Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Monblāns. Ir vērts mēģināt!

Autors: Ringolds Bērziņš
Foto: Evija Gržibovska, Kristaps Liepiņš, Ringolds Bērziņš
2011. gada jūnijs, Rīga

Katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad tam nepieciešamas pārmaiņas, citam, - lai uzkrātu enerģiju darbam un atpūstos, citam, lai no kaut kā "atslēgtos", vēl citam, lai dzīvē kaut ko mainītu...

Tad nu man arī tāds brīdis bija pienācis. Gada sākumā, kad pie mums bija auksts un puteņoja, devos kāda tūroperatora piedāvātajā ceļojumā uz Ēģipti pasildīties un "uzlādēt baterijas" garajai aukstajai ziemai. Lidmašīnā šķirstot žurnālu KLUBS pievērsu uzmanību rakstam par Kristapu Liepiņu, kurš ir pametis stabilu darbu bankā, lai pievērstos savas dzīves aicinājumam, kāpšanai kalnos. Sākumā nodomāju, ka tas čalis laikam īsti pie pilna prāta nav, sevišķi šajā interesantajā [krīzes] laikā. Guļot pie baseina un dzerot jau kuru kokteili arvien vairāk aizdomājos par lasīto, par patiesajām dzīves vērtībām un par to, ka daudz redzēts, bet tajā pat laikā vēl tik daudz ko varētu redzēt, atskārtu, ka jau ilgāku laiku arī man zemapziņā sēdējusi doma par kāpšanu kalnos - virsotņu sasniegšanu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē...

Tad nu atgriežoties mājās jau biju nolēmis, ka gribu to pamēģināt. Nākošajā darba dienā atvēru VX lapu, kas bija aprakstīta KLUBS lappusēs, apskatīju rakstus, bildes un uzdūros piedāvājumam ar nosaukumu "Kāpiens Monblānā " (jūlijā), it kā tālu, bet tajā pat laikā - ir arī jāsagatavojas tādam pasākumam. Pieņēmu lēmumu, ka gribu to izdarīt un esmu gatavs arī tajā investēt gan laiku, gan naudu, jo tas nav no lētajiem prieciņiem (kā vēlāk izrādījās). Varu teikt, ka mana pieredze ar kalniem līdz šim bija aprobežojusies ar jūsmošanu par tiem ziemā slēpojot, vai vasarā uz tiem lūkojoties no apakšas.

Ņēmu rokā telefonu un zvanīju Kristapam, sazvanīju viņu lidostā, - esot atgriezies no kārtējā ceļojuma, sarunājam sazvanīties nākošajā dienā. Vakarā vēlreiz apdomājies, zvanu jau rīta pusē, sarunājam, ka Kristaps man atsūta pasākuma aprakstu un nepieciešamo ekipējuma sarakstu. Esmu iededzies, sarunājam, ka esmu "iekšā" šajā pasākumā un, kad nāks tuvāks laiks, tad satiksimies un izrunāsim visu vairāk.

Kas interesanti, - nevienā brīdī man neradās šaubas, ka gribu braukt šajā braucienā "viens", bez ierastās draugu kompānijas vai citā sabiedrībā, laikam jau tas ir drīzāk saistīts ar vēlmi pabūt vienam, atslēgties un padomāt par dzīvi, tās vērtībām, sevī un apkārt notiekošo...

Varu teikt, ka visu laiku pirms piedzīvojuma bija tāda pozitīvi interesanta sajūta, jo būs jāpiedzīvo kaut kas vēl neredzēts un nebaudīts. Draugi un vecāki bija nelielā neizpratnē par manu "jauno interesi", jo nekad agrāk neko tādu nebijām apsprieduši. Katrā ziņā nevienu brīdi nebija šaubas par to, ka tas būtu nepareizi.


Monblāna skats... uz lietus lāsēm klāta foto plakāta Aiguille du Midi pacēlāja stacijā.

Kādu dienu saņēmu e-pastu no Kristapa par pirmo tikšanos 2010. gada Monblāna kāpiena grupai. Ierodoties bija interesanti sastapt pavisam svešus cilvēkus, no dažādām profesijām un ar dažādiem skatiem uz dzīvi. Katrā ziņa mans piedzīvojums bija sācies... :)

Aprunājoties sapratu, ka pasākums nebūs viegls, bet ar pareizo pieeju neiespējamu lietu nav un atcerējos VX lapā redzēto Oga Mandino citātu, kurā teikts, ka tu nevari izvēlēties aicinājumu, tas izvēlas tevi... Laikam tā bija noticis šajā reizē arī ar mani. Kristaps, kā instruktors, jau pirmajā tikšanās reizē atstāja zinoša un droša cilvēka iespaidu, kas ļāva mums, kā iesācējiem justies droši. Aprunājuši treniņu grafikus, ekipējuma iegādes lietas un ceļojuma organizatorisko pusi vienojāmies, ka 09.07.2010. tiekamies Ženēvas lidostā. Katrs droši vien trenējās pēc saviem ieskatiem vai pēc Kristapa ieteiktā plāna, bet varu teikt, ka nākošreiz, kad gatavošos kāpt kādā kalnā, pieiešu treniņu procesam nopietnāk, jo tas ir kaut kas pilnīgi cits, nekā ierastie ikdienas sporta zāles treniņi vai citas aktivitātes. Nekādā gadījumā nevajag uzskatīt, ka esam pietiekoši labā fiziskā kondīcijā, jo kāpjot kalnā strādā tās muskuļu grupas, kuras ikdienā mēs pielietojam visai maz. Katrā ziņa uzklausot draugu viedokļus, tie krasi atšķīrās, - vieni teica, ka tas nav nekas sarežģīts un tas nav grūti izdarāms (bija kāpuši Monblānā pa Gutjē ribu, klasisko "tūristu" maršrutu), otri teica, ka es pats nezinot vēl uz ko esmu parakstījies, un vēl kopā ar Kristapu Liepiņu...?!? :)

Pienāk 9tā jūlija rīts, soma sakrāmēta, dodos uz lidostu. Pa ceļam pārņem bailes no nezināmā, bet kāds draugs, kas ved mani uz lidostu, saka, ka es to noteikt varēšot izdarīt un, ka viņam par mani nav ne mazākās šaubas... Tajā brīdī nedomāju, ka pāris metrus no Monblāna virsotnes, šie vārdi būs labākais dopings, lai to šo kāpienu pabeigtu līdz galam...

Pirmā mandrāža - vai soma nebūs par smagu, jo ekipējuma un apģērba ir daudz un soma ir liela. Viss pāri, esmu lidostā, satieku savus jaunos "draugus", ar kuriem būs jāpavada turpmākās dienas, katram ir gājis savādāk ar chek-in, kādam jau puse ekipējuma ir mugurā un zābaki kājās, lai nebūtu jāpiemaksā par papildus svaru. Pēc pāris stundām jau esam Ženēvā, mūs sagaida transfēra busiņš, kas aizved visus līdz Chamonix (precīzāk, līdz Aržentjērai, kas atrodas dažus kilometrus no Šamonī), kur arī turpmāk dzīvosim. Apartamenti nav lieli, bet tāpēc jau to sauc par "franču minimālismu". Bet ko gan mums vairāk vajag, kā tikai izgulēties naktī? No rīta jau agri ir treniņi... Vakarā sanācām uz nelielu sapulcīti, kur Kristaps izstāstīja par nākošajā dienā vajadzīgo ekipējumu un to, ka 8:30 jau startējam.

Pirmā diena - neliels ieskats klinšu kāpšanā un rīcībā ar virvēm avārijas situācijās. Rīts, brokastis somu kārtošana, man ļoti paveicās, ka dzīvoju istabiņā kopā ar Sandi un "mazo" Kristapu, jo viņi jau agrāk bija kāpuši un arī pie Kristapa izgājuši Kalnu Grupas kursu, kas, kā vēlāk izrādīsies, bija ļoti noderīgs.

No rīta tiekamies visi apartamentu mājas pagalmā un dodamies nelielā pārgājienā uz mācību klinti, raitā solī un nekas neliecina par to, ka fiziskā kondīcija būtu nepietiekama šim projektam. Pēc pusstundas gājiena nonākam līdz klintij, esam pirmie, līdz ar to varam izvēlēties, uz kuras klints daļas aizvadīsim visu dienu. Klintī jau iepriekš iestrādāti tērauda āķi, lai būtu kur stiprināt drošināšanas virves, Kristaps raitā solī uzkāpj un visu sagatavo pirmajam treniņam. Neliela instruktāža un katram ir iespēja izmēģināt sevi šajā nodarbē, protams, tas notiek ar "drošināšanu" (kad lejā esošais cilvēks tur nostieptu virvi un paslīdēšanas vai kritiena gadījumā tevi notur tajā augstumā). Uzreiz varu teikt, ka tā nav pastaiga, bet gan fiziski grūts uzdevums, kur katrs iepazīst savu "zirnekļa talantu". Tāpat mācamies arī nolaisties pa virvi lejā, kā vienam otru "drošināt" un citus mazos knifiņus.


Kāpšana pa klintīm un pašdrošināšanas organizēšana uz virvēm.

Ieturam nelielas pusdienas ar līdzpaņemtajām maizītēm un banāniem, tad ķeramies pie nākošajiem vingrinājumiem, kas ir ne mazāk grūti, bet ļoti interesanti. Diena paskrēja nemanot, uzklausot gan pieredzējušo kolēģu ieteikumus, gan Kristapa pamācības drošā klinšu kāpšanā.

Atgriežoties apartamentos bija patīkams nogurums, gribējās vienīgi kārtīgi paēst un gulēt. Pēc vakariņām neliela sapulce par nākošas dienas plānu un ekipējumu. Salds miegs...

Otrā diena - ledus treniņš. Ja pirmajā dienā tikties 8:30 likās ļoti pieņemams laiks, tad šorīt jau gatavībā ir jābūt 7:00, kas sāk vedināt domas uz to, ka esmu nokļuvis kādās armijas apmācībās (kā vēlāk izrādās, Kristaps instruktora amatā būdams kādreiz ir gatavojis speciālistus šādās un līdzīgās nodarbēs arī Latvijas "spēka" struktūrās). Šodien diena solās būt vēl interesantāka, jo līdzi jāņem jau dzelkšņi (lieta, ko stiprina pie zābakiem, lai ietu pa sniegu un ledu), ledus āķi un leduscirtnis. 7:00 tiekamies pie pacēlāja, netālu no apmešanās vietas, 7:15 uzbraucam ar pacēlāju līdz 2000m augstumam un raitā solī dodamies augšup pa tūristu takām, izvēloties gan stāvākās, - pirmais nopietnais pārbaudījums fiziskajai formai. Ar divām lielākām pauzēm tiekam līdz Aržentjēras ledājam. Pirmās neaprakstāmās sajūtas, - ārā ir +20mit grādi, bet tu stāvi pie ledāja, kas vairākkārt pārsniedz 9stāvu mājas augstumu. Vēl pusstunda un esam treniņu vietā ~2200m augstumā. Visapkārt klintis un mēs uz ledāja, starp plaisām un izkusuša ledus straumītēm. Neliela instruktāža, velkam kājās dzelkšņus, nedaudz siltākas drēbēs, jo saule tāpat jau dienas gaitā karsēs, tomēr šeit ir jūtami vēsāks.


Pirmie soļi ar dzelkšņiem uz ledāja.

Sākam mācīties staigāt ar dzelkšņiem, tad jau grūtāki uzdevumi, pārvarēt kāpumus un kritumus, vēlāk jau mācamies kāpt pa stāvākām ledus sienām augšup, izmantojot arī leduscirtņus. Pusdienas un dienas otrajā pusē jāmācās izrāpties no plaisas ar drošināšanu virvē pa ļoti stāvu ledus sienu izmantojot dzelkšņus un leduscirtni, kas iespējams vēlāk var noderēt, ja kāpiena laikā izdodas iekrist ledus plaisā, tāpat, kā ledus plaisas pārvarēšana, izmantojot virvi un ledus skrūves. Interesanti un tajā pat laikā bailīgi, sevišķi cilvēkam, kas to nekad nav darījis.


Ledus kāpšanas individuālā tehnika un plaisu pārvarēšana pa virvi.

Dienas noslēgumā vel neliela apmācība, kā no kalna lejā "slēpot" (glisēt) ar zābakiem kājās, kas arī vēlāk būs ļoti noderīgi nākot lejā no Monblāna. Tad pa to pašu, jau augšup nākot iepazīto taku ceļš lejā līdz pacēlājam, bet tad jau gaisa temperatūra bija sasniegusi visus +30mit grādus, kas nokāpšanu noteikt nepadara vieglāku, ņemot vērā ekipējumu un tik siltam laikam nepiemēroto apģērbu. Vēlāk - vakariņas, sapulce un atkal saldais miegs. Šīs pāris dienas pagāja nemanot. Daudz jaunu izjūtu, piedzīvojumu, ka tik tiešām varēju atslēgties no darba un pirmo reizi arī telefona, cik sevi atceros. Šis gan bija arī pirmais vakars, kad gribējās pastāstīt īpašajiem un tuvajiem cilvēkiem par dienā piedzīvoto.


Skats uz apkārtējiem kalniem no Aržentjēras ledāja.

Trešā diena - garāks kāpiens un nakts 3500m augstumā, zem klajas debess. 7:00 atkal esam pie tā paša pacēlāja, ik pa brīdim ir pa kādam atgadījumam, kāds kaut ko ir aizmirsis vai pazaudējis, bet tas viss piederas pie lietas. Šodien jau jāpievar 2500 augstuma metri, sākumā ar zemi un akmeņiem, bet augstāk jau pa sniegiem. Soma smagāka, jo līdz ir guļammaiss, paklājiņš, pāris maiņas drēbes, ekipējums un citas lietas, kas noderēs vakaram un kāpienam no rīta pa tumsu (arī lukturītim vajadzētu būt, bet izrādījās, es biju aizmirsis to lejā...).

Sākumā iet viegli, visi smejas, stāsta par iespaidiem un sajūtām, pirmā atpūta, apgūtas pirmās spēles laika īsināšanai kalnos. Un tā līdz pusdienlaikam un robežai, kur sākas sniegs.


Atpūta ceļā uz Grand Montets naktsmītņu vietām.

Uz sniega iet grūtāk, atkal par sevi liek manīt fiziskā forma. Ar pauzītēm tiekam līdz apmetnes vietai, pa ceļam redzot melnos slēpošanas trašu apzīmējumus, kas norāda uz to, ka ziemā šeit cilvēki slēpo pa melnajām trasēm, kas nav tās lēzenākās.


Mirklis pasīvas atpūtas pēc grūtā gājiena un atkal var kaut ko darīt!

Nedaudz atpūšamies, iestiprināmies un dodamies uz netālo kalna pacēlāja staciju vērot vakara saulrietu, jāatzīst, ka tas ir viens no skaistākajiem saulrietiem, kādu esmu redzējis, - kalnu virsotnes, rozā debesis un visapkārt tikai kalnu virsotnes. Pēc saulrieta iestiprināmies un liekamies uz auss, guļammaisos un paklājiņiem turpat uz klints malas. Jāsaka, ka no gulēšanas daudz nekas nesanāca, jo virsroku ņēma satraukums un beidzot arī pārdomas. Aizmigu nedaudz pēc pusnakts, bija silts un pie debesīm neskaitāms daudzums zvaigžņu.



Ap diviem naktī Kristaps jau mūs modina, - jādodas uz vizuāli tuvo, bet īstenībā ne tik viegli sasniedzmo virsotni. Visi nedaudz ieturas, tiek dzerta rīta tēja. Sapakojamies un dodamies augšup, visapkārt nakts un lejā redzama Šamonī pilsētiņa. Sākam pielietot leduscirtņus un dzelkšņus, kāpt pa stāvām nogāzēm un šaurām pārejām.




Kāpiens uz Mazās Vertes smaili no malas izskatās pilnīgi vienkāršs, tomēr kāpienā izjūtas ir bailīgas!

Pret rītu, pirmajā rīta gaismā esam sasnieguši priekšvirsotnes kori, sajūtas bailīgas un neaprakstāmas, kaut kas jauns un nezināms. Nedaudz pamainām sasaites sastāvus, jo trīs grupas zinošākie (iepriekš jau kāpuši un mācījušies Kalnu Grupā) dodas augstāk, uz pašu augstāko virsotnes klinšaino smaili. Mainot sasaites biedrus beidzot man parādās pirmās īstās bailes, - jādrošinās pie mazas cilpiņas, kas aplikta ap klinti, tas liekas tik nedroši (bet tajā pat laikā šīs cilpas taču iztur vairākus simtus kilogramu!), neliels stress, bet tas ir mācību process.


Mazās Verte – tāda tā izskatās no apakšējā ledāja.

Tad nu lēnām dodamies lejup līdz naktsmītnes vietai, pa vidam uz ledāja stāvākās vietas izmantojot iepriekš iemācīto nolaišanos pa virvi. Nometnē iestiprināmies un sagaidām grupas biedrus, kas sasnieguši arī plānoto virsotnes smaili. Rīta treniņš tumsā nu ir galā un varam doties lejup uz pilsētu, protams, kājām, diena paliek karstāka, saule silda vairāk. Uz lielā ledāja malas mācamies darboties ar ledus cirtni, ja kāds no sasaites vai pats esi sācis slīdēt. Metam nost pa vienam apģērba gabalam, sākās pirmās sniega kušanas pazīmes – strauti, un šur tur izlauzušās puķītes no akmens spraugām. Sasniedzam Aržentjēras ledāja apakšējo daļu un tālāk jau zināmais ceļš līdz mājām.

Gatavojam vakariņas, žāvējam drēbes, pārbaudām ekipējumu, apspriežam paveikto, visi ir pārguruši un laicīgi dodas pie miera.

Ir doma, ka pāris dienas atpūšamies un tad dosimies uz nosprausto mērķi – Monblānu. Bet no rīta mostoties laika apstākļi nesola neko labu, bet gan sniegu, lietu un iespējamus sniega nogruvumus kāpiena ceļā, tāpēc pieņemam lēmumu atpūsties vēl vienu dienu un tad kāpt.

Visi atpūšas, cits guļ, cits papildina ekipējumu, ja kaut kas ir nepieciešams, bet kopumā visi mierīgi.

Sestā diena - nākošās dienas pusdienlaikā jau sākam pakoties, kārtīgi papusdienojam, saliekam ekipējumu un dodamies uz Šamonī, lai ar pacēlāja vagoniņu dotos uz Aiguille du Midi augšējo staciju, no kuras kāptu nedaudz zemāk un rītu sagaidītu uz ledāja līdzenuma, pie klints snaužot.


Lejā Šamonī pamatīgs karstums, tomēr augšā kalnos staigā draudīgi negaisa mākoņi.

Jāsaka, ka mūsu plāni draud pajukt, jo knapi tiekam iekšā pēdēja vagoniņā, braucot augšā paliek vējains, sāk nedaudz putināt un izskatās, ka laika apstākļi mums ir nelabvēlīgi... Augšā viss rādās vel pelēkākās krāsās, putenis pieņemas spēkā, ar runāšanu izdodas sarunāt, ka varam rītu sagaidīt stacijā, iekārtojamies, pavakariņojam un cenšamies iemigt.


Skats caur stacijas nolijušo logu ir bezcerīgs, tomēr Kristaps apgalvo, ka laika prognoze nepievilšot...

Naktī ierodas divi alpīnisti no Anglijas, esot kaut kur noslīdējuši, apskādējušies un iepriekšējo nakti pavadījuši sniega alā, bija ļoti noguruši un neēduši, bet tas jau esot normāli... :)

Septītā diena – jau ap vieniem naktī ceļamies, jo laiks brīnumainā kārtā ir noskaidrojies un jāsteidz izmantot šī izdevība. Ātri sataisāmies, saliekam nevajadzīgās mantas melnajos maisos un paslēpjam stacijā, lai tās nebūtu jānes līdz. Katram somā paliek tikai pats nepieciešamākais, kāds rezerves drēbju gabals, dzeramais un ēdamais, enerģijas uzņemšanai nepieciešamās lietas. Pie izejas uzvelkam dzelkšņus un pa šauro pāreju dodamies uz "plato". Tam seko pirmais kāpiens līdz pirmajai pārejai, - jāsaka, ka mana "sportiskā bedre" bija pienākusi, kājas liek par sevi manīt, nav spēka, ar vairākām pauzēm un stresu tiekam līdz pārejai, protams, to visu vajadzēja paveikt ātrāk, bet spēka ir tik, cik tā ir... Tajā brīdī apdomāju pat iespēju griezties atpakaļ, jo tā ir pēdējā vieta, kur to var izdarīt viens pats. Jāsaka paldies Kristapam par morālo atbalstu un uzmundrinājumu, kuru viņš iedvesa man, ka es jau nu tikšu līdz augšai, ir tikai jāgrib...


Pirmais pacēlums Monblāna Midi ceļā un Takula plecu.

Pēc nelielas atpūtas dodamies tālāk, augstāk jau redzamas kāpēju, kuri sākuši kāpt agrāk, pieres lukturīšu gaismiņas. Sasniedzam pirmo lielāko stāvumu, kur novilkta stacionāra virve, pie kuras pieturēties. Priekšā vairāki citas grupas kāpēji, Kristaps nolemj izveidot mūsu grupas ceļu takai blakus, dodas augšup bez drošināšanas, augšā nostiprina virvi un mēs sākam kāpt augšup. Jāsaka, ka mums iet stipri raitāk, kā otrai grupai. Arī es tieku līdz augšai, LIELS paldies jāsaka Sandim, - viņš tiešām ir biedrs, ar, kuru kalnos es nebaidītos kāpt nekad un nekur! Uz nelielās sedlienes neliela fotografēšanās, jo visapkārt uzausis rīts, tagad redzu arī skaistāko saullēktu savā dzīvē un saprotu, ka šī ir viena no tām lietām, kuru līdzi var paņemt tikai atmiņās, bet nevar aprakstīt vai izstāstīt.




Kāpiens kopā ar Sandi rītausmā uz Maudit plecu (stāvākā vieta Monblāna Midi ceļā).

Atpūšamies, iestiprināmies un saņēmuši spēkus dodamies tālāk, jo arī trešais pacēlums vairs vizuāli nav tik tālu. Ar dažādiem piedzīvojumiem esam tikuši arī līdz tam, izjūtas ir divējādas, - gribas sasniegt virsotni, bet sajūta, ka spēki tevi atstāj, paliek arvien lielāka. Biedru mudināts, uzņemu pozitīvas emocijas un atkal dodamies tālāk... Pirmais stāvums, otrais un sajūta, ka man to vajag izdarīt ir lielāka par spējām...


Netālu no Brenvas sedlienes. Skatu uz Monblāna virsotni mūsu priekšā nekas vairs neaizsedz.

Pārvaram kāpumus un kritumus, Kristaps ir blakus, kaut pārējā grupa ir tālāk, domāju, ka viņš jūt, ka varu to izdarīt, vajag tik atbalstu... :)



Pirms pēdējā pacēliena atstāju mantas (visu somu, lai ir kaut nedaudz vieglāk) un tad turpinās "ilgais ceļš kāpās", - soli pa solim, dodos augšup. Jāatzīst, ka nekad dzīvē nav bijušas tādas sajūtas, ka kājas nevelk, augums brūk un morāli esi pilnīgi izsmelts... Nedaudz priekšā redzu grupas biedru, kas līdzīgi, kā es, ir pilns apņēmības pieveikt Monblānu, bet tas nav viegli...

Jāatzīst, ka ir pienācis brīdis, par ko jums stāstīju braucot uz lidostu, - nejūtu vairs sevī spēkus, emocijas un vēlmi, bet tad atceros par bildi kabatā un uz tās rakstīto... "Tu to vari un es to zinu noteikti, tāpat, kā Tu..." Tajā brīdī parādījās dubults spars to pierādīt sev un tiem, kas Tev tic... :)


"Tu to vari...", "tu to vari...", "tu to vari..."...

Pēdējie soļi, jau redzu virsotni, spēku izsīkums, komandas biedri sagaida ar ovācijām... Nometos ceļos, atguļos uz virsotnes... ESMU LAIMĪGS... :) Tādas sajūtas mani nekad nebija pārņēmušas...

Kristaps uzvārījis kafiju, kopīga fotografēšanās, apsveikumi. Tik īss mirklis un kāpjam lejā... :)

Domāju, ka iespaidi sanākuši man netipiski reti gari, tāpēc lejup ceļu neaprakstīšu, bet, tā starp citu, tas nebija ne ko īpaši vieglāks, kā augšup... :)

Noteikti varu teikt, ka tas bija tā vērts, katram, kam interesē kaut kas savādāks, un noteikti - kaut kas skaists! Ir vērts to pamēģināt... :)



[ FOTO GALERIJA]

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv