet piecēlos ap 8iem, jo domāju, ka Wizzairs varētu arī šodien lidot līdzīgā laikā. Brokastīs apēdu visu, kas bija palicis – pēdējo putru, rupjmaizes galiņu ar trīs siera šķēlēm. Aptuveni saliku pa somām, ko ņemšu kā rokas bagāžu un kas jāmēģina pie riteņa bagāžas likt klāt.

Lidostā tā pati sieviete, pie kuras jau daudz reizes biju griezies ar dažādiem jautājumiem, pavēstīja, ka nākamais Wizzair lidojums paredzēts 12:50. Pulkstenis vēl nebija 9 un piesēdos pie "internetstasion", kur varēja ar interesantas pārlūkprogrammas, briesmīgas metāla klaviatūras un metāla bumbas (peles vietā) palīdzību tikt internetā. Neviens tur pēc manis pārāk neilgojās un arī e-pastā nav nemaz tik daudz vēstuļu kā varētu gaidīt. Kristaps arī patrāpījās G-mailā un pārmijām pāris vārdu, bet tad šis aizskrēja bildēt Selonijas C!Q! rekonstrukcijas kursa darbam.



Laiks uz priekšu ritēja gana raiti un sagaidīju, kad pie svariem, kur jānodod bagāža, bija redzams arī Wizzair logo. Pieripinājos ar savu draugu klāt un noskaidroju no smaidīgās dāmas, ka ar velosipēdu problēmām nevajadzētu būt, bet tā kā somas tiek skenētas, tad neko daudz klāt lieku likt nevarot. Neko darīt, ņemšu vēl arī parasto bagāžu un varēšu visu bez bēdu aizvest nedomājot par to vai kaut ko drīkst vai nedrīkst tā vai šitā. Atklājās gan arī vēl kāda nepatīkama lieta – lidostu nakts laikā taisa ciet. No 0:00 līdz 4:15 man jāmeklē kāda cita vieta, kur turpināt gaidīt. No tās savas info dāmas noskaidroju, ka tepat blakus esot autostāvvieta, kurai trepju telpā citi reizēm esot tās stundas aizvadījuši. Acīmdzirdot es darīšu tāpat.

Tālāk dienas plānā bija doties uz tuvējo hoteli, kur kā biju noskaidrojis, varēja izdrukāt online check-in vajadzīgos papīrus. Vēl biju atradis e-pastā šo to bakalaura darbam, ko varētu palasīt un izdrukāju arī to. Pēdējās pusdienas arī ieturēju turienes kafejnīcā, jo, lai arī tur cenas nebija tās mazākās, tās tomēr bija zemākas par tām, kas lidostā un arī uz tuvējo pilsētu cerības neloloju. Sautēti dārzeņi ar "meat balls" bija šodienas ēdienkartē. Tas, uz ko biju visvairāk cerējis, - duša – nebija dabūjams ne hotelī, ne arī kur citur. Tā es te vazājos apkārt tāds netīrs un nemazgājies nu jau, sanāk, ceturto dienu. Nepatīkami.

Pēc hoteļa apmeklējuma tomēr izlēmu izmēģināt veiksmi tuvējā pilsētiņā, kuras vārds arī iekļauts lidostas nosaukumā – Sandefjordā. Tur gan atradu tikpat izmirušu pilsētu, kurā vienīgais, kas strādāja, bija dārgie ostas krogi un McDonalds. Pēdējā no minētajiem iztērēju atlikušās monētas, kuras Zaiga man bija piešķīrusi – tiku pie diviem čīzburgeriem, ko varēšu notiesāt, kad vēders sāks prasīt pēc kaut kā, ko pārstrādāt vajadzīgajā enerģijā.



Dienas gaitas turpināju atgriežoties lidostas tuvumā, kur pārkrāvu atkal mantas un pārģērbos cik nu pieklājīgi atļāva līdzi paņemtās mantas. Biju pietaupījis tīru t-kreklu ar braucienam atbilstošu uzrakstu – "BIKE", uz kura redzams arī velosipēdista siluets.

Pēc tam jau salīdzinoši pieklājīgs ierados lidostā, kur sēžu pie galdiņa blakus Narvesenam zem koka, par kuru īsti nevaru saprast, vai tas ir īsts vai nav. Vēl tepat blakus ir arī ielidošanas vārti, kur nāk ārā ļoti daudz smaidīgi un priecīgi cilvēki, kurus arī visādi interesanti cilvēki nepacietīgi gaida. Aizraujoši skatīties visas atkalsatikšanās un vērot cilvēkus, to emocijas, steigu, vai tieši otrādi - nesteidzīgo mieru.

Par šodienu vairs ieraksta nebūs. Jau šis ir gana garš un tapis lēnām, vērojot cilvēkus un vienkārši skatoties sienā, veselas pusotras stundas garumā. Vismaz līdz izlidošanai ir par pusotru stundu mazāk. Pasēdēšu vēl tepat un kad dzīs ārā, tad iešu uz to stāvvietu. Riteni pakošu no rīta.

Dienas rezumē:
23,34km
1:00:00 uz velo
23,34 km/h vidējais ātrums
59,04 km/h max. ātrums

Kopā:
746,23km
38:29 uz velo
19,38 km/h vidējais ātrums
63,81 km/h max. Ātrums


17:30, lidostā zem koka

Pēdējam ierakstam atstāju pāris tukšas lapas un tagad, kamēr sēžu vēl tepat lidostā zem koka un lādēju telefonu, taps kaut kāds kopējais iespaids par visu šo Skandināvijas piedzīvojumu.

Kopumā varu teikt, ka piedzīvojums ir izdevies un ideja pieskaitāma pie "labām" nevis "stulbām". Esmu viens pats nominies ar velosipēdu pāri pusei Skandināvijas un aprīļa laikā gulējis septiņas naktis teltī (pēc kārtas). Pieveikti nepilni 750 kilometri 38 stundu laikā un ja nedaudz paņem ārā ripināšanos pa pilsētām, tad pat ātrāk un pieņemu, ka vidējais "on the go" ātrums varētu būt līdzīgs pēdējai dienai – 23-25 km/h. Iepriekš nekad nebiju ceļojis vienatnē ārpus valsts, kā arī nebiju tik garu gabalu braucis ar velo, tāpēc, protams, tas bija izaicinājums manām spējām un varēšanai, ne tikai fiziskā līmenī. Tomēr īsti šaubas man tā arī nebija nevienu brīdi, lai arī dažbrīd nezināju vai paspēšu laikā iekļauties un cik tad īsti ir jānomin.

Uz jautājumu "Vai dabūji to, ko gribēji?" es atbildētu ar "Laikam!", jo šķiet biju gaidījis lielākas iekšējās atklāsmes, kuras tā arī nesagaidīju. Iespējams tāpēc, ka nemaz īsti arī tam nebija laika – no rīta taisu ēst, gatavojos mīties, minoties – domāju par to, kur īsti jābrauc, kas notiek apkārt, kur ēst pusdienas, cik ilgi vēl jābrauc un tā tālāk, vakarā – taisu ēst, esmu jau gana noguris, lai spētu tikai nedaudz pataisīt cigun pirms gulēt iešanas. Lielās pārdomas iezogas pa vidu reizēm minoties, kā arī tagad, kad sēžu lidostā. Bet arī jau īsti neko daudz nav ko domāt… Pabeigšu šo te un kaut ko iekodīšu – tad jāpalasa bakalauram materiālu un vakarā ir doma tā nopietnāk pievērsties cigun. Redzēs, kas no tā sanāks, jo līdz šim visas manas lielās apņemšanās ir izgāzušās.

Par iespaidiem no redzētā – par Zviedriju tas ir viens – katram zviedram ir sarkanā māja par ko jau rakstīju, - jo lielāka, jo labāk; zirgu ferma vai vismaz zirgs; laiva, atkal - jo lielāka vai vairāk, jo labāk; batuts (atkal tas pats...); Volvo (atkal, pikaps arī, protams), - un varētu jau turpināt, bet šķiet domu jau var saprast – neviens tā īsti ne ar ko neizceļas. Tāds vismaz man radās iespaids mērojot vairāk kā 500km garu ceļu caur šo valsti. Vēl pie viņiem ir pilns ar muskuļmašīnām un retro vāģiem. Tos arī varēja tiešām daudz manīt. Cilvēki gan tur bija visdažādākie – klasiski zviedri ar blondiem matiem un zilām acīm nemaz nebija tik daudz vai arī vienkārši tos tik ļoti neievēroju starp visiem nēģeriem, žīdiem, čigāniem, arābiem un visiem pārējiem brīnumiem, kurus pilsētās varēja manīt lielos vairumos. Tomēr, ja neskaita tos visus, tad cilvēki ir ļoti laipni un sirsnīgi. Kultūra uz ceļa tiešām ir tā arī saucama, nevis tā kā tas ir Latvijā, kur katra autovadītāja sapnis, šķiet, ir satraumēt kādu velosipēdistu. Ceļi tiek būvēti ievērojot arī tādu transportlīdzekli kā velo, kurš ir cilvēka visefektīvākais (ar lielāko lietderības koeficientu) izgudrojums (protams, varu arī šeit kļūdīties). Gandrīz visās pilsētās gājēju pārejās ir arī velo līnija un luksofors, par velo celiņiem nemaz nerunājot. Kā liels pluss ir tas, ka ceļu būvētāji saprot, ka nobrauktuves/uzbrauktuves jābūvē bez straujām līmeņa izmaiņām – nepietiek kā Latvijā nedaudz nolaist ietves apmali, šeit tas ir izdarīts pareizi līdz galam. Varēju nebremzēt ar savām šosejas riepām un smagajām somām, kurām nebūt nepatika pat mazākās bedres.

Par dabu gan nekā daudz nevaru izteikties – redzēju daudz apstrādātu lauku un tikpat daudz neskartu mežu ar klintīm un akmeņiem. Katru dienu mani no pacietības mēģināja izvest kāds putns, kuru no sākuma uzskatīju par pūci, bet tagad vairs neesmu tik pārliecināts. Ūjināja kā traks. Reizēm tie bija pat trīs gabali – katrs no savas puses. Tracinoši.

Par to, kā Norvēģija atšķiras jau rakstīju, bet iezīmes par zirgiem, laivām un muskuļ/retro mašīnām paliek spēkā.

Vienam to visu darīt nebija nekādas vainas. Brīžiem gan varbūt prasījās kāds joks vai jautrāka saruna, bet tā visādi citādi bija OK. Tomēr interesanti bija tas, ka ik pa laikam vai nu ievēroju cilvēkus, kas ļoti līdzinās kādam ko pazīstu, vai nu pēc sejas/izskata vai pēc kā cita, vai arī iedomājos, ka lieta vai vieta, ko redzu, kur esmu, būtu kā reiz priekš kāda, ko pazīstu, piemēram, - katru reizi ieraugot kādu moci vai retro lietas, iedomājos par brāli, ieraugot ko citu – citas asociācijas.

Kaut kā tā man gāja. Šobrīd vairs nevaru izdomāt, ko pierakstīt, bet laiks līdz lidmašīnai vēl ir – 13 stundas līdz pacelšanās paredzētajam laikam. Ja nu ko izdomāšu tad to vēl pierakstīšu. Ja nē, tad tas arī ir viss par šo aizraujošo piedzīvojumu.



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv