Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Tatri 2010./2011. gadu mijā

Autors: Andris Skuja
Foto: Dace Blese, Andris Skuja un Aleksandrs Kendenkovs
2011. gada janvāris, Rīga

Ir jau gana strādāts, tāpēc jāpadomā arī par sevi. Starp svētkiem nolemju paņemt atvaļinājumu, lai mierīgi atpūstos… Svētku priekšvakarā sanāk sazvanīties ar Daci, kam seko piedāvājums doties neplānotā piedzīvojumā uz kalniem. Esot trīs braucēji. Izklausās kārdinoši! Tā kā man nekāda sakarīga ekipējuma nav un pieredzes arī nekādas atbilstoši šādiem laika apstākļiem, vairāk tā kā nē, bet saku, ka padomāšu un vēlāk Juglas zālē izrunāsim ko un kā… Domāju, apdomāju, pārdomāju, izdomāju un likās, ka pagājusi vesela mūžība (1h) – tātad jābrauc, lai būtu kā būdams. Turklāt šādi piedāvājumi no gaisa nekrīt!

Vēlāk noskaidrojās, ka divi potenciālie ceļabiedri tomēr netiek. Paliekam divi. Tā kā jau esmu ar kalniem pārņemts, tad man vienalga – sanāks bišku dārgāk. Daci arī tas nesatrauc. Ja nu kāds tomēr uzrodas, ielieku forumā piedāvājumu, bet tas jau tāpat skaidrs, ka pēdējā brīdī tas priekš kaķiem. Nekāda lielā gatavošanās nenotiek, pāris zvani par ekipējumu un izbraukšanas laiku. Mana ekipējuma sagādē iesaistās Dace, caur draugiem tiek sagādāti zābaciņi/ dzelkšņi/ cirtņi/ ķivere… pārējais, ne gluži tas labākais, man tā kā būtu un esam gatavi ceļam. Draņķīgu laika apstākļu gadījumam paņemam arī sniega dēļus un slēpes. Visa mantība mašīnā aizņem bezgala daudz vietas un tā vien izskatās, ka pat trešajam cilvēkam lāgā vietas nesanāktu, nemaz nerunājot par 4/5.

Izbraucam 25. decembra vakarpusē un pēc 17 stundām sestdienas pusdienlaikā esam galamērķī Zakaponē (~900 km) – tā esot Polijas kalnākāpēju kūrorta pilsēta un attiecīgi pilna ar viesnīcām un viesu mājām. Sagurums man diezgan liels, it kā mēģināju auto gulēt, bet nekas tur dižs nesanāca. Noskaņojums nomācošs – gribās atrast kādu siltu vietiņu, kur atlaisties. Laiks nedaudz apmācies, snieg. Pa ceļam Dace minēja, ka divas kompānijas no Latvijas arī dodas tajā pašā virzienā – viņiem esot jau viesu māja rezervēta. Varianti ir – meklēt kādu kalna būdu un cerēt, ka tur būs vietas, vai meklēt kādu viesu māju. Ieminējos, ka labprātāk pirmo nakti pavadītu viesu mājā, lai apostītu gaisu, bet patiesībā vairāk gribējās dušu un palikšana kaut kur teltī nepavisam nevilina. Patiesībā klusībā cerēju, ka opcija "guļammaiss" nebūs jāizmanto, bet neko jau nevar zināt – Dacei patīk nopietni kāpt un tad šāds variants ir visai reāls. Tātad viesu māja – dodamies DUS veikaliņā apjautāties. Tur mums neko sakarīgu neiesaka, aizsūta uz kaut kādu viesnīcu. Nolemjam piezvanīt kolēģiem no Latvijas un apjautāties par palikšanas vietām šajā apkārtnē. Noskaidrojās, ka viens auto ir nobijies un atgriezies atpakaļ Latvijā, bet otram avārija. Kas vienam nelaime, tas otram laime – ir, kur palikt. Nams atrodas kalnā un to ir diezgan grūti atrast, tāpēc sarunāts, ka mums panāks pretim. Pēc kāda laika satiekam jauku dāmu, kura rāda ceļu uz mītni. Braucot ieraugu pastāvu kalnu, izskatās diezgan nereāli tikt tur augšā, kas atgādina vienu citu piedzīvojumu, kas palicis atmiņā ar nosaukumu "Tilta te nav!". Tante sēž aizmugurē un tik skubina spiest pedāli grīdā. Tā arī tiek darīts un tieku līdz puskalnam. Slīdot atpakaļ paliek daži centimetri līdz margai! Uhh, veiksmīgi izvairos un auto tiek novietots turpat kalna pakājē. Laipnie saimnieki pēcāk mums palīdz nogādāt mantas apartamentos ar Ņivu. Xe, xe – nez vai smagais priekšpiedziņas audis ar to var sacensties?! Esam iekārtojušies.


Zakapone

Uzzinājām, ka blakus viesu namam dzīvojot gids Jans, no kura varētu ievākt šādu tādu info. Dodamies ciemos. Sasveicināmies. Sākam taujāt par apkārtni, klintīm, takām un iespējām kāpt… Seko jautājums, ko tad mēs esam kāpuši. Dace ar šo to palielās, bet es klusēju… Gids jau gados, runā tādā manierē, ka izklausās viss pareizi un gudri, bet lietderīgu informāciju pasniedz tādu izplūdušu. Biznesmenis. Stāsta, ka šādos laika apstākļos "forget" par kāpšanu. Viss esot "very dangerous" un tādā garā. Piedāvā mums gida pakalpojumus ar atlaidi 25%, ja ņemam divas dienas – žuļiks tāds! Pēc visa stāstītā iespaidojamies tā, ka būtu vērts šādu pakalpojumu izmantot, bet nu sakām, ka vēl padomāsim. Tagad viņam nav laika, esot dēlam un mazbērniem ieplānots parādīt vienas klintiņas tuvumā. Ja mēs vēlamies, tad varam doties viņam līdzi un šo to vēl pastāstīs.

Pēc 20 minūtēm esam savās uniformās. Jans iekāpj mūsu auto un rāda virzienu. Pa ceļam tēvišķa pamācība ieturēt distanci – ticot, ka esmu labs vadītājs, bet vispirms, lai uzbraucot tajā kalnā, kurā tiku līdz pusei. Pasmejamies un palielos, ka man riepās sadzītas naglas, bet tās kā izrādās "forbiden" šajā valstī! Pastaiga gar tuvējām klintiņām lieliska, tās laikā uzzinām no viņa dēla, ka šis taisoties jaunā gada priekšvakarā doties uz Giewont virsotni. Tur esot gana viegla taka, lai kāptu bez drošināšanas. Pabrīnāmies, ka tomēr par kāpšanu nav "forget". Tajā brīdī jau rosās domas par šīs virsotnes iekarošanu, bet nu vispirms vairāk jāpapēta kas un kā, to atstājam uz vakarpusi. Jans izrāda tuvējās klintis, kur kādi maršruti kāpjami – vasaras/ziemas. Priecājamies, ka ir vismaz viens variants, kurp doties. Pa starpai arī īsa pamācība par to, kas būtu jāēd kalnos – tauki! Guru iedod noprovēt savu līdzpaņemto siļķi – nu ļoti garšīga. Visādi enerģijas batoniņi/cukurs un tādā garā tikai bojājot organismu. Nez ko par to teiktu dažs labs latvietis, un par to arī pasmejamies. Pēc kādām divām stundām atvadāmies.

Līdz ar tumsu esam apartamentos pie kartes – pētām Giewont apkārtni. Rodas daži jautājumi par maršruta grūtību. Dace zvana Janam un sarunā atkal tikšanos pie gida mājās. Man negribas iet, bet Dace jau visu sarunājusi – nav variantu. Esam klāt ar savu karti un norādām uz Giewont. No gida uzzinām, ka iet mēs varam, bet tik jāuzmanās no pāris kuluāriem, kas ir lavīnbīstami – "very dangerous". Nākamais dienas plāns tā kā būtu, bet Dace mierā neliekas un grib uzzināt vēl ko vairāk par kādiem maršrutiem. Gids noskalda, lai vispirms aizstaigājam uz Giewont un tad nākamajā vakarā parunāsim tālāk… apjautājās arī kāds ekipējums mums pieejams – mums ir tikai ieliktņi un cilpas. "Forget about climbing" – Tatri esot savādāki kalni un tajos ir nepieciešami "buldogi" – ar zāli aizaugušās klinšu spraugās liekamie āķi. Šeit ieliktņiem piemērotākā vieta ir mute! Pamanu vēl vienu īpatnību – gids iecepās par vārda "draitūlings" lietošanu, tas viņam dikti nepatīk, jo viņaprāt ir tikai divu veida kāpšanas – leduskāpšana un brīvā kāpšana. Tas redz esot speciāls izdomājums un tādā garā. Par šo pasmejos, jo, manuprāt, šitā nevajadzīgā taisnības pierādīšana ir tik pat muļķīga kā cepšanās par to vai alpīnisms ir/nav sports. Galu galā vai nav vienalga kādā vārdā katru lietu dēvē… Katrā ziņā man šis vīrs sāka nepatikt, izturējās pret mums kā pret maziem bērniem.

Pirmā kāpšanas diena

Ceļamies tā, lai septiņos esam no mājas ārā. Laiks piemērots kāpšanai – skaidras debesis un ap 10 grādiem zem nulles. Braucam ar autobusu pēc gida ieteikuma uz Kuzņicu (Zakapones tālākais gals uz dienvidiem), kur sākās taka uz Giewont. Kā izrādās, busa izmantošana bija prātīgs lēmums, jo automašīnām tur nav paredzēts stāvēt. Sods par stāvēšanu 7 zloti – smieklīgi salīdzinot ar mūsu sodiem. Ceļa norādes vēsta, ka virsotne sasniedzama ~3 stundās. Stunda līdz kalnu būdai, divas stundas līdz virsotnei. Piegājiens kā jau kalnos – konstants slīpums uz augšu. Tā kā neesmu pieradinājies šādām slodzēm, tad iet ir diezgan pagrūti, bet Dace mierina, ka temps esot normāls. Tiekam līdz būdai, kur arī padzeramies un bišku iekožam Daces mammas sarūpētos našķus. Noskaidrojam, ka lavīnbīstamība ir "2", tātad varam turpināt ceļu. Pie būdas sadalās divas takas – pa kreisi/pa labi. Pa kuru doties? It kā Giewont zīme pienaglota ar virzienu pa kreisi, turp arī dodamies. Paspēju vēl pasmieties par takas lēzenumu, bet pāragri. Ar kalnu zābakiem jau staigāju no paša rīta un nu to smagums pieaudzis līdz kritiskajai robežai. I’drit’vai’kociņ, būtu tie pa kādu kilogramu vieglāki (katrs). Sajūta tāda, ka, ja paslīdētu uz nogāzes, tad zābaks ar savu svaru parautu mani līdzi. Nu neko darīt, sakožu zobus un turpinu kāpienu. Drīz vien sākas stāva un vēl stāvāka kāpšana pa sniegotu nogāzi. Man ir jau gana – stiprinu dzelkšņus pie zābakiem. Pirmā reize, sajūtos kā mērkaķis zābakos! Soļoju kā māku, uzticības un tehnikas nekādas, bet vismaz neslīd atpakaļ. Dace vēl spītīgi nevelk dzelkšņus no somas ārā. Līdzi paņemtais leduscirtnis arī kaut kā tiek pierīkots pie labās rokas. Slīpums tāds pa vidu, starp stāvēt kājās un rāpot četrāpus. Varētu būt kādi 45-50 grādi. Iesākumā kāpju nepārtraukti, līdz nolūztu. Tad tāpat turpinu līdz atkal nolūztu. Jūtu, ka šitā uz priekšu nekur netiks. Izmēģinu jaunu taktiku - 15 soļi un īsa atpūta. Vēlāk jau tas noīsinās līdz 5 soļiem un atpūtai. Atminos, ka brokastis esmu aizmirsis paēst, apjautājos Dacei vai viņa tā pat rīkojusies – viņa arī brokastis neēdot, esot pieradusi arī pie slodzes… Enerģijas trūkums organismā katastrofāls – mācība nākamajai dienai! Kalnā cērtos ar dzelkšņiem sāniskā gaitā. Pēc brīža nonāku pie secinājuma, ka tas nekam neder – nogurst viena kāja vairāk par otru, bet ar otru sānu nav droša sajūta – cirtnis labāk turas labajā rokā un citāda poza rada ērmīgu sajūtu. Pie kam esam jau uzlīduši gana augstu, kādas divas Siguldas, un izslīdēšanas gadījumā šī būtu pēdējā kāpšanas diena. Dace arī pamāca kā jārīkojas šādos gadījumos, bet tas drošības sajūtu nepalielina – nav nekas tāds līdz šim darīts un vairāk kā skaidrs, ka teorētiskās zināšanas bez prakses panikas gadījumā nelīdzēs… Dzelksnis nosprūk no zābaka! Wow, uzticība šim brīnumam graujoši samazinās. Izrādās, ka esot jāpievelk skrūvīte un uz kantes nav labi slogot dzelkšņus – tie var izslīdēt. Nopriecājos, ka no augstuma bailes ir visai mazas, citādi panikā nez ko varētu sastrādāt. Mēģinu sev piespiest likt pēdas uz pilnu plakni plus maza pamācība no Daces par kāpšanu serpentīnā. Pēc brīža amats rokā! Nu jau kādas "trīs Siguldas" aiz muguras un sniegs paliek cietāks – pārvietoties ar dzelkšņiem krietni vieglāk. Pēdas, kuras te kāds bija ieminis, pazūd. Liekas kaut kā aizdomīgi – vai tiešām šī ir taka, kaut kā par stāvu tūristiem un izskatās pēc kuluāra? Apjautājos Dacei un saņemu piekrišanu – šī nav taka. Uzreiz paliek skaidrs, ka esam kuluārā, kuru gids raksturoja kā "very dangerous". Dacei par to neko neprasu – nav īstā vieta panikas celšanai. Palikusi kāda pusotra Sigulda līdz korei. To arī veiksmīgi pieveicam. Pēdējā Sigulda ļoti patika, sniegs bija tik ciets, pēdas vispār neiegrima – palika tikai dzelkšņu nospiedumi, kāpšana pasakaina! Uz kores stindzinošs vējš, bišku paciešamies un jau esam uzrāpušies pēc mūsu domām Giewontā – uz tā nav nekāda krusta, kas liekas aizdomīgi. Ir taku ceļazīme un iebetonēts betona stabs pusmetra augstumā – patiesībā tādi stabi ir izvietoti ik pēc 50 m. Uz virsotnes ceļazīme ir apledojusi un pēc dažiem mēģinājumiem paskaldīt, atmetu ar roku. Ledus nav viengabalains un stingri turas katrs ledus kristāliņš pie tā staba. Ieraugam tālumā vienu citu zemāku virsotni ar krustu, kam vajadzētu būt Giewont virsotnē. Nospriežam, ka kaut kas ir greizi – laika ziņā vien tās nav 2h. Tātad esam izvēlējušies kādu nepareizu taku un atrodamies uz kādas citas virsotnes X, kas nez kāpēc ir augstāka par Giewont.


Virsotne X uz Polijas - Slovākijas robežas

Laika daudz, tāpēc nenokaram degunus un dodamies krusta virzienā vispirms uz leju, sedlieni un tad atkal uz augšu. Pa ceļam satiekam divus freeraiderus ar slēpēm, apvaicājamies par ceļamērķi un noskaidrojam, ka Giewonts tiešām ir tas ar to krustu un tur arī ir taka, kas ved no būdas uz iepriekš minēto sedlieni. Pie sevis nodomāju, kur tad te ir tās nogāzes priekš freeraida, kaut kā neredzēju… Dodamies uz savu mērķi. Pa ceļam satiekam vēl vienu tūristu botiņās un džinsos – nospriežu, ka īstā taka ir bērnu pastaiga, ko arī apliecina pretimnācējs. Tālākais ceļš uz Giewont bez īpašiem pārdzīvojumiem, ja neņem vērā, ka enerģijas trūkums organismā liek sevi manīt, jo vieglā taka tāpat tiek mocīta pa 10, brīžiem pa 5 soļiem. Un tie paši smagie kalnu zābaki arī nav nekur pazuduši. Pilnīgi kauns par šādu nevarību.



Pie virsotnes pēdējiem ~20 augstuma metriem savilktas ķēdes. Tās arī nekautrējos izmantot. Dace gan tām nepiedur ne pirkstu un par viņu jau sāku uztraukties, jo divas reizes jau šodien tā nopietnāk paslīdēja, bet vienalga jāievēro kaut kāds kāpēja goda kodekss "kāpt bez palīglīdzekļiem".


Skats dažus metrus no Giewont virsotnes

Tikuši virsotnē uztaisām dažas bildes un mazliet pavērojam brīnišķo skatu visapkārt. Dodamies lejup. Īsi pirms sedlienes satiekam kādu fotogrāfu, kurš piedalās kaut kādā projektā "one day, one face". Ar mūsu piekrišanu nobildējamies un saņemam solījumu saņemt kopijas pa pastu. Nopriecājos, ka būs beidzot sakarīga profilbilde atkarības portālā (solītās bildes pēcāk saņēmu). Atvadāmies un turpinām kāpienu lejup. Kā jau nojautām, īstā taka ir viegli veicama. Līdz tumsai esam lejā, lecam busā un dodamies mājup. Esmu nejēgā pārmocījies dēļ zābakiem un brokastu neēšanas. Visu dienu biju domājis, ka nu nākamajā dienā gan atpūtīšos, bet Dacei gribās kāpt! Ai, nu labi, vēl rītdiena, tad gan atpūtīšos!


"One day, one face" ietvaros tapusī bilde, foto: Sawomir Jdrzejewski

Aizdomājos par to, līdz kam var novest gida sniegtā informācija par takām/maršrutiem. Šis īstais maršruts uz Giewont "very dangerous", zirgam jāsmejas! Protams, kalni ir bīstami, tas pats par sevi un tur, kur šodien nepareizi ieberzāmies neapšaubāmi bija bīstami, bet kā to pasniedz? Būs cits gadījums, kad būs patiešām bīstama taka un pēc šīs dienas īstās takas raksturojuma es viņam vieglu prātu nenoticēšu, un ko tad? Pēc šodienas uzticība cilvēkiem, kas ar kalnu biznesu saistīti, ir mazinājusies. Kā pierādījās, daudz labāku un precīzāku informāciju varēja saņemt no kolēģiem. Atcerējos, ka bijām runājuši vēl šovakar doties pie Jana, bet Dacei kaut kā negribējās un no manas puses arī liela piekrišana.

Vakarā kolēģi no Latvijas it kā ieradušies. Kontroljautājums "sveiki" uz ko saņemam tādu pašu atbildi, super! Noskaidrojās, ka kaimiņos dzīvo Traverss kluba biedri. Nedaudz parunājam par turpmākajiem plāniem. Kolēģi nākamajā dienā dodas garā pastaigā, tai skaitā plānota Koscielec virsotnes sasniegšana pa standarta maršrutu. Dace jau bija ievākusi ziņas par šo virsotni iepriekš no viena cita kolēģa, kurš šobrīd ir ceļā uz Zakaponi. Rīt dosimies pieveikt vienu vieglo maršrutu (3), kas ved uz to pašu virsotni Koscielec, tik piegājiens nejēgā ilgs – 4h. Kolēģi ir ieplānojuši tieši šo maršrutu veikt 31. decembrī un aicina mūs pievienoties. Tomēr paliekam pie sava plāna. Paēdam vakariņas un liekamies uz auss, jo atkal būs jāceļas agri!

Otrā kāpšanas diena

Ceļamies sešos. Nejēdzīgi izkaltusi mute, kas liecina par ūdens trūkumu organismā. Jocīgi, vakar nemaz neprasījās tik ļoti dzert, bet tagad organisms bļauj, ka par maz. Brokastīs ēdam un dzeram daudz, lai pietiek enerģijas visai dienai. Kājas joprojām stīvas, bet iztikt var. Šoreiz rīkojos gudrāk un piegājienu veicu multisporta apavos. Dievinu šos apavus, kājas vieglas kā spalviņas. Somu ņemam vienu, lai tas, kurš iet maršrutā pa priekšu (šajā gadījumā tikai viens variants – Dace) var doties bez somas. Rezultātā man kā vārgākajam tiek virves soma, bet Dacei lielā soma ar smagajiem zābakiem – domāju, ka vismaz reizes trīs smagāka nasta par manējo. Stulba sajūta, bet neiebilstu, jo zinu, ka ar to lielo somu nolūzīšu pusceļā un nebūs labi ne vienam, ne otram. Laiks tāds apmācies – mākoņi nu tādi, ka kāpt jau var un papildus tam visam snieg. No paša rīta tāda sajūta, ka nebūs labi, bet nu ejam uz nosprausto mērķi Koscielec. Ja nu neko citu, tad vismaz maršruta sākumu sameklēsim. Dodamies atkal ar to pašu autobusu uz Kuzņicu, uz takas sākumu. Takas sākumā jau sametās grūti, bet tagad jau zināma lieta – tempu laicīgi samazinu, lai var iet vienmērīgi neapstājoties, bet tāpat nākas atpūsties. Līdz kalnu būdai nepilnas divas stundas (apmēram pusceļš no visa piegājiena). Soļojam jau kādu stundu un Dacei paliek smagi – atrodam vietas pāris mantām man iedotajā virves somā. Paliek smagāk, bet iztikt var un turpinām ceļu. Kalnu būda tāda grandioza - uz kārtīgiem akmens bluķiem uzslieta, šitādu neviena lavīna nespētu nonest. Būdā apjautājamies par turpmāko takas virzienu. Pie reizes mums pasaka, ka uz turieni šodien neviens nedodas – tātad būs jāpacīnās ar sniegu, kas nebūs patīkami. Būdā arī pieejamas naktsmājas, pie tam lētāk kā viesu māja Zakaponē (45 zloti par nakti). Pastāv variants, ka kādu nakti paliksim šeit un dosimies iekarot kādu virsotni ar īsāku piegājienu, bet tas tā arī paliek kā variants, jo bijām jau aizrunājuši naktsmītni viesu mājā. Katrā ziņā bijām nedaudz izbrīnīti par to, jo it kā svētki un šādā laikā vajadzētu būt būdai pilnai. Padzeram tēju un dodamies norādītās takas virzienā un īsi pēc iziešanas taka sadalās – atkal jāzīlē pa kuru iet. Par laimi krustojumā stāv viens vectēvs, kurš kārto savu uniformu. Apjautājamies un mums norāda virzienu pa kreisi, došoties trekingā arī mums līdzi, jo neko neesot šodien ieplānojis. Paiet brītiņš un vectēvs jau atpalicis. Nu, neko, dodamies tālāk. Nonākam līdz skaistai ielejai ar mazu ezeriņu starp kalnu grēdām. No mums pa kreisi it kā jābūt takai uz Karb pāreju, kas ved pēc tam uz Koscielec virsotni. Pie ceļazīmes rosās viens ne īpaši runīgs pārītis, kuri velk dzelkšņus. Noskaidrojam, ka viņi dodoties uz Koscielec pa klasisko maršrutu – tātad vieglo! Pārprasām, kur tad tā taka ir – saņemam norādi uz stāvu sniegotu kuluāru… pirmajā brīdī izskatās neiespējami.


Taka uz pāreju taisni priekšā, nedaudz novirzīta pa labi - sniega kuluārs.

Velkam dzelkšņus un ķiveres mēs arī, un attiecīgi zābaki arī tiek stūķēti kājās. Pirmie soļi tiek pavadīti ar lielu nepatiku klibojot. Auč, auč, auč, auč… vakardienas uzberztās vietas sāp nejēgā. No visas sirds ienīstu šos smagos zābakus, bet citādi nevar! Dace paskubina, lai pasteidzos, lai nesanāk pārāk liela atstarpe starp priekšgājējiem. Paskaidroja, ka mazāka iespēja noķert kādu ripojošu akmeni. Piegājuši pie sienas, tomēr nav tik stāva – apmēram 50 grādi divu Siguldu garumā. Pārvietošanās notiek pa kuluāra malu. Sniegs vēl nav tik biezs un vietumis krūmi, akmeņi un zāle sit cauri. Man kāpjas smagi – trīs soļi un atpūta. Vectēvs arī jau min uz pēdām… I’drit’vai’kociņ, kas šī, velns, par taku, būšu jau nobeidzies piegājienā par kāpšanu nemaz nerunājot. Ar lielām mokām tieku līdz kuluāra augšai – nākas šķērsot kuluāru pa svaigi sasnigušu, mitru sniegu. Dace brīdina, lai te piedomājot pie katra soļa. Parasti par bīstamību viņa brīdina maz, tāpēc to uztveru ļoti nopietni. Bailes lielas, jo nav īstā vieta, kur nojaukties, un tad vēl tas svaigais sniegs nekādu uzticību nevieš. No lavīnbīstamības neko nesajēdzu, bet šitā vieta izskatījās tieši pēc tādas (divas Siguldas zem kājām). Stabils pamats tomēr apakšā ir – zem svaigā sniega ir kāds vecāks sniegs, kas saveidojies pa pusei ledū – ir, kur iecirsties. Vēl minūtes desmit un esam augšā. Pēc brīža vectēvs arī mūs panācis. Zābaki šodien mani jau nobeiguši un virves somai šaurās lences iegriezušās plecos. Jūtos pagalam saguris, bet čīkstēt neuzdrošinos, jo Dacei krietni smagāka nasta, lai gan viņa jūtas labi, kā pati saka. Nu nezinu, vai tā tiešām ir, varbūt neatzīstās…

Uz Karb sedlieni ved arī taka no otras puse – viegli ejama, bet garāka. Prieks, ka atpakaļceļš būs vieglāks, jo sniega kuluārā atgriezties nemaz negribas. Atvadāmies no vectēva, tējas pauze un dodamies tālāk uz augšu. Nekur pēdas vairs neredz, esam šeit vismaz šodien pirmie. Nogāzei slīpums apmēram 45 grādi – nav maz, bet nav arī daudz. Dacei iet krietni ātrāk. Nelāga sajūta, ka uz tevi kāds gaida, bet ātrāk nevaru – daži soļi un atpūta. Aizdomājos, ka Monblānā nekad netikšu, ja jau iet tik grūti ceļā uz 2155 m virsotni. Visu laiku pavada sajūta, ka šodien viss liecina, ka briest, kas nelāgs. Joprojām apmācies un mazliet snieg. Dažviet sakustās sniegs, kas palielina baiļu sajūtu no lavīnām. Dace saka, ka tas nieks vien ir, bet mani tas nepārliecina, jo ir tālu kur krist. Apmēram pēc stundas nonākam līdz tādai lielākai sniega līnijai. Maršrutu joprojām neredzam, liekas, ka nupat, nupat jābūt… Viss, man pietiek! Daru zināmu Dacei savas bažas par nelāgo sajūtu – nebūs labi! Ir jau nedaudz pāri vieniem pēcpusdienā un izskatās, ka labākajā gadījumā būsim virsotnē līdz ar tumsu. Dace neiebilst un saka, ka par tādām sajūtām ir jāstāsta ātrāk… piekrītu, bet cietos līdz pēdējam brīdim, jo zinu, ka Dacei gribās kāpt un negribējās sabojāt viņai šo prieku. Pieņemam lēmumu un dodamies atpakaļ – laidos no šī kalna projām ko kājas nes, biju sabijies! Zaķa pastala tāds! Mierināju sevi, ka varbūt kādreiz bailes no kalna glābs man un mana sasaites biedra dzīvību. Ātri gan negāja, jo ar dzelkšņiem vēl īsti nebiju apradis un uz leju kāpt ir daudz bailīgāk un liekas, ka grūtāk. Tāpat pie katra soļa jāpiedomā un jāliek stabili un tas viss prasa laiku un piepūli. Atpūtas brīži gan retāk un īsāki. Līdz ar tumsu esam busā un dodamies mājās.

Esam apartamentos – beidzot! Par brīvdienu domāju jau visu dienu, bet nekā nebija – tādas nebūs, jo esam atbraukuši kāpt! Pačīkstu, ka visas maliņas sāp – vajag kaut ko vieglāku, vismaz bez gariem piegājieniem. Kolēģiem no Traversa apjautājamies par kādām klintiņām tuvumā un uz tām tad rīt dodamies. Iepriekšējā diena salīdzinājumā ar šodienu bija bērnu pastaiga. Sabijām ārā apmēram 9 stundas. Duša, vakariņas un gultā iekša – esmu beigts!

Trešā kāpšanas diena

Joprojām esmu beigts. Bijām sarunājuši, ka ceļamies nedaudz vēlāk. Rīkle tikpat izkaltusi kā dienu iepriekš. Sasodīts, atkal par maz ūdens dzerts! Naktī nācās celties, lai padzertos… nosecināju, ka dzelkšņus pie gultas nav labi turēt, bet ja citādi nevar, tad vismaz vēlams tos novietot ar asumiem uz leju – katrā ziņā mazāk traumējoši. Pēc brīža Dace piecēlusies, laikam gaida, ka es arī celšos. Esmu jau arī augšā, bet pabāžu galvu zem spilvena – tēloju ka guļu. Šodien dikti neko negribas. Kas guļ, tas negrēko! Paiet laiks un Dace jau uzlikusi ūdeni sildīties – negribīgi, bet izveļos no gultas. Kārtīgas brokastis un desmitos esam mašīnā, lai dotos ceļā. Laiks vienkārši superīgs – skaidras debesis, vēja tikpat kā nav, grādi 10 zem nulles. Meklējam ieteiktās klintiņas. Patiesībā Dace meklē, jo es šodien pusbeigts planēju līdzi, stutēdamies te uz vienas, te uz otras kājas. Sameklējam attiecīgo līkumu, kas līdzīgs pēc paskata kartē un no tā netālu novietojam autiņu un dodamies offroadā. Dīvaini, nevienas pēdas – tik kaut kādi slēpotāji sataisījuši sliedes kādu dienu iepriekš. Pabrīnāmies un turpinām savu ceļu. Aizbrienam līdz upītei, pārbrienam. Nosecinām, ka esam par tālu. Ejam atpakaļ un brienam nedaudz citā virzienā gar upi. Arī nav pareizi. Dodamies uz sākumpunktu un sākam visu no gala. Vadāmies tagad pēc citas upītes, kas it kā līdzīga kartē esošajai. Nobrienam labu gabalu gar to un ieraugam tālumā pļavu, kas ved kalnā, uz tās būdiņas – tātad tur jābūt ceļam pēc kā orientēties. Dodamies turp. Kalna vidū jau sāk apnikt maldīšanās – saņemos un pievēršos GPS. Tas rāda, ka izejas punkts uz šosejas ir par vienu līkumu tālāk. Dodamies atpakaļ un par kļūdu tikai priecājos, jo nebija jākāpj kalnā. He, he, tik noprasu vai komanda Dacei piedzīvojumu sacensībās ļauj orientēties?! Pasmejamies un turpinām ceļu atpakaļ uz auto.

Īstā vieta atrodas ātri, jo tā izrādās ir tā pati vieta, kuru mums prezentēja gids atbraukšanas dienā. Piegājiena stāvākajā vietā man sāk nelāgi sirds uzvesties. Tāpat bija arī vakar pēdējo stundu nogājienā. It kā viss kārtībā, bet ne līdz galam. Laikam pārslodze, nometu mazāku tempu un turpinu kustēties – šodien laikam daudz nekāpšu. Pie klintīm sastopam gidu. Daudz nerunājam, tikai sasveicināmies. Viņš kāpj kopā vēl ar diviem kāpējiem – izskatās pēc klientiem. Xe, xe, kādam viņa runāšana "forget about climbing" likusies gana iedvesmojoša. Tiekam pie klinšu maršruta "very easy winter road" kā to bija nosaucis gids – varētu būt kāda ceturtā grūtību kategorija. Klintiņa kādus 20 metrus augsta. Dace sasien virves ap diviem kokiem klints korē un kāpšana var sākties. Tik viena svarīga lieta palikusi – kaut kas ar sirdi joprojām nav kārtībā. Nav pārliecības, ka drīkstu drošināt. Aprunājos ar Daci, pārbaudām pulsu. It kā viss normāli - pulss vienmērīgs. Nu labi, lai jau tā būtu... ir arī bijis tā agrāk un nekas jau nav noticis. Dace kāpj iesākumā bez dzelkšņiem. Mēģina arī ar cirtņiem, bet to ātri atmetam – klintis tādas, ka nav nevienas vietiņas, kur to cirtni stabili ielikt – visur slīd ārā, lai gan pēc paskata ir daudz spraugu, iedobes, kur izpildīties. Paiet laiciņš un Dace ir augšā – tagad mana kārta. Kalnu zābakus ienīstu, tāpēc mēģinu ar multisporta apaviem. Briesmīgi slīd un līdz pusei kaut kā tieku. Tālāk viss – nevaru atrast, kur ar rokām ieķerties un jēdzīgu kājas atbalstu arī nav. Sajūtos kā begemots uz klints. Vasaras apstākļos ar klinšu kurpītēm būtu uzskrējis pa šo sienu pāris sekunžu laikā. Ehh, norauju cimdus un tieku pāris metrus augstāk un tas arī viss – rokas sasalušas. Tā uz maiņām pāris reizes pakāpām. Katru reizi izmēģināju citu variantu – ar kalnu zābakiem un dzelkšņiem labāk, bet tikai ar kalnu zābakiem vēl labāk. Noslēgumā sirdsdarbības traucējumi pazuduši un tieku arī augšā – par to liels prieks! Sāk jau satumst un citu maršrutu nemēģinām, jo neredzam neko vieglāku un ar tām virvēm negribas krāmēties.


Vasaras klintis, mēs kāpām turpat blakus daudz vieglāku maršrutu.

Novietojuši auto piekalnē, dodamies iepirkt šo to ēdamu – gribās kaut ko garšīgu. Pie reizes ieejam bodē iegādāties cimdiņus. Jo pūkainie "maksimas" cimdi uz kalna nekam neder - kā saskaras ar sniegu, tā paliek slapji un salst rokas.

Vakarā atkal pie plāniem. Aprunājamies ar kolēģiem – viņiem plāni mainījušies, došoties uz Kascielec kāpt to pašu maršrutu, no kura kāpšanas dienu iepriekš biju veiksmīgi aizlaidies, bet tagad viss savādāk. Jūtos pacilāti un ar lielu interesi klausos sarunās par rītdienas kāpienu. Iedvesmojos! Nolemjam ar Daci pievienoties, bet domājam sākt vēl agrāk kā iepriekš, jo gribās lielāku laika rezervi kā iepriekš – gaismā tomēr patīkamāk. Pasēžam kompānijā tā ilgāk un satrekterēju tēju, nu tā, līdz kniedei. Stīvums bišku mazāks kā iepriekšējā dienā, bet pie tā jau sāku pierast. Secinu arī to, ka kreisā plauksta pa šodienu satraumējusies – kļuvusi tāda resnāka, bet ej, nu zīlē, kurā brīdī. Gultā iekšā un gaidu ar nepacietību nākamo dienu!

Ceturtā kāpšanas diena

Ceļamies piecos. Baigi stīvi, bet tomēr izveļos – šodien lielas lietas gaidāmas – pirmā reize pa klinšu maršrutu ziemas apstākļos. Nolemjam ņemt šoreiz divas somas. Laiks sliktāks kā vakar, bet ciešams – apmācies, bet vismaz nesnieg. Vienu somu atstāsim zem akmens pie Karb pārejas. Dacei kalnu zābaki arī berž un nogurdina, tāpēc tiek ņemti piegājienam citi apavi. Nejēdzība, kalnu zābaki slīd labāk kā citiem mērķiem paredzēti apavi. Rezultātā somas gana pasmagas sanāk.

Lecam busā un dodamies kalnu virzienā. Šoreiz ar līkumu – kaut kāds kreisais buss, attiecīgi zaudējam mazliet dārgo laiku. Gājiens līdz kalnu būdai iet krietni raitāk kā iepriekš. Noskaņojums lielisks. Starp mākoņiem brīžiem izlaužas kāds saules stars – skats fantastisks. Būdā tējas pauze un dodamies tālāk. Pie izejas satiekam kolēģus – ir mūs noķēruši izejot stundu vēlāk kā mēs – paveicās iekāpt ātrajā busā. Nu neko, dodamies un jau pēc laika esam uz Karb pārejas, kur tās visas mocības var sākties. Uzvelku kalnu zābaciņus – Auč, ienīstu tos! Iemetam vienu somu zem akmeņiem, otra soma Dacei mugurā. Man kā vārgulim atļauts doties bez somas, toties pēc tam paredzēts vilkties kā otrajam sasaitē ar somu.



Sniega divreiz vairāk kā iepriekšējo reizi, bet nav tik traki, kāds vakar jau pēdas ieminis. Pēc kādas stundas nonākam vietā, kur iepriekš griezāmies atpakaļ – pie sniega strēles. Sakožu zobus un kāpju tik tālāk. Paliek stāvāks un stāvāks – nu jau kādi 60 grādi būs un sniegs arī paliek cietāks. Superīga sajūta pa tādu kāpt – cērtos ar vienīgo cirtni, kas man ir, tad abas kājas, tad atkal cirtnis. Nezinu vai pareizi, bet uz priekšu iet. Atduramies uz akmens – sniega vairs nav, ir tikai ledus uz akmeņiem kādu 3 metru augstumā 45 grādos un trīs Siguldas zem kājām. Dace kā kaķis ar izlaistiem nagiem uzskrāpējās augšā ar visu somu. Es palieku kā iemiets – redzu pirmo reizi mūžā ledu, ir bail. Ledus izskatās arī tāds plāns uz akmeņiem. Iztēlojos, kā iecērtu, tā ledus pašķīst uz visām pusēm un palieku ar aso cirtni uz gluda akmens, tad krītu līdz tālumā esošajiem akmeņu krāvumiem un sadalos pirmreizinātājos kā happy tree friends… Saku Dacei, ka vajag piedrošināt, citādi augšā nelīdīšu. Dace meklē, kur piedrošināt, bet tuvumā nav kur ierīkot staciju. Dace mēģina mani pierunāt, lai tomēr mēģinu kāpt – man esot labāki dzelkšņi, domāti ledum. Es paskatos vēlreiz uz leju – tur jau izklīdis mākonis un paveras skatam arī ceturtā Sigulda. Nē un viss, nejūtos tik drošs, lai šajā vietā mēģinātu pirmo reizi mūžā kāpt pa ledu ar dzelkšņiem, kurus pirmo reizi uzvilku pirms trijām dienām. Pa to laiku mūs jau panākuši pieci Traverss biedri. Pirmais no viņiem apstājās turpat, kur es, vēl divi pēc tam paiet garām kā ātrvilciens. Kopīgi tiek ierīkota stacija kādus 40 m augstāk. Es palieku pēdējais, jo pārējiem biedriem ir žumārītis (virves saspiedējs pašdrošināšanai uz nostiprinātas virves, red.) – ar tiem diezgan aši visi tiek pāri šķērslim un tagad mana kārta. Mēģinājums atcerēties kā tas astotnieka mezgls īsti sienās un jau gatavs kāpt. Sajūta neomulīga – izslīdēšanas gadījumā varētu šļūkt atpakaļ kādus pāris metrus, kamēr 40 m garā virve nospriegosies, piedevām negribas ceļus atsist pret ledu. Kāpju, šķaidu ledu, lēnām kustos uz priekšu. Lai gan esmu piedrošināts, esmu ļoti satraucies un šajos trīs metros izlieku visas iekšas. Protams, mazliet paslīdu – nu nezinu vai būtu noturējies bez drošināšanas. Pārmocījies, bet šķērsli pārvarējis dodos pa sniegoto nogāzi uz augšu. Šajā brīdī saprotu, kur esmu nonācis. Pirms šī šķēršļa es vēl varēju aizlaisties un pasmieties par šo kalnu, bet tagad ir tikai viens ceļš – uz virsotni un pa "vieglo" taku atpakaļ. Lādējos pie sevis par savu nolemto situāciju! Kur pie velna es esmu iekūlies?! Lašāre tāc! Tagad es nezinu, kas mani sagaida turpmāk un tas, kas sagaida, būs jāpārvar bez variantiem, līdz ar to par čīkstēšanu nemaz nesāku domāt.

Ap vieniem pēcpusdienā esam maršruta sākumā – sedlienē. Kārtīgs vēja tunelis, saldē bez žēlastības. Takas sākumā rādīja 8.5 grādus zem nulles. Te augšā, pieņemu, ir bišku vēsāks. Kolēģi iet pa priekšu. Taktika – viens spēcīgs kāpējs pa priekšu, pārējie ar žumāriem. Izskatās, ka viņi jau šo maršrutu kāpuši iepriekš, jo atsaitēm un stacijām vieta īpaši netiek meklēta. Lieki teikt, ka es tur nekādu maršrutu neredzēju – apsnigušas, ar plānu ledu apledojušas klintis. Nāk prātā gida vārdi – "forget about climbing".


Maršruta sākumā stāvam un salstam gaidot savu kārtu.

Šajā vietā simtiem reižu sev svēti apsolījos, ka, ja es vispār tikšu prom ar veselu ādu, tad nekad vairs šādās vietās kāju nesperšu un joprojām dusmojos uz sevi, ka esmu šādā nevarīgā situācijā. Dace bija plānojusi kāpt atsevišķi, bet laiks iet, kamēr kolēģi pa vienam raušas augšā. Stāvam jau kādu pusstundu un vējš nemaz netaisās rimties. Salst nejēgā, turos uz robežas. Cimdi palikuši slapji. Vienīgā vieta, kur ir silti, - kājas. No visas sirds dievinu šos kalnu zābaciņus – nebiju domājis, ka kādreiz man par šo ekipējuma daļu tik krasi mainīsies domas. Viens kolēģis no Traverss kompānijas izvelk tādu kā paklājiņu/sēdeklīti – apliek sev ap pēcpusi kā vēja barjeru – reāli noskauž, man tādu arī gribās. Un ar skaudību noskatos kā kolēģi dodas augšup ar žumāriem. Lašāre tāc, un kur ir tavs žumārs?! Sasodīts, būtu vismaz paņēmis otru cirtni – būs jātizlojas ar vienu. Skatos, ka Dacei seja pārsalusi sārta. Neko nejautāju – labāk no tā nepaliks. Redzu, ka viņa pamazām sāk pārdomāt un iespējams prasīs kolēģim, lai uzvelk līdzi virvi augšā un pieņem. Neuzbāžos ar priekšlikumiem un ļauju viņai pašai izlemt, kā arī tiek darīts un attiecīgi man izpaliek somas stiepšana. Kā viņa vēlāk teica, ka dažās vietās būtu rāvusies un tomēr labi, ka biedri no Traversa ir šeit. Pēc šāda grafika ir paredzēts, ka man tas gods iet pēdējam un savākt visas atsaites, ieliktņus, cilpas, stacijas… Turpinām salt un gaidīt savu kāpšanas kārtu. Dace stāsta, ka šādos gadījumos mierinot sevi, ka var būt vēl sliktāk. Nu neko, ciešos un priecājos par skatu visapkārt – vienas vienīgas skaistas virsotnes un nogāzes.


Kādus 70 metrus maršruts iet pa kori līdz virsotnei.

Beidzot arī pienākusi mūsu kārta. Esmu pārsalis un domāju, ka Dace tāpat. Dace raušas augšup, nākas nedaudz pastumt, lai tiek līdz kādai aizķerei. Vēroju kā Dace kāpj un ar nolemtību gaidu savu kārtu, kas arī pēc kāda laiciņa pienāk. Esmu jau laicīgi iesējies un pēc uzaicinājuma dodos ceļā. Bez kautrēšanās izmantoju visu pieejamo, arī savu augumu. Kājas uz akmeņiem neturas. Cik vien tālu varu, tik aizstiepjos ar vienīgo cirtni, kas man ir. Ķeros ar abām rokām un velkos klāt. Tikmēr, kamēr… stutējos ar kājām kā vien mācēdams, brīžiem noturos, brīžiem palieku karājoties cirtnī. Mēģinu arī ķerties ar brīvo roku pie klints – galīgi garām, absolūti nekādas berzes. Secinu, ka draņķīgus cimdus esmu iegādājis un atliek paļauties vienīgi uz cirtni. Ik pa laikam nu jau aizsmakušajā balsī uzkliedzu, lai pievelk virvi un stenēdams kustos uz augšu savākdams pa ceļam atsaites. Pēc laiciņa, pārpūlējies, begemota stilā, ierodos pirmajā stacijā un uzsitu sev pa plecu – palikusi tik vēl viena virve un tad ar skriešanu lejā! Stacijā vējš mazliet mitējas, bet vienalga pūš. Pamanu, ka mazais pirkstiņš nejūtīgs – nosalis! Paberzēju un jau pēc brīža tas deg elles liesmās – tātad izglābts. Gaidot stacijā, aukstuma sekas sajūtu vēl spēcīgāk – sāk parādīties drebuļi. Jātinas no šejienes prom un ātri!

Nākamā virve izskatās vēl grūtāka un tā arī ira. Dace jau aizgājusi. Izvelk virvi, brītiņu pagaida un sāk pieņemšanu. Es vēl neesmu iesējies. Kliedzu, lai pagaida – nekādas jēgas, nedzirdu viņu un viņa droši vien nedzird mani. Kliedzu stiprāk, bet nekā – drīz jau pats savus aizsmakušos kliedzienus nedzirdu. Tam arī atmetu ar roku, bet virve turpina samazināties un es joprojām neesmu iesējies. Sakožu zobus un ar nostieptu virvi mēģinu sieties. Ir grūti un kronis visam – mēģinu atcerēties, kā tad īsti tas astotnieks bija jāsien. Mēģinu vienu reizi, otru reizi, nesanāk. Ar cimdiem kā lempis, bet nost vilkt neuzdrošinos – ja izkritīs, tad rokām beigas. Nolemju, ja nesanāks – galīgā variantā siešu parastos mezglus piecās kārtās, bet tas tomēr nav vajadzīgs – izdodas! Staciju nākas novākt steigā ar izstieptu roku, jo esmu jau bišku pavilkts uz augšu. Kaut kā nesakārtoti apmetu 120 cm cilpas ap plecu un mēģinu kāpt. Nesakārtotība ekipējumā dara savu un padara visu vēl grūtāku – cilpas ķeras ceļos un ap klints reljefu, piedevām vēl jāvaktē kājas, lai ar cirtņiem nepārcērt/neiebojā tās. Viss viena nejēdzība un lieku reizi retoriskais jautājums – kur pie velna esmu iekūlies?!

Ticis nākamajā stacijā, ieraugu negaidīto – i’drit’vai’kociņ, priekšā ir vēl viena virve! Bet tā tomēr ir bērnu pastaiga salīdzinājumā ar pieveikto, bet vienalga gana bīstama. Virsotne pa horizontālu asu kori ir apmēram 20 m attālumā. Pamanu, ka pa vidu nav neviena starpāķa. Ja paslīdēšu, būs baigā pendele – kā lielisks reklāmas piedāvājums "iespējas krist uz abām pusēm". Piekārtoju nekārtību ar cilpām un dodos virsotnes virzienā. Pendeli negribas, tāpēc rāpoju apķerdamies riņķī visam, kas pa rokai un katra soļa stabilitāti pārbaudu divreiz. Pēc brīža esmu jau sen gaidītajā virsotnē ar lielu smaidu sejā. Biedru sejas, gan liecina par ko citu – prieks ir īss!


Daļa no Traverss kluba biedriem virsotni jau sasnieguši pirms mums.

Dace marķē vienu virvi, no otras padod galu un saka, lai iesienos. Tūdaļ saprotu, ka viss nav beidzies – atpakaļceļš ir gana stāvs un arī gana bīstams. Līdz tumsai palikusi nepilna stunda, tāpēc daudz laika filozofēšanai nav. Vēl pēdējo reizi pavēroju burvīgo skatu, kas nosēts ar daudzām virsotnēm saulrieta staru apmirdzētas un gatavojos kāpšanai lejup.


"Vieglais" ceļš no virsotnes uz Karb pāreju.

Dace iet pa priekšu sasaitē ar mani. Lietas iegrozās pavisam nopietni – ja Dace paslīdēs, tad rāviens nebūs liels un noturēt varēšu. Ja es paslīdēšu, tad… Tāpēc lieku katru soli ar dubultu atbildību un lēnām tipinu lejup. Pēc brīža šķērslis – jādrošina. Ārprāc! Tā nu te pienāk īstā vieta, kur pielietot savas niecīgās Kalnu Grupas 7 (autors tikai nesen uzsāka mācības šajā alpīnisma apmācības kursā, red.) zināšanas par drošināšanu. Iecērtu ar dzelkšņiem pakāpienus, kur atsperties – cērtu tik sirsnīgi, ka dabūju sniegu sejā. Nopurinos un esmu ierindā. Dace tiek nolaista un tagad mana kārta, tikai atkal bailes sametās, jo drošinātājs ir apakšā. Nu neko darīt, pie izbailēm nu jau var teikt, ka pierasts un veselais saprāts strādā pa visiem 100%. Cērtos ar cirtni pamatīgi un lieku kāju, kā Dace liek – no apakšas labāk redzams. Visu daru tā, lai katrs solis būtu stingrs un pamatīgs un pēc brīža jau esmu uz mazliet horizontālākas virsmas.


Miljons dolāru vērts skats...

Turpinām savu ceļu – ar dzelkšņiem joprojām neesmu pieradis iet uz leju. Iesākumā eju sāniski un tas mazina tempu, bet Dace pamāca, ka var tai lietai uzticēties un likt ar pilnu pēdu uz priekšu. Tas arī palīdz, iesākumā bailīgi, bet pēc brīža jau jūtos diezgan stabili un sniegs arī labs – pa dienu saulē pakusis un tad vakarpusē piesalis – kraukšķīgs un ciets, tātad lieliska kombinācija. Pēc brīža nākamais šķērslis un atkal jādrošina. Par laimi, īstajā vietā akmens. Metot tam virvi riņķī, nomahājos ar cirtni un atraujos pa pieri ar tā otru galu. Zvaigznītes! Attopos, kad Dace nervozā tonī atgādina, ka man jādrošina. Pāris sekundes un esmu atkal ierindā. Tiekam arī šim šķērslim pāri. Pēc brīža nākamais šķērslis – apmēram 10 m augsta 70 grādīga ledaina sniega siena. Dace nolaižas lejā un mierina mani, ka nekas traks nav – uz Monblānu ejot, jāšķērso līdzīga siena tik daudz augstāka. Uzticos un dodos lejup skaldot sniegaini ledaino sienu. Solis pa solim un esmu lejā. Vēl tikai brītiņš un līdz ar tumsu esam uz Karb pārejas drošībā. Dace uzslavē par veikumu par ko man pašam arī liels prieks. Nu nemaz jau tik traki nebija. :)


Koscielec virsotne, kāpšanas maršruts uz to un noeja lejup.

Aši padzeramies pēdējo tējas malku, savācam atstāto somu un dodamies lejup lieliskā noskaņojumā. Biju bezgala pārguris, bet pacilājums tik liels, ka tas tāds nieks vien bija. Atceļā vērojām zvaigžņotās debesis uz kalnu fona, fantastiski. Tik pat lielisks skats uz izgaismoto Zakaponi ielejā.

Nonākuši lejā, pēc pusstundas gaidīšanas secinām, ka autobuss būs ilgi jāgaida. Nolemjam doties ar kājām – pēc šīs dienas veikuma ne to vien vēl var izdarīt. Pilsētā daži nieki bodē un pirms desmitiem esam apartamentos.

Par nākamo dienu izvirzu divus variantus, vai nu ļoti viegla taka vai pasnovot, bet Dace ieminās par kāpšanu. Neko neatbildēju, nolēmu čīkstēt rīt no rīta. Duša, vakariņas, gulta! Beigts un pagalam!

Noslēguma diena

Pieceļos ar sajūtu, ka būtu caur gaļas mašīnu izrauts. Sāp visas maliņas un rīkle arī galīgi izkaltusi, par ko vairs nebrīnos. Dace mani pažēlo un par kāpšanu vairs neieminās. Tātad dodamies pasnovot. Šodien vieglais ekipējums – tikai dēlis un zābaki. Dodamies uz tuvējo trasi iemēģināt augstāko pacēlāju. Līdz šim neredzēts brīnums, bet ātri piešaujamies. Paņēmām 5 reizes un tā arī sanāca divas stundas uz kalna. Lielu prieku man gan tas nesagādāja, jo kājas palikušas ļenganas un strauju tempu negribējās. Tātad daudz jābremzē uz ledainās nogāzes, kas patērēja vēl vairāk enerģijas, kā rezultātā tikai samocījos vēl vairāk. Pabeidzām snovošanu un nolēmām doties atpakaļ uz Latviju jau šovakar. Līdz paņemto šampi atdodam jautrajai kompānijai no Traverss kluba, atvadāmies un dodamies ceļā.

Jauno gadu sagaidījām kaut kādā pilsētiņā starp Varšavu un Augustovu. Nosaukumu gan neatceros, jo tās pilsēteles Polijā netrūkst. Novietojām auto kaut kur centrā un sekojām cilvēku plūsmai, kas noteikti mūs aizvedīs uz īsto vietu un tā arī bija. Lielisks salūts! Apsveicam viens otru ar jauno gadu un dodamies mājup! Te nu bija mierīgs atvaļinājums. Paldies par pacietību! :)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv