Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
3570 km ar riteni gar Baltijas jūru

Autors: Dzintars Petrovs
Foto: Dzintars Petrovs
2011. gada oktobris, Rīga

Apmēram pirms gada radās ideja apceļot ar velosipēdu Baltijas jūras piekrasti. Ceļojuma mērķis bija apbraukt Baltijas jūru "pa perimetru" - pēc iespējas tuvāk piekrastei, izbraucot cauri piejūras apdzīvotām vietām (pilsētas, ciemati). To, kā šī ideja tika realizēta dzīvē (laika posmā no 19.07.2011 - 10.08.2011), var lasīt šajā ceļojuma aprakstā.

Reklāma:
Piedalies konkursā!


Ja precīzi, ideja radās pēc tam, kad pagājušo gadu devāmies veloceļojumā uz Saaremaa un Hijumaa salām, par kuru kolēģis jau ielicis apkrakstu VX piedzīvojumu vortālā (Agra Saules raksts "Ar velo pa Igaunijas salām", red.). Pagājušajā ziemā, meklējot domubiedrus, portālā Draugiem.lv sadaļā "Velo tūrisms" ieliku sludinājumu par topošo braucienu. Devu ziņu arī raidījumam "Vides Fakti", kur man izlīdzēja ar diviem t-krekliņiem, kurā attēlota Baltijas jūras glābšanas tematiku. Tomēr beigu beigās sapratu, ka ceļojumā būs jādodas vienam. Atvaļinājums iekrita tieši vasarā. Katru gadu man tā tas neiekrīt, jo strādāju ar slīdošo grafiku, - esmu tramvaja vadītājs. Sāku plānot ceļojumu. Par to, vai izdosies apbraukt visu Baltijas jūru vēl nezināju, jo brīvs, ceļojumam atvēlētais laiks ir precīzi viens mēnesis.

Divas nedēļas pirms brauciena sāku gatavoties:
1. Savedu kārtībā riteni - aizvedu uz servisu, kur to pilnībā izjauca un salika pa jaunu, saeļļoja, uzlika jaunu ķēdi un zobratus. Piereģistrēju to beidzot arī CSDD. Man ir 2005. gadā pirkts Giant Rincon, kura kopējais nobraukums līdz šim bija 34.567 km. Var teikt, ka oriģināls palicis tikai rāmis un stūre, bet kā jāsaka - riteņa dvēsele ir viena...
2. Nopirku telti (lēto, tikai Ls 9.-). Pagājušo gadu Igaunijā gulēju kempingos, bet Somijā un Zviedrijā, dzirdēju, ka tie esot dārgi. Telts iegāde attaisnojās!
3. No drēbēm līdzņemšanai - ūdensnecaurlaidīgā velojaka, bikses, četri t-krekli, divi pāri apavu.
4. Velorezerves daļas – četras kameras, viena riepa, atslēgas remontam, eļļa.
5. Nopirku Eiropas ceļu kartes (telefonā man ir arī GPS). Velosomas man jau ir, bet nopirku papildus nelielu uz stūres liekamu somu, kurā var ielikt arī kartes, foto, videokameru.

Beidzot pienāca ilgi gaidītais 19. jūlijs. Plkst. 07:00 no rīta pabeidzu mantu sapakošanu (obligāti līdzi pase un velopase!). Problēma bija ar telts, paklājiņa un guļammaisa iepakošanu, jo pēdējā brīdī atcerējos, ka nav speciāla soma, kur to visu salikt. Nosvēru bagāžu - sanāca viss kopā apmēram 22 kg. Plkst. 08:30 izbraucu. Ārā lija lietus - diezgan nepatīkams rīts. Vēl nebija nojausma, cik lielu distanci nobraukšu. Somijā, Zviedrijā (izņemot Stokholmu) un Dānijā neesmu bijis. Arī angļu valodā apmēram 100 vārdu krājums, bet... Aiziet!


Izbraucot no mājām

Pirmā diena, 19.07.2011.

Mērķis no Rīgas uz Igauniju. Vēl Rīgā, braucot pāri Vanšu tiltam piedzīvoju pirmo kritienu. Bija maza peļķīte, domāju - pārbraukšu, bet iebraucu nelielā bedrē un - kritiens. Mantas pa gaisu un pie Ahileja cīpslas āda pušu. Kārtīgi nolamājos, domāju – ārprāts, jau trešajā kilometrā! Saņēmos, uzliku kājai plāksteri, sakārtoju riteni un devos tālāk. Braucot domāju, ka vajag kārtīgu somu telts lietām. Pa ceļam iebraucu Cēsu ielas tūrisma veikalā un nopirku normālu somu. Varēju doties tālāk.

Tā kā mans mērķis ir braukt pēc iespējas tuvāk jūrai, braucot cauri Vecāķiem - neliela pelde jūrā. Pēc tam caur Kalngali, Garciemu un Carnikavu uz Saulkrastiem. Lietus pārstāja līt un laiks noskaidrojās. Saulkrastos iebraucu ciemos pie paziņas, kārtīgi vēl paēdu, vēlreiz nopeldējos jūrā un pēcpusdienā devos Salacgrīvas virzienā. Pie Salacgrīvas atkal iegāju jūrā. Vakarā plkst. 20:30 biju Ainažos, benzīntankā apēdu divus pīrādziņus un bulciņu, un devos Igaunijas virzienā. Plkst. 21:20 Igaunija, Ikla.

Iklā ieraudzīju velo ceļa zīmi: "Eiro Velo 10". Šī ir zīme, kas caur Igauniju ved gar Baltijas jūras piekrastes ceļiem, braucot ar velosipēdu. Vadoties pēc šīs zīmes Igaunijā turpināju ceļu.

Braucu pa veco šoseju Pērnavas virzienā. Apmēram pie apdzīvotas vietas Treimaņi sāku domāt, kur pārlaist nakti. Sāku runāt ar vienu vietējo – krieviski, sapratu, ka varu celt telti pie jūras kāpās. Caur brikšņiem tiku pie jūras, bet tikmēr mani sakoda daudz dunduru. Kamēr izvilku un izpūtu pretinsektu aerosolu, tie jau paspēja mani pamatīgi sakost. Cēlu telti, bet atkal problēma: teltij nolūza viens karkasa posms, bet labi, ka uzcelt varēja. Pa nakti slikti gulēju, jo nebiju pieradis viens pa nakti brīvā dabā. Tomēr beigu beigās aizmigu. Pamodos nākamā rītā ap plkst. 09:00. Pirmajā dienā biju nominies 149 km.

Otrā diena, 20.07.2011.

Skaidrs rīts. Izrādās, ka telts ir ūdens caurlaidīga, jo pat rasa cauri gāja. Jūrā nomazgājos, sakārtoju mantas. Devos gar krastu kādus 500 m atpakaļ un caur privātmāju pagalmu tiku uz ceļa. Pa ceļam iedzēru kafiju un atradu veikalu, kur iepirkties, jo pārtika man bija līdzi tikai vienai dienai, lai nebūtu lieks noslogojums. Vienīgi ārkārtas nepieciešamības gadījumam bija līdzi daži enerģijas batoniņi. Vajadzēja iegādāties arī plēvi teltij, jo telts laiž ūdeni cauri...

Izbraucu laukā uz šosejas E67, tiku līdz Pērnavai un tās vecpilsētai, lai atrastu tūrisma informācijas centru, kurā gribēju īsti noskaidrot, vai iet prāmis no Narvas uz Somiju, bet izrādās, ka neiet. Tāpēc Igaunijas piekrastes apceļošana aprobežosies tikai līdz Tallinai.

Viena problēma, kas kavē braukšanu ir foto un video, jo sanāk sevi gan fotogrāfēt un filmēt, lai pēc tam būtu pilns iespaids par ceļojumu.

Pērnavā nopeldējos, veikalā nopirku pārtiku. Pārsvarā pirku minerālūdeni, sieru, maizi, melno šokolādi, banānus, reizēm arī čipsus. Būtībā iztiku pagaidām ar sauso pārtiku. Turpināju ceļu pēc veloapzīmējuma – "Eirovelo10" uz Virtsu pusi. Ceļš veda caur Audru, Tostamaa, Varbla. Pienāca vakars, bet "Eurovelo10" mani veda pārsvarā pa meža ceļiem. Igaunijā arī grantēti un zemes ceļi ir labi, bet tomēr tas radīja papildus nogurumu, jo jāved arī bagāža. Pamazām sāka jau satumst, domāju kur celt telti. Pēkšņi netālu no apdzīvotas vietas Pivarotsi atradu kempingu. Tā kā bija paliels nogurums un visi akumulatori (telefonam, foto un video) bija izlādējušies, sarunāju istabu un somu pirti, visu kopā par 15 Eiro. Visu nakti lija lietus un bija pērkons, domāju, ka kempinga izvēle šoreiz bija pareiza. Nobraukti 131 km, kopā 280 km.


Iebraucot Pērnavā

Trešā diena, 21.07.2011.

Pamodos ap plkst. 10:00 no rīta, izbraucu plkst. 11:00. Turpināju braukt pa "Eirovelo10", bet tikai līdz Virtsu, jo tālāk "Eirovelo10" veda uz Muhu salu ar prāmi, bet es šajās salās biju jau pagājušo gadu. Tāpēc no Virtsu pa 10. un 31. šoseju devos uz Haapsalu. Laukā liels karstums, apmēram +32°C. Pēcpusdien sasniedzu Haapsalu. Jūrā nopeldējos, kad pēkšņi uznāca pērkona negaiss. Nogaidīju, kad pāries negaiss, iegāju RIMI, nopirku sauso pārtiku un devos tālāk, atkal tuvu jūrai pa "Eurovelo10" velomaršrutu līdz Nova pludmalei (no Haapsalu veloceļš "Eurovelo10" turpināja vest apkārt Baltijas jūrai, bet posmā no Vitrsu līdz Haapsalu "Eurovelo10" ved caur Saaremaa un Hijumaa). Braucot pa šo ceļu apmēram pēdējos 20 km braucu pa meža ceļiem. Sāka jau krēslot, kad beidzot minoties caur mežiem gar jūru ieraudzīju uzrakstu RMC. Cik no pagājušā gada atceros, šis uzraksts nozīmē bezmaksas telts vietas. Devos RMC virzienā uz Novas pludmali. Daži foto, pēc tam atradu telts vietu, iekārtojos un jūrā nopeldējos. Novas pludmale ir smilšaina un ūdens arī dzidrs. Šajā vietā atpūtās daudz cilvēku ar teltīm (146 km, kopā 426 km).


Paldiski stāvkrasti

Ceturtā diena, 22.07.2011.

Piecēlos agri, apmēram plkst. 06:20, kamēr nopeldējos un sakrāmējos bija jau pāri septiņiem. Gribējās dzert, jo stumjoties pa smiltīm bija kaut kur izkritusi ūdens pudele un citas man nebija. Vienam atpūtniekam palūdzu ūdeni un devos pa "Eirovelo10" tālāk Paldiski virzienā. Ceļš veda caur skaistiem piejūras ciemiem. Bija sajūta, ka braucu pa tādu kā Brīvdabas muzeju. Pirmie 20-25 km pa meža ceļiem, kamēr tiku laukā uz šosejas, kur paralēli veda veloceliņš. Pa ceļam trāpījās satikt pāris velotūristus, kuri devās pretējā virzienā. Teicu, kas esmu no Latvijas, bet pagaidām nekādu izbrīnu nevienam tas neizraisīja. Tas tāpēc, ka pagaidām esmu tikai kaimiņvalstī, pie sevī nodomāju. Kamēr domājot uzbraucu uz asfaltētā veloceliņa, jutu, ka pakaļējais ritenis iet tā kā "astotniekā". Sāku pētīt un izrādījās, ka deformējusies pati riepa. Labi, ka līdzi bija rezerves riepa. Lamājoties nomainīju. Pa ceļam brauca divi velotūristi un jautāja: "Can we help you?" Atbildēju: "No, thanks!"

Ierados Paldiski. Miskastē izmetu deformēto riepu. Dāvanu veikalā nopirku leduskapja magnētiņu (es tos kolekcionēju). Pilsētā nebija īpaši ko redzēt, izņemot bāku un skaistos jūras stāvkrastus. Apbraucu apkārt piekrastes ragam. Pa otru pusi gribēju braukt ārā no pilsētas, secinu, - nav viena velocimda. Braucu atpakaļ un meklēju. Droši vien kaut kur fotografējot un filmējot stāvkrastus izkrita no kabatas. Diezgan neveiksmīga diena, bet veiksme tomēr tajā, ka tuvāk Tallinai braucot var braukt tuvu gar jūru. Turpināju braukt pa "Eirovelo10" un vēlāk pa veloceliņu gar šoseju, ap plkst. 22:00 ierados Tallinā. Izbraukāju visu promenādi. Ļoti daudz cilvēku izklaidējās pie jūras. Nopeldējos Somu līcī. Pēc tam bija problēma, kur pārlaist nakti. Visu nakti cilvēki "tusēja" pie jūras. Uz kādu stundu iemigu jūras krastā.


Tallinas pludmalē

Piektā diena, 23.07.2011.

Pamodos pludmalē ap plkst. 05:00. Sāku braukāt pa Tallinu. Atkal uznāca negaiss, bet man nogurums, nezināju pagaidām, ko darīt. Beigās atradu hosteli, domāju, ka varbūt ir iespēja atpūsties līdz pusdienai. Sarunāju istabiņu, bet dārgi - 20 Euro. Tomēr nomazgājos un izgulējos, riteni atstāju vestibilā pie reception. Apskatījos spidometrā - kopā pa četrām dienām nobraukti 620 km. Turpat uzzināju, kādi prāmji un cikos kursē uz Helsinkiem. Izrādās, viens ātrgaitas prāmis atiet plkst. 15:00. Man vēl bija divas stundas laika. Nopirku biļeti, bija padārgi - ar visu riteni 53 Euro. Atradu veloveikalu, kur nopirku jaunu rezerves riepu un velocimdus. Izstaigāju Tallinas vecpilsētu un paēdu vienā ēstuvē, autobusa galapunktā. Visu dienu pārsvarā lija lietus. Beidzot tiku uz prāmja un pēc pusotras stundas jau esmu Helsinkos. Tālāk gan bija neziņa, ko darīt, jo Somijā biju pirmo reizi. Braukāju pa Helsinku centru. Pēc apmēram divām stundām tiku no Helsinkiem laukā. Pamazām sāka jau krēslot, laiks noskaidrojās. Sāku braukt pa 51. šoseju virzienā uz Karis. Kā orientieri pārsvarā izmantoju papīra karti, bet GPS telefonā bez interneta diezgan lēns. Sāka jau satumst, bet es vēl minu pa 51. ceļu. Kilometrus uz velospidometra īpaši vairs neskatījos, bet vēlākās dienās dienasgrāmatā dažas reizes tikai pierakstīju.

Iebraucu apdzīvotā vietā Inkoo. Tur notika kaut kāds jauniešu tusiņš, kā jau sestdienas vakarā. Viens pienāca un vaicāja no kurienes. Teicu, ka no Latvijas un braucu apkārt Baltijas jūrai, bet pašlaik meklēju vietu teltij. Vietējie uzslavēja un parādīja vienu nomaļu vietu (pļavu), un teica, ka droši var celt, neviens netraucēs. Lieta tāda, ka vēl pirms braukšanas apkārt Baltijas jūrai internetā izstudēju Somijas un Zviedrijas valstis, izrādās, ka tur esot daudz lāču. Tas mani mazliet biedēja.


Helsinki, Somija

Sestā diena, 24.07.2011.

Pamodos agri, ātri sataisījos un devos virzienā uz Turku. Pārsvarā visu dienu minu pedāļus. Pa ceļam pāris reizes iedzēru kafiju un veikalā nopirku ierasto pārtiku. Pa dienu uznāca lietus, bet turpināju braukt pa lietu. Somijā meži un visa apkārtne diezgan akmeņaina, klinšaina, vietām nelieli kalniņi. Pēcpusdien sasniedzu Turku. Turku apskate (foto, video). Vakarā izbraucu no Turku un braucot virzienā uz Uusikaupunki ieraugu nelielu ezeru (~15 km no Turku). Šajā vietā ar treileri bija noparkojušies vācu tūristi, nolēmu, ka uzcelšu telti un palikšu tur pa nakti. Pamazām sāku pierast gulēt teltī. Kopā sešas dienās nobraukti 875 km.


Telts vietā ~15km no Turku, Somija

Septītā diena, 25.07.2011.

Agri piecēlos, ezerā nopeldējos, apēdu pāris maizes un devos virzienā uz Uusikaupunki. Braucu pēc papīra kartes un no šosejas E8 griezu pa kreisi, lai brauktu pa citiem ceļiem tuvāk gar jūru.

Braucot gar Botnijas līci piejūras zona atgādina ezeru, jo ļoti daudz salu un smilšainu pludmaļu tikpat kā nav, neredzēju. Vienā kafejnīcā iedzēru kafiju un ievēroju, ka Somi tiešām ir vieni no līderiem kafijas dzeršanā. Līdzīgi, kā pie alus kausa, - visi veči dzer kafiju, kaut ko pārspriež, lasa avīzes un uzspēlē spēļu automātus.

Pusdienlaikā sasniedzu Uusikaupunki - skaists piejūras ciemats. Braucot pāri tiltam un apskatot piejūras mazpilsētu nevar saprast, kur jūra. Domāju, ka braucu pāri upei, bet izrādās, ka tas ir jūras ūdens. Tā man teica viens vietējais. Apkārt vienas salas, bet atklātā jūra ir 15 km tālāk. Vakarā sasniedzu Raumu. Ļoti skaista pilsēta. Tur uz soliņa paēdu atpūtos un devos virzienā uz Pori. Pēc kafijas un enerģijas batoniņa sajutu lielu enerģiju, bet varbūt tā bija ilūzija, tomēr uz Pori devos bez apstājas. Plkst. 23:00, sāka satumst. Riņķoju pa piepilsētu, nevarot saprast, kur izgulēt nakti. Līdz beidzot atradu pļavu starp kokiem un lauku tehniku, kas bija apklāta ar zaļu plēvi. Tur arī ceļu telti, jo uznāca liels nogurums. Tajā dienā nobraucu 203 km, summā 1078 km.


Uusikaupunki, Somija

Astotā diena, 26.07.2011.

Gulēju kādas trīs stundas. Sāku kārtot mantas, kad pēkšņi pļavā iebrauca vieglā mašīna, kurā sēdēja vīrietis ar sievieti. Izrādās, ka zemes saimnieki. Pateicu, ka esmu velotūrists un tikai pārlaidu nakti. Viņi aizbrauca, bet es devos uz Pori centru, pa ceļam nopērkot kafiju ar maizi un melno šokolādi. Pori centrā vēl bija agrs. Izbraukāju pilsētu un devos prom. Kādus 15 km nobraucu pa E8, tad griezu pa kreisi uz piejūras ciemu Ahlainen, tur veikalā iepirkos un devos virzienā uz Kristiinankaupunki. Pēkšņi asfalts beidzās un sākās grantēts ceļš - pirmo reizi Somijā. Domāju - viss OK un braucu tālāk līdz atdūros jūras krastā. Tur bija daudz laivu. Sāku pētīt GPS un karti. Pienāca vietējais, un sajūsmā par manu veloceļojumu teica, ka esmu iebraucis nepareizi. Viņš man izskaidroja, kā taisnāk izbraukt. Es tā pa pusei sapratu, devos prom pa citu grantētu ceļu līdz atkal atdūros jūras krastā. Beigās devos atpakaļ uz Ahlainen caur meža ceļiem (lieki 30 km). Izrādās, nebiju pamanījis labo pagriezienu uz Merikarvia. Tālāk bija normāls asfaltēts ceļš un paliels karstums. Pa ceļam mazliet atpūtos pie Botnijas līča (kā pie ezera!).


Somijas mežos

Vakarā devos tālāk. Pēkšņi ieraugu - man pretī brauc velomobīlis. Izvilku kameru un sāku filmēt. Viņš apstājās, nedaudz angliski parunājām. Braucot pa Igauniju un Somiju pamazām manas angļu valodas prasmes attīstījās (kādreiz esmu gājis arī kursos). Uzzināju, ka Kristiinankaupunki ir lēts kempings, kur uzbūvēt telti un nomazgāties. Braucu uz priekšu un jūtu, ka mani kāds sāk piedzīt. Izrādās, tas bija viens vietējais velotūrists no Turku. Kopā braucām uz Kritiinankaupunki, kur viņš aizbrauca tālāk, bet es atrodu kempingu, uzceļu telti, izmazgāju drēbes, reģistratūrā sarunāju un atstāju lādēt savu aparatūru un kārtīgi izgulējos, bet tomēr padārgi - 12 Euro par telts vietu. Nobrauktā ceļa summa 1245 km.

Devītā diena, 27.07.2011.

Ap 08:30 piecēlos, sakrāmējos un devos dzert kafiju ar maizēm uz pilsētiņas centru. Tālāk virziens uz Vaasu pa piejūras mazākas nozīmes ceļiem. Pa ceļam iebraucu, kā parasti, iepirkties vienas dienas ēšanai un satieku krievu velotūristus. Viņi teica, kas esot no Murmanskas un ceļo apkārt Somijai. Prasīju vai nemanīja lāci, viņi atbildēja, ka Somijas austrumos gājis lēni pār ceļu viņiem priekšā. Tad viņi teica, ka piejūrā diez vai lāčus var sastapt. Devos tālāk, iebraucu Vaasā un ieraugu picēriju, kur lielā pica, salāti un kola maksā 6 Euro. Pirmo reizi Somijā redzu, ka normāli var paēst! Tālākā ceļojumā pie šādām picērijām arī pieturos. Vienmēr ēdu Picu "Margarita", bet kafiju šeit var ņemt cik patīk par velti, pie tam uzlādēju ēšanas laikā foto, video un telefonu. Ievēroju, ka Somijā un Zviedrijā šādās ēstuvēs tas ir raksturīgi, bet pliku kafiju nepārdot, vienmēr jāpaņem kas ēdams un sēdi kaut vai visu dienu...


Iebraucot Vaasa, Somija

Apskatu Vaasu, braucu tālāk virzienā uz Jakobstad. Strauji pienāca vēls vakars un pie apdzīvotas vietas Oravais ieraugu kempingu. Pulkstenis rādīja 22:40, bet kempings strādāja līdz 23:00. Telts vieta izrādījās ļoti lēta Somijas cenām 4.50 Euro. Nedomājot palieku. Iekārtojos un ievēroju, ka tā īsti nesatumst, tikai krēsla, bet pulkstenis nāca jau viens naktī. Droši vien Baltās naktis (nobraukto attālumu summa 1423 km).

Desmitā diena 28.07.2011.

No rīta, padzēris kafiju turpat kempingā, palādēju aparatūru un dodos tālāk Jakobstad virzienā. Diena diezgan karsta, tomēr lielāko ceļojuma daļu jāsadzīvo ar pretvēju. Pēc 20 km no Oravais no E8 nogriežos pa kreisi Nykarleby virzienā. Raiti minu pedāļus, kad apmērām 5 km pirms apdzīvotas vietas Munsala gribēju piebremzēt. Kaut kā nejauši labo kāju nolaidu pie zemes un pedālis iedūrās stilbā. Pedāļi man no metāla. Sākumā traumu tā īpaši nemanīju. Uzēdu šokolādi un padzēru ūdeni, paskatoties uz asfaltu, pēkšņi ieraugu, ka stipri asiņo kāja. Nomazgāju ar ūdeni, uzliku plāksteri un aptinu ar zeķi, braucu Munsalas virzienā. Tur nevienu ambulanci nemanīju, bet varbūt stresā un steigā pabraucu garām. Iebraucu Nykarleby, tur uzreiz bija norāde, kur atrodas ambulance. Izrādījās, ka tā bija pat slimnīca. Iebraucu iekšā, parādīju vienai dakterei kāju. Viņa aizveda uz ķirurģiju. Liku lietā atkal savu ierobežoto vārdu krājumu "english". Teicu arī, ka man ir VNC polise, ko pirms ceļojuma izņēmu. Man teica, ka neko nevajag rādīt un maksāt, apstrādāja (dezinficēja) kāju un iedeva labus plāksterus, piedāvāja atpūsties kādu brīdi, bet es atvadījos un braucu tālāk. Attieksmi slimnīcā pret mani varēja salīdzināt kā pret labu klientu bankā, kurš ņem kredītu. Patīkami. Braucot tālāk slavēju Somiju.

Sasniedzot Jakobstad tālākais virziens uz pilsētu Kokkolu ved caur salām ar lielu līkumu no šosejas E8. Larsmo salā atkal ieraugu pizzeria, kur pasūtu picu Margarita un kafiju. Ļoti vajadzēja uz tualeti, bet tur tās nebija. Aizskrēju turpat netālu uz frizētavu, friziere parādīja, kur tualete un kopā ar apmeklētājiem pasmaidīja. Pēc tam atgriezos picērijā. Kamēr ēdu picu, saimnieks izjautāja, no kurienes esmu un kur braucu. Bija sajūsmā par mani.


Larsmo sala, Somija

Vakarā ierados Kokkola, fotosesija un video. Kartē skatījos, ka tālākais ceļš uz Raahe pārsvarā jābrauc pa E8. Esmu pilns enerģijas mīt pedāļus. Atkal pienāk nakts, kurā īpaši nesatumst. Tomēr apmēram plkst. 01:00 naktī uznāk miegs. Iebraucu Kalajoki, tur piejūras atpūtas parks un kempings. Visur valda tāda līksmība. Pie jūras daudz cilvēku un diskotēka. Apbraukāju visu kempinga teritoriju, bet reception neatradu. Iegāju diskotēkā. Apsargs noskatījās uz manām rokām, jo nebiju novilcis velocimdus. Tā kā ritenis palika laukā, viņš uzreiz nepadomāja, ka esmu velotūrists. Pajautāju viņam, kur ir kempinga reception, viņš parādīja. Izrādījās telts vieta šeit maksā 15 Euro. Paldies! Braucu tālāk pa E8. Mežā kaut kā negribēju gulēt un netālu no apdzīvotas vietas Pyhajoki ieraugu nākošo kempingu. Pulkstenis rādīja apmēram 04:00 no rīta. Piebraucu pie kempinga, bet tā darba laiks no plkst. 08:00 - 22:00. Turpat uz soliņa atpūtos un laikam uz kādu stundu iemigu. Pamodos, bija diezgan auksts un braucu tālāk uz Raahe. Pusceļā starp Pyhajoki un Raahe apdzīvotā vietā bija parks un veloceliņi ar vietām novietotiem soliņiem. Uz soliņa atpūtos un atkal aizmigu. Kad pamodos jau spīdēja saule, viss pie vietas. Varbūt gulēju kādas pāris stundas, bet jutos normāli. Paskatījos savā odometrā - summā 1639 km.

Vienpadsmitā diena, 29.07.2011.

Sasniedzu Raahe, iepērku veikalā pārtiku spēkam un braucu tālāk uz Oulu caur Keskikyla un Lumijoki, kas ved daudz tuvāk jūrai. Pirms iebraukšanas Oulu mazliet nomaldījos, bet šoreiz mans bezinterneta telefona GPS pa grantētiem ceļiem uzveda pareizā virzienā uz Oulu. Izbraukāju Oulu, tur pievakarē pulcējās ļoti daudz jauniešu uz kaut kādu koncertu vai citu pasākumu. No Oulu nevarēju izbraukt laukā, jo braucot pa veloceliņiem vienmēr iebraucu kādā "tupikā". Beigās vienam vietējam riteņbraucējam pajautāju, kā var tikt uz Kemi braucot ārā no Oulu pa veloceliņiem. Viņš teica, ka esot pa ceļam, jo viņam kādu nelielu gabalu jābrauc tajā virzienā. Braucam kopā, bet viņš visu laiku ātrā tempā runāja angliski. Negribēju būt pa muļķi, lai gan no katra teikuma sapratu labi ja pāris vārdus, tikai māju ar galvu. Kad riteņbraucējs smējās es arī smējos. Pēc apmēram 8 km viņš nogriezās. Pēc plkst. 23:00 ieraugu kempinga zīmi, un dodos mežā. Pie reception neviena nebija. Tad uzreiz iznāca viena pavecāka sieviete un teica, ka rīt lai samaksājot 8 Euro un parādīja telts vietas pie jūras. Uzslēju telti, dušā nomazgājos un izmazgāju drēbes.

Divpadsmitā diena, 30.07.2011.

Labi izgulējos līdz plkst. 09:00. Iegāju reģistratūrā. Saimniece redzēja, ka esmu godīgs Latvijas velotūrists no 10 Euro izdeva 5 Euro. Turpat uzēdu, padzēru kafiju un palādējis aparatūru devos Kemi virzienā. Mērķis bija vakarā nokļūt Zviedrijā. Netālu no Kemi, pie apdzīvotas vietas Simo, skaista piejūras vieta ar skatu torni. Apskatīju šo vietu un devos uz Kemi. Pie pilsētas gribēju apskatīt vietu pēc kartes "Jaamurtaja "Sampo"". Prasīju vietējiem. Viens riteņbraucējs sāka skaidrot. Viņš mani uz tilta, zem kura ir šoseja E8 nofotografēja. Pirms tam beidzot redzēju ceļzīmi, ka ar velosipēdu nedrīkst braukt, bet turpat visur ar norādēm ir veloceliņi līdz pašai robežpilsētai Tornio. "Jaamurtaja "Sampo"" nekas īpašs nebija, tikai lieki kilometri. No pilsētas Kemi uz Tornio veda veloceliņš. Vakarā sasniedzu Tornio un pa tiltu, pa kuru var braukt tikai velosipēdisti, iebraucu Zviedrijā, Haparanda pilsētā. Ar riteni riņķoju apkārt meklēdams, kur ir robežstabs. Kamēr atradu, atkal lieki kilometri. Kad atradu, gribēju nobildēties. Bija pusstundu jāgaida, kamēr kāds ies garām. Viena meitene, kura skrēja garām, mani nofotografēja. Tagad uzskatīju, ka īsti esmu Zviedrijā (nobrauktā summa 1959 km, pa Somiju nobraucu 1959-620=1339 km).


Iebraucot no Somijas Zviedrijā

Izbraucu laukā no Haparandas, paralēli šosejai E4 ir veloceliņš, pa kuru arī devos tālāk. Braucot redzu, ka kreisā pusē stāv treileri, viena kompānija no Norvēģijas būvē telti un jautri uzdzīvo. Pajautāju vai nevaru celt tuvumā telti. Man parādīja tālāk vietu pie upes un jautāja, vai es varēšu gulēt, ja viņi trokšņos. Atbildēju, ka man vienalga. Tajā vietā, kur cēlu telti, apkārt bija iztīrīta vieta, atjaunotas takas, ugunskura vieta - viss sakopts. Uzslēju telti un līdz plkst. 06:30 gulēju.

Trīspadsmitā diena, 31.07.2011.

Sāku braukt pa veloceliņu, bet pie tuvākā krustojuma veloceliņš beidzās. Tālāk pa E4 baidījos braukt, jo cik esmu lasījis informāciju, ar velo var braukt tikai pa mazākas nozīmes ceļiem. Bet varbūt arī biju kļūdījies. Vēlāk to vairs īpaši neņēmu vērā.

Sākot riņķot uz priekšu apkārt pa šoseju E4. Ieraudzīju melnu velozīmi "cykled paret" ar virziena norādēm. Uzreiz atcerējos, ka šī ir līdzīga zīme, kura bija Igaunijā kā "Eurovelo10", kas ved gar Baltijas jūru pēc iespējas tuvāk pa dažādām takām. Šo informāciju atradu pirms veloceļojuma internetā. Tomēr man nepatika šis virziens, jo lieli līkumi, meži. Vēlāk sāku orientēties tikai pēc kartes un GPS, bet ceļš daudzviet krustojās un sakrita ar minēto velo norādi. Braucot cauri mežiem pāri ceļam pārskrēja ziemeļbriedis, ko paspēju arī uzfilmēt.

Mazpilsētā Kalix apēdu hamburgeru un kafiju (tāpat kā Somijā - dzer cik gribi), veikalā nopērku pārtiku. Pa dažādiem apvedceļiem vakarā ierodos pilsētā Lūleo. Izbraukāju pilsētu un dodos tālāk, šoreiz kā veda velo norāde. Tuvojās nakts un palika ļoti vēss. Vispār Botnijas līča ziemeļdaļā visas naktis, kuras sanāca šeit pavadīt, bija vēsas, bet vismaz pārsvarā visas dienas bez lietus. 10 km no Lūleo mežā atrodu vietu un ātri uzceļu telti. Tāpat ar visām drēbēm devos gulēt. Vieta īpaši nomaļa nebija, jo netālu apdzīvota vieta un kaut kādas noliktavas vai kas līdzīgs.


Lulea, Zviedrija

Pagaidām kaut kā Zviedrija priekš velotūrisma, man liekas, nav tik labvēlīga kā Somija, jo daudzi mazākas nozīmes ceļi pagaidām ir grantēti vai zemesceļi. Tas radīja papildus slodzi man un ritenim. Vēlāk to dabūju arī izjust.

Kilometrus vairāk katru dienu nerakstīju, jo odometrs tāpat uzskaita. Vienīgi sāku pierakstīt, ja kopējā kilometru summā mainījās tūkstotis, gada nobraukums un kopējais nobraukums no laika, kad paliku par velobraucēju. Tāda ir mana statistika.

Četrpadsmitā diena, 01.08.2011.

Visu dienu braucu Piteo virzienā. Apdzīvotā vietā Alvik ieeju veikalā, turpat paēdu. Viens vietējais piebrauca pie veikala ar mašīnu, paņēma veselu maisu ar tukšām plastmasa pudelēm un veikalā, speciālā automātā, nodeva. Par katru pudeli var saņemt divas kronas. Šāda sistēma ir arī Somijā. Pēc tam viņš pienāca pie manis, sāka jautāt no kurienes esmu, kartē parādīja skaistākās vietas gar jūru Zviedrijā un pateica, ka Piteo pilsētā ir normāli kempingi ar telts vietām.

Pusceļu līdz Pitea sanāca braukt tuvāk jūrai no E4, bet no apdzīvotas vietas Rosvik atkal liela cilpa pa labi no E4 būtībā braucu pēc velo norādes. Ja būtu braucis pa E4, tad kilometru ziņā būtu divas reizes mazāk, ko braukt. Diezgan pauguraini ceļi. Uzbrauc augšā un visapkārt redzami vieni meži. Brīžiem liekas, ka nepareizi braucu.

Vakarpusē ierodos Piteo un informācijas centrā noskaidroju kur ir tas kempings par ko man vietējais stāstīja. Atrodu kempingu, tomēr telts vieta 12 Euro, bet neredzēju pagaidām citu variantu un iekārtojies kempingā ar riteni aizbraucu uz Piteo pilsētas centru. Pēc pilsētas ekskursijas savedu sevi kārtībā, video kamerā pastāstu divu nedēļu kopsavilkumu un deviņos vakarā eju gulēt un guļu apmēram 12 stundas. Starpcitu, Zviedrijā šī bija mana vienīga maksas telts vieta (summa uz šo brīdi: 2296 km).

Piecpadsmitā diena, 02.08.2011.

Izbraucot no Piteo kādu laiku sadomāju braukt pa E4, jo gadījās tā, ka pa citu ceļu nevarēja braukt. Vietām automašīnām ātruma ierobežojums bija 90 km/h, bet vietām 110 km/h. Tā es minu pedāļus līdz apdzīvotai vietai Byske, kur iedzēru kafiju. Pēc tam līdz pilsētai Šellefteo metu apkārt cilpas, sākumā gar jūru, tad pa labi no E4. Pilsētu atstāju jau vēlu vakarā. Atkal jutos pilns enerģijas un izdomāju veikt nakts braucienu. Apdzīvotā vietā Burea paēdu vakariņas. Pie manis atkal pienāca vietējie aprunāties. Es tā starp citu, iejautājos, kur var palikt pa nakti. Viens teica, - jebkurā vietā un smejoties piebilda, ka drīzāk lācis no manis aizmuks...

No Burea līdz Lovanger braucu pa kreisi no E4, diezgan kalnains ceļš. Apkārt pārsvarā vieni meži un neviena cilvēka. Minu pedāļus un diezgan skaļā balsī dziedāju latviešu dziesmas, kā nu mācēju. Priekšējam velo lukturim lādējās laukā baterijas. Man bija līdzi rezerves, bet tā kā īsta tumsa nebija, iztiku bez tās. Tā pamazām aizminos līdz Lovanger, bet tur turpināju jau braukt pa E4, ja garām brauca kāda lielāka mašīna, nobraucu malā. Bet citādi braucu droši. Kad sāka palikt gaišs, apēdu šokolādi un padzēru ūdeni. Pie apdzīvotas vietas Sikea griezu pa kreisi, tur ieraudzīju velo apzīmējumu, kurš ved gar Baltijas jūru caur Zviedriju un turpināju mīt pa zemes ceļu. Tā kā biju visu dienu un nakti braucis, beidzot uznāca liels nogurums un gribējās gulēt. Ieraudzīju pļavu aiz neliela mežā, uzslēju telti un no plkst. 06:00 līdz apmēram 11:00 pamatīgi izgulējos. Neviens netraucēja.

Sešpadsmitā diena, 03.08.2011.

Kad pamodos, teltī bija ļoti karsts, jo saule spīdēja tieši virsū. Vispār līdz šai dienai Zviedrijā lietu neesmu vēl dabūjis. Tālāk turpināju braukt pa zemes ceļu Umea virzienā pa kreisi no E4, gar jūru. Kādus 20-25 km braucu un ieraudzīju labajā pusē kempingu, bet kreisajā pusē pludmali. Diezgan skaista vieta, tāpēc tur arī iebraucu. Pludmale smilšaina, apmēram 50 m plata, ar akmeņiem jūrā. Nopeldējos - vienīgajā vietā Zviedrijā. Pēc peldes un divu stundu sauļošanās, kuras laikā sanāca arī pagulēt pusdienlaiku, devos tālāk. Ne cik tālu neaizbraucot ieraudzīju skaistu vietu un kafejnīcu, kurā iedzēru kafiju un palūdzu, lai mani nofotografē. Vietēji atkal sāka prašņāt par manu ceļojumu. Kā mācēju, tā atbildēju, bet manīju, ka mans angļu vārdu krājums palielinās. Ratan centrā iepirkos un turpināju tādā pašā garā virzienu uz Ūmeo, pārsvarā gar jūru pa mazākas nozīmes ceļiem.


Peldvieta Botnijas līcī pie Ratan, Zviedrija

Būtībā, braucot pa Somiju un Zviedriju visas apdzīvotas vietas sāka likties vienādas, jo biju jau pieradis pie Skandināvu tipa projekta ēkām. Tāpēc beigās domāju, ka svarīgi tālāk braukt sporta, nevis tūrisma dēļ. Tomēr katrā vietā foto un video piezīmes veidoju, bet tikai statistikas pēc un kā orientieri atmiņām. Arī kartē vienmēr atzīmēju, cik tālu katru dienu esmu braucis.

Vakarā sasniedzu pilsētu Ūmeo. Hesburgerā uzēdu un palādēju savu aparatūru. Pēc tam atkal nomaldījos pilsētā, jo grūti bija izkļūt laukā pareizajā virzienā. Beigās ieraudzīju blakus E4 zemes ceļu, pa kuru paralēli E4 arī braucu. Galu galā tiku ārā, vienīgi uz E4 un cita ceļa nebija, pa kuru braukt. Turpinot mīt pedāļus pa E4 atkal iestājās nakts. Domāju, vai atkal visu nakti braukt. Gandrīz tā arī sanāca. Lēnā garā minot pa E4 sasniedzu Nordmaling un tālāk pie apdzīvotas vietas Rundvik ieraugu zīmi, ka līdz kempingam 2 km. Protams, jau zināju, ka kempinga darba laiks ierobežots. Pulkstenis rādīja apmēram 04:00 no rīta. Iebraucot Rundvik jūras virzienā no E4, pēc apmēram kilometra ieraugu jūru. Tur arī starp kokiem un krūmiem uzceļu ātri telti un dodos gulēt. Bija arī liels nogurums. Pa šīm divām diennaktīm esmu diezgan daudz braucis pa šoseju E4. Tā arī īsti precīzi nezināju, kur var un kur nevar ar riteni braukt (summa 2685 km).

Septiņpadsmitā diena, 04.08.2011.

Pamodos ap plkst. 09:00 un neviena netraucēts turpināju ceļu Ērnseldsvīkas virzienā. Apmēram plkst. 15:30 sasniedzu pilsētu. Gribējās ēst un vajadzēja iegādāties papildus diskus videokamerai. Pilsētas vide diezgan kalnaina. Turpat arī tiek celts tramplīns lēkšanai ar slēpēm. Uztaisīju dažus foto. Atradu Pizzeria un apēdu ierasto picu "Margarita". Turpat atradu lielveikalu, kur iegādājos diskus. Lielveikalā manīju, ka izskatos diezgan saguris un samērā netīrs. Ar visu apsieto kājas stilbu atgādināju tādu kā partizānu. :) Tomēr neviens īpaši to neņēma vērā.


Ornskoldsvik, Zviedrija

Vakarpusē laiks sāka mainīties, un tuvojās lietus, ko arī sagaidīju. Tomēr turpināju ceļu pēc velo norādes (virzienu gan vēlāk nozaudēju). Reizēm normāli uztvēra GPS. Gribēju braukt pa E4, bet pamanīju krustojumā zīmi, ka ar velosipēdu braukt aizliegts. Vienīgais veids bija braukt Sidensjo virzienā apkārt E4. Lietus sāka līņāt diezgan stipri. Braucot gar vienu veikalu, redzēju, ka sarunājās divi cilvēki, no tiem viena sieviete ar riteni. Viņa uzsauca kaut ko līdzīgu "Hello". Vispār, diezgan daudz vietējo mani ceļojuma laikā sveicināja. Apstājos, sākām sarunu. Viņa ātri runāja angliski, bet es tikai dažos vārdos ieklausījos. Turpināju ceļu apmēram tikai 300 m, kur autobusa pieturā tomēr nolēmu atpūsties un nogaidīt lietu. Apģērbos pretlietus apģērbā, uzēdu čipsus ar ūdeni. Tā pati sieviete, kas iepriekš, ar riteni brauca garām un ieraugot mani piestāja turpināt sarunu. Parādīju karti cik tālu esmu braucis un kur turpinu ceļu. Viņa kartē parādīja skaistākās piejūras vietas. Teicu, ka šis brauciens pārvērties par sporta braucienu un tikai samērā nedaudz pētu apkārtni, - dienā un reizēm naktī minu cik varu, guļu mežā vai pļavā lētā teltī. Teicu arī, ka šajā valstī ļoti dārgi kempingi un telts vietas. Redzot manu ceļojuma mērķi un iespējams, lai es saglabātu labu iespaidu par valsti un tās iedzīvotājiem, sieviete piedāvāja man istabu turpat netālu pilsētas dzīvoklī. Sarunā saprasties bija diezgan grūti. Beigās pateicu, ka man pilnvērtīgai sarunai nepieciešama vārdnīca. Dabūju istabu, varēju arī nomazgāties. Samaksu nekādu neņēma. Līdz plkst. 06:00 izgulējos un ar svaigiem spēkiem turpināju ceļu. Pie sevis domāju, - cik precīzi sagadījās: ja nebūtu sadomājis 15 minūtes nogaidīt lietu autobusa pieturā, tad tā arī būtu kaut kur mežā vai pļavā pavadījis lietū nakti. Kā saka, biju pareizā vietā un laikā.

Astoņpadsmitā diena, 05.08.2011.

Lietus turpināja ik pa brīdim līt. Laiks palika vēsāks. Biju domājis braukt Sidensjo virzienā, bet izrādījās, ka turpat paralēli E4 veda iela, un iebraucu apdzīvotā vietā Bjasta, nopirku ēdamo un devos Skuleskogens Nacionālā parka virzienā. Laiks lietains un ceļš diezgan kalnains. Piebraucot pie minētā nacionālā parka, pārdomāju braukt iekšā, jo atkal lieki kilometri, spēka un laika patēriņš. Lietainā laikā arī bija vēlme tikai ātrāk uz priekšu Harnosand virzienā.

Izbraucu atkal uz E4 un iebraucu Hoga Kusten (Augstā piekraste) informācijas centrā, kur nofotografējos, bet tālāk turpināju braukt pārsvarā pa velonorādēm gar Hoga Kusten. Par šo vietu man vietējie stāstīja, ka esot skaisti skati. Tā arī bija, jo paugurainie jūras krasti drīzāk man atgādināja dienvidu zemes. Vienīgi, klimats draņķīgāks un laiks pavēss. Dažās vietās uztaisīju foto un filmēju, un atkal turpināju ceļu. Beigās nonācu pie liela tilta ar vantīm, kurš savieno sauszemi pāri jūras ūdenim (pēc kartes "Hogakustenbron"). Redzēju, ka pāri šim tiltam ved velo norāde, braucu arī pāri. Vieta tiešām ļoti skaista. Turpināju ceļu pa mežiem pēc velo norādes.


Baltijas jūra pie Hoga Kusten, Zviedrija

Vakarā iebraucu pilsētā Hernesanda. Lietus atkal sāka līt. Sabiedriskā transporta pieturā uzēdu. Šoreiz neviens neuzrunā un neaicina pārnakšņot (smejos) un turpinu šoreiz jau nakts braucienu Sundsvallas virzienā. Esmu saģērbies pretlietus apģērbā, jo lietus visu nakti lija, reizēm pat stipri. Braucu pa E4.

Deviņpadsmitā diena, 06.08.2011.

Ap plkst. 05:00 sasniedzu pilsētu. Vienu stundu uz soliņa atpūšos. Viss ir samircis un ir ļoti auksts. Nevarēju ne nogulēt, ne nosēdēt, devos tālāk ar mērķi ātrāk izbraukt pilsētu. Pilsētā vēl diezgan kluss. Uztaisu foto uz pilsētas fona. Apēdu melno šokolādi.

Izbraucot laukā no pilsētas pie Skottsund nogriežos no E4 un braucu paralēli pa kreisi no šosejas pēc velo norādes. Lai gan neesmu visu nakti gulējis, jutos diezgan enerģiski, jo pēdējās diennakts laikā esmu noēdis 300 gramus šokolādes. Laiku pa laikam apstājos, jo lietus traucē braukt. Pēcpusdienā lietus pārgāja, mazliet pat noskaidrojās. Vakarā sasniedzu Hudiksvall.


Hudiksvall, Zviedrija

Izbraucot no pilsētas sāku meklēt vietu, kur celt telti, bet visur pie normālām pļavām mājas. Bija kaut kā neērti celt telti. Strauji tuvojās liels nogurums. Vēl sajaucu virzienus. Tā kā reizēm normāli darbojās GPS, konstatēju, ka braucu nepareizā virzienā (lieki 30 km). Man jau sāka parādīties niknums, sāku lamāties, ļoti nāca miegs. Tomēr beigās sasniedzot atkal E4, ieraudzīju stāvvietu un treilerus. Vienam cilvēkam pajautāju, vai var tepat uzbūvēt telti. Viņš izrādījās nav vietējais, sāka skaidrot, kā šeit nevar celt telti. Tam esot paredzētas vietas. Sāka satumst. Atmetu ar roku, pabraucu mazliet uz priekšu un 300 m tālāk pļavā uzslēju telti un no apmēram plkst. 23:45 – 08:30 gulēju (summa: 3145 km).

Divdesmitā diena, 07.08.2011.

Kamēr kārtoju mantas, uz mani daži garāmgājēji ejot gar pļavu noskatījās. Braucot ārā uz ceļa, ievēroju, ka vieta, kurā gulēju ir labi kopta. Izrādījās, ka tā bija kempinga teritorija. Aizbraucu garām reception. Iepriekšējā dienā tumsā nemaz to nemanīju. Tālāko ceļu turpināju pilsētas Jēvle virzienā caur Sēderhamna. Vienā vietā aiz Sēderhamnas ieraudzīju mežā galdiņu ar soliem, kur ieturēju pikniku, kājai uzliku citu plāksteri un ar jaunu spēku turpināju ceļu. Sāka atkal līt lietus. Palika vēsāks un bija arī diezgan stiprs pretvējš. Turpinu pa visu lietu braukt uz Jēvli un apmēram plkst. 18:00 to sasniedzu. Pilsētā auksts un liels vējš, bet uztaisu dažus foto. Meklējot 76-to šoseju, lai gar jūru turpinātu ceļu Stokholmas virzienā, atradu Pizzeria. Iestūmu riteni tādā kā vestibilā un pasūtīju "Margarita" ar kafiju. Pie reizes domāju sasildīties un uzlādēt aparatūru. Gaidot picu ieraudzīju, ka pakaļējam ritenim gaiss izgājis. Labais garastāvoklis atkal pazūd un domāju, kur mainīt lietū kameru. Pēc vakariņām turpat pilsētas centrālajā ielā, kas atgādināja aleju, nomainīju kameru. Lietus turpināja līt. Pēc tam turpināju ceļu pa 76. šoseju. Garastāvoklis atkal uzlabojās, jo pārstāja līt lietus un paralēli 76. šosejai veda veloceliņš. Turpat arī veda velo norāde, kas iet caur Zviedriju gar Baltijas jūru. Pie sevis domāju, vai atkal braukt pa nakti. Sāku kaut kā vēl vairāk steigties uz priekšu. Zviedrija jau sāka apnikt. Tā domājot no līkuma izbrauca viens velosipēdists, kurš izskatījās "kunga" prātā, jeb iedzēris. Sāka braukt līdzās un jautāja jau ierastos jautājumus - no kurienes un kurp braucu? Pajautāju vai tuvumā nav normālas un drošas vietas, kur celt teltis? Viņš atbildēja, ka nezinot. Smieklīgi bija tas, ka ne viņš, ne es labi nepārvaldām angļu valodu. Sāku kāpināt braukšanas tempu, bet vietējais velosipēdists palika izbrīnīts un māja ar roku, lai griežu uz ciematu. Izrādījās, ka viņš vēlas parādīt iespējamo vietu, kur uzbūvēt telti. Iebraucām tādā, kā lauku sētā pie Botnijas līča krasta. Tur apkārt bija mazas mājiņas, zvejnieku tīkli. No viens mājiņas iznāca vēl viens vietējais. Abi vietējie iedzēra alu un piedāvāja man. Es teicu "paldies, nē". Tas otrs sāka runāt ar mani angliski un teica, ka visa apkārtne piederot viņa tēvam. Vietu, kur būvēt telti varu izvēlēties, kur vien gribu. Iedeva man trīs pudeles dzeramā ūdens un stāstīja, cik lielas zivis šeit esot un tika noķertas. Principā, vienu un to pašu stāstīja vairākas reizes. Biju priecīgs, ka varēju kalniņā pie mājas uzbūvēt telti. Nāca stipri miegs, bet abi saimnieki tik runāja un runāja. Parādīju kartē, cik esmu nobraucis ar riteni. Liku saprast, ka tālākā sarunā nevēlos piedalīties, jo agri no rīta jāturpina ceļš. Devos gulēt.

Divdesmit pirmā diena, 08.08.2011.

Apmēram plkst. 06:00 pamodos, apkārt klusums. Saliku telti, sakrāmēju mantas un devos tālāk pa 76. šoseju Osthammar virzienā. Laiks skaidrs un spīdēja saule, kaut gan stiprs pretvējš. Pie sevis domāju un analizēju, kā ātrāk apbraukt Baltijas jūru. Sāku jau ģeometriski domāt, ka no Stokholmas uz Dāniju varētu braukt pa taisno. Bet tas jau vairs nebūtu apkārt jūrai pa perimetru. Nauda arī pamaz, jo Skandināvu valstis diezgan dārgas. Principā, ar to jau biju rēķinājies. Par šo ceļojumu domāju veselu gadu un laicīgi, cik varēju, atliku finanses. Tomēr reālie tēriņi pārsniedza plānotos. Pēdējā laikā diezgan bieži taisīju nakts braucienus. Lai būtu enerģija, tā arī ir jāuzņem, bet ar miltu izstrādājumiem vien nepietiek. Manuprāt svarīgi, lai ēdiens būtu minimāls, bet dotu lielu enerģiju. Tā domājot, un diezgan raiti braucot apmēram pirms 40 km no pilsētas Osthammar, dzirdēju, ka pakaļējam ritenim kaut kāda nepatīkama skaņa. Sāku pētīt un ieraudzīju, ka izlūzuši pāris spieķi un ieplīsusi aploce (tās ir ar dubulto malu), - droši vien bagāžas svars un brauciens pa zemes ceļiem radīja šo defektu.

Līdz pilsētai Osthammar tiku, astotnieka aizmugurē nebija, bet braucu ļoti prātīgi. Ļoti cerēju, ka šajā pilsētā būs kāds velo veikals vai veloserviss. Iebraucot pilsētā pajautāju un pašā pilsētas centrā bija gan veloveikals, gan veloserviss. Parādīju savu riteni, bet meistars teica, ka viņam nav jaunas aploces ar dubulto malu, bet tikai parastās. Ar tādu tālāk baidījos ceļot. Tad viņš sāka domāt un atrada vienu aploci ar dubulto malu, bet lietotu. Pie tam ar šo braukšanas laikā varot izjust nelielus sitienus. Man nebija izvēles un sarunāju, ka uzliks lietoto ar dubulto malu. Cenu ar visu darbu sarunāju 250 zviedru kronas (jauna vienkārša aploce izmaksā 400 kronas). Stundu vajadzēja pagaidīt. Bagāžu atstāju turpat pie veloveikala, nopirku ēdamo un paēdu. Kad ritenis bija kārtībā, iegāju tūrisma informācijas birojā un iegādājos suvenīru - puzli ar Baltijas jūru, Baltijas un Skandināvu valstīm, bet šajā puzlē nebija Dānija, Vācija un Polija. Tas man lika aizdomāties, ka varbūt pie Stokholmas līdz nākošajam gadam uztaisīt pauzi. Viss bija atkarīgs no tālākiem piedzīvojumiem.

Devos laukā no pilsētas tālāk pa 76-to šoseju pilsētas Norteljē virzienā. Ar jauno aploci varēja normāli atkal braukt. Mazliet tādi siteni bija, bet tas īpaši netraucēja. Tomēr pēc apmēram 30 km jutu, ka atkal ir problēma. Nezinu, kam biju pārbraucis pāri, bet kameras sāka laist gaisu laukā. Paliku diezgan nikns, man bija vairs trīs liekas kameras un viena riepa. Kāda stunda pagāja, kamēr lamājoties nomainīju abas kameras. Izpētīju arī kārtīgi riepas, bet neatradu, ka kaut kas būtu iedūries. Sāka celties stiprs vējš, kas tālākā braucienā man bija kā sānvējš. Vakarā ap plkst. 20:00 sasniedzu Norteljē. Pie uzraksta mēģināju taisīt foto, jo uzskatīju, ka šajā vietā esmu apbraucis apkārt Botnijas līcim.


Norteljē, Zviedrija

Norteljē apēdu ierasto picu "Margarita", padzēru labu kafiju. Apbraucu pilsētu, uztaisot vēl pāris foto. Pamazām sāka satumst un braucot ārā no pilsētas pakaļējais ritenis atkal sāka laist ārā gaisu. Nomainīju kameru un arī uzliku jaunu riepu, kas pirkta Igaunijā. Vairāk rezerves man nebija. Nolēmu, ka veikšu vēl vienu nakts braucienu pilsētas Akersberga virzienā pa ceļu, kas iet gar jūru pa kreisi no E18. Uzliku telefonā mūziku, un devos ceļā. Kā uzliku jaunu riepu, tā ar riteni viss bija kārtībā. Braucu, debesis bija skaidras, bet tālumā zibeņoja. Ap kādiem plkst. 03:00 naktī sasniedzu pilsētu Akersberga. Autobusa pieturā apēdu maizi ar sieru, melno šokolādi un sulu. Turpat pa nakti strādāja ceļa strādnieki, lika jaunu asfaltu uz galvenās ielas. Atpūtos un analizēju nākotnes plānus. Nevarēju vēl izlemt vai Stokholmā beigt ceļojumu, vai turpināt doties tālāk, bet ja tālāk, tad godīgi - gar Baltijas jūru, ģeometriski nesaīsinot attālumu. Iebraucu benzīntankā, tā, starp citu pajautāju, vai nav kāds kempings tuvumā. Turpat dzēra kafiju viens taksists un ceļa strādnieks. Pārdevējs iedeva pilsētas karti un viņi kopā man sāka skaidrot, kur atrodas kempings. Tāpat zināju, ka tūlīt braukšu tālāk uz Stokholmu, bet pieklājīgi noklausījos, kur atrodas kempings. GPS labi darbojās un es devos tālāk Stokholmas virzienā.

Divdesmit otrā diena, 09.08.2011.

Izbraucu uz šosejas E18 un pamazām tuvojos Stokholmai. Visur bija jau daudzstāvu mājas un tirdzniecības centri, bet līdz Stokholmai vēl 15 km. Pēc kāda laika, no ceļa E18 nogriezos nost, jo bija jau gaišs un ar velo nedrīkstēja braukt. Vienā pieturā kādu stundu atpūtos un arī pasnaudu. Tālāk turpināju braukt jau pa veloceliņiem, kur sākās norādes Stokholmas centra virzienā. Kaut kā pēkšņi sajutu tādu kā mājup ceļu. Līdz Stokholmai vēl 10 km. Man uz spidometra tuvojās atzīme "3530 km". It kā bija vēlme turpināt ceļu uz Dāniju. Domas šaudījās. Vēl bija neliels uztraukums par riteni, vai nebūs atkal visādas problēmas. Tā kā ceļoju viens, reizēm sarunājos ar savu velosipēdu. Kā nekā jau 7-to gadu tas man kalpo kā transporta līdzeklis, jo mašīnas man nav. Gribētos, lai kalpo vēl tikpat. Iebraucu Stokholmas pilsētā, un pēkšņi par 100% nolēmu, ka ar prāmi braukšu mājās. Atradu ceļu uz ostu. Protams, atkal lieki kādi 10-15 km, kamēr šo ceļu atradu. Tālumā jau stāvēja prāmis "Romantika". Nopirku biļeti sev un ritenim, kas maksāja apmēram Ls 40 mūsu naudā. Līdz atiešanas laikam bija vēl kādas piecas stundas. Turpat pie ostas pienāca pārītis un angliski prasīja, kur ir muzejs "Vasa". Es sadzirdēju latviešu akcentu un latviski atbildēju. Visi sākām smieties. Iebraucu mazliet pilsētā. Picērijā apēdu ierasto picu "Margarita" un ēdot aizmigu, nogulēju varbūt kādu pusstundu. Pamodos, bet viss OK. Braucu atpakaļ un gaidīju prāmja atiešanas laiku. Bija tāda kā atvieglojuma sajūta. Prāmī bija jādodas gar automašīnām. Riteni apkalpojušais personāls pieslēdza pie sienas. Devos uz Latviju.


Stokholma, Zviedrija

Uz devītā stāva klāja pārdomāju braucienu un secināju, ka mājupceļš bija pareiza izvēle, jo tālāka braukšana radītu sasprindzinājumu. Bet gribās izbaudīt piekrastes dabu un ainavas. Arī ceļojums vienatnē ir diezgan sarežģīts, bet savā veidā garīgi atbrīvo.

Pagaidām esmu gar Baltijas jūru apbraucis Igauniju, Somiju un lielāko daļu Zviedrijas. Secinājums ir viens - labākā un skaistākā jūrā ir Latvijas piekrastē, kur var vislabāk atpūsties un ceļot gar jūras krastu. Skaisti jau arī bija Igaunijā, sevišķi stāvie krasti, gan vietām Somijā un Zviedrijā. Tomēr vislabāk Latvijā.

Mājupceļā sapazinos ar dažiem pasažieriem. Pastāstīju par savu ceļojumu. Paklausījos dziesmas, biju arī diskotēkā. Dzēru minerālūdeni un kafiju. Starp citu, daži domāja, ka esmu "pillā", jo ļoti maz gulēts no iepriekšējo nakšu braucieni. Bet tā kā alkoholu nelietoju, pasmējos par to. Beigās aizgāju gulēt. Kad pamodos, prāmis jau iebrauca Daugavā.

Braucot ar riteni mājās, jau Rīgā, pa ceļam satiku divus vācu velotūristus. Parādīju viņiem kartē, kur esmu braucis un novēlēju jauku dienu.



Pie mājām velo spidometrs rādīja 3570 km pa šo trīs nedēļu ceļojumu ar velosipēdu, jeb vidēji 170 km dienā. Nākotnē tiks veikti jauni ceļojumi.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv