Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Pusotrdiennieks Polijā

Autors: Mārtiņš Malzubris
Foto no sacīkšu organizatoru un autora privātā arhīva
2011. gada marts, Rīga

Klāt pavasaris. Ir laiks atcerēties pagājušā gada nogales piedzīvojumus Polijas piedzīvojumu sporta čempionātā (Adventure Racing Poland Championship 2010).

Jāatzīst, ka 2010. gada sezona mūsu komandai bija padevusies diezgan intensīva – pagājušā vasara pavadīta treniņos, augustā piedalījāmies piedzīvojuma mačos Čehijā (Chech Adventure Race 2010), kur pamatīgi "dabūjām iekšās" – nu, bet par to sīkāk var lasīt rakstā "Vai pastāv dzīve pēc sacīkstēm?" Bet āķis lūpā – pēc Čehijas sacensībām bija skaidrs, ka noteikti gribēsim vēl kādreiz pamēģināt spēkus mačos ārpus Latvijas. Un kā reiz, Čehijas maču afterparty iepazināmies ar poli Igoru, kurš ir viens no Polijas piedzīvojumu sporta dzīves aktīvistiem un popularizētājiem, komandas "360°" līderiem. Toreiz viņš mūs uzaicināja uz rudens gonku Polijas ziemeļos oktobra beigās. Tobrīd tas vēl likās tālu, taču komandas azartiskākajam dalībniekam Tālim šī ziņa acīmredzot no prāta neizkrita.

Īsāk sakot – septembra vidū pēc kārtējās komandas sapulces un maču plānu apspriedes nolēmām doties meklēt piedzīvojumus Gdaņskas apkaimē divas nedēļas pirms BAR 2010, cerībā, ka tas nemazinās mūsu spēkus labi nostartēt slavenajā velogonkā. Izvēle krita uz sacensību Speed Race formātu – gan tāpēc, ka īsāks 32 stundu formāts, gan arī iespēja startēt divatā, jo šoreiz pārējie domubiedri ne īsti spēja pieskaņot darba grafikus, kā arī Vizma bija stingri nolēmusi pieveikt ACG maratona 55 km distanci. Domāts, darīts – pošamies ceļā mēs divatā ar Tāli. Dažas nedēļas pirms poļu gonkas sanāk vienā nedēļas nogalē gan noairēt Gaujas Bāziena 85 km, gan noskriet 8 stundu Tautas Rogainingu. Ja neskaita, ka skrienot pulss ir pamatīgi gaisā, tad ar rezultātu esam apmierināti. Ļoti noderēja tas, ka pieslīpējām airēšanu un ēšanas sistēmu, kas abiem vienlīdz ir pa prātam – spiesti-restētas gaļsiermaizītes kuņģa apmānīšanai un lēnās sporta želejas motoram. Mūsuprāt ideāla kombinācija sacensībām ar augstu tempu – ejot vai skrienot tik’ izķeksē no sānu kabatām un gremo nost, un nav jānes līdzi griķu biezputra vai plovs un jārakājas pa somu, lai uzlasītu izbirušās rozīnes.

Pirms izbraukšanas noskaņojums labs, to nespēj sabojāt pat tas, ka atkal dienu pirms izbraukšanas atkrīt iepriekš sarunātais "bulku vāģis", bet pēdējā brīdī no čoma aizņemos pajaunu Toyota Corolla, divatā pietiks. Nav ne pulksten astoņi vakarā, kad salādējam riteņus autiņā un dodamies ceļā. Lieki piebilsts, ka Tālim atkal ir aizlienēts ritenis, jo visa nauda iegrūsta šosejniekā. Bet domājams, ka kā savulaik TransAlp pieveicējam viņam tas tempu kurināt netraucēs.

Nedaudz pēc 12tiem esam uz Lietuvas-Polijas robežas, kur mūs aptur braļukas lietuviškas un laipni lūdz uzrādīt dokumentus. Izrakņāju visas mantas, bet savu pasi tā arī neatrodu. Braļukas paņem manu vadītāja apliecību, paskatās savā datorā un – laimīgu ceļu. Huuuh, paveicās. Pa nakti paliekam netālajā Suwalku viesnīcā. No rīta kārtīgas brokastis un vēl kādas 8 stundas līdz piejūras pilsētiņai Elblag. Pa ceļam vēl uzjautrinoši brīžiem gaisa temperatūra nokrītas līdz -1°C un bikiņ pasnieg slapjš sniegs. Iebraucot pilsētā sazvanāmies ar orgiem, sapulce būšot vakarā, pēc tam atklāšanas vakariņas. Master Race grupas komandas šobrīd jau vago pirmo sacensību posmu pa pilsētas kanāliem. Nopērkam benzīntankā karti un navigācijas iesildīšanās stilā atrodam savu viesnīciņu. TomToms ir priekš mīkstajiem. Viesnīciņa ir neliela pažobele ārpus centra ar specializēšanos furšetgalda klāšanā izbraucienos, ir viena zāle, kur viss sagatavots kāzinieku uzņemšanā normālā slāvu stilā ar rozā baloniem, milzu sirdi, miera balodi un rūcošu lokomotīvi aiz loga. Bet otrajā stāvā atrodas divvietīgs numuriņš arī mums, turklāt par lētu naudu no topošā kāzu galda dabonam īstu poļu šniceli ar kartupeļiem.

Pēc dažām stundām jau rullējam uz sporta zāli, kur jāpiereģistrējas un jāatrāda inventārs organizatoriem. Protams, ka pāris sīkumus esam aizmirsuši viesnīcā, bet mums to piedod – varēsim uzrādīt rīt no rīta pirms starta. Svinīgās atklāšanas vakariņas banketu zālītē ar svētku karbonādi, komandu prezentēšanu un karšu dalīšanu. Uzzinām, ka Master Race klasē (ar 48 stundu kontrollaiku) šobrīd cīnās tikai 3 komandas, visas poļu. Ejot viņiem smagi, jo pirmajā kajakošanas posmā nikns vējš, tāpēc mūsu grupas komandām būs nedaudz saīsināta kajaku distance. Spīdreisistu komandas kopumā 24, esam vienīgie ārzemnieki. Īstenībā esam nedaudz pārsteigti, ka tik zema komandu aktivitāte, jo tomēr šis skaitās Polijas čempionāts, turklāt viena no Eirosērijas piedzīvojumu sacensībām, tas gan attiecas uz 4-niekiem. Uzvarētājiem organizatori prognozē 20 stundas, kas vēlāk izrādās tālu no patiesības. Kartes ir divu veidu – viena ir tūristiem paredzēta novada karte 1:75 000 ar aptuvenām veģetācijas robežām un iezīmētiem tūristu maršrutiem – karte vienā lielā gabalā, apdrukāta no abām pusēm. Otra karte tiek iedota kā 10 A4 printētas lapas ar armijas karti 1:50 000 no 70-gadiem. Paši poļi vēlāk smejas, ka tikai nevarēja saprast - kura gadsimta... Braucam mājās gatavoties – Tālis cep tostermaizes un krāmē tās naktsskapīša atvilktnē, es buros pa kartēm mēģinot saprast, ko no kuras var izlobīt. Armijnieci sagriežam un arī salīmējam vienā lielā gabalā. Ir nedaudz pāri pusnaktij, kad plānošana pabeigta, maizīšu atvilktne piecepta ar kaudzi. Rīt starts jau astoņos. Ceļamies sešos – čempionu pārslu brokastis, mantas mašīnā un uz startu. Laika apstākļi liekas mūs nelutinās – jūras vējš pieņēmies spēkā, ik pa brīdim pasmidzina, gaisa temperatūra ap 5-7 grādi. Starts turpat blakus vecpilsētā. Atklāšana skaista – ar sacensību vadītāja uzrunu, piepūšamo starta arku un komandu fotografēšanos.



Šāviens gaisā un atrakcija sākas. Pirmais ir divu kilometru prologs ar sešiem kontrolpunktiem pa vecpilsētu bez somām, veicam to mierīgā tempā, beigās vēl papozējam arī fotogrāfam. Paķeram somas un skrienam uz otrā posmu sākumu netāli esošajā upes krastā. No turienes ar divvietīgiem kajakiem (lepns nosaukums Perception Vista cietajai smailei) pa upi-kanālu līdz jūrai un atpakaļ. 24,5 km, nieks vien ir.



Garām slīd industriālas ainavas ar kuģu piestātnēm un sākam saprast kāpēc distance samazināta par 10 km no sākotnējiem 35 km. Vējš pūš kā nelabais, šļakatas pa gaisu, bikses un kedas slapjas kļūst ātri vien. Jāgatavojas salšanai. Pagaidām vismaz pūš no mugurpuses. Upē esam iekāpuši kā 5tie, vienus iedzenam, vieni paiet garām. Izskatās, ka pirmās trīs komandas vico ar saviem jūras kajaku airiem, pārējie iztiek ar dotajiem smaiļu airiem. Pēc 6 km kontrolpunkts pie tilta, paņemam no laivas, braucam tālāk.

Priekšā esošā laiva kaut ko sāk tusēties upes vidū – sūce vai?! Nē, šiem nolūzusi un nogrimusi lepnā karbona aira lāpstiņa. Vīri neizskatās priecīgi. Vēl 6 km un esam pie jūras. Pūš kā traks. Paņemam attekā punktu un griežam pret vēju. Te sākās joki. Mazums, ka ātrums pa nullēm, tagad jāairē nevis uzreiz upē, bet ar līkumu pa pienākošo ezeru apkārt salai, lai pēc tam pa mazu kanālu tiktu atpakaļ upē. Lavierējam starp tīkliem ezerā un secinām, ka orgi aizmirsuši par bēguma fenomenu. Lēnām ūdens ezerā paliek aizvien mazāk, tad jau stumjamies pa aļģēm. Vienīgajā kanālam līdzīgajā veidojumā ūdens praktiski nav vispār, bet karte šai vietai ir tikai tas tūristu ceļvedis, kurš kanālus zīmē Donovas platumā četrās rindās. Mīcāmies visi uz dullo tālāk, nu jau stumjoties pa dubļiem. Man kā mugurējam airētājam ik pa brīdim iepūš sejā Tāļa airu uzmestās dūņas. Nevar teikt, ka tas nebesī. Iestājas neliels apmulsums, jo tālāk skaidrs, ka ezers dziļāks nekļūs un kanāls ir ilūzija. Atliek sekot pirmajai laivai un raut uz sauszemes pusi, no kurienes līdz paralēli ejošajai upei vajadzētu būt pārsimts metriem, teorētiski. Pēdējos pārsimts metrus līdz niedrēm stumjamies pa padsmit centimetriem vēzienā, saskaņojot ar gurnu darbību. Izkāpt nav reāli, nogrimsi tā, ka atradīs tevi pēc nākamā Ledus laikmeta. Krasts, izrādās, arī ir ilūzija, bet liecot niedres lai veidotu taku izdodas neiegrimt diži dziļāk par ceļiem. Stiepjam, stumjam un rāpjamies pār pļaņčkām ar to laivu. Iet ļoti smagi, jo ūdens tāds pavēss, cerības just atkal kādreiz pēdas lēnām atkāpjas. Paņemam pa želejai. Sajūta, ka tā nočūkst kā ūdens saunā uz akmeņiem. Pāris poļu rauj pa mūsu sliedēm. Vismaz priecē, ka visi esam vienā d...dobē. Nepaiet ne pusstunda un tiekam uz cietzemes. Vēl pārdesmit metri un upē iekšā. Tepat blakus vēl trīs laivas. Tālāk pa veco ceļu līdz starta zonai, temps mums nokrities, nedaudz atpaliekam. Galā izceļam laivas uz betoniem, somas plecos un uz bāzi. Sajūta jocīga, jo kājas zem ceļiem nejūt, paskriet nevar, jāsteberē kā invalīdiem. Pēc 20 minūtēm tas pāries. Tālis man iesaka noslaucīt ar dubļiem uzšķiestās Fīrera ūsiņas, jo poļi tādu eksterjeru Aušvitces sakarā varot nesaprast. Nākas piekrist. Bāzē atzīmējamies un dodamies cauri pilsētai uz apmēram 4 km attālo orientēšanās posmu. Viena komanda vēl paliek ģērbjoties, mēs tādiem sīkumiem, kā dubļi kedās, uzmanību nepievēršam, ja jau mači uz 20 stundām.



Orientēšanās posms noris kalnainā piepilsētas mežā. Orientēšanās karte 1:10 000. Pēc plāna ap 10 km. Uz kartes liekas mazāk. Somas noriskējam neņemt un ieejam posmā jau trīs pirmās komandas kopā. Bez somām temps turas labs, pāris sīkas kļūdas, bet pašiem par pārsteigumu no posma iznākam kā līderi.



Tālāk priekšā 60 km trekings. Navigācija daudz pa ceļiem, punktu maz. Saprotam, ka čakarēties nevar, jāskrien cik nu var, dabūsim arī pa tumsu mīcīties. Pirmais punkts ar virvju uzdevumu ir atcelts, taču attālumu tas nemazina, jo virziens turpinās praktiski taisnā līnijā, tik vien, ka līdz KP 10 ir jāvelk kārtīgs gabals gar šoseju. Pēc 5 km pamanām, ka lēnām, bet neatlaidīgi mūs pievelk viens poļu divnieks. Kādu gabalu paskrienam kopā, uztaisām bildes, parunājam, bet vīriem temps ir ņiprāks un lēnām šķiramies. Turpmāk distancē mēs viņus satiksim tikai vienā brīdī. Lēnām novirzāmies uz lauku celiņiem, un dodamies iekšā gravu labirintā, kur vienā no krustpunktiem ir KP 10. Tālāk pa gravām ārā, pa pļavu gar raibajām poļu govīm, dodamies uz KP 11. Šeit parādās dažādi varianti ceļam uz nākamo punktu. Pa taisno ceļu nav un drūmas gravas, apkārt ar lieliem līkumiem. Mūsu izvēlētais variants ir kaut kas no abiem. Krēslā vēl paspējam izskriet cauri fantastiskam gravu rajonam pa tūristu taku, kuru knapi var atpazīt pēc atzīmēm uz kokiem, jo zeme klāta ar lapām un sen, te izskatās, neviens nav gājis. Skaisti bez gala, Sigulda var atpūsties. Tālāk vienā no šortkatiem uztaisu navigācijas kļūdu un pa paralēlu ceļu ejot pazaudējam kādas 30 minūtes. Pēc tam uzreiz vēl viena 10 minūšu kļūda un beigās arī ieberziens pie paša KP 12, kurš ielikts upes līkumā zem tilta. To beigās tumsā paņemam tikai ar trešo piegājienu, protams, ceļu dabā sazīmēt gandrīz vairs nevar un tilta vietā vien nolauzts koks... Ceram, ka ar šo čakarēšanos nebūsim palaiduši kādu sev garām.

Tālāk ceļš ved lejā līdz jūrai, nolaidiens par kādiem 250 m. Vēl nedaudz gar dzelzceļu un KP 13 caurtekā. Tam seko obligātais posms ar vienu slēpto punktu gar jūras krastu. Mirgo zvaigznes, tālumā redz kuģus, romaņķika. Un posma beigās Tālis apenēs brien jūrā pēc KP 14 līdz vietējam dižakmenim. Auksti paliek skatoties vien. Brienam atkal prom no jūras, joprojām cenšamies turēt tempu – kur no kalna vai līdzens tur skrienam, kur pret kalnu - tur ātrs solis. KP 15 mežā grāvja līkumā. Brienam caur svaigu cirsmu no ceļa līkuma, veiksmīgi uzķeram īsto grāvi un kedām jautri žļurkstot brienam ārā ar kompostiera kniebienu kabatā. Nu jau skaidrs, ka organizatoru 20 prognozētajās stundās nevienam iekļauties neizdosies, labi, ja sanāks līdz gaismai no mežiem izlīst. Kā zinādami esam ēdamo paņēmuši ar rezervīti, bet šķidrums gan iet uz beigām. Ceļš ved caur kādu no ciematiem, tāpēc nekautrējamies piezvanīt pie vienas no privātmājas durvīm. Durvis atver divas jaukas poļu kundzītes, kuras gan krieviski nerunā, bet labprāt papildina mūsu dzeršanas sistēmas ar krāna ūdeni. Atliek piemest pāris Maxim šķīstošās tabletes un rullējam tālāk. Apsveicami, kārtējo reizi sporta indes industrijai ir izdevies radīt vienu patiešām ērtu produktu. Ceļš ved no kalna lejā, kalnā augšā, lejā, augšā un pāri laukam esam klāt pie kārtējās gravas, kur šoreiz arī virvju speciāluzdevums ar KP 16. Gravu T veida krustā pāri novilktas trīs horizontālas dubultvirves, attiecīgi kādi 40, 60 un 80 metri.


Foto ar kādu Master Race klases komandu, mums šis posms pa tumsu, bez fotogrāfiem...

Velkam sistēmas virsū, ar kabināmies ar karabīnēm pie virvēm un kapājam. Pirmo 40 m virvi vēl kaut kā tikai uz rokām velkoties skaisti nomoku. Otrajā, jau pusvirvē nākas apsēsties un uzsākt lēnāko šūpojos-velkos procesu. Trešā, garākā virve iet pavisam smagi. Kamēr Tālis nāk pa pēdējo virvi, izsaku komplimentu tiesnešiem par ekselento virvju posmu. Puiši pusi dienas veltījuši šim posmam. Nu ja ir virves, tad tā, ka jūt, protams, ja atnāktu vairākas 4nieku komandas vienlaicīgi, būtu pamatīga propka. Labi, pietiek pļāpāt, iešaujam pa želejai un peram tālāk.

Pāri dubļu laukam, cauri ciemam, pa meža ceļiem izkuļamies līdz KP 17 smukā "degunā". Pamodinām teltī gulošos tiesnešus. Pēc viņu informācijas mēs vēl esam otrie, dažas komandas jau izstājušās, citas ejot saīsinātu distanci. Viena komanda esot tā pārsalusi, ka no tuvākā miesta izsaukuši taksi. Mums vēl palicis viens punkts. Paliek arvien grūtāk piespiesties skriet. Gribot nedaudz nogriezt ceļu uz punktu, uztaisu vēl vienu 20 min līkumu, bet beigās arī KP 18 upītes līkumā ir rokā un velkamies ārā uz šoseju. Nu jau tikai pa taisno līdz bāzei un tad riteņi. Tālis klusi ieminas, ka viņam esot nedaudz sačakarēts celis. Esot savainojis kādā no kāpumiem-kritumiem, bet nu paliekot sliktāk. Pēdējos kilometrus pirms pilsētas un pilsētā mēs vairs neskrienam. Es par to esmu tikai priecīgs, jo arī man kājas "lupatās". Tālis mierina, ka pēc šī posma kājas vairs nevajadzēšot, jo velo varot nobraukt arī ar stumbeņiem...

Beidzot ieveļamies sacensību centra zālē. Man ir vajadzīgas 15 minūtes miega, lai pārstartētu kompjūteru. Atslēdzos, pēc brīža jau mani modina, pirms brīža esot aizgājušas divas poļu komandas. Johaidī, vai mūs tikko uzmeta? Esam gatavi 10 minūtēs un klipšinam kurpes pedāļos. Tiesneši vēl paziņo, ka no pēdējā veloposma viens punkts mazāk, jo tur esot pārplūdis, netiekot klāt. Vēl arī mums pārjautā, vai tiešām mēs gribot iet visu distanci! Tas mūs nedaudz izbrīna. Nu loģiski, vēl taču ir gandrīz desmit stundas līdz kontrollaika beigām! Minamies atkal uz piepilsētas mežu, kur bija orientēšanās distance. Tiesnesis iedod velo-o karti, apmēram 10 km. Iet lēnām, jo takas kā kārtīgā krosa trasē, nevar normāli karti nolasīt, viss kratās kā veļasmašīnā. Man pāris reizes izdodas ar visu riteni ieslīdēt gravā, Tāli no kritiena no pāris metrus augstas klints attur paplāna liepiņa. Savācam punktus, atdodam tiesnešiem karti un dodamies pēdējā 60 km veloposmā. Lai nebrauktu divreiz garāku līkumu, izvēlos pirmos 5 km ripināt pa tūristu taku, taču kļūdaini. Zaudējam laiku un spēkus mīcoties pa sliktas kvalitātes kalnainām takām. Beidzot esam ārā uz asfalta. Turos Tāļa sliedē un pamazām deldējam kilometrus. Laiks kļuvis krietni patīkamāks, salīdzinot ar vakardienu, saulīte, vējš vai nav tik spēcīgs. Punkti salikti ar kanāliem caurvagotā zemienē betonplāksnēm izklātu traktoru ceļu līkumos un krustpunktos. Pēc kartes tas atbilst velotūristu takām, tikai neko citu kā pēc mēsliem smaržojošu aramzemi un niedres te redzēt nav ko. Palielinām tempu, jo nav zināms, cik daudz laika paņems pēdējais old-rafting posms. Tālis strādā pārsvarā ar vienu kāju, bet efektīvi. Pēdējais velopunkts ir skatu tornī pie ūdenskrātuves.



Vēl 40 minūtes un esam jau Elblag pilsētas jahtklubā, kur no divām smago auto kamerām, diviem dēļiem un striķiem jāuzbūvē plosts, ar kuru jānoairē 1 km pret straumi līdz tiltam. Poļiem šis esot neiztrūkstoši klasisks posms. Riteņus var atstāt. Mums pieredzes šādu plostu būvēšanā nav, tikai zinu, ka ar stabilitāti tie neizceļas. Laiks palicis divas stundas. Pagūstam vēl redzēt kā divas komandas no saīsinātā maršruta ielaiž savus garadarbus ūdenī un lēnām attālinās.



Nošpikojam aptuveno konstrukciju, izvēlamies lielākās iespējamās kameras un sienam pa virsu dēļus. Sēžoties plostā skaidrs, ka nebūs labi, jo mans gals grimst. Vēl 3 sekundes un mazgājam drēbes atsvaidzinošajā ūdenī. Plosts peld apgāzies ar dēļiem uz leju. Neprāta skurbulī mēģinām braukt šādi. Rezultāts: 2 sekundes. Ok, šitā neies. Tāpēc jau 30 stundas nearām svešus laukus, lai izlidotu pēdējā posmā! Kā reiz orgiem ar busiņu pieved posmu beigušo komandu kameras. Izmēri kā diena pret nakti ar mūsējām. Izlasām divas smukākās un šoreiz konstrukcija turas. Dreifējam pa upi uz augšu un ceram, ka neapliksimies otrādi upes vidū. Paveicās!

Pie tilta mūs gaida specuzdevums – vienam no plosta pa virvju kāpnītēm jāuzkāpj līdz tiltam un otrā pusē pa virvi jānolaižas atpakaļ uz plosta. Arī šoreiz izdodas neapgāzties un piestājam tilta pakājē, lai tālāk 500 m līdz finišam vecpilsētā dotos kājām. Tālim celis pēc hidroprocedūrām atsakās darboties pilnībā, tāpēc velkamies apķērušies kā Vjetnamas kara invalīdi. Vēl pa kāpnēm 30 m augstajā tornī, pa virvi ārā pa logu un finišs!



Tālis rāpjoties ārā pa šauro lodziņu vēl paspēj visiem skatītājiem sagādāt elpu aizraujošus brīžus, jo viņa "tizlā" kāja sapinas virvē, kamēr atpiņķerējas, viņš 30 m virs bruģa kūņojas kā muša pa tīklu, liekas, ka tūlīt atbrīvosies arī no sistēmas. Nē, tomēr sistēma paliek ciskās un Tālis ir lejā. Lēnām.



Sajūtas fantastiskas! Laistāmies ar šampanieti un priecājamies par savu izcīnīto otro vietu. Rezultāts: 31 stunda 38 minūtes, no uzvarētājiem atpaliekot nepilnas 3 stundas.



Pilnu distanci pabeidzām tikai divas komandas Speed Race un viena komanda Master Race grupā. Pārmijam dažus vārdus ar organizatoriem un dalībniekiem. Viens no gados vecākiem dalībniekiem pajautā vai Latvijā vēl notiekot tādas VX sacensības. Pirms kādiem gadiem 8 - 9 viņi esot bijuši Latvijā un piedalījušies (iespējams, piedzīvojumu sacīkstēs VX Rudens 2002 vai VX Kurzeme 2003, red.), apvidus gan neesot toreiz pārāk paticis – pēc starta ieej purvā, iznāc pēc 30 stundām. Smejamies, ka tāda mūsu zemes specifika.



Tālāk Tāli aizvedam uz slimnīcu, bet nekas pārāk nopietns netiek atklāts. Pēc mēneša jau treniņi tiks griezti pilnā sparā. Vakarā apbalvošana ar pilsētas vicemēra apsveikumiem – saņemam kausiņus, Bergson T-kreklus un silto vesti. Nākamā dienā vēl 10 stundas līdz Rīgai un Polijas piedzīvojums ir beidzies.



Kopumā iespaids par Polijas mačiem ļoti labs. Organizēts labi, speciālie uzdevumi sagatavoti, katrā riskantākā posmā ir dežūrējoši paramediķi. Skaidrs, ka pašizmaksa šādam pasākumam ir daudzreiz lielāka par komandas dalības naudām, un bez sponsoriem neiztikt. Bet piedalīties šādās sacensībās ļoti patīkami. Noteikti iesaku šīs sacensības tām komandām, kuras grib pamēģināt kādu citvalstu maču ne pārāk liela budžeta ietvaros.

Sīkāka info par Adventure Racing Poland Championship: www.adventurerace.pl

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar piedzīvojumu sportu, kā arī atsevišķām tā disciplīnām, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv