Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
"Uzvara" – tāda, kāda tā ir...

Autore: Natālija Zeņina
Tulkojums no krievu valodas: Kristaps Liepiņš
Foto no autores privātā arhīva
2010. gada oktobris, Rīga

Pirms sāku savu stāstu, vēlos vēl reizi pateikties visiem tiem, kuri sekoja maniem kāpieniem, juta līdzi, pārdzīvoja un ar atvieglojumu nopūtās, kad tas viss beidzās... Tiem, kas patiesi priecājās par manu uzvaru... Milzīgs paldies par apsveikumiem, katrs no tiem man bija īpaši dārgs!!!

Reklāma:


Doma doties uz Uzvaras smaili nebija spontāna, tas bija pārdomāts un sevī izlemts fakts. Bija nepieciešams mēģināt noslēgt "Sniega Leoparda" programmu ("Sniega Leoparda" nosaukumu piešķir par uzkāpšanu piecās virsotnēs, kas savulaik skaitījās augstākās bijušās PSRS teritorijā (Пик Исмоили Сомони (Коммунизма) 7495m, Пик Победы 7439m, Пик Ленина 7134m, Пик Е.Корженевской 7105m, Пик Хан-Тенгри 6995m), no Latvijas alpīnistiem līdz šim šāds goda nosaukums piešķirts Pēterim Kūlim, Teodoram Ķirsim, Imantam Zaulam, Ilmāram Bernānam un Atim Plakanam, savukārt Natālija ir 560. kalnos kāpēja, un tikai 22. sieviete (pirmā no Latvijas un pirmā no Baltijas valstīm kopumā), kurai piešķirts "Sniega Leoparda" nosaukums, red.). Kalns sarežģīts, ja vēlaties – pat briesmīgs!!! Pirmo reizi ieraugot to es gluži vienkārši nobijos, tas bija 2008. gadā, bet var jau lūkoties fotogrāfijās, lasīt grāmatas, klausīties stāstus, tomēr – kā saka, labāk vienreiz redzēt un tad visu saprast... Tajā gadā es uzkāpu līdz 5800 m augstumam, tā bija aklimatizācija pirms kāpiena Hantengri virsotnē. Togad es pat nemēģināju kāpt Uzvarā, arī laika apstākļi tam nebija labvēlīgi. Tā gada sezonā līdz Uzvaras virsotnei uzkāpa tikai pieci cilvēki, viens no viņiem gāja bojā kāpjot lejā...

Tātad, kurp doties bija skaidrs. Jautājums – ar ko kopā? Protams, gribējās kopā ar savējiem, tuvākajiem, kurus pazīsti jau gadus simts, bet tādu nav daudz, tikai daži, un visiem viņiem ir savi plāni, kuros es nu nekā neietilpu... Meklēt komandas biedrus internetā uzskatu par lielu muļķību, gala beigās tu taču dodies ne jau uz pludmali sauļoties, no šiem cilvēkiem ir atkarīga tava dzīvība un to, kā viņi rīkosies ekstremālās situācijās nezina neviens. Vienatnē? Pilnīgi neiespējami. Tādā kalnā augšup jādodas kopā ar pieredzējušu, uzticamu cilvēku, un vēlams ar tādu, kas šajā virsotnē jau ir uzkāpis pirms tam. Tāpēc pieņēmu lēmumu kāpt kopā ar gidu. Tāpat kā vienmēr, visu atliku uz vēlāku laiku, līdz ar to arī par gidu izlēmu tikai neilgi pirms manas izbraukšanas uz kalniem. Viņu sauc Andrejs Fjodorovs (Андрей Фёдоров), viņa panākumu pilnu sarakstu varētu lasīt ilgi, tajā ir arī kāpiens Everesta virsotnē un divi kāpieni Uzvaras smailē, kopumā – tieši tas, kas vajadzīgs!

Pienāca 29. jūlijs. Izlidošanas diena. Kā vienmēr sastrēgums darbā, gandrīz nedēļa negulētu nakšu, pārpratumi lidostā vīzas dēļ, - tā vien likās, ka es nekur neaizlidošu... Bet visas neskaidrības tiek atrisinātas, es visiem saku – "palieciet sveiki", mani palabo Oļegs – "uz redzēšanos".

Lidojums Rīga – Maskava, tam seko pusotra stunda Maskavas tranzīta zonā, atkal lidmašīna, Maskava – Biškeka, un esmu jau Manasā (Biškekas lidosta). Mani tur sagaidīja un veda uz viesnīcu, skatos pa logu un redzu varavīksni, rādu šoferim, bet viņš saka: "Dīvaini!? Lietus nav bijis..." Domāju pie sevis, - tātad uz veiksmi, viss būs labi...

Mikroautobuss ved mani u manus ceļabiedrus uz Kar-Karu, braucam garām Isikula ezeram, pilnīga jūra, bet izpeldēties tajā tā arī nesanāca. Tā vien liekas, ka nāksies tāpēc turp doties vēlreiz.

Ap septiņiem vakarā iebraucam Kar-Karā, nākošajā dienā helihopteram vajadzētu mūs nogādāt ABC (apakšējā bāzes nometne, red.) uz Dienvidu Inilčeka ledāja. Bet laika apstākļi ievieš savas korekcijas... No rīta spēcīgi līst, laika apstākļi nav labvēlīgi. Gaidām nākošo dienu un mums veicas: ir gan redzamība, gan helihopters.


Uzvaras smaile (7439 m)

Lūk, jau pazīstamās vietas! Tā vien šķiet, ka nav pagājuši divi gari gadi, viss kā iepriekš, pa kreisi Hantengri, bet labajā pusē Uzvara. Neaizstājamais Ģima Grekovs (Дима Греков) un ļoti daudzas jau pazīstamas sejas.

Aklimatizācija

Aklimatizācijas izgājienā devāmies trešajā dienā pēc manas atlidošanas. Ledājs Zvaigznīte (Звездочка), kā vienmēr, nav visai vienkārši šķērsojams. Pirmo tā daļu nākas pārvarēt gluži kā kalnu āzim, - te kāp augšup ledus serakos, pēc tam atkal kāp lejā no tiem trijās taktīs (īpaša, droša pārvietošanās tehnika uz sniega nogāzēm, red.). Otrajā daļā jau sasaitēs, tāpēc, ka ir daudz slēgtu (nepārskatāmu, ar sniegu pārklātu, red.) plaisu, toties nav vairs "lejā – augšā".


Ledājs Zvaigznīte

Diena bija saulaina, karsta, drausmīgi gribējās dzert, bija jūtams aklimatizācijas trūkums. Eju nesteidzoties, kājas pašas atceras iešanu ar dzelkšņiem. Pēc pusdienām nokļuvām līdz 1-jai starpnometnei. Šogad tā ir pa kreisi no takas, 2008. gadā tā bija labajā pusē, tuvāk klintīm. Uzbūvējām telti. Pašsajūta laba. Arī apetīte laba.

Nākošajā dienā vajadzēja nokļūt pāri leduskritumam līdz Mežonīgajam ledājam (Дикий). Gidi pacentušies un uzkāruši tādas vertikālās virvju margas!!!


Mežonīgā ledāja leduskritums

Tas bija savdabīgs pārbaudes uzdevums. Iziesi vai neiziesi. Es izgāju, ne pārāk ātri, nākošās reizes tas jau padevās ātrāk.


Leduskrituma pārvarēšana

Pēc uzkāpšanas pa margām turpinām pārvietoties sasaitēs, ieejam muldā zem Mežonīgās pārejas, ir aptuveni 12iem dienā, izlemjam celt telti, karstums, augstums aptuveni 5000 m, aklimatizācijai normāli ("lēnāk brauksi, tālāk tiksi"), galva vēl nesāp, ēstgriba ir, noskaņojums labs, arī kompānija laba. Nākošajā rītā uzkāpjam līdz 5800 m augstumā esošajām sniega alām, ceļš šurp jau pazīstams. Galva jau sāk just augstumu, tomēr vēl ne kritiski.


Kāpiens līdz 5800 metru augstumam

Nakšņojot alās bija gluži vai karsti, vai nu guļammaiss pārlieku silts, vai nu organisms labi aklimatizējies. Rīts. Esam plānojuši kāpienu līdz 6400 m augstumam. Sākam kāpienu, nesteidzoties izejam posmu ar virvju margām, kas uzved līdz 6000 m atzīmei, pēc tam nedaudz atpūšamies pie sniega alas 6100 m augstumā, un atkal dodamies augšup līdz 6300 m, godīgi sakot, kad uzkāpu līdz 6300 m augstumam biju jau nogurusi, tālāk nācās smagi... Uzkāpām līdz 6400 m, uzcēlām telti un es ievēlos tajā gulēt, galvā spēcīgi dunēja. Vieta 6400 m augstumā man nepatika, jo tur ļoti spēcīgi pūta vējš.

Kaut kā pavakariņoju, bez nekāda gandarījuma, pēc tam man izsniedza sauju ar visādām tabletēm un es aizmigu, nogulēju visu nakti brīnišķīgi, pat nedzirdēju, kā Andrejs divas reizes naktī līda ārā no telts to atrakt no sniegošā sniega. Nākošajā dienā gribējām uzkāpt līdz Važai (Важа), bet laika apstākļi veica izmaiņas mūsu plānos, paldies Dievam, jo ar savu sāpošo galvu man tas kāpiens būtu nācies ļoti smagi, tāpēc mēs devāmies lejup. Tajā dienā nokāpām uz leju līdz pirmajai starpnometnei, bet nākošajā – nesteidzoties nokļuvām bāzē. Aklimatizācijas gaita noritēja lieliski, jo nākošajos izgājienos man par galvassāpēm pat nebija vairs jāatceras.

Kāpiens. Pirmais mēģinājums

Pēc triju dienu atpūtas nometnē, jau pēc pazīstamas tradīcijas ejam ārā uzreiz pēc brokastīm. Pa pazīstamu ceļu nokļūstam pirmajā starpnometnē. Nākošajā rītā nav labs laiks, sēžam un gaidām, pēcāk parādās laba laika periods un mēs pieņemam lēmumu turpināt kustību augšup.

Pārvaram leduskritumu, izejam uz Mežonīgās pārejas, mans pārvietošanās ātrums ir būtiski pieaudzis, ja salīdzina ar pirmo izgājienu, un vispār, šajā izgājienā "veselības" bija visvairāk. Pusdienojam un vēlamies turpināt kāpienu līdz alām 5800 m augstumā, esam pārvarējuši teju vai pusi kāpiena, bet laika apstākļi atkal koriģē mūsu plānus, redzamība zūd, mūsu pēdas tiek aizputinātas, tāpēc nolemjam labāk atgriezties līdz pārejai. Atgriežamies alā, kas ir 5100 m augstumā. Nakšņojam. No rīta mēģinām vēlreiz nokļūt 5800 m augstumā esošajās alās. Paldies ufiešiem (Уфа), viņi, ieraudzījuši, ka mēs tuvojamies alām, izraka mums ieeju alās un pacienāja ar karstu tēju. Nakšņojam sniega alā. Ģima ar rācijas starpniecību pareģo sliktus laika apstākļus... Tauta no Važas sāk gāzt lejup. No rīta redzamības augšupkāpienam nav. Arī ufieši nolemj doties lejā. Kopā ar Andreju domājam, ko darīt, sēdēt un gaidīt, bet pēc Grekova vārdiem – tas ir uz ilgu laiku, apēst visus pārtikas krājumus un uzkāpt tikai līdz Važai, tas nav tā vērts. Tā kā laika rezerve man ir liela, tad nolemjam atgriezties bāzē un mēģināt kāpt vēlreiz.

Kāpiens. Otrais mēģinājums
19. augusts


Beidzot ilgi gaidītā iziešana. Sēdēt nometnē ir neciešami. Izejam pēc brokastīm. Kopā ar mums nāks arī Artūrs Usmanovs (Артур Усманов). Ģima nolēmis sūtīt viņu kopā ar mums. Trijatā jautrāk un arī Andrejam vieglāk. Kāpjam jau pa labi pazīstamo ceļu, bet ledājs Zvaigznīte atkal izskatās pavisam savādāks. Pārskatam takas marķējuma karodziņus (вешки), puiši tos nostiprina no jauna, nesteidzoties, uz pusdienlaiku ierodamies pirmajā starpnometnē. Tur jau priekšā Ufa, viņi atkal plāno leduskrituma pārvarēšanu naktī (viņu kāpiena taktika man tā arī īsti nepalika skaidra)... Nedaudz vēlāk uz pirmo uzkāpj arī pirmais Stepans un Andrejs B., bet ap pieciem arī poļi. Puiši sastāda sava veida laika grafiku, pēc kura pārvarēt leduskritumu, lai izbēgtu no nevajadzīgas gaidīšanas vienam uz otru. Noskaņojums visiem teicams, apetīte lieliska, dodamies gulēt agrāk, jo no rīta agri izejam.

20. augusts

Naktī snieg. Poļi, kuriem bija jāceļas pirmajiem, tā arī nekur neiet. Mēs izejam tā, kā esam plānojuši, ap 5iem no rīta. Kāpjam augšup pa leduskritumu jestri un jau ap 8iem esam uz Mežonīgās pārejas, gatavojam tēju, atpūšamies. Ufieši guļ alās uz pārejas. Pēc 9iem turpinām kāpienu līdz alām 5800 m augstumā, esam pie tām jau ap 12iem, ceļš ir pazīstams, steigties nav kur, šodien augstāk nekāpsim. Iekārtojamies sniega alā un atkal uzsākam vēdera svētkus... Arturičam pietaupīta ananāsu bundža, Andreja jau tradicionāli ar vistas spārniņiem. Lai nu tikai tādas dzīres nepārtop man par problēmu ar vēderu?!

Dienas gaitā pienāk Ufa, viņi iekārtojas blakus esošajā alā. Tikai pret vakaru uzkāpj Stepans, Jura un Andrejs Bainazarovs (Андрей Байназаров).

21. augusts

Nakšņot alā ir labi, silti, vējš nepūš un arī gatavoties izgājienam ērti. Sākam kustību augšup 7:30, kāpjam augšup pa sniegāju līdz pirmajām virvju margām, pēc tam līdz 6000 m augstumam drošinoties pie margām, tālāk atkal pa sniega nogāzi nokļūstam līdz klintīm, atkal margojam 6300 m atzīmei. Pašā kāpiena sākumā satiekam lejup nākošo Ģimu Pavļenko (Дима Павленко) ar klientu Oļegu, apsveicam ar saniegto virsotni, novēlam veiksmīgu nokāpšanu, turpinām kāpt augšup.

Gandrīz jau sasnieguši 6400 m augstumu satiekam meitenes (Ира Рунова un Настя Черемных) kopā ar Sergeju Lavrovu (Сергеи Лавров), atkal apsveicam, apskāvieni, skūpsti un atkal augšup. Aizejam garām 6400 m atzīmei un kāpjam uz 6500 m, tur pie klints izbūvēta neliela ala "aliņa". Šeit šoreiz būs mūsu naktsmītne. "Aliņa" paredzēta uz diviem, bet kur gan mēs neesam gulējuši!? Tā kā karemāti (paklājiņi gulēšanai, red.) mums ir uz trijiem pieci (mīlam siltumu), tad arī alas sienas izliekam ar paklājiņiem, izveidojas lepna guļasvieta. Iekārtojamies trijatā, guļam valetā (galvas blakus gulētājiem pretējos virzienos, red.), bet ja kādam naktī uzradīsies vēlme iziet, tad izdarīt to nebūs vienkārši.

22. augusts

Svētdiena. Izlienu ārpusē. Kosmoss... Skats apburošs. Nav iespējams aprakstīt – to jāredz (ar to arī ir labs alpīnisms). Sākam kāpienu augšup. Uzreiz virs alas stāvas virvju margas. Ķermenis vēl nav pamodies, bet te tā uzreiz... Kāju augšup pa margas virvi lēni, tai seko vēl daži posmi, bet tie vairs nav tik stāvi, pēc tam augšup uz Važu, izejam uz kores un lūdzu iesieties sasaites virvē, jo jūtos ne visai omulīgi. (Uz Važas uzkāpām atkal kaut kur ap 12iem.) Pārejam uz otru Važas pusi, kāpjam vēl kādus 100–200 m un nokļūstam pie alas. Laika apstākļi labi, vēju tikpat kā neatceros, iespējams tomēr bija nedaudz, bet ne spēcīgs. Sniega alā neviena nav, toties ir gāze deglim un liela paka ar produktiem. Atpūšamies, ēdam, gatavojamies rītdienas kāpienam.


Ieeja sniega alā uz Važas, fonā – Ķīna

Puiši uzkāpj līdz alai tikai vakarā -, Andrejs Bainazarovs, Jura, Stepans un Artūrs Konnonihins (Артур Конноныхин) no Maskavas. Visiem ir jautri, labi.

23. augusts

Mūsu trijnieks iziet no alām ap 5:30 no rīta. Mums jau priekšā poļi un Artūrs no Maskavas. Saullēkts. Skaisti!!! Fotografēt varētu bezgalīgi, bet ir jāiet. Traversējam Kamieli (Верблюд) un ap astoņiem no rīta esam pie Obeliska.

Ir pavisam gaišs!!! Tas patiešām ir tā vērts, tik daudz paveikt, lai to visu ieraudzītu!!! Arī pats Obelisks mani pārsteidza, tajā ir kaut kāda mistika... man tā likās. Pēc Obeliska sākas stāvs kāpiens, iesākumā pa sniegu, tad līdzās klintīm, tad atkal traversējam pa sniega kori un aizejam līdz Melnajam Princim (Черный Принц), no tā sākas nazis (ļoti stāva, asa sniega kore, red.), aiz naža atkal traverss pa sniega kori, un lūk, jau virsotne!!!


Virsotnē

Uzvaras smailes virsotne ir ļoti izstiepta un nav pārlieku izteikta. Vai patiešām esam klāt? Bildējamies piemiņai, prieks, smiekli. Tomēr ir skaidrs, ka esam paveikuši vēl tikai pusi. Atlicis pats grūtākais – kāpiens lejup!!!

Uzsākam lejupkāpienu. Laika apstākļi labi, redzamība ir. Aizejam līdz Melnajam Princim, iedzeram tēju, paņemam savas turpat atstātās mantas, daudzi šeit atstājuši pat savas mugursomas. Jura ir kļuvis lēns, tāpēc Artūrs U. to ņem savā sasaitē. Turpinām kāpienu lejup. Nokāpjam līdz Obeliskam, aizejam līdz Kamielim. Ufiešu sasaitē Kirilam iet ļoti smagi un lēni, poļi piesēduši atpūsties un vāra ūdeni... Kopā ar Andreju esam priekšgalā, šķērsojam Kamieli, tālāk pa kori un te nu mūs nosedz... Redzamības nav, kurp doties nav redzams, vēja spēks pieaug, sāk putināt sniegs. Lūk, te nu "PEĻUSLAZDS" aizcērtas. Pieņemam lēmumu celt telti "ja reiz tā ir". Mūsu trijniekam virsotnes kāpienā ir paņemta līdzi telts, divi karemāti, gāze, deglis, Travellunch paka, tēja un protams, arī aptieciņa. Tagad ir Bibler (telts ražotājs, kāpēju vidū plaši pazīstams brends, red.) laiks parādīt sevi. Paldies Dievam, arī puišiem ir telts, kuru nesa Jura un Andrejs Bainazarovs, tajā pret 23. augusta vakaru bija jau pieci cilvēki (Jura, Alberts, Kirils, Andrejs Bainazarovs un Artūrs K.) Pirmā nakts bija pati optimistiskākā. Cerējām, ka no rīta laiks noskaidrosies un mēs visi varēsi mierīgi nokāpt līdz Važai.

24. augusts

Visu nakti pūta spēcīgs vējš un putināja sniegs, bet tā kā mēs bijām uz kores, sniegu vējš nopūta lejup. Rīts neatnesa neko labu, redzamības nav, bet mēs esam ļaudis pieredzējuši, zinām, ka slikts laiks nevar būt mūžīgi. Sēžam un gaidām. Andreja ar Artūru mēģina iziet un pamēģināt veikt kādu nelielu lejupkāpiena posmu, tomēr pilnīgi velti, atgriežas tikai teltī ļoti pārsaluši un noguruši. Kaimiņiem teltij spēcīgajā vējā pārlauzti telts balsti, nācies turēt telti pašiem ar saviem augumiem. Uz mūsu telti pārvācas Andrejs Bainazarovs, spriežot pēc viņa izskata, viņam nav sevišķi labi. Juras un Kirila pašsajūta arī kļūst aizvien sliktāka, to ietekmē 7000 m augstums un nežēlīgais aukstums.

25. augusts

Laika apstākļi mums pārsteigumu nav sagatavojuši. Joprojām putina sniegs, redzamība nekāda. Rācijas baterijas sēžas: mēs viņus dzirdam, viņi mūs vairs nē. Dzirdu, kāds no ufiešiem no bāzes saka: "Viņu izglābšanās ir atkarīga no viņiem pašiem..." Domāju: "Idiotisms, kāpēc gan jāsaka tas, kas visiem tāpat ir zināms!? Uzmundrināt uzmundrināja..."

Nomirst Jura. Kirilam ir ļoti slikti, ir dzirdams, kā viņš murgo...

Nolemjam mēģināt iet. Nojaucam telti, uzvelkam dzelkšņus, vējš ir ļoti spēcīgs, auksti. Onkulis (Дядя, tā savējie sauc Andreju) kopā ar Artūru U. mēģina atrast ceļu, bet ne velna nav redzams, ir liela iespējamība aizlidot kopā ar sniega karnīzēm. Apejot apkārt akmenim, no kura netālu stāvēja telts, nākas atgriezties. Vairs nejūtu savas rokas, bet ir jāuzceļ telts, bet es to vien varu kā viņu nedaudz izplest. Tieši šeit tad arī manus pirkstus pieķēra (raksta autore nopietni apsaldēja savus pirkstus, red.), un arī Onkulim tāpat, jo viņam nācās savienot telts balstus un būvēt telti.

Trešā nakts bija pati smagākā, neviens vairs neko neteica, bet katram dvēseli plosīja kaķi (vārdu spēle, krievu val. "кошки", kaķi, tā krieviski mēdz dēvēt arī alpīnistu dzelkšņus, red.). Doties nav kur. Cik dienas vēl gaidīt labu laiku, vienu, divas...? Ar cerībām skatāmies barometrā – pieaug spiediens vai nē, mēģinām atcerēties, rīt būs jauns mēness vai jau pilnmēness, kas varētu liecināt par labu laiku. Gāze teju teju beigsies, arī pārtika tāpat. Vējš ļoti spēcīgs, kaut tikai Bibler izturētu...

26. augusts

Mākoņi brīžiem paveras. Gatavojamies. Uzzinu, ka naktī nomiris Kirils...

Sākam doties lejup. Saprotu, ka atgriezties uz šo vietu augšup GLUŽI VIENKĀRŠI VAIRS NESPĒŠU.

Teju vai taustoties, Andrejs ar Artūru uzmeklē ceļu līdz alām, eju ar tādiem kā rāvieniem, grūti ne tik daudz fiziski, bet morāli, gluži kā ejot ārā no sava veida šķīstītavas. Kad ieraudzījām mums pretim iznākušo Gļebu no Ufas, bija jūtams kaut kāds atvieglojums, ka visi esam spējuši, esam varējuši... Kad iegāju alā, piecas minūtes gluži vienkārši gulēju, nespēju piecelties, stāvoklis bija tuvu histērijai. Esam Važā, gluži vai paradīzē, šeit ir gāze, pārtikas produktu jūra. Stjopa mūs sagaida, arī viņš ir pamatīgi cietis.

Dzeram daudz tējas, ēdam, skatāmies uz savu roku un kāju pirkstiem, noskaidrojās, ka gandrīz visas trentāla tabletes jau esam izlietojuši, dažas pēdējās tiek dalītas tiem, kam vissmagākie apsaldējumi. Visbeidzot lienam savos guļammaisos un guļam, guļam, guļam.

27. augusts

Ilgi esam nogulējuši. Jau vairākas reizes modos, skatos, puiši vēl guļ, bet pulksteņa man nav, domāju – agrs vēl un guļu tālāk. Tikai tad, kad pie mums pienāca Ufieši apjautāties, cikos mēs plānojam doties lejā, mēs beidzot mostamies. Sākam gatavoties, bet ir jau dienas vidus, pusdienas laiks, pavēls... Savācāmies, izejam. Uzkāpjam Važā, vējš, redzamība aptuveni 10-15 m, takas marķējuma nav, it kā nemaz nebūtu bijis, noejas ceļu no Važas neatrast. Andrejs kopā ar Artūru nedaudz pakāpj lejup, irdenais sniegs līdz viduklim un pēc tam 40 minūtes jākāpj augšup brienot tur, kur 20 minūtes gājuši lejā. Nākas atgriezties. Tobrīd, kad stāvēju un gaidīju viņus, pilnīgi noteikti pati sev pateicu, ka šī noteikti nav tā vieta, kurā es gribētu palikt, pilnīgi ne tā...

Nu jau arī Važas ala neliekas "dzimtās mājas". Nolemjam nākošajā rītā iziet agri, lai būtu laika rezerve dienas gaišajā laikā.

28. augusts

Izejam. Katrs pie sevis klusībā cer, ka šeit vairs neatgriezīsies, lejup, tikai lejup...

Sākam kāpt lejup. Neprātīgi smagi mīt taku, Onkulis un Artūrs vārda tiešākajā nozīmē izrok mūsu ceļu uz leju, marķējuma karodziņu nav, virvju margas ir aizputinātas, paldies Dievam ir laba redzamība. Mūsu pārvietošanās ātrums iesākumā bija 200 m trijās stundās. Neapstājoties strādāju ar rokām un kājām – tas jau notiek automātiski. Andrejs, Artūrs, Stjopa un es pakāpeniski atraujamies no pārējiem, viņi nāk lejā lēnāk.

Kaut kur ap 6400 m nedzirdēju Andreja brīdinājumu par pārlēcienu un ieveļos līdz jostas vietai (caurums starp klintīm), saprotu, ka visi noguruši, Andrjuha burkšķot kopā ar Stepaniču sāk mani vilkt ārā, spēka nav, burkšķ, man nomūk cimds un viņi ierauga manas rokas pirkstu (tas vairāk par citiem apsaldēts, āda jau pārplīsusi, skats nejauks), burkšķēšana tajā mirklī tiek pārtraukta... Klusējot mani izvilka un atkal uzsākām kāpienu lejup...

Pēc tam izslīdēja Artūrs, kapa klusums un bailes pat paskatīties tajā virzienā, tikai tad, kad Andrejs pateica, ka viss esot labi, ka viņš esot piecēlies un atkal iet, palika vieglāk...

Jau satumsa, kad mēs nokāpām līdz 6100 m augstumam, bet bija pilnmēness, spoži spīdēja mēness. Uzcēlām Bibler un ievēlāmies tajā piecatā. Pārējie esot nakšņojuši 6400 m augstumā, tur stāvēja ufiešu telts.

29. augusts

Rīts. Laiks labs. Turpinām kāpienu lejup līdz 5800. Nokāpienu apgrūtina tas, ka visas virves aizputinātas un mums nākas kāpt lejup bez tām, labi, ka dažviet daļu no virvēm izdodas atrast un atrakt. Nonākam līdz 5800. Kādas alas, kur tās vispār šeit ir bijušas? Līdzens sniega lauks. Izejam uz sakariem, uzzinām, ka 6500 m augstumā kāpjot lejā miris Andrejs Bainazārovs.

Turpinām kāpt lejup un ejam uz pāreju, ieturam distanci lai nenogrieztu nogāzi un neizraisītu lavīnu. Artūrs no Maskavas tomēr nedaudz par daudz nogrieza nogāzi... Tā rezultātā vēl viena mugursoma (tajā bija mūsu telts) palika uz Uzvaras sniega nogāzēm. Aptuveni pusdienlaikā nokļūstam līdz pārejai, sildām ūdeni tējai. Mūsu priekšgrupa papildinās ar vēl vienu dalībnieku, nokāpj Gļebs no Ufas. Plānojam kāpt lejup līdz pirmajai starpnometnei, ja ne līdz pat bāzes nometnei. Pēkšņi izdzirdam kaut ko nereālu, kā no citas pasaules... Helikoptera skaņa. Un patiesi – helihopters lido mūsu virzienā, mēs kā apburti skatāmies uz to. Helihopters iekaras gaisā virs pārejas, Andrejs dodas tam tuvāk, par kaut ko runā ar Ģimu Grekovu, Artūrs no Maskavas, kas nejauši atrodas viņiem vistuvāk, ieraušas helikopterā, pēc tam mums nomet pārtikas produktus, gāzi, rācijas un helihopters aizlido...

Mūsu plāni mainās, nokāpšana uz pirmo starpnometni tiek atlikta, jo spēcīgajā sniegputenī sasnigušais sniegs tur esot ap divu metru biezumā, un tas ir nolīdzinājis visu nometni. Tas nozīmē to, ka telts, kuru mēs tur uzceltu esam atstājuši, mums nav pieejama..., bet citas mums vairs nav. Pēcāk vispār noskaidrojam, ka rīt mums būs jākāpj lejā uz ieplaku zem pārejas un no turienes mūs vajadzētu paņemt helihopteram...

Paliekam uz pārejas, izpakojam atstātās pakas, iekārtojamies alās, šeit, paldies Dievam, tās ir palikušas. Pret vakaru pienāk divi poļi, pārējie nāk klāt visas nakts laikā...

Naktī redzu sapni (pirmo pēc daudzām dienām), pilnīgs murgs, ziedi visapkārt, ziedi, tādi lieli un violeti.

30. augusts

Rīts. Nekādu emociju. Sākam vākt mantas, pirkstu dēļ dzelkšņus jau otro dienu nespēju patstāvīgi pielikt zābakiem, paldies Artūram, viņš palīdz.

Atkal visi gaida, kamēr mēs dosimies ceļā...

Nokāpjam līdz ieplakai, sākam mīdīt laukumu helihopteram, pārējie pienāk pēc kādas stundas. Mīdu laukumu ar kaut kādu niknumu, skats no malas droši vien bija nejauks. Olgai no Polijas saglabājusies humora izjūta, viņa blakus nomīdītajam laukumam sniegā iemin "Airport International Pobeda". Ģima pa rāciju saka, ka helihopters jau izlidojis no Kar-Karas, pie mums būs pēc 45 minūtēm, laika apstākļi to pieļauj. Pirmajā piegājienā vajadzēja paņemt piecus pašus smagākos, tāpēc jūtot to, ka kāds man sāk sist pa muguru un palīdzēt piecelties, iesākumā nesapratu... Izrādās, nolemts piecu cilvēku vietā paņemt astoņus. Iekāpju helihopterā, ceļamies augšup, Ģima nosēžas blakus un saka: "Lūk tagad, Nataha, apsveicu ar kalnu!"...

Brīdī, kad helihopters lidoja virs Uzvaras nogāzēm, es nodomāju: "KĀ GAN ES IENĪSTU ŠO SNIEGU..."

* * *
Pēcāk viss noritēja ātri, viss mainījās līdzīgi slaidu bildēm. ABC, prieks, satikšanās, ātras atvadas, helihopters, Kar-Kara un tā vājprātīgā zāles smarža... Visur sirsnīga sagaidīšana, kā sagaidot pašus dārgākos, tuvākos, gluži kā būtu mēs atgriezušie no nekurienes...


Vissirsnīgākā sagaidīšana

Emociju tik daudz, to neapšaubāmi pietiktu uz desmit cilvēkiem, tāpēc atgriezusies mājās pirmajās nedēļās nevarēju atrast sev vietu, gribējās atkal uz kalniem, doties projām no šīs nevajadzīgās burzmas, pabūt klusumā... Kad lidoju projām no Uzvaras, domāju, ka nekad vairāk negribēšu uz to doties, bet tagad, mēnesi vēlāk, ir savādāk.

Man nesen jautāja: "Vai bija bail?" Nē, teikšu godīgi, baiļu sajūtas nebija, nebija laika baidīties, bija nepieciešams IZDZĪVOT... Lūk, tāda bija šī sezona.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv