Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Tofana de Rozes: trekings un ferratas

Autors: Edijs Vilnis
Foto no autora privātā arhīva
2010. gada novembris, Rīga

Nedaudz vēstures. Staigājot pa skarbākiem trekinga maršrutiem Norvēģijā un vieglākiem maršrutiem Šveicē, nonācu pie secinājuma, ka interesantāki ir tie skarbie maršruti, kuros ar rokām jāpieķeras pie klinšu akmeņiem, nevis gludās taciņas. Tā kā gribējās pamēģināt kaut ko sarežģītāku par trekingu, tad man radās interese par "ferratām" Dolomītalpos.

Reklāma:


Meklējot papildus informāciju uzdūros alpīnisma apmācības iespējām Kalnu Grupā. Lai arī izvērsās diskusija par to, vai KG priekš Via Ferrata apgūšanas nav "šaušana ar lielgabalu pa zvirbuļiem", tomēr izvēlējos apgūt kalnos kāpšanas pamatzināšanas Kalnu Grupas kursā. Tā nu pēc teorētiskām un praktiskām nodarbībām Latvijā un klinšu kāpšanas kursa Sardīnijā, šovasar kopā ar sievu devāmies ceļojumā uz Dolomītiem Itālijā.

Lai saīsinātu šo ceļojuma aprastu, ir izlaistas trekinga dienas bez ferratām un daudzas liriskas atkāpes par ceļojumu vispār. Šis arī nebūs precīzs maršrutu apraksts, cik metri kurā virzienā jāiet un kur jānogriežas, bet varbūt kāda vispārīga informācija par ferratām, kas, cerams, kādam būs noderīga.

02.09. Ar lidmašīnu nokļuvām Venēcijā. Pirmais vakars tiek veltīts Venēcijas apskatei. Nakšņojam kempingā Marko Polo lidostas skrejceļa galā. Kā izradās, sākotnējās bažas, par lidmašīnu dārdoņas radīto naktsmiera traucēšanu, nepiepildās.

03.09. No rīta dodamies uz Cortina d’Ampeco. Mūsu nākamā apmešanās vieta kempings Olimpia. Pirmās aktivitāšu dienas plānā īsa sākuma līmeņa 1A ferrata Giovanni Barbara, bet - ar interesantu izgājienu zem ūdenskrituma!



Šī mums abiem ar sievu būs pirmā ferrata mūžā. Sākumā ejam pa asfaltētu celiņu, jau tā sākumā ir redzami daži dziļi kalnu iežos izgrauzti kanjoni. Vēlāk asfaltētais celiņš pāriet zemesceļā, pēc neliela kāpuma pa meža taku atrodam ferratas sākumu. Uzvelkam ekipējumu un dodamies piedzīvojumā. Gandrīz pašā ferratas sākumā, pēc neliela horizontāla posma, jau nokļūstam pie ūdenskrituma. Nedaudz sagatavojamies samirkšanai un dodamies tam cauri, ir interesanti, arī skati iespaidīgi.



Pēc ūdenskrituma nonākam upes kanjonā, drīz seko arī kāds vertikālāks posms, kur beidzot jāpameklē kur likt kāju, lai nepaslīdētu. Guntai šī vieta nepatīk, neesot domājusi, ka tāds ir 1A līmenis.



Es arī savā galvā to sareizinu ar 3 un ar 4, un secinu, ka iecerētajās 3. un 4. grūtību kategorijas ferratās viegli nebūs. Pa ceļam vēl turpinājumā izejam nelielu ferratu Lucio Dalaiti, kas vairāk šķiet loģisks iepriekšējās turpinājums nevis atsevišķa ferrata. Trijās stundās esam ar visu tikuši galā un mums vēl atliek laika nedaudz iepazīt Kortīnu. Jāiegādājas arī gāze deglim vakariņu gatavošanai, diemžēl īstie veikali jau ciet, bet vienīgajā, kas atvērts, nav vajadzīgā balona tipa, - tātad šovakar atkal ēdam picu.

04.09. Šodien dodamies Misurinas virzienā apskatīt slavenos Tre Cime di Lavaredo. Pa ceļam kādā kalnu serpentīnā mums garām pabrāžas 5 vai 6 sporta automobiļi a la Ferrari-Lamborgini stilā, labi, ka visi ar parastiem auto šeit brauc ļoti normāli. Lai arī šodien bija paredzēts apiet lielu apli ap Tre Cime, vispirms virzienā uz rif. Locatelli, tomēr, pagājuši garām Cima Ovest stūrim, pagriežamies pa labi un dodamies pa daļēji marķētu taku paralēli Tre Cime grēdai. Drīz vien nevaru nociesties un pa nelielu taciņu cauri nobirām dodos augšā aptaustīt, kāda tad ir šī Tre Cime klints klātienē.



Cime Ovest pakājē nokļūstu zem milzīgas pārkares, vispirms satiekos ar strazdiem līdzīgiem putniem, bet, paejot gar sienu pa labi, satieku trīs kāpējus, kuri gatavojas kāpt kādu klinšu maršrutu. Apjautājos par viņu iecerētā maršruta kategoriju un garumu. Man atbild, ka iecerētais ir 7a, divu virvju garumā. Esot pie sienas, arī es uzvelku ķiveri, negribas kādu krītošu akmeni dabūt uz galvas. Noklausos viena kāpēja instrukcijas pārējiem diviem vācu valodā, no kuras saprotu vien to, ka viņš tagad kaut kur kāps un augšā kaut ko darīs. Tad viņš piesien pie sistēmas virves galu un sāk kāpt. Man par lielu izbrīnu pārējie divi tam īpaši nepievērš uzmanību, darbojas gar savu ekipējumu un pirmo kāpēju neviens nedrošina. Kad pirmais ir uzkāpis apmēram 30 m augstumā, viņš no augšas kaut ko uzsauc un viens no kāpējiem ieliek brīvo virves galu Gri-Gri līdzīgā drošināšanas ierīcē. Uztaisu pāris foto, atvados no kāpējiem un dodos prom.



Kad esam sasnieguši rif. Locatelli un laika vēl ir daudz, tad nolemju iziet VF Delle Scalette, 3B kategorija. Pa ceļam pretimnākošiem ferratistiem (spriežot pēc ekipējuma) apjautājos, vai ferrata nav ļoti aizņemta, viņi atbild, ka tikko to izgājusi liela grupa, bet pēc tās ferrata kļuvusi samērā brīva. Gunta kādu gabalu nāk līdzi pa taku, bet drīz dodas atpakaļ uz rif. Locatelli, jo viņa šajā ferratā nekāps. Pēc brīža nonāku līdz ferratas sākumam. Jāatzīst, ka šī ferrata man ne sevišķi patika, pārāk daudz kāpņu, līdz ar to arī diezgan viegla, bet ferratu "ūsām" (kritienu amortizējošas pašdrošināšanas, kas piekabinātas pie sistēmas, red.) ir tieksme aizķerties aiz kāpņu stiprinājuma vietām un citām konstrukcijām, bieži radot nelielas neērtības.



Atrodas arī interesantāki posmi, vietām var izpausties, atsperoties ar katru kāju dažādās klinšu kamīna (plata plaisa klintī, red.) pusēs. Drīz vien pamanu virs sevis arī citus kāpējus. Pēc vēl dažu kāpnīšu un arī atklātāku klinšu posmu veikšanas esmu Torre de Toblino virsotnē, no kurienes paveras plašs skats uz Tre Cime.





Nokāpšana turpinās otrpus virsotnes. Uzsākot nokāpšanu, pamanu zem sevis vēl 4 kāpēju grupiņu, pie tam divi no viņiem kāpj bez ķiverēm. Lai neuzbērtu viņiem virsū kādu brīvi stāvošu akmeni, man nākas iepauzēt. Kad ceļš brīvs, dodos tālāk. Nokāpšana ir samērā viegla, un nepilnu pusotru stundu pēc iziešanas no Locatelli esmu tur jau atpakaļ. Gunta ir izpētījusi dārgo ēdienkarti un citus namiņa piedāvājumus, un mēs dodamies atkal Tre Cime virzienā. Lai nebūtu jāiet vēlreiz pa to pašu ceļu, tad atpakaļceļam izvēlamies taku, kura ir gandrīz paralēla iepriekšējai, tikai iet pa nogāzi metrus 50 augstāk. No taku krustpunkta Tre Cime austrumu puses stūrī tālāk ejam gar Tre Cime dienvidu pusi, jo no tās šīs klintis neesam apskatījuši. Pa ceļam vēl pajūsmināmies par skaistajiem skatiem, vērojam, kā pie debesīm parādās tumši mākoņi, un līdz ar pirmo lietu jau esam mašīnā rif. Auronzo stāvvietā. Pašā vakarā pie debesīm spožas zvaigznes, bet tas arī nozīmē, ka nakts ir krietni aukstāka par iepriekšējo. Vasaras guļammaisos guļot mugurā tiek savilkts gandrīz viss iespējamais.

06.09. Naktī pamatīgi lija, rīts drēgns un miglains. Šodien iecerētais kāpiens Tofana de Rozes virsotnē diez ko cerīgi neizskatās. Tomēr apsverot, ka iespējas šo maršrutu pārlikt uz citu dienu nav, tad atliek vien braukt tā virzienā, un tad jau redzēs, kā viss izskatās uz vietas. Brauciens līdz rif. Dibona joprojām neko labu nesola. Tomēr paņemu ferratu ekipējumu, un dodamies pa piegājiena taku meklēt ferratas sākumu. Pēc nostāstiem ielejas pretējā pusē būtu jābūt redzamiem Chinque Torre, bet mēs neredzam neko.



Tikai pēc pusstundas gājiena vietām epizodiski parādās kādas klinšu aprises. Pēc vairāk kā divām stundām esam sasnieguši Giovanni Lipella ferratas sākumu (4C kategorija). Mākoņi pamazām atklāj arī šo to no apkārtnes un izskatās, ka laiks turpina skaidroties. Turpat rosās arī divi itāļi, izskatās - tēvs ar dēlu. Pārmijam dažus vārdus. Itāļi saka, ka virsotnē nekāps, bet ies daļu ferratas līdz vietai, no kuras var aiziet traversā uz rif. Giussani, izlaižot stāvāko un grūtāko virsotnes posmu. Viņi arī virsotnē šodien neiesaka kāpt šaubīgo laika apstākļu dēļ. Lai arī atnākuši pirms mums, mani viņi palaiž pa priekšu. Atvados no Guntas, viņa dosies pa taku atpakaļ līdz krustpunktam un tad uz rif. Giussani pa kalna otru pusi. Itāļi ir nedaudz pārsteigti par manu gājienu solo. Apmēram 12:30 uzsāku kāpienu ferratā. Sākums vienkāršs, pa ieslīpu klinti uz augšu, tad trepju posms un sākas tuneļu sistēma. Pirmajā tunelī trepes kā lielveikalā, tikai eskalators nav ieslēgts. Nākamajā tunelī jau jākāpj pa klints reljefu apmēram 30-45 grādu slīpumā, bet arī tas grūtības nerada. Dažās vietās tuneļos iespīd arī dienasgaisma un var pat izkāpt pa kādu logu pavērot skatus ārpusē. Vienubrīd šķiet, ka jāmaina lukturim baterijas, bet tā izrādās mānīga lieta, vienkārši pēc atgriešanās tunelī esmu piemirsis noņemt saulesbrilles. Tuneļu sistēma man paspēja apnikt, jo to kopējais garums bija ap 500 metru. Pēc tuneļiem atkal seko ferratas trošu posms. Pēc 20 minūšu kāpiena tas beidzas un sākas horizontālā taka. Man rodas iespaids, ka pirmais ferratas posms ir jau beidzies un tagad jau esmu izvēles priekšā, vai iet pa taku uz Giussani vai tomēr doties uz virsotni. Jūtos vīlies, ferratai bez virsotnes posma šķiet "mazuma piegarša". Tā kā turpinājumu uz augšu neredzu, tad turpinu iet pa taku. Pēc nepilnu 20 minūšu gājiena pamanu ferratas trosi uz augšu un tai apakšā arī plāksni ar uzrakstu Via Ferrata Giovanni Lipella. Tagad nu būtu jāizšķiras, kāpt vai nekāpt?! Tā kā laiks ir uzlabojies un "mazuma piegarša" joprojām jūtama, redzamais posms novērtēts kā kāpjams, pamatīgs gabals jau nostaigāts, lai tā vienkārši paietu garām, visu šo sasummējot, nolemju kāpt. Kā vēlāk izrādās, šajā vietā tas bija vienīgais pareizais lēmums, jo šis nebūt nebija īstais krustpunkts, no kura doties uz Giussani. Pēc 10 minūšu kāpiena pamanu virs sevis divus mazus cilvēciņus. Līdz šim apmēram stundu kāpu lepnā vientulībā, jo aiz manis palikušos divus itāļus nekur nemana. Pēc pusstundas kāpiena sastopu iepriekš redzētos kāpējus sēžam uz nelielas terases un ieturam maltīti. Aprunājamies, izrādās, ka šis vēl nav ferratas posms uz virsotni, bet krustpunkts; Tre Dita vēl ir priekšā. Arī šis pāris uz virsotni nekāpšot, bet es, ja tādā tempā turpināšot, tad pēc 2-3 stundām būšot virsotnē. Turpinu tālāk savu ceļu pa diezgan horizontālu, bet šauru taku, vietām ar melniem notecējumiem, šajās vietās no augšas pil ūdens un reizēm sanāk samērcēties krietni vairāk kā zem Fanes ūdenskrituma. Reizēm sanāk pa šiem slapjumiem arī rāpties augšup un doties traversā bez takas, reljefs šeit ir interesants. Gribas paslavēt La Sportiva zābakus, kuri ne reizi neizslīd (varbūt gan lielāki nopelni par to pienākas Vibram zolēm). Pēc tādas aizrautīgas kāpelēšanas beidzot savā priekšā ieraugu apzīmējumus: Cantore un Giussani – bulta pa kreisi, Cima – bulta pa labi. Tad nu beidzot ir klāt Tre Dita, tā vieta, kur jāizšķiras – uz virsotni vai uz būdu. Galīgo lēmumu vēl neesmu pieņēmis, līdz ferratas turpinājumam jāiet nezināms gabals pa horizontālu taku bez drošināšanas. Kādu gabalu priekšā redzams sniegs, kas nebūt neizskatās drošs uz šīs takas, bet izrādās, ka ferratas turpinājums sākas, sniegu nesasniedzot. Turpinu kāpt, turpinājums ir stāvs, vertikāls, brīžiem diagonāls kāpiens. Tā kā ir jau krietna pēcpusdiena, tad domas par tīru kāpšanu vairs nav prātā, turpinājumā smags, fizisks darbs, bieži ar rokām velkoties pa trosi. Arvien vairāk ir tādu vietu, kur domāju – kāpt šeit lejā ļoooti negribētu! Daži aizelsieni jau bija arī pirms Tre Dita, bet nu tie parādās arvien biežāk. Nezinu, kas par vainu, skaitos taču gandrīz teicamā fiziskā formā, varbūt iespaidojušas aukstuma dēļ slikti gulētās naktis, vai tas, ka drēgnā rīta dēļ esmu par biezu saģērbies un maršrutā negribējās neko novilkt, kas atrodas zem sistēmas, varbūt pie vainas, tas, ka esmu jau tuvu 3000 m augstumam?



Dažu simtu metru attālumā vispirms izdzirdu un tad arī ieraugu vairākus krītošus akmeņus. Pa diagonāli uz augšu no manis ir redzamas apledojušas klintis un sākumā šķiet, ka krīt atkusušie akmeņi. Taču, ieskatoties vērīgāk, pamanu tur četru cilvēku grupu, kas ir patiesais akmeņu krišanas iemesls. Tad jau atliek vien nogaidīt, kad kāpēji no turienes ir prom un var turpināt kāpšanu. Lūk, arī iemesls nelielai piespiedu atpūtai. Tālāk tā arī turpinu, ieturot drošu distanci no priekšā esošās grupas. Laiciņu vēlāk virs manis esošā grupa sagādā man vēl vienu adrenalīna devu. Joprojām esmu no viņiem lielā attālumā, bet redzu, ka ļoti tuvu virsotnes korei augšējais kāpējs izritina drošināšanas virvi un tā tiek mesta uz leju pārējiem grupas kāpējiem. Esmu pārāk tālu, lai saredzētu, kas ar virvi tiek darīts un kādam nolūkam tā vajadzīga. Brīdi pie sevis domāju, priekš kam virve, kam tā vajadzīga, ko kores tuvumā darīt man, ja man virves nav un esmu viens? Tūlīt klāt vēl viena ķibele, - saulei apspīdot apledojušo klinti, nosecinu, ka manas saulesbrilles palikušas uz kāda klints izciļņa vienā no pēdējām pauzēm. Labā ziņa gan ir tā, ka neesmu vienīgais, kurš šodien izvēlējies doties uz virsotni. Turpinu kāpt, kores tuvumā man viss šķiet ļoti normāli kāpjams, drošināšanas troses ir savā vietā, un tā arī palieku neuzzinājis, kādēļ tika izmantota virve. 16:30 esmu sasniedzis ferratas finiša plāksni. No šejienes vēl apmēram 200 augstuma metri līdz Tofana de Rozes virsotnei.



Uz virsotnes kores un nogāzēm redzamas vēl citas kāpēju grupiņas. Lai arī zigzagošana pa stāvo nogāzi ir ļoti nogurdinoša, līdz virsotnei tomēr jāuzkāpj! Mierinu sevi ar domu, ka pēc tam uz leju taču ies vieglāk un ātrāk. Pēc divdesmit minūšu kāpiena esmu virsotnē. Virsotnē krusts ar krāsainiem karodziņiem, nu gluži kā Nepālā.



Plašuma sajūta virsotnē varena, cik nu vējš un mākoņi ļauj to izbaudīt. Safotografēju apkārtnes panorāmu, krustu, sevi un kores sākumu, kur beidzās ferrata. Virsotnē esmu palicis viens, citi jau devušies lejā, kamēr es vēl kāpu uz augšu. Izvelku no somas trekinga nūju un dodos lejā, - šoreiz līdzi tikai viena, vieglāka svara dēļ. Uz leju tiešām iet viegli, ātri sasniedzu kores galu, no turienes turpinās nokāpiena taka pa nogāzi, kuru vietām klāj sniega kārtiņa, taču tas netraucē.



Tālumā redzu vēl dažus cilvēkus kāpjam lejā. Sekoju norādēm, cenšos neizlaist no acīm pēdējos redzamos cilvēkus un mēģinu tiem pietuvoties, tā tomēr vieglāk orientēties. Pēc vairāk kā pusstundas kāpiena, kad esmu jau krietni zemāk, ielejā parādās mākoņi. Drīz vien mākoņu miglā pazūd arī man priekšā ejošie cilvēki, dzirdu tikai viņu balsis. Tad pazūd arī taka, taču parādās spokaina izskata klintsbluķi un vēl spocīgākas, miglā tītas kalnu mājas drupas. Par laimi, izlīkumojot starp klinstbluķiem, nonāku uz diezgan platas un līdzenas takas, esmu panācis arī kāpējus, kuri gāja pirms manis. Turpinu doties straujā tempā uz leju. Pēkšņi satieku abus itāļus ar kuriem kopā biju pie ferratas sākuma. Abpusēji priecīgi rokasspiedieni, pārrunājam par virsotni, par maršrutu. Itālis domā, ka augšā jābūt ļoti ledainam, bet es skaidroju, ka, manuprāt, ledus bija maz. Kopīgi dodamies lejā, līdz nonākam līdz ceļa rādītājam, kur secinu, ka esmu pazaudējis... sievu. Zīme rāda, ka rif. Giussani ir atpakaļ uz augšu, biezās miglas dēļ esmu pagājis tai garām. Uz norādes nav nekas minēts par laiku vai attālumu, bet itālis man paskaidro, ka uz augšu atpakaļ jāiet pusstunda, uz leju no Giussani var nonākt 15 minūtēs. Ar vairākiem mēģinājumiem izdodas sazvanīties ar Guntu. No rīta gar šādu norādi kopā negājām, tāpēc sarunājam, ka abi iesim lejā uz rif. Dibona, kur atrodas mūsu auto, un tur tiksimies. Sākumā baidos, vai esmu tieši uz tās takas, pa kuru ies viņa, vai neesmu uz kāda cita atzara, bet tad ieraugu no miglas iznirstam kravas pacēlāja troses, kuras redzēju no rīta, un situācija kļūst skaidra. Esmu pārliecināts, ka Gunta nāks tieši pa šo taku un dodos nedaudz pretim, pēc nepilnām 10 minūtēm miglā jau sadzirdu nūju klaudzoņu un drīz vien arī tiekamies. Pa ceļam dalāmies ar šodienas iespaidiem un, gluži nemanot, pēc pusstundas jau esam sasnieguši rif. Dibona. Tā kā ir jau gandrīz satumsis un uz kempingu šā vai tā jābrauc pa tumsu, pluss vēl jūtams nogurums un apziņa, ka negribas neko pašiem gatavot, tad nolemjam pavakariņot pa šiko, tepat rif. Dibona kalnu mājā. Vakariņas garšīgas un šķiet arī nopelnītas, vēl tikai tāds sīkums kā aizbraukt līdz kempingam.


Giovanni Lipella ferratas maršruta shēma

09.09. Šorīt ceļamies nedaudz agrāk, jo ieplānotais maršruts diezgan garš, bet vakarā vēl pārbrauciens uz Trento. Šodien dodamies Funes ielejā, Hansa Kamerlandera bērnības taku virzienā. Kad esam tikuši līdz S.Pietro ciematam, rodas nelielas problēmas ar īstā ceļa turpinājuma atrašanu uz Passo delle Erbe, jeb vāciski Vurzjoch. Liekas neticami, ka ceļa turpinājums var būt tā vienkārši aiz mājas stūra, kur liekas, ka ceļš jau beidzas. Kalnu ceļš uz Paso delle Erbe ir ļoti līkumains un šaurs, bieži nākas izmantot "kabatas", lai izmainītos ar pretimbraucošām mašīnām. Kad sasniedzam Passo delle Erbe, noliekam auto burtiski pēdējā brīvajā vietā. Sākam pārgājienu apkārt Sass de Putia jeb Peitlerkofel. Sākumā dodamies austrumu virzienā, jo šī takas daļa līdz kāpienam virsotnē ir garāka, īsāko daļu tādējādi atstājam atceļam no virsotnes. Noejam gar iespaidīgo Peitlerkofela ziemeļu pusi, tālāk mūsu taka no tā attālinās kalnu pārejas virzienā. Pēc stundas jau esam uz pārejas. Turpinājumā vienkārša pastaiga pa ļoti kvalitatīvu taku "nordic walking" stilā, ar brīnišķīgiem skatiem uz apkārtējiem kalniem, Odles grupu tai skaitā. Pa labi visu laiku paliek Peitlerkofels visādos rakursos, kas mainās atkarībā no noietā attāluma. Pēc vairāku stundu gājiena un neliela stāva pacēluma esam veikuši gandrīz 2/3 puslīdz horizontālās takas un sasnieguši Forcella di Putia, jeb kalnu pāreju apmēram 2200 metru augstumā. Šeit ieturam nelielu pauzi un maltīti. No šejienes sākas fiziski grūtākais posms, zig-zag veida taka uz Peitlerkofela virsotni. Līdz tai ap 650 augstuma metru. Pēc nepilnām pāris stundām esam sedlienē starp Picolo Sass de Putia un galveno virsotni. Vispirms aizejam uz mazo virsotni.



Pa ceļam nemitīgas laika maiņas, brīžiem tiekam ietīti biezā mākonī, brīžiem atspīd saule, kad esam mazajā virsotnē, sāk pat snigt. Tad dodamies galvenās virsotnes virzienā. Pa ceļam Gunta saceļ paniku, ka pazaudējusi saulesbrilles. Sākam pētīt foto, kur pēdējoreiz tās redzētas, un cītīgi pētām taku, vai kaut kur neieraudzīsim; pēc brīža brilles tiek atrastas... mugursomā.

Lai tiktu galvenajā Sass de Putia jeb Peitlerkofela (2875 m) virsotnē, jāiet pa nelielu ferratas posmu. Aprakstā minēts kā 1A līmenis, kur var iztikt bez ekipējuma, un troses jāizmanto, lai drošības pēc pie tām pieturētos, rāpjoties uz augšu. Ferratas sākumposms izskatās diezgan stāvs, un Gunta izvēlas ferratā nekāpt. Drošība pirmajā vietā, tāpēc dodos augšā pilnā ekipējumā.



Pēc pirmajiem stāvajiem posmiem ferrata kļūst pavisam viegla, tiešām tāda, kur būtu tikai jāpieturas pie trosēm, izņemot vēl kādu 2,5 metrus augstu posmu, kurā prasītos trose, bet tās tur nav. Nezināmu iemeslu dēļ trose ir pārtrūkusi, dažus metrus augstāk ir redzams spurains, brīvs troses gals. Brīdi vērtēju šo nelielo klinšu posmu, vai ir pietiekami droši tajā kāpt bez drošināšanas, un vai varēšu arī nokāpt. Secinu, ka posms ir kāpjams, redzamas labas aizķeres, kāpju tālāk. Pēc tam vēl daži lēzenāki posmi, un klāt jau virsotne. Redzamība atkal gandrīz nekāda, virsotnei uzsēdies mākonis. Atzīmējos virsotnes grāmatā. (Diemžēl tai brīdī neienāca prātā paskatīties, vai kāds šeit nav uzkāpis pa 600 m augsto Ziemeļu sienu tāpat kā Hanss Kamerlanders savās jaunības dienās.) Paeju pa virsotnes kori nedaudz uz priekšu, pamazām arī šis tas atsedzas skatam, mākonis no virsotnes tiek aizpūsts.



Tālāk uz leju kore izskatās ļoti piemērota alpīnisma apmācību kāpieniem, gluži kā dažas klinšu kores, pa kurām kāpām Sardīnijā ar tradicionālo drošināšanu. Dodos atpakaļ virsotnes virzienā. Šeit uzkāpusi 6 vāciešu grupa, kuri nav izmantojuši nekādu ekipējumu. Viņi palūdz mani nofotografēt viņus, ko arī izdaru. Ir izdevies iemūžināt arī šo to no apkārtnes skatiem, un es dodos lejā.



Guntai, lejā gaidot, palicis ļoti auksti, gandrīz vai gājusi vēlreiz uz Picolo Sass de Putia, lai sasildītos. Mums vairs nav laika diez ko kavēties, tāpēc raitā solī ejam lejā. Kādu gabalu aiz Forcella di Putia gadās misēklis ar takām, vienlaicīgi parādās divu taku numuri, mēs tam nepievēršam uzmanību, kā rezultātā laicīgi nenogriežamies pa labi uz Passo delle Erbe, bet aizejam taisni uz leju, un, nokļuvuši lejā uz ceļa, ieraugām, ka līdz Passo delle Erbe pa ceļu jāiet 3,5 km, tātad vēl vismaz pusstunda ceļā. Kādu trešdaļu ceļa gan mūs aizved itālis ar auto, kurš kaut kur šodien jau redzēts uz takas pa ceļam uz virsotni.

Mūsu zilā Panda pavisam vientuļa stāv pa visu plašo stāvlaukumu. Turpinājumā pagarš pārbrauciens uz Trento. Nevēlos braukt atpakaļ uz Bressanoni, tāpēc Tom-Toms tiek piespiests izplānot maršrutu caur Corvaru, tālāk pār Sellas pāreju un zemāk uz Moenu un Predazzo. Par šo plānu Tom-Toms man vēlāk atriebjas, kad aiz Predazzo tieku izvazāts pa nezināmiem mazākas nozīmes ceļiem caur nezināmiem ciematiem. Šī brauciena laikā Tom-Toms izceļas ar jaunu frāzi, ciematā, kur starp mājām vispār ir labi ja pusotra josla, tas dod padomus: "Ieņemt trešo kreiso!" vai "Ieņemt otro labo!". Tam visam vēl komplektā lietus un pērkona negaiss, kā rezultātā naktsmītnē pie Trento nokļūstam gandrīz pusnaktī.

12.09. Brokastīs cītīgi cenšamies atbrīvoties no pārtikas krājumiem, jāpacenšas iztērēt arī prīmusa gāzi, jo līdzi lidmašīnā to paņemt nevarēs. Ar vienu 230 g balonu mums pietika apmēram nedēļai gan vakariņām, gan daļēji arī brokastu tējai, jo Olimpia kempingā tēju vārījām ar elektrisko spirāli. Maršrutu atkal neļauju noteikt Tom-Tomam, bet braucam pēc ceļa norādēm. Tā rezultātā pēc nepilnām četrām stundām jau esam Venēcijā un varam bez steigas atdot auto un paklīst pa lidostu. Pēc pacelšanās pilots apmet slaidu loku apkārt Venēcijai, varam paskatīties no augšas, kur tad esam bijuši. Lai gan nāk miegs, tomēr apņemos vēl negulēt, jo gribas palūkoties uz Dolomītiem no augšas. Priecājos par skatiem, domāju varbūt saskatīt Tre Cime zobus vai Marmoladas ledājus, bet pavisam negaidīti atpazīstu savu šī ceļojuma lielāko kalnu Tofana de Rozes, man izdodas to arī nofotografēt gandrīz tādā rakursā, kā tas redzams itāļu ferratu ceļvedī.

Nobeigumā secinājums par ferratām – tas ir labs kāpšanas veids, ja kādā ceļojumā gribas aptaustīt klintis, bet nav atbilstoša partnera, kas drošina. Tikai tam jāizvēlas tehniski sarežģītākie 4. vai 5., varbūt arī 3. kategorijas maršruti, tikai vēlams bez C burta klāt, jo tad pasākums var ieilgt un laika trūkuma dēļ klinšu vietā vairāk sanāk aptaustīt trosi.

Atbildot uz sākumā izskanējušo jautājumu vai KG priekš Via Ferrata apgūšanas nav "šaušana ar lielgabalu pa zvirbuļiem", varu teikt, ka nedaudz jau ir. Tomēr, ja nebūtu izgājis KG kursu, mana ferratu maršrutu izvēle noteikti būtu savādāka. Lai arī brīžiem var šķist, ka ferrata tāda piedzīvojumu trase vien ir, tomēr jāņem vērā, ka tā atrodas kalnos, kur jārēķinās ar negaidītiem apstākļiem un notikumiem, tāpēc zināšanu apguve pirms tām ir ļoti vēlama, īpaši ņemot vērā, ja izjūtat atbildību arī par tiem, kurus ņemat sev līdzi. Un katras iegūtās zināšanas var noderēt arī nākamreiz, jo kā zināms, - apetīte aug ēdot!

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" skatāmi / lasāmi vēl vairāki apraksti par klinšu kāpšanu un Via Ferrata maršrutu kāpšanu Itālijā:

"Spontāna ideja, avantūrista gars..."
"Pa Dolomītu takām"
"Kāpšanas Eirotūre '2010"
"Eiropas galops 2008 - Dolomītu variācija"
"Atkal kalnos, jeb vēlmju sakritība ar varēšanu"
"Sešas klinšu sienas Dolomītu kalnos"
"Via Ferratas Dolomītu Alpos: Brenta"



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv