Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Spontāna ideja, avantūrista gars...

Autors: Baiba Zāle (www.koksinels.lv)
Foto: Baiba Zāle, Alvis Nīgals
2010. gada novembris, Rīga

Vai esat izjutuši baudījumu, ko sniedz spontāna rīcība? Vienkārši izdzīvojiet mirkli!? Tad nu šis ir stāsts par to, kā spontāna ideja, kas dzima 12:00 naktī, pārvēršas par visu laiku vienu no pozitīvākajiem piedzīvojumiem, avantūru ar 270 eiro investīciju. Lielākais darbs ir aviobiļešu nopirkšana un vietas - pilsētas izvēle, pārējais nāk ar laiku, komunikāciju un veiksmi.

Reklāma:


Uzminiet, kurš ir populārākais vārds budžeta ceļotāju vidū? Protams, Ryanair! Arī šoreiz bez Ryanair nav aršanas. :) Tā nu sanāca – uz Bergamo lētākais veids diviem cilvēkiem + 1 bagāžai ir lidojums caur Skavstu, nu ko pacelšanās process man vienmēr paticis. Naktsmītnes mēs atstājām Couchsurfing.org ziņā - šai izvēlei ir vairāki pozitīvi iemesli, galvenais, - ekonomiski un iespēja socializēties.

Tā viss sākās!

Šoreiz nekādi stāsti par ķibelēm ar biļetēm vai lidostām nav, viss noritēja garlaicīgi un bez aizķeršanās. Bet mums neveicās laicīgi atrast couchsurfingu, tāpēc pirmajā vakarā Bergamo bija norezervēts hostelis un nolēmām: tad jau brauksim un meklēsim kas un kā, tāpēc somā iesviedām arī "zārku" - mazo telti, kas sver dažus gramus...

Kad skaidrības nekādas – Lecco :)

Izkāpām no vilciena Lecco, saule iespīdēja acīs un apžilbināja, bet pamazām tomēr skatam pavērās milzīgie kalnu un baznīcas torņu silueti, kas ir tik raksturīgi Itālijai. Miers un laime, bet tomēr jāsāk bij’ meklēt vieta, kur palikt, jāsāk domāt, ko darīt, tāpēc devāmies taisnā ceļā uz info biroju – nu cik nu taisnā, jo itāļi, izpalīdzīga tauta, bet varen’ traki - katrs rāda savu virzienu, turklāt angļu valoda tiem kā ķīniešu, daži pat pamanījās info biroja vietā taksi piedāvāt. Bet tā nu beidzot ar kioska pārdevēja palīdzību atradām info centru un šādu tādu informāciju ar’ dabūjām, arī to, ka tuvākie kempingi ir slēgti, jo sezona beigusies, bet hosteļi un B&B ir diezgan dārgi.

Tā nu mēs apsēdāmies ezera krastā, izdomājām - atšķirsim kāpšanas grāmatu, pameklēsim kādu vietu, kur tuvumā pakāpt, tad jau vakarā domāsim, kur palikt. Paveicās ar uz blakus soliņa sēdošajiem cilvēkiem - nopētīju, ka kājās Salamoni, mugurā North Face jaka, tātad aktīva dzīvesveida piekritēji, gan jau ko zinās. Ar Aushu uzsākām sarunu un ieguvām daudz noderīga info. Nu ko, ņēmām savas lielās mugursomas uz pleciem un pa jauku celiņu gar ezeru devāmies uz tuvāko kāpšanas vietu, kas 2 km attālumā, bet tad celiņš izbeidzās un iet pa lielceļu, kur trakie itāļi brauc milzīgā ātrumā, būtu suicidāliski. Tāpēc caur mājām atradām celiņu augšup.

Ar cerību apiet lielo štrāsi sekojām iemītai taciņai cauri brikšņiem un pēc neilga laika uzdūrāmies klinšu maršrutiem. Atnākot pie klints, nolikām milzīgās somas un uztaisījām bardaku ar visu savu iedzīvi, tik’ vietējie itāļi šokā noskatījās uz mums - laikam jau, nav pierasts nāk kāpt ar tādām somām?



Bet, kad gājām komunicēt, lai galu galā noskaidrotu, kur mēs atrodamies un atrastu to arī maršrutu grāmatā, secinājām, ka lāga vīri vien ir, tik ar to saziņu pagrūti, prasījās pēc itāļu valodas vārdnīcas. Bet galu galā, kā ta’ senatnē cilvēki sazinājās? Viņiem nebija valodu barjeras, jo pastāv taču žesti, zīmējumi utml., valoda paliek tikai otrajā plānā un visu vajadzīgo info var noskaidrot tāpat.



Skats klinšu maršrutu augšgalā bija debešķīgs, lejā ezers, kurā atmirdz saules stari, kas tālumā noglāsta kalnu virsotnes. Apakšā drošinātājam varēja šķist, ka kāda aizķeršanās ar klints maršruta pievarēšanu, bet nē - tā bija tikai skaistā skata baudīšana. Kad sāka krēslot abi nolēmām, ka itāļu saldējums nopelnīts, tāpēc laiks doties atpakaļ uz pilsētu.



Kad tur nonācām, ārā jau valdīja pilnīga tumsa. Bet arī tumsā Lecco izskatījās burvīgi, pilsētas gaismas, kas atspīdēja ezera mierīgajos ūdeņos un jahtu silueti radīja dienvidniecisku elpu. Atradām kartē tuvāko B&B un devāmies turp, kur jauks, pavecāks itāļu pāris mums atvēra durvis. Jāpiemin, ka ceļš līdz viņiem nebija vienkāršs pateicoties lieliskajām itāļu kartēm un ielu nosaukumiem, kas mainījās kā Harijā Poterā, vietā, kur jābūt Aristoteļa ielai pēkšņi ir Vincenta iela. Laikam jau nav atšķirības vai Vincents vai Aristotelis. Bet nu tā laimīgi sēdējām uz dīvāna un gaidījām kādu ziņu no jaukās itāļu dāmas, jo viņiem izrādās šonakt viesis, līdz ar to vietu priekš mums nav, bet laipnībai un veiksmei nav robežu – viņa mums sameklēja un sazvanīja citu B&B, turklāt nokaulēja cenu, priekš mums, nabaga ceļojošajiem angļiem, ko vēlāk uzzinājām, ka par tiem viņa mūs noturēja. Nu ko lai saka, ar šī B&B īpašniekiem mums paveicās - lielisks šrilankiešu pāris. Dzīve mums ceļā mēdz piespēlēt dažādus cilvēkus, kas zina, varbūt tas ir liktenis, ja tādam ticam, bet veiksme mums uzsmaidīja ar plašu vērienu. Turklāt viņu draugs, vietējais itālis, bija kāpējs, tā nu mēs tikām ne tikai pie burvīgām naktsmājām, bet arī pie izsmeļošas konsultācijas un ķiveres (kura man nebija paķērusies līdzi).

Gribējām piedzīvojumus-dabūjām!
Gamma uno-Erna un Gamma duo-Resegone


Zināt to sajūtu, kad iekšēji viss smaida, kad skats, ko redzi, iedvesmo? Šādas sajūtas pārņēma ejot pa Bergamo prealpiem uz Gamma Uno Via Ferrata. Šīs maršruts iecienīts dēļ skaistajiem panorāmas skatiem, bet Gamma Uno varētu saukt arī par "trepjošanu". Kāpām nesteidzoties, baudot skatu un to sajūtu, ka nekādas problēmas tevi vairs neskar.



Netālu no virsotnes mūs panāca kāds vīrs, kas kāpa - nē drīzāk skrēja, bez nekādas drošināšanās, sasveicinājāmies, pārmijām divus vārdus un prom viņš bija. Pēc kāda laika mēs arī esam virsotnē. Tur jau mūs sagaidīja, apsveicot roku paspiezdams, jau iepriekšminētais aktīvists. Tā nu, ieēdot virsotnes šokolādīti, komunicējām ar vietējo. Vārds pa vārdam uzzinājām, ka viņš 2x uzkāpis Everestā un 1x K2. Nu ko, sajūta, ka esi saticis guru! Pajautājot viņam ceļu uz Gamma Duo, viņš mūs gan domīgi brīdināja, kā tā ir 5x grūtāka, turklāt viss varētu būt apledojis un šajā sezonā tur neviens nekāpj. Uz ko mēs atbildējām: "Paskatīsimies, ja būs traki nāksim atpakaļ!"



Lai cik pārsteidzoši nebūtu, atradām mistisko taku uz Gamma Duo sākumu. Jau pirmajos metros secinājām – ja kāpējs ar TĀDU pieredzi saka, ka ir 5x grūtāk, tad tam arī jātic. Nu ko, 5x grūtāk, 5x vairāk jautrības. Pēc neilga laika iekāpām mākonī, tādēļ iespaidīgie skati, kādi varētu pavērties, kad bijām pieplakuši, pie kāda klints stūra vai uz kores malas, mums gāja secen. No vienas puses žēl, no otras puses - paskatoties uz aizmuguri, kur dažs pastāvīgi un apzinīgi lamāja savas karabīnes, kurām bija tendence iesprūst, ļoti nepiemērotos brīžos, secinu, ka tas varēja aiztaupīt kādu lieku adrenalīna devu. :)



Nu labi, jāatzīstas, ka vienā brīdī arī es pamatīgi nolamājos, pat nezināju, ka tādus vārdus zinu, tajā momentā ļoti sakaunējos. Bet, kad tu ar vienu roku turies pie slapjas un slidenas klints un ar otru roku mēģini atbrīvot ieķērušās karabīnes, laikam ne tikai tas vien var izsprukt ārā. Visapkārt bija pelēks miglas mākonis, kalnu varenība, nevienas dzīvas dvēseles – tik mēs un Gamma Duo. Pēc kāda laika tikai izskanēja teksts: "Kur mēs esam ieberzušies?"



Savdabīga un sirreālistiska sajūta pārņēma mani. Pēc apmēram 2.5 h mēs beidzot nonācām virsotnes korē, mazliet apjukums - ferrata pazudusi zem sniega kārtas, no kā secinājām – te tiešām neviens nav sen kāpis. Bet nonākot 10 m pirms virsotnes, beidzot izkļuvām no mākoņa un sajūta bija, kā izkāpjot no viduslaiku tumsonības renesanses apgaismībā. Atradāmies virs mākoņiem, spožās saules siltuma ieskauti – skats un sajūta kā paradīzē, tālumā no gaisīgiem mākoņiem izlīda kalnu virsotnes, saules staru apmirdzētas.



Lai kā gribējās pabaudīt debešķīgo skatu vēl mazliet ilgāk, bija jāsāk domāt, kā nokļūt lejā, atpakaļ uz pilsētu. Vasarā, šķiet, tā nebūtu bijusi liela problēma, bet tagad neliels apjukums – taku nekur nevar manīt, tik sniegu un ledu, stāvu nogāzi un kori, kas ved uz blakus virsotni. Pēdas, protams, nekur nevarēja manīt. Nu ko, pamazām taustoties ar saviem ļoti nepiemērotajiem apaviem, Lafuma vasaras botiņām, virzījāmies uz priekšu, jo kādi trekingzābaki vai bahilas?! Mēs tak’ domājām drusku pa feratām paskraidīt... Vienā brīdī pārsteigta ielūzu gandrīz līdz padusēm sniegā un nodomāju – cik dzīve mēdz būt interesanta! Jo sniegs, pincipā, nemaz nebija tik dziļš. Pamazām parādījās skaists saulriets, bet mēs vēl joprojām bijām kaut kur tuvu virsotnēm. Nonākot pie Azzoni hatas, mēs beidzot ieraudzījām taku un nonācām pie skaidrības, ka mums patīk itāļu norādes un kartes, kas katra rāda savu virzienu un nosaukumu.

Kad sārti oranžīgs saulriets atspīdēja kalnu galotnēs, mēs pa taku uzsākām ceļu lejup bez stingras pārliecības par virziena pareizību, bet mūs tas ļoti nesatrauca, jo bija atvieglojums, ka bijām uz iemītas takas, pa kuru maldīties tumsā nav tik traki, kā kūleņot pa svaigu sniegu. Noskaņojums bija nemainīgi lielisks, jo mēs, kā vienmēr, neiztikām bez negaidītiem piedzīvojumiem (pieļauju, ka pie vainas varēja būt ar mans faktors). Uz tumsas iestāšanos ilgi nebija jāgaida. Izvilkām ciklopiņus (pieres lukturus, red.), no mana gan nebija liela jēga, jo savā neprātā biju aizmirsusi apmainīt baterijas, bet… Ausham bij’ gana spožs. Ceļš lejup bija raits un skaists un veda pa serpentīna sniegoto taku, kas pēc kāda laika ieveda apsnigušā pasaku mežā. Tas ir pārsteidzoši, cik krasi atšķiras kalna grēdas Z un D nogāzes – vienā valda sniegota ziema, otrā krāšņs, krāsām pārbagāts rudens. Pēc kāda laika beidzot arī ieraudzījām, kādas norādes, turklāt pārsteidzoši – ar vajadzīgo Erna 1.1h! Tas nozīmēja, ka vēl tikai stunda līdz pirmajai virsotnei un tad jau tik ceļš lejup uz pilsētu. Gājām kādas 30 min līdz atkal ieraudzījām norādi, tik šoreiz- Erna 1.40 h. Apjukums: "Interesanti! It kā ceļam vajadzēja samazināties nevis pagarināties!?" Bet pārsteigt, tas vairs nepārsteidza – itāļi paliek itāļi! Ko padarīsi, turpinājām ceļu, baudot zvaigžņotās debesis un apspriežot zvaigznājus, un pamazām sniegs izzuda, apkārtne kļuva drūmāka – tumšāka, bet iešana gaisīgāka. Taču omulīgā sajūta nepameta arī tumsā, laikam jau tāpēc, ka dažs blakus gāja ar spožu lukturīti. :)

Beidzot nonācām pie Ernas. It kā tad bija atlicis vieglākais – ceļš lejup uz pilsētu, bet realitāte tomēr mazliet atšķīrās no iedomām. Šo ceļu varētu raksturot, kā iešanu mājās pēc balles ar augstpapēžu kurpēm kājās pa Vecrīgas bruģi. Kājas ļodzījās katra uz savu pusi un tas bija tikai laika jautājums, līdz tiks izpildīts kāds nesankcionēts triks uz šīs akmeņainās, slidenās takas, kas principā bija izžuvusi upes gultne. Pamazām parādījās Lecco pilsētas gaismas, kas tālumā atgādināju Ziemassvētku lampiņas un iepriecināja. Tas nozīmēja, ka pamazām tuvojamies galamērķim. Kad nonācām uz asfaltētā ceļa, apsēdos un sapratu – cik gan man ļoti gribas itāļu saldējumu! Kad nonācām naktsmītnē, tur mūs gaidīja ļoti satraukti Anusha un Gihams (jaukie B&B īpašnieki), jo bijām domājuši būt atpakaļ ap 17:00, bet tagad vairs ne tuvu nebija pieci.

Soliņošana, frutti de mare, saldējums, vīns, pasta +20°C, saule, socializēšanās, klints, Medale, Lago de Lecco... Tas viss mūs sagaidīja nākamajās dienās.



Ar B&B īpašniekiem mums paveicās, jo neskaitot to, ka maksājām puscenu un pa pēdējām dienām nemaksājām, viņi bija lieliski sarunu biedri un ceļojuma kompanjoni. Kopīgie pasākumi pārvērtās par jautru piedzīvojumu, sākot ar trakiem saldējumu pārdevējiem, murkšķu šaušanu pie ūdenskrituma un beidzot ar Itālijas dažādās kultūras, vides un tautas iepazīšanu.



Medale – kāpjot guvām relaksējošu baudījumu!

Saule spīdēja un jaka bija dziļi iestūķēta somā – pat krekliņā kāpjot bija karsti. Tālu zem mums sanēja darbīgā pilsēta, ezerā esošā jahta izskatījās pēc rotaļu kuģīša un viss ko gribējās – smaidīt. Ja gribas, ko vizuālajam baudījumam un relaksējošu, tad šī feratta ir īstā, bet, kas noteikti jāpamēģina Medālē – vairāku virvju klinšu maršruti.



Rezumē: Lecco – vieta, kur atgriezties! Te ir kur kāpt, te ir ko darīt, te ir ko redzēt!!!



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" skatāmi / lasāmi vēl vairāki apraksti par klinšu kāpšanu un Via Ferrata maršrutu kāpšanu Itālijā:

"Pa Dolomītu takām"
"Kāpšanas Eirotūre '2010"
"Eiropas galops 2008 - Dolomītu variācija"
"Atkal kalnos, jeb vēlmju sakritība ar varēšanu"
"Sešas klinšu sienas Dolomītu kalnos"
"Via Ferratas Dolomītu Alpos: Brenta"



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv