Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Juris Osis: Esmu komandas alpīnists

Ar Juri Osi sarunājās Kristaps Liepiņš
Intervija publicēta Latvijas Alpīnistu Savienības biļetenā "Virsotne" / Nr. 3 (2006)

"Sāku nodarboties ar kalnu tūrismu 1965. gadā, 1969. gadā "parādījos" Bauskas klintīs, tā tīri ar alpīnismu – 1970. gadā. Pirmā virsotne – Goverla (2061 m) Karpatos, ļoti sliktos laika apstākļos, divatā ar vienu draugu. Baigi patika ceļot! Pamazām radās azarts un es jutu, ka kaut kas trūkst." Tā mūsu sarunas iesākumā par sevi stāsta Juris Osis, viens no pieredzes bagātākajiem Latvijas alpīnistiem.

Kāds bija tas Juris Osis, kas daudzus gadus atpakaļ nupat bija sācis nodarboties ar alpīnismu?

Pēteris Kūlis, ar kuru mēs kopā gājām skolā, un jau bija alpīnists, man pateica, kur jāiet. Aizgāju uz alpīnistu biedrību "Daugava", sāku kāpt klintīs. Toreiz bija ļoti spēcīga atlase, ja tu gribēji dabūt labu ceļazīmi uz alpīnistu nometni, bija jākārto gan teorētiski eksāmeni, gan fiziskie testi. Mēs daži "spicākie", arī Aldis Migla un Marks Ķuzāns, tur izvirzījāmies pirmajās vietās. Trijos gados mums izdevās sasniegt otro sporta klasi alpīnismā. Mums bija tāda kā "zaļā ieleja" atvērta, ne tikai alpīnistu nometnēs, bet arī Rīgā, mums ļoti nāca pretī, droši vien tāpēc, ka juta – "šie vīri ies tālu"... Bijām izlases kandidātos un jau 1973. gadā tikām uz savu pirmo lielo ekspedīciju, uz savu pirmo "septiņtūkstošnieku" – Koržiņevskas smaili Pamirā. Tajā gadā es kopumā kalnos pavadīju 70 dienas un uzkāpu vairāk kā desmit virsotnēs. Arī Koržiņevskas smailē uzkāpām vieni no pirmajiem no Latvijas ekspedīcijas, gandrīz vai pusskriešus, bez nekādām galvassāpēm...



Tajos laikos bija būtiski tas, lai tu kļūtu alpīnismā pastāvīgs, varētu staigāt tur, kur pats vēlies. Lai to sasniegtu, 1976. gadā mēs devāmies uz eksternāta instruktoru skolu, ko veiksmīgi pabeidzām, nostažējāmies. Protams, tur arī bija savi "knifi", bet pēc tam jau tu varēji braukt uz kalniem, strādājot nometnēs pelnīt naudu, bet galvenais – iet savas virsotnes! Gandrīz visi ceļi vaļā.

Astoņdesmitajos gados izietie daudzie tehniskie maršruti, "piecinieki", "sešinieki"... Vai toreiz nebija vēlme pamēģināt sevi arī augstkalnos?

Pirmkārt, jau tajos laikos mēs nekur netikām, sāksim ar to. Ja jau mums pilnīgi visi ceļi būtu vaļā, arī uz Himalajiem, mēs būtu pievērsušies arī augstkalniem, Everests būtu mūsējais – noteikti. Everests kā mērķis jau bija daudziem, bet mums bija arī citas ieceres – gribējām iet tehniskus augstkalnu maršrutus. Bet mēs taču nekur netikām...

Tikai deviņdesmito gadu sākumā mēs sākām reāli domāt par Himalajiem. Tā iecere jau bija pārbaudīt, kā tajos augstkalnos ir. Un nav jau tik traki. Diemžēl tā "domāšana" bija atkarīga no naudas, un tie lielie izdevumi ir šajā lietā vissarežģītākais. Sākumā bija iecere veselu programmu paņemt, sākot ar Makalu virsotni, kas bija viens no galvenajiem mērķiem, bet tad izrādījās, ka tur šausmīgi ar naudām sarežģīti. Un tad izvēlējāmies divas virsotnes uzreiz – Cho Ojo un Šišapangmu. Vēl mums bija pārdroši plāni par Lodzes vidējo virsotni, ko tajā brīdī neviens nebija izgājis. Ziedojām laiku un naudu lai aizbrauktu un izpētītu, vai vispār tur ir iespējams uziet. Tajā gadā bija ļoti smagi laika apstākļi, daudz sniega un lavīnas, ļoti daudz vietējie iedzīvotāji aizgāja bojā. Tur ir vājprātīga siena, bet mēs pat tajā gadā netikām tai klāt, lai uz to paskatītos... Pēc tam, kad mēs bijām uzgājuši Cho Ojo virsotnē, šausmīgi gribējām vēl kaut ko tur turpināt, bet tās ir baigās summas... Kur tu dabūsi tos sponsorus? Tam ir jāvelta tik daudz laika un darbs, ka praktiski šāds alpīnisms neatmaksājas.

Velk, jau velk uz turieni. Dikti gribējās vēl uzkāpt uz to pašu Šišapangmu, ļoti skaista virsotne, un nemaz nav tik grūta, un vēl te tāda doma pavīdēja, ka latvieši uz tās galvenās Šišapangmas virsotnes nav bijuši (virsotne, ko 1998. gada rudenī sasniedzis Ilgvars Pauls, ir 8008 m augstā Šišapangmas priekšvirsotne, ko sauc arī par Shishapangma Central, nevis masīva augstākais punkts Shishapangma Main 8027 m), tad varbūt uziet vajadzētu... Bet no otras puses – tādā barā tur iet augšā, kā tas notiek pašlaik, arī nemaz negribētos. Pareizi Mesners raksta par to visu – no tāda īsta alpīnisma tur vairs nav ne vēsts...

Vai padomju laikos izbraukšana uz kalniem ārpus PSRS vispār nebija iespējama? Vai tikai "izredzētajiem"?

Pat uz Alpiem netikām. Vienu reizi astoņdesmito gadu sākumā tikām – uzkāpt Monblānā. Apmaiņas braucienā. Protams, ka gribējās iet tur arī kādus tehniskus maršrutus, to pašu Petit Dru rietumu sienu. Bija lasīts, ka krievu alpīnisti tur kāpuši, arī īpaši "atlasīti" padomju alpīnisti, tādi kā Hergiāni, kāpuši Grand Jorases ziemeļu sienu. Spēcīgākie krievu alpīnisti, nezin kā viņi bija "izcēlušies", bet tie jau tur dzīvoja pa Alpiem. Bet mūs uz turieni nelaida. Tad, kad pirmo reizi nokļuvām Itālijā, mums tika uzstādīts konkrēts mērķis – četras virsotnes un ne vairāk, pie tam programma jau sastādīta, pašiem virsotnes izvēlēties neļāva. Grand Paradizo, Monblāns un vēl divas. Paldies dievam, uz Monblānu mēs gājām no Itālijas puses un šis maršruts tik viegls nemaz nebija, diezgan pagarš, pa asu kori, ar drausmīgām sniega karnīzēm. Tur pat visi no mūsējiem nemaz neuzgāja, diezgan slaveni veči griezās atpakaļ... Protams, tas inventārs itāļu kāpējiem bija tāds, kādu pat redzējuši nebijām. Mainījām šo to pret titāna āķiem.

Un tad jau mums vēl viens apmaiņas brauciens uz Dienvidslāviju bija. Tas bija tāds nopietnāks. Toreiz varēja izvēlēties maršrutus un mēs uz Triglavu gājām. Ar Kacāpovu, Grohovski un Laveiķi vienā komandā bijām, izvēlējāmies maršrutu aptuveni 4B pēc krievu grūtības kategorijas. Ļoti garš, un viņi parasti neiet uz virsotni, kā vēlāk izrādās, bet pēc sienas traversē uz sāniem un iet lejā, bet mēs ejam uz to virsotni un gala nav... Baigais gabals, ārprāts!

Iepriekš tika minēti Mesnera izteikumi par mūsdienu alpīnismu. Kāds ir tavuprāt tas "īstākais alpīnisms"?

Īstākais alpīnisms, es skaitu, ka tomēr ir tehniskais alpīnisms. Pa lielajām sienām. Protams, ne jau tādām, kur jāiet pa sausām klintīm, bet tur kur ir gan klintis, gan ledus. Tādas kā Grande Jorases Ziemeļu siena, Petit Dru, Eigers. Tādas virsotnes ir kā alpīnisma etaloni. Tradicionālais augstkalnu alpīnisms vairāk ir saistīts ar fizisko nespēku un lielām galvas sāpēm. Un ar līdzekļiem. Un vajadzīgs arī daudz laika. Tur tu nevari aizbraukt uz desmit dienām, tur ir vajadzīgi mēneši. Protams, ja noskatās visas tās augstkalnu tehniskās sienas, tāda kā Lodzes vēl neizietā siena, Pakistānas torņi – tas jau ir kaut kas vienreizējs. Bet es šaubos, vai mēs tagad vairs tādas ļoti smagas virsotnes varētu iziet. Ļoti gribētos atgriezties Vidusāzijā zem Jagnoba sienas, bet tur jau arī tagad netiek, šaudās. Tur vēl ir ieceres, kuras gribētos pamēģināt – viens pilnīgi jauns maršruts, kuru varētu iziet, kā nekā siena astoņu kilometru garumā, ir ko izvēlēties. Fantastisks rajons.

Vai ir kāds kalnu rajons uz kurieni noteikti vēl gribētos aizbraukt?

Man ļoti interesē Pakistānas kalni, kuros vēl nav kāpts, un vēl noteikti Amerikas kalni. Varbūt ne tik smagas sienas kā Josemītos, bet kaut kas skaists. Tur nav būts vispār vēl. Kopā ar teātri esmu bijis tikai Dienvidamerikā. Pat tādā Venecuēlā, kur bijām uz teātru festivālu, gribētos pakāpt, tur ir vienreizēja daba. Un tepat Eiropā uz Alpiem jau arī noteikti vēl jābrauc...



Kur ir tā robeža – nodarboties ar ļoti bīstamu lietu, kāda ir alpīnisms, un tomēr spēt saglabāt sajūtu, lai spētu pārtraukt iešanu kalnos un grieztos atpakaļ?

Tas nāk ar pieredzi. Labāk simts reizes griezties atpakaļ, nekā vienu reizi aiziet "pa pieskari". Ar gadiem parādās intuīcija. Esmu daudzreiz skatījies uz kalniem un domājis, vai ir vērts iet, vai neiet. Un šad tad esam atteikušies no kāpšanas. Laicīgi nogājuši lejā. Reizēm tu pilnīgi jūti, ka nedrīkst iet vairs tālāk. Kaut gan tā pārāk riskanti mēs nekad neesam gājuši, arī tāpēc, ka mums vienmēr ir bijusi ļoti laba sagatavotība. Sāksim ar to, ka mūsu komanda trenējās kādreiz ļoti daudz. Var teikt, ka septiņreiz nedēļā! Bija izstrādāta vesela sistēma... Un ar gadiem jātrenējas vēl vairāk. Varbūt ne tik daudz tieši tehniskās lietas, jo tās kāpšanas iemaņas un tehnika jau paliek, tas ir iekšā asinīs, bet fiziski, uz izturību – tas ir ļoti svarīgi. Bez izturības neko nevar izdarīt, ne pakāpt, ne paskriet. Un zūd arī ātrums. Kaut gan treniņiem patreiz ir ļoti maz laika, darbs paņem ļoti daudz. Jāseko arī līdz inventāram, jo patreiz jau arī ekipējums ļoti daudz ko izšķir. Modernās tehnoloģijas ir krietni atvieglojušas alpīnismu, nav vairs to drausmīgi smago somu, lai arī jau mūsu laikos mēs centāmies daudz ko pilnveidot, paši šuvām somas un daudz ko citu, lai tikai vieglāks būtu viss, tomēr patreiz ir daudz lielāka izvēle, kas arī paver jaunas iespējas. Līdz ar to var iziet arī smagākas virsotnes.

Par pieredzi. Ir pozitīvā un negatīvā pieredze alpīnismā. Kas ir būtiskāka?

Negatīvā pieredze liek domāt savādāk, daudz ko pārdomāt, liek mācīties. Ļoti daudzi cilvēki, pat lielākā daļa no tiem kas nokļūst nelaimēs kalnos, aiziet bojā savu kļūdu dēļ. Viens no kādreiz spēcīgākajiem Krievijas alpīnistiem, Kapitānovs, mēdza teikt, ka ejot uz trijniekiem alpīnistam jābūt tik pat labi sagatavotam, kā uz sešiniekiem. Un to es vienmēr atceros. Bieži vien ir tā, ka slaveni un ļoti spēcīgi alpīnisti aiziet bojā vieglos maršrutos, un piemēri tādi ir ļoti daudz, tas pats Hergiāni, mūsu pašu Aivars Bojārs, (par traģiskajiem notikumiem Jaunzelandē nemaz negribas runāt)... Uz tām smagajām virsotnēm tā uzmanība ir tik liela, sakoncentrēta, bet uz tām vieglajām viss kaut kas notiek... Protams, ir grūti izvairīties no lavīnām un līdzīgām lietām, ko ir ļoti grūti paredzēt kalnos, bet arī tās tomēr var paredzēt, nevajadzētu iet pa tādām vietām. Tajā visā reizēm ir arī kaut kas jokains – lai tā būtu intuīcija, priekšnojauta. Reiz bija tāds gadījums, ka ejot uz kalnu rajonu, pa ceļam vienā naktsmītnē satikām glābšanas darbu grupu, kas nesa lejā vienu tūristu, kas bija viens pats kaut kur gājis un nosities. Tad mēs aizgājām nakšņot pavisam prom, tālāk, lai tās domas nav ap visu to, jo mums nākošajā dienā bija jāsāk "sešinieks". Tu jūti, ka tā vajag, un tad tā arī dari.



Pieredzes nodošana tālāk. Vai jūti atbildību par to, ka esi kādam iemācījis kāpt kalnos?

Es cenšos, cik nu tas ir iespējams, savu pieredzi nodot tālāk. Aizvien jauni audzēkņi nākuši klāt, varētu pat teikt, ka visas paaudzes. Es pats mācījos no Ekberta Imanta, tad jau pie manis nāca Ārmanis Guntis, Rolands Laveiķis un Sauka Māris, vidējā paaudze, tad nācāt jūs ar Jāni Ķiguru. Tā pieredzes nodošana jau visu laiku ir bijusi – gan treniņos, gan sacensībās. gan kalnos. Visinteresantākais ir tas, kā mēs trenējāmies sasaišu tehniku tornī, pa dzelzsbetona stabiem un kokiem Šmerlī. Visādus mezglus un paņēmienus, lai uzlabotu tehniku un iemācītos ātrumu. Un nepārtraukti mēs izgudrojām kaut ko jaunu, katrs deva kaut kādu "funktieri" visā tanī procesā. Tāda savstarpēja pieredzes apmaiņa. Protams, ka bija jau vēl arī citi kāpēji, vesels pulciņš, meitenes mums arī bija, tās arī ir vajadzīgas blakām. Tas bija ļoti skaists laiks! Un tas jau ir normāli, ka audzēkņi pārspēj savus skolotājus. Tas ir baigi kolosāli, ka tavi audzēkņi ir "līmenī"!

Kalnu romantika. Vai tā pēdējos gadu desmitos nav gājusi mazumā?

Tā ir. Tas viss ir saistīts ar to, ka visi ir ļoti aizņemti ar saviem darbiem, satikšanās reizes ir kļuvušas tik retas. Visi skrien, nevienam nav laika. Brīžiem, pat šķiet, tikai tad varam sanākt kopā, kad ir noticis kāds negadījums, vai īpašos svētkos. Pāris reizes gadā. Kādreiz, kad mēs komandā gatavojāmies kalniem, mēs satikāmies šausmīgi bieži, gandrīz vai katru dienu. Mežā, uz torņa. Bija noteiktas dienas. Bija treniņu bāze. Tagad tā visa vairs nav. Ir zudusi kopuma sajūta. Vairāk satiekamies tikai nedēļu pirms braukšanas uz kalniem, kad tur sākam kaut ko "štukot". Tā ir laika iezīme un tur neko nevar izdarīt. Arī Baltijas līmenī tas viss ir gājis uz leju, kādreiz uz "Baltikumu" nemaz nevarēja tā brīvi tikt, bija tik daudz to gribētāju, bet tagad nav, kas aizbrauc un aizved čempionāta atskaites. Kalnos jau gan mēs vienu otru reizi ar igauņiem un lietuviešiem netīšām vēl satiekamies.



Ja tu neesi bijis vienu gadu kalnos, tad ir tāda sajūta, ka tu vispār neko neesi izdarījis! Teiksim, es pagājušogad nebiju, un viss sagāja tādā kā grīstē – nevari ne pastrādāt, esi tāds jokains, kaut kas pietrūkst. Visa tā "epopeja", kad tu krāmē somas, pārcilā visu ekipējumu, tas patīkamais "funktieris" – pārskati visu, ahā, tur kaut kas vēl vajadzīgs, vai to ņemt līdz... Vismaz es aizbraucu uz Davosu Šveicē, noskriet kalnu skrējienu. Tur jau tādi mazi kalni apkārt, un tad skatoties apkārt pat uz tādu Monblānu gribās uziet, lai gan es tur trīs reizes jau esmu bijis, vienalga, kaut ko. Nu to klasisko gan nē, tas man nepatīk.

Vislabākais būtu, ja visas mūsu komandas alpīnistu paaudzes varētu salasīties kopā, un visi varētu aizbraukt kopā uz kalniem. Arī Ekberts, pat savos gados, vienmēr vēl ir formā un saka, ka kaut kur vajadzētu vēl uzkāpt, arī Žoržš (Georgs Valters, kalnu slēpošanas trases "Kārļi" apsaimniekotājs) aizvien vēl slēpo. Tāda iecere. Tā lai visi var sanākt, pakāpt, parunāties, izstāstīt savus piedzīvojumus, izdzert kādu glāzi vīna, padziedāt. Un uzkāpt kaut kādā kalnā, ne jau sarežģītā, bet visi kopā. Komandā.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]


Kalni Alpīnisms Klinšu kāpšana Ledus kāpšana Kāpšana kalnos Ekipējums kalniem Piedzīvojumi

Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv