Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Pa Dolomītu takām

Autore: Kristīne Zvingēvica
Ceļojuma dalībnieki: Aiga Briežkalne, Kristīne Zvingēvica un pasākuma galvenais organizators, loģistikas un delikatešu speciālists Andris Gailītis
Ceļojuma dalībnieku foto
2010. gada oktobris, Rīga

"Paldies" AirBaltic par "sagādāto" iespēju aizbraukt uz Dolomītiem... plānotā Monblāna vietā... pēdējā brīdī atceļot lidojumu un pilnībā izjaucot plānus!!! Bet nav ļaunuma bez labuma - plānu maiņa sagādāja mums lielisku braucienu un tādu pieredzi, kuru citādi mēs nebūtu piedzīvojušas! Nedaudz pamainījās arī grupas sastāvs, bet kaut kur (lasīt "uz kalniem") mums noteikti bija jābrauc...

Reklāma:


1. - 2. oktobris (piektdiena, sestdiena)

Piektdien ap trijiem dienā izbraucam... Bauska, LV - LTL robeža, kapučīno un silta maizīte Lietuvas "Statoil"... Naktī garais ceļš caur Polijas ārēm, agri no rīta esam Vīnē, kur Latvijas vēstniecībā (vai pārstāvniecībā, īsti nezinu) izpildām pilsoņu pienākumu - piedalāmies vēlēšanās, pie kam, esam paši pirmie balsotāji. :) Padārgas brokastis ceļmalas krodziņā, ceļš cauri Austrijai, garda Vīnes šnicele ar brūkleņu ievārījumu lielveikala kafē... Nogaršojam padzērienu alus + sula... Tad vēl apmēram pusstundas brauciens un esam Itālijas pilsētiņā San Candido (Innichen - vāciskais nosaukums). Iekārtojamies apartamentos - maza, jauka istabiņa ar virtuves stūrīti. Tuvumā mana villa – Villa Cristina... :) Pagalmā skumst liela lauvas statuja, fonā klintis un kalni, tuvākā fonā govju kūts un tai raksturīgs aromāts... Īsa iepirkšanās pamācība siera, gaļas un, galvenais, vīna iegādē... Karšu apskate un nākošās dienas maršruta izvēle...

3. oktobris (svētdiena)

Nesteidzīgs rīts... klintis pazudušas – biezs mākonis tās aizšķērsojis. Tā kā informācijas centrs svētdienās ir slēgts un sajēgas nekādas, uz kuru pusi skriet, tad uzticamies Dolomītu guru izvēlētajam maršrutam. Braucam uz ezeru, Dolomītu guru ies apkārt Pragser ezeram, bet mēs abas iziesim nelielu trekingu pa tuvējām takām.



Taka ir labi marķēta un viegla, tomēr uzrodas neparedzēti šķēršļi - pāri takai, ik pa laikam, sagāztas nesen zāģētas, lielas, skaistas egles. Dažām pārkāpjam, dažas apejam. Klajumā maza rūķu mājiņa, pie tās apēdam pusdienu maizīti un iedzeram gardu, saldu tēju. Ejam pa taku, tad tā kā pa upes gultni, tad pa pavisam šauru taku, un... nez no kurienes uzrodas trīs riteņbraucēji! Esmu manāmi pārsteigta, ka arī pa šādu apvidu kāds brauc ar velo. :) Tipinām tālāk pa taku, drīz jau greznās egles nomaina zemas pundurpriedītes un zālājs. Krustcelēs, pie vecas murkšķu alas apēdam pa ābolītim, papriecājamies par skaisti klinšaino skatu un turpinām ceļu. Atpakaļ ejam pa citu taku, kas gluda gluži kā lielceļš. Cauri skuju piebirušam mežam līdz rūķu mājai, vēl pusstunda un esam pie ezera, kurš izkāpis no miglas vāliem, atklāj skatienam savus varenos krastus un zilganzaļo ūdeni... Ceļā esam pavadījušas sešas stundas, ieskaitot pusdienošanas pauzes, - tāds labs iesildīšanās gājiens. :) Vakariņās cepti karpeļi ar salātiem un vīns ar septiņu šķirņu sieriem... :)

4. oktobris (pirmdiena)

Rīts sākas ar gājienu uz info centru, kurā diezgan pamatīgi aplaužamies – info par Via Ferrata maršrutiem nesniedz, jo ir pamatotas aizdomas, ka vairums ferratu šobrīd nav ejamas pārāk lielā sniega daudzuma dēļ!



Bet tuvējā kāpšanas zāle (ieplānotais rezerves variants sliktu laika apstākļu gadījumā) tiek rekonstruēta un apmeklētājiem šobrīd slēgta! Tā nu uzrodas zināms iepīkums, jo viss, kas mums ir, - ir autobusu saraksts un tuvējo ciematiņu, kalnu gidu kantoru telefona numuri un adreses, kur mums sniegšot info par ferratām... Dolomītu guru mūs apgaismo, ka gidu kantori strādā tikai vakaros – pa dienu ved cilvēkus kalnos, bet vakaros plāno nākošās dienas darbus un konsultē dažādus kalnu taku staigātājus, bez tam sezona ir beigusies, tāpēc pastāv iespēja, ka kantori vispār nestrādā... Risinājums atrodas, mums iesaka doties uz Tre Cime – divas, divarpus stundas gājiens līdz "trim zobiem" un kādas ferratas sākumam, un uz vietas arī izlemt - būt vai nebūt ferratu gājienam! Tiekam aiztransportētas līdz Fischleintal un sākam iet Tre Cime virzienā. Taka kā jau taka, brīžiem lēzena, brīžiem stāva, akmeņi, pundurpriedes, reizēm kāds strautiņš kur dzirdams... Ejam, tējojam un atkal ejam, līdz nonākam līdz Tre Cime.



Redzam gan tādus kā aplauztus slavenos trīs zobus, jo mākonis tos daļēji aizsedz... Vējš plivinās stiprāk nekā gribētos, bet melni putneļi ēd no rokas un diezgan uzstājīgi diedelē maizes drupačas. No Tre Cime var iet uz visām četrām debess pusēm – maršruti dažādi, gan ar ferratām, gan pavisam lēzenām un gludām takām. Vienu ferratu noskatām (kartē), nav gan ne jausmas par tās grūtību pakāpi, kas mani dara nedaudz tramīgu, jo šī būs mana pirmā pieredze ar misis ferratām... Tikko esam nonākušas līdz klintīm, sastopam divus džekus, kuri pastāsta, ka sniega vietām vairāk nekā vajag - ap 40 cm, bet kopumā ferrata ir ejama. Uzvelkam sistēmas un ejam, līdz nonākam līdz klintī izcirstam tunelim/alai.



Uzliekam ķiveres, lukturīšus. Tunelī valda krēsla, kāpiens diezgan stāvs...



Vietām tunelī ir tādi kā logi, pa kuriem apskatīt apkārtni... Viens tunelis pieveikts, bet priekšā vēl viens stāvāks, garāks un tajā valda pilnīga tumsa...



Ir patīkami ieraudzīt dienas gaismu tuneļa galā... :) Sniegs gurkst zem kājām un esam stāvu klinšu pīķu ieskautas, migla (vai varbūt mākonis) nedaudz izklīdusi un atrodas arī pirmā ferratu trose. Tā uzreiz, gandrīz vertikālam klinšu posmam nemaz neesmu gatava un uz mirkli pazib doma, ka jāiet atpakaļ, bet ziņkārība ņem virsroku un, uzklausot pieredzējušas klinšu speciālistes padomus, kūņojos augšup... Sākumā ļoti grūti, bet sāku pierast, ķeksēju karabīnes un palēna gliemeža gaitā virzos uz priekšu. Ceļš brīžam gandrīz vertikāls, brīžam lēzenāks, bet arī tādās vietās īsti droši nejūtos...



Nereālas liekas gan klintis, gan mākoņi, gan sniegs, gan mana atrašanās tur, kur pašreiz esmu...



Ik pa laikam tiekam ietītas biezā miglā, brīžam smidzina, brīžam mani pārņem paniskas bailes... Kādā klinšu iedobē pusdienojam, mākoņi izklīst, te atkal uzrodas, tā varētu sēdēt un sēdēt...



Atgriežoties no realitātē ir skaidrs, ka sēdēt vairs nav laika, ceļā esam jau vairāk kā piecas stundas, maršrutā izgājām pavēlu un ir laiks domāt par nokļūšanu daudz maz civilizētākos apstākļos, tāpēc salīdzinoši raitā solī turpinām ceļu...



Mums priekšā ir vairākas ļoti grūti (man) pārvaramas vietas, bet Aiga pa klintīm pārvietojas izcili veikli un viegli... Pēc kāda laika nonākam uz horizontālas takas, pa labi tikai noprotami klinšu apveidi, nevar īsti saprast (ir migla, vai atkal esam mākonī), bet nav ne jausmas, uz kuru pusi mums iet, - taka ir apsnigusi un ja arī ir marķēta, tad marķējumi ir zem sniega... Secinām, ka pa klintīm nav jāiet... Kaut kādi paveci pēdu nospiedumi ir manāmi, tiem arī domājam sekot, es palieku, bet Aiga iet izlūkot iespējamo ceļu... Migla tik bieza, ka Aiga ātri vien pazūd skatienam. Drīz atskan sauciens, ka arī man jāiet miglā, jo taka ir pareizā... :) Tā nu ejam, ejam, un liekas, ka dzīve sāk nokārtoties, bet izrādās, ka priekšā ir vēl viens diezgan stāvs ferratu posms. Virs galvām savelkas tumši mākoņi... un domas visādas gorās pa galvu... arī tādas, ka pastāv reāla iespēja nakšņot zem klajas debess, tepat pie kādas klinšu malas. Pēc laiciņa tomēr izskatās, ka ferratas ir pieveiktas un atkal zem kājām tiek sajusts horizontāls pamats... Ejam Zsigmondy Hutte virzienā...



Plato, uz kura, nez kāpēc sakārti Himalajiem raksturīgie karodziņi, ātrs foto un turpinām lejupceļu. Brīžiem burtiski skrienam, cik nu tas iespējams pa akmeņainu, vietām slidenu taku... Te pēkšņi pretī brauc traktors!!! Nafig, no kurienes tas te uzradās un kā vispār te var pabraukt, nav ne jausmas, bet nav laika daudz filozofēt, turpinām "skrējienu" lejup... Laika rezerve nepielūdzami samazinās, līdz pēdējam autobusam palikusi vien pusotra stunda, bet mēs vēl esam krietni tālu no pieturas... Veikls skrējiens pa akmeņainu un koku saknēm pārbagātu serpentīnu, drīz jau arī pēdējais "maratona" posms un esam autobusa pieturā, pie kam līdz autobusam vel veselas 40 minūtes. :) Tikai apsēžoties pieturā saprotu, cik patiesībā esmu nogurusi, pirksti salst slapjajos cimdos, ceļi pamatīgi īd un vispār ceļā esam pavadījušas 9,5 stundas...

Mūs uzrunā kāds vēlīns kalnu gājējs, jautājot vai esam pārliecinātas, ka autobuss tiešām būs? Atbildam apstiprinoši un turpinām dzert tēju. Pēc laiciņa mūs uzrunā vēl viens, piedāvājot aizvest līdz tuvējam ciematiņam, atsakāmies no piedāvātās palīdzības un lepni turpinām gaidīt autobusu, kurš noteikti atnāks! Satumst un paliekam pilnīgi vienas nomaļā autobusu pieturā, apkārt mežs un piezogas šaubas, - bet ja nu autobuss neatnāk?! Nu jau tam bija jābūt, dzirdam, ka kaut kas brauc, bet tas ir tikai mūsu domās... Autobuss kavējas piecas, desmit un nu jau divdesmit minūtes... Liekas jau, ka autobusa nebūs, kaut kā organiski tiek pieņemta doma, ka pastāv iespēja šīs dienas "pastaigu" pagarināt, ar kājām mērojot ceļu līdz San Candido... Kad izmēģināti vairāki Dolomītu guru ieteikumi un tie izrādījušies dotajā situācijā nerealizējami, sapakojam savas mantiņas un sākam iet ciematiņa virzienā. Ejam vien pusstundu, kad saņemam ziņu no guru, - tiek noorganizēta mūsu "glābšanas" / mājās transportēšanas akcija, un jau pēc pārdesmit minūtēm esam savos apartamentos... :) Beidzot var novilkt zāāāābakus, vienkārši fantastiskas izjūtas! Vakariņas, vīns... lēnām apjaušu un jūtos gandarīta par šodien izieto, manu pirmo ferratu... Šovakar gulēt ejam vēlu, jo rīt solīti slikti laika apstākļi, līdz ar to atpūtas diena...

5. oktobris (otrdiena)

Kā jau solīts, šodien ir šmurgains laiks, tāpēc šodiena tiek pasludināta par veļas dienu ar šopinga elementiem... Izejam ekskursijā pa vietējiem outdoor, delikatešu un suvenīru veikaliem... Pusdienās vietējie bumbuļi - klimpiņas ar siera pildījumu. Launagā tiekam cienātas ar dažādiem sieriem kombinācijā ar vīģu ievārījumu un tikko ceptiem kastaņiem. Starp sieru, kastaņiem un vīnu atrodas vieta arī kartei, lai sagudrotu nākamās dienas gājienu. Variants Nr. 1. ir kāds ferratu maršruts, variants Nr. 2. - kalnu pārējas šķērsošana.

6. oktobris (trešdiena)

Mostamies agri, bet... laiks arī šorīt ir šmurgains, tādēļ ferratas kāpienu atceļam un izvēlamies vieglāko maršrutu ar kalnu pāreju ~2500 metru augstumā. Gājiens sākas pie rif. Tre Scarpeti (1509 m).



Sākumā ejam caur miglas pārņemtu mežu, tad sākas stāva taka, pa kuru, spriežot pēc zirnekļu tīklu daudzuma starp kokiem, sen neviens nav gājis... Ejas labi un drīz jau esam izgājuši cauri mežu joslai un izkāpjam cauri arī mākoņiem, tie paliek kaut kur zem mums, gluži kā piekaramie griesti...



Koki beidzas un sākas tuksnesīga akmeņu valstība. Saule cepina un dzert riktīgi gribas, bet taka, izskatās, ka nesen nobrukusi, īsti stabilas vietas, kur apstāties, nemaz nav...



Tālumā redzamais stabiņš vieš cerību, ka drīz būsim uz daudz maz stabilas virsmas. "Drīz" izvēršas stundas kāpienā - esam sasniegušas Forci dei Baranci (2540 m) pāreju un tēja ir īsti svētki! :) Necik ilgi nav jāgaida, kad mūs apciemo melnie, strazdveidīgie putni...



Virs ielejas karājas mākoņu griesti, nogāzēs lapegles top dzeltenas, radot skaistu rakstu uz mūžzaļo egļu fona. Lejup iesim pa otru kalna pusi... Taka vietām apsnigusi un sākumā ļoti stāva ar daudziem, sīkiem, birstošiem akmentiņiem.



Ietās ļoti labi, taka izcili marķēta un ātri vien jau esam no kalna lejā. Kopumā gājām 5,5 stundas. Ejam gar Toblach ezeru uz autobusa pieturu... šoreiz autobuss tiešām atnāk. :) Toblach pārkāpjam citā autobusā, kurš mūs aizved līdz mūsu ciematiņam. Vakariņas, vīns, siers un citi gardumi...

7. oktobris (ceturtdiena)

Šodien laika apstākļi manāmi uzlabojušies, tāpēc nolemts iziet ferratu, kuru vakar, slikta laika dēļ, atcēlām. Neskatoties uz to, ka sanāk čēpē ar autobusu, tomēr nonākam vajadzīgajā punktā Fischleintal un sākam iet. Ejam, tā ejam, līdz saprotam, ka ejam nepareizi... Griežam riņķī un sākam visu no sākuma. Ejam, ejam un atduramies pret kaut kādu meža būdu, - tālāk ceļa nav! Atkal griežam riņķī un atgriežamies sākuma punktā... Sākam trešo reizi, un ar šo reizi trāpām uz īstās takas. Ietas šausmīgi grūti, galva reibst un kājas ķeras un sāp, un pinas... un vispār liekas, ka kāds tur aiz somas un neļauj normāli iet!!! Takas marķējums vairs nav redzams, tā vietā kaut kādas skaisti sarkanas bultas, sazīmētas uz akmeņiem... nu ko, iesmejam, ka tās droši vien ved uz jetija alu un, vadoties pēc bultām, turpinām ceļu. Vietām pie akmeņiem piestiprinātas sarūsējušas plāksnes ar numuriem un kaut kādiem uzrakstiem... Īsti neiedziļināmies, kas uz tām rakstīts un tik slājam tālāk, skats kartē un skats pēc fakta ir galīgi atšķirīgs, liekas, ka esam kaut kur galīgi ne pa tēmu aizblandījušās... bet, ieraugam ferratas sākumu un atslābstam. Man galīgi negribas nekur kāpt, tomēr izlemju, ka iešu cik tālu varēšu, ja galīgi neiesies, tad kāpšu lejā... Jau ferratas sākumā nākas krietni izpildīties, lai tiktu augšup pa stāvu klinšu posmu. Kad tas pieveikts, tad piņķerējos pie nākošā posma, līdz beidzot metu mieru, sarunājam, ka Aiga iziet ferratu, bet es eju atpakaļ un tiekamies ielejā, triju taku krustpunktā... Veiksmīgi, ar dāsni sniegtu atbalstu un palīdzību, esmu tikusi lejā no klints, sākusi iet pa taku, kad izdzirdu ka mani kāds sauc. Izrādās, tā nemaz nebija nekāda ferrata, bet gan kāds mistisks apskates objekts!!! Uz aprūsējušajām plāksnēm kaut kas rakstīts, vācu un itāļu valodās, tik daudz nojaušam, ka tam kāds sakars ar karu...



Ejam lejā, kaut kādi bunkuri un akmens mūri, kuros paliek ļoti neomulīgi, uzmetas zosāda, kaut saule cepina pamatīgi. Ceļā esam pavadījušas jau četras stundas, bet rezultāts ir nekāds, vien nemitīga maldīšanās un regulāra nonākšana ne tur, kur jānonāk. Saprotam, ka laiks ir diezgan pačakarēts un šodien galīgi nav mūsu veiksmes diena, tāpēc ferratas kāpienu atceļam un meklējam taku lejup.



Tā pārmaiņas pēc atrodas veiksmīgi un ātri. Bubinām un tipinām lejup, līdz kādu taku krustpunktā ieraugām nolauztu un krūmos iemestu, norādi! Uz tās skaisti parādīts, kurā virzienā ir vajadzīgā taka, kā arī tas, ka ar sarkanajām bultām apzīmēti virzieni uz pirmā pasaules kara brīvdabas muzeja objektiem!!! Vēl drusku pabubinām un pa citu taku ejam lejā, pa ceļam vēl ieberžamies stāvā, skuju klātā dubļaini slidenā nogāzē... Drīz vien sasniedzam jau pazīstamo autobusa pieturu un šoreiz autobuss ierodas precīzi pēc saraksta... :) Tālāk jau "klasiskas vērtības" - vīns, vakariņas un nākošās dienas maršruta izvēle.

8. oktobris (piektdiena)

Rīts miglains un šodien plānā uzkāpt Picco di Vallandro virsotnē. Raitā solī kāpjam augšup, ik pa laikam apsteidzot "pašapziņas plucinātājus" pensionārus un pārus ar maziem bērniem... Skrajais mežs ātri beidzas, taka kļūst akmeņaināka, stāvāka un mākoņiem arī esam izgājušas cauri. Tālumā (augstumā) rēgojas virsotnes iezīmes, baltu akmeņu taka, tad neliels klinšu/ķēžu posms un esam 2839 metrus augstajā virsotnē. Mākoņi izcili sakārtojas, kā pēlis, pilnībā aizsedzot skatu uz ieleju. Cauri mākoņiem slejas tikai vientuļi klinšu pīķi, bet debesis virs mums ir izcili dzidri zilas.



Vairāki cilvēki tieši pie virsotni apzīmējošā krusta sēž, pusdieno un nemaz nedomā paiet malā, lai mēs varētu nofočēties. Nu neko, top bildes ar svešajiem fonā.



Pa maizītei un tējas kausam un rikšojam lejā. Šodien svētku vakariņas - makaroni ar vistas fileju, pesto mērci un parmezāna sieru... Vēl vīns un jāsāk pendelēt somas... Izgājiens ielās/barčikos un līdz ar to ceļojuma kalnu sadaļa tiek uzskatīta par slēgtu. No rīta mostamies un sākam mājupceļu.

9. – 10. oktobris (sestdiena, svētdiena)

Ap desmitiem izbraucam no San Candido, Austrijas lielveikalā tiek iepirktas visādas lietas, galvenā no tām – vīns JURIS... :) Tā nu ceļojam mājup un kāds atceras, ka Bolzano ciematiņā (pusotras stundas brauciens no vietas kur dzīvojām!) ir Reinholda Mesnera izveidots alpīnisma muzejs!!! Mēs veselu dienu novazājāmies pa veikaliem, tā vietā, lai aizbrauktu uz Mesnera muzeju!!!?? Nu ņerr, uz brīdi iepīkstam un diezgan pamatīgi... Bet ko nu vairs, to atliekam uz Nākamreiz, tāpat kā vēl vairākas/daudzas lietas... Naktī braucam caur Poliju, aukstums pamatīgs un vispār apnicis jau braukt! Rīta pusē Lietuva, gardas brokastis, bet jau pusdienlaikā esam nogādātas mājās...

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv