Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Потерял сознание, очнулся — гипс...*

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]
Foto: Armands Krauze, Gatis Graustiņš un Normans Graustiņš
2011. gada marts, Rīga

Nu labi, izstāstīšu ar. Viss bija šitā. Armands savaņģoja mani, manu dēlu Gati un vēl kādus 10 degunus braukt slēpot uz Zviedriju. Tā vieta Åre saucās (Izrunā Ore, ar garo OOO un uzsvaru uz e). Īsāk sakot, piedzīvojumi jau sākās, kad izbraucu no mājas. Pēc 200m nosprāgst Opelis. Labi, ka tā, - Gatis aizskrien pēc otras mašīnas, fiksi pārmetam mantas, Opeli šnorē uz māju un laicīgi paspēju uz prāmi. Ceļojuma maršruts: Rīga - Stokholma ar prāmi; Stokholma - Are (ap 700km) ar auto.

Prāmis iziet pa Daugavas vārtiem jūrā un es pamāju ar roku dullajiem, kuri tādā vējā un salā stāv uz ziemeļu mola. Kā jau esmu reiz teicis – latvieši ir jūrniek taut.



Klabinot zobus no prāmja vēlreiz nopētu kuģus, gar kuriem bijām pāris dienas atpakaļ lidojuši (video ar šo lidojumu var noskatīties arī vortāla aktuālo video lapā, red.). Prāmis ledu grauž bez problēmām, un mēs tik rauj rumu.



Uznāk tumsa un Armands atrod vienu tukšu restūzi, kurā uzguļoties uz priekšējās palodzes var redzēt, kur brauc prāmis. Baigais prožektors izgaismo ceļu. Priekšā gluži kā pļava, nekādu kuģu ceļu, nekādu pazīmju, ka tā būtu jūra. Prāmis mauc baigajā ātrumā un dreb vien graužot ~50cm biezo ledu. Vilks viņu zina priekš kam tas prožektors, laikam kuģa žurnālā jāieraksta cik makšķerniekus sabraucis.

Vakarā ir kabarē ar autentiskiem kubiešiem un uz prāmja satieku vēl divus pilotus – Mārtiņu un vēl vienu, kura vārdu toč’ neatceros. Sorry vecais. Pakaitinu šos ar tēzi, ka man ir līdzi spārns.



Nākamā diena paiet busiņā uz Ori. Navigators gan mūs vienā brīdī pamanās aizvest pa taisnāko neceļu, kurš ir ledū kalta grantene. Armanda mašīnai vismaz ir radžota riepa, bet busiņa pasažieriem jāpaļaujas uz šofera māku. Abiem šoferētājiem uznāk dullums un viņi sāk iejusties kāda Somu rallija personāžā. Pasažieri sadalās divās grupās – vieni lūdzas, bet otri draud šoferiem. Tas ilgst līdz brīdim, kad straujā līkumā pretī nāk cits auto un Armands strauji raujot malā pamanās tikt šķērsām ceļam ar auto pakaļpusi arot sniega valni. Par laimi bampers paliek vietā un arī stūres vīri biškuc prātīgāki.

Iebraukuši ciematā nevaram saprast vai slēpes nest uz istabiņu vai atstāt automašīnā. Dzirdēti stāsti, ka Čehijā pa nakti "iztīrītas" autobusu bagāžas telpas. Tomēr secinām, ka šeit tas nevarētu notikt, jo cilvēki slēpes vienkārši iesprauž pie mājas sniega kupenā un tā arī atstāj līdz rītam. Skandināvija tomēr.



Pirmo dienu slēpojam, pēcpusdienā sameklējam vietējo lidotāju klubiņu un apjautājamies par lidošanas iespējām. Vietējie saka – laiks nav lidojams. Parāda pie pamales virs kalniem mākoņu "cepures" un saka, ka pie šitādām lidot nedrīkst. Jautāju kādēļ, bet viņam mans jautājums liekas stulbs. Pienāk cits pilots un saka - "Šite, vecīt, lido baigi daudz acro piloti. Ja nelido neviens no viņiem, tad lidot toč’ nevar. Šitie mākoņi tevi uzraus tādā augstumā, ka fig’ lejā tiksi!" Savukārt man viņa doma par lejā tikšanu liekas muļķīga, taču atceros, kā Mišam iekš Livigno nācās mest rezerves izpletni, jo nebijām klausījuši kādu vietējo, un saku, ka visu sapratu.



Nākamajā dienā slēpojam. Maucam ar Gati pa visādām trasēm un secinu, ka viņš tepat Latvijā pa Riekstukalnu ir tā satrenējies, ka vairs nevaru viņu noķert. Laiks no lidošanas viedokļa man liekas itin labs, taču vietējie nelido. Vakarā rakājos pa internetu, meklēju kādēļ pie šiem mākoņiem (Lenticularis) nedrīkst lidot, bet vienīgā vieta, ko atrodu, ir šī kluba ieraksts, ka pie šiem mākoņiem nedrīkst lidot Orē. Varbūt viņiem ticība tāda, vai?

Trešajā dienā laiks kā puķīte. Lenticilaris arī vairs nav redzami. Pirms pusdienām gan uznāk sniegputenis, taču drīz pāriet un nu pūš viegls vējiņš pret kalnu. Vietējie tomēr nelido. Atceros otru gadījumu: Ceilac (Francija) ciematā, kad visi vietējie nolaidās un mēs aiz piesardzības arī, jautāju vietējam, kādēļ vairs nevar lidot, bet viņš saka: "Man uz darbu jāiet..."



Akurāti vēroju laika apstākļus un nospriežu, ka pēcpusdienā mēģināšu lidot. Paņemam ar Armandu ekipējumu, uzbraucam uz 500m augsto startu (otrs starts ir 1000m) Redzam, ka kalnā ir parādījies "kalduns", bet nu izcili stulbā vietā, pie pašām pacēlāja drātīm. Mēs paejam nostāk no pacēlāja, atrodam brīvu skaistu laukumu un cilājam spārnus. Armands visu ziemu nav pat stropes rokā turējis. Saku, lai viņš patrenējas uz zemes, bet es mēģināšu lidot. Paceļos – laiks super! Protams, ka nekāda cēliena nav, bet par to mierīgs un gluds. Virs nolaišanās laukuma uztinu pāris spirāles (rotācija, straujš pagrieziens vairāk par 360 grādiem), uztaisu pa vingoverim (Wing Over - spārna sāniska šūpošana), bet augstums krītas mazāk kā parasti. Norakstu to uz ziemas blīvo gaisu un sataisu vēl pāris dziļu vingoveru, lai tiktu nosēšanās laukumā, pie kura stāv vietējie lidotāji. No pēdējā sasvēriena spārns vairs negrib uzņemt ātrumu un jūtu, ka neizdosies piezemēties ar glanci. Nu ieraugu, ka nosēšanās laukumu klāj tīrs ledus, no jaunās ultravieglās iekares neizdodas īsti izkārties un atsitienā man kājas pa gaisu - nošļūcu uz dibena. Cemmīgs par tādu izgāšanos zviedru priekšā sametu visu ātrajā somā un pacēlāja trulītī iekšā. Vēlāk sāku domāt, ka vainīgs bija nevis ziemas biezais gaiss, bet mana ultravieglā iekare, kā rezultātā 6-7 kg no kopējā svara nost, tādēļ spārns lido lēnāk un uzvedas savādāk.



Kalnā uzbraucis redzu, ka zviedri laiž savus mācekļus lidot. Paceļamies abi ar Armandu un nolaižamies pa skaisto vēlreiz lejā. Cenšamies paspēt uz vēl vienu lidojumu, jo 16:30 slēdz pacēlājus un palikušas tikai dažas minūtes. Pēdējā brīdī tiekam vagoniņā un laimīgi braucam augšā. Tad vagoniņa logs iesvilpjas. Tas man īsti nepatīk, bet jābrauc vien līdz galam. Augšā mūs sagaida pamatīgs vējš, turklāt paralēls kalnam. Pacēlāja uzraugs jautā, kā mēs tiksim lejā, jo slēpju mums nav. Saku, ka gan jau izdomāsim, jo pat viņam skaidrs, ka lidošanas vairs nav. Aizčāpojam uz savu pacelšanās laukumu un izmetam sniegā spārnus, gadījumam ja vējš uz brīdi aprimstas. Galvenais būtu pacelties un attālināties no kalna, jo ezers ir bezgalīgi garš, tādēļ nolaisties var jebkur. Vējš tomēr pieņemas spēkā un paiet vairākas minūtes līdz sapakojam Armanda spārnu tā, lai to neaiznes vējš. Manējais pagaidām paklausīgi guļ čupiņā. Nu jau vējš sāk vilkt sniega vērpetes un es to vērtēju virs 10 m/s. Apguļos uz spārna čupas, jo vējš to sāk pluinīt un nav īstais brīdis to kārtot. Sāk snigt. Sniegs cērt ar tādu ātrumu, ka uzlieku slēpošanas brilles, jo citādi dur acis ārā. Domāju, ka nu jau ir visi 15 m/s. Nospriežam, ka nav jēgas uzreiz iet lejup, jo nav jau starpības vai iesim pusstundu ātrāk vai vēlāk. Ja laiks neuzlabosies, tad tāpat cita varianta nebūs. Saku Armandam, ka esmu šīs dienas vērojis laiku un visstiprākās brāzmas bija tieši pirms sniegputeņa sākuma. Parasti mākonī iekšā arī ir mierīgāk, nekā tieši zem mākoņa. Izsaku versiju, ka varbūt putenī izdosies pacelties. Vējš patiešām drusku pierimst, bet nu esam pašā mākonī un redzamība ir labi ja pārdesmit metrus. Paliek mitrs un man sāk nopietni salt. Tinos paraplāna ātrajā somā. Saku Armandam, ka sliktākajā gadījumā es varu šitādā laikā lidot, jo man ir GPS, kur piezemēšanās laukums atlikts. Esmu jau Indijā mākoņos "gājis pēc priboriem", nekas patīkams nav, bet darīt jau var. Ir doma, ka es varētu piesiet sev Armanda ekipējumu, lai viņam vieglāk nokāpt. Atceros, ka Gatis sēž kaut kur lejā. Uzzvanu un jautāju par redzamību. Viņš paspēj pateikt, ka vismaz pārsimts metrus varot redzēt un viņa mobilajam beidzas baterija. Izdomājam, ka varam piezvanīt kādam uz ciematu, kur dzīvojam. Ineta atbild, ka bijis gan dziļš putenis, bet nu jau varot kalnus redzēt. Putenis nāca tieši no mūsu mītnes puses, tādēļ uzgavilējam, ka atliek tikai gaidīt.

Saku, ka jāsāk pekelēties, jo "logs" var būt neliels. Sākam piņķerēt stropes un līst iekarēs. Paceļu galvu un ieraugu skaistu saulrietu pār kalniem. Sniega mākonis strauji attālinās un visapkārt dzidrs gaiss. Pūš viegls vējiņš. Paceļam spārnus un gandrīz reizē nostartējam. No prieka kliedzam viens otram. Kalnā bijām sēdējuši vismaz stundu. Nolaižamies, un drīz vien visi esam siltā istabā. Paceļam graķi par veiksmīgu dienu! Vēl brīdi pašiem neticas, ka esam "atgriezušies", jo kalnā pesimisms bija visai liels.

Ceturtajā dienā laiks vēl skaistāks un nolemjam lidot jau pusdienas laikā, tādēļ no rīta kārtīgi žmiedzam ar slēpēm pa trasēm. Velkam ar Gati pa tādām šaurām trasītēm cik nes. Vienā brīdī pamanu, ka kaut kur pretī pazib spīdoši lukturi. Par cik trase te ir kādi 8-10 m plata, tad garām sniega motociklam tikt nav problēmu. Šajā vietā tieši pēdējais stāvums pirms lēzena gabala, tādēļ parasti tur izspiežam maksimumu. Tikko "pārlidoju" pār paugura kanti, ieraugu savā priekšā retraku (sniega traktoru), kurš aizņem vismaz pusi trases. Rēķinu, ka tīri teorētiski es varētu griezt uz līkuma iekšējo malu, taču ja neizgrieztu, tad es vienkārši pieliptu pie viņa šķūres. Ievērtēju, ka trases ārējai malai nav kantītes un vienkārši izlidoju pa taisno no trases. Maucu grabēdams kādus 100 m pa apledojušo "brīvo" sniegu un tieku atpakaļ trasē. Ar acs kaktiņu vēl paspēju ieraudzīt, ka Gatis daudz nedomādams dara to pašu.



Šodien vietējie jau lido. Es arī izbraucu uz augšējo startu, taču vējš ir kļuvis stiprāks, gandrīz kā vakar. Atkal brīdi paguļu uz spārna, nogaidu nelielu rāmumu un ceļos gaisā. Vējš tomēr ir baigi stiprs. Praktiski stāvu uz vietas. Ceļ gan labi. Aiz manis dažus simtus metrus augstāk ir kalna spice. Uz turieni ved par 3,50 Ls, rēķinu, ka varētu šo summu ieekonomēt uzlaižoties līdz tai, tikai ja pārpūtīs pāri, tad gan ziepes – veselu dienu čāpošu atpakaļ. Cenšos tikt uz ielejas pusi, bet netieku uz priekšu – vējš par stipru. Tīšām ielaižos pacēlāja ēkas turbulī, lai mani nosviež zemē, jo citādi vējš pret kalnu ceļ augšup un neļauj drošā vietā nosēsties. Savācu spārnu un nobraucu ar trulīti līdz apakšējam startam.

Tur jau gaida Armands, kurš pamanījies vakar pamatīgi sapiņķerēt stropes. Armands izstāsta, ka saticis kādu vietējo lidotāju-skolnieku, kurš arī tajā sniegputenī bijis kalnā un viņi kopā ar treneri bija gājuši kājām lejā. Vēl škrobīgāki viņi bijuši, kad gandrīz jau lejā ieraudzījuši, kā mēs skaisti paceļamies. Šis stāsts man lej medu uz dvēseles.

Paceļos un jūtu, ka šodien apstākļi ir savādāki. Saule silda mežus un termālis noraujas pie kantes, kur startējam. Tūlīt atrodu vietu, kur labi ceļ un uzņemu labu augstumu. Variometra (iekāra, kura ļoti precīzi uzrāda augstuma izmaiņu) man nav, bet Himalaji devuši savu pieredzi, tādēļ ik pa laiciņam tikai iemetu aci GPSā, lai nokalibrētu sajūtas. Ceļ ar 2-3,5m/s. Ziemas apstākļiem tas ir neredzēti labi. Uzceļos augstāk par kalna virsotni un redzu kalnam pāri. Skats neiedomājami skaists, bet fotoaparāta nav. Sāk arī nežēlīgi salt, visvairāk nepierasti, ka salst pēcpuse, jo vieglā iekare tomēr drusku nospiež kājas un uz dibena tāda plāna drēbīte vien ir. Dažādiem paņēmieniem nometu augstumu un plivinos 20m virs Armanda, kurš joprojām burās ap stropēm. Pēc brīža redzu, ka viņam kāds palīdz un izskatās, ka visai profesionāli. Izrādās tas ir Mārtiņš. Paldies TEV! Armands ir gaisā un ātri vien uzņem ~400m virs starta. Saku, lai viņš neaizraujas, jo grūti pateikt vai augšā nav liels vējš, viņam tomēr stipri lēnāks spārns un mazāka pieredze. Nu ir gaisā arī vietējie, kuri dauzās gar apsnigušām klintīm, velkot ar iekarēm un rokām svītras sniegā. Izskatās augsta līmeņa piloti. Gaisā ir arī viens pilots ar XC (Cross Country – maršruta lidojumi) aprīkojumu un spārns viņam tievs kā žilete. Cenšos vēlreiz "uzrāpties" pie viņa, bet Saule jau sāk ceļu uz rietu un vairs tik labi neceļ. Ieraugu, ka vietējā skola ir pārvākusies uz "mūsu" pacelšanās laukumu.

Lidojot virs kāda paugura ieraugu zem sevis pāris lopus. Nolaidies zemāk secinu, ka tie ir ziemeļbrieži, kuri pret manu plivināšanos virs viņu galvām ir visai vienaldzīgi. Acīmredzot vietējie no paraplāniem tos šeit nemedī.



Tikmēr laiks no termodinamikas (siltās strāvas + apteces vējš) ir pārslēdzies uz tīru dinamiku (apteces vējš) un dauzāmies kopā ar kādu vietējo acro slimnieku virs ļoooti apaļas apsnigušas kraujas. Vēja pūsma ir tik vienmērīga un iespēju tik daudz, ka sāku prātā to salīdzināt ar Dune de Pila, vienīgā atšķirība, ka šeit nežēlīgi salst, jo gaisā esmu jau vismaz 3 stundas. Armands rācijā paziņo, bija aizlīdis par tālu virs kādas lēzenas vietas un nav pret vēju ticis atpakaļ. Esot pieklājīgi nosēdies un nu čāpojot lejup. Pēc laika arī dinamikai pietrūkst elpas un es eju uz nosēšanos.

Uzbraucu uz augšējo startu un tur gatavojas vismaz 5-6 vietējie tandēmi (pilots vizina pasažieri). Šie ir ievērtējuši mūsu lidošanu un nu uz mani vairs neskatās kā uz balto zvirbuli. Pirms aizlidošanas vēl pabrīdina, lai ilgi nečammājos, jo pēc pus stundas vējš pūtīšot no kalna. Sasaucu rācijā Armandu un ir cerības, ka viņš vēl paspēs. Izklājos pats, lai nekavētu laiku, kad atnāks Armands. Tiklīdz Armands ir augšā, fiksi divatā sakārtojam viņu startam un laižam abi lejā, jo minētā pusstunda ir pagājusi un vējš sāk griezties no sāna. Lidojam blakus un sataisu veselu fotoalbumu ar Armanda bildēm gaisā.



Dvēseles lidojamā daļa ir atveldzēta un nākamo dienu pavadām slēpojot un skatoties klātienē frīstaila pasaules kausu. Gatis vēl pāris reizes nolaiž pa mogula mācību trasi un es nobrīnos, kā viņš tur nenorauj uz acīm. Es reiz esmu tādā netīšām iebraucis un toreiz labprātīgi likos garšļaukus, lai nepaspēju kājas nolauzt.



Pēdējā dienā nolemjam ar Gati padzenāties pa kādu "sarkano" trasīti, kura ir patīkami gluda un maz apdzīvota. Norunājam pirmo braucienu nobraukt lēni un pieklājīgi, tā iesildoties. Tā arī cenšamies darīt. Tomēr sniegs ir svaigi retrakots un grēks pa tādu būtu galīgi vilkties. Esmu jau gandrīz nobraucis lejā, kad sāku taisīt dziļākus griezienus un ieraugu tieši sev priekšā Gača slēpju pakaļgalus. Tālākais notiek pārāk ātri, lai ko koriģētu. Ar baigo tesienu ieknābju ar pieri un ķermeņa labo pusi sniegā un stulbākais, ka nevis turpinu šļūkt, bet tur arī ielīmējos. Sitiens tik smags, ka guļu un nespēju sakoncentrēties, lai pieceltos. Pienāk Gatis, kurš nomaucies pārdesmit metrus tālāk, un palīdz noņemt atlikušo slēpi. Saņēmis spēkus pieceļos. No acs apakšas sūcas asinis un nežēlīgi sāp labā roka. Vispār sāp visas malas, bet roka visvairāk. Cenšos iekustināt roku, bet sametas melns gar acīm. Apsēžos atkal sniegā... ...Nevaru saprast, ko viņi visi no manis grib. Lēnām slēdzu iekšā atmiņas un sāku saprast, kur atrodos. Biju zaudējis samaņu un uz muguras guļot sācis rīstīties. Gatis prātīgi apvēlis mani uz sāna, taču uz sāpošās rokas. Tādēļ nevarēju pamosties, jo Gatis saka: "Celies! Mosties!", bet zemapziņa : "Guli, maita, ir pārāk sāpīgi, lai mostos!" Attopos, norīvēju seju ar sniegu, iekāpju slēpēs un laižos lejup līdz kādam soliņam, kur apsēsties. Iedomājos paskatīties GPS cik tad īsti esam "godīgi" braukuši, izrādās, ka maksimums bijis 89,8 km/h. Tas nozīmē, ka iepriekšējā dienā bijām šeit plēsuši pāri simtam.



Tālāk lafete aiz sniega moča, ātrā palīdzība, slimnīcas birokrātija un beidzot rentgens. Liels ir mans prieks, kad ieraugu, ka augšdelma kauls (Humerus) kopsummā ir vienā gabalā. Tam nolauzts tikai neliels gabaliņš, kurš tomēr izrādās visai svarīgs – pie tā stiprinās visi galvenie muskuļi. Rezultāts – četras nedēļas fiksēta roka, tad vēl viens rentgens, kurš noteiks cik daudz es nokavēšu no šī gada termāļiem. Pārējie smej, ka es gluži kā klasikā – nokāpšu pa trapu no kuģa un sievai teikšu: "Поскользнулся., потерял сознание, очнулся — гипс..."*

* Citāts no 1968. gadā uzņemtās filmas "Бриллиантовая рука". Video citātu var noskatīties šeit, savukārt visu šo padomju laika kino klasikas komēdijas filmu – šeit! :)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv