Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Ivars Sīlis: Arktikas vilinājums

Ar Ivaru Sīli sarunājās Kristaps Liepiņš
Foto: Ivars Sīlis (www.silis.gl)

Ivars Sīlis - rakstnieks, fotogrāfs, TV filmu producents un lektors; Grenlandes Preses savienības, Dānijas Žurnālistu savienības un Dāņu Autorapvienības biedrs.

Ivars Sīlis dzimis 1940. gadā Rīgā, bet izaudzis Dānijā. 22 gadu vecumā devās uz Grenlandi. Pēc triju gadu ģeofiziķa darba Grenlandē, viņš pameta klimatiskās kartes un diagrammas, sēdās savās suņu pajūga kamanās, līdzi ņemot medību karabīni un fotoaparātu, un devās pie Polareskimo lāču medniekiem. Turpmākajos gados viņš kļuva par polāro fotogrāfu un daudzu ekspedīciju dalībnieku. Ivars Sīlis ir vadījis un konsultējis daudzas neskartās dabas izpētes ekspedīcijas Grenlandē, Arktiskajā Kanādā un Norvēģijā. No 1976. gada Dienvidgrenlande ir kļuvusi par Ivara Sīļa mājām. Viņš ceļo pa Arktiku un gatavo materiālus tādiem starptautiskiem izdevumiem kā "National Geographic Magazine", "GEO" un "Stern", veido TV programmas un raksta grāmatas.

Dokumentālās filmas

1994. gadā, Parīzē, Ivars Sīļa filma "Frozen Annals", kas stāsta par globāliem klimata un vides izmaiņu pētījumiem, tika apbalvota ar starptautisku TV balvu. Citas Ivara Sīļa dokumentālās filmas: "Polareskimos I, II and III” (sadarbībā ar Lars Aaby), "Forgotten Greenland", "Seals - our daily bread", "Stone and Man" un "Amphibious man". Tās visas ir demonstrētas daudzos TV kanālos. Viņa informatīvā filma "Greenland on its way", kas tika uzņemta 1997. gadā, līdz ši ir tulkota piecās valodās. Divas pēdējā laikā uzņemtās filmas, kas sākušas savu ceļu pie skatītājiem, ir 2002. gadā veidotās "Andala and Sofiannguaq" un "In the same boat” (sadarbībā ar Inuk Silis Høegh). 2002. gada augustā filma "Andala and Sofiannguaq", kā labākā dokumentālā filma, tika apbalvota Odense/Denmark Starptautiskajā Filmu festivālā.

Grāmatas

"Windswept Sled Tracks" – 1970, "Grönland - Leben im hohen Norden" – 1980 (sadarbībā ar Rolf Bökemeier), "Nanok" – 1981, "Kalaaleq-Greenland Today" – 1982, "Tuugaalik" – 1985, "Letters from Latvia" – 1992 (sadarbībā ar Daigu Barancāni), "Frozen Horizons" – 1995, "Stone and Man" – 1995, "The Whale Fjord" – 1997, "Katuaq - Cultural Centre Greenland" – 1998, "Do you know Qaqortoq?" – 1999, "My Wide, White World - 30 years with a camera in Greenland" – 2000 un "Huntingletters from the Arctic" – 2002. Šī grāmata tulkota un izdota arī Latvijā: "Vēstules no Arktikas" (2003. gads, izdevniecība "Nordik"). 2005. gada 7. aprīlī Rīgas Zooloģiskajā dārzā notika grāmatas "Nanoks" atvēršanas svētki, uz kuru no Grenlandes bija ieradies pats grāmatas autors (grāmatas izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC).



Intervija vēstulēs

Šī intervija tapusi ar e-pasta starpniecību, bez "garumzīmēm un mīkstinājumiem, un noteikti ar burvīgām kļūdām". Ātrumā, ar vienu kāju jau helikopterā, ceļā uz nākošajiem piedzīvojumiem. Kā saka Ivars Sīlis: "Ja ne tagad - kad tad?"

Kā Jums šķiet, kas bija tas, kas pirmo reizi ierodoties Grenlandē 22 gadu vecumā, lika Jums iemīlēt šo zemi un saistīt ar to visu mūžu?

- Bargā, skaistā daba, slīpo actiņu siltums un brīvā, vienkāršā dzīve: medī, zvejo, ēd, pārdod.

Vai jūsuprāt tāds vispārinātais "latvietis", ir vairāk piedzīvojumu meklētājs, vai "mājās sēdētājs"?

- Ģeneralizācijām nepiekrītu. Bet varu teikt tā: zemnieki ir saistīti ar zemi, bet ostu pilsētas iedzīvotāji skatās tālos horizontos. Es esmu uzaudzis pie Dānijas krastiem.

Vai apzināti esiet meklējis piedzīvojumus, vai tie atrod Jūs?

- Saprotams, ka meklēju – un arī atrodu, bieži vien arī negaidītus.

Mūsdienās ir ļoti populārs vārds "extreme". Vai dzīve ceļojumā un ceļojums dzīvē var būt ekstrēms? Ko Jums nozīmē "risks"?

- Sakarā ar maniem ceļojumiem esmu baudījis manu daļu adrenalīna pieredzes. Man nevajag lēkt no Eifeļtorņa ne ar, ne bez izpletņa. Dzīve vispār ir riskanta, un beigu beigās rezultāts ir zināms (ar vienu 2000 gadu vecu izņēmumu). Personīgi piekrītu par aprēķināta riska uzņemšanos. Bet ja aprēķini nav pamatoti faktos – tad var sanākt ziepes. Amundsens jau izteica: aizraujoša ekspedīcija ir slikti plānota ekspedīcija...

Kāds ir bijis jūsuprāt lielākais un bīstamākais līdzšinējais Jūsu dzīves piedzīvojums?

- Izvēle samērā plaša. Bet kādreiz vajadzēja glābties leduskalnā ar eskimosu pārīti un mūsu suņiem sniega vētrā, kura salauza jūras ledu. Vētra mūs aizveda uz Grenlandi, kā ar milzīgu plostu, kurš kurā katrā laikā varētu gāzties!

Nāve. Kāda ir Jūsu attieksme pret nāvi, gan cilvēka nāvi, gan zvēra nāvi? Kādā intervijā Jūs teicāt, ka ir cilvēki, kas dodas medībās mednieka slavas dēļ. Tas nozīmē – nogalināt prieka, nevis nepieciešamības dēļ. Kā Jūs vērtējat šādus cilvēkus?

- Dzīvoju pēc lozunga "leben, und leben lassen". Medīju galveno kārt zupas katlam, lai izdzīvotu. Manas trofejas ir fotogrāfijas, dienasgrāmatas un atmiņas, un draudzība sirdī un galvā. Cilvēkus nevērtēju. Iepriekš jau atbildēju - katram savs prieks, bet arī nepiekrītu tādai fundamentālai dabas saudzēšanai. Tāds harmonisks līdzsvars dabā ir romantiskas muļķības. Cilvēks vispār izdzīvo no dabas ražas. Vajag zināt cik daudz var atļauties! Un principā leduslācim arī vienalga, vai tiek nodurts ar eskimosa šķēpu vai nošauts ar šauteni no helikoptera. Ko līdz sargāšana, ja elefantam nav zāle, un ronim nav zivis?



Cilvēku savstarpējās attiecības sarežģītos apstākļos, piemēram - polārā naktī, mēdz veidoties ļoti dažādas, no mīlestības līdz neizmērojamam naidam. Kādas jūsuprāt ir cilvēka nejaukākās īpašības?

- Vai tad tādas ir? Ļaunprātību var uzspiest – vai nu ģimenē vai tautā. Ekstrēmos apstākļos mazas domstarpības izaug monstera lielumā. Tā arī polārā naktī. Vienīgās zāles pret to – jābūt aktīvam. Mana skaistākā pieredze ir saistīta ar suņu ragavu braukšanu polārā naktī. Zvaigznes, mēness, ziemeļblāzmas apgaismo ceļu – līdz nākošai vētrai...

Akvarelēšana, rakstīšana, fotografēšana, filmu veidošana... Kas ir tas, kas liek ieraudzīt, atklāt, izteikt vārdos, stāstīt citiem?

- Vēlme sajūsmu un īpašās zināšanas dalīt ar citiem.

Dzimtenes izjūta. Latvija. Latviešu valoda. Kādas bija sajūtas pēc ilgiem gadiem nokļūstot Latvijā?



- Emocionāli atgriezos Latvijā Dziesmu svētku laikā, 1990. gadā. Tāda eiforija tiek cilvēkam dāvināta tikai vienu reizi mūžā. Ar oktobra turneju 2003. gadā sapratu vairāk no mūsu tautas vēstures, likteņa un dabas dotiem apstākļiem.

Un atgriežoties pie piedzīvojumiem – droši vien, ka ir kāds vēl neizjusts, ilgi lolots, vēl tikai sapņos izsapņots?

- Pasaule ir pilna ar avantūrām, iespējām, motīviem – māksla ir izvēlēties kuriem sapņiem sekot, kurus sapņus īstenot. Es turpinu sekot saviem sapņiem.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv