Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Kestvusvoistlus Matkaspordis
vai treniņizbrauciens uz izturības sacīkstēm Igaunijā 2002. gadā

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]

Lai iepazītos ar Igaunijas piedzīvojumu sacensību organizētājiem un dalībniekiem, kā arī, lai izmēģinātu pašu spēkus visai garā piedzīvojumu sacīkšu maršrutā (~200 km), VX komanda 2002. gada vasaras sākumā, trīs cilvēku sastāvā devās uz firmas "Matkasport" organizētajām "ceļošanas daudzcīņas" (travel multicompetition) sacīkstēm, kas notika Ziemeļigaunijā, Kõrvemaa, Lahemaa un Ohepalu Nacionālajā Parkā. Mūsu pirmās šāda veida sacīkstes ārpus Latvijas. "Matkasport" sacensību organizētāji šīs sacensības iecerējuši vairāk kā izturības pārbaudi, jo iecerētais maršruts nav pārāk sarežģīts ne orientēšanās, ne pārvaramā reljefa dēļ, bet gan izceļas ar palieliem attālumiem: ~50 kilometri ar kājām, ~50 kilometri ar kanoe laivām un ~100 kilometri ar velosipēdiem. Arī VX komandai šīs sacīkstes iecerētas kā izturības pārbaude, jo tik garu "non-stop" (bez gulēšanas un ilgstošas atpūtas) distanci no mums neviens vēl līdz šim nebija veicis. Un arī kā ekipējuma tests zināmā mērā...

7. jūnija vakarā, plkst. 20.00, nelielā ciematiņā Valgejõe, kas atrodas 60 km uz austrumiem no Tallinas, startēja 36 komandas (no tām arī pa vienai no Latvijas un Somijas). Katrā komandā trīs cilvēki, atsevišķas ieskaites vīru, sievu (tādas bija tikai divas!) un "jauktajām" komandām. Pēc komandu ekipējuma, apģērba, līdz nesamo somu apjoma un starta ātruma var spriest, ka sacensību dalībnieku sagatavotības līmenis ir ļoti dažāds – no "izlases" sportistiem (kā vēlāk uzzinājām – triatlonisti, slēpotāji, orientieristi, kalnu velosipēdisti) līdz pat vienkāršiem ceļotājiem, studentiem. Startētāju pulkā redzamas arī mums pazīstamas igauņu sejas – Latvijas VX sacīkšu dalībnieki.



Kājām veicamais posms sākas ar kilometru garu gājienu pa asfaltētu ceļu līdz pirmajam kontrolpunktam (KP), tad aiziet mežā un turpinās pa meža ceļiem. No otrā KP līdz trešajam – esam izvēles priekšā, vai iet pa garāku ceļu, vai doties nedaudz taisnāk cauri mežam. Izvēlamies mežu. Pārbrienam upi. Šī ir vienīgā vieta, kur visā sacensību gaitā nedaudz noder kompass... Iznākot atpakaļ uz ceļa, secinām, ka lielākā daļa komandu izvēlas garāko ceļu, kas arī ir vienkāršāks un ātrāks. Acīmredzot tāda arī ir organizatoru iecere – viegli atrodami kontrolpunkti (uz ceļiem, to galos, 1:50 000 mēroga kartē bez kompasa viegli nolasāmi), lieli attālumi, praktiski nekādu dabīgu vai mākslīgu šķēršļu, kas būtu jāšķērso komandām. Visos kontrolpunktos ir sastopami organizatoru pārstāvji, kas pieraksta komandas numuru un ierašanās laiku. Dažos kontrolpunktos (kāju posma vidus, laivu posma sākums, velo posma vidus un beigu daļa) ir pieejams organizatoru sarūpēts dzeramais ūdens, kā arī sponsoru piedāvātais sporta dzēriens. Tas viss nedaudz liek aizmirst par piedzīvojumu klātbūtni un izvērš šo sacīksti par nedaudz "mežonīgu" savdabīga triatlona paveidu.



Līdz ar to, ka maršruta lielākā daļa veicama pa ceļiem, apskatāmā ainava arī šķiet vairāk vienmuļa un pati iešana garlaiko. Protams, dažādas jautrības sagādā pa ceļam satiktie sacensību dalībnieki. Daži, ieraugot mūsu trekinga nūjas (tās ļoti labi atvieglo iešanu, palīdzot saglabāt līdzsvaru un noņemot zināmu daļu slodzes no kājām), jautā, kur esot mūsu slēpes, savukārt mēs atjokojam, ka esam braukuši uz Igaunijas Ziemeļiem un mums bija informācija, ka šeit vēl esot sniegs...



Izvērtējot redzēto un piedzīvoto, lūk, vairāki secinājumi:

Sacensību organizācija

Diemžēl, visai pašvaka. Nebija gandarījuma sajūtas par ieguldītajiem līdzekļiem (dalības maksa 1500.- Igauņu kronas, kas ir ~Ls 55.- par trijiem cilvēkiem). Numurs komandai viens uz visiem, arī tas pēcāk atdodams atpakaļ, informācija gandrīz vai tikai igauņu valodā, sertifikātu finišējušajām komandām vai kādu citu piemiņas nieciņu par sacīkstēm nav, ēšana pēc finiša (hot meal) visai paskopa – no burciņās konservētā grūbu "rasoļņika" vārīta zupa ar maizi un viena bundžiņa ar enerģijas dzērienu, tēja, kafija. Ar nomazgāšanos pēc finiša pašvaki – solītā pirts nav pat īsti karsta, siltā ūdens nav, var vienīgi noskaloties upē, kuras akmeņainā gultne kājām nav visai draudzīga pēc gara ceļa veikšanas... Cik redzējām noslēguma sanākšanā, arī balvas uzvarētājiem visai simboliskas, toties tika apbalvotas trīs labākās komandas katrā klasē.

Maršruts un disciplīnas

Kā jau minēju – visai vienveidīgs reljefs visos posmos. Kāju posmā ļoti daudz ceļu. Laivu posmā vidēji dziļa, vietām sekla lēnas straumes upe, kurā maz šķēršļu (krācītes, koku sanesumi, salu labirinti), kas varētu nomākt vienmuļo airēšanu un kuros laivu vajadzētu apnest vai būtu nepieciešama īpaša komandas izmanība airējot. Velo posma lielākā daļa pa vidējas kvalitātes ceļiem, kas daudzviet ļoti smilšaini, vai arī ar Igaunijai raksturīgo šķembu klājumu (ja tas vēl sadzīts "redelē", tad sajūta tāda, ka braucot var pazaudēt visas zobu plombes...). Paliels maršruta posms – pa lielu asfaltētu šoseju.



Kontrolpunkti izvietoti viegli nolasāmās vietās, kas neprasa īpašas orientēšanās zināšanas. Vēl jāpiezīmē, ka sacensību organizatori nebija pamatīgi izstrādājuši sacīkšu Nolikumu, jo bija problēmas ar tiesāšanu. Piemēram, Somijas komanda neapmeklēja divus (!) kontrolpunktus, bet par to viņiem tika tikai divas soda stundas – šādi gadījumi Nolikumā vispār netika aprunāti...

Komandas ekipējums

Tā kā šis bija mūsu "treniņpasākums", nebija īstas spriedzes par citu komandu apdzīšanu un pārvietošanās ātruma palielināšanu un uzturēšanu. Gājām, airējām un mināmies pietaupot spēkus, jo galvenais mērķis bija sasniegt finišu. Tas arī tika īstenots un rezultāts divdesmit sešas ar pusi stundas, kas palīdzēja saglabāt 8 vietu kopvērtējumā, šādā garā maršrutā mūs pilnībā apmierina. Šajā pasākumā notika daža jauna ekipējuma un apģērba testēšana, kas izrādījās ļoti veiksmīga. Īpaši jāizceļ tas, ka pateicoties veikalam "Champion" (tas atrodas Tērbatas ielā 46) un personīgi Dzintaram Lerha k-gam mums bija iespēja pirmo reizi izmēģināt firmas Salomon piedzīvojumu sacīkstēm speciāli izstrādāto mugursomu (modelis:"Raid 30" – ļoti ērta, viegla, ātri žūstoša, ar ērtām kabatām un pārdomātiem stiprinājumiem), apavus (modelis: "Flagstaff" – ļoti izturīga Sensifitmateriāla asimetriska augšpuse, kas labi elpo pateicoties "tīklveidīgajam" materiālam, Contagrip gumijas zole veidota lai kāja būtu stabila un neslīdētu uz dažāda seguma slīpām nogāzēm, ātri žūstoši) un zeķes (modelis: "Adventure Racing Low" – no X-Static un CoolMax materiāliem, kas ir ļoti izturīgi, ērti un palīdz kājai saglabāt normālu temperatūru, veidotas atšķirīgi kreisajai un labajai kājai, ar īpašiem pastiprinājumiem vietās, kur berze ir intensīvāka, pieejami četri dažādi izmēri). Viss minētais ekipējums patiešām ļoti atbilstošs piedzīvojumu sportam. Paši gan vēl pagaidām esam lēni…

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv