Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Sešas pavisam citādākas dienas

Autors: Ilze Balode
Foto: Ilze Balode, Guntis Ziedonis, Kristaps Liepiņš
2011. gada maijs, Rīga

Pirmkārt, šis noteikti nav detalizēts izkāpto maršrutu grūtību kategoriju, kājām noieto vai laivā noairēto kilometru uzskaites apraksts. Un otrkārt – esmu pārliecināta, ka citiem šī pasākuma dalībniekiem ir pilnīgi atšķirīgs skatījums uz notikušo, tāpēc nepretendēju uz kopējo viedokli, vien izklāstu savas pārdomas. Tas vairāk ir atskats uz vienu fantastisku nedēļu, ko piedzīvoju Sardīnijā, balstīts uz emocijām un izjūtām, kuras tagad – pēc brauciena saplūdušas vienā veselumā ar brīnišķīgu pēcgaršu.

Bet nu – par visu pēc kārtas.

Lēmums, ka gribas izmukt uz kādu siltāku vietu ārpus Latvijas ap pavasara sākumu, tika pieņemts februāri. Nu ko – nepagāja ne trīs mēneši, kad jau stāvēju lidostā ar piekrāmētu somu un iepazinos ar saviem ceļa biedriem – Rudīti un Gunti, ar kuriem tad nu mērojām turpceļu, lai piebiedrotos pārējiem uz Piedzīvojumu nedēļu Sardīnijā. Tie "pārējie" ir daļa no septītās Kalnu Grupas biedriem, kuri tur ieradušies jau pirms nedēļas un pa šo laiku izkāpelējušies pa dažādām klintīm Cala Gonone apkārtnē.

Pa ceļam "izmetot" mazu līkumu līdz Darmštatei pārlidojumu starplaikā, beidzot esam Olbia lidostā. Gaidot somas, veramies pa tumšo logu uz āru un bažīgi vērojam lietu, kas rībina pa lidostas ēkas logiem. Lai nu ko, bet to nu gan nebiju gaidījusi, ka Sardīnijā līs kā pa Jāņiem...

Tiktāl viss ir bijis skaidrs un saplānots, tagad sākas īstā Piedzīvojumu nedēļa. Pirmais uzdevums – tikt līdz Cala Gonone ciematam, tiek atrisināts varbūt ne lētākajā, bet noteikti komfortablākajā veidā. Mūsu taksometra šoferītis īpaši daudz angļu valodas vārdus nepārzina, bet tas netraucē noskaidrot nedz labākās vīna šķirnes, nedz ēdienus, kas būtu baudāmi šajā vietā. Rudīte visu cītīgi pieraksta savā telefonā, bet laikam tā īsti šo informāciju nemaz neizmantojām, jo nebija jau arī vajadzības – Andžeja gatavotās vakariņas pārspēja jebkura restorāna piedāvājumu.

Tātad – braucam pa pilnīgu tumsu, līst kā no spaiņa, mašīna pat brīžiem pamanās akvaplanēt uz šosejas, un, braucot aiz Dorgali lejā uz Cala Gonone ciematu, no skaistā serpentīna neredzam pilnīgi neko – viss ir miglā tīts. Pirmā nakts tiek pārlaista mūsu taksometra šoferīša sarunātajā hotelī, kur nometam somas un dodamies gulēt, lai otrā rītā akurāt’ 10:00 būtu "uz strīpas".

Otrā diena jau pienāk cerīgāka – ar Sauli. Priecīgi savācam mantiņas un dodamies meklēt kempingu, kas ar nelielu piepalīdzēšanu, mums arī veiksmīgi izdodas. Protams, mūsu trijotne tiek pie vienas istabiņas, kuru sadalām "brālīgi" – meitenēm tiek lielā gulta, Guntim – mazā. Kristaps ātri uzzīmē uz papīra malas mums ceļu, pa kuru jādodas uz kāpšanas vietām un, pēc neilgas somu krāmēšanas, lēnā garā dodamies pa norādīto maršrutu, priecādamies par skaisto apkārtni.



Beidzot vietā, kur vajadzētu būt "mūsējiem" (no tāluma jau tā īsti nevar saskatīt, kas tad tur augšā virvēs karājas), kāpjam pa diezgan stāvu taku augšup. Bet, jo augstāk esam, jo lielākas aizdomas, ka nebūs īsti vis riktīgi – diezin vai viņiem būtu atļauts kāpt bez ķiverēm, piedevām neizklausās, ka arī runātu pazīstamā valodā. Nu neko – nākas kāpt pa to pašu stāvo taku lajā un dodamies tālāk. Kad nu tomēr esam laimīgi atraduši savējos, saule jau augstu debesīs un pie klintīm ir tīri karsti. Pēc nelielas čammāšanās, beigu beigās esmu iesieta virvē un varu kāpt. Sajūtas vienkārši neaprakstāmas, pirmo reizi īstās klintīs!



Sākts tiek ar viegliem maršrutiem un, protams, augšējo drošināšanu. Visi trīs pakāpelējam vai drošinām viens otru (man gan tas vēl netiek uzticēts) un vērojam, kā to dara pieredzējušāki biedri. Tieku arī pie pirmajām pirkstu skrambām, kas ātri tiek sadakterētas ar Kristīnes aptieciņas saturu. Ar Rudīti izmēģinām vienu maršrutu, kam apakšā norādīta 6a/6b grūtību kategorija, tomēr Kristaps gan saka, ka vismaz par vienu kategoriju zemāk esot. Bet kā teica filmā Emīla nedarbi: "pāri sētai netiksi" jeb maršruta augšdaļa (tā, kas it kā 6b) mums nebija pa spēkam. Nu nekas – daudz nebēdājam, kā nekā – pirmo reizi mūžā esam uz īstām klintīm. Vajag taču arī vietu izaugsmei atstāt. :) Tā kā neesam paņēmuši līdz ēdamo (un kura patiesībā jau mums īsti arī nebija, jo svētdienā visas bodes ir ciet), tad izsalkums liek sevi manīt un vēlā pēcpusdienā atkal visi trīs dodamies uz kempingu. Beidzot, kad esam tikuši pie picas (un garšīga pašmāju vīna) vietējā picērijā, iestājas Laime Pilnīga.



Otrā diena pienāk miglaina – kā radīta trekingam. Tikuši līdz kalnam, sākam ceļu augšup. Iešana it kā nav grūta, bet diezgan stāva. Taka ved ne tikai uz augšu, bet dažkārt arī nedaudz lejup un pa tādu kā ieplaku. Veģetācija uz kalna nav diez ko plaša un krāsaina – asi krūmi, zemi koki un zāle, kas spraucās starp akmeņiem. Bet viss izskatās tik iederīgs – arī plikie, nokaltušie koku stumbri uz miglas fona savā ziņā ir skaisti, un tikai pa retam sastopam vien kādu puķi, kas šeit ziedot tikai pavasarī.





Trekings, kas manā izpratnē (līdz šim) bija tāda kā pastaiga pa kalnu taciņu, izrādījās diezgan nopietna kāpelēšana un rāpšanās pa akmeņiem. Toties, kad esam tikuši tuvu Virsotnei, skats ir fantastisks – pat neskatoties uz to, ka no pašas Virsotnes cauri miglai necik tālu nav redzams, sajūtas ir brīnišķīgas. Bet, kā laikam saka kalnos kāpēji – kalnā esi uzkāpis tikai tad, kad esi ticis ne tikai augšā, bet arī lejā veiksmīgi nonācis. Un tieši lejupceļš bija īstenu piedzīvojumu garā – ar maldīšanos pa "takām", kuras tikai Kristaps spēja saskatīt, līšanu gar kazu mājvietu žogiem nekurienes vidū un sēdēšanu uz akmeņu krāvumiem, gaidot norādījumus, uz kuru pusi tad īsti varētu būt tālāk jāiet...



Protams, viss beidzās laimīgi un, tikuši pareizajā pusē no kalna lejā, pa skaistu ceļu devāmies atkal uz savām "mājām". Šī bija jau otrā reize, kad mērojām šo ceļu (pirmajā dienā pa to gājām uz klinšu kāpšanas vietām) un jāatzīst, "liktenīgā" – es tajā burtiski iemīlējos. Fantastiski skaista apkārtne – vienā pusē kalns, otrā – nogāze un jūra, un tie skaistie krūmi ar dzeltenajiem ziediņiem, tās dažas sarkanās magones... Tas bija tik iedvesmojoši, ka tajā pat vakarā un arī turpmākajā dienās, neskatoties uz nogurumu, āvu kājas un skrēju pa to pašu ceļu krosiņu, baudot vientulību un mūziku savā iPodā. Ko vēl vairāk var vēlēties? :)

Trešās dienas aktivitāte, ņemot vērā laika apstākļus, tiek pasludināta par kanjoninga dienu. Sākam mērot ceļu uz ciemata otru pusi – lai, pēc dažu kilometru tālas iešanas, nokļūtu līdz Cadula di Fuili kanjona sākumam. Pats sākums gluži kā labākajās piedzīvojumu sacīkšu tradīcijās – lai tiktu pie kontrolpunkta, jālien cauri notekūdeņu caurulei, tikai šoreiz caurule liela un sausa. Kādu laiciņu ejam vai lēkājam pa akmeņaino taku, līdz pienāk pirmā nolaišanās pa virvēm. Ar biedru palīdzību tieku apmācīta pareizo mezglu sasiešanā, un lejup nolaižoties mani sagaida balva – godam nopelnīta siermaizīte.



Tālāk ceļš turpinās arī pa nedaudz šaurākām vietām un mūs sagaida vēl divas virvju nolaišanās atrakcijas. Daži, izslāpuši pēc klinšu kāpšanas, pamanās arī šeit atrast vietas (spraugas), pa kurām pakāpt, pat neskatoties uz glumo un slapjo sienu.



Beidzot esam nonākuši līdz šaurākajai kanjona vietai, kurā arī top klasiskais foto, kurā visi draudzīgi pakāpjas no zemes, ar rokām un kājām atspiežoties pret sienām.



Turpinot ceļu, kas kļūst aizvien plašāks un ejamāks, vairs tik ļoti nelēkājot pa akmeņiem, ievērtējam arī vienu alu. Ne pārāk lielu, toties var kārtīgi izložņāties un nošmulēties, rāpojot uz ceļiem, un nobildēties pie viena sen dusoša lopiņa, kas, kā rādās, tieši šajā vietā nolēmis aiziet uz citiem medību laukiem.



Drīz jau arī pienāk kanjona gals – akurāt’ jūras malā, kurā viļņi tiek mesti pret krastu, kas klāts ar melni baltiem oļiem. Nedaudz atpūšamies un pavērojam jūru, kā arī citus klinšu kāpējus, tomēr paši nekāpjam un dodamies pa ceļu gar jūras malu lēnā garā atpakaļ uz Cala Gonone.



Pašā vakarā, kad esam jau kempingā, ciemos pie mums atnāk arī draugi no "apartamentiem" – un vakars izdodas gana jautrs – netrūkst nedz ūdens pīpes, nedz mūzikas, nedz danču.

Cītīgi sekojot līdzi laika (vēja) prognozēm, ceturtajā dienā tiekam sēdināti laivās. Kas nu kuram tiek – vieni brauc ar vienvietīgiem vai divvietīgiem (tāds ir gan tikai viens) SOTiem, citi – ar jūras kajakiem. Man tiek pēdējais. Sākumā mazliet bažas par to, vai un cik viegli ar tādu apgāzties, bet satraukumam nebija pamata. Izrādās, no tādas laivas var ne tikai ielekt ūdenī, bet arī ierāpties atpakaļ, kad tas nepieciešams. Klausot norādījumiem, turamies maksimāli tuvu klintīm, jo spēcīgā krasta vēja dēļ iebraukšana tālāk jūrā var beigties diezgan neprognozējami.





Ko tur daudz teikt – skaistas klintis, smaragdzils ūdens, mazas pludmales, vientuļas kaijas... Vien nedaudz traucē sāļais ūdens, un ik pa laikam jāizskalo ne tikai mute, bet arī seja un acis. Katrs airē savā tempā, turoties daudz maz pārredzamā attālumā, un pēc iespējām un vēlmēm "lien" gar pašām klintīm un visos "caurumos", t.i. alās.

Pāris tādas šaurās vietas izbraucu arī es, bet, tā kā neesmu liela airēt pratēja, tad taupot rokas, vairāk vēroju, kā to dara viens otrs, kam tas, acīmredzami, iet pie sirds un sagādā prieku.



Kad esam nokļuvuši pie šīsdienas "odziņas"– palielai alai ar vairākiem atzariem klintīs, kas ved pazemē pat vairākus simtus metrus, nākas nedaudz papūlēties ar laivu atstāšanu drošā vietā, jo pie pašām klintīm tā īsti nav kur noparkoties. Pēc sākotnējiem mēģinājumiem laivas uzdabūt uz klinšu malas akmeņiem, beigu beigās tās tiek atstātas Kristapa un Kristīnes uzraudzībā.



Tā kā nekad neesmu biju tādās lielās alās, ložņāšana un staigāšana pa to bija gana aizraujoša.





Kad nu esam tikuši atpakaļ laivās un pabraukuši vēl kādu gabaliņu uz priekšu, grupa sadalās – vieni brauc vēl tālāk, lai redzētu "the same, but different", otri paliek Cala Luna balti smilšainajā pludmalē atpūsties. Jāsaka gan, ka šis papildus līkums nedaudz nokausē rokas, bet nav jau kur steigties.



Atpakaļceļā ik pa brīdim vēl uznāk vēja brāzmas, tomēr tās netraucē tik ļoti, lai lēnā garā netiktu uz priekšu. Pašās beigās pat apzināti samazinu tempu un baudu airēšanu – ar domu, ka nezin’ jau kad tad vēl būs tāda iespēja kāpt jūras kajakā un braukt pa viļņoti sāļo ūdeni. :) Šīs dienas vakara noslēgumā par godu Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienai tiekam pie gardas tomātu zupas karoga krāsās.

Lai arī pēc laivošanas hidrotērps tā īsti vēl nav izžuvis, nākamajā dienā tas tiek locīts somā, lai dotos uz krastošanu.



Sākumā ejam pa piekrastes takām, tad jau tuvāk jūrai kāpelējam pa klinšu akmeņiem, līdz tiekam līdz vietai, kur nu sākas īstais coasteerings. Piedevām, saule sāk cepināt un veldzēšanās ūdenī ir tieši laikā.



Iešana notiek gan kāpjot pāri akmeņu krāvumiem, gan ejot pa tādu kā plauktu jau līdz viduklim ūdenī un pieturoties pie klintīm, gan arī vietām peldus. Tā kā mugursomā ir sausais mantu maiss, peldēšana nesagādā problēmas pat man. Neapdomīgi neuzvelku velo cimdus (kuri gan ir paslēpti kaut kur somā dziļi iekšā) un drīz vien secinu, ka plaukstas, saskarē ar asajām piekrastes klintīm, tikušas vēl pie pāris pušumiem. Tomēr tas viss ir nieks, salīdzinot ar izjūtām, peldot zem klintīm pa mazu spraudziņu vai rāpojot pa plauktu, mēģinot piecelties kājās, lai atkal turētos gar klints malu. Pašiem drosmīgākajiem vēl ir iespēja izbaudīt arī lēcienu no sešu septiņu metru augstuma, bet pārāk daudz gribētāju starp mums neatrodas... Un kam arī ar to ir par maz – laipni lūgti bolderingot (to gan drīzāk šeit saucot par Deep Water Solo) virs ūdens. :)





Nav ne jausmas, cik kilometrus esam šādi nogājuši, tikai vienā brīdī redzu, ka priekšgājēji jau izrāpušies krastā un velk slapjās drēbes nost. Hmm, izrādās, slapju hidru nav nemaz tik viegli novilkt, tomēr pēc vairāku minūšu cīniņa arī es esmu tikusi brīvībā.



Visas pūles tiek atalgotas ar mazu klunkšķi no Ģirta krājumiem un dienišķo siermaizīti. Brīdi, pažāvējuši savas drēbes (izrādās, mans "sausais" mantu maiss nepavisam nav sauss un visas līdzpaņemtās drēbes arī ir slapjas), pakojam somas un griežamies uz māju pusi, mērojot ceļu pa kalna nogāzi. Te gan jāsaka, ka sajūtas gluži kā Latvijas mežos – viens vienīgs džunglis, tikai krūmi krietni asāki un taka kalnaināka. Kad esam pieveikušo arī šo posmu, nonākam manas ik vakara skrienam-takas galā un tālāk ceļš jau no galvas zināms. :)



Pēdējā Piedzīvojumu nedēļas diena tiek atkal veltīta klinšu kāpšanai, kad tiek izmēģināti dažādi – vieglāki un grūtāki maršruti, atbilstoši katra spējām un traumēto pirkstu kondīcijai. Atliek vien apbrīnot, kā Māsters (sazin’, kāpēc viņš tā iesaukts :)) var uzkāpt bez virvēm un drošināšanas tādās vietās, kur citi kāpj ar grūtībām un "pilnā ekipējumā"...





Lai atmiņā paliktu tikai pozitīvas noskaņas, vienu 6a maršrutu nemaz nekāpju, lai gan varbūt vajadzēja. Bet Ģirta un Signes cienātās zemenes ar malku šampanieša bija gluži kā "naglai uz galvas" šīs aktivitātes noslēgumam.



Otrā dienas daļa, savukārt, tika paredzēta pavisam laiskai atpūtai – saules un jūras peldēm. Taupot kājas pēc iepriekšējās dienas tulznām slapjajās krosenēs, neapdomīgi uzvelku iešļūcenes, kā rezultātā krietni atpalieku no pārējiem, lēkājot pa akmens krāvumiem, kā arī apdauzu kāju pirkstus. Kad esmu klāt, visi jau pa vienai reizei ielekuši ūdenī šaurajā klints spraugā, kur varot iepeldēt alā pārdesmit metrus zem piekrastes klintīm, un tagad sildās saulē. Neesmu pārliecināta, ka man vairs ir vēlme diži peldēt, tomēr uz vienu lēcienu parakstos. Lai būtu "pa smuko", vienojamies par vienu kopistisku lēcienu.



Jāsaka, ka gluži vis nesanāca, kā bija iecerēts, toties gana jautri. Kādu laiku vēl pārrunājuši piedzīvoto un pasildījušies pēcpusdienas saulē, dodamies atpakaļ uz kempingu. Nedaudz skumīgas izjūtas gan pārņem, jo pagājusi pēdējā Piedzīvojumu nedēļas diena un priekšā vien mantu krāmēšana vakarā, lai otrā rītā agri celtos un dotos lidostas virzienā atceļam.

Nākamās dienas vakarpusē beidzot esam atpakaļ Rīgā un katrs dodamies kur nu kurais – cits teju vai pa taisno uz Grebenščikova koncertu, cits uz mājām, bet vēl kāds uz laukiem pie radiem – kartupeļus stādīt.

Tagad, pēc laiciņa atskatoties uz šo Sardīnijā pavadīto nedēļu, pārņem tāda nostalģiska sajūta. Tā bija pilnīgi cita realitāte, cits laika ritējums un tik daudz "pirmās reizes" sen nebija piedzīvotas. Manuprāt, šāds pasākums būtu must-have ikvienam, kas alkst jaunu piedzīvojumu un izaicinājumu, jo tā ir vienreizēja iespēja koncentrētā veidā izbaudīt dažādas aktivitātes, piedevām, komplektā ar brīnišķīgiem dabas skatiem un interesantiem ceļa biedriem. Šis brauciens noteikti ir devis jaunu virzienu manām turpmākajām aktivitātēm, kuras vēlos realizēt, un pavisam noteikti iedvesmojis jauniem mērķiem, pēc kuriem tiekties un piepildīt. :)



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv