Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Parasts lidojums

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]
Foto: Normans Graustiņš
2011. gada maijs, Rīga

Stāvu skrejceļa galā ar bremzēm un A rindas stropēm rokās un gaidu, kad atgriezīsies mašīna, kas tikko uzvinčojusi kārtējo pilotu. Vējš, maita, iegriezies no muguras...

Nu jau pūš tik stipri, ka citi piloti treniņa un izklaides pēc cilā spārnus pretējā virzienā, kā es taisos pacelties. No ķiveres maliņas lēnām pār pieri sūcas sviedru pilītes. Ne jau no lampu drudža. Kājās uzvilktas slēpošanas bikses, mugurā termoveļa, divi džemperi, no kuriem viens ar augsto apkakli, un virsū visam vēja necaurlaidīga virsjaka. Vēl pirms pāris minūtēm staigāju pa pļavu īsajās biksēs un bez krekla un tad jau bija karsti. Redzu, ka skrejceļa otrā galā paceļas spārns. Tas nozīmē, ka vēja virziens nav lokāls untums, bet startam tik nepieciešamais pretvējš ir jau sagriezies visa skrejceļa garumā. Pienāk Vilnis un mierinādams nopietni saka: "Es zinu, ka tu svīsti. Bet es Tev neko nevaru palīdzēt. Lai lidotu reizēm nākas svīst. Tu jau zini, kas jādara, lai trāpītu labā termālī – aizmirsti mājās cimdus. Vislabāk arī siltās bikses." Nu jau šis sāk viltīgi smaidīt. "Bet ja pacelsies vienās apenēs, tad lidojums būs garantēts." Es jau to visu zinu pats, bet katram pilotam vienalga paliek personīga dilemma. Ja vēlies lidot augstu un ilgi, tad ir jāsaģērbjas silti, taču cūcības likums augstumu dod tieši tad, kad neesi atbilstoši saģērbies. Augstums paraplanieristam ir kā vēl viena dzīvība datorspēlē. Gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē. Pārnestā nozīmē, brīžos, kad nevari atrast siltā gaisa strāvu un katru zaudēto metru pieaug "cerības" pēc dažām minūtēm atkal sauļoties blakus skrejceļam vai kalna pakājē. Burtiski tādēļ, ka neviens nebaidās augstuma, bet baidās no... nu negribas man šo vārdu izrunāt... sauksim to par avārijas piezemēšanos. Līdz ar to iznāk, ka jo augstāk esi, jo tālāk gan attālumā, gan laikā ir šis nevēlamais punkts. It sevišķi laiks kritiskos brīžos ir ļoti svarīgs. Šobrīd gan es labprāt to patītu uz priekšu. Mati zem siltās ķiveres galīgi slapji, rokas piedurknēs arī, par muguru grūti spriest. Viskreņķīgākais ir tas, ka strauji ielidojot vēsākā un sausākā gaisā šie sviedri nežēlīgi ātri žūst un saldē tevi trīskārt vairāk. Ir gadījies, ka lidojot ar vēja necaurlaidīgiem ziemas cimdiem, sajūta kā pa pirkstu starpām vilktu dzeloņstieples...

Beidzot piebrauc Pēcis ar vinčas mašīnu. Vēl paiet laiks, kamēr viņš uztin uz vinčas trosi, no kuras tikko atkabinājās pilots. Pēkšņi sajūtu, ka vējš ir apstājies vispār. Tā ir iespēja pacelties, jo pretējā gadījumā ir jālemj vai vispār nepārvākties uz skrejceļa pretējo galu. Tas aizņemtu daudz laika un man nozīmētu vēl lielāku svīšanu. Sānvējš mani neuztrauc, bezvējā arī varu pacelties, bet šādā pavējā ar paraplānu pacelties nav iespējams. Saucu Pēcim, lai pasteidzās. Lielajai vinčai stundu atpakaļ notrūka trose un notrūkušais gals vēl nav sameklēts un pievienots. Jaunā pusautomātiskā vinča Pēterim sevišķi neiet pie sirds, bet citu variantu jau nav. Beidzot mani piekabina pie troses. Vēja joprojām nav, ne pareizajā, ne nepareizajā virzienā. Pēcis sāk braukt, trose nostiepjas, es velku A rindas un sāku skriet. Jūtu, ka spārns neceļas simetriski, iespējams, ka starta brīdī nedaudz iepūta no sāna. Pametu acis pa labi – spārns atvēries un nospriegots. Pa kreisi, vo bļāviens – spārna gals vēl ir saburzīta auduma ļerpata un sāk strauji atpalikt no labās puses. Sekundes simtdaļu vēl pārdomāju vai varēšu to izlabot, jo esmu uz zemes un varu startu pārtraukt, bet manī uzvar pieredze, kas saka, ka kreisā puse jāturpina paātrināt, joprojām stiepjot A rindas, bet labā jābremzē. Esmu jau šādi aizskrējis pāri visam zālājam un turpinu skriet pa skrejceļa betonu. Atlaist A rindas atšķirīgos laikos, turklāt bremzējot pretējo pusi tiešām prasa zināmu pieredzi, vel pāris gadus atpakaļ es to nebūtu darījis, turklāt vēl kamieļa soļiem rikšojot bezvējā. Spārna kreisā puse beidzot piepūšas, panāk labo pusi un es lidoju.

Pēcis vinčo gaužām prātīgi. Automašīna sasniedz skrejceļa galu, kad man ir ~350 m augstuma. Pietiekami, lai tūliņ ieietu termālī, bet maz, lai sāktu termāli meklēt. Pacelšanās ar vinču tomēr zināmā mērā ir loterija – ja trāpīsies pauzē starp diviem termāļiem, tad pat pilots ar labām iemaņām drīz gozēsies rindā pie starta. Zinu, ka uz Krustpils skrejceļa labs cēliens mēdz būt tieši skrejceļa vidū. Taču to var izmantot, ja vinčošanas sākums bijis izcili straujš. Atgriezties uz turieni man ir nereāli. Brīdi grozoties pazaudēju vēl kādus 30 m. Neko loģiski nedomādams ļaujos lidot pa vējam prom no skrejceļa. Pēc brītiņa variometrā atskan pirmais vārgais pīkstiens. Arī tas ir labi. Šādā brīdī turēties pa nullēm arī ir labi, jo vari iegūt laiku un attālumu līdz tiksi nopietnākā cēlienā. Turos pat nelielos plusos. Baigi labi! Griežoties praktiski neskatos uz zemi, bet cenšos ar variometra pīkstienu palīdzību atrasties labākā cēliena zonā. Ceļ vāji, vidēji ap 0,5m/s, bet jāņem par labu. Pēc brīža uzmetu aci zemei – esmu aizvilcies patālu no skrejceļa. Ja tagad gadītos izkrist, diez vai tiktu atpakaļ. Pīkstieni kļūst uzstājīgāki un tonalitāte mainās. Paskatoties uz zemi redzu, ka strauji virzos DA virzienā. Neliekas, ka termālis varētu būt tik izsmērēts, parasti tie ir vertikālāki. Paskatos GPS – rindiņa, kurā rakstīts mans ātrums brīžam uzlec līdz 50km/h, bet cilpas pretējā fāzē ap 20km/h, tad jau laikam tomēr vējš vainīgs. Lai nu kā, bet šķērsojot dzelzceļu man jau ir ~1000m augstuma un ar tiem jau var kaut ko iesākt.



Kamēr ceļ tikmēr tas jāizmanto. Termālis nav kā prece veikala plauktā. Tas jāņem, kamēr viņš te vēl ir. Un tu nekad nezini, kad tas beigsies. Turklāt tas vienmēr beidzas. Gan augstumā, gan laikā. Augstumu var daudz maz saprast. Visbiežāk siltā gaisa plūsmas augšgalu mēs redzam un tas ir skaists, balts gubu mākonis. Jo mākonis ir augstāks, jo termālis zem tā ir bijis spēcīgāks. Laiku ir pateikt grūtāk. Var gadīties ka esi pašā termāļa sākumā, kurš vēl nav pacēlies līdz kondensēšanās zonai un virs tevis vēl nav mākoņa, bet var gadīties otrādi – viss siltais gaiss jau aizskrējis, "putekļusūcējs izslēgts" un tu zaudē dārgos metrus to meklēdams. Šodien ir vēl savādāk, vējš termāli izstiepis uz sāniem un mans ceļš GPS ekrānā atgādina riņķošanu pa sarindotām desas šķēlītēm, kurām pārklājas viena maliņa.



Pie ~1200 m mana desumaize beidzas un esmu par to diezgan pārsteigts, taču vēja dēļ termālis ir tik slīps, ka pat nespēju pateikt, kuram mākonim tas pieder, līdz ar to nevaru pateikt, uz kuru pusi no termāļa esmu izkritis. Neko darīt, pagriežos pa vējam un ļaujos atpūtai, jo pusotru mēnesi atpakaļ traumētais plecs liek sevi manīt. Par laimi līdz šim nebija sevišķi auksts, svīšanas dēļ netiku starta laikā vilcis cimdus. Tagad bez steigas tos uzmeklēju un uzvelku. Izvelku arī fotoaparātu un uzņemu kādu bildi, bet starp gubu mākoņiem un zemi valda diezgan stipra dūmaka, tādēļ jau uzreiz bildes norakstu, kā parastās, nevis skaistās. Lejupslīde nav diez ko strauja tādēļ iztieku bez akseleratora (spārna paātrināšanas).



Tad atkal savus pīkstienus atsāk variometrs. Sāku iztaustīt termāli, lai atrastu tā centru un pie reizes iemetu skatienu rādītājos. Esmu nostiepis pa taisno 3 km un zaudējis ~200 m augstuma. Esmu lidojis ar apmēram tādu glaidu (slīdējumu), kā nekustīgā gaisā, nav slikti, ja rēķināmies, ka starp termāliem parasti ir lejupslīdošs gaiss. Galu galā kaut kur taču viņam ir jāslīd lejup? Kopsummā gaisa kustība iznāk kā akcijas biržā – kaut kas ceļas augšup, kaut kas slīd lejup un tu, cilvēks, centies pēc iespējas ilgāk pabūt augšupejošajā. Šajā biržā gan ir zināms viens skaidrs nosacījums – vakarā visi esam atkal zemē.

Esmu uzskrāpējies līdz 1600 m. Nu labi, nav gluži skrāpēšanās. Tāda kā ogošana. Atceros, kā man vectēvs lika mellenes lasīt, - tas bija tik ārprātīgi garlaicīgi. Burciņā kaut kas apakšā ir, iemet mazu saujiņu un neredzi kā līmenis mainās. Tagad tas pats. Nu jau man ir 1700 m, bet metriņi lasās pa vienam vien. Man liekas, ka toreiz pat sarēķinājām – puslitra burciņā sagāja ap 1000 mellenēm. Kad tev cilvēkam atlikuši 200-300 m līdz zemei, tad pāris metru ieguvums ir svētki, bet šobrīd tā īsti nejūti starpību pat 100 m. Atceros, ka Armands pirms pāris dienām uztina savus pirmos 1780 m. Nolemju principa pēc salasīt līdz tādam pat augstumam un doties tālāk. Sāk arī zvērīgi salt.



Zemes pleķīši tik sadrumstaloti, ka nespēju ar prātu izdomāt vietu, no kurienes vajadzētu atrauties nākamajam termālim. Protams, ka šis lauciņu-mežiņu-grāvīšu raksts ir daudz skaistāks, bet siltajam gaisam nav tā īsti kur savākties. Baudu ainavu un lidoju uz labu laimi ar domu, lai varu vajadzības gadījumā piezemēties pie Daugavpils šosejas. A-ha, sākas baigais lejupslīdošais. Tam gan vajadzētu tikt ātrāk cauri. Izspiežu akseleratora kāpsli un tik maucu pa vējam. Ātrums pieklājīgs – brīžam uzlec pat līdz 65 km/h. Augstuma cipariņi gan arī rūk tikpat zibenīgi. Bet nu vienreiz tak’ tam ir jābeidzas! Kāja jau sāk tirpt turot akseleratoru. Uzlieku arī otru kāju un cenšos negausties, kamēr vēl augstums puslīdz pieklājīgs. Vismaz siltāk sāk palikt. Sabāžu rokas iekares kabatās, lai sasilst. Īsti laikam prātīgi nav lidot ar izspiestu akseleratoru, neturot rokās bremzes, bet gaiss diezgan mierīgs un augstums ir mans draugs. Zeme tomēr nepielūdzami tuvojas un es tēmēju savu virzienu tuvāk ceļam, jo neesmu nobriedis ar sāpīgu plecu tālu nest somu.

Pāri ceļam redzama skaista baznīca. Nedaudz pakavējos domās par to, ka Indijā virs kāda tempļa parasti labi cēla un nodomāju, ka varbūt virs visām svētvietām mēdz būt termāļi. Iedomājos, kādēļ gan man Lieldienās noraugoties no 800 m augstuma uz baznīcu nenoskaitīt Tēvreizi. Vai nu tieku atalgots par labām domām vai vienkārši bija klāt nākamais termālis, bet itin drīz sāku ceļu augšup. Nu vairs nav nekāda ogošana, bet kārtīgs cēliens. Termālis ir tik viendabīgs, ka variometra dziedāšana sāk griezt ausī. Ar brīvāko roku pārslēdzu to klusākā režīmā. Pēc laiciņa secinu, ka bremzi, ar kuru noturu spārnu rotācijā varētu vienkārši piesiet un variometra treļļi pat neizmainītu tonalitāti. Tomēr tādas lietas neviens vēl nav darījis un visdrīzāk, ka arī nedarīs. Paraplanieristi vienkārši nav tādi cilvēki. Ja vēlies lidot komfortabli, neko nedarot, tad vienkāršāk ir nopirkt aviobiļeti. Paraplanierists lido, lai būtu pēc iespējas tuvu dabai. Nav gan tā, ka gluži varētu iztikt bez elektronikas. Līdzenumos, kur esi tālu no reljefa ir gandrīz neiespējami noteikt vai vienmērīgi slīdi lejup vai celies augšup. Strauju izmaiņu var just itin labi, bet kad kustība ir nostabilizējusies, tad sajūtas vairs nestrādā.

A-ha, nu gan vairs neceļ. Nu jau vairs nav tālu līdz Līvāniem. Laižu atkal pa vējam. Noskatu, ka tieši pie Līvānu dzelzceļa stacijas, otrpus sliedēm ir brīvs laukums, kur vajadzības gadījumā varu nosēsties. Citādi pilsētās parasti ir grūti atrast prātīgu nosēšanās laukumu. Mišam reiz bija nācies nosēsties Pļaviņu skolas stadionā, kur tobrīd notika sporta nodarbība. Sporta skolotājs bijis saprotošs, tikai Mišam nācies līdz stundas beigām skolniekiem demonstrēt ekipējumu un skaidrot paraplanierisma pamatus.

Rācijā dzirdu, kā Jānis sarunājas ar Mišu. Jānis šodien bija kritis par upuri cūcības likumam, aizmirsis mājās zābakus un silto apģērbu, tādēļ tūliņ pēc starta bija spējis uzņemt ~2000 m augstumu un aizgājis maršrutā. Jānis Šīre ir labs pilots tomēr pie Līvāniem bija zaudējis daudz augstuma un tagad čāpoja ar mugursomu plecos civilizācijas virzienā. Prasu Mišam, kur viņš ir, jo dūmakas dēļ redzamība nesniedzas tālāk par dažiem kilometriem. Miša saka, ka mani redzot un ir man priekšā dažus kilometrus. Man gan neizdodas viņu ieraudzīt. Pēc brīža Jānis saka, ka mani redzot, jo esmu virs viņa. Arī man izdodas ieraudzīt mazu punktiņu pārvietojoties pa ceļu. Esmu zaudējis puskilometra augstuma, tomēr drīz pēc Līvāniem atrodu jaunu termāli. Tas spēj dot tikai 250 m, bet arī tas ir vairāk nekā nekas.



Lidojums starp termāļiem vienmēr dod atpūtu un laiku fotografēšanai. Daugavā redzu palielu salu, kā vēlāk izrādās – Jersika. Ja iet ar akseleratoru, tad vienīgi kājas mēdz nogurt. Akselerators turbulentā gaisā tuvina spārna salocīšanās risku, taču šobrīd viss ir diezgan mierīgs. Gribētos uzvilkt sejas masku, lai mazāk salst, taču acīmredzot esmu to iebāzis labajā iekares pusē, kur sāpošā roka neļauj to satvert. Es tādas mantas kā GPS, rācija, fotoaparāts, variometrs vienmēr piesienu, jo ir gadījies, ka darbojoties ar tām pēkšņi nākas ķerties pie vadības un tad varu mantas vienkārši atlaist, lai brīvā brīdī tās atkal sakārtotu. Sejas masku es netiku sējis, tādēļ baidoties to pazaudēt esmu iebāzis pārāk dziļi iekares sānos. Vilkt sejas masku lidojumā nav pārāk patīkams process, jo uz brīdi nākas novilkt ķiveri un to nav kur droši novietot. Es tādās reizēs to piesprādzēju ap vienas puses stropēm, taču ir nepatīkami noraudzīties kā tā kūļājas pretvējā, turoties mazā plastmasas karabīnītē. Lidojot kalnos vari vismaz vizuāli iztēloties, kur varētu būt nākamais termālis, jo starp kalnu grēdām parasti ir mierīgs pārlidojums, taču līdzenumā nav droši zināms kad trāpīsi nākamajā. Kā vilku piemin... te arī tas ir! Augstuma atlicis 650 m, kas ir labs augstums, lai ietu termālī. Siltajam gaisam vajadzīgs zināms attālums no zemes, kamēr tas noformējas vienā skaistā strūklā. Zem 400-500 m parasti tā ir izkaisīta, saraustīta un tu knapi vari saprast, kurā vietā ir centrs, ja vien vispār tāds ir. Nu jau esmu aizkulstījies līdz 1000 m un strūkla ir sakoncentrējusies kārtīgā liftā. Variometrs atkal jautri dzied un altimetra rādījums ielīksmo sirdi. Ceļ tik vienmērīgi, ka atļaujos ar vienu roku pafotografēt. Indijas Himalajos tādus priekus, kā termālī atlaist rokas nevarēja atļauties. It sevišķi ar šo spārnu. U-turn Airwolf ir stipri jestrāks uz visādām izdarībām par rāmo Advance Epsilon ar kuru lidoju iepriekšējos gadus. Bet savukārt, kas par dūrienu termālī! Epsilons gāzās atpakaļ, negribēja līst iekšā gaisa strūklā. Pagrieziena rādiuss bija ap 70 m. Kad sāku griezt visai asi, tad spēju samazināt līdz kādiem 45-50 m, kamēr citi grieza savus 35 m pa termāļa serdi. Bet tāaaagad... es droši vien 45 m varētu izgriezt ar svaru vien – ar atlaistām rokām. Pēc Himalajiem Latvijas mierīgie apstākļi man liekas kā pastaiga. Jēēē – nu jau tuvojos 2000 m robežai. Biju domājis, ka mākoņi ir zemāk. Pie 2100 m izkrītu no termāļa, bet necenšos vairs to uzmeklēt. Zvērīgi auksti. Laižu taisni ar domu, ka ir pietiekami augstuma, lai es trīsreiz paspētu sameklēt nākamo.



Tā arī ir. Pie ~1500 m augstuma tieku nākamajā. Tas ir baigais komforts, šitā lidot. Pa augšām lidojot ir vieglāk, kā lasot drupačas pa apakšu. Kādreiz gan nākas – kad mākoņi baigi zemu vai vienkārši neceļ. Esmu jau atpakaļ pie 2000 m. Varētu šoreiz izlidot cauri mākonim, tur nav dūmakas un vajadzētu būt trakoti skaisti. Nu jau 2200 m, mākonis aizsedz sauli un uzreiz kļūst vēl vēsāks un pavisam drūms. Mākoņa apakša vienmēr ir biedējoša. Kaut arī turpat augšā virs mākoņa spīd Saulīte, zem tā ir pavisam neomulīgi. Spārns, kā jau tam šādā vietā pienākas, tēlo piedzērušos govi – vazājas man virs galvas visos virzienos. Reiz es ar izslēgtu motoru centos piesūkties zem mākoņa un ar mani kopā lidoja trīs vai četri stārķi. Biju izbrīnīts, ka stārķi lidojumā neturēja vis uz aizmuguri izstieptas kājas, bet taisni uz leju. Brīdi vērojis sapratu, ka viņi tā dara, lai novietotu zemāk smaguma centru, jo gaiss bija tik turbulents, ka citādi viņus brīžiem meta augšpēdus. Man toreiz arī bija ļoti bail no mākoņa. Krēsla, mitrums, aukstums, turbulence un mākoņa milzīgie izmēri – viss kopā pamatīgi biedē. Biju dzirdējis, ka augstāk vairs nav sliktāk, bet vienalga pagāja kādas pāris vasaras, līdz iedrošinājos celties augstāk. Īstenībā katra mākoņa krunciņa, kas no zemes knapi redzama, ir autobusa lielumā. Lidojot 100 vai 50 metru zem mākoņa tu noraugies nepārtrauktā 100 autobusu sadursmē. Tie jaucas, veļas, tiek iesūkti mākonī un izspļauti pa sāniem vai augšu ārā. Īstenībā tieši zem mākoņa ir visbiedējošākā vieta. Kad esi tajā iekšā un skats zemi aizveras, tad nav vairs no kā baidīties, jo viss ir balts un turbulence mazinās. Debess pušu orientācija pazūd gan vienā mirklī. Paraplāna audums redzams tā pa pusei, bet esmu dzirdējis, ka esot bijis arī tā, ka tikai redzi kā stropes pazūd "pienā". Citreiz večiem ir bijis tik mitrs mākonis, ka pa stropēm tek ūdens pilītes, kas savienojas strūkliņā un tek gar plaukstām iekšā pa piedurkņu galiem. To visu ir vērts pārdzīvot viena mirkļa dēļ – lai izlidotu no tā ārā pa augšpusi un sev virs galvas ieraudzītu neredzēti spožu Sauli un mākoņus zem kājām. Cilvēki, kuri nelido vai nekāpj kalnos, var vaicāt vai tad Saule nav spoža arī uz Zemes? Nu tad paskatieties šodienas fotogrāfijās – no Zemes Sauli var redzēt tikai caur šo dūmaku. Virs mākoņa gan cēliena vairs nav, tas nozīmē, ka pēc brīža tu trauksies lejupejošajā gaisa masā gar mākoņa malu, kā pa slēpošanas kalnu, mežonīgi iešūpojis spārnu, lai vēziena kreiso pusi veiktu dzidrā gaisā, bet sagāžoties pa labi ietriektos mākonī un tūdaļ atkal no tā izšautos ārā. Vai spējat iedomāties sajūtu, ka ar visu augumu lielā ātrumā triecaties baltā sienā un nejūtat atsitienu, bet tikai gar ausīm aizšalcam mitru gaisu? Kaut ko tādu pat reti kurā fantastikas filmā rāda...

Esmu jau 2300 m augstumā. Protams, ka diezgan stipri purina, klab zobi, bet sliktākais, ka mākoņi šodien ir tādi plakani un neizdevušies. Nevaru īsti atrast centru, kur tas iesūktu mani sevī. Traumētā roka arī sāk sevi pieteikt. Brīdi pamocījies metu mieru. Izlidoju no mākoņa apakšas un nonāku strauji lejupejoša gaisa plūsmā. Variometrs brīdinoši ierūcas, ka tiek pārsniegti -5 m/s. It kā kas tad ir štrunta -5 m/s, cilvēka svaram taču vajadzētu tik pat stingri nospriegot stropes un līdz ar to spārnu, bet nē – stropēs nav spriegojuma un šis sāk spēlēt ermoņiku. Ir daudzreiz gadījies, ka spārns salokās, ir bijis, ka spējš lejupejoša gaisa trieciens to apgriež pavisam otrādi. Tādos brīžos teorētiski varētu apskatīties uz sava spārna augšpusi, bet parasti tad tādi joki nav prātā. Taču šoreiz spārns uztura savu formu, bet staipās kā ermoņika garenvirzienā. Par laimi tas neturpinās ilgi, taču grimšana nepārstāj. Nu jau ir pazaudēti pāri par 1000 m. Ieskatoties GPS un variometrā skaitļi turpina skriet kā cenas akciju tirgū, kad izsludināta banku krīze. Eu, nu beidz! Cik ilgi tad var būt lejupejošais... Paraplanieristam gan šāda lejupslīde nav kritiska, ja vien ir kāda pļava, kur piezemēties. Tas tādēļ, ka gaiss zemē ielīst nevar, tātad pirms zemes grimšana noteikti samazināsies. Vienu reizi lidojot ar motoru man gan ir bijusi sajūta, ka gaiss pazūd zemē, kā sietā, jo nācās lidot pārsimts metrus ar pilnu gāzi 3 m virs zemes, kamēr atkal sāku uzņemt augstumu. Toreiz kāds Staiceles zemnieks apstādināja traktoru un raudzījās uz mani lielām acīm, jo es lidoju virs viņa tikko uzdīgušās labības lauka. Viņš droši vien domāja, ka viens draņķis taisās nolaisties un izbradāt viņa sējumus, taču es vienkārši nespēju tikt augstāk.

Zaudēti jau 1500 m. Joprojām eju taisni un ar akseleratoru. Kādi 800 m virs zemes. It kā nav maz, bet nopietni jāsāk skatīties pēc nākamā termāļa, tomēr tādu neatrodu. Beidzot drusku noraustās spārns un variometrs izdveš pirmos kūtros pīkstienus. Paskatos rādījumos, ārprāts 16 minūtēs pazaudēt 2045 m, atlikuši 350 m līdz zemei! Šitādu lejupslīdi piedzīvoju pirmo reizi! Cēliena praktiski nekāda, bet turos pa nullēm un drusku kaut ko pielasu klāt. Tieku līdz 640 m un tad atpakaļ līdz 440 m. Sāku nopietni raudzīties pēc nosēšanās vietas, tādēļ turos blakus šosejai, tomēr nolemju cīnīties līdz galam. Ieraugu īpatnēju, kaut kur redzētu, ceļa krustojumu. Atceros, ka pāris gadus atpakaļ braucu uz šejieni pie vienas bitenieces. Nu ieraugu arī viņas māju ar bišu stropiem pagalmā. Cenšoties noturēties vārgā termālī fotografēju viņas māju, lai pie tikšanās varētu iedot bildes. Vienu brīdi gandrīz sagribas nosēsties pie viņas mājas, lai pēc brīža gulētu saulainā pļaviņā ar piena krūzi un medus karoti rokā. Tomēr variometrs stāsta, ka man vēl ir cita iespēja. Rodas sajūta, ka siltais gaiss nāk tieši no viņas mājas, jo uzskrāpējos līdz 1200 m. Augstāk vairs netieku, laižu atkal pa vējam.



Nu gan ir ziepes! Šitādu lejupslīdi! Kad variometrs atsāk pīkstēt, atlikuši vairs 220 m līdz zemei. Par laimi šosejas malās ir pļavas kur nosēsties. Tomēr izmisīgi cenšos turēties līdz galam. Rācijā sasaucu Mišu – viņš arī vēl ir gaisā un saka, ka nav vēl Daugavpilī. Tas nozīmē, ka viņam jābūt netālu tomēr nespēju viņu ieraudzīt. Redzu, ka man vēl priekšā kādi 4 km pļavas un tad liels mežs, līdz kuram centīšos aizvilkt. Ar dažādiem panākumiem skrāpējos ap 400-500 m augstumā un esmu ticis jau tuvu mežam. Pāri pa mežu redzama Daugavpils. Mežs ir liels un izskatās, ka bez nosēšanās vietām, nolemju nelīst pēri mežam bez 1000 m augstuma. Pie meža malas tieku līdz 600 m un sāk likties, ka tas būs iespējams. Cenšoties uzņemt vai vismaz nepazaudējot esošo augstumu virzīties pāri mežam. Tomēr tur mani sagaida lejupslīde un augstums dramatiski rūk. Zem manis ir autoceļš un blakus dzelzceļa stiga... Ātri izsaucu Mišu un jautāju: "Vai uz Daugavpili iet elektriskais vilciens vai tikai dīzelis?" Man šī atbilde nozīmētu, ka uz dzelzceļa stigas ir vadi vai arī to nav un es tur varu nosēsties. Miša jau ir nosēdies un skaidro par dzelzceļu, bet tai brīdī es pārlidoju pār Daugavpils apvedceļa krustojumu, kuram ir pietiekami paplašināta ceļa nomale, lai es tur varētu piezemēties. Uz aci vēl izskatās, ka varbūt varu aizvilkt līdz Daugavpilij, jo atlikuši vien 2 km, bet nolemju neizaicināt likteni un pēc trīs pagriezieniem mani zābaki nobūkšķ pret zemi. Cilvēki no garāmbraucošās mašīnas aizdomīgi aplūko, kā es saloku paraplānu. Pēc stundas ar Mišu sēžam Daugavpils ēdnīcā un pēc divām stundām izkāpjam no visai solīda vilciena Krustpils stacijā, kur mūs priecīgi sagaida tie kam šodien nebija tik ļoti veicies.



Lidojuma dati:
Attālums (starts-finišs) - 74,9 km
Nolidotais ceļš - 129,2 km
Augstuma starpība - 2304 m
Lidojuma ilgums - 03:11:00
Stiprākais cēliens - 5,3 m/s
Stiprākā lejupslīde - 7,0 m/s
Lielākais ātrums - 104,8 km/h
Kopējais uzņemtais augstums - 8387 m

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv