Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Kajakos uz Sapņu zemi

Autors: Raivo Šulcs (www.seakayak.lv) [ AUTORS?]

Dažiem Sapņu zeme nav Antālija Turcijā. Pirms ~11 550 gadiem Baltijas ledus ezers savienojās ar okeānu, ūdens līmenis kritās, un no jūras pacēlās Roņu sala. Igauniski Ruhnu. Runā, ka vārds "Ruhnu" tā īsti neko nenozīmējot.

Pirmo reizi biju Roņu salā ar divkorpusu katamarānu, 2000. gadā. Salas daba un sociums atstāja uz mani iespaidu – uzstādījumu par atgriešanos Roņu salā.

Pagājušajā gadā doma par nokļūšanu līdz salai saviem spēkiem bija nobriedusi līdz braukšanai, bet pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs, vēlāk izdevās tikt līdz Sāremā salai (Mazirbe – Sāre – Mazirbe). Roņu salas brauciens tika atlikts līdz nākamajam, 2005. gadam pēc kristiešu kalendāra.

Ceļavēju gaidot

Jūnija vidus; veči vaktē prognozi un spriež jau kādas trīs nedēļas. Jūnijs, kas raksturīgi, ar labvēlīgiem laika apstākļiem neizceļas. Ir pāris iespējamie datumi, bet līdz braukšanai nenonāk. Tā pienāk svētdiena, 12. Jūnijs. Visbeidzot prognoze pārskatāmajiem datumiem ir pārliecinoša – atbilst vieglai brīzei pēc Boforta skalas.

Pirmdien, 13. datumā iet vaļā e-pastu sesijas. Noskaidrojas divas versijas - vairāk uz nedēļas nogali, kad tautai vieglāk atbrīvoties no darbiem, vai jābrauc tūlīt. Diez vai jūnija cikloni lutinās bāleliņus ar siltu bezvēja nedēļu, tāpēc es par to, ka jāmēģina iespraukties tuvākajos iespējamajos datumos.

Paspēt saorganizēties uz nākamo dienu (otrdienu) izklausās pārāk optimistiski, uz trešdienu – ceturtdienu jau reālāk. Tas sašaurina potenciālo braucēju loku. Pats tālredzīgi jau maijā esmu ieguvis bezdarbnieka statusu. Baidos, ka šī laime nebūs ilga.

Otrdien pa dienu esam trīs 200% gribētāji braukt. Vakarā paliekam divi braucēji – mēs ar Ventu.

Plāns ir sākt no Rojas. Pirmkārt, tā ir ērtāk, jo Rojā ir robežpunkts. Roņu sala nav Sāremā; tā ir tik maza un tur ir tik maz cilvēku, ka nepamanīts neieceļosi. Pat, ja ieceļosi, cerības maskēties ir niecīgas. Otrkārt, no Rojas ir tikai 4 km tālāk nekā no Kolkas. No Kolkas – 37 km, no Rojas – 41 km. Ir teorija par Kolkas raga aizvēju, kas varētu pasargāt no ziemeļrietumu vēja turpceļā ilgāk kā liekos 4 km.

Inventāra gādāšana, krāmēšanās, provianta iepirkšana, pēdējais ieskats Windguru un visās citās laika prognožu vietnēs – pie miera tieku tā ap vieniem. Trešdien jāceļas piecos, jābrauc savākt Vents. Kajakus iepriekšējā vakarā nosviedām viņa sētā.

Principā paliek tikai viens neaprēķināms faktors – auto. Auto vairs nav nekāds jauneklis, empīriskā pieredze ļauj secināt, ka ja to verķi izdosies no rīta iedarbināt, arī tad sekmīga maršruta Rīga – Roja veikšana nav garantēta. Atpakaļceļš Roja – Rīga vairs nav tik svarīgs.

***
Zvana modinātājs, jāceļas. Pirmais skatiens pēc acu atvēršanas, protams, ārā pa logu. Izskatās labi, ļoti labi. Auto iedarbojas. Pa tukšajām Rīgas ielām rīta agrumā nepaiet ne divdesmit minūtes, kad esmu pie Venta. Kamēr krāmējam kajakus un pekeles, noriskēju izslēgt dzinēju. Uzkrāmējamies. Auto iedarbojas vēlreiz. Nav labi tā izaicināt likteni, tāpēc līdz Rojai dzinējs vairāk ārā slēgts netiek – ne benzīntankā, ne pie veikala.

Roja

Nedaudz pēc astoņiem esam Rojā. Ostu atrodam gandrīz uzreiz. Problēma ar auto atstāšanu atrisinās necerēti vienkārši. Par latu dienā auto var atstāt turpat Rojas ostā, dažus metrus no jūras, kur paredzēts sākt mūsu ceļojumu. Uzzinot par mūsu nodomu un vajadzību, vīrs aiz šlagbauma iekasē 2 Ls un izsniedz čeku. Atvienoju akumulatoru, lai nenosēžas un aizmirstu auto kreņķi. Programmas punkts pirmais ir gājiens uz robežpunktu.

Kā vienmēr, laipni. Nezinu, kā citās ostās, bet Rojas robežsardzes punkts atstāj vislabāko iespaidu. Robežsargs dalās informācijā, ka ar airu laivu līdz Roņu salai esot jābrauc 10 stundas. Apjautājamies; būs labs laiks vai nebūs. “Nē, nekas īpašs nav dzirdēts” - atbild robežsargs. Tā pļāpājot tiekam ordinēti kapteiņu kārtā. Raivo Šulcs ir kapteinis savam jūras kajakam “Delta”, Vents Lasis ir kapteinis savam jūras kajakam “Delta” un (amatu apvienošanas kārtībā) arī pasākuma stūrmanis (viņam ir GPS). Uzrādām pases, saņemam savas jahtas deklarācijas ar pirmo zīmogu; “Roja. 15. 06. 05. izceļoja 1 persona”. Drošs paliek nedrošs, piefiksējam ostas robežsardzes telefona nr., kas ir 3260236.



Aizstiepjam kajakus blakus molam līdz jūrai. Krastā sēž, smēķē un skatās jūrā kāds cilvēks: “...Roņu sala.... Jā, kādas 18 jūras jūdzes būs. Uzmanās no kuģiem. Tie neskatās un nevienam nedod ceļu” - tāds ir bijušā zvejnieka padoms. Arī mēs uzsmēķējam pa “pēdējai” cigaretei. Pulkstenis rāda 9.40.

Jūra ir mierīga, tikko jūtama gaisa kustība, solītos mākoņus neredz. Laiks doties ceļā, mēs jau nedaudz kavējam, jo pret vakaru Kolkā (mēs vadāmies pēc Kolkas prognozes) gaidāms jestrāks vējš. Tāpat nav zināms, kas darās Roņu salas pusē. Pēc pašas optimistiskākās un maz ticamās prognozes, ceļš varētu aizņemt 6 stundas. Uz to pat neceram. Tad būtu jābūt dzelzscilvēkam ar vidējo ātrumu 8 km/h kā minimums. Gribās iekļauties septiņās stundās, bet rēķināmies, ka gaitu varētu ietekmēt kādas straumes, viļņi, pretvējš jūrā un nogurums.

Pretīm sapņu zemei

Sākam braukt. Virziens ~ 42 grādi, ZA. Un kā jau.. kamēr iekustās locekļi, tiek pierasts pie laivas gaitas īpatnībām un vides apstākļiem. Pēc kāda laika brauciens ieiet sliedēs, lai gan, lai noturētu kursu, kreisā roka vēl kādu gabalu dabū strādāt vairāk. Roņu salu neredz, it kā īpaši skaidrā laikā redzēt varot gan. Spriežam, ka varbūt no kādas augstākas vietas vai tālskatī redzēt varētu. Pirmais GPS rādījumam atbilstošais orientieris izrādās malduguns; kuģis tālumā. Pēc 7 km no krasta dūmakā brīžiem pavīd un atkal acīm pazūd vizuāli kādus 30 cm virs jūras līmeņa esošs mazs melnbalts objekts. Tā arī ir īstā Ruhnu bāka.

Laiks ir mierīgs, airēšana beidzot sokas. Attālinoties no krasta parādās arī solītie mākoņi virs Kolkas. Tie nav lietus vai negaisa mākoņi, bet balti un dūmakaini, izplešas pamazām no Kolkas raga uz mūsu pusi. Mēs turpinām airēt pa sauli, taču redzamība nedaudz pasliktinās. Rutīna pāris stundu garumā. Mēģināju atcerēties cik rāda pulkstenis kaut kādos atskaites punktos vai kilometros, bet nu jau neatceros. Varbūt tāpēc, ka airējot jūrā prioritāra ir cita mērvienību sistēma – kilometri no / līdz un vējš. Ir nozīme rupjākām laika mērvienībām, bet minūtēm kā tādām nav nozīmes. Iespējams, kādam citam liktos savādāk.

Centrālais atskaites punkts maršrutā ir pusceļā. Nav grūti iedomāties, ka tas ir kuģu ceļš – apmēram 2 km plats. Pa vienu – braucot no Rojas tuvāko pusi, kuģi dodas uz Austrumiem, pa tālāko – uz Rietumiem. Virzienā Roja - Ruhnu to sanāk šķērsot perpendikulāri. Ja brauktu no Kolkas, tad nedaudz ieslīpi, t.i., sanāk braukt kuģu ceļa teritorijā lielāku gabalu. Kuģu nav daudz, šķiet, katrā virzienā kādi divi vai trīs. Kuģu ceļu abos virzienos šķērsojām nedaudz niknāk uzairējot.



Pusceļš ir atzīmēšanas vērts fakts. Sabraucam kajakus kopā un pusceļu atzīmējam ar simbolisku pusceļa aliņu. Plkst. 12.49. Sajūtas labas, kā jau jūras vidū. Nekā nav. Pavisam nekā. Virs Roņu salas debesis skaidrākas. Roņu salas virzienā nosacīti redz bāku un varbūt mobilo telefonu torni. Varbūt arī neredz, jo atrodamies nulle metrus virs jūras līmeņa. Latvijas pusi ar tā īsti neredz dēļ baltās mākoņu dūmakas.

20 kilometri noairēti, 20 km vēl jāairē. Nekādas īpašas vides izmaiņas. Venta kajaks nedaudz atgādina Ziemsvētku eglīti – visos galos saspraustas šokolādes lielkonfektes, ko šis ik pa brīdim uzēd. Es dodu priekšroku dzeramajam jogurtam, veldzē kuņģi. Padzerties ūdeni turpceļā šoreiz gribās tikai uz beigām.

Pieminēšanas vērti ir pēdējie desmit kilometri. Sala jau redzama labi, sākotnēji rada iespaidu īsā krasta līnija (salas teritorija ir 11km2), bet sīkākas detaļas, kā koku un krasta robežu izšķirt grūti, tās kļūst skaidri redzamas septiņu kilometru attālumā. Nepateicīgs attālums, kuru sasniedzot piemetas optiskais vadātājs. Spēki vairs nav tie svaigākie, jāņem vērā arī karstums. Airējam jau bezgalīgi ilgi, bet peizāža nemainās.

Kad palikuši pēdējie pieci kilometri, mana pacietība ir galā. Rokas baltas no jūras sāls, jau uzberztas pirmās tulznas. Sāls brūcēs, tā sacīt. No Ruhnu ostas dzirdami mehānismu trokšņi. Viss, zeme ir tuvu, pēc aprēķiniem jābrauc vēl stunda, ir laiks uztaisīt garāku pauzi, uzsmēķēt. Zinu, šādos apstākļos tas ir pilnīgi garām, bet vēlme pēc psiholoģiskā komforta ir stiprāka.

Ir skaidrs, ka pēc šāda akta nekāda ātruma turēšana vairs nebūs, bet kā jau minēts, miesa kāro nikotīnu un steigties vairs īpaši nav kur; laikrādis uz pusčetriem, jūra mierīga, vēja nav. Biju stingri apņēmies šajā braucienā pa ceļam nesmēķēt, tomēr pēdējā brīdī piesēju cigarešu paciņu un sērkociņu kastīti pie mantām paredzētajām gumijām. Nebiju iesaiņojis kā nākas. Cigaretes vēl tā, bet sērkociņi slapji. Neizdodas piešķilt.

Uzkraujam staffu žāvēties uz Venta kajaka priekšējā mantu nodalījuma gumijas. Pēc kāda laika šķiet, ka lietas ir pažuvušas un vērts mēģināt vēlreiz. Daži sērkociņi uzliesmo, bet uzreiz nodziest. Pirmā izbeidzas zēvele. Nikotīnā ir tāds spēks, ka kļūstu pat nedaudz sarūgtināts. Vents arī izmēģinās visādi. Ar gandrīz vai pēdējo, ja ne pēdējo sērkociņu izdodas. Caur slapju un sāļu cigaretes filtru ievelku kāroto dūmu. Svētlaimes brīdis. Pēc tam gan nedaudz sažņaudz krūtis, toties gaišāks skats uz dzīvi. Ar sirds mehāniku viss kārtībā. Lēnā garā turpinām ceļu – izsmēķētā cigarete tiešām izslēdz iespēju turēt ātrumu-, bet nu jau kā ar roku aizsniegt.

Roņu sala

Ruhnu ostā notiek rekonstrukcija. Pa molu braukā ekskavators. Kur parkojamies? Komfortablāk būtu Limo pludmalē salas austrumu galā uzreiz aiz mola, taču gribās simboliski iebraukt Ringsu ostā. Par labu ostai ir arī vajadzība iečekoties. Braucam ostā. No mola uz mums noraugās daži strādnieki. Īpašu viesmīlību neizrāda, it kā mēs tur nemaz nebūtu. “Tere” nepalīdz.



Atbraucām, virs Ruhnu saulains laiks. Izkāpjot no kajaka ščastje, pat nogurumu vairs nejūt. Ko dara cilvēks, izkāpjot Roņu salā no kajaka? Pareizi, viņš ir izslāpis, atrod alu un kāri tver pirmo bundžu.

Atbrīvojos no hidrotērpa, izstaipos. Ibio, kājas sasutušas pilnīgi dzeltenas, scary. Ventam kājas nav dzeltenas, laikam labāka hidra. Uzlieku mīksto uz ostas stāvošā ūdens specifisko aromātu un iebrienu nomazgāties. O jā, forši. Relaksācija. Pulkstenis rāda 16:40. 41 km, septiņas stundas. Matemātiski (ar visām pauzēm) vidējais ātrums 5,7 km stundā. Aplūkojam ostu. Dieviņtētiņ, ko šie te sadarījuši. Mola augšpuse nošķūrēta, zemes laukums pirms mola pilnīgi izārdīts. Roņu salas ostas piestātnē stāv tikai viena jahta “Pahoa” ar Vācijas karogu.

Igauņi uzcēluši ostas mājeli, pie tās saraksts ar kuģu reisiem. Toties robežsarga telefonu nav iedomājušies uzrādīt. Šie arī joprojām izliekas, ka mūsu it kā nemaz nav. Tā kā mēģinām ieskaidrot, ka gribam reģistrēties, bet strādnieki tik rausta plecus.

Pēc brīža atnāk pirmais draugs, turklāt, ne tikai runā krieviski, bet arī saprot sacīto. Man personīgi radies iespaids, ka pretēji LV-netā lasītajiem stāstiem par Ruhnu, turienieši paši runā, bet nesaprot svešvalodas (En, Ru) sarunvalodas līmenī tādā gadījumā, ja runāts tiek ar palīgteikumiem un sarunas temats neskar standartfrāzes.

Mūsu jaunatklātais draugs ir kolorīts tēls ar vienmērīgi nosauļotu pauri. Izklāstam vajadzību – kur robežsargs, kā viņu dabūt? Šis aiziet, aiz mājeles atskan balsis, kaut ko zvana. Viss notikšot, robežsargs atbrauks. Piedāvājam alu, viņš atsakās: “Pivo ņe pju”. “Vodki u nas ņetu”. Nu labi, nedaudz samelots, bet vodkas mums tiešām nav daudz, ir tikai brendijs un jāmeklē mantu maisos. “Bļaģ, zajebalo, privezļi iz Kurresāre, ja uže ņeģeļu tut”, skaidro viesstrādnieks. Izstāsta, kāda izskatīsies jaunā osta. “Semj časov jehaļi? Nu ņeznaju, mi prijehaļi za tri časa”. Parunājam par neko, apliecinām savstarpēju draudzību, šis aiziet.



Pēc brīža atkal klāt. Ievada sarunas. Sākotnēji pārprotam, taču jau pēc sekundes vīrs ir atpakaļ un piedāvā mums sadzert šņabi. Kāda runa, labam cilvēkam neatteiksi. Sadzeram. “Takuju vodku kogda ņebuģ piļi?”. “Da ņet, no vodka vesģe jesķ vodka”. Šitā tērzējam. Beigās saku “Spasibo”. “Ņekogda ņegovori za vodku spasibo!”. - “A kak nado?”. Neatceros, kā igauniski, bet pareizi jāsaka “uz tikšanos un iedzeršanu vēlreiz!”. Nav iebildumu.

Un nu jau militāri krāsotā Nissan apvidus mašīnā atbrauc robežsargs. Šis sēž blakus, bet stūrē cits frīks. “Braķiški latvijanci prijehaļi” saka mūsu pudelesbrālis. Kādu brīdi trīs igauņi sarunājas igauniski, tad pasmejas. Mums ar Ventu vienlaicīgi rodas sajūta, ka šie mūs apsmej. Bet neko, robežsargs kļūst formāls, paņem mūsu papīrus, uzdod pāris oficiālus jautājumus un iespiež štempeli.

- “When do you want to leave?”.
-“Tomorrow morning”
-“In what time?”
-“Something about seven or eight o'clock”
-“OK, i can come whenever.... even at five o'clock”

Kajakus nekur stiept negribās. “Kur mēs varam uzcelt telti? Vai drīkst tepat?” - rādām uz miniatūru pļaviņu ostā, kas izskatās izpļauta speciāli šim mērķim. “Jā, ir OK”. Robežsargs aizbrauc.



Ierīkojam nometni un pa vienīgo ceļu dodamies salas vidienē uz ciematu. Mantas atstājam turpat nepieskatītas, tā taču ir Roņu sala. Atkalredzēšanās ar Ruhnu. Man pēc pieciem gadiem, Vents šeit bijis pagājušajā gadā.

Uz jahtas “Pahoa” atgriežas dīvains pārītis. Nezin kādas trāpīgas asociācijas vadīti nodēvējam šos par pankiem.

Tālajā 2000. gadā 11 km2 lielajā salā pēc nepārbaudītiem datiem dzīvoja ap četrdesmit - piecdesmit iedzīvotāju. Šķiet toreiz vēl nekas nevienam nebija nozagts, noziedzība bija precīzi nulle un, aizejot pasērst pie kaimiņa, durvis ciet neviens neslēdza.

Kopš tā laika salas dzīvē šis tas mainījies un mainīsies arī turpmāk. Uz to norāda kaut vai ostas modernizācija. (Roņu salas kartes, dabas faktus, vēstures pagriezienus, vietējo dzīves hronikas, senas fotogrāfijas un galerijas no 2005. gada janvāra vētras laimīgie Internet Explorer Lietotāji var atrast http://www.ruhnu.ee/lat/ . Arī Laimīgie Citu Pārlūku Lietotāji to visu var apskatīt, bet igauniskajā lapas versijā. )

Jaunums – ciemata izgāztuve, kas rēgojas cauri mežam. Citādi viss šķiet pazīstams. Vispirms dīzeļa elektrostacija un benzīntanks, tad Ruhnu lidosta. To arī iecerēts paplašināt. Cauri mežam ceļš uz ciematu salas vidienē. Tāds pats kā agrāk.

Ciemats
Ruhnu ugunsdzēsēju mašīna stāv turpat, kur pirms pieciem gadiem. Pirmais veikals. Ziņojumu dēlis. Galvenokārt kuģu un lidmašīnu atiešanas laiki un cenas. 9. klases izlaidums 19. jūnijā. Ruhnu skolotāju noteikti ir vairāk kā 9. klases skolēnu. Vēl kaut kas, ko mēs nesapratām ar kādiem desmit iedzīvotāju vārdiem un uzvārdiem. Starp citu, uzvārdi Roņu salas iedzīvotājiem tika piešķirti vēlāk kā uz cietzemes (skat. Ruhnu mājaslapā atrodamās hronikas latviešu valodā).

Ceļmalas pie mājām nav tik rūpīgi koptas kā Latvijā, flora tā kā mūsējā, tā kā specifiska, atšķirības ir; piem., priedes ir zemākas, bet īpaši nepētot nianses ir grūti uztveramas. Divi eži salā ievesti nesen. Suņu ir vairāk kā pirms pieciem gadiem. Mājas ir savādākas, “ziemeļnieciskākas” nekā pie mums, vienādākā stilā ieturētas.

Nav cilvēku, nav tūristu; ir parasta nedēļas vidus novakare, kaut kur ap sešiem vai septiņiem. Iespējams, ka tieši tas raksturo Sapņu zemi – cita, uzdrošinos teikt labāka, realitāte. Tomēr tu esi patvēries uz mazas salas jūras vidū, kurai piemīt sava kultūra un kārtība visās lietās. Visapkārt miers un vēlreiz miers, kādu uz lielākas cietzemes pagaidām neesmu sastapis.

Tā kā arī salā ir darbadienas vakars un finanse nav tā spožākā, nerodas arī izdevība veikt antropoloģiska rakstura aptauju vai iesaistīties kādā citā komunikācijā ar roņsaliešiem. Jāatbrauc vēlreiz vismaz uz vienu pilnu dienu Roņu salā.



Pagaidām būtu prātīgi pabaudīt noskaņu un aizslāt līdz baznīcai/ām. Vecā koka baznīca viennozīmīgi ir kulta vieta. Un tāpēc visi Roņu salas tūristi ir gājuši un arī turpmāk ies uz baznīcu, bildēs to un liks savos webos. Ja nebūtu jaunās baznīcas (since 1920), viss izskatītos pilnīgi autentiski. Atradu Internetā vienu senu vecās koka baznīcas bildi un saliku kopā ar sevis bildētu – atšķirības ir minimālas.

Koka krusti kapsētā ar rūnu zīmēm ir noskaņīgi. Teritorijā neiegājām, jo vārti bija ciet un kapus kopa divi cilvēki ar aizdomīgi svētām sejām.

Nu nezinu, nezinu vai tas būtu labi – kā justos jūs, ja svešinieki (es pat teiktu - tūristi) ar fotoaparātu ielauztos pa aizvērtiem svētvietas vārtiem un sāktu bildēt jūsu senču kapus. Vai arī, pieņemsim, ja jūs būtu kristietis un tūristi nāktu uz dievkalpojumiem fotografēt. Tāpēc iztiekam ar ārpusteritorijas ekskursiju.

Gribētos apmeklēt arī bāku un vienlaicīgi skatu torni, – pavērot salu no augšas -, pavazāties pa ne tik centrālām vietām, īsāk sakot izstaigāt pilnīgi visu salu, bet bija jau nedaudz pāri astoņiem un pēkšņi nāca apjausma, ka derētu arī ieturēt maltīti, faktiski, pēc septiņu stundu fiziskās piepūles baigi gribējās ēst.

Eh... ja rīt no rīta nebūtu jābrauc atpakaļ. Bet mēs esam atkarīgi no laika prognozes un prognozei ir tendence mainīties pēc sekojošas likumsakarības; jo tālāka prognoze, jo lielāka tendence mainīties... Dodamies atpakaļ uz nometni. Jau pa ceļam uz salas vidieni observējām vietējo autoparku. Ar skumjām jāatzīst, ka automobiļu Roņu salā ir vairāk kā agrāk. Vecais zilais traktors joprojām kustībā.

Toties 2000. gada TOP 1 apvidus mašīna, kas toreiz skaitījās ekskluzīvs verķis un kravas kastē vadāja tūristus uz ciematu ar uzrakstu uz kapota “Liise Talu *Odupood*majutus” /Līse*Miglasveikals*naktsmītnes / (vai kā tml.) nomesta sarūsēšanai pie elektrostacijas. Nu jau salā būs kādi desmit četrriteņu spēkrati un vismaz divi motocikleti. Ceru, ka tā ir pārejoša parādība sakarā ar vasaras sezonu un ostas rekonstrukciju. Priecē vecais labais agregāts bez numuriem, kas joprojām piedalās satiksmē.



Atpakaļceļā satiekam bērnu grupu, kurus pa ceļam uz salas vidieni redzējām kādā citā sētā piknikā. Pēc pavadoņiem, bērnu uzvedības un teltīm izspriežam, ka tie varētu būt bērni vasaras nometnē no Sāremā salas vai citas vietas Igaunijā. Viņiem līdzi Urmass. Urmass (vēlāk pārdēvēts par Urrmasu Viens) ir vietējais suns; zelta retrīvers, kuru Vents ar kompāniju esot sastapuši Roņu salā pagājušajā gadā un nosaukuši par Urmasu.

Īstenībā Urmasu sauc savādāk, visdrīzāk kādā igauniskā suņu vārdā, nav tikai zināms, kādā. Bet atsaucās viņš arī uz Urrmass. Latviski dotas komandas gan jamais tā īsti nepildīja. Tā kā suns pa ceļam atdalījās no skolēnu grupas, mums tomēr izdevās aprunāties ar Urrmasu. Iemesls bija kaķis; suns to pamanīja un uztrieca kokā. Vairākus suņus manījām arī kādā sētā. Ja es būtu suns, es ieraugot svešiniekus rietu. Tā darītu jebkurš suns, tikai ne Roņu salas suņi.



Uz ceļa mūs panāk apvidus mašīna un piebremzē. “To harbor?”. “Yes”. Kāpjam iekšā, braucam. “Are you those who come with canoes?” “Yes”. Vietējais sociālais tīkls darbojas, visi visu zina, klusie telefoni. Aizmugurē sēž puika. Pa ceļam rādu puikam bildes. Vīrs apstājas ar komentāru “Trash”. Atgaiņā odus, izber izgāztuvē miskasti. Braucam tālāk. “Does the boy wants to see kayaks?” Igaunis pārtulko dēlam. Puika kaut ko saka, bet nav saprotams.

Šis apstājas pie elektrostacijas, dodamies uz pāris soļus attālo nometni. Ir ap deviņiem. Esam atpakaļ nometnē. Ekskavators joprojām rūc, atbraucis arī kuģis uz gaisa spilveniem ar urbi kā klintis graujošais tanks filmā par Švarcnēģeri uz Marsa un padziļina ostu.

Doma par ēdienu joprojām aktuāla. Lai gan jūra pāris soļu attālumā, odi ne pa jokam. Par laimi nav mazi un žigli kā Sāremā odi. Trekni, lieli un mierīgi, bet daudz. Vairāk kā varētu iedomāties. Es dodos meklēt dēļu atlūzas ugunskuram, Vents tikmēr izvelk gāzes degli un balonu un izsaiņo katliņus. Tad izvelk makaronus un tušonku. Tad vēl sīpolu. “Galdiņ klājies” variants ar siltu ēdienu. Mūs apciemot ierodas Urmass 2. Urmass 2 ir mīļš (tādi ir visi nedaudzie Ruhnu suņi) pajauns terjers čirkainu mīkstu spalvu. Precīzu sugu nenosaukšu, bet tā ir tā šķirne, ko tautā dēļ mazā ķermeņa ar lielo galvu un kantainajiem žokļiem sauc par “āmurgalvu”.



Paēdam. Traucē odi, tāpēc pēc maltītes dodamies pasēdēt un pasmēķēt uz mola. Tā sēžot, smēķējot un nedaudz iemalkojot sāk krēslot. Izlien panks un no “Pahoa” klāja čurā ostas ūdenī. No Ruhnu, visdrīzāk uz Sāremā, dodas viens no ostas darbu kuģīšiem. Izbrauc dziļāk jūrā, pagriežas un aizbrauc uz Austrumiem.

Nogurums liek sevi manīt. Ap pusvienpadsmitiem dodamies pie miera. Ostas darbi pieklusuši. Iekārtojos teltī, aiz tīkla sīc odi, aizmiegu gandrīz uzreiz.

***
Pamostos ap pussešiem no tā, ka nav ērti, odnako nebija ienācis prātā uzķīmiķot spilvenu. Vents saldi krāc. Izrāpoju no telts, izstaipos. Laiks silts, bet nedaudz vējaināks kā vakar. Lidostas vējrādis patālu, izskatās apmēram 45 grādu leņķī pret zemi – grūti spriest. Pa dienu Kolkā gaidāma neliela ZR brīze max. līdz 7 mezgliem. Ap sešiem no rīta Roņu salā varēja būt arī nedaudz vairāk.



Dodos cīnīties ar brūno lāci. Atejas ta nonesuši... droši vien ar buldozeru. Manā pusē ir vakar izdzertais alus. Tad nez no kurienes uzrodas miljoniem odu un nostājas lāča pusē. Situāciju glābt var tikai zibenīga rīcība. Šo epizodi atceros spilgti un kādu laiku atcerēšos.

Lādēdams odus atgriežos nometnē. Tieši laikā, jo robežsargs turējis vārdu un parādās no ceļa līkuma vienlaicīgi ar mani. “Tervista!” - likuma sargs jautri sveicina. Uzmodinu Ventu. Iedodam robežsargam pases, viņš iespiež štempeli. “Cikos izbraucat?” - “Ap astoņiem.” Atsveicnāmies, kad robežsargs dodas prom viens otram uz atvadām vēlreiz pamājam ar roku.

Kamēr Vents mēģina pamosties, aizeju līdz pludmalei. Smuks rīts. Negribas braukt prom no Sapņu zemes.



Brokastis, kravājamies. Žēl, ka nav kafijas. Vējš pierimis. Ostā atgriežas dzīvība. Atbrauc vīrs, kurš mūs paķēra pa ceļam no ciemata uz ostu. Šoreiz ar diviem puikām. Puikas snaikstās gar nometni, viņiem nepārprotami interesē laivas, bet parunāties traucē valodas barjera. Šie no piestātnes paņem airu laivu un iebrauc jūrā. Airē vecākais puika. Atskrien Urrmass 2, aprunājamies. Īstenībā nav laika kavēties.

Prom no sapņu zemes
Mājupceļu uzsākam 8:20. Jau uzreiz aiz mola uzrodas nelieli vilnīši. Vējelis pierimis, knapi jūtams iesāņus no aizmugures; mānīga sajūta, ka tas grozās te no vienas, te no otras puses. Pēc kādiem pieciem kilometriem viļņi sāk ietekmēt kajaka gaitu. Tie nav lieli, bet iesāņus no aizmugures, jāpiedomā par kursa noturēšanu. Vents pēc GPS konstatē, ka ejam lēnāk kā turpceļā.

Rādās, ka atpakaļceļš būs grūtāks. Braucot uz Roņu salu nākas šķērsot vēju un aizvēju, sēkļu un dziļumu joslas. Gan jau pa vidu maisās arī kādas jūras straumes. Ja astoņdesmitcentimetrīgie vilnīši pretī nekas, bet sāniskie liek sevi manīt arī tik labā laikā kā mūsu gadījumā – pie vēja kādi 3-4 m/s, ne vairāk.

Spriedelējam vai varētu aizmaukt ar kanoe. Domas dalās, es par to, ka nevarētu. Tad vajadzētu kādu pavadošo jahtu vai tml., bet tādas ekstras atņem pasākumam lielu daļu burvības. Nekāda lielā pļāpāšana gan nesanāk, jo jāseko līdzi frīkainajai ūdens kustībai (vēl tagad spranda nav atgājusi no nemitīgās skatīšanās pa labi).

Kad pierodam, uz devītajiem uzsēžamies, parodiski “sērfojam”. Vents baigi priecājās, ka ātrums uzreiz augšā un filozofē, ka rezultātu vārdā vajadzētu novirzīties no kursa. Viņam redz esot pa mazu tie viļņi, būtu interesantāk nedaudz lielāki. Man atkal liekās, ka lielākus nemaz nevajag un ir labi tāpat. Sevišķi tajos brīžos, kad kāds īpaši kretīniski īss un stāvs nāk tieši no sāniem un nošļakstās gar kajaka bortu. Par laimi vējš pieturās normas robežās un plīst viļņi netaisās.

“Turpinām airēt” - tā varētu aprakstīt atpakaļceļu. Ēdam un dzeram pa ceļam bez garām pauzēm. Baigais karstums. Es ik pa brīdim iemērcu roku ūdenī un atvēsinu galvu. Vents uzmaucis galvā kreklu, bet ilgi neiztur un atmet ar roku.



Kuģu ceļu sasniedzam gandrīz vienlaicīgi ar kādu kuģi. Divi varianti – maukt un paspēt pirmajiem vai laist garām. Airējot mērenā tempā sanāk palaist garām. Grūti uz jūras saprast attālumus vs kustību, grūti, tas varētu nākt ar pieredzi.

Pēdējie desmit kilometri atkal gemarojs, toties jau kādu laiku labi var redzēt Rojas bāku un tas atvieglo virziena noturēšanu. Man panesās airēšana saliecoties uz priekšu, atliecoties atpakaļ, izspīlējot ceļus, salokot kājas, iztaisnojot kājas un citādi mēģinot atpūtināt noslogotās muskuļu grupas.

Kavējot laiku,12 km no krasta sākam uzskaitīt katru nobraukto kilometru. Rēķinot pēc GPS vidēji – 1km = 8 minūtes. Liekās štrunts. Bet 2 kilometri = 20 minūtes. Nu nē, labāk skaitīt pa kilometram. 8 minūtes ir krutāk kā 20. Būtu motors, varētu līdz krastam aizbraukt pa pusstundu.. klusi pie sevis lādos un tādā garā.

Palikuši pieci vai seši km un redzot galu atkal sākam kapāt jestrāk. Hmm... atklāti sakot, pēc septiņām stundām kajakā sāk gribēties .. nu paši saprotiet... nevajadzēja dzert no rīta aliņu, vajadzēja pagaidīt līdz prazdņik Ļigo ārpus kajaka. Lai saglabātu pasākuma estētiku, jāciešas līdz krastam Viļņi bišķi ieskrējušies, bet ir vienmērīgi. Pēc pāris km jau paliek mazāki.

Krasts rādās tepat ar roku aizsniedzams, tikai žēl, ka cilvēki pāraugušu skudru izmērā. Bet nu jau vairs nav liela bēda. Pēc ieciklēšanās perioda “airēs, kādreiz jau aizairēs” zem kajaka kļūst gaišāks – hē! Sēklis! Vents demonstrē priecīgu eskimosu apgriezienu, daži metri, esam krastā. He, he, he.. labs darbiņš, kas padarīts. Ir apmēram desmit pāri trijiem.

1.- Cigarete
1.1. - nākamā cigarete
2.- telefona zvans “atbraucām”
3. - atvēsinoša pelde

Mūs sagaidīt un papļažot Rojā no tālienes ieradies Mirošo Sapņu Sargātājs Mr. Jansons. Tik bišķi nokavēja, mēs bijām jau krastā. Uzsienam kajakus, aizejam pēc zīmodziņa. Papīrs jāliek tagad rāmī pie sienas. Mirušo Sapņu Sargātājs uzsauc alu, papļāpājam. Tad atpakaļ uz Rīgu.

Rīgā uz ielas satieku attālu paziņu.
- “Tu izskaties it kā tevi būtu vardarbīgi cepinājuši grillā un vēl grozījuši”.
- “Pats zinu”.



Ja kas, Roņu sala ir tur! Nākamais maršruts - Kihnu. Un visu sapņu projektu sapņu projekts " Gotlande", bet, kamēr nav līdz galam nokārtots, par to vēl pāragri runāt.

***
Daži fakti un secinājumi: Roja - Ruhnu - Roja
- Attālums vienā virzienā: 41 km
- Kuģu ceļš apmēram pēc: 20 km
- Vidējais ātrums: 6 km/h *
- Brauciena ilgums : 7 stundas katrā virzienā
- Rīgas Jūras līča viļņi ir viltīgi
* Šeit jābrīdina tauta, ka ātrumu turēja stūrējošais kapteinis Vents ar savām Ultramaratonu un Varjagu fiškām :) Tas nozīmē, ka pārsvarā braucām bišķi ātrāk, tas ir vidējais ātrums ar atpūtas pauzēm.

***
Brīdinājums: nemēģiniet to darīt mājās, ja nekad neesat braucis ar kajaku.
Tip 1; Sāre ir par 10 km tuvāk - vējiem un viļņiem tur mazāk vietas ieskrieties.
Tip2; Piekrastē var trenēties garākiem braucieniem.



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv