Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Maksa par sakramenta aizskaršanu

Autors: Kaspars Celmiņš [ AUTORS?]
Foto no autora privātā arhīva
2011. gada maijs, Rīga

Korsika arvien nebeidz piesaistīt uzmanību no dažādiem aspektiem, no kuriem galvenais ir plašais un specifiskais šīs salas upju klāsts, tad - dabas daudzveidība un īpašā makvisa mežonība, kas asociējas ar šo necaurejamo krūmu specifisko smaržu un spocīgo putnu balsīm naktī. Tieši par to arī būs stāsts, par nelielu pastaigu hidrokostīmos pa naksnīgo makvisu un mēnesgaismu.

Sākums meklējams kādā nostāstā par ūdenstūristiem, kas vakarējuši kādā iecienītā vietā kādas leģendām apvītas upes krastā un kad naktī aptrūcies dzeramā, kāds paziņojis, ka viņam esot norakts viens, un pēc laiciņa tik tiešām atgriezies ar zemi aplipušu spirtotā trauku. Tas man šķita tik forši, ka 2008. gada Korsikas tūres laikā Calasima upes sākumpunktā noraku 12 gadīgu Jameson pudeli, kuru cīņu biedrs vinnēja "Normāls krīkings" sacensībās un būdams atturībnieks novēlēja Korsikas braucēju vajadzībām, bet apstākļu sakritības dēļ šis trauks kļuva par sakramentālu vērtību, jo tika noteikts, ka to varēs izrakt tikai tas, kurš ieradīsies nobraukt šo upi, jāpiezīmē, ka upe nav vienkārša un tajā salīdzinoši reti ir atbilstošs ūdens līmenis.

Šogad nedēļā pirms Lieldienām ierodoties Korsikā mēs divas dienas iesildījāmies Golo upes lejtecē, kura savāc ūdeni arī no Calasima upes. Lejtecē satiktie kajakeri vēstīja par šī gada zemajiem līmeņiem Korsikas Ziemeļu daļas upēs un par to, ka ir vērts doties uz salas Dienvidu daļu, kur ūdens vairāk, tomēr tas nesakrita ar mūsu plānoto ceļojuma loģistiku, tāpēc mēs veicām centienus baudīt upes neveicot pārbraucienus un turpinot uzsākto virzību apkārt salai sākumā virzoties augšup pa Golo.



Kā jau tas bija iepriekš mums pavēstīts, augšējā Golo ūdens nebija tik daudz, lai tas būtu kāds izaicinājums, bet ne tik maz, lai nebūtu braucams vispār. Turklāt šis Golo posms ir Korsikas klasika un tā kā Didzim, kurš Korsiku apmeklēja pirmo reizi tas obligāti bija jāiepazīst, tūlīt un uzreiz, nolēmām braukt, jo ir uzkrāta zināma pieredze kopējos braucienos un ūdens meklējumos, tas var būt ilgstošs, nogurdinošs un nerezultatīvs process.



Iesākot nebraukt ar laivu un meklējot ūdeni ir grūti atrast to ko kārojas un atbilst pašām augstākajām prasībām, tāpēc ir jābrauc, kaut arī ar ūdeni ir švaki.



Golo augšējo posmu mēs veicām salīdzinoši ātri dažus ūdenskritumus lecot gan ar airu, gan bez to palīdzības, ar pēdējo saprotot - airējot ar plaukstām, kā arī laivu un veselības saudzēšanas nolūkā pavisam akmeņainās vietas ātri apnesot, tomēr par nožēlu mans Jefe korpuss ieplaisāja no ciešās saskares ar akmeņu akmeņiem. Šo problēmu novērsa Werners, pagājušajā gadā iepazīts Vācijas kajakinga vecmeistars, kuru izbrīnījām ierodoties pa upi posma beigās, - viņš plaisu aizkausēja ar maza gāzes degļa palīdzību, to paveicot laikā, kas līdzinās viena alus nesteidzīgai iztukšošanai.



Apspriežot plānus par to, ko turpmākajās dienās darīs Werners, noskaidrojās, ka arī viņš dodas uz salas rietumu krastu, lai apmeklētu Liamones upi. Pateicībā par salaboto laivu es atcerējos, par tepat tuvumā, Calasima krastos norakto Jameson un cerību par jauko vakaru spārnots devos to piepildīt, iesākumā izrokot Jamesonu un tad turpinot ceļu uz Liamoni, kur nonācām ap pulksten pieciem vakarā, apstājāmies uz tilta un domīgi raudzījāmies straumē.



Šis ir notikumu pavērsiens, jo es pierunāju Didzi doties 10 km garā braucienā pa piektās kategorijas upi, kuras posma locijā ir atzīmēts viens apnesiens – nebraucama vieta, jāpiezīmē, ka šajā upē agrāk nebiju bijis, viss nepazīstams un interesants. Izrēķinām, ka līdz ar tumsas iestāšanos mums jānonāk pie nākamā tilta, kas ir tikšanās vieta ar krasta atbalsta grupu, mūsu rīcībā ir četras stundas. Tā kā viss ir skaidrs, veicīgi ietērpjamies, kāpjam laivās un sākam airēt. Arī Liamonē ūdens nav pārlieku daudz, bet viss ir viegli braucams un izlūkojams no laivas.



Ēnas kļūst garākas, skaisti izgaismojas aizas klinšu sienas rietošās saules staros, krāču jauda pieaug, aizas sienas sakļaujas. Krēslo, sasniedzam pirmo no ūdens neizlūkojamo krāci, kāpjam krastā izlūkojam, braucam, tad seko neliels ūdenskritums, pēc kura nobraukšanas nonākam rāmi plūstošā straumē, kanjona klinšu sienas slejas tieši no ūdens, priekšā dzirdama draudīgi dobji dunoša krītoša ūdens skaņa, pirms ūdens pazūd kaut kut lejā kāpjam krastā un ejam skatīties.



Viss ir skaidrs - ūdenskritums, apakšā redzami akmeņi, nav braucams, esam par vēlu lai veiktu varoņdarbus uz ūdens tāpēc steidzīgi sākam apnest, mums līdz tiltam atlikuši apmēram divi kilometri, laivu apnešana kanjonam prasīs vairāk kā piecas minūtes, kļūst manāmi tumšs. Pa iemītu taku jāuzkāpj apmēram piecdesmit līdz simts metri virs upes, tas prasa manāmu piepūli virzoties pa makvisa krūmāju ieskauto taku. Ar laivu braukt ir krietni vieglāk kā to stiept, jūtams spēku izsīkums, karsti un besis. Laivas vairs netiek lepni nestas, bet gan nesaudzīgi vilktas, ūdens blašķē beidzas, slāpst.



Taka beidzas, priekšā krauja, krēslu nomainījusi tumsa, parādās zvaigznes, nekur tālu negribas iet meklēt takas turpinājumu. Nolemjam laivas atstāt un iet uz ceļu, kura atrašanās nav īsti skaidra. Didzis mēģina sazvanīt mašīnu, viņiem nav zonas, nosūta SMS, ka iesim uz ceļu. Sākam kāpt. Pirmie metri ir salīdzinoši viegli, vairs nav jāmokās ar laivām, arī krūmi vēl ir zemi, virzoties gar sendienās sakrautu mūri nonākam pamestas mājas drupās, no kurām izlaužamies caur krūmiem. Reljefs kļūst stāvāks, paliek tumšs pavisam. Sākam rāpties pa krūmiem, jo citādi kā rāpus pārvietoties neļauj zemie zari virs cūku takas, pa kuru, brīžiem to zaudējot, virzāmies. Drīz nonākam skrajā audzē, kura ātri beidzas un tad brīžiem ejot mūrim pa vienu pusi, tad, ja patrāpās kāds caurums, pa otru, lienam caur krūmiem. Mums jāvirzās pa kreisi un augšup, bet acīmredzot tas lāgā neizdodas, jo virzību pa kreisi ierobežo makvisa krūmu dzelkšņi un iedomas par to, ka varam atdurties klinšu sienā, kuru mijkrēslī samanījām sākot apnest laivas.

Pirmie telefona sakari, - mašīna mūs gaidīšot uz ceļa, kur ir zona. Didzim telefonā ir lukturītis, un tas noder cīnoties ar piķa melno tumsu. Tā kā viņam ir gaisma viņš visu redz labāk un arī pārvietojas ātrāk. Es, taustoties tumsā, mēģinu viņam sekot un ik pa laikam tieku apžilbināts, jo Didzis manam ceļam cenšas uzspīdināt gaismu, tāpēc turu acis ciet, jo tumsā tāpat neko neredzu un vismaz netieku apžilbināts. Kādā atpūtas mirklī samaināmies - tagad gaisma man ir aiz muguras un iet, ja tā to var saukt, ir foršāk. Smagi elšot nonākam klinšu pakājē, kurās bez liekas apdomas tumsā, balstoties te pret airi vai ieķeroties krūmos, stūrgalvīgi kārpāmies augšā cerībā, ka tūlīt aiz karnīzes malas būs ceļš. Ceļa nav.

Esam kaut kādā elles caurumā, konkrēta tumsa, caurvējš viegli velk caur kores klinšu šķirbu, stāvot un domājot paliek vēsi, pa labi un arī pa kreisi klintis, priekšā klinšu koridors, tā kā atpakaļ līst šķiet nepareizi un tas īpaši pat netiek apspriests, - kāpjam nu jau uz leju, bet priekšā dzirdama upes šalkoņa, pēc pārdesmit metriem var saskatīt tās mēness gaismas pielieto ieleju... Esam uzlīduši upes līkuma ūdensšķirtnes augšā, kādi malači! Top pavisam skaidrs, ka jāiet uz kreiso pusi, tas arī sākumā ir salīdzinoši vienkārši pa klinšu plauktiem un karnīzēm, pār galvām slejas majestātiskas klinšu katedrāles, kuru silueti izēnojas austošā mēness gaismā. Tomēr tas nav ilgstošs prieks, jo priekšā krauja, esam uzlīduši kautam pašā augšā. Interesanti, kam? Gribētos to redzēt gaismā, - divi hidrās, ķiverēs un ar airiem klinšu smailē. Didzis domā, ka labāk mest visu pie malas un likties slīpi šitajās sausajās lapās. Es domāju savādāk: labāk kaut arī visu nakti brist, bet kustēties un būt procesā, tomēr piekrītu, ka vajag sagaidīt, kamēr mēness spilgtāk apgaismos ceļu lejup. Atlaižos guļus pārkāris kājas par karnīzes malu virs bezdibeņa un vērojot kalnu siluetus iesnaužos. Tikmēr Didzis sēž uz akmens baidoties aizmigt un nokrist, ir sazvanījies ar Gintu sarunājis, ka buss brauks pa ceļu midžinot un pīpinot. Vēl viņš saka, ka lai nepīpina, kamēr runā ar viņu pa telefonu. Pa to laiku arī mēnesis dalās ar savu skopo mirdzumu un kamēr esam bijuši nekustīgi mūsu iepriekšējās rosības iztramdītie zvēri un naktsputni atguvušies sāk kaut kur lejā urkšķēt un spocīgi ūjāt. Kad atsākam kāpienu lejup, brīžiem lienot pa krūmiem brīžiem rāpojot pa klintīm, vienā mirklī redzam ceļu pa kuru brauc mašīna to izgaismojot ar starmešiem un tas ir ļoti tālu un manāmi uz leju. Pēc klinšu pakājes sasniegšanas sākās jauni šķēršļi - rozēm līdzīgu dzelkšņainu liānu un kaktusu audzes. Ir konkrēts besis, kājas nospiestas, ceļgali ļogās, piere slapja, un slāpst. Prātoju - labi, ka neesam te karstajā dienas laikā, bet tas ir absurdi, - ja nebūtu uznākusi tumsa mēs pat nebūtu uz šo pusi acu skatienu pacēluši, tagad mēs šos krūmus pārzinām kā savu kabatu.

Didzis plosās pa rozēm, es ar airi laužu ceļu kaktusos. Tā paiet kāds laiciņš, vispār jau forši, ja tikai redzētu kur iet! Tomēr bez baigās maldīšanās virzāmies uz iedomātā ceļa pusi, ceļš jau tur ir arī faktiski, līdz nonākam krūmos un vēl nedaudz pa tiem palaužoties uzejam uz takas.

Taka met līkumu serpentīnus un sākumā īsti neuzķeram uz kuru pusi jāslāj, bet tas salīdzinājumā ar iepriekš paveikto ļoti viegli atrisinās, kaut arī kājas metās aiz akmeņiem un cūku rakumos. Iznākam uz ceļa pustrijos naktī pa smuku taku tieši tajā vietā kur pēc aprakstiem var iet uz skatu laukumu, lai paskatītos uz Liamones kanjonu. Mēs bijām kanjonā, izkāpām no tā, bet skatīties iesim rīt, kad kāpsim pēc laivām un turpināsim nepabeigto braucienu.



Lūk, tāda ir maksa par sakramenta aiztikšanu, - mūsu pienākums bija braukt pa Calsimu nevis Liamoni...

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv