Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Stubai: Neverending story

Autore: Dace Vegnere [ AUTORE?] un Pāvels Gognidze
Foto: Igors Ošmjans, Dace Vegnere
2010. gada novembris, Rīga

Kamēr Latvijā oktobrī vēl rudenīga krēsla, slapjums un drūmums, tikmēr Stubaier Gletscher jau valda ziemīgi saulaina rosība… Tā kā pavasarī publicētais nostāsts "Stubai Positivus" diezgan nopietni veicināja jaunā topošo slēpošanas instruktoru C līmeņa "Latvijas oktobra kursa" nokomplektēšanos, tad likās, ka pienāktos padalīties ar iespaidiem par to, kas aprīlī sertifikātus ieguvušos sagaidīja B līmeņa "stingrā režīma nometnē" (20.10.-29.10.2010).

Reklāma:


Pirmo reizi NLI (National League of Instructors) vēsturē uz B kursu, tā teikt, neatejot no kases, draudzīgi ieradās praktiski visa tā pati kompānija, kas kopā bija apguvuši C līmeni.

Jāatzīmē, ka pasākums sāk iegūt arvien starptautiskāku statusu - šoreiz Latvijas, Krievijas un Francijas pārstāvjiem pievienojās (C kursā) arī mūsu ziemeļu kaimiņi- igauņi. Katrā grupā (B un C līmeņos) dalību ņēma 10 cilvēki ļoti plašā vecumu amplitūdā - no 18 līdz 50+... Diemžēl pašā ziemas sezonas sākumā, pēc vasaras dīkstāves pilnībā nokārtot visus attiecīgā līmeņa eksāmenus izdevās tikai nedaudziem. No kopējā dalībnieku skaita (20) jaunus instruktora sertifikātus ieguva tikai deviņi. Eksāmeni notika krievu, angļu un vācu valodās, tos pieņēma augstākās kategorijas pasniedzēji no Šveices un Krievijas.

Īsumā par 9 dienu mācību programmu: ja C līmenis dod zināšanas darbam ar iesācējiem zilajās trasēs līdz carving pagriezienam basic level, tad B līmenī tiek apgūti vēl astoņi elementi līdz carving īsajiem un lielā rādiusa pagriezieniem, tai skaitā arī slēpošana dziļā sniegā un nesagatavotā trasē (sīkāk par to: www.isiarussia.ru), un apmācību veikt jau drīkst arī vidējās un stāvās trasēs.

Ir pieejams arī B-basic kurss (to gan, liekas, Austrijā NIL nepraktizē), kurš ilgst 5 dienas, un kurā no pilnās B līmeņa programmas neietilpst ārpustrases slēpošana, īsais carving pagrieziens un carving down unweighting.

Par sevi runājot - labu laiciņu svārstījos starp B un B-basic. Apzinājos savas - personas koda 5. un 6. cipariem atbilstošās - spējas (faktiski - nespēju eksāmena cienīgi izpausties ārpus trasēm), bet vienlaicīgi ļoti gribējās iegūt zināšanas par visu B līmeņa programmu kopumā. Un tad vēl visa mīlīgā, ierastā kompānija, kas jau kopš vasaras vidus sliecās uz kolektīvo mācību pasākumu rudenī… Nodzinu skopumu un parakstījos arī es uz šo avantūru!



Un tālāk - viens no mūsu B kategorijas kursa dalībniekiem Pāvels Gognidze dalās savos iespaidos (Daces Vegneres tulkojums no krievu valodas):

"Neesmu liels atsauksmju sacerēšanas fanātiķis, bet šoreiz gribas uzrakstīt, lai visi "C" kategorijas instruktori uzzinātu, KAS atrodas "aiz nākamā pagrieziena". Bet galvenais - lai saprastu, ka tur - aiz šī nākamā pagrieziena - noteikti ir jādodas.

Apkopojot savus iespaidus, jāsaka tā: personīgi es nenokārtoju vienu no diviem tehnisko nobraucienu blokiem un tādēļ došos atkārtoti likt šos eksāmenus pavasarī. Un esmu par to šausmīgi priecīgs! Pat ja es kādas nejaušas laimīgas sagadīšanās dēļ tomēr būtu nolicis visus eksāmenus, vienalga vēl reizīti labprāt izietu cauri visam "B" kursam, vienkārši priekš sevis. Tātad uzskatīsim, ka eksāmenus nenokārtoju speciāli, ha-ha. (Šeit derētu piebilst, ka pēdējā dienā tehniski izglītotākie kolēģi paskaidroja man, ka slēpot ar "Sporta departamenta" slēpēm un 80-tās cietības zābakiem, mīksti izsakoties, nav pārāk gudri, nedz arī viegli - tātad man jau ir veseli divi attaisnojoši iemesli!)

Kopumā ņemot, visas šīs desmit dienas pilnībā, viss bija tā vērts! Nav žēl ne ieguldītos spēkus, ne līdzekļus, ne nervus. Viss bija lieliski - gan no tehnikas, gan slodzes viedokļa, un, protams - nenovērtējamā iespēja būt kopā ar "Senseju" ("B" kursa pasniedzējs Staņislavs Urakovs, viņš arī Stass). Viena no mūsu kursa atklāsmēm liecina, ka puse dienas ar NLI (National League of Instructors) pasniedzēju kursantam dod vairāk nekā nedēļa ar parastu instruktoru, nemaz jau nerunājot par nedēļu pašmācības, bez kā, protams, arī neiztikt, bet tikai pēc tam, kad jau pietiekami skaidri saprotat, ko tieši jūs uz kalna darāt. Bet kā parādīja "B" kurss, mēs tikai tagad sākām apzināties visu tehnisko iespēju paletes daudzkrāsainību, tās jēgu un izpildījuma nianses. "C" kursā tas vēl bija kā diezgan tumšs mežs. Ja jūs jau tagad protat ieņemt pareizo stāju, pareizi pārnest svaru, iekantēt slēpes un traukties karvingā pa trasi, tad tas, protams, ir apsveicami, bet es vēl atturētos šādā brīdī sevi pasludināt par advancētu ekspertu - jo tas vēl ne tuvu nav viss!



Proti, tikai pēc "C" un "B" kursu apgūšanas par jauno instruktoru var ar pietiekošu pārliecību teikt, ka viņš skaidri apzinās, kas ir jādara un ko darīt noteikti nevajadzētu - gan attiecībā uz sevi, gan attiecībā uz citiem slēpojošajiem. Beidzot esmu pārstājis baidīties par to, ka varētu kādu sākt mācīt nepareizi. Katrā nobraucienā es skaidri saprotu, kad un kādas kļūdas vēl pats pieļauju, kāpēc tas man traucē, un kas darāms, lai šīs nepilnības izlabotu.

Nu, bet par pašu kursu… Te nespēju nepieminēt pirmo dienu, kad pēc vieglas iesildīšanās mūsu pasniedzējs uzvilināja mūs diezgan vertikālā "off-pistē" un pats līksmi, ierastām vieglām kustībām noplīvoja lejup, it kā brauktu pa tikko sagatavotu sarkano trasīti. Grupa saskatījās, bet - neko darīt - jābrauc!



Kā nu kurš (dažs kūleņu kūleņiem) lejā, protams, tikām. Atskatoties uz sniega sienu, no kuras bijām nobraukuši, sajutāmies gana laimīgi, ka vispār sveiki un veseli esam finišējuši. Bet ko mēs darījām kursa pēdējās dienās? Braukājām pa tādām pašām stāvām nogāzēm, bet nu jau domājot par tehniskajām niansēm - kā pareizāk un vieglāk pārvarēt nesagatavotu trasi! Pie kam, vismaz man gribējās vēl un vēl, jo vēl ne tuvu man tas neizdevās tā kā tam "puisim sarkanajā jakā" (= pasniedzējam). Lūk, viņš - progress, kuru pamanām tikai tad, kad jau spējam analizēt! Vēl desmit dienas ar "Senseju" (manā nākamajā "piegājienā") un "buckelpiste/mogul", "off-piste" un visas pārējās draudīgās vietas man, cerams, būs mīļas un pierastas kā dzimtās mājas pagalms.

Tomēr nedomājiet, ka "B" kurss - tie ir tikai ārpustrases treniņi mūsu pasniedzēja maigi iemīļotajā Full Gas režīmā. Jā, ar to, protams, "B" patīkami atšķiras no "C" līmeņa, jo visi vingrinājumi un nobraucieni domāti slēpotājiem, kuri jau šo to pieprot… Un kursa laikā saproti, ka interesants ir pilnīgi viss. Pārsteidzoši, ka, jo vairāk iedziļināmies jaunu elementu apgūšanā, jo skaidrāk saprotam un novērtējam, ka "carving basic level" un pat "arkliņš" ir nenovērtējami svarīgi un ne velti tiek izmantoti kā vingrinājumi arī "B" kursā. Pat "B" eksāmena programmā "carving basic level" ir iekļauts vēlreiz, kaut gan ir jau nokārtots "C" līmenī. Kad tas viss beidzot galvā sarindojas pareizā kārtībā, nevilšus konstatē, ka teorētisko strīdu virpulī esi kļuvis par "arkla" kaislīgu aizstāvi un atbalstītāju…



Teorētiski "B" kategorijas sertifikāts man pat nav vajadzīgs - jo diez vai (vismaz ne tuvākajā nākotnē) praktizēšu kā instruktors. Bet katram slēpošanas fanātiķim ir lietderīgi iziet šo apmācību - ne tik daudz sertifikāta dēļ, bet gan lai iegūtu pirmo visaptverošo un pilnvērtīgo pakāpi kalnu slēpošanas zinībās un prasmēs. Un to saku jums es - kas 12 gadus pilnībā ar sevi apmierināts un bez bēdām esmu joņojis pa slēpošanas trasēm no Kalifornijas līdz Alpiem, ne dienas nedodoties rokās nevienam instruktoram un neieskatoties nevienā grāmatā!

P.S. Pacēlājos braukt ir kļuvis mokoši, parādījušās pirmās profesionālās saslimšanas pazīmes. Skaties uz slēpojošo publiku un klusītēm pie sevis čuksti: "aizmugurējā stāja", "rotācija", "nepareizi pārnests svars", "ieņem pareizu angulāciju!", "strādā-ar-nūjām-tā-taču-tev-būs-vieglāk!!!..."


Varu vienīgi pilnībā pievienoties Pāvela rakstītajam…

Kā jau nereti gadās - bija arī šādi tādi bonusi šajā kopumā vairāk kā divas nedēļas ilgušajā pasākumā. Pašā pirmajā slēpošanas dienā (pirms kursa sākuma mēs 3 dienas "ieslēpojāmies" mūsu lieliskās "pavasara" instruktores Olgas vadībā), kad ielejā un zemākajos kalnos valdīja miglains rudens, augšā ledājā tika prezentēta dabas parādība, kas laikam saucas "halo"- pilns varavīksnes aplis ap sauli, un ne viens vien - ar varavīksnēm bija pilnas debesis un vēl pilnīgi balts aplis tieši augšā. Tāda dīvaina sajūta, kad varavīksne atrodas pirms pārsimt metrus attālās klints… Satriecoši skaisti, žēl, ka fotogrāfijās tas viss izskatās mazliet blāvāk.



Es jūtos patiesi laimīga (un zinu, ka tāda neesmu vienīgā) par iespēju savā dzīvē būt pazīstamai ar "Urālu tīrradni" Stasu (jau pieminētais "Sensejs"), vēl jo vairāk - mācīties pie viņa. Apbrīnojami, kā vienā cilvēkā var tik harmoniski ietilpt gan kolosāla slēpošanas tehnika, gan prasme to mācīt citiem, gan ārkārtīgi labdabīgs humors un dziļa inteliģence. Īsts spridzeklis!



Video filmēšanas analīzes semināros viņa komentāri par mūsu performancēm beztrasēs bija kā ekskluzīvs viena aktiera teātris, bet tai pašā laikā teksti nekad nebija aizvainojoši vai aizskaroši. Visi pārsmējušies līki, un arī par kļūdām viss skaidrs.

Par jautrības trūkumu nevarējām sūdzēties ne mirkli. Latviešu-krievu valodu kuriozi, jaunvārdi, tulkojumu traktējumi - tas ir kā neizsmeļams līksmības avots. Stass pēc garāka nobrauciena Arnim: "Nu, kā Tavas kājas?". Arnis (smagi elšot): "Žopa, Stass…". Stass (nedaudz pārsteigts): "Žopa - Stass? Ja, čto ļi?" Tā nu turpmāk ļoti nogurušas kājas ir vienkārši "žopastass kājas".

Kādā smagā nodarbību momentā trasē pieslēpo pie mums krievu valodu sadzirdējis slēpotājs, kura dīvainās, ļoti teatrālās (bet nenosakāma stila un baisas tehnikas) kustības bijām jau ievērojuši. Arī noformējies bija tā dīvaini - zābaki katrs savādāks, kombinezons no saldajiem astoņdesmitajiem - krāšņs bez gala. Mēs pašlaik mēģinām smalku elementu, kur slēpes no vietas jāizkustina tikai ar pareizu svara pārnešanu. Ja ir pareizi, tad viņas glīti pagriežas un sāk virzību pa nogāzi lejup. Skats diezgan pastulbs un no malas nenovērtējams. Tad nu izpalīdzīgais pilsonis piesteidzas pie Jurčika un viennozīmīgi paziņo: "Ņet, ņet! Tak ņepaiģot, tak ņepaiģot! Palkami, pomogi!” Kad skaidrs, ka viņa padomi netiek ņemti vērā, pilsonis uzsāk uzmācīgu demonstrējumu sēriju. Trase nav pārāk gara, un mums nākas tuvu saviem slēpju galiem (lai skaidrs, kuriem neaptēstajiem tas tiek rādīts) neskaitāmas reizes vērot, kā pareizi būtu jāizpilda nobrauciens! Kad arī tas nedeva viņam pietiekošu gandarījumu, piesējās Stasam un piedāvāja vienreizēju iespēju ļoooti izdevīgi un lēti iegādāties gandrīz pavisam jaunu slēpošanas ekipējumu un tērpus! Biznesmenis esot - ne tikai slēpotājs...



Kādu rītu piedzīvojām pēkšņo ziemas ierašanos visā Stubai ielejā. Izrādās pat pedantiskie austrieši nebija gana operatīvi satīrījuši naktī uzsnigušo sniegu, un visas ceļa malas bija pilnas ar ķēžu likšanas instrukcijas lasošiem ļaudīm, kas līkņāja ap saviem kalnā tikt nespējīgajiem braucamrīkiem.



Gudrākie (vairāki desmiti) to izvēlējās darīt 400 m garajā tunelī, pilnībā nosprostojot visu joslu… Pāvela nomas autiņam tādu ekstru kā ķēdes nebija, tāpēc drošības pēc līdz ceļu sakopšanai tas tika atstāts nakšņot stāvlaukumā pie pacēlāja. Nākamajā dienā uzjautrinājāmies par sniega kalnu stāvvietas vidū, zem kura, pēc visa spriežot, pilnīgā drošībā atradās mums labi zināms transporta līdzeklis. Nepagāja ne pusstunda, kad tas jau bija izrakts!



Šī puteņainā diena atnesa sev līdz arī vietēja mēroga enerģētisku ķibeli - ap dienas vidu visā kalnā pēkšņi izbeidzās elektrība. Apstājās visi pacēlāji, nodzisa gaismas krogos, veikalos, nomas punktos u.t.t. Daļa grupas bija tuvu stundai pavadījuši krēsliniekā - krietni pārsaluši un jau paspējuši "izkalt" dažādus evakuēšanās plānus. Savukārt citi ņēmās pa aptumšotām tualetes telpām - arī diezgan eksotiska padarīšana, ja šī iestāde ir krietni liela un orientācija tumsā zudusi. Toties kā atalgojums par ciešanām visiem - bezmaksas iespēja veselu dienu slēpot līdz pat 2012. gada beigām. Tas tieši kā priekš mums - 70% no jaukās kompānijas slēpošanas tehnikas eksāmens taču kaut kā vēl jāmēģina godam nolikt! Ar diviem pārbaudījumiem - teoriju un metodiku taču viss jau kārtībā.

Lai cik muļķīgi neizklausītos, viens no galvenajiem svarīgajiem sīkumiem, kas eksāmenā iegāza, piemēram, mani, bija darbs ar nūjām… Par īsu bija tās 9 dienas, lai līdz automātismam ieslēpotu to sajūtu, ka ar tām ir jāstrādā un dūrieni jāizpilda katrā pagriezienā (elementos, kur tas tiek prasīts). Domājot par citām izpildījuma niansēm, brīžiem piemirsās… Pēc eksāmena vēl bija iespēja vienu dienu paslēpot - pa skaisto, priekš sevis! Un kāds pārsteigums - dūrieni ar nūjām pēkšņi notiek automātiski, dabiski un skaisti! Tikai vienu dienu par vēlu… Kā mierinājumu par vakarējo neveiksmi eksāmenā no kāda tirolieša saņemu patiesas un emocionālas uzslavas par savām kustībām trasē. Viņš ir neizpratnē, kā cilvēks var tā slēpot, ja dzīvo zemē, kur augstākie pauguri ir 300 m augsti, un slēpošanas prasmes sāktas apgūt krietni pēc 30… Tirolē valda nerakstīts likums, ka cilvēks uz slēpēm jāuzliek pirms 10 gadu vecuma, pie kam - instruktora uzraudzībā. Ļoti atbalstāms viedoklis.

Priekšā darba pilna ziema - jāuzlabo nobraucienu tehnika, lai aprīlī atkal atrādītos bargajiem eksaminatoriem.

Neverending story turpinās!



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv