Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
ASV: 3 nacionālie parki 5 dienās

Autors: Raivis Spēlmanis [ AUTORS?]
Foto: Raivis Spēlmanis
2010. gada novembris, Rīga

Tā nu gadījās, ka pelēkajā rudenī man bija iespēja apmeklēt ASV izklaides industrijas "pērli" – LasVegasu. Tomēr ne tik daudz izklaides un kazino saistīja manu uzmanību – kartē sen jau bija iezīmēts loks apkārt Sin City, ar pieturas punktiem sapņu zemēs, kurās jau sen gribējās nokļūt.

Reklāma:




Dodos uz Lielo Kanjonu! Pa ceļam apskatot hidroelektriskās inženierbūves brīnumu: Hoover Dam.



Vakarā ierodos pie Lielā Kanjona – kā reizi, lai noskatītos saulrietu. Rīt būs iespēja izkustināt kājas – kāpšu lejā līdz pat Kolorādo upei!





Tā kā laika eksperimentiem nav daudz, izvēlos populārāko taku Bright Angel Trail, kuras aprakstos sola neaizmirstamus skatus, zaļumu oāzi pusceļā (Indian Garden) un vidēji stāvu kāpumu. Sāku kāpienu laicīgi, ar saullēktu, ap 7iem no rīta un man ir aptuveni 10 stundas dienas gaismas, lai nokļūtu atpakaļ. Lejā pa Kanjonu ved komfortabla taka, kura ir labi skrienama, temperatūra – komforta zonā +10-15°C, brīžiem uzpūš vējiņš un kāpiens lejup ir viena vienīga bauda. Takas serpentīns vijās lejup, brīžiem paliekot stāvāks, brīžiem lēzenāks. Mani izbrīnīja, kādēļ tik maz cilvēku kāpj šajā sezonā, pretimnācējus sāku sastapt tikai Kanjona lejasdaļā, kuri veica ceļu augšup pēc nakšņošanas. Manuprāt, šie apstākļi ir ideāli Kanjona trekingam, pilnīgi pretēji vasaras tveicei.



Gan trekinga aprakstos, gan ik pa laikam uz takas ir izlikti brīdinājumi "nekādā gadījumā nemēģiniet nokāpt no Kanjona augšmalas lejā līdz upei vienas dienas laikā!". Es cenšos tos ignorēt, tas varētu attiekties uz vasaras tveici un tā nav taisnība. :)



Kolorādo upe sasniegta! Lejā esmu ticis nepilnās divās stundās, bet šo laiku īpaši neņemu vērā, jo augšā noteikti ies lēnāk. Jūtos nedaudz vīlies, izskatās aptuveni kā Venta! Vai patiešām šī upīte ir izgrauzusi šo grandiozo kanjonu?



Sākas kāpiens augšup, sastopos ar mūļu karavānām. Arī šeit darbojas tūrisma industrija ar attīstītu transporta infrastruktūru. Pamazām izkristalizējas efektīvākais algoritms, kā pastāstīt citiem tūristiem, kas ir Latvija, tomēr par mani brīnās un mani fotografē. Cilvēki draudzīgi, laipni un dzīvespriecīgi.



Tā kā laika uzkāpšanai augšā palicis ļoti daudz, nolemju nogriezties no galvenās takas un traversēt Kanjonu pa citām takām (Tonto Trail). Augu valsts – gluži kā uz palodzes mūsu puķupodos.



Aizeju arī līdz kādam plato, no kura paveras jauks skats uz Kolorādo upi - Plateau Point. Pusdienas saulē gaiss jau iesilis un sāku domāt, vai līdzpaņemtā šķidruma daudzums, trīs litri, nav bijis vieglprātīgs aprēķins šim tuksnešainajam apvidum, tomēr biju notrāpījis tieši laikā, bez tam bija arī iespējas papildināt dzeramā krājumus.



Laiks doties "mājup", esmu nogājis/noskrējis 8 stundas un kopā ar visiem "bonus traversiem" esmu pieveicis aptuveni 1,5 augstuma kilometru lejā un tikpat augšā. Nakšņošanas atļaujas Kanjonā man nav, jo tā, izrādās, bija jākārto ļoti laicīgi, vairākus mēnešus iepriekš. Un ar reindžeriem jokus dzīt šeit nedrīkst, sodi ir pietiekami nopietni. Kājās patīkams nogurums, bet rīt priekšā garš auto pārbrauciens, kas organismu restaurēs jauniem pārgājieniem.



Rītausmā atvados no Kanjona, laiks doties tālāk, uz Jozemītiem!



Ceļš izrādās visai nogurdinošs un pēc 700 jūdzēm atrodu naktsmājas kādā ciematiņā, kalnu ielokā. Sniegotās virsotnes fonā un spēcīgās vēja brāzmas rada nelielu eiforiju – pēc ilgāka pārtraukuma atkal esmu nonācis pavisam tuvu īstiem kalniem!



Nākamajā rītā startēju jau 3:30 no rīta, lai paspētu galamērķī vēl pirms saules gaismas un izbaudītu Jozemītu parka burvību pilnas dienas garumā. Iespējamie maršruti jau saplānoti, optimistiskajā scenārijā ieplānots pat kāpiens Half Dome, kas ir veicams dienas laikā. Lai kāptu pa klasisko taku, kas ietver trošu ceļa posmu maršruta augšdaļā, darbadienās nav nepieciešama atļauja un šo iespēju arī plānoju izmantot. Tomēr mani nedaudz pārsteidza šiem tuksnešainajiem apvidiem neraksturīga parādība – lietus. Lielceļš sasniedza 8000 pēdu augstumu, termometra rādījumi strauji noslīdēja zem nulles un pēkšņi lietus pārvēršas sniegputenī! Nodomāju, ka šādos apgrūtinātas braukšanas apstākļos vēl nokavēšu rītausmu, bet tas bija naivs optimisms. Nākamā pāreja bija slēgta!



Visi plāni pamazām sāka sabrukt un, redzot, ka nekas nemainās, atlika tikai doties tālāk ar kājām, cik nu tālu bija iespējams. Uzskrēju līdz 9000 pēdu augstumam un brīnījos, ka tik labi skrienas augšup, Alpos šādā augstumā skrienot bez aklimatizācijas parasti jau aizdusa... Varbūt Kanjona aklimatizācija palīdzēja?





Sniega tīrītāji un reindžeri kursēja turp un atpakaļ, bet barjeras palika nepielūdzamas un arī 50 jūdzes līdz galapunktam nebija skrienamais gabals, bet vienīgo rezerves dienu bija "apēdusi" aviokompānijas neizdarība. Tā Jozemīti palika citai reizei...



Bet ceļš ved tālāk – uz Nāves Ieleju! Ugunīgs saullēkts rada zināmas asociācijas...



Pamazām pierodu pie straujajām augstuma maiņām, ceļam uzņemot augstumu un ejot lejā vairākus tūkstošus pēdu vienlaidus un mēģinu sadalīt savu uzmanību starp auto vadīšanu un lielisko panorāmu, kas paveras aiz logiem. Katra nobrauktā jūdze attēloja ielejas plašumus no jauna rakursa.



Gribējās kompensēt neredzēto Jozemītos un apskatīt vismaz kādu ūdenskritumu Nāves ielejā. Pēc apraksta nogriežos uz kāda zemesceļa un pēc brīža palieku domīgs, jo ceļa kvalitāte ir kritiska, tas ir izdangāts un noklāts ar lieliem akmeņiem. Pamodās nostalģiskas atmiņas pēc Latvijas grants ceļiem rudenī, kuru kvalitāte tagad likās izcila. Tomēr līdz galamērķim nav tālu un pēc nepilnas stundas pārgājiena augšup pa tuksnešainu ieleju nonāku oāzē: klintis, ūdens un zaļumi asi kontrastē ar visaptverošo tuksnesi!



Ceļojums turpinās un es nonāku kanjonu valstībā. Dažādas iežu struktūras, ejas, labirinti... Šādās neparastās vietās nonācu pirmo reizi.





Apmeklēju arī smilšu tuksnesi miniatūrā – Sand Dunes. Īsts tuksnesis. Tikai to var šķērsot nepilnas stundas laikā, platība ir tikai daži kvadrātkilometri.



Esmu sasniedzis zemāko punktu ASV – "sliktā ūdens" (BadWater) sālsezers baseinu. Lai arī temperatūra šajā vēlajā rudenī ir tikai +27°C, no saules nav kur patverties un šādā cepeškrāsnī ilgi nevar izturēt! Temperatūras rekords šeit ir sasniegts pat pie 57 celsija grādu atzīmes un grūti pat iedomāties, kādas sajūtas būtu šādos apstākļos.



Tas nav sniegs, šeit ir ļoti karsti!



No zemākā punkta ceļš, protams, ved augšup un nonāku atkal kanjonu valstībā. Šis iežu veidojums nosaukts par "Natural Bridge". Šādas arkas, tikai mazākā mērogā varēja sastapt arī Lielajā Kanjonā.



Nonāku arī īstos kanjonu labirintos, pa kuriem varēja pakāpelēt, brīžiem bija jāpārvar pat nelieli plauktiņi, bet ēna beidzot sniedza kāroto patvērumu no pusdienas tveices.

Nākamais pieturas punkts – Zabriskie Point, interesants apvidus, kas pirms miljoniem gadu bijusi ezera gultne.



Dodos augšup pa stāvu serpentīnu līdz kādam skatu punktam (Dantes View) 5500 pēdu augstumā, uzmest pēdējo skatu Nāves ielejas panorāmai.





Šeit arī beidzās mans ceļojums, atgriezos kazino un izklaižu valstībā. Tā kā miljonu vinnēt man neizdevās, vēlāk nācās atgriezties Latvijā...

Plašāka foto galerija skatāma www.raivis.net lapā.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" skatāmi / lasāmi vēl vairāki citu autoru ceļojumu apraksti par ASV nacionālajiem parkiem:

"Indian Creek: klinšu noslēpumus meklējot"
"Raftings: The Grand Canyon"
"Tuksnesī upe tek"
"Kanjonā iešana: loterija, izpriecas un "rīkļurāvējs""
"Lielajā Kanjonā, Arizonā"
"Velna Dārzos, Jūtā"
"Uz Lielās Sienas, Jozemītos"

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv