Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Ar Ikara spārniem

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Kristaps Liepiņš
2011. gada janvāris, Rīga
Raksts tapis pateicoties žurnāla KLUBS aicinājumam un publicēts tā Februāra numurā Nr.02 (194)


Omāna? Tas, ka kaut kur svešuma tālumā ir šāda valsts, it kā bija dzirdēts. Kaut kur starp Āziju un Āfriku, ģeogrāfiski – Āzijas kontinentam piederīgajā Arābijas pussalā, Arābijas jūras un tās Omānas līča (tas pats Indijas okeāns jau vien ir!) piekrastē... Tomēr vēl pirms pāris gadiem nebija pat īsti nekāda priekšstata par to, kā tur izskatās, ko tur labu var sadarīt, kādi cilvēki tur dzīvo, kādas ir ceļošanas, dzīvošanas apstākļi un izmaksas Omānā, un vismazāk par to, vai vispār turp ir vērts braukt. Kas nu kuram, bet līdz šim man šis jautājums visvairāk bijis saistīts ar tam pakārtotu apakšjautājumu: "Vai tur ir kur kāpt?!"

OMĀNA,
dažādi fakti

Valūta: Omānas reāls (Rial Omani, RO) kas sastāv no 1000 baizām = ~2 Eiro
Samaksa par vīzu 30 dienu periodam: RO 20
Laba 4x4 apvidus auto īre: ~28 reālu dienā / 200 km limits
Vieglās automašīnas īre: ~12 reālu dienā / 200 km limits
Ceļveža grāmata ar kartēm un informāciju: 15 reālu
Degviela: Super (analogs E98) 0,120 reālu litrā, Regular (analogs E80-90) 0,116 reālu litrā
Ūdens: 0.100 - 0,160 reālu litrā
Pusdienas labā ēstuvē: ~1,500 - 3 reāli
Tradicionālā uzkoda Shawarma: 0,300 reālu
Glāze svaigi spiestas mango sulas: 0,700 reālu

Pirms trijiem gadiem, pilnīgi negaidīti, uz Omānu pārcēlās viens no maniem draugiem un kāpšanas biedriem Jurģis. Aizbrauca, lai beidzot strādātu cienīgu savas profesijas un kvalifikācijas darbu; Latvijā, šķiet, nemaz ne visi inženieri var atrast savai izglītībai un prāta/darba spējām atbilstošu nodarbi. Bet ne par to... Jau pēc neilga laika no Jurģa saņēmu aicinājumu doties uz Omānu, lai kopā kaut kur uzkāptu. Un kāpt tur, izrādās, patiešām ir kur, pie tam vēl diži: līdz pat kilometram augstas klinšu sienas. Kurš gan kalnos kāpējs par to uzreiz nebūtu ieinteresēts? Šis uzaicinājums man ļāva nokļūt Omānā pirmoreiz. Kopš tās reizes pat vēl divi gadi nav īsti pagājuši, bet Omānā jau esmu bijis trīs reizes, un, iespējams, prātā jau nākamais ceļojums uz šo pārsteidzoši krāšņo un potenciāliem piedzīvojumu "rotaļu laukumiem" (angl. "playground") bagāto valsti jau tiek plānots.


Omānas piekraste izsenis ir senu jūras tirdzniecības ceļu krustpunkts.

Omāna atvērta tūristiem salīdzinoši nesen. Vēl tikai nedaudz vairāk kā gadus četrdesmit atpakaļ valsti plosīja sarežģīti iekšēji konflikti, kurus uzkurināja ne tikai vietējie sultāna pretinieki, bet arī nelabvēļi no kaimiņvalstīm, īpaši no Jemenas. 2010. gada 18. novembrī vispārējos valsts svētkos (jā, vienā datumā ar Latviju) tika godināta Omānas Sultanāta neatkarības, stabilizācijas un straujās izaugsmes uzsākšanas 40. gadadiena. Protams, īpaši godinot un izceļot sultāna Qaboos bin Said Al Said veikumu un īpašos nopelnus valsts labā (starp citu, īpašu nozīmi šiem svētkiem piešķir tas, ka sultānam tieši 18. novembrī palika 70 gadi!). Un tas tiek teikts bez jebkādas skepses! Sultānu šajā valstī vērtē ļoti augstu, jo 40 gados paveiktais patiešām ir grandiozs, ne velti Omānas valsts attīstība augstu novērtēta starptautiskajās aprindās. Nafta un derīgie izrakteņi? Jā, protams, tas viss lielākoties pieder sultānam, bet tauta šeit nepavisam nav atstāta "pabērna" lomā: skolas, automaģistrāles un ceļi, hospitāļi, ūdensapgāde - tas viss var patiesi izbrīnīt, ņemot vērā, ka šajā valstī vēl pirms nepilna pusgadsimta bija tikai trīs skolas un 10 kilometri asfaltēta ceļa! Pie tam, ir arī sultāna norādījumi: rīcības plāni un valsts ekonomiskās attīstības vīzijas nākamajiem desmit gadiem. Uz to var raudzīties ar zināmu skaudību.

Tomēr neskatoties uz Omānas sarežģīto vēsturisko attīstību, šobrīd ceļošana uz Omānas Sultanātu ir vienkārša un ērta. Pirms iegādāties aviobiļeti lidojumam, jāizvēlas uz kuru no Omānas daļām doties: uz ziemeļu vai dienvidu daļu. Tā kā daba un tās Radītājs ir Omānu sadalījis divās daļās, kuras viena no otras nosacīti šķirtas ar tuksnešainu klajumu, nekurieni vairāku simtu kilometru plašumā un garumā (Omānas centrālo daļu aizņem milzīgs akmeņainas grants tuksnesis), tad lidojumam iespējami divi populārākie galamērķi: Muskata, kas ir Omānas galvaspilsēta un Salalaha, kas ir Omānas dienvidrietumu galā esošā Dhofar reģiona lielākā pilsēta. Vēl pieminēšanas vērts ir fakts, ka Omānai piederošās teritorijas, anklāvi, atrodas arī Apvienoto Arābu Emirātu robežās – tas ir Musandam zemes rags, kas slavens ar krāšņiem Arābijas jūras "fjordiem", Omānas augšējā - ziemeļu daļā, un Madha, vēl viena neliela, par Musandamu salīdzinoši desmit reizes mazāka teritorija, viena ielejas daļa, viens wadi, - grūti pamanāma Omānas "sala" tuksnešainos Arābu Emirātu kalnos. Tomēr nokļūšana šajās teritorijās ārzemniekiem ir nedaudz sarežģītāka, jo prasa vairākkārtīgu vīzu kārtošanu, iebraucot vienā un izbraucot no otras valsts.

No Eiropas uz Muskatu lido vairākas aviokompānijas, taču mūsu izvēle ir par labu tieši Turkish Airlines piedāvājumam (ērts savienojums, labs serviss, iespēja vest paliela apjoma bagāžu, kas "piedzīvojumu meklētājiem ar speciālā ekipējuma kravu" nav mazsvarīgi) nokļūt Omānā, izlidojot no Rīgas un pārsēžoties citā lidmašīnā Stambulā. Vīza? To iegādāties var turpat uz vietas, Muskatas lidostā samaksājot dažus desmitus Eiro. Tālāk? Auto īre atbilstoši ceļojuma mērķiem (mūsu izvēle – gaiša krāsojuma Toyota Land Cruiser Prado, kas šeit ir viena no populārākajām īres mašīnām ceļotājiem, noteikti pārbaudot to, vai strādā gaisa kondicionieris – saulē gaisa temperatūra ziemā mēdz sasniegt 35°C, nemaz nerunājot par vasaru), provianta, ūdens un citu nepieciešamu sīkumu iegāde superlielā tirdzniecības centrā (ticiet man, - Latvijā tādu nav!) un – ceļā! Kartes un ceļveži, kuros ieskatīties meklējot pareizos ceļus un vietu nosaukumus (ar to rakstību šeit ir neliela mistika, jo daudzās ceļazīmēs un informācijas avotos viens un tas pats nosaukums lasāms vairākos burtu kombināciju variantos, piemēram, Ras al Jinz cituviet Ras al Junayz, Ras al Jines vai Ras al Gines var izrādīties viens un tas pats) nopērkami uz vietas plašā izvēlē un lieliskā kvalitātē.

Runājot par to, kas Omānā ir tik interesants, lai turp dotos vēl un vēl, katrs ceļotājs, kurš šo valsti jau ir apmeklējis, iespējams, minēs citus un visai atšķirīgus iemeslus. Kādam tie būs savdabīgie, tikai šim pasaules nostūrim raksturīgi dabas skati, kuros kanjonu un stāvu aizu izvagoti kalni mijas ar tuksnesi, citam – vēsturiski nocietinājumu forti un cietokšņi kalnu ieleju oāzēs un jūras piekrastē, kuru pieejas sargā vientuļi sargtorņi klinšainajos pauguros, vēl kādam tā būs iespēja pavadīt atvaļinājumu saules pielietajās piekrastes pludmalēs, peldoties un nirstot Arābijas jūras siltajos ūdeņos. Arī dažādi dīvaiņi, kuru aicinājums ir darīt to, kas ir pa spēkam tikai retajiem, šeit atradīs kaut ko savam prātam un sirdij: niršana uz nogrimušu kuģu vrakiem, kāpšana pa klintīm simtiem metru augstumā, grūti atrodamas "apslēptās bagātības" - GPS koordināšu punkti geokešinga cienītājiem, nolaišanās un ekskursijas dziļās pazemes alās, braukšana ar apvidus automašīnām pa kalniem un tuksnešiem... Kanjonings? Sandbordings? Kamelreisings? Daudzām no šeit pieejamajām aktivitātēm korekti nosaukumi latviešu valodā man vēl nav zināmi.


Trekings. Augstuma starpība trekingam no Madruj ciemata līdz Jabel Shams virsotnei ir aptuveni 2000 metru.

Dīvainās rietumnieku aktivitātes

Ceļojot pa pasauli, daudzās valstīs nākas saskarties ar to, ka vietējie iedzīvotāji ar lielu izbrīnu skatās uz iebraucējiem, ka atbraukuši uz viņu valsti un vēlas darīt dīvainas lietas. Kalni? Jā, bet kāpēc gan tajos jākāpj, īpaši bez sevišķas nepieciešamības? Upes? Jā, bet kāpēc gan būtu tās balti mutuļojošajā straumē jāmetas ar laivu? Eh, dīvaini, dīvaini jūs esat... Tomēr tie, kas šādas lietas paši pamēģinājuši un aizrāvušies ar tām, saprot. Un nav jau tā, ka tam visam arī nav kaut kāda praktiska pielietojamība. Tajā skaitā vietējiem iedzīvotājiem. Ja ne savādāk, tad kļūstot par gidu un pavadoni iebraucējiem. Piemēram, kanjonings (došanās šauros upju kanjonos kāpjot, rāpjoties, lecot no pat visai paliela augstuma ūdens baseinos, peldot, jā – arī lietojot alpīnisma ekipējumu un virves!) Omānā varētu būt viena no baudāmākajām un atraktīvākajām aktivitātēm, jo atšķirībā no Eiropas, ūdens kalnu kanjonos nav stindzinoši auksts, un nav nepieciešams ķermeni nosedzošs un siltumu uzturošs neoprēna hidrotērps. Un dēkaiņi no aukstākām zemēm to prot novērtēt! Neapšaubāmi, ir arī sausākas un mierīgākas atpūtas brīžu nodarbes šeit, ar kurām Omāna var uzrunāt ceļotājus – putnu un jūras bruņurupuču vērošana okeāna piekrastē, ekskursi vēsturiskas elpas apdvestās pilsētu un pamestu apdzīvotu vietu drupās, pastaigas ziedošās un klinšaini tuksnešainajai ainavai kontrastējošās zaļuma pārpilnajās (pateicoties rūpīgi izveidotām un uzturētām, vietām pat daudzus gadsimtus (!) vecām apūdeņošanas sistēmām - falaj) dateļpalmu oāzēs, saulrietu un saullēktu vērošana no milzu smilšu kāpām tuksnesī - vispopulārākā vieta tam ir Ramlat al Wahaybah (Sharqiya), vai tā sauktā Wahiba Sands tuksneša ziemeļu gals (bieži – komplektā ar viesošanos pie vietējiem beduīniem, kas ir gan ļoti viesmīlīgi, gan arī manīgi pārdot ceļotājiem kaut ko no saviem lietišķās mākslas sīkdarbiņiem).


Ras al Jinz, jūras bruņurupuču dzimtais krasts. (Šī bilde skatāma arī atsevišķā lapā, lielāka!)

Saullēkts Saules kalna virsotnē

Trekingošana, jeb došanās kalnu pārgājienos ir viena no plaši pazīstamām aktivitātēm ceļotājiem visā pasaulē. Arī Eiropas kalnu takās ik gadu dodas tūkstošiem un tūkstošiem aktīvās atpūtas cienītāju, gan jauni, spēkpilni, gan veci, ar pamatīgu pieredzes uzkrājumu, atbilstoši savām spējām izvēloties garākus vai īsākus dažādu grūtības pakāpju izgājienus. Arī Latvijā jau daudzos gadu desmitos izveidojušās nopietnas kalnu tūrisma tradīcijas. Neskatoties uz nacionālo identitāti raksturojošo nopūtu "nu neiet mums te viegli..." un krīzes gadu "jostas savilkšanu" (arī mugursomām), cilvēki kalnos kāpt nav pārstājuši. Droši vien zināmā mērā arī tāpēc, ka to aizvien ir darījuši vairāk tie, kas no grūtībām baidās nedaudz mazāk kā "vidējais latvietis", tie, kas gatavi pielāgoties un pieņemt apstākļus tādus, kādi tie ir. Un vēl pie tam – gūt baudījumu gan no ceļojumos redzētā, gan arī no grūtībām, kas pārvarētas ceļā. Šeit gribās citēt nezināma autora rakstīto, kas lieliski raksturo augšminēto situāciju ar ceļotāju došanos kalnos (T-kreklu ar šādu uzrakstu nopirku pirms gadiem desmit Kalifornijā, Jozemītos, pēc kāpiena pa Half Dome nepilnu kilometru augsto klinšu sienu): "Panākumi tiek mērīti ne tik daudz pēc vietas, kuru esi sasniedzis savā dzīvē, bet gan pēc šķēršļiem, kurus esi pārvarējis savā ceļā uz to."


Nakšņošana kalnos ceļā uz Jabel Shams, naktī gaiss atdziest līdz -1°C. (Šī bilde skatāma arī atsevišķā lapā, lielāka!)

Trekingotāji ar mugursomām plecos sastopami arī Omānas kalnos. Viens no skaistākajiem (bet no grūtākajiem!) trekinga maršrutiem, ko izgājām savā iepriekšējā ceļojumā, ved no Madruj ciema, kas atrodas Wadi as Sahtan ielejā, uz Omānas augstākā kalna Jabel Shams 3075 metrus augsto virsotni no ziemeļu puses. Augstuma starpība šim trekingam (no ciemata līdz virsotnei) ir aptuveni 2000 augstuma metru, līdz ar to šis kāpiens Saules Kalnā (tā Jabel Shams tulkojas no arābu valodas) nav viegls. Tomēr izaicinošs un ļoti skaists, it īpaši augšējā daļā, kur ceļotāji nonāk milzīgu, daudzus gadu simtus augošu kalnu kadiķu audzē, kuru stumbri laika gaitā savijušies veidojot brīnišķas formas.


Kalnu kadiķi, kuri šeit auguši gadu simtus. (Šī bilde skatāma arī atsevišķā lapā, lielāka!)

Šajā vietā pavadām aukstu (neskatoties uz to, ka pa dienu gaisa temperatūra šeit ir patīkami silta pat ziemas mēnešos, naktī tā var nokristies pat zem nulles!), tomēr apburoši skaistu nakti. Ugunskura liesmas izgaismo kadiķu stumbru zaraini spokainos siluetus un klints sienu, pie kura esam patvērušies no nelielā vakara lietus un vēja.


Sarmas leduskristālu klātas klintis Omānas augstākajā virsotnē.

Neilgi pirms rītausmas, atstājuši liekās mantas nometnes vietā, kāpjam augšup atlikušo ceļu līdz virsotnei, lai tajā sagaidītu sauli. Iespējams, tieši saullēkta sajūtas ir emocionāli visspēcīgākās šādā vietā. Šis ir brīdis, kad pati no sevis rodas vēlme pielūgt, pateikties, izrādīt savu bijību, cieņu un patieso mīlestību.


Kristaps. Pirms došanās lejup. Foto: Valdis Vanags

Salmah plato pazemē

2010. gada ziemā ceļojot pa Omānu, pirmoreiz devāmies lejup pa ziemeļaustrumu piekrastes ceļu no Muskatas uz Suru, pa ceļam apskatot skaistākās vietas šajā virzienā. Viens no "obligāti jāredz" mūsu ceļa plānā bija atzīmēts uzbrauciens uz Salmah plato. Ceļš no jūras piekrastes uz Al Hajar Ash Sharqi (austrumu Hadžāra) kalnu plato virsmu ir ar pusotra kilometra augstuma starpību, pie tam, šis ceļš nebūt nav braucams ar parastu lielceļu auto – ceļvežos uzsvērts īpašs brīdinājums par šo ceļu stāvumu un segumu! Toreiz, īpaši nebaidoties, augšupceļam izvēlējāmies sliktāko no diviem iespējamajiem ceļiem, jo galu galā, mums taču ir labs (īrēts) džips, īpašas "akmeņu" riepas un pie stūres bijušais Latvijas čempions 4x4 bezceļu braukšanā, mans brālis Tils. Jāsaka, esmu nedaudz sēdējis apvidus automašīnā viņam blakus, braucot pa Latvijas "bezceļiem", pat pildījis stūrmaņa pienākumus vienā otrā pasākumā, bet tik saspringtu sejas izteiksmi viņa sejā, cenšoties noturēt pa akmeņainā ceļa grambām lēkājošo mašīnu, un tik intensīvu roku darbu uz stūres, mēģinot novaldīt auto stāvajos asa leņķa pagriezienos, nebiju vēl redzējis! Kad bijām nokļuvuši "pāri kantei", piestājot atdzesēt džipa motoru, kas nepārtrauktajā stāvumā norēcies līdz nemaņai, Tilam nācās atzīt, ka šādi ceļi pat viņam šķiet "braucami ar piepūli", īpaši, ja vēl jāpiedomā par riepu saudzēšanu uz asajām klints šķautnēm, kas biezā slānī klāj ceļu, un kamieļu baru, kas klīst kaut kur starp klinšainajiem pagriezieniem un var uzrasties aiz ikviena ceļa līkuma.

Galu galā šis ceļš mūs atveda līdz Majlis al Jinn (tulkojot no arābu valodas tas nozīmējot "garu tikšanās vieta") "melnajiem caurumiem": šajā vietā plato virsmā ir vairāki bezdibeņi, kas sevī slēpj vienas no pasaulē lielākajām alu sistēmām. Lai arī pēc apjoma lielākā ala šobrīd speleoloģijas entuziastiem ir pieejama tikai ar īpašām Omānas tūrisma ministrijas atļaujām, tomēr šajā plato ir vēl vairākas līdzīgas vietas. Vienai no tām, dažu kilometru attālumā no Majlis al Jinn, triju klinšu kanjonu satekā, uzduramies, ejot nelielā iespējamās peldēšanas vietas meklējumu izgājienā pa vienu no wadi. Klinšainajās upes gultnēs, ūdenskritumu izsistās un izgludinātās klints tilpnēs, ūdens dažviet uzkrājas pat vairākus mēnešus pēc lietus, kas šeit nav sevišķi bieža dabas parādība. Peldvietu atradām, bet nedaudz tālāk aiz tās – milzīgu, sarežģītas konfigurācijas triju upju sateces vietu, kurā ūdens izveidojis daudzstāvu eju labirintu, kas dziļumā izzūd melnā tumsas nekurienē. Uzmanīgi rāpdamies no vienas ūdenskrituma renes līdz nākamajai, izejot cauri pāris sfēriskiem ūdens noteces rezervuāriem, nokāpu metrus trīsdesmit lejup līdz vietai, kur divos klinšu āķos nostiprināta paveca virve: tātad šeit nolaišanās lejup ir iespējama! Tikai šajā reizē nav līdzi atbilstoša ekipējuma... Galvā tiek sastādīts visa nepieciešamā saraksts (ekipējums + atbilstoša kompānija) un ievilkts ķeksītis iedomātā plānotājā: nākamreiz!

Rudens ceļojumā atgriežamies ar visu vajadzīgo: ir gan virves, gan dzelži, gan lukturi, gan kompānija (Jurģis un Valdis un rosīga apņēmība par došanos lejup pazemē vienā no šiem caurumiem. Lai arī speleoloģija man nav ne stiprā puse, ne arī pārliecība, šis ir tas gadījums, kad filozofiski izaicinošais jautājums "Kad tev pēdējoreiz bija pirmā reize?" ir ar īpašu, izaicinājuma un nezināmā vilinājuma pieskaņu. Vēlreiz piebraucam pie Majlis al Jinn, lai apskatītu šo triju caurumu kombināciju, un no caurumu tuvumā dežūrējoša omānieša vēlreiz saņemam norādi par "triju pirkstu kombināciju"; vietējais vīrs, kas uzrauga šo dabas brīnumu, uz mūsu acīmredzot naivo jautājumu "vai tad varam nolaisties tur lejā pa virvi arī?" ļoti nopietni skaidro par mums jau zināmo permit licence, tūrisma ministriju, un "no, no, no...", kas, šķiet, attiecas uz visiem trim tuvumā esošajiem caurumiem. Ar smaidu un atvadu vārdiem šķiramies, sēžamies džipā un, nobraukuši precīzi vienu kilometru pa ceļu, ļaujam džipam zvāļāties pāri plato akmeņainajai virsmai vēl viena, šurpceļā redzēta cauruma virzienā. Bez īpašas kavēšanās apkraujam sevi ar ekipējumu un dodamies lejup pa wadi klinšaino krauju, aizvien zemāk un zemāk pa ūdens ceļu, līdz nonākam uz Lielā Melnā Nezināmā Cauruma pēdējam slieksnim. Šeit, kādus metrus trīsdesmit piecus zem plato virsmas, klintī nostiprinām virves galu. Kopā sasienot divas 70 metrus garas virves mūsu rīcībā nu ir 140 metri, un vēl divas 60 metrus garas virves rezervē, kuras varēs lietot arī papildus drošināšanai. Laižot lejā nolaišanās virvi ir pilnīgi skaidrs, ka pie klints tā skaras tikai divos punktos: tepat, pie mūsu kājām, un pāris metrus zemāk, visa pārējā virve karājas pilnīgā tukšumā, tikai pats virves gals nojaušami ir sasniedzis alas pamatni.


Nolaišanās. (Šī bilde skatāma arī atsevišķā lapā, lielāka!)

Ja teikšu, ka nebija bail, ka sirds viegli netrīcēja, tas būtu melots. Frrr! Hičkoka filmas "Putni" cienīgas sajūtas sagādā pēkšņa alas klints nišās ligzdojošo baložu bara pacelšanās spārnos! To spārnu vēdas daudzkārtīgi atbalsojas tukšumā. Nolaišanās jau pēc pirmajiem piecpadsmit, divdesmit metriem kļūst visai neērta, jo kājām atbalsts zudis, tās vairs neskar negatīvā plaknē aizejošās alas klints sienas... Tikai nolaižoties lejup vienu pilnu virves garumu (~70 metrus), tu sāc apjaust šī vertikālā ūdenskrituma tuneļa apmērus. Tomēr mierina fakts, ka apakšējās virves gals ar labu rezervi skar milzu šahtas grīdu. Aptuveni 115 metru dziļumā nākas atkabināt papildus piekabināto drošināšanas virvi, jo tās garums vairs neļauj laisties tālāk, un pēdējos desmit, piecpadsmit metrus veikt tikai pa nolaišanās pamatvirvi. Zeme. Atkabinos no virves un saucu augšup, ka virve brīva, tagad kārta laisties lejup Valdim. Pārmēru atlikušo virvi, veicu aprēķinu: nolaišanās dziļums ir ~125 metri, kopā apmēram 160 metri zem plato virsmas.

Acis jau pieradušas pie lejā valdošās krēslas. Atstāju visu lieko ekipējumu pie virves gala un, pētīdams ceļu, dodos tālāk pa slīpi lejup vedošo, līkločus metošo pazemes upes gultni. Alas griestus klāj dīvainu formu stalaktītu veidojumi, kas pieres luktura ēnā uz sienām met spokainas ēnas, bet zem kājām klintis ir ūdens nopulētas, gludas. Vienā līkumā pusstāvu zemāk, padziļinājumā, mirdzošajā gaismā atstarojas neliela pazemes baseina ūdens virsma. Ala kļūst aizvien zemāka, griesti no augstajām velvēm nemanot nolīkuši tepat, virs galvas. Pēc brīža jau nākas saliekties, tad – mesties rāpus. Aiz kārtējā līkuma pazemes upe aizspraucas šaurā plaisas atverē, kuras grīda klāta ar dubļiem. Paldies, tālāk, šoreiz nē! Ejot atpakaļ, skaitu pārsoļus, bet kaut kur pie četriem simtiem, aizdomājies par ārā tikšanu no šejienes, nojaucu skaitu. Mazliet mazāk par puskilometru kopā sanāk.

Arī Valdis un Jurģis nolaidušies lejup. Pēc emociju apmaiņas un vienošanās, ko kurš sekojoši darīs, daži foto, un kabinos klāt pie virves, lai kāptu augšup. Kādas 45 minūtes smaga darba, aumaļām līstoši sviedri, dažas atpūtas pauzes vieglā bezspēkā karājoties virvē, un sasniedzu virves augšējo, nostiprināto galu un pēc īsa atpūtas mirkļa un pamatīga malka sporta dzēriena slāpju veldzēšanai varu ķerties pie otras virves, kura tagad var kalpot kā drošināšana Valdim un Jurģim.


Valdis. Virs Salmah plato bezdibeņa.

Pēc pusotras stundas visi atkal esam virszemē un ar milzu gandarījumu vācam kopā virves. Diena nav nodzīvota velti – solis nezināmajā un kārtējā Pirmā Reize sagādājusi daudz pārdzīvojumu un jaunu iespaidu. Kas gan vēl var būt labāks par to? Atgriežoties pie mašīnām, uz "urā!" aiziet pāris pusotrlitrīgas augļu sulas pudeles. Mango sula šeit (un tieši šodien!) ir īpaši garšīga.

Trauslie Ikara spārni

Tomēr šī ceļojuma nopietnākais pārbaudījums man pašam vēl priekšā, jo sekojošajā nedēļas nogalē (Omānā tā ir ceturtdiena un piektdiena) esam sarunājuši tikties visai starptautiskā kompānijā (Omānā un Apvienotajos Arābu Emirātos strādā daudzi ārzemnieki, no kuriem viens otrs darbu šajās valstīs izvēlējies teju vai tāpēc, ka šeit ir lieliskas iespējas kāpt kalnos!), Omānas visnopietnākā alpīnisma mērķa - Jabal Misht (2090 m) virsotnes vairāk kā 1000 metrus augstās dienvidaustrumu sienas pakājē. Šīs klinšu sienas centrālās daļas maršruti ir lielākais izaicinājums alpīnistiem un klinšu kāpējiem Omānā. Un ne tikai Omānā, bet visā Arābijas pussalā, un iespējams – pat aiz tās robežām.

Dažas dienas iepriekš Jurģis mani iepazīstinājis ar vienu no pazīstamākajiem kāpējiem šajā pusē, Jākobu (Jakob Oberhauser) no Austrijas. Viņš jau astoņus gadus dzīvo Omānā un strādā par gidu tūrisma kompānijā, bet visu brīvo laiku velta kāpšanai. Jākoba "kontā" ir daudzi veikti klinšu kāpšanas un alpīnisma pirmgājieni Omānas kalnos un uz kanjonu klinšu sienām, bet tuvākajā laikā vajadzētu iznākt viņa apkopotajam ceļvedim par kāpšanas maršrutiem Omānā. Pa ceļam uz Wadi Damm ieleju, no kuras ziemeļrietumu malā majestātiski slejas Jabal Misht kalns, nolemjam izkāpt kādu maršrutu uz Nizwa klinšu torņiem, un tā kā vēl neesam vienojušies kas ar ko kāps, piedāvāju Jākobam savu kompāniju, ko viņš laipni akceptē. Četru stundu laikā izkāpjam divus ne visai sarežģītus un ne pārāk garus klinšu maršrutus, katru no tiem ~120 metrus augstu. Tie abi ir pirmgājieni, jo pa šīm līnijām neviens vēl šeit neesot kāpis, tā zina stāstīt Jākobs. Jurģis kopā ar Valdi un alžīrieti Hamzu pa to laiku kāpj nedaudz garāku maršrutu, kuram dots brīnišķīgs nosaukums Orgasmus (pirmo reizi kāpts, šis kāpiens kāpējiem esot sagādājis aizvien lielāku un lielāku baudu, bet pēdējie daži desmiti metru pirms virsotnes vispār esot fantastiski!), tiesa gan trijotnei kaut kas nogājis greizi un viņi pārāk daudz aizkāpuši pa kreisi, tāpēc pamatīgi samocījušies un nācies ložņāt pa ne pārāk labas kvalitātes klintīm.


Jabal Misht virsotnes vairāk kā 1000 metrus augstā klinšu siena. (Šī bilde skatāma arī atsevišķā lapā, lielāka!)

Vakarā, apspriežot nākošās dienas plānus (un mūsu rīcībā ir pat divas nākošās dienas), izsaku priekšlikumu Jākobam kāpt kaut ko "lielu un skaistu" Jabal Misht, manu varēšanu viņš šodien ir redzējis. Esot viņam padomā viena skaista, loģiska līnija. Tas, kas notika tālāk, kā atradām īsto maršruta sākumu, kā kāpām, kā tumsā sasniedzām virsotni, kā tikām lejā – tā šķiet jau ir tehniskā "literatūra". Rezultāts? Jabal Misht, "Icarus", 1100m augsts maršruts pašā sienas centrālās daļas vidū, kas ved no sienas pakājes līdz pat virsotnes augstākajam punktam, maršruta otrais atkārtojums (pirmgājiens: Pat Littlejohn un Stephen Sustad no Lielbritānijas, 2001. gadā, pirmgājienā maršruts tika veikts divās dienās, grūtību kategorija Engl. E4 5c), kāpiens veikts labā ātrumā un stilā.


Jākobs. "Icarus" nav tik grūts kāpšanā, cik "galvā", psiholoģiski.

Būtiskākās atziņas? Pirmkārt – pat labiem kāpējiem ir nepieciešams neliels "pierīvēšanās" laiks, kāpt ar maz pazīstamu partneri tik nopietnu maršrutu – tas ir savā ziņā vēl viens papildus riska faktors. Otrkārt, "Icarus" nav tik grūts kāpšanā, cik "galvā", psiholoģiski - ļoti daudz trauslas formas klinšu iežu, ļoti ierobežota drošināšanas organizēšana vietām, kas brīžiem tevi spiež kāpt 10 un vairāk metrus virs iepriekšējā drošināšanas punkta neatrodot neko par labu esam nākošajam, un arī daudzi punkti, kurus esi ielicis, nebūt nav tās pārliecinošākās kvalitātes, bet "lidot" Ikara stilā negribas vēl, negribas... Treškārt - atkal tas pats "vecais grābeklis", uz kura ik pa laikam uzkāpju - sestās virves (kāpēji attālumus kāpienos mēdz mērīt "virvēs", kas izejot no lietoto virvju standarta garuma, 50-60 metriem, ir aptuveni līdzīgs vidējam izkāptajam metru daudzumam) izejā, uzkāpjot līdz manai drošināšanas stacijai, Jākobs (līdz tam kāpām pamīšus, vienu virvi viņš, nākošo es, atkal viņš, atkal es) izteica pieņēmumu, ka viņš diez vai varēs kāpt kā pirmais, jo jūtoties ļoti slikti, reibstot galva, un man nācās uzņemties "līdera" lomu visās atlikušajās... piecpadsmit virvēs, tajā skaitā arī pēdējās trijās, kuras kāpām jau tumsā, pieres luktura gaismā. Nenoliegšu - man patīk kāpt kā pirmajām! Neapšaubāmi, gan kāpt kopā ar Jākobu, kurš nu jau daudzus gadus ir Omānas kāpšanas "leģenda" (sava veida pārsteigumu viņš man sagādāja "Icarus" sākumā, pirmos nepilnus simts metrus uzkāpjot bez virvēm, neuzvelkot klinšu kurpes, piegājiena krosenēs, ar virvēm un ekipējumu mugursomā uz muguras), gan veikt lielāko daļu šī maršruta kā pirmajam, gan atkal pabūt Jabal Misht virsotnē (pirms nepilniem diviem gadiem kopā ar jau minēto Jurģi un Hamzu uzkāpām šeit pa nedaudz vienkāršāku maršrutu, tā saucamo "Franču pīlāru") - tas bija lielisks piedzīvojums! Tāpat kā viss šis kārtējais ceļojums. Tā kā, ir par ko parunāt tagad kādu laiku.


Omānas tradicionālais cienasts ceļotājiem: melna kafija ar kardamonu un datelēm.

Manuprāt, Omānu lieliski raksturo tās tradicionālais cienasts ceļotājiem: melna kafija ar kardamonu un datelēm. Rūgto lieliski papildina saldais. Pēc kaut kā ļoti salda rodas vēlme baudīt kaut ko rūgtu. Šīs divas pretstatā esošās garšas saplūst vienotā baudas sajūtā, kopējā veselumā, kas rada pilnības un piepildītības apjausmu. Un prieku. Izbaudot grūtības to pārvarēšana vairs nešķiet mokoša. Tā tas aizvien notiek arī kalnos – kāpjot augšup aiz savas muguras ir jājūt Ikara spārni.

[ FOTO GALERIJA 1] [ FOTO GALERIJA 2] [ FOTO GALERIJA 3]

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv