Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Einārs Repše: Kalni bagātina cilvēku

Ar Eināru Repši sarunājās Jānis Ventiņš
Foto: Kristaps Liepiņš

Intervija ar Latvijas Bankas prezidentu Eināru Repši 1999. gada janvārī. Publicēta "Rīgas Laika" 1999. gada 2. numurā un "Baltic Outlook" Maija/Jūnija/Jūlija numurā (angļu val.).

Kāpēc jūs kāpjat kalnos? Vai meklējat piedzīvojumus, risku?

Es nemaz nezināju, ka kalni mani interesē. Tad vienu gadu man bija darīšanas Šveicē, un es nolēmu pie reizes paņemt kādu nedēļu atvaļinājuma un pastaigāt turpat pa Alpiem. Nu pastaigāju. Ar sandalēm. Nākamajā gadā aizbraucu uz to pašu vietu jau ar zābaciņiem, jo sandalēs birst iekšā gruži. Pirmajā gadā staigāju pa tādām kā "pensionāru" takām, braucu ar vagoniņiem.

Atceros kā uzbraucām Interleikenas apkārtnē tādā 3 km augstā kalnā Šilthornā. Tur augšā restorāns, nožogojumi. Pārkāpu nožogojumus un, par lielām šausmām savai sievai, pagājos tur pa akmeņainu, ļoti platu taciņu kādus 100 m nost no nožogojuma. Pilnīgi drošs ceļš, bet man toreiz, protams, bija bail. Priekšā kaut kāds miets ar uzrakstiem: gluži kā "Nekāpt, nositīs!" pie elektrības stabiem. Es tā uzmanīgi, skatoties, kur kājas liek, aizgāju līdz tam mietam, pieķēros pie viņa un tad pacēlu acis uz augšu. Tur bija rakstīts: "Ar augstpapēžu kurpēm tālāk iet aizliegts!". Tas bija pirms diviem gadiem. Pagājušo gadu mēs ar sievu tajā pašā Šilthornā uzkāpām pašu spēkiem, paši savām kājām pārvarot vairāk kā kilometra augstuma starpību. Pēdējais posms pirms virsotnes jau bija sniegots. Uzkāpām noguruši, bet ļoti, ļoti priecīgi. Šogad es pirmo reizi pamēģināju kāpt tā mazliet nopietnāk, proti, ar leduscirtņiem, ar dzelkšņiem, ar pienācīgu apģērbu un kaut nedaudz sagatavojies.

Varbūt jums ir kādi tālākejoši mērķi?

Nu nav nekādi mērķi, man vienkārši patīk kalni. Kad es atkal varēšu atļauties, tādās vietās pastaigāt, es noteikti to darīšu.

Vai to var saistīt ar citiem jūsu hobijiem?

Ar lidošanu? Lidošana arī ir pastaiga mākoņos. Būtībā kaut kas radniecīgs. Tomēr kalnos ir sava burvība, un to ir grūti izstāstīt. Kaut vai tas, ka tur ir svaigs, ļoti tīrs un retināts gaiss. Arī fiziskā slodze ir liela. Tas kopā traki uzlabo veselību.

Kur ir tā robeža, kad alpīnisms kļūst par bīstamu pasākumu?

Es neesmu izbaudījis tādas īsti bīstamas situācijas. Mazlietiņ bija, kad nācu lejā no Monblāna (augstākā virsotne Rietumeiropā, Francijas Alpos, 4808 m – J.V.). Kādas ledus nogāzes vidū mani pārsteidza bieza migla, un vienu brīdi nebija pilnīgi nekādas redzamības. Sāku jau bažīties, vai atradīšu ceļu līdz Vallo kalnu būdai. Stāvēju ar dzelkšņiem un leduscirtni iecirties ledū un gaidīju, noskaidrosies debesis vai nē. Tomēr nesagaidījušam nācās uzmanīgi ceļu turpināt. Tā brīžam miglai kliedējoties, brīžam tīri matemātiski izskaitļojot ceļu, es sekmīgi nokļuvu atpakaļ līdz Vallo mītnei un tur pārnakšņoju. Būdiņa atrodas krietni virs 4 km (4362 m), bet laimīgā kārtā tur bija segas. Mitras gan, bet nu nekas, varēja izturēt. Tomēr ilgojos pēc sava guļammaisa, kas būtu tur ļoti noderējis. Pa avārijas rāciju paziņoju, ka ar mani viss ir kārtībā un, ka es palieku tur pa nakti. Grupa, kas gāja pirms manis, nolēma nepalikt Vallo, bet mēģināt atrast ceļu uz Guttera kalnu māju zemāk (3863 m). Viņi miglā apmaldījās un nakti pavadīja sniegā. No rīta viņus atrada. Visi bija sveiki un veseli, kaut arī pārsaluši. Viņiem droši vien bija daudz, daudz neērtāka nakšņošana nekā man Vallo mītnē.

Vai jūsu ģimene neiebilst pret šāda veida hobijiem?

Sieva nāca man līdz. Viņa uzkāpa līdz Vallo kalnu būdai. Tur, pie nelielas ledus nogāzītes pirms kores, viņa apstājās un pateica, ka tālāk iet negrib. Es savukārt apstāties nebiju ar mieru. Lūdzu viņai sagaidīt mani Vallo mītnē. Tomēr sieva izlēma kopā ar daļu no franču grupas iet atpakaļ uz Guttera kalnu māju.

Kas sagādāja lielāku gandarījumu, vai brišana Monblāna sniegos, vai rāpšanās stāvajās Dent du Geant klintīs?

Pirmkārt, jāsaka, ka es no sirds ienīstu Latvijā izplatīto strīdu starp tā saucamajiem kalnu tūristiem un alpīnistiem. Manuprāt, pilnīgi nevajadzīgi katras grupas pārstāvji mēģina pierādīt, ka viņu veids un aizraušanās ir tā pareizā. Tās vienkārši ir dažādas lietas, un man pat būtu grūti salīdzināt un pateikt, kas man patīk vairāk. Teiksim gājiens uz Monblānu. Tur maz iznāk rāpties pa klintīm, ja nu vienīgi to posmu pirms Guttera nometnes, kur tā mazliet iznāca pakārpīties. Taču šis maršruts tāpat ir bīstams.



Es nezinu vai Alpos ir daudz tādu maršrutu, kur vēl tik daudz cilvēku būtu gājuši bojā kā kāpjot Monblānā. Ledājos ir plaisas, kas mēdz būt pat 50 m dziļas un turklāt pārklātas ar sniegu, kuram tu pēkšņi vari izkrist cauri. Citā vietā var paslīdēt un nobraukt lejā. Man jau nākot lejā gadījās izslīdēt pirms pašas Guttera kalnu mājas. Labi, ka biju grāmatās lasījis kā pareizi drošināties - apmetos uz vēdera, uzkritu leduscirtnim un apstājos. Bet turpat tālāk bija bezdibenis...

Klinšu kāpšana ir nervus kutinošāka. Zem tevis ir daudzu desmitu, varbūt pat simts metru tukšuma, virs - gandrīz vertikāla siena... Sajūtas ir interesantas, pat burvīgas. Ja kāds grib pārliecināties, lai pamēģina izkāpt pa 9. stāva logu, pieturēties pie balkona un pakarāties ārpusē kādu brīdi. Nu tad tās sajūtas ir skaidras uzreiz. Agrāk es nevarēju pa balkona ārpusi pastaigāties, tagad es to varu.

Tomēr tādās klintīs nekāpj bez drošināšanas. Kāpjot Dent du Geant ("Gigantiskais zobs", virsotne Monblāna masīvā, 4013 m) Kristaps gāja pirmais, un es visu laiku viņam sekoju ar augšējo drošināšanu. Tās pāris reizes, kad norāvos, es paliku mīksti karājoties virvēs. Kas var būt vēl labāk! Man pat īpašu baiļu nebija. Protams, savādāk tas var beigties tad, ja noraujas ejot ar apakšējo drošināšanu... Ja tu meklē īpaši asas izjūtas un kāp viens pats, kā to varbūt pasaulē daži dara, tad tas ir vēl kas cits. Klintīs kāpjot man mazliet traucēja tehnisko palīglīdzekļu arsenāls, kas karājās pie drošības jostas - āķi, ieliktņi, karabīnes. Tas nedaudz attālina tevi no dabas. Tu cīnies ar klinti, tu kāp augšā, bet tas tomēr ir tālāk no dabas baudījuma, kā ejot grūto, skaisto un burvīgiem skatiem bagāto klasisko ceļu uz Monblānu. Tā kā kāpu jūnijā, vēl pirms oficiālā sezonas sākuma, tad arī no pūļa izdevās izvairīties. Starpnometnes bija brīvas. Augšā bijām tikai mēs un tā franču grupiņa. Tas ir maz, jo sezonas laikā cilvēki kāpj Monblānā gandrīz nepārtrauktā rindā. Ja apkārt ir pūlis, tas vairs nav interesanti. Tas traucē.



Arī Dent du Geant ir ļoti skaists kalns. Diemžēl to sabojā collas resnuma virves, kas tur ir grūtākajās vietās jau novilktas. Mēs viņas neizmantojām. Virsotnē bija uzstādīta Dievmātes skulptūriņa. Viņai pakausī ir zibeņu izsisti caurumi, jo no tiem zibeņiem viņai laikam grūti izvairīties. Negaisa laikā uz virsotnes atrasties būtu ļoti bīstami. Domāju, ka iesācējiem ir vērts izbaudīt gan viena, gan otra veida kāpšanu. Tad viņiem būs skaidrs, ko gribās darīt turpmāk. Ar to jau tie kalni ir jauki, ka tev ir ļoti augsta brīvības pakāpe - tu vari iet, un tu vari arī neiet tuvāk bezdibenim. Un tu esi tas, kas izlemj, vai tu gribi, vai negribi. Vai tu esi drošs par sevi vai neesi.

Kāpēc kalnos kāpšana Latvijā labi situētu cilvēku aprindās kā aktīvās atpūtas veids nav īpaši izplatīta?

Monblānā, lejā ejot, es gan satiku dažus cilvēkus no Latvijas. Protams, to aizraušanos pasaulē ir tik daudz un katrs dara to, kas viņam labāk patīk. Tomēr es gribētu ieteikt tiem, kam ir vēlēšanās labi pavadīt atvaļinājumu, aizbraukt uz Alpiem, nu kaut vai uz to pašu Interleikenu Šveicē - pilsētu starp diviem ezeriem un kalniem. Tur var staigāt pa daudzajām "pensionāru" takām un iepazīt kalnus. Tur tuvumā ir slavenā Eigera Ziemeļu siena (šeit atrodami vieni no sarežģītākajiem un bīstamākajiem alpīnistu maršrutiem Alpos – J.V.). Pa tās sānu nogāzēm (ne pa Ziemeļu sienu!) var pakāpties pat iesācējs parastās čībiņās. Arī interesanti.

Pastaiga kalnos, pat sarežģīta pastaiga, nebūt nav jāuztver kā nopietns sports. Tā drīzāk ir laba atvaļinājuma pavadīšana un veselības nostiprināšana. Protams, ir cilvēki, kas to dara ar sportisku interesi. Tomēr primārais ir kalni, primārais nav sports. Ja tev patīk viņos kāpt, tad viss pārējais ir sistēma, kā tu sagatavojies, lai to darītu. Mēs jau katrs kaut ko mācāmies un pēc kaut kā tiecamies.

Varbūt mums, nedaudzajiem kalnos kāpējiem, vajadzētu vairāk reklamēties vai pat rīkot speciālus apmācības kursus?

Vajadzīga ir literatūra. Varbūt derētu žurnālu "Kalnākāpējs" izdot mazliet lielākā tirāžā? Es pirms šīs vasaras kāpieniem izstudēju divas labas alpīnisma rokasgrāmatas. Tad kopā ar Kristapu vairākas reizes trenējāmies Jumpravmuižas klintīs, uz Raunas tilta un Aldara tornī. Tā ir tāda elementāra sagatavošanās, kas ir pilnīgi nepieciešama. Daudz man deva arī Internets, kur ir plaša informācija par Alpu klasiskajiem maršrutiem. No Dieva puses neiedomājaties, ka Monblānā var kāpt pastaigas solī un vasaras drēbēs! Tas varētu nepatīkami beigties.

Mums ir gidi, kas varētu piedāvāt savus pakalpojumus. Franču gidi ir dārgi. Es vienu brīdi pirms Monblāna biju nodomājis algot franču gidu, tomēr beigās izlēmu, ka tos 1000 Ls varētu arī labāk izmantot un gāju viens pats. Bet ja tā nopietni sagatavojas un uzmanās, tad var staigāt arī bez gida. It īpaši, ja uzreiz nemēģina uzkāpt kaut kur ļoti augstu, bet pastaigāt pa tām pašām takām.

Jūsu gids bija Kristaps Liepiņš – vienīgais, kam šobrīd Latvijā ir starptautiskais gida sertifikāts.

Lielisks cilvēks, lielisks alpīnists. Ļoti rūpīgs kā gids. Tādu var vienīgi vēlēties. Man jau sertifikāts nav vajadzīgs, man ir vajadzīgs cilvēks. Kristaps neriskē vairāk kā nepieciešams un arī nebaidās. Tehniski ir ļoti kompetents - ar viņu var droši iet. Stāvākās klintīs, kur es biju jau uz savu spēju robežas, tur Kristaps cilpoja augšā kā kalnu tūrs. To bija skaisti vērot. Es eju, un tādā stāvākā vietā pēkšņi ir tā, ka augstāk vairs netieku. Nav kur aizķerties, nav kur kājas likt, nav kur rokām pieturēties. Sāku nobīties. Parādās tā saucamā "šujmašīna" - rokas, kājas sāk trīcēt... Es saku, "Kristap, es augstāk vairs neeju. Laid mani lejā." Nolaižos, nedaudz atpūšos. Kristaps saka, lai kāpju augšā pa virvi ar "žumāru". Ar žumāru? Nē. Ja jau viņš tur ir ticis, tad arī man jāmēģina. Ņemu un izeju. Tāda jauka sajūta.



Bet galvenais ir tas, ka, neskatoties uz bezdibeni zem tevis un to, ka kritiens tajā būtu garš un sāpīgs, tev ir lieliska drošināšana - ja tu noraujies, nekas ar tevi nenotiek, tu paliec mierīgi karājoties virvē. Tā ir laba sajūta, ja zini, ka augšā ir rūpīgs un zinošs cilvēks, kas nesasies nepareizu mezglu, kas neiedzīs nedrošu āķi un noturēs, ja tu kritīsi. Tādos tehniski grūtos maršrutos ir vajadzīgs gids vai sasaites biedrs. Viens kāpj, otrs drošina.

Kāds Latvijai labums no alpīnisma? Vai tā nav tikai dažu traku cilvēku aizraušanās?

Es tā nedomāju. Man nav vajadzīgs alpīnisms kā sports, vai kā pašmērķis. Man vienkārši patīk šad tad pastaigāt kalnos vai parāpelēties pa klintīm. Kalni ne tikai uzlabo veselību, bet arī paplašina redzesloku. Tu esi redzējis ko tādu, ko pie mums Latvijā nevar redzēt. Tu esi redzējis lielus kalnus, salīdzinot ar kuriem jebkura cilvēku celta ēka ir maziņa. Tu esi redzējis lavīnu postošo varenību. Tu esi pastaigājies virs mākoņiem. Tie ir iespaidi, kas šeit nav gūstami. Tie bagātina cilvēku. Jo vairāk tādu cilvēku būs, jo Latvija būs bagātāka. Būtībā jebkurš piedzīvojums bagātina cilvēku, arī lidošana, jūrā iešana, skriešana. Tāpēc vajadzētu iespējami daudz savā dzīvē piedzīvot. Ja Latvijā ir cilvēki, kuriem patīk kāpt kalnos, tad vajadzīgi gan gidi, gan alpīnistu brālības, gan klubi. Tas ir veids kā palīdzēt citiem cilvēkiem šos sapņus īstenot.

Kāds labums sponsoriem ir atbalstīt kalnu ekspedīcijas vai atsevišķus kāpējus?

Reklāma. Ja ir kāda slavena ekspedīcija, tā nonāk ziņās, un tai tiek pievērsta uzmanība. Arī sponsoru vārds tur parādās, un tā ir lieliska reklāma. Es domāju, ka tas ir līdzīgi mecenātismam mākslā, un es no sirds novēlu Latvijas alpīnistiem, it sevišķi tiem, kas gatavo kādas nopietnākas ekspedīcijas, labu sadarbību ar sponsoriem.

Vai jums ir pārmests par to, ka braucat uz kalniem un riskējat?

Tieši tādēļ es neaizbraucu šovasar uz Elbrusu (Eiropas un Kaukāza kalnu augstākā virsotne, atrodas Krievijas teritorijā). Mani aicināja līdz, bet novērtējām kriminogēno situāciju Kaukāzā, un es pieņēmu lēmumu nebraukt, lai gan gribējās.



Vai pēc kalniem jūtaties citādāks?

Ziniet, jā, kaut arī grūti pateikt, kā tieši tas ir. Nu kaut vai pārdzīvotās fiziskās grūtības, kas saistītas ar lielu augstumu, retinātu gaisu un aklimatizāciju. Kalnos brīžiem ir grūti. Grūti elpot, grūti kāpt uz augšu. Skaties – priekšā ir kaut kāda pumpa. Tu domā, ka tā ir virsotne, uzkāp un tu redzi, ka īstā virsotne ir tālāk. Un tā vairākkārt, līdz beidzot redzi, ka visi ceļi iet tikai lejup, un virs tevis vairs nav nekā. Tā gan ir kolosāla sajūta. Tu zini, ka to visu esi varējis pārvarēt. Tie ir tādi iespaidi, kurus Latvijā gūt nav iespējams, pat izkaroties pa devītā stāva logu. Tas tomēr nav tas, kas dabā redzēt kalnu varenību. Tie ir jauni iespaidi, jauni piedzīvojumi, jaunas atmiņas. Tas ir ar tevi noticis, un to tu nekad vairs nepazaudēsi.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]


Kalni Alpīnisms Klinšu kāpšana Ledus kāpšana Kāpšana kalnos Ekipējums kalniem Piedzīvojumi

Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv