Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Apkārt Baltajam kalnam

Teksts: Ilze Krišlauka [ AUTORE?]
Foto: Ilze Krišlauka, Dina Zobena
2011. gada jūlijs, Rīga

Ideja apiet apkārt Monblānam nelika mieru jau vairākus gadus. Līdz patiešām pienāca brīdis, kad vēlējos tikai iet un iet. Bez adrenalīna viļņiem, virvēm, dzelkšņiem, "ekstrīma", un klinšu kurpēm. Un ceļojums tāds arī izvērtās – kā lēna un mierīga upe. Biju jau gatava ceļā doties viena, kad ceļabiedros pieteicās Dina. Tā nu "Grupu" šoreiz veidojam divatā.



"Tour Du MontBlanc" (TMB) ir klasisks, aptuveni 170 kilometrus garš trekinga (kalnu pārgājiena, red.) maršruts, apkārt Rietumeiropas augstākajai kalnu virsotnei - Monblānam (4810m). Tā veikšana neprasa alpīnisma tehnikas zināšanas, bet bez labas fiziskās sagatavotības neiztikt.

TMB pārgājiena sezona ir no jūnija vidus līdz septembra vidum. Jārēķinās, ka jūnijā un septembrī iešanu var patraucēt sniegs, savukārt jūlijā/augustā maršruts mēdz būt pārāk pārpildīts. Iet visi. Jauni, veci, ātri, lēni, individuāli un grupās, gidu pavadībā. Kalnam apkārt var doties gan pa populārāko maršrutu pretēji pulksteņa rādītājam, gan mazāk iecienītajā pulksteņrādītāja virzienā. Mēs izvēlējāmies otro variantu, lai izvairītos no pārklāšanas ar tajā pat laikā notiekošā Šamonī kalnu maratona trasēm. Jāpiebilst, ka ik gadus augustā notiek Monblāna Ultramaratons, kura ietvaros paši spēcīgākie skrējēji distanci veic pat nepilnā diennaktī, bet kontrollaiks ir 48 stundas. Savukārt rāmie, un ļoti rāmie gājēji (pie kuriem pieskaitu arī sevi), maršrutā pavada 7-11 dienas.

16. jūnijs, ceturtdiena. Rīga – Helsinki – Ženēva – Šamonī (1035m)

Šoreiz ceļš uz Šamonī vijas caur šķietami neloģisko Somiju. Tā kā mūsu "nacionālā aviokompānija" vasaras sezonā reisus uz Ženēvu atcēla, nācās jau nopirktās biļetes atdot atpakaļ, un akceptēt "Finnair" lidojumu piedāvājumu caur Helsinkiem. Priecājos novērtēt normālas aviokompānijas plusus – par bagāžu atsevišķi nav jāmaksā, lidostās viss notiek bez grūstīšanās, dzērieni un uzkodas ierēķinātas biļešu cenās.

Pusdienlaikā izlidojot no Rīgas, jau agrā pievakarē esam Ženēvā. Mūs savāc iepriekš nolīgtais transfērbuss (www.alpybus.com), un jau pēc stundiņas iečekojamies omulīgajā "La Vert" (www.verthotel.com) viesnīciņā, blakus daudziem (īpaši, Kalnu Grupā) zināmajām Les Gaillands klintīm. No priekiem, ka sācies atvaļinājums, un tik tiešām esam šeit, ļaujamies bērnišķīgi spontānai lēkāšanai. No pusmūža babuļiem nepieciešamā cienīguma atkal ne vēsts. :) Malks iemīļotā dzēriena, duša, un tad jau čučēt – rīt mūs gaida gara un brīnišķīga diena.

17. jūnijs, piektdiena. Šamonī (1035m) – La Flegere (1875m) – Lac Blanc (2352m) – Tre Le Champ (1417m)

Rītu sākam ar Chamonix "gidu mājas" apmeklējumu. Precizējam klimatiskos apstākļus. Ja ar sniegu viss OK, tad lietus draudi izskatās nomācoši. Vēl šajā pēcpusdienā sākšoties vairāk kā diennakti garas lietavas. Bet pagaidām debesis ir zilas, dodamies ceļā. "Grupas" sapulcē izkristalizējas plāns aiziet līdz pasakainajam Lac Blanc (Baltais ezers), un tālāk vismaz līdz Tre le Champ ciematam. Lai netērētu laiku čāpojot caur "a la Siguldas serpentīniem", mazliet pablēdamies - aizkājojam līdz Praza (Le Praz), un tālāk līdz Fležērai (La Flegere) uzbraucam ar pacēlāju. Velkam ārā trekinga nūjas, apēdam pa maizītei, un aiziet, līdz leģendārajam Lac Blanc.



Nemelošu, ja šo pirmās dienas posmu nodēvēšu par vienu no skaistākajiem pārgājiena etapiem. Elegants bridiens kalnup caur rododendru laukiem, ar neticamu fototapeti līdzās un pirmās atvaļinājuma dienas prieku sirdī. Skats uz ielejas pretējo pusi ar Aiguille du Midi, Mer de Glace ("Ledus jūra" – viens no Eiropas dižākajiem ledājiem, daļa no Vallee Blanche, "Baltās ielejas", red.) un pašu Monblānu ir pasakains. Pirmo skaisto pieturas punktu atzīmējam ar alus krūzēm un azartisku fotografēšanos. Esam kazas, un nosūtam "LacBlancīgi" kārdinošus telefonsveicienus mājās palikušajai Ieviņai, mudinot nepiedalīšanos pasākumā apdomāt tā kārtīgi. :)



Pamalē lēni velkas ducīgu mākoņu čupas. Ceļam somas plecos, un taisāmies ko kājas nes, vismaz līdz Aržentjērai (Argentierre) mums jātiek! Lūk, arī leģendārās virsAržentjēras trepes, kas esot stāvākais un bīstamākais etaps visā TMB trasē. Jau atviegloti nopūšamies, ka ar metāla ķēdēm, kāpnēm un redelēm esam tikušas galā vēl pirms lietus, kad debesis iet pušu, un izrādās arī maršruta trakākais posms vēl tikai priekšā. Drebelējamies lejā, neizpaliekot zobgalīgiem komentāriem par savām klinšu kāpšanas iemaņām, un jociņiem par vakarā godam pelnīto ruma malku.



Starp citu, vai zināt, kāda ir sajūta, kad lieliski sapakotajā uz muguras stiepjamajā iedzīvē neatrodas vieta vienam mazam, bet būtiskam niekam? Šoreiz tā ir maršruta karte. Karte iegūst segvārdu "Besītājs", un turpina besīt visu atlikušo brauciena laiku. :)

Pēc nelielas minstināšanās atrodam vientulīgu Les Frasserands "Pierre Semard" hoteļa kempingu (www.chalet-hotel-psemard.com). Omulīgais saimnieks atļauj telti būvēt zem stacionāro telšu nojumītes, un vēl atnes papildus plēvi. Uz jautājumu, kur ir tuvākais pārtikas veikals, viņš piedāvājas mūs turp aizvest. Tajā brīdī sāka lūzt mani līdzšinējos braucienos sakrātie stereotipi par franču neviesmīlību.

Laika prognoze nākošajai dienai sola tādu gāzienu, ka ārā doties bez akvalanga nav vēlams. Tātad, laiks būs jāpavada teltī. Sarūpējam pamatīgus pārtikas krājumus, un esam gatavas gulēšanai, lasīšanai, ēšanai, gulēšanai, lasīšanai, ēšanai, gulē… :)

18. jūnijs, sestdiena. Tre Le Champ (1417m)

Tā arī darām - guļam, ēdam, lasām, lasām, guļam, ēdam, guļam, zīlējam, pļāpājam, meklējam telts šaurībā pazudušās lietas... Izkopjam meistarību savīkšāt ēdienreizes un nomazgāt traukus pat neizlienot no migas. Atliek pabāzt roku ar katliņu ārpus telts, lai pēc brīža tas būtu kā trauku mazgājamajā mašīnā pabijis. Gāž tiešām cienījami. Pēcpusdienā pelēkums mazliet pašķiras. Izlokot kājas aizdiebjam līdz Aržentjēras pārtikas veikalam, apmierināt kāri pēc franču pastētes un tomātiem. Bezrūpīgā vaļošanās noteikti nav nākusi par labu iepriekšējā dienā piedzītajiem muskuļiem, stenam un pukstam kā divas večiņas. :) Šoreiz pat čaklie skriešanas treniņi neglāba no visādu dīvainu muskuļu smeldzes.

Pievakarē dodamies noinspicēt hoteļa/kempinga "La Restaurant". Virtuve tobrīd nedarbojas, bet tiekam vismaz pie alus malka. Iekārtojamies pie loga ar skatu uz kalniem, un liekam lietā līdzpaņemtos zīmuļus un krītiņus, pārceļot uz papīra lapām diezgan jau aptuvenas Les Grands Montets un l’Aiguille Verte kontūras, kuras tieši iepretim lēni laužas ārā no mākoņu gūsta.



Šķietami zemē nomesto dienu nu nemaz nav žēl. Tāda slaistīšanas sen nebija piedzīvota. Ikdienā šie brīži, kad nekas nav jādara, nekur nav jāsteidzas, nekas nav jāpagūst, tomēr ir pārāk reti.

19. jūnijs, svētdiena. Tre Le Champ (1417m) – Le Tour (1453m) – Col de Balme (2191m) – Col de la Forclaz (1526m)

Joprojām līst. Bet sola drīz pierimt. Ap 11:00 beidzot iztaisāmies no kempinga, un sekojot ieteikumam lietus gadījumā posmu līdz "Col De Balme" veikt pa garlaicīgāko "Le Tour" variantu, čāpojam "milku" un banku zemes Šveices virzienā. Mazliet žēl, ka oriģinālais ceļš pa aicinošu kalna korīti mums iet secen, bet tā kā skaistie skati mākoņu dēļ tāpat nespīd, izlemjam lieki neriskēt. Varonīgi pretojamies vilinājumam daļu ceļa veikt ar pacēlāju, un pēc 700 m vertikāla kāpiena augšup ieveļamies Šveices teritorijā. Diemžēl Col de Balme "chalets" ir slēgts. Saskaņā ar vairākos aprakstos un forumos lasīto, tur šiverējot īsta ragana, jeb visu vietu un laiku negantākā kalnu mājas saimniece.

Burtiski līdz ar robežas šķērsošanu nokļūstam citos Alpos. Puķainajos "milku", pļavu un pasaku Alpos. Zaļā un glancēti pūkainā Šveice kā uz delnas, pat ar omulīgi iekārtotām atpūtas vietiņām. Saskaņā ar grāmatas rekomendācijām nakšņot mums vajadzētu La Peuty ciemā, bet tā kā kempings nešķiet diez ko pievilcīgs, un arī spēks pagaidām pietiek, nolemjam vēl stundiņu paieties līdz Col de la Forclaz. "Besītājā" nolasāmais reljefs neko briesmīgu it kā nesola, bet realitātē atkal tiekam gandrīz līdz aizelsienam. :) Žigli sarunājam teltsvietas simpātiskam hotelim līdzās esošā kempingā, (www.coldelaforclaz.ch), ielienam vidusmēra skapja lieluma dušā, un dodamies inspicēt apkārtni, kas sastāv no viesnīcas kompleksa, pāris kūtīm, mežiem un kalniem. Kādas govju kūts priekšplānu grezno uzraksts par lokālo gardumu tirgošanu, turpat darbojas tāda paskata bufete, ka Briseles rīkojumiem paklausīgie mūszemes birokrāti nosirmotu no redzētā vien. Miniatūrais veikaliņš-bārs ierīkots tieši blakus gotiņu mājvietai, bet ir ļoti omulīgs un diezgan piepildīts. Iejūkam kņadā, un tiekam gan pie vīna, gan vietējā siera un desas. Gastronomiskajām baudām punktu pieliekam ar kārtīgu steiku un alu viesnīcas restorānā, ar to saķerot teju vai paranoju ielūkoties bankas kontā. :) Šveices steika vērtība sastāda tādu ciparu, kādu šeit LV spēju noēst nedēļā. Bet atvaļinājums taču! Un pēc pāris dienu prīmusdiētas izteikta ir vēlme pēc kārtīgas un pamatīgas pārtikas.



Atkal esam vienīgā telts, līdz ar to piepildītu kempingu lielākais bieds – skaļas tusētāju kompānijas, mums atkal iet secen. Toties miegu caurumo "milku" zvanu bimbināšana un agra rīta ganu klaigas. Šveices Alpu romantika.

20. jūnijs, pirmdiena. Col de la Forclaz (1417m) – Collet Portalo (2040m) – Alp Bovine (1987m) – Champex (1446m)

Pēc vakardienas gastropriekiem brokastis atkal tapinām uz prīmusa. Beidzot izejam puslīdz agri, lai normālā laikā tiktu līdz Šampē (Champex). Taka vijas gandrīz pa horizontāli, un lēni uzņemot augstumu, tuvojas Collet Portalo pārejai. Apkārt viss zaļš un puķots, kā uz banālas pastkartes. Iebremzējam Alp Bovine "buvette", vieta ir idilliski burvīga. Ieturamies ar pamatīgām gardas zupas bļodām, un ne tik pamatīgiem alus kausiem. Tieši īstajā brīdī mūs aizkūko dzeguze, - tūlīt pēc pusdienām, ar visu iedzīvi uz muguras. Laba vasara gaida!



Uz beigām gājiens jau kļūst nedaudz apnicīgs. Zaļas taciņas, puķotas taciņas, akmeņotas, un atkal zaļas taciņas, celiņi cauri ciematiem un tā soli aiz soļa. Tā arī īsti netiekam skaidrībā par laika atskaišu norādēm grāmatiņā un uz ceļa rādītājiem – brīžam esam 2x lēnākas, kā paredzēts, bet pēkšņi plānotajā vietā nonākam uz pusi ātrāk. Bet aptuvenā virzības analīze ir sekojoša – uz leju stipri iebremzējam, līdzenās vietās virzāmies stipri ātrāk, bet kāpumos pa vidu starp "ātrāk" un "tā kā paredzēts".

Telts pa šīm trim dienām ir mazliet apnikusi, pieņemam lēmumu nakšņot kādā no Šampē "čaletiem". Vilinošākais no tiem šķiet webā nejauši sasēņotais Alpu dārzu "Jardin Alpin" (www.flore-alpe.ch) hostelis, kas iemitinājies burvīga botāniskā dārza pašā sirdī. Izķeksēju no somas telefona numuru, un jau pēc brīža noskaidrojam, ka jā, varam dabūt brīvu istabu, un jā - varam to atļauties (20,5 EUR no deguna). Vēl neliels kāpiens kalnup un tiekam pie savas teritorijas pasakainu ziedu ieskautā mūžvecā namiņā, kas burtiski ievelk ar savu mieru, padarot noskaņu pavisam lēnīgu. Troksnim un steigai šeit ieeja aizliegta.



Sienas glezno ziedu zīmējumi, viss smaržo pēc koka un senatnes, gluži kā Brīvdabas muzejā. Mājā ir vairākas istabas, bet kaimiņus īpaši nemana. Nesezona! Bez tam mūsu naktsmītne nav īpaši reklamēts masu tūrisma produkts. Un tieši tāpēc - ideāla vieta tālo ceļu gājējiem - miera un klusuma tīkotājiem. Botāniskajā dārzā rit Ēdelveisu dienas, tas aplūkojams uz visās malās izvietotām planšetēm, ar aprakstiem skaidrā franču valodā. Tāpēc dīvaini, ka pašu kalnu ziedu karali dzīvā izpausmē atrodam vien zem pakša noglabātā, tirgošanai paredzētu stādu kastē.

Ar prieku grasāmies izmantot virtuvi, jau sasapņojos par makaroniem ar sieru un tomātiem, bet visu sabremzē fakts, ka tie vispirms jānopērk. Diemžēl Šampē vienīgais pārtikas veikals ir atvērts tikai līdz 17:00. Mazliet nokavējām. Situāciju glābj maizes bodīte, kurā tiekam arī pie olām, vīna, siera un pastētes, tā kā badu gluži vis nemirsim. Kopā ar mugursomas dibenā sameklētajām paciņu kartupeļputrām sanāk pat diezgan labas vakariņas.

21. jūnijs, otrdiena. Champex (1446) – La Fouly (1610m) – buss uz Courmayer

Atkal jau izkasāmies salīdzinoši savlaicīgi, dūšīgi pabrokastojam, iepērkam pārtikas rezerves, un aidā, atkal ceļā. Iesākumā trāpām vienā peletonā ar kādu gida vadītu grupu. Tā kā viņiem šī acīm redzami ir pirmā diena, kad visu gribas iebildēt, visur piestāt, tad ātri vien atraujamies. Pie reizes nomierinām sevi, ka neraugoties uz vilkšanos ejam vidusmēra tūrista caurmēra ātrumā. Pieķeram arī otru grupu, kuru mantas nes ar "Tour de Chamonix-MontBlanc" reklāmām apkārts ēzelītis. :) Nē, nē, kamēr vēl spēki ļauj, visu pašas! Iesākumā taka ved par labiekārtotu "Sēņu taku", pilnu ar informatīvām planšetēm, uz kurām atrodam arī mums zināmās bekas un baravikas. Takas malu grezno kokgriezumi, no Latvijas labiekārtotajiem pastaigu maršrutiem to atšķir vien reljefs. Arī tālākais ceļš ir salīdzinoši zaļš un piezemēts. Fascinē senatnīgie ciemati, ar šaurām ieliņām, vairākus gadsimtus senām koka ēkām, kas būtiski atšķiras no stereotipiskajām Šveices pastkaršu ainām. Soļojot cauri kādam miestiņam patīkami pārsteidz kāda kundzīte, piedāvājot svaigi plūktas zemenes! Tādi staigātāji gar viņas mājiņu vico simtiem, bet tas neliek zaudēt viesmīlību. Un protams, dienišķais "Bon Jour" jau ir kļuvis par ikdienas sastāvdaļu – gan kalnu takās, gan mazajos ciematos.



Aizcilpojam līdz La Fouly ciematam. Te nu iestājās posms, kura dēļ savu Monblāna tūri nevaram dēvēt par apli, bet drīzāk par pakavu. Divu dienu gājumu tomēr nācās izlaist. Pēc īsziņām no LV, un vēlreizēja apstiprinājuma vietējā info centrā, noskaidrojam, ka tuvākajās dienās laiks gaidāms pagalam draņķīgs, un doties augšup nav ieteicams – spēcīgs lietus un negaisi draud vismaz diennakts garumā. Gaidīt, kad beigs plosīties pērkona negaisa zibeņi, gluži vienkārši nav laika. Sarīkojam "grupas" apspriedi, bet motivāciju doties augšā spītējot zibenim un pērkona dārdiem īsti neatrodam, lai arī īgums par nepilno apli sirdīs iezogas. Diemžēl nākas izlaist arī nakšņošanu Valtera Bonatti kalnu mājā (www.rifugiobonatti.it), kas rakstos, forumos un aprakstos izslavēta kā viena no labākajām visos Alpos. Savukārt pats Bonatti kungs ir īsta leģenda – viens no K2 pirmgājējiem, daudzu Alpu maršrutu atklājējs, kalnu grāmatu autors.

Tā nu iedzeram alu, un ķeram busu uz Šampē blakuspilsētiņu Orsjē (Orsieres), no kurienes varam tik tālāk uz Aostu, jau Itālijā. Šveices pusē par pusstundas braucienu šķiramies no Ls 5 katra. Tālākais ceļš uz Aostu izmaksā pat 15 Ls. Toties Itālijā viss kā pie cilvēkiem. Par trešo busošanās posmu no Aostas līdz Kurmaijerai (Courmayer) samaksājam tikai 3 EUR. Diemžēl laika prognoze atkal izrādās patiesa. Līst, un kalnos atplaiksna zibens atblāzma. Pieņemam lēmumu nakšņot viesnīcā, un jau no Aostas sazvanām iespējamo lētāko variantu "Pensione Venezia" (25 EUR no deguna). Kurmaijerā kāda izpalīdzīga meiča mūs pavada līdz pat pansijas durvīm, un "urrā!", - no mitruma esam glābtas. Atkal esam nonākušas šarmantā mūžvecā viesu mājā, kas izskatās pēc ģimenes biznesa paaudžu paaudzēs. Nekādu ekstru, bet gana mājīgi un jauki, ar neviltotu laika patinu, kas tik ļoti pietrūkst mūszemes "a la retro" vietnēm – visās malās manāmas īstas, neviltotas lietas un fotogrāfijas no dažādām desmitgadēm. Turpat bārā tiekam pie dubultas vīna porcijas, izstiepjam kājas, no balkona vērojam zibeņus, un priecājamies, ka esam zem jumta. Savu teltsslapjuma devu jau esam dabūjušas.

22. jūnijs, trešdiena. Courmayer (1226m)

Līst un zibeņo. Skaidrs, ka jāpaliek šeit vēl vienu dienu. Varētu gulēt, bet nu jau vairs neguļās. Aizstaigājam līdz infocentram, lai noskaidrotu tieši neko - lietus laikā šeit darīt nav ko. Ja nu vienīgi doties uz SPA, kas mūs galīgi nesaista. Tā nu nobāzējamies pie zelta vērtas Aostas vīna pudeles, un cītīgi rakstām pastkartes mājās palicējiem. Vēl izvicojam pilsētiņu visā tās garumā, un atkal nododamies gulēšanai un lasīšanai. Bads izdzen no migām, bet atkal uzraujamies uz veco, labo joku, ka Dienvidzemēs pie savas makaronu/kartupeļu/dajebkā porcijas vis netikt tik viegli kā Dzimtenē. Lai piekāpjot pēc 19:00. Piekāpjam ar, un kādā ģimeniskā krodziņā par pavisam saprātīgām naudiņām pieēdamies kā sivēni.

23. jūnijs, ceturtdiena. Courmayer (1226m) – Mont Favre Spur (2430m) – Rifugio Elisabetta (2195m)

Debesis joprojām mākoņos, bet vēlāko sola cerīgu. Mazliet gan uzlīšot, bet zibeņi aizvākušies uz citu Aostas reģiona nostūri. Laiku tērēt vairs nevaram atļauties, raujam somas plecos, un mēģinām atdabūt sakarīgu iešanas ritmu. Takas dažviet pārvērušās strautiņos. Atbilstoši laika apstākļiem alus pauzes nomainām pret kakao pauzēm, pirmo no tām ieturot kādā burvīgā kalnu "gite d’etape" "Le Randonneur" (www.randonneurmb.com), kas pavisam noteikti būtu jauka vieta arī nakšņošanai. Mazliet žēl, ka neatvilkām līdz šejienei jau iepriekšējā pievakarē, kas dotu labu handikapu šodienas gājienam, un ļautu izvairīties no "Rifugio Elisabetta" "kolhoza".



Ļoti skaistais ceļš ved gar "Val Veni" ieleju, pretējā ielejas pusē paveras kārtējā kalnu fototapete. Viss zied, ne mazāk kā nesen apmeklētajā botāniskajā dārzā. Nogāzēs rotaļājas murkšķi, iepriekšējos braucienos iesaukti par svilpjiem. Cilvēki uz trases patiešām maz, un neviļus pārņem sajūta, ka esi prom no civilizācijas tik tālu, cik vien iespējams. Pat telefonam zona pazūd. Visu laiku dīvainākā Līgo diena.

Šajā dienā gribās aizkājot līdz "Les Mottets" čaletam, kurš iekārtots vēsturiskā siera darītavā, un kur saimnieks vakaros mēdzot uzspēlēt akordeonu. Diemžēl tik tālu netiekam, laika apstākļi un nogurums dara savu. Nākas iepauzēt "Rifugio Elisabetta".

Pēdēja stunda līdz "Elizabetei" man izvēršas par grūtāko visā pārgājiena laikā. Kāpums ir stāvs, lietus jaucas ar krusu, kājas sāk slīdēt, un visu laiku stulbi aizelšos. Čāpoju soli pa solim, un domās atkal atvainojos visiem tiem draugiem, par kuriem savulaik esmu padomājusi "vai tiešām nevar ātrāk".

Pamazām atgūstu elpu, un sāku vērtēt, kur gan esam atkūlušās. Vieta ir jauka, bet tomēr gribas to nosaukt par vienu lielu kolhozu. Ko lai dara, ja +/- 2 stundu gājienā nav neviena cita palikšanas vieta, bet telts celšanai laiks pārāk dranķīgs, lai arī pieejamas bezmaksas teltsvietas? Visi krusā iestrēgušie gājēji saspiedušies šeit. Sastopam arī "Pensione Venezia" satikto pusmūža pāri no Kanādas. Gribētos arī man viņu vecumā tā, - viegli, nesteidzīgi, ar meistarīgi sapakotām nelielām mugursomām atpūsties nevis trokšņainā kūrortā, bet apdiebt apkārt Monblānam.

Pie savas istabas šoreiz netiekam, nākas spiesties lāviņas starp kādu itāļu pārīti un britu puišiem. Bet vēl ir nesezona, un varam izvērsties diezgan plaši. Visiem vietas pietiek, un varam pat sabūvēt savu atsevišķo ligzdu. Dīvainai Līgo dienai seko Līgo vakars. Alu gan iedzeram. Un tā kā esam atvēzējušas uz "pilnu pansiju" (42 EUR no deguna = gulta, vakariņas, nelielas brokastis), tad tiekam arī pie kārtīgām vakariņām. Diemžēl valodas barjera traucē normāli sakomunicēt ar galda biedriem. Viņu arsenālā ir tikai franču mēle, no kuras neko vairāk par "Bon Jour" un "Merci" diemžēl nezinām. :(

Kā nodevu saulgriežiem, "Elizabetes" viesu grāmatā iepretī saviem vārdiem ieskricelējam arī "Līgo, Līgo". :)



Neliels grāmatlaiks, un… neatceros, kad Līgo vakarā būtu devusies gulēt ap 21:00. Čučēšana gan sanāk visai nosacīta, galvenokārt bezgaisa dēļ. Telts neērtības tiešām ir relatīvas. Jau sailgojos pēc sava slapjā namiņa.

24. jūnijs, piektdiena, Rifugio Elisabetta (2195m) – Col de la Seigne (2516m) – Les Chapieux(1554m)

Lai arī rītā jūtos aizpampusi kā labi paēdis murkšķis, pirmais kāpums uz "Col de la Seigne" paiet gluži nemanot. Vienkārši ir skaisti, arī saulīte beidzot mirdz aiz mākoņiem. Vismaz Jāņu diena mums spīd varena.



Kakao pauzi šoreiz ieturam vakar kārotajā "Les Mottets" (www.lesmottets.com). Šī nu reiz ir vieta, kur gribētos palikt. Dina pat ieminās, ka te varētu atbraukt ar bērniem. Ja vēl kādreiz sanāks šeit atgriezties, tad jau esmu ieķeksējusi vietu kā obligāto pieturu. Te satiekam arī "Elizabetē" sastapto kolorīto austrāliešu kungu kompāniju.

Laikam uzlabojoties taka kļūst "dzīvāka". Tomēr maz ir jauni cilvēki, redzam galvenokārt padzīvojušu vīru pulciņus un pārīšus labākajos gados. Dīvainā kārtā mūsu vienaudži ap 30-40 pārvietojas grupās, gidu pavadīti. Izņēmums ir ņipru puišu bariņi, kuru mērķis šķiet "apraut" kalnam apkārt rekordlaikā. Un protams, ir arī pa kādam pavisam īstam Skrējējam. Lai tā sprinģotu starp akmeņiem, ir jāpiedzimst ja ne Alpos, tad vismaz Tatros. Pa Siguldas pakalniem, vai dzimtās 9stāvenes kāpnēm vicojot tādu meistarību neuzdabūt. Izturību – varbūt, bet ieradumu viegli pārvietoties pa taku akmeņiem, diez vai.

Grāmata rekomendē doties augšup, līdz pat "Col de la Croix Bonhomme", bet dēļ nevēlēšanās vēl vienu nakti pavadīt bezskābekļa "dormā", izlemjam palikt Šapē (Les Chapieux) bezmaksas teltsvietās starp treileriem un govju pļekām. :) Skaista, mierīga vieta. Ciems no trīs mājām, kur par mūsu atslēgas vietu kļūst miniatūrs veikaliņš ar visu nepieciešamo. Ir gan vietējā ražojuma sieri, gan Savojas baltvīns, tomāti un maize.



Diena knapi pusē, paēdam, un atkal izmatojam iespēju kārtīgi pagulēt. Miega, kalnu un baltvīna iespaidā metamies aizrautīgā mandalu zīmēšanā. Netālu savu teltiņu uzslej kāds pārītis, kur nepāliešu micē ieslēpies puisis no attāluma ir tik līdzīgs Gašam, ka gandrīz ņemu vīnu, sieru un ejam svinēt Jāņus. :)

Jau otro dienu telefonam nav zona. Savāds miers mijas ar cerību, ka tuvinieki velti nesatrauksies par šo klusumu.

Aizvadām pārgājiena aukstāko nakti. Naktī gaisa temperatūra nokrīt tuvu nullei, mugurā nākas savilkt teju visu līdzpaņemto garderobi.

25. jūnijs, sestdiena. Les Chapieux (1554m) – Col de la Croix Bonhomme (2483m) – Les Contamines (1167m)

Aukstums motivē kūņoties no telts puslīdz laikus, un jākustas, lai sasildītos. Ceļš cauri ziedošām ganībām aizplūst "Col de la Croix Bonhomme" virzienā. Mainoties veģetāciju robežām taka kļūst skarbāka, brīžiem tā pārvēršas slapju akmeņu labirintā. Nav viegli, bet uz priekšu kustam. Augšā esošajā "chaletā" atkal jūtamies nopelnījušas pa kakao krūzei, šoreiz komplektā ar šokolādes kūku. Un tad, "Wow!", no kores otras puses iznirst daži ne ta’ dāņu, ne ta’ norvēģu mēlē runājoši velobraucēji. Tiem gan ir iekša! Te taču nav kur braukt, un kā vēlāk pārliecināmies, arī otrā kores pusē velosipēds ir nesams padusē. Ceļa pirmais posms ir diezgan pinķerīgs, ļoti jāuzmanās nezaudēt līdzsvaru vai neizmežģīt potīti. Iešanu vietumis nomaina lēkšana pa un starp akmeņiem. Šur tur vīd pa sniega pleķim, bet pārgājienu tas netraucē. Sniega apstākļi šogad gājējiem labvēlīgi.



Pie kādas sniega kaudzes sarīkojam kārtējo jandāliņu ar fotografēšanos. Uzbliežam arī sniegavīriņu – tradicionālo sveicienu mājās palikušajam sniega fanam Andrim. :)



Diena iezīmējas ar garu, ļoti skaistu gājienu, emocijas un prieks ņem virsroku pār sagurumu. Man šī kļūst par vienu no piepildītākajām dienām. Takās arvien vairāk sastopam dažāda vecuma ļaudis ar lielām somām. Tik daudz smaidīgas, pozitīvas sejas vienkopus sen nav redzētas. Caur ēnainu ieleju lēnām atgriežamies pie civilizācijas. Apskatām romiešu tiltu, izslavēto Notre Dame de la Gorge baznīciņu, un tad jau klāt arī simpātiskais Les Pontets kempings (www.campinglepontet.fr). Aizdipinām uz netālo les Contamines pilsētiņu papildināt pārtikas krājumus, dienas kājošanas bilancei pievienojot vēl kādu stundiņu. Un tad jau vakars, un Lielais Miega Kalns, kurš vienīgais no kalniem nāk klāt pats.

26. jūnijs, svētdiena. Les Contamines (1167m) – Col de Voza (1653m) – Les Houches (1007m)

Lai arī diena bez milzu kāpumiem un kritumiem, beidzot sāk iestāties pagurums. Bet varbūt gluži vienkārši zūd motivācija. Saule karsē kā traka, un fakts, ka lielākā dienas maršruta daļa ved pa ēnainām taciņām, ir kā veiksme loterijā. Toties pēc iepriekšējo dienu gleznainajām kalnu fototapetēm gājiens pa meža takām un izcakinātiem ciematiem vairs nešķiet diez ko pievilcīgs. Skaisti, bet... vairāk tāda iešana iešanas pēc. Iepauzējam "Bionassy" uz Colas glāzi, pat pieļauju iespēju šeit arī nakšņot, bet tā kā diena vēl knapi pusē, velkam vien tālāk līdz pat iecerētajam mērķim – Lehjuš (Les Houches) ciematam.

Izcili negants izvēršas kāpiens no "Bionassy" līdz "Col de Voza" pārejai. Pēdējos dažsimts augstuma metrus kātojam pa grants segumu. Saule svilina kā apdullusi, un īgnuma ugunskuram pagali piemet arī tūristus vizinošie auto, kas ievelk mūs pamatīgās putekļu vērpetēs. Priecē vien Monblāna fototapetes atgriešanās – šoreiz tas lūkojams caur trakulīgi ziedošu puķu pļavu prizmu. Tomēr "Col de Voza" nāk kā atvieglojums.



Piebremzējām krodziņā uz sidra malku. Te atšķirībā no iepriekšējām vietām, publika ir tipiski atpūtnieki. Galu galā – šeit ir gan pamatīga kūrortviesnīca, gan pieturvieta leģendārajam Monblāna tramvajam. Ir arī pa kādam Gājējam, un atkal samājamies ar saviem paralēlajiem ceļabiedriem no Austrālijas.

Pēc atpūtas pauzes lejupceļš raisās žigli, un līdz Les Houches kājas teju pašas nes. Iečekojamies padomju stila kempingā (tualetes ar "ķepām" un nekādu ekstru, bet galvenais, ka ir dušā, un skaists skats uz kalniem), un kā jau svētdienā, dodamies uz ciematu nedēļas izskaņas steika meklējumos.

Naktī pamatīgi nokaitina iereibušu, pāraugušu beļģu izcelsmes skautu bariņš, kuru taurēšana un dzēruma smiekli miegu vis neveicina. Jau grasos ņemt trekinga nūju un iet aprunāties, kad pirmie neiztur citu telšu iemītnieki. Auri gan pieklust tikai pēc vairākkārtējiem aizrādījumiem. Spriežot pēc ekipējuma, daļa no kempinga biedriem gatavojās kam nopietnākam par vienkāršu pastaigu mūsu stilā, un negulēta nakts viņiem galīgi nav vajadzīga.

27. jūnijs, pirmdiena. Les Houches (1007m) – Chamonix (1035m)

Saskaņā ar plānu šodien vajadzētu uzraut pusotru augstuma kilometru līdz Breventei (Le Brevent), un tad tālāk kātot līdz Fležērai, bet kaut kā vairs nevelk. Lai arī cik skaisti būtu, piesātinājums ir iestājies. Bez tam svelme jau agrā rītā ir tāda, ka tas būtu nevis pārgājiens, bet reāla mocīšanās. Tā kā īstas vajadzības nav, nolemjam pa ielejai paralēlo "balkonu" virzīties Šamonī virzienā, un pielikt punktu mūsu Lielajam Pasākumam. Iepauzējam pie Christi Roi statujas, un cilpojam lejā. Izveļamies no meža tieši pie Gaillands klintīm, un aplis simboliski ir noslēdzies. Tikai kādus 100m tālāk ir mūsu pirmās nakts viesnīca, un vieta, kur pirms 11 dienām izkāpām no "Alpybusa", lai dotos piedzīvojumā.

Ir agrs pusdienlaiks, kad iečekojamies lieliskajā "Des Barrats" kempingā (www.campingdesbarrats.com), kas viennozīmīgi ir kvalitatīvākais visā ceļojuma garumā. Runātīgais saimnieks pat zina kur ir Latvija, noziņo, ka vēl šorīt te esot bijuši mūsu kaimiņi igauņi, un metas zīmēt improvizētu Baltijas valstu karti, lai noprecizētu kura valsts kur īsti atrodas.

Uzceļam telti, ienirstam dušā, un atgriežamies reālajā pasaulē pa īstam. Ja tikai pirms desmit dienām pilsētiņa vēl gulēja nesezonas miegā, tad tagad tā līdzinās skudru pūznim. Cilvēku ņurga šķiet pat nogurdinoša. Kādā bistro ieturam pusdienas, nejauši atrodam britu krodziņu ar laimīgo stundu sidram, un tad jau cilpojam atpakaļ uz kempingu, kur uzcērtamies kleitās un sarīkojam kārtīgu pikniku par godu TMB noslēgumam. Teltsvietas pamazām aizpildās ar dažādu kalibru mājiņām, un dažādu valodu ļaudīm. Diemžēl komunikācija vis neveidojas. Slinkums, vai nogurums, bet līdz ko saule iekrīt aiz kalniem, arī mēs krītam guļammaisos.



28. jūnijs, otrdiena. Chamonix – Aiguille du Midi (3842m) – Chamonix

Dienas lielais plāns – ar pacēlāju uzraut augšā līdz Aiguille du Midi, kas ir viens no reģiona centrālajiem tūrisma objektiem. Esmu te jau reiz bijusi, lai no Midi kores sāktu ceļu uz Helbronnera pāreju. Toreiz viss bija nedaudz nopietnāk (par to var lasīt Ilzes Krišlaukas rakstā "Par to kā rāpties, rāpties augstāk", red.). Pati jaunāka, zāle labāka, debesis spožākas, un lielā betona pacēlājmājas monstra vietā bija vien neliela koka ēka.

Žigli nojaucam telti, noglabājam somas recepcijā un jožam uz netālo pacēlāja staciju. Samaksājam 42,5 EUR no deguna, un vizināmies augšā. Jau ceļā rodas tā nepareizā sajūta, ka tas nav pa īstam. Tādā nozīmē, ka esam šeit nevis kā kāpējas, bet kā ekskursantes. Bet īstais nemiers iestājas jau Midi esot.



Skats uz leģendāro korīti sirdij liek dauzīties ņiprāk, gribas, nu ļoti gribas raut līdzi alpīnistu sasaitēm, kas pilnā ekipējumā dodas savās gaitās. Fočējam un grozāmies uz visām pusēm kā vēja rādītāji, bet tā nedagaršošanas sajūta paliek... kopā ar pēkšņi atkalatmodušos aicinājumu pēc klintīm, ledājiem, virvēm un dzelkšņiem. :)



Piezemējušās savācam savas somas, pārvācamies uz Šamonī centra viesnīcu "La Croix Blanche" (www.bestmontblanc.com/fr/croixblanche.html), un dodamies neizbēgamajā šopingā. Galops pa sporta un tūrisma preču bodēm beidzas ar dažu pavisam sievišķīgu lakatiņu un pat pāris kleitu iegādi. :) Vēl našķi darba kolēģiem un draugiem, un tad jau - atā Šamonī. Atvaļinājums gandrīz galā.

29. jūnijs, trešdiena. Chamonix – Ženēva – Helsinki – Rīga

Transfēra busiņš ir klāt pirms norunātā laika, savācam vēl dažus ceļotājus, un brauciens līdz Ženēvas lidostai paiet nemanot. Ierastais satraukums pie lidostas kontroles, un tad jau atliek ļauties Finnair servisam un relaksētam mājupceļam. Kā jau ierasts, atgriešanās prieks mijas ar nevēlēšanos iekrist ikdienas rutīnā. Un tas nozīmē tikai vienu – Jārada Jauns Plāns. :) Un pensijas vecuma plānos jāieraksta mērķis noiet pilnu TMB apli. :)

Izmantotie materiāli

Grāmata:
Kev Reynolds "Tour Du MontBanc"

Kartes:
"Chamonix and Massif du Mont Blanc"
"St-Gervais-les-Bains and Mont du Mont Blanc"
Izdevniecība: Institut Geographique National (IGN), mērogs 1:25 000

Informācija internetā:
www.chamonix.com
www.leshouches.com - te meklējamas TMB naktsmītņu adreses un cenas
www.walkingthetmb.com un kaudze ar citiem resursiem, kur vien kas minēts par Tour Du MontBlanc un naktsmājām uz trases.



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv