Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Slēpēm "Nē!" jeb VX Koksineļu izpildījumā

Autors: Edgars Briedis (www.koksinels.lv)
Foto: Kristaps Liepiņš un no komandas "Koksinels" arhīva
2011. gada marts, Rīga

Nu tā… Kad kājas ir nedaudz rimušas sāpēt, un vilka ēstgriba ir remdēta, tad beidzot var arī atskatīties uz sasniegtajām virsotnēm! Iet distancē ar slēpēm?! Ja kāds to būtu pajautājis Anniņai pirms ziemas VX-a, tad jautātājs labākajā gadījumā būtu saņēmis kādu asu vārdu pretī, bet sliktākajā – ar to pašu slēpj zābaku. Bet nu visu pēc kārtas.

Gaidāmajām sacensībām noskaņojāmies jau laicīgi, un apziņa, ka tā nebūs nieka pastaiga, bija skaidra. Arī tas, ka distancē jādodas kājām, likās pašsaprotami. Neesam tie izveicīgākie slēpotāji (tagad gan esam!!!) – visiem tikai kreisā soļa slēpes, dzirdētie stāsti par Vidzemes jūrmalas akmeņaino krastu, kas nav tā piemērotākā slēpošanai, un tad vēl Randu pļavas… – tas viss nepieļāva domu, ka mēs varētu doties trasē ar slēpēm. Bet tomēr slēpojām!

Pēdējā dienā mani nepameta doma, ka būtu vērts slēpes vismaz paķert līdzi un tad uz vietas izvērtēt, kas un kā. Ilmārs un Baiba bija ātri pierunājami, tā, ka atlika vien Anniņas pārliecināšana. Tika dota zaļā gaisma slēpju paņemšanai, bet ne slēpošanai. Arī tas jau bija daudz!

Turpceļā spēcīgi putina lipīgs sniegs, ārā pieturas viegls plusiņš. Kristapa komentārs par došanos ar slēpēm trasē – fiftī / fiftī. Uzvelku slēpes un dodos nelielā testa braucienā. Dziļajā sniegā slīdamība nav tā labākā, toties negrimst tik ļoti, kā stājoties uz tā ar zābakiem. Pielaužu arī meitenes izmēģināt slēpes. Kā tūrisma eksperts, Baiba arī ir par slēpēm, taču Anniņa, lai arī jau domīga, taču joprojām nav par.



Pienāk brīdis, kad pieteikuma anketā jāizvēlas starp kājām un slēpēm. Apkārtējās komandās valda totāls antislēpju noskaņojums. Meitenes met monētu – uzkrīt "kājas", taču joprojām šaubāmies. Man apnīk mūsu neizlēmība, tādēļ apvelku anketā "kājas", atstāju Baibu un Annu domīgi stāvam pie tiesnešu galda ar to papīru rokās un dodos krāmēt distances somu. Pēc brītiņa meitenes pienāk un paziņo mūsu likteni – Slēpojam! Nu moins…



Kā izrādās, tad no 27 komandām ar slēpēm distancē dodas tikai 3 komandas, ieskaitot mūs. Nedaudz nepamet ieberziena sajūta, bet vai tad pirmo reizi ar pīpi uz jumta?!



Starta salūts un viss sākās! Sākumā jāsameklē daļa no distancē meklējamajiem punktiem, atrisinot lapiņu kolāžu, un daļa no atbildes meklējama dzirnavu tornī. Lampiņoto cilvēku bars uz brīdi skaisti noštopē Ainažu šoseju un tad sāk spietot gar dzirnavu mūriem. Jāuzteic komandas biedru vērīgums un apķērība, jo vieni no pirmajiem sazīmējam trūkstošos punktus.



Vēl drusku un esam jau uz slēpēm, un, spriežot pēc esošās slēpju špūres, dzenamies pakaļ vienai no slēpotāju komandām, kura startā ir bijusi ātrāka par mums. Uz līča mūs sagaida nepatīkams pretvējš. Silta dzēriena malks, pāris kumosi šokolādes batoniņa un slēpojiens var sākties.

Krasta joslā sniegs nav pārāk dziļš, kas atvieglo gājienu gan mums, gan kājnieku komandām. Drusku bažas dara orientēšanās, jo uz krasta līnijas tumsā jāsazīmē īstā vieta, kur doties dziļāk krastā meklēt kontrolpunktu. Pasākumu interesantāku dara arī tas, ka kartes nav pirmā svaiguma. Pietuvojamies vietai, kur jāsāk domāt par došanos iekšā krasta krūmos pēc KP. Diemžēl nostrādā bara instinkts un sekoju iemītām pēdām, un ar to sākās mūsu maldīšanās. Domas dalās par mūsu atrašanās vietu kartē. Pilns ar visādiem grāvjiem, kas tikai prātu jauc. Šaudamies turp un atpakaļ pa ceļu, bet nekā… Sarodas arvien vairāk apmulsušu komandu. Tiek iemītas arvien jaunas ziloņtakas, bet trakākais ir tas, ka tās visas ved tikai dziļākos neceļos. Reāli norokam laiku un, neatraduši punktu, dodamies tālāk. Pēc brītiņa saprotu, ka esam meklējuši stipri par ātru, bet nu esam pašāvuši garām un griezties atpakaļ vairs negribas.



Aiz muguras 19 km un esam pievarējuši trešo daļu kartē redzamā ceļa, kā arī pirmais speciālais uzdevums sasniegts. Jāpārvar upe, uzsienot pārceltuvi no līdzpaņemtās virves. Lieti noder Baibas padomi virvju lietās.



Pa tiesnešu virvi dodos pāri, kā pirmais ar domu nostiprināt mūsu virvi. Pa lielam sanāk tāda mudīšanās ar to siešanu, tad virvi nevaram pārsviest, tad gals pa īsu, tad koks par tālu –damnnit! To paveicam diezgan tūļīgi, bet sekmīgi. Pie sevis izdaru secinājumus, ka jāatkārto pārceltuvju siešana, jo jūtu, ka pietrūkst prakses.



Caur piekrastes māju pagalmiem izmaldamies atpakaļ uz jūras krastu. Tuvojās rīts, stipri sāk nākt miegs. Prātā jaucās, visādas cīņas sparu graujošas, domas – silts ēdiens, gulta, atpūta… ehzzz. Nāk prātā sen jau kā gūtā atziņa – tas viss ir tikai cīņa ar sevi. Bez garām pauzēm turpinām ceļu, lielākoties klusējot. Jāatzīst, ka ja nebūtu priekšā skrejošo komandu, tad šaubos vai būtu pamanījis slēpto SL 3, jo uz to norādīja pēdu virziena maiņa nevis mana iemigusī modrība.



Sasniedzam KP, kuru mēs droši varam dēvēt par pagrieziena punktu mūsu tālākajai virzībai. Iemesli laikam ir vairāki – pa nakti iemācījāmies slēpot, parādījās pirmā rītausmas jeb cerību gaisma, kā arī tas, ka viena no man nezināmām kājnieku komandām sacienāja mūsu komandas meitenes ar dzērienu "Pipariņš". Paldies šai komandai, jo turpmākais ceļš tika veikts ar ātrumu, kas radīja izbrīnu pat mums pašiem. Un kā apgalvo Baiba, tad viņa par godu šai komandai sacerējusi pat odu, kas skanējuma un lirikas ziņā atgādināja dziesmiņu "Ak, eglīte".



Bet atpakaļ pie actiona… Kompaktā un raitā slēpojumā vienu pēc otras sākām apdzīt ejošās komandas. Sākumā tās nesteidzīgās un nedaudz vēlāk jau tādas, kuru solis mērķtiecīgāks. Ja es būtu starp ejošo komandu dalībniekiem, tad noteikti skatītos uz mums ar baltu skaudību, jo mūsu pārvietošanās ātrums turas tā ap 7 – 8 km/h. Otrajā SU uzzinām, ka pirmā slēpotāju komanda šeit bijusi 3 stundas pirms mums, savukārt otra turpina ceļu nepilnā sastāvā. Šajā uzdevumā izdodas pagozēties foto objektīvu gaismā, jo par prieku sev un citiem pārvaram virvju trasi ar slēpēm kājās, kas no malas noteikti izskatījās visnotaļ amizanti.





Tālāko ceļu jau spārno sajūta, ka varam cerēt uz kādu godalgu. Liels ir mūsu pārsteigums, kad satiekam abas pārējās slēpotāju komandas sēžot mežā netālu no nākošā meklējamā KP. Tas rada papildus cīņas sparu. Drusku pamaldāmies, meklējot KP, un minētajām komandām izdodas atrauties, taču nepaiet ilgs laiks, līdz visi kopā dzenam slēpju špūri. Drusku paslēpojam vienā solī līdz saprotam, ka varam ātrāk un Koksineliešu meitenes rāda, ka slēpot spara mums netrūkst, un mūsu tīms raitā solī dodas garām pārējām komandām pretī baltajai tālei.



Esam klāt pie pēdējā KP, kurš noslēpts dziļāk piekrastes mežā. Te mums jāizšķiras – doties meklēt KP un neiekļauties kontrollaikā, vai doties maksimālā ātrumā uz finišu, ņemot tikai punktus, kuri ir pa ceļam. Izšķiramies doties tālāk. Atlikuši vēl kādi 18 km līdz finišam, kā arī jāapiet Salacas ieteka pa pilsētas tiltu, kas prasa savu papildkilometru.



Pie Salacas mola uztaisām 5 minūšu ēšanas pauzi, jo enerģijas rezerves strauji rūk. Pie mums piestāj viens solīda vecuma vīrs, ar kuru Ilmārs aizsāk sarunu par ledu ostas kanālā, kokmateriālu eksportu un citām pasaulīgām lietām. Mūsu neikdienišķais paskats piesaista Salacgrīviešu uzmanību, kad ar slēpēm pār plecu dodamies cauri pilsētai.

Par laimi Kuivižu osta ir aizsalusi, kas ļauj mums aiztaupīt liekus kilometrus, tādēļ strauji tuvojamies KP 5, kurš slēpts putnu novērošanas tornī. Ceļā uz to novērtēju slēpju priekšrocības, jo tās palīdz šķērsot niedru audzi sausām kājām, kas nav izdevies kājnieku komandām. Laikam nogurums liek manīt, jo uzskrienu augšā tornī meklēt KP, tā vietā, lai ievērotu to piestiprinātu pie koka konstrukcijām. Ar slēpju zābakiem kājās jūtos ne visai pārliecinošs kāpējs, taču pie KP tieku lieki nekavējoties. Nu vairs atlicis tikai pēdējais kontrolpunkts un speciālais uzdevums, kam atvēlētas tikai 30 minūtes no kontrollaika. Pēdējie kilometri liekās ļoti gari. Vien uzmanību nedaudz novērš pūķotāji, no kuriem viens ar dēli zem kājām līgani slidinās pa balto klajumu. Ātruma ziņā mums ir uz ko tiekties… Sasniedzam pēdējo KP. Gan KP gan SU abi sasniedzami kāpjot paaugstu kokā. Izšķiros kāpt bez drošināšanas un paļauties uz saviem kāpšanas skiliem, jo sistēmas vilkšanai nav laika – līdz kontrollaika beigām 9 minūtes. Drusku pārgalvīgs izgājiens, bet šie ir tie brīži, kas ikdienu atšķir no neikdienišķā. Maksimāli jākoncentrējas uz katru kustību, it sevišķi uzmanīgi jāliek kājas, jo šeit slēpju zābaki ir galīgi nevietā. Pa priedes zariem diezgan veikli tieku līdz punktiem un nu vairs tikai finiša spurts.

Sakopojam neesošās enerģijas rezerves un lidojam uz finišu. Anniņa vēl pamanās noslēgt distanci ar skaistu kritienu uz ledainā ceļa, jo slēpes novaldīt nav viegli, taču par spīti visam finišējam kontrollaikā - 16:00. Tātad distancē esam pavadījuši tieši 18 stundas. Yes! Pašiem grūti aprakstāms prieks par paveikto. :)



Uzvaras maltīte garšo fantastiski! Drīz arī mūsu suporttīms Pētera personā ir klāt. Vēl tikai uzvaras lauri un šampis par dalīto ½ vietu slēpju klasē un, tad jau arī mājup! (Gulēt!)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv