Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Kaukāzs. 1982. gads...

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Dienasgrāmatas teksts: pārgājiena dalībnieki
Foto: Toms Grebzde, Aigars Liepiņš un Aivars Bojārs
2011. gada marts, Rīga

Sensenos laikos... Tā sākās daudzas pasakas. Skatoties seno dienu melnbaltās bildes, lasot piezīmes uz nodzeltējušām mašīnrakstā aprakstītām lapām un bērnišķīga rokraksta ierakstus piezīmju blokos, tā vien šķiet, ka tas ir bijis pavisam citā dzīvē. Un tā arī, visticamāk, ir. Toreiz, 1981. gada rudenī tika dibināts Rīgas Proletāriešu rajona Pionieru nama Kalnu tūristu un alpīnistu pulciņš (KTAP). Tikai nepilnu gadu vēlāk, 1982. gada augustā, pirmā bērnu un jauniešu grupa trenera un pulciņa vadītāja Aivara Bojāra vadībā devās uz Kaukāzu, lai piedalītos savā pirmajā kalnu pārgājienā. Cik mums toreiz bija gadu? Trīspadsmit, četrpadsmit, piecpadsmit. Tas patiešām bija sensenos laikos.

Lai arī šī ceļojuma dienasgrāmata tapusi ar mērķi "atskaitīties" par paveikto tā laika iestādēm, kuru pārziņā tolaik bija kalnu pārgājieni un finansējums, kuru izmantoja pulciņš (Rīgas Proletāriešu rajona Pionieru nams, Republikāniskā Jauno tūristu stacija, Latvija Alpīnisma federācijas Maršrutu kvalifikācijas komisija), tomēr tajā atspoguļoti visi lielākie šī pārgājiena notikumi. Dažas nianses gan tika slēptas un atskaitēs netika rakstītas, tomēr tās, kā labojumi uz atskaites melnraksta saglabājušās. Droši, ka daudz vairāk sīku precizitāšu un emociju saglabājies pašu pārgājiena dalībnieku atmiņās. Šis, grupas dalībnieku kopēji pierakstītais un veidotais, puslīdz "oficiālais" dienasgrāmatas apraksta variants tad lai kalpo par impulsējumu viņu atmiņām.

Diemžēl dažu grupas dalībnieku atmiņas, kopā ar viņu dzīvībām, jau neatgriezeniski dzēsis Laiks. Zaiga Pržjalgovska no mums aizgāja neilgi pēc Černobiļas traģēdijas, vēl 80to gadu otrajā pusē, Aivara Bojāra dzīvi aprāva Elbrusa ledus un akmeņi 90to gadu sākumā... Cik daudzi no mums vēl kāpj kalnos šobrīd? Maz. Daži. Tomēr, neapšaubāmi, domājams ikvienam no mums, joprojām ir lietas un sajūtas, kas no tiem laikiem vēl nāk līdzi, dzīvo tevī, kas nekad vairs pēcāk nav bijušas tādas. Laiks. Bērnība. Bezrūpība. Pirmās pārejas un pirmās virsotnes. Paļāvība uz grupas vadītāju. Pirmās reizes. Arī pirmās iemīlēšanās. Pirmās īstās grūtības dzīvē, kuras nebija viegli pārvarēt. Negulētās naktis. Pirmie tālie ceļojumi un skarbie piedzīvojumi. Dziesmas pie ugunskuriem un tējas krūzēm. Latvietības apziņa. Daudz, daudz nedzēšamu atmiņu. Un pateicība visiem, kas ietajos pārgājienos, treniņos un sporta nometnēs bijuši tik tuvi, biedriski, snieguši palīdzīgu roku, palīdzējuši veidoties mūsu raksturam un dzīves uzskatiem – toreiz tas bija īpaši svarīgi mums ikvienam.

Kristaps Liepiņš
VX / p.p.a vortāla redaktors


* * *


1982. gada 10. augusts, Kaukāzs, Čiper-Azau pāreja, KTAP pirmā kalnu pārgājiena grupa (fonā Elbruss). No kreisās malas: Sandra, Diāna, Lolita, Ginta, Zaiga, Edgars, Ralfs, Toms (sēž Ralfam plecos), Aigars (grupas vadītāja vietnieks), Kristaps (aiz Aigara), Jānis, Ivars un Aivars. Foto: Aivars Bojārs.


A T S K A I T E
par 1. grūtību kategorijas pārgājienu pa Rietumu-Centrālo Kaukāzu
laikā no 4.-15. augustam


Pārgājiena maršruts: Hurzukas ciems, - pāreja Midi-Dalar / 1a, 3140m, - pāreja Čiper-Azau / 1a, 3263m, - "Prijut 11" 4100m, - pāreja Donguz-Orun / 1a, 3160m, - Dienvidu apmetne "Nakra".

Maršruta kopgarums – 115 km.

Dalībnieku saraksts:
1. Aivars Bojārs (dzim.g. 1959, pieredze: 4-kalnu, tūrisma kl.:2)
2. Aigars Liepiņš (dzim.g. 1962, pieredze: 1-kājnieku, tūrisma kl.:3)
3. Lolita Kalniņa (dzim.g. 1967, pieredze: 1-kājnieku, tūrisma kl.:3)
4. Ginta Vilsone (dzim.g. 1967, pieredze: 1-kājnieku, tūrisma kl.:3)
5. Zaiga Pržjalgovska (dzim.g. 1968, pieredze: 1-kājnieku, tūrisma kl.:3)
6. Sandra Raudeva (dzim.g. 1968, pieredze: 1-kājnieku, tūrisma kl.:3)
7. Diāna Anspaka (dzim.g. 1968, pieredze: 1-kājnieku, tūrisma kl.:3)
8. Ivars Vildavs (dzim.g. 1967, pieredze: 1-kājnieku, tūrisma kl.:3)
9. Aivars Jauja (dzim.g. 1967, pieredze: 1-kājnieku, tūrisma kl.:3)
10. Ralfs Stuģis (dzim.g. 1968, pieredze: 1-kājnieku, tūrisma kl.:3)
11. Jānis Eglītis (dzim.g. 1968, pieredze: 1-kājnieku, tūrisma kl.:3)
12. Edgars Žogla (dzim.g. 1969, pieredze: 1-kājnieku, tūrisma kl.:3)
13. Toms Grebzde (dzim.g. 1969, pieredze: 1-kājnieku, tūrisma kl.:3)
14. Kristaps Liepiņš (dzim.g. 1969, pieredze: 1-kājnieku, tūrisma kl.:3)

Pārgājiena izvēle un organizēšana

Jau 1981. gada rudenī RJTS pieņēma lēmumu par to, ka 1982. gadā jāveic 1. skolēnu kalnu pārgājiens Kaukāzā. Tūristu klubā mums ieteica vairākus 1. kategorijas maršrutus. Šo maršrutu izvēlējāmies tāpēc, ka grupas vadītājs doto kalnu rajonu pazīst, un šis maršruts, pēc iepriekšējo grupu izteikumiem, esot pats skaistākais. Ejot šo maršrutu ir iespēja apskatīt augstāko Kaukāza kalnu virsotni – Elbrusu. Šī pārgājiena laikā var iziet sportiskā ziņā interesantas pārejas, apskatīt plašu kalnu rajonu un paaugstināt sportisko meistarību.

Pārgājiena mērķi un uzdevumi

1. Izpildīt 1. Jaunatnes sporta klasei atbilstošus normatīvus.
2. Veicināt kalnu tūrisma masveidīgu attīstību.
3. Veicināt kalnu tūrisma, kā sporta veida, attīstību.
4. Iepazīties ar Kaukāza dabu, kalniem un iedzīvotājiem.
5. Iepazīties ar kaujas slavas vietām Kaukāza teritorijā.
6. Attīstīt kolektīvisma jūtas un biedriskas attiecības grupas dalībniekos.
7. Pārbaudīt fiziskos un garīgos spēkus grūtos apstākļos.
8. Aktīva atpūta pirms jaunā mācību gada.

Ziņas par pārgājiena rajonu

Pārgājiena rajons aptver divus ģeogrāfiskos rajonus: Rietumkaukāzu un Centrālkaukāzu. Rietumkaukāzs - Gvandras rajons, Centrālkaukāzs - Pieelbruss. Abi šie rajoni sevišķi pievelt tūristus un alpīnistus ar savu savdabīgo dabu. Šajā rajonā blakus ir grūti alpīnistu maršruti (Kirpič, Donguz-Orun, Šurovska virsotnes) un viegli iekarojami tūristu maršruti (Mirdi, Dalāras, Donguz-Oruna pārejas). No daudzām pārejām redzami neaizmirstami skati uz Kaukāza Galvenās grēdas virsotnēm (Elbrusu, Trapeciju).

Gvandras rajons aptver Kubaņas augšējo daļu, Ullu-Kamas un Učkulanas upju sateci. Austrumos rajons atdalīts ar Hotju-Tau grēdu no Pieelbrusa. Hotju-Tau atzarojumā atrodas Kaukāza augstākais punkts – Elbruss (5642 m). Elbruss ir bijušais vulkāns.

Pieelbruss un Baksānas ieleja ietilpst Kabardijas – Balkārijas APSR. To apdzīvo balkāri (~60 tūkstoši), kas cēlušies senajām Ziemeļkaukāza ciltīm saplūstot ar alaniem, bulgāriem, kipčariem, hazāriem. Mongoļi 13. g.s. balkārus atspieda kalnu aizās, kopš tā laika balkāri apdzīvo kalnu rajonos, kabardīnieši – līdzenumus.

Rajons ceļošanai ērts, jo atrodas netālu no ceļiem. No Karačajevskas uz Hurzuku (45 km) kursē satiksmes autobuss. Hurzukā ir pasts, veikals. Arī Baksānas ielejā ar transportu problēmu nav. No Tersokolas (tajā arī ir pasts, veikals) kursē autobusi uz Mineraļnije Vodi, Naļčiku, Pjaķigorsku.

Kaukāza Galvenās kalnu grēdas dienvidu pusē ar transportu ir grūtāk, bet neskatoties uz to daudzām tūristu grupām gribas nobeigt pārgājiena maršrutu ar izeju pie Melnās jūras. Pārejot Mirdi-Saken pāreju (1b gr.kat.) var nokļūt Abhāzijā. Pa Sakenas ieleju 15 km līdz ceļam, vēl 6 km līdz Sakenas ciematam, no turienes 1,5 st. Gājiens līdz Suhumi kara ceļam. Pārejot Mirdi-Dalar pāreju (1a gr.kat.) nokļūstam Dalāras ielejā. No Nenskriras un Dalāras upju sateces līdz ceļam ir 12 km – tas jau attiecas uz Svanētiju. Arī pārejot Donguz-Orun (Nakras) pāreju izejam Svanētijā – līdz ceļam 24 km.

Aprakstītā pārgājiena maršruta vidusposms iet pa Svanētiju (Inguri augšteces baseins) Svanētija ir vēsturisks novads Gruzijas PSR ziemeļrietumu daļā, kas jau no 10. g.s. ietilpst Gruzijas sastāvā. Šeit dzīvo gruzīnu etnogrāfiskā grupa – svāni (~35 tūkstoši), kas saglabājuši kultūras un sadzīves īpatnības. Tā kā Kaukāza Galvenās kalnu grēdas dienvidu nogāzes daudzviet ir ļoti aizaugušas, tad Dalāras un Nenskriras ielejās svāni nedzīvo.

Šajā rajonā ir arī daudz kauju slavas vietas. Kaukāza aizstāvjiem un atbrīvotājiem veltīti pieminekļi un piemiņas plāksnes uz kalnu pārejām un to pieejās.


Pārgājiena dienasgrāmata

4. augusts – trešdiena

00.30 ar lidmašīnu TU-154 B-2 izlidojam no lidostas "Rīga". Lidmašīnā stjuarte dod mums limonādi. Lidojam trīs stundas bez jebkādiem starpgadījumiem: nevienam slikti nepaliek. Zem mums redzamas tikai uguntiņas, jo ir nakts, tāpēc guļam.

3.30 lidmašīna nosēžas. Saņemam bagāžu un dodamies uz lidostas uzgaidāmajām telpām. Gaidīšana. Ar autobusu no Mineraļniji Vodi uz Karačajevsku izbraucam plkst. 9.00.

Mums Latvijā savu lielu kalnu nav, tādēļ visi ceram drīzāk redzēt īstus kalnus, bet no kalniem pagaidām ne vēsts. Pieturā pa ceļam zēni iet pirkt augļus, un mēs sākam baudīt dienvidu labumus. Karačajevskā pārsēžamies mazākā autobusā, kas ved uz Hurzuku. Autobuss ir ļoti pārpildīts un tādēļ visu ceļu jāstāv kājās. Redzami pirmie kalni. Beidzot braucam pa īstu kalnu ceļu. Ceļš, pa kuru brauc autobuss, ved gar Kubaņas upi, visi brīnāmies par Kubaņas zaļgani dzidro ūdeni. Neparasti, ka pat lielā dziļumā var redzēt katru akmentiņu.

17.00 iebraucam Hurzukā. Nepatīkams laiks, jo nepārtraukti līņā. Grupas vadītājs [Aivars Bojārs] aiziet nosūtīt telegrammu Terskolas KCC, bet zēni paņem blašķes un aiziet lūgt vietējiem šoferiem benzīnu prīmusiem. Šoferi ir "ļoti" atsaucīgi. "Spirt budjet – benzin tože budjet..." Nekā. Beidzot pie mums pienāk gados vecs vietējais iedzīvotājs un vaicā, no kurienes mēs esam atbraukuši un kurp mēs dodamies. Pastāstām, ka mēs esam no Latvijas un ka dodamies kalnos, pastāstām arī to, ka mums ir grūtības ar benzīnu prīmusiem. Pēc brīža sirmgalvis atgriežas un mums iedod benzīnu, novēl labu laiku visā pārgājienā.


Pie Hurzukas veikala, grupa pārgājiena sākumā

Esam pārģērbušies, ceļam mugursomas plecos un maršruts sākas. Pārgājiena režīms šāds: 45 minūtes ejam un 10 minūtes atpūšamies. Ceļš visu laiku iet gar upi pa līdzenu ieleju. Trūkst elpas un mugursomas liekas ļoti smagas. Paejam garām akmeņlauztuvēm. Visapkārt redzami lieli kalni. Uz dienvidiem aiziet Uzunkolas ieleja, bet uz dienvidaustrumiem Ullu-Kamas ieleja. Ejam līdz abu upju satecei. Šeit mēs atpūšamies un fotografējamies (liela daļa šī pārgājiena bilžu, kas nav pievienotas aprakstam, skatāmas atsevišķā foto galerijā, red.).


Grupas vadītājs Aivars Bojārs

Pāri Ullu-Kamai ir labs tilts un visapkārt labas nakšņošanas vietas. Daudz malkas. Iekārtojamies klajumā netālu no upes. Ar atvieglojuma sajūtu noliekam smagās somas un ejam pēc malkas. Vakariņas gatavojam visi kopā. Ēdam makaronu zupu, pirmo reizi – sausos kartupeļus ar gaļas konserviem un dzeram tēju. Zvaigžņota nakts, teltis jau uzceltas, tomēr gulēt vēl neejam. Sēžam pie ugunskura un dalāmies pirmajos iespaidos. Lai mēs saprastu, kāpēc teltī jāguļ ar galvu uz izeju, treneris pastāsta leģendu par Melno alpīnistu. Ejam gulēt. Blakus krāc kalnu upe un ne tikai...

5. augusts – ceturtdiena

Pieceļamies 7.00. Brokastīs ēdam vakar sagatavotās sviestmaizītes un dzeram melno Ceilonas tēju ar cukuru. Zēni izmet uz pirkstiem, kurš ar kuru meiteni dežūrēs: šodienas dežuranti – Kristaps ar Lolitu, rītdienas – Ivars un Ginta, pēc tam dežūrēs Sandra un Aivars, Zaiga un Jānis, Diāna un Toms, Ralfs un Edgars. Pirmie zaudējumi: Sandra upes straujajā straumē mēģinot mazgāt noslīcina savu krūzīti. Visi izsaka savu līdzjūtību. Sakravājam mugursomas. Dosimies uz Velna akmens kanjonu. Mugursomas paliek sargāt Edgars un Aivars. 9.00 sākam iet. Ceļš ved uz Vorošilovskas ganu apmetni. Skatāmies pa labi uz Ullu-Kamas pusi, lai nepaietu kanjonam garām. Pēc 40 minūtēm esam pie taciņas, kas aizved tuvāk upei. Šeit pārmests koka tiltiņš no diviem baļķiem. Kanjons ir vietām tikai 1,5 m plats un 25 m augsts. Ullu-Kama šajā vietā ir ļoti strauja. Tālāk ejam pa taciņu, kura bieži iet tuvu kraujai. Beidzot redzam milzīgo akmens tiltu, kuru vietējie iedzīvotāji dēvē par "Velna akmens" tiltu. Lielais akmens pārsedz kanjonu, it kā tiešām kāds viņu būtu pārmetis pāri upei savienojot abas upes klinšu kanjona malas.


Noaugušais "Velna akmens" virs Ullu-Kamas straumes. Treneris palīdz Gintai nokāp lejup kanjonā.

Vērojot krāšņo dabu, pamanām, ka pretējās kanjona klinšu sienas apakšā ir liela ala. Pārejam pāri Velna akmens tiltam pretējā krastā. Pa kraujas malu mēs uz alu nevarējām tikt, jo virves nav paņemtas līdzi. Ivars ieraudzīja klintī caurumu, kas izrādījās alas augšējā ieeja. Mazā aliņa mūs aizved līdz lielajai alai, kuras apakšējo izeju redzējām no pretējā krasta. Caur to nonākam līdz pašai upei. No šejienes akmens tilts ir ļoti labi apskatāms. Dodamies pa alu atpakaļ. Kāpelējot pa alu grupa pārbauda savas iemaņas elementārajā klinšu kāpšanā. Ceļu no kanjona uz apmetni veicam 25 minūtēs. Pa ceļam dalāmies gūtajos iespaidos. Tādu kanjonu ne katram izdodas redzēt, bet tā kā grupa pirmoreiz kalnos, sajūsma milzīga.

12.30 esam atpakaļ apmetnes vietā. Gatavojam un ēdam pusdienas, bet Toms un Ivars kopā ar treneri ar mašīnu aizbrauc atpakaļ uz Hurzuku, kur vēl kārtojamas dažas lietas (grupā joprojām trūka viena dalībnieka – apstākļu sagadīšanās pēc grupas vadītāja vietnieks vēl joprojām nebija ieradies, red.). Viņi atgriežas 17:00, ar šoferi sarunāts, ka tas mūs aizvedīs līdz alpīnistu nometnei "Uzunkols". Ceļš labs, apkārt mežs. Divās vietās ceļš ved pāri upei – vispirms uz Uzunkolas upes kreiso krastu, pēc tam atpakaļ uz labo pusi, kur atrodas alpīnistu nometne.

18.00 iebraucam "Uzunkolā". Netālu no alpīnistu nometnes slejas liels klinšains kalns – arī Uzunkols. Ejam tālāk. Aiz otrā upes tiltiņa atrodam labu nakšņošanas vietu. Vācot malku zēni atrod vēl labāku, labiekārtotu naktsmītnes vietu. Pārvācamies uz to. Dežuranti gatavo vakariņas, pārējie iet nelielā aklimatizācijas izgājienā. Treneris un gandrīz visi zēni uzrāpjas lielā priedē, lai apskatītu iespējamo ceļu uz Mirdi-Dalar pāreju. Sandra un Diāna cenšas neatpalikt un arī kāpj priedē. Ginta, Zaiga un Aivars, būdami prātīgi cilvēki, kokā nekāpj.

Sāk tumst un mēs dodamies lejā. Apmetnē ienākam ap 20.00. Kristaps kā nometnes karogu ir kokā ar repšņori uzvilcis Lolitas dvieli. Kristaps lūdz Gintai pagaršot makaronus, bet tie ir salipuši un garšo pēc klīstera, jo Lolita tos iemetusi kad ūdens vēl bija auksts. Daži varonīgi makaronu klīsteri pieveica (meitenes nevarēja). Izsakām ierosinājumu, ka Lolitai un Kristapam par tādu dežūrēšanu jādežūrē vēl rīt. Dežuranti protestē. Vēlāk dzeram siltu pienu, kas gatavots no piena pulvera. Pēc vakariņām Ginta un Zaiga kāpj kokā, gribēdamas pierādīt, ka arī viņas prot rāpties. Ejam gulēt. Dažu nesaskaņu dēļ Toms, Kristaps un Ralfs guļ ārā. Nakts nav augsta. Daudz zvaigžņu debesīs.

6. augusts – piektdiena

Šodienas dežuranti ir Ivars un Ginta. Dežuranti no rīta piecēlās 6.00. Kad brokastis bija gatavas, viņi modināja pārējos, kas guļ teltīs (tie, kas gulējuši ārā, ja pamazām rosās). Daudzi guļ tik cieši, ka nevar pamodināt. Dežuranti izrauj telšu mietiņus un gaida. Pamazām visi ceļas un taisnā ceļā veļas pie uzklātā galda.



No nometnes izejam plkst. 8.30. Pārejam pāri Uzunkolas upei. Atstājam Aigaram uz zara uzspraustu zīmi. Sākam piegājienu Mirdi-Dalar pārejai. Pa ceļam satiekam vairākas tūristu grupas (šeit ir labas nakšņošanas vietas, daudz malkas). Paejam garām Kičkinekolas un Mirdi upju satecei. Pēc tam dodamies uz Mirdi upes kreiso krastu. Pamazām kāpjam augšup – koku paliek aizvien mazāk.

Pārejam pāri baļķu tiltiņam – šeit atrodas pēdējā ganu apmetne. Netālu no tās atpūšamies un ejam tālāk. Alpu pļavas izbeidzas un sākas akmeņu lauki. Taciņa brīžiem iet pa līdzenu vietu, brīžiem jālīkumo starp lielākiem akmeņiem. Dažviet lecam pāri nelieliem strautiem. Šķiet, ka mugursomas paliek aizvien smagākas, taču mums šodien jānokļūst līdz Mirdi augšējām naktsmītnēm.


Piegājiens Mirdi-Dalar pārejai, Mirdi ieleja.

Pārejas Mirdi-Dalar piekājē šķērsojam Mirdi upi. Lēkājam no akmens uz akmeni pāri mazākām straumītēm, kuras tekot no ledāja apvienojas un veido spēcīgo upes straumi ielejā. Vēl nupat gājām pa puslīdz līdzenu ieleju, bet tagad jākāpj stāvā nogāzē. Apkārt akmeņi vien. Mirdi pāreja labi redzama. Atpūtas brīdī treneris iet izlūkot ceļu starp "auna pierēm" (gludas, ieapaļas ledāju un upju straumju nogludinātas klintis, red.). Atkal ceļam plecos mugursomas un kāpjam augšup. Zaigai, Tomam un Jānim reibst galva. Viņiem tiek atvieglotas mugursomas. Pēc "auna pieru" pārvarēšanas atpūšamies. Treneris atkal dodas izlūkot tālāko ceļu. Kad treneris atgriežas, viņš paziņo, ka pēc 15 minūšu gājiena būs klāt apmetnes vieta. Tas dod spēkus atkal uzsākt iešanu. Par apmetnes tuvumu liecina tukšo sarūsējušo konservu kārbu lielais daudzums. Tieši pirms apmetnes stāvāks kāpiens. Zēni izvēlas taisnāku ceļu pa vieglām klintiņām, bet meitenes iet apkārt labu gabaliņu. Beidzot esam alpīnistu naktsmītnēs. Uzceļam teltis. Treneris atkal dodas lejup pretim Aigaram, bet pēc kāda laika atgriežas bez viņa.

Tā kā malkas šeit nav, vakariņas vāram uz prīmusiem. Garām nāk tūristu grupa un lūdz medikamentus priekš cietušā, kurš nopietni apdedzinājis pieri. Viņi mums pastāsta vairāk par Mirdi pāreju. Satumst. Sāk pūst vējš.

Paēdam un uzliekam vārīt tēju. Kamēr tēja vārās, mēs visi kopā cieši sasēdušies dziedam. Laiks kļūst aizvien nemīlīgāks, vējš pieņemas spēkā, kļūst aukstāks. Tumsā izskatās, ka no pārejas nāk vēl viena tūristu grupa, bet tās ir kalnu kazas, kuras pamanījušas mūs, ziņkārīgi nāk skatīties.

Ejam gulēt. Pirmo reizi guļam uz akmeņiem. Paliekam zem sevis visu, kas daudzmaz mīksts (tajā laikā paklājiņu vēl nebija, tie parādījās pāris gadus vēlāk, red.). Rīt kāpsim pirmajā (Mirdi-Dalar) pārejā. Aigara vēl joprojām nav.

7. augusts – sestdiena

Šīs diena dežuranti Sandra un Aivars ceļas 5.00. Drebēdami no liela aukstuma viņi sāk darboties ap prīmusiem, bet tad atceras, ka nav vakarā saliets ūdens brokastīm, un, paņēmuši prīmusa katliņus, dodas pēc tā. Pēkšņi noskan liels brīkšķis. Tās ir kalnu kazas, kuras pieradušas, ka tām atstāj ēdiena pārpalikumus, ganās naktsmītņu tuvumā. Dzirdēdams troksni, Aivars palaiž pa priekšu Sandru. Vēlāk zēni zobojas par Aivaru, atdarinādami viņu: "Ej, Sandra, tu pa priekšu, paskaties, kas tur ir!"

Dežuranti uzsilda vakardienas vakariņu rīsu zupu, uzvāra tēju un pieceļ pārējos. Paēduši brokastis, gatavojamies Mirdi pārejas pārvarēšanai.

Izejam 7:00, pirmajās 10 minūtēs paceļamies uz Mirdi ledāja kreisās puses morēnas. Tālāk pa taciņu ejam pa morēnas kori līdz pat sniegam. Traversējam sniega nogāzi un izejam iz Mirdi ledāja. Ejam pa ledāju augšup uz otro morēnas saliņu, uzmanīgi apejot plaisas. Tā kā šis ir slēgtais ledājs, tad treneris visas aizdomīgās vietas uzmanīgi pārbauda ar leduscirtni. Pārejas pakājē nonākam pie milzīgas plaisas, kuru var pārvarēt tikai pa sniega tiltiņu. Pārbaudījis to ar leduscirtni un nolēmis, ka tas ir nedrošs, treneris saka, ka plaisa ir jāpārlec. Vispirms pārlec pats treneris, tad pārveļam mugursomas un lecam pāri paši. Turpinām ceļu uz pāreju pa sniega-ledus nogāzi (15-30°). Diānai sāk izpausties kalnu slimības simptomi. Viņas mugursomu atvieglojam. Ne visi apmierināti ar to, ka viņu mugursomas kļūst smagākas. Lai arī ir grūti, visi cītīgi vērojam dabu. 10.00 sasniedzam pāreju. Treneris mums visiem sirsnīgi paspiež roku un apsveic ar pirmās kalnu pārejas iekarošanu.

Uz pārejas gatavojam saldējumu (iebiezinātais piens, ievārījums un sniegs). Tas iznāk ļoti garšīgs. Akmeņu krāvumā ieslēptajā konservu kārbā atstājam zīmīti, ka šeit bijuši jaunie kalnu tūristi no Rīgas.

Lejā no Mirdi-Dalar parejas iet daudz ātrāk. Neejam ierindā, bet izretojamies pa nogāzi. Visapkārt ir sniegs un lejā dodamies šļūkdami un slīdēdami. Stāvākajās vietās ar treneri priekšgalā – uz tās vieta, kur mugura zaudē savu patīkamo nosaukumu. Noejam no ledāja uz kreiso pusi un tālāk ejam pa stāvu akmeņainu nogāzi. Jo zemāk ejam, jo visi paliek mundrāki. Pēc stundas un 10 minūtēm atrodamies pie Dalāra ledus ezera. Aiz Dalāra ezera ledājs vairs neturpinās. Dalāra ezerā peld gaišzaļi ledus aisbergi, no ezera iztek Dalāras upe. Šeit taisām ilgāku atpūtas pauzi, vāram tēju, ieēdam. Pienāk kalnu tūristu grupa no Ļeņingradas, bet mēs dodamies tālāk. Ejam pa taciņu gar Dalāras upi. Uz leju redzami tūri (nelieli piramīdas veida akmens krāvumi, kas kalpo kā ceļa zīmes, orientieri, red.), lai nobirās un akmeņu laukos būtu vieglāk orientēties. Pēc pāris stundām esam jau līdzenākā ielejas daļā. Pēc gabaliņa atkal lieli akmeņi. Brīžiem taciņa tajos grūti saredzama. Akmeņi izbeidzas un sākas alpu pļavas. Sākam meklēt apmešanās vietu. Ap pieciem vakarā sasniedzam daudz maz līdzenu vietu, kur varētu celt teltis, bet te nav malkas un vieta ir visai purvaina. Domas dalās – daļa grib palikt šeit, daļa – iet tālāk. Balsojam, Dodamies tālāk.


Pēc balsošanas ceļam somas plecos un ejam tālāk...

Ceļš ved gan pa brikšņiem, gan pa akmeņiem. Brīžiem taciņa pazūd, jo nevar saskatīt tūrus un mēs nomaldāmies brikšņos. Sāk līt. Ejam jau divas stundas, bet naktsmītņu vietas vēl joprojām nav. Beidzot viena atrodas. Tā gan ir daudz sliktāka par iepriekšējo, bet neko nevar darīt. Steigšus ceļam teltis un uz prīmusiem vāram tēju. Visi esam salijuši un dubļaini. Izrādās, šeit ir ļoti daudz sīku knišļu un odu, kuri kož bez žēlastības. Tik riebīgu odu Latvijā nav!

Pārģērbjamies sausajās drēbēs un ejam gulēt, domādami, kā ātrāk varētu aizmigt. Ralfa telts iemītnieki labu nakti novēlot nodzied sēru maršu. Cerot pēc iespējas ātrāk sagaidīt rītu, aizmiegam.

8. augusts – svētdiena

Pamostamies pirms 8.00. Parasti dežuranti modina pārējos, bet šoreiz – otrādi. Saucam Zaigu un Jāni, lai viņi liek vārīties tēju. No otras telts atskan Ralfa balss, kas vēsta, ka Jānis ir "noslīcis", bet Zaiga ir "pusslīkusi". Izrādās, ka otrajā teltī bija notikuši plūdi. Naktī, lietum pieņemoties spēkā liela telts daļa applūdusi. Lielākā daļa drēbju un guļammaisi ir slapji. Rīts nomācies – cerību tos izžāvēt nav. Sandra no telts izlien slapjiem matiem. Vienīgi Diāna, kas gulējusi pašā vidū, nav cietusi plūdos.



Brokastīs ēdam speķmaizītes un dzeram tēju. Atkal atsākas knišļu uzbrukumi. Interesanti, pa kuru laiku viņi guļ?

Pēkšņi, pārsteidzot mūs visus, ierodas Aigars. Nometnē baigās ovācijas! Brokastojot viņš stāsta par saviem piedzīvojumiem.


Aigars Liepiņš – grupas vadītāja vietnieks. Beidzot!

Pēc deviņiem dodamies tālāk, uzkavēties šajā nemīlīgajā ielejā nemaz nav patikas. Iepriekšējā dienā Diānai bija slikti un viņa kavēja grupu. Šodien viņai iet jau labāk. Naktī daudz lijis, tāpēc visas takas ir slapjas, dubļainas. Šķērsojam upi pa baļķu tiltiņu. Pirms upes ir milzīgs klajums, pilns ar vētrā lūzušiem kokiem. Līdz klajumam ir septiņas dižskābāržu saliņas, kurās ir labas naktsmītnes un malka.

Plkst. 15>30 esam pie Nenskriras un Dalāras upju satecēm. Mums jātiek pāri Nenskriras upei. Šeit agrāk pāri upei bija tiltiņš no diviem baļķiem, - pa vienu varēja iet, pie otra turēties. Tagad palicis tikai viens baļķis, apakšējais. Par laimi, nedaudz augstāk, kādi labi cilvēki nogāzuši pāri upei lielu, zarainu egli. Ejot pa tās stumbru un turoties pie egles zariem visi droši tiekam pāri. Otrā krastā atpūšamies un ejam tālāk. Ejam pa taku augšup kalnā un šķērsojam nelielu pļaviņu. Pēc kāda laika atrodam labas naktsmītnes. Skaista apkārtne. Pretējā Nenskriras krastā redzams liels ūdenskritums. Šeit ir daudz malkas.

Sakuram pamatīgu ugunskuru un žāvējam slapjos guļammaisus, teltis un drēbes. Diemžēl vienam otram tas padodas pārāk "labi" – ir pirmie apdegušie guļammaisi un zābaki ar nedaudz sakusušu zoli. Vakariņās nolemjam vārīt rīsu-rozīņu zupu, pēc tam cept pankūkas uz vārīt tēju. Rīsi ir jau gatavi, bet rozīnes nevar atrast. Gintai rīsi neliekas garšīgi un viņa pieber tiem klāt kakao, - varbūt būs garšīgāki. Visas meitenes un daļa zēnu, ieraudzījuši to, saķēza arī savus rīsus. Rīsi garšīgāki nekļūst, taču jāēd, jo treneris paziņo, ka tie, kas neapēdīs rīsus, nedabūs pankūkas. Kaut kā iemokām iekšā rīsus un ķeramies pie pankūku cepšanas. Liela entuziasma nav. Pēc ēšanas nomazgājam traukus un ejam gulēt. Visi ir ļoti saguruši un ātri aizmieg.

9. augusts – pirmdiena

Šodien dežūrē Toms ar Diānu. Abi dežuranti pieceļas 8.00, bet pārējie ap 9.00. Brokastis vēl nav gatavas. Toms nevar iekurināt ugunskuru. Citi zēni palīdz un drīz vien vārās ūdens tējai un kartupeļu putrai. Brokastojam.

Izejam 11.00. Mugursomas, salīdzinot ar vakardienu, krietni vieglākas. Jāpāriet pāri dažām sīkām upītēm. Ejam, atpūšamies ik pēc stundas. Garām pajāj kāds vietējais iedzīvotājs zirgā, ar bisi uz pleca. Tas ir pirmais vietējais iedzīvotājs, kuru satiekam šajā neapdzīvotajā ielejā. Ejam uz augšu un atkal uz leju. Sākas kārtējie brikšņi, sīku bērzu audzes, kurām šķiet nav gala. Pēc divām stundām nonākam nelielā pļaviņā, kurā satiekam divas tūristu grupas (labas naktsmītnes vietas). Izrādās, ka šeit tek narzāna (minerālūdens) avotiņš. Otrā Nenskriras krastā ir ganu apmetne. Aiz narzāna avotiņa mežs beidzas. Citiem tūristiem par brīnumu mēs šeit ilgi nesēžam, bet uzpildījuši blašķes, dodamies tālāk.


Alpu pļavas Nenskriras ielejas augšdaļā.

Ejam pa taku, tālumā priekšā redzam Čiper-Azau virsotni. Taka kļūst akmeņaina. Pēc divām stundām nonākam līdz labām naktsmītnēm. Tomēr ejam vēl tālāk. Šodien visi ir labā formā, ejam daudz ātrāk. Pēc stundas šķērsojam palielu upi, kas šeit sadalījusies divos atzaros. Alpu pļavas ir palikušas tālu aiz muguras. Kāpjam pa akmeņainu nogāzi, taka paliek aizvien stāvāka. Pēc stundas gājiena redzam vēl vienas labas naktsmītnes, bet arī tām ejam garām. Šķērsojam vairākus morēnu vaļņus, - tajā vietā, kur jābūt ezeram, ir tikai akmeņi. Ezers ir izžuvis. No šejienes mūsu nākošā pāreja ir redzama kā uz delnas. Labas naktsmītņu vietas.

Gatavojamies vakariņām. Pūš auksts vējš. Daži paslēpušies teltī, bet pārējie nezaudē optimismu un pļāpādami pacietīgi gaida vakariņas. Paēdam un ejam gulēt. Rīt priekšā visaugstākā šī pārgājiena pāreja – 3263 metrus augstā Čiper-Azau pāreja.

10. augusts – otrdiena

Šodien dežuranti ir grupas vecākais Ralfs un Edgars. Viņi pieceļas 6.30 un pagatavo brokastis. Pārejas virzienā izejam 8.00. Vēja nav, solās būt labs laiks. Pārejam pāri upei un šķērsojam sniega lauku. Ejam pa akmeņu nogāzi un tālāk atkal pa sniegu. Vienu reiz atpūšamies.


Grupa netālu no 3263 metrus augstās Čiper-Azau pārejas.

Augšā līdz pārejai no naktsmītnēm uzkāpām pa pusotru stundu. Uz pārejas uzstādīts neliels obelisks un daudz piemiņas plāksnīšu kareivjiem, kas krituši aizstāvot un atbrīvojot Kaukāzu no vācu fašistu karaspēka. Šeit pat mēs atrodam arī piemiņas plāksnītes bojā gājušo tūristu piemiņai.

Uz pārejas ir ļoti silts. Saulaina diena, zilas debesis. No šejienes lieliski var redzēt divgalvaino milzi Elbrusu, bet pa labi no tā kaut ko ļoti spožu. Izrādās, tā ir gaisa vagoniņu stacija. Iepriekšējā grupa kopā ar zīmīti ir atstājusi trīs konfektes. Sadalām tās līdzīgi. Saldējumu šoreiz pagatavojam divos prīmusa katliņos. Apēdam, visiem tas ļoti garšo. Tad fotografējamies uz Elbrusa fona. Atstājam zīmīti un šokolādi nākošajai grupai.



No pārejas pa sniega nogāzi dodamies uz ledāja kreiso pusi. Tālāk laižamies lejā pa morēnas valni, apejot ledāja mēli. Pēc 30 minūtēm esam pie labām naktsmītnēm. Aiz tām sākas "auna pieres". Pa taku dodamies lejā, līdz nonākam pie upes. Apstājamies un meklējam vietu, kur varētu tikt pāri. Būvējam aizsprostu, metot akmeņus straumē, lai pa tiem varētu tikt pāri upei. Tomēr ceļu aizšķērso vēl viena upe. Jābrien. Kalnu upju šķērsošana ir bīstama un nav patīkams uzdevums, jo ūdens šeit ir ledus auksts un straume ļoti spēcīga. Sameklējam vietu, kur straume visrāmākā. Pirmais piesakās brist Ralfs. Viņš pārvilks un nostiprinās virves margu. Pēc upes forsēšanas ejam lejup garām brīnišķīgām stāvām melnām klintīm, kas izskatās pēc ērģeļu stabulēm. Taka šeit jau ir samērā līdzena, aiz klintīm nonākam vietā, kur ir liels skaists ūdenskritums. Tālumā redzami koki. Divas stundas ejam pa taku uz leju. Netālu no gaisa trošu ceļa apakšējās stacijas sākas labas nakšņošanas vietas. Apstājamies, uzceļam teltis un sakuram ugunskuru. Dežurantiem daudz darba, jo visi esam izsalkuši. Nepietiek ar makaroniem ar gaļu vien, vajag vēl vārīt zupu, tad vēl saldajā ēdam cepumus un stiklenes, piedzeram tēju. Beidzot jūtamies paēduši un ejam gulēt. Aizmiegam ātri.

11. augusts – trešdiena

Dežuranti Kristaps un Lolita pieceļas 6.30 un drīz ceļas arī Ralfs, kuram jāiet stāvēt rindā un pirkt biļetes uz gaisa trošu ceļa staciju. Pārējie ceļas kad gatavas brokastis. Jānis aiziet nomainīt Ralfu. Paēdam brokastis un ejam pa ceļu uz pacēlāja staciju. Diāna un Zaiga brīvprātīgi paliek nometnē sargāt mugursomas. Ar pacēlāja vagoniņu uzbraucam līdz stacijai "Starij Krugazor". Šeit mēs pamanām izliktu fotogrāfiju, uz kuras uzņemts vecs vīrs ar kalniešu cepuri galvā. Izlasām, ka viņš vēl 110 gadu vecumā uzkāpis 209. reizi Elbrusā.

Tālāk pa trosu ceļu braucam līdz stacijai "Mir". Braucot var redzēt pāreju Čiper-Azau, kuru mēs iepriekšējā dienā pārgājām, kā arī apkārtējās virsotnes: Nakru, Čiper-Azau, Mazo un Lielo Donguz-Orunu, Čegetu un Terskolu. No stacijas "Mir" ir jau gatavs krēslu ceļš, bet tas diemžēl vēl nav nodots ekspluatācijā. Līdz "Prijut 11" kāpjam 1 stundu un 20 minūtes. Pa ceļam apdzenam vairākas tūristu grupas.


Dodamies uz "Prijut 11" apmetni, kas atrodas 4100 metru augstumā.

Kad uzkāpjam līdz apmetnei, dodamies tai garām un pakāpjamies vēl augstāk. Augstākajā vietā treneris apsveic mūs ar uzkāpšanu līdz 4200 m augstumam. Katrs no mums saņem "Prijut 11" nozīmīti kā pierādījumu tam, ka mēs esam tur bijuši. Fotografējamies, ēdam šokolādi un konfektes piedzerot ūdeni no blašķēm. Lejā skriešana iet ātri.


Viens foto arī pie pašas "Prijut 11" apmetnes.

Ir ļoti skaists laiks, silts, saule karsē un varam uz brīdi novilkt pat kreklus. Noskrējuši līdz gaisa vagoniņu stacijai "Mir", mazliet atpūšamies un dodamies apskatīt muzeju, kura ekspozīcija stāsta par kaujām Elbrusa apkārtnē. Muzeja eksponāti stāsta par alpīnistiem – brīvprātīgajiem, kas no visām padomju zemes malām bija sabraukuši, ka apturētu fašistu armiju un atbrīvotu Kaukāzu. Daudzi no viņiem bija labi pazīstami alpīnisti, kas uzkāpuši ne vienā vien grūtā virsotnē. Viss bija tāpat, tikai šoreiz vēl bez leduscirtņa katram rokās bija arī automāti. Šie vīrišķīgie cilvēki paši cīnījās un mācīja arī citiem kareivjiem kalnu kāpšanas tehniku. Viņiem bija liela nozīme, veicot daudzas kauju operācijas, jo viņi uzbruka ienaidniekam no tās puses, kuru fašisti uzskatīja par nepārejamu. Šeit tika sagrauta izslavētā vācu jēgeru divīzija "Ēdelveiss". Apskatījām ieročus un pārējos eksponātus. Žēl tikai, ka muzejs ir tik nolaistā stāvoklī. Iegriežamies kafejnīcā, kura arī ir ļoti bezgaumīgi noformēta.

Ar gaisa vagoniņiem nobraucam lejā. Atgriežamies apmetnes vietā, pa ceļam vēl apēdot pa šašlikam. Novācam nometni, sakārtojam mugursomas un dodamies uz 2 km attālo Terskolu. Ejot pa ceļu ātri nonākam ciemā. Tur mēs papildinām pārtikas krājumus. Kafejnīcā izdzeram pa vairākām glāzēm tējas. Tējas izsniedzējs jautā, no kurienes mēs esam, atbildam, ka no Latvijas. Tad viņš stāsta, ka esot tur karojis un draudzīgi nosauc Ralfu par lielo partizānu, bet Kristapu par mazo partizānu. Sarunājam autobusu, kas mūs aizvedīs līdz alpīnistu nometnei "Baksāna". Pabraucam garām viesnīcai "Itkols" un restorānam "Narzāns". Pēc 20 minūtēm esam pie alpīnistu nometnes. Pie tās ieejas apskatām alpīnistu kapsētu. Klusuma brīdis. Ejam iekšā nometnē. Pretim nākošie alpīnisti brīnās par mūsu kareivīgo stāju un vaicā, kurp tālāk mēs iešot. Pastāstām. Nometnē mūs jau gaida Latvijas alpīnistu sporta biedrības "Daugava" instruktors Pēteris Auziņš. Gaidot mūs viņš jau ir izkurinājis pirti. Tā ir ļoti skaista guļbaļķu (ar sūnu pildījumu starp baļķiem, kā Latvijā) būdiņa pašā upes krastā. Pēteris parāda mums naktsmītņu vietu. Mēs ātri uzceļam teltis, kārtojamies un ejam uz pirti. Lāvas telpa nav ļoti liela, tajā var vienlaicīgi sasēsties kādi pieci cilvēki. Kamēr meitenes mazgājās, zēni ar treneri un vēl citiem latviešiem priekštelpā pie galda gaida savu kārtu un dzied latviešu dziesmas. Kad iznāk meitenes, iet iekšā zēni. Pēc karsēšanās no pirts pa taisno lecam ar akmeņiem izbūvētā baseinā, kurā ūdens ieplūst no kalnu upes. Pēcāk ejam atpakaļ uz apmetni, ir jau ļoti tumšs. Dežuranti gatavo vakariņas, kopīgi paēdam. Vēl ilgi sēžam pie ugunskura un pārrunājam šīs dienas iespaidus. Gulēt aizejam ļoti vēlu.

12. augusts – ceturtdiena

Ceļamies 8.00. Paēdam un notiek kopīgā inventāra svara pārdalīšana. Sadalījuši svaru, sakārtojam mugursomas un dodamies ceļā. Izejam cauri alpīnistu nometnei. Atvadāmies no instruktora Pētera Auziņa, pateicamies par viesmīlību un pirti. Pa taciņu gar upi dodamies uz Čegetas pusi. Nonākam pie narzāna avota. Tas ir ļoti neglīts – no betona nāk ārā norūsējusi dzelzs caurule, pa kuru spēcīgā strūklā šalc narzāns. Nedaudz atpūšamies, nogaršojam minerālūdeni. Tālāk ejam līdz Čegetai pa ceļu. Laiks sāk apmākties.

Čegetā apstājamies pie tirgus. Pērkam un ēdam augļus. Daži nopērk arī vietējos adījumus, kas ir ļoti spalvaini un smaržo pēc kazām. Jānis ar Ralfu sagādā benzīnu prīmusiem, un mēs varam doties augšup kalnos.

Nelielu ceļa posmu braucam augšā ar trošu krēslu pacēlāju. Sēžam krēslos uzlikuši uz ceļiem mugursomas. Braukt ir interesanti, taču pa ceļam sāk līt lietus. Uzbraucam līdz kafejnīcai "Ai", tur kādu brīdi uzkavējamies sasildoties un pārģērbjoties iešanai. Tālāk pa taciņu dodamies uz Donguz-Orun Ziemeļu apmetnes pusi. Laiks ir ļoti nemīlīgs, pūš auksts vējš. Pēc stundas nonākam pie pieminekļa komjauniešiem, kas cīnījušie Lielajā Tēvijas karā Kaukāzā. Pa kreisi no mums paliek skaists, spilgti zaļš Donguz-Oruna ezers. Apkārtējās virsotnes ir miglā. Mēs apdzenam velo tūristu grupu no Igaunijas un priecājamies, ka mums jānes tikai mugursomas. Pa stāvu taku ejam uz priekšu, ejam ātri, jo mugursomas ir vieglas un aklimatizācija laba. Netālu no Ziemeļu apmetnes, blakus Mazajam Donguz-Oruna ezeram apstājamies un ceļam teltis. Ginta vāra uz prīmusiem tēju, bet Diāna ar Zaigu sēdēdamas teltī smērē maizītes. Par spīti aukstajam vējam visi pārējie ir ārā, optimisms grupā liels. Izdomājam dažādas spēles, kas saistītas ar kustībām un skriešanu, lai varētu mazliet sasildīties. Paēduši vakariņas, bēgam gulēt.

13. augusts – piektdiena

No rīta pieceļamies 7.00. Šodien jāpāriet trešā, šī pārgājiena pēdējā pāreja. Rīts ir saulains un mēs ceram uz labu laiku. Paēduši brokastis dodamies ceļā. Sākumā kāpjam pa akmeņiem, pēc tam pa stāvu sniega nogāzi – apakšā zem mums paliek Mazais Donguz-Oruna ezers. Ejam gar ledāja labās malas morēnu.


Ceļā uz 3161 metru augsto Donguz-Oruna pāreju.

Arī šodien apdzenam igauņu velotūristus, kas nes gan mugursomas, gan velosipēdus. Pūš vējš, bet pagaidām vēl auksti nav. Jau 9.05 esam uz pārejas. Tur ilgi nekavējamies, jo visapkārt ir mākonis un pūš ledaini auksts vējš. Sniega šeit nav, saldējumu nolemjam ēst zemāk, otrā pusē pārejai. Atstājuši zīmīti, nofotografējušies, dodamies dienvidu virzienā uz leju, no sākuma pa nobirām, tad pa sniega nogāzi.


Uz pārejas mūs ieskauj nemīlīgs mākonis, pūš auksts vējš, ilgi neuzkavējamies.

Sniega nogāzei beidzoties apstājamies. No skriešanas visiem karsti. Mazliet uzspīd saule. Sākam gatavot saldējumu – šoreiz jau spainī. Ēdam to kopā ar ievārījumu. Visiem paliek mazliet vēsi, taču saldējums tiek noēsts. Dodamies tālāk uz leju pa stāvu, akmeņainu nogāzi. Pēc stundas izejam alpu pļavās. Taka traversē kreiso nogāzi un izved pie Nakras upes. Vēl pēc stundas nonākam pie ganu apmetnes. No vietējiem uzzinām, ka esam uz pareizā ceļa. Pēc pusstundas nonākam pie krūmāju robežas. Pēc tam sākas stāvs un garš nolaišanās ceļš, kur ir gan akmeņi, gan krūmi. Uzreiz redzams, ka te ir Kaukāza kalnu Galvenās grēdas dienvidu nogāze, stipri līdzīga Dalāras ielejai. Ap 12iem esam pie ūdenskrituma, kuram blakus ir labas naktsmītņu vietas. Ūdenskritums ir ļoti skaists – ūdens brāžas pāri vairākām kaskādēm. Visi grib pie tā nofotografēties.



Tālāk dodamies pa taku uz Dienvidu apmetni "Nakra". Taka drīz pāriet ceļā, kuru izmanto kokmateriālu izvešanai. Pēc stundas esam klajumā, kurā strādā mežstrādnieki. Viens no viņiem aizved mūs līdz nelielam narzāna avotam. Minerālā ūdens avots strauta akmeņus un apkārtējo koši zaļo zāli iekrāsojis spilgti oranžā krāsā. Padzērušies dodamies tālāk.


Atpūtas brīdis mežstrādnieku auto izdangātā ceļa malā.

Paejam garām tūristu bāzei. Pēc stundas esam pie Dienvidu apmetnes "Nakra". Apmetamies šeit un iekārtojam naktsmītni. Treneris aiziet uzzināt par autobusu, kā arī nedaudz papildināt pārtikas krājumus. Gatavojam vakariņas. Pēc stundas atgriežas treneris ar pavadoņiem un pastāsta, ka veikals ir ciet, taču maizi un cukuru, samaksu pretī neņemot, viņam uzdāvinājuši ģeologi, kuru ekspedīcija šeit strādā. Autobuss no Dienvidu apmetnes atiešot rīt, 8.00. Vakarā nežēlojam malku ugunskuram un ēdamo vakariņām, jo rīt mēs jau būsim Suhumos pie Melnās jūras!

[ FOTO GALERIJA]

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv