Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Maroka: Āfrikas zelta vārti

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Kristaps Liepiņš un Jānis Ķigurs
2010. gada oktobris, Rīga

Varbūt daudziem Marokā pabijušajiem tā īsti grūti noticēt, ka Maroka – tā ir Āfrika. Āfrikā jau nu noteikti laikam vajadzētu būt karstākam, cilvēkiem – ar tumšāku ādas krāsu, videi – vēl mežonīgākai un eksotiskākai? Zināmā mērā var piekrist, tomēr fakts paliek fakts: Maroka ir Āfrikā! Lai arī gan vienā tās nostūrī, tomēr jāatzīst – ļoti svarīgā un būtiskā nostūrī. Maroka ir kā vārti uz Āfriku. Zelta vārti. Gadsimtiem rūpīgi sargāti vārti. Un ne katram bijis pa spēkam tos atvērt, un kur nu vēl – doties cauri tiem un pēcāk arī atgriezties...

Reklāma:


Atgriežoties Latvijā pēc pagājušā gada iepazīšanās ceļojuma uz Maroku (bildes un arī stāsts meklējami šeit: "Maroka: kanjoni, klintis, tadžini, kuskuss...") bija viennozīmīgi skaidra sajūta – šogad tur jādodas atkal. Un viens no būtiskākajiem iemesliem tam – Taghija, mazs kalnu ciematiņš Atlasa kalnos, kurš apaudzis kalnainas nogāzes nelielas kalnu upes krastos un burtiski sargā ieeju divos kanjonos. Pāri ciematam slejas varenas klinšu sienas. Jau iztālēm, nākot uz ciematu, divi smailu klinšu piramīdu stāvi visvairāk krīt acīs. Oujdad un Taoujdad. Vīrietis un sieviete. Spēks un skaistums. Viņš un viņa, kas nedaudz kautrīgi un noslēpumaini (šo vietu tradīcijās) paslēpusies aiz viņa sāniem. Leģenda vēsta, ka caur Oujdad virsotni ejot zemes ass...



Taghija atrodas divu trīs stundu gājiena attālumā no Zaouia Ahenesal ciema. Augšup var nokļūt tikai ejot pa takām, kas ved gar upi un izejot cauri vienam visai šauram kanjonam. Smagākas nastas uz Taghija parasti nogādā ar ēzeļu vai mūļu palīdzību. Uz Zaouia Ahenesal ciemu ved divi akmeņaini (šķembu un grants seguma) ceļi, no kuriem labākais sākas Ait Mhammed pilsētiņā (turp visbiežāk brauc no Azilal pilsētas vai Ouaouizarte puses). Kopumā ceļam ar auto no Marakešas līdz Zaouia Ahenesal jāieplāno 5-6 stundu brauciens, savukārt no Fezas – kādas 7-8 stundas ceļā. Ir iespēja izvēlēties braukt arī ar sabiedrisko transportu un taksometriem, kas būs lētāk, tomēr laikietilpīgāk.



Atnākot uz Taghija, ceļotāji nonāk dīvainā vietā, kurā laiks šķietami apstājies. Mobilā telefona zonas šeit nav, elektrība – ne visās mājās un arī ne bez pārtraukuma, jo elektrību šeit "ražo" pāris nelielas mini elektrostacijas, kas visai primitīvā veidā uzbūvētas blakus upei, novadot tajās upes ūdeni turbīnu griešanai. No šīm vietām uz ciemu stiepjas tievas drātis, kas vietumis uzkārtas uz koka kārtīm. Ciemata mājas celtas tradicionālā stilā, izmantojot šķeltu akmeni un sarkanīgi lillīgos mālus, jumti klāti ar koka šķēpeļu segumu, kuru pārklāj mālu uz zemes kārta. Visapkārt savdabīgi skaista, tomēr savā būtībā nojaušami skarba, 19. un 20. gadsimtu sajaukuma dzīves vide.



Nākot rudenim, tiek gādāta malka un siens skarbajai Atlasa kalnu ziemai (ciemats atrodas nepilnus divus tūkstošus metru virs jūras līmeņa, pie tam kalnu ziemeļu nogāzēs!), gādīgas rokas gatavo savām ģimenēm ziemas pārtikas krājumus. Lieki piebilst, ka dzīve šeit saimniecībās rit bez sadzīvisku "ekstru" klātbūtnes – ne veļas mašīnas, ne žāvētāji...



Ciemata veikaliņi, kas lepni greznojās ar dažādā grafiskā stilā izpildītiem uzrakstiem "la Boutique" (tādi šeit ir trīs), piedāvā vien vietējiem iedzīvotājiem izprotamu "viss nepieciešamākais ikdienai un svētku reizēm" sortimenta klāstu. Viens no veikaliņa īpašniekiem, turpat blakus mūrējot jaunas palīgēkas sienas, pienāk, atver metāla slēģus uz savu "mazā biznesa nišu" un jautāts par to kā sokas ar tirgošanos, smaidot atsaka, ka ļoti jau nu mierīgi, esot spēcīga konkurence...



Tā nu viņi tur dzīvo. Vīri, sievas, bērni. Mazajiem bērniem sava skola ciema augšgalā, bet lielajiem esot jābrauc uz rajona centru. Un tas maksā dārgi. Izglītība esot laba lieta, tomēr ne katrs var atļauties par to maksāt. Tāpēc daudziem vietējiem pat ar lasīšanu pagrūti. Valodas apgūst ģimenē un ikdienā, jo tās šajā pusē ir visnepieciešamākās, trīs: arābu, berberu un franču. Vēl viens otrs zina šo to spāniski. Angļu valoda šeit lietota netiek, tajā praktiski neviens nerunā.



Ciemata augšgalā, pa ieleju augšup aizvijas taka, kas ved uz šauriem kanjoniem Oujdad un Taoujdad pakājē. Priekšpēdējo māju rotā necils, dzelteni krāsots dēlītis ar uzrakstu "Gite d'Etape". Viesu māja. Šeit saimnieko nu jau daudziem pasaules kāpējiem labi pazīstamais Saīds – laipns, smaidīgs un rosīgs neliela auguma vīrs. Runājam ar viņu izmantojot tās franču valodas zināšanas, kādas nu mums ir. Tiekam galā gluži labi – tiekam pie sava divvietīgā "numuriņa ar skatu uz...", par kaut kādu reģistrēšanos, pasēm un avansa maksājumiem – aizmirstiet, kāpēji viens otram uzticās! :)



Pēc "franču" brokastīm, kas iekļautas uzturēšanās maksā (100 dirhami, kas aptuveni līdzīgi 10 Eiro, dienā par brokastīm, vakariņām un nakšņošanu), sagatavojamies kāpšanai un dodamies uz pirmo izvēlēto kāpienu. Pa ceļam kanjonā piestājam pie avotiem, lai uzpildītu dzēriena rezerves kāpienam. Būs karsta diena. Tiešā un pārnestā nozīmē...


Bildē pa labi redzams sienas vidusposms, ar aplīšiem apvilkti divi kāpēji... Mēroga nojaušanai.

"Canyon Apache" ED-, 280m, 6c (6b Obl.)
aprīkots daudzposmu kāpšanas maršruts, kanjona posmā Paroi D'Ifrig, Akka N'Tafrawt


Papildus info: Cristian Ravier, "Taghia – Montagnes Berbères"
Nepieciešamais ekipējums: dubultās virves 50m vai pamatvirve (ar vienkārtīgu pamatvirvi, kas īsāka par 80m varētu rasties problēmas, ja maršruts netiek iziets līdz galam un rodas nepieciešamība nolaisties lejup!), atsaišu komplekts (~13-14 atsaites), šūtās cilpas un karabīnes stacijām, personīgais ekipējums, ķiveres.


Pieeja maršruta sākumam kanjona gultnē ir ar pāris III un IV grūtību kategorijas vietām, kurās izmantot vai neizmantot drošināšanas virvi – tas ir katra kāpēja "personīgas dabas jautājums"... Maršruts beidzās uz slīpi vērsta plato, lai no tā nokļūtu Taghija ciemā, nepieciešams kāpt augšup pa kreisi ZA virzienā un tad, izmantojot virkni klinšainu plauktu kāpt lejup. Ne tā, ka pilnīgi pa vienkāršo...



Šis bija tā kā "piešaudes" kāpiens, kurā sapratām, ko labāk ņemt līdzi, ko nē, kā labāk. Un arī to, ka sākt ar 6c nav prātīgi! :) Tāpēc nākošai dienai izvēlējāmies šķietami ko mierīgāku, lai arī garāku.



"Pilier Nord-Ouest" Jebel Taoujdad (2600m) TD-, 500m, 6a
neaprīkots alpīnisma maršruts


Papildus info: Cristian Ravier, "Taghia – Montagnes Berbères"
Nepieciešamais ekipējums: dubultās virves 50-55m, frendu un ieliktņu komplekti, atsaišu komplekts (~12-14 atsaites), šūtās cilpas un karabīnes stacijām, personīgais ekipējums, ķiveres.


Maršruta pirmā daļa pieļauj visai plašas variācijas un nav salīdzinoši sarežģīta, jo iet pa plašu, viegli kāpjamu pīlāra pamatni, savukārt otrā daļa kontrastē ar savu līnijas konkrētību, vien jau pie pašas virsotnes iespējamas atkāpes no pirmgājēju izvēlētā ceļa.



Maršruta sarežģītākā daļa, pāris iekšējie stūri ar nelielām pārkarēm, nav tik daudz sarežģīti kāpjami, kā psiholoģiski grūti, jo vietām drošināšanas organizēšanas iespējas ir nedaudz ierobežotas: plaisas nav dziļas, dažviet aizaugušas ar zāli.





Tomēr kopumā viss maršruts vērtējams kā "klasika", ir interesants un daudzveidīgs. Ar rajonam raksturīgajām "odziņām".




Klinšu siena paliek zem mums, esam tuvu virsotnei, kuras tuvumā aug vairāki zaļojoši kadiķkoki un vēl daži koku stumbri, kas spītīgi turas pretim laikam... (labās malas bilde skatāma arī atsevišķā lapā, liela!)

Izejot uz priekšvirsotnes kores, no tās visapkārt paveras lielisks skats, kas beidzot ļauj rast lielāku izpratni par apkārtnē raksturīgo reljefu. Dziļi un līkumoti kanjoni mijas ar lēzenām kalnu plato virsmām, starp kurām ar strauju izrāvienu uz debesīm tiecas vairākas klinšu piramīdas. Saule jau zemu. Samarķējam virves un dodamies līdz virsotnei.



Stāva noeja apraujas klints kraujā no kuras vairāku desmitu metru kritums, kas veicams pa virvi. Laižamies lejup un turpinām ceļu meklējot nelielas no akmeņiem sakrautas piramīdas (tūri, franču valodā: cairnées), kas iezīmē knapi nomanāmo taku.



Taka mūs līkločiem vadā pa akmeņaino nogāzi, līdz ieved kuluārā starp Oujdad un Taoujdad vareni stāvajām klinšu sienām. Vietām nākas kāpt lejup pa stāvu, klintī izskalotu strauta gultni. Lietus laikā šeit atrasties būtu visai neomulīgi.



Tomēr šajā reizē par ūdeni esam priecīgi, un nonākuši pie Oujdada pakājē dzīvīgi čalojošajiem strautiem noliekam somu un virves lai kādu laiku atpūstos šajā brīnišķīgajā vietā, kā arī lai apspriestos par nākošās dienas plāniem. Trešajai dienai vajadzētu ko vēl nedaudz vieglāku, jo šīs dienas kāpiens, līdzīgi kā pirmās dienas "cīņa pa vertikāli", ir mūs sagurdinājusi "konkrēti". Šeit pat, tieši virs strautiem, pretējā kanjona malā ir virkne aprīkotu kāpšanas maršrutu. Nolemjam izvēlēties vieglāko.




Trešās dienas kāpiens – Aišas sapnis (ar sarkanu līniju, ar zaļu iezīmēts Taoujdad ZA pīlārs, kuru izkāpām otrajā dienā)!

"La rêve d'Aïcha" TD-, 255m, 6a+ (6a Obl.)
aprīkots daudzposmu kāpšanas maršruts, kanjona posmā Paroi des Sources


Papildus info: Cristian Ravier, "Taghia – Montagnes Berbères"
Nepieciešamais ekipējums: dubultās virves 50m vai pamatvirve (ar vienkārtīgu pamatvirvi, kas īsāka par 80m varētu rasties problēmas, ja maršruts netiek iziets līdz galam un rodas nepieciešamība nolaisties lejup!), atsaišu komplekts (~13-14 atsaites), šūtās cilpas un karabīnes stacijām, personīgais ekipējums, ķiveres, kā arī daži lielākie frendi no komplekta, ja kāpēji ir "uz Jūs" ar kāpšanu pa iekšējo stūri daudzu desmitu metru augstumā ar visai palieliem posmiem starp starpāķiem...




Lai nu ko, bet šo kāpienu mēs novēlētu ikvienai Latvijas Aišai! Skaists, izaicinošs, bet ne viegls. Varētu pat teikt – nedaudz atlētisks. :)



Priekšpēdējās drošināšanas stacijas vieta – ekskluzīva "loža", plaša visaptveroša dabas skata un līderpozīcijā esošā kāpēja smalkās iznešanās nākošajā kāpšanas posmā vērošanai.



Nokāpiens jau pa daļēji pazīstamu ceļu, kuru jau esam iepazinuši pirmajā dienā. Šodien vairāk varam baudīt noeju, pat izvēloties nedaudz garāku, tomēr interesantāku tā variantu, tādā veidā iepazīstot apkārtni un tās mikro skaistumus. Atgriežoties savā "cellē" vistaisnākajā ceļa dodamies uz dušām, kas šeit ir visai askētiskas, tomēr savu galveno funkciju pildošas – karstu ūdeni uz dienas otro pusi Saīds nodrošina. Merci!



Mūsu nākošais kāpšanas vēlmju objekts labi redzams pa mūsu istabiņas nelielo lodziņu. Oujdad. No šīs puses gan visai nepieejams, jo redzamie maršruti nav mums pa prātam. Esam, maršrutu aprakstu grāmatas lapojot, noskatījuši vienu klasisko līniju otrā kalna pusē, no dienvidu puses. Tas nozīmē – visai garš piegājiens līdz sienas pamatnei kalna otrā pusē. Sekojoši – jāsāk gājiens vēl tumsā, agri agri no rīta.



Lai labāk atrastu ceļu, vēl pirms vakariņām dodamies izpētiet tā sākumu. Ejam pāri upei un cauri vīģu, valriekstu un aprikožu koku pudurim dodamies pa akmeņaini mālaino nogāzes taku augšup uz nelielu sedlieni starp Oujdadu un pakalnu, kas atdala divas upes pirms to satekas. Tālu aiziet nav laika, tomēr virziena un takas konfigurācijas apjausmu gūstam.



Atgriežamies viesu namā tieši uz vakariņām. Tradicionāli, katru vakaru, ar nelielām izmaiņām šajā sezonā tiek pasniegta zupa ar kuskusu un specifiskām garšvielām, baltmaizes plāceņi, tadžins ar dārzeņiem, rozīnēm un gaļu, kuskuss vai pasta (spageti), augļi un tēja. Garšīgi un sātīgi. Pirms miega vēl sagatavojam visu nākošās dienas izgājienam, lai nebūtu lieki jātrokšņo un jātraucē citi kāpēji, kas tik agri neceļas.



Brokastis sveču gaismā un dodamies ceļā. Nakts melnumā, zvaigžņoto debesu acu uzraudzīti, saviem pieres lukturu gaismas stariem ceļu izgaismojot, aizejam līdz vietai, kur bijām atnākuši jau vakar. Dodamies tālāk, rūpīgi skatoties pēc tūriem, kas ik pa laikam norāda uz, klinšainajā nogāzē virzienu mainošo, taku. Pēc kāda laika taka ved mūs pāri slavenajam "berberu ceļam" (passage aménagé, passage berbère) – stāvās klinšu vietās sastutēti kadiķkoka stumbri, kas nokrauti ar akmeņiem. Šādās vietās ticība gadu simteņos veidotām ceļu un tiltu konstrukciju būves tradīcijām tomēr ir un paliet tikai "ticība", nevis "pārliecība"... Labi, ka vietām šīs pasāžas papildinātas ar rietumnieku tradīcijās veidotiem un nostiprinātiem klinšu āķiem un tērauda ķēžu posmiem! :)



Pēc divu stundu gājiena, jau saulei austot esam zem Oujdad Dienvidu sienas. Vēl neliels kāpiens augšup un sasniedzam milzīgu grotu, no kuras sākas mūsu šīs dienas kāpiens.



"Nomadas del Viento" Jebel Oujdad (2695m) TD+, 460m, 6a+ (OW!)
neaprīkots alpīnisma maršruts


Papildus info: Cristian Ravier, "Taghia – Montagnes Berbères"
Nepieciešamais ekipējums: dubultās virves 50-55m, ieliktņu un frendu (vēlams arī mikrofrendi un lielie, #4 un #5!) komplekti, atsaišu komplekts (~12-14 atsaites), šūtās cilpas (vēlams dažas papildus cilpas, kuras var lietot apmetot ap platajā plaisā iestrēgušajiem akmeņiem) un karabīnes stacijām, personīgais ekipējums, ķiveres.


Pirmajā virvē meklējams teju vai līmeniski ekvilibrējošs traversa izgājiens pa kreisi no milzīgās grotas, virs kuras klinšu siena slejas milzu pārkarē. Aiz traversa seko kāpieni pa samērā monolītām klintīm divu virvju augstumā: plāksnes, iekšējo stūru sērija, neliels traversa izgājiens zem pārkares... Patīkams pārsteigums: sākot no trešās stacijas (līdz pat septītajai), vietās, kur iespējams veidot drošināšanas staciju, klintī iestrādāts pa vienam pamatīgam stacionārajam āķim. Protams, tam vienam uzticēties nav vēlme, bet kā papildinājums pašu veidotajām stacijām – lieliski!



Ceturtā, piektā un sestā virve kāpjama augšup pa milzīgu iekšējo stūru sistēmu. Klints sienas uz abām pusēm no tās nav sevišķi kāpjamas, jo ir ļoti monolītas, daudzviet ar pārkarēm. Lielākā problēma šajā maršruta posmā ir ceturtā virve – plaisa starp divām klints sienām ir tik plata, ka tajā nav iespējams tā īsti labi nostiprināt neko no mūsu drošināšanas ekipējuma komplekta – šeit būtu vajadzīgs kaut kas patiešām LIELS!



Izlīdzamies ar ko nu vien varam- gan ar nepārliecinošiem drošināšanas punktiem, gan ar cilpām, kuras iespējams apmest apkārt dažiem plaisā iesprūdušiem (bet KUSTĪGIEM!) akmeņiem, gan ar savu "kāpt gribēšanu un varēšanu", gan ar kādu stiprāku vārdu... Ik pa laikam, kāpjot iekšējā stūrī, uzduramies uz kādu kustīgu klints bloku – tādus labāk pat neaiztikt, censties izvairīties no aizķeršanas ar virvi. Bailīgi. Saule karsē aizvien vairāk. Iepriekšējās dienas uz pusdienas laiku debesīs parādījās mākoņi, kuri pa laikam aizsedza sauli un dāvāja mums ēnu, tomēr šodien, kā par spīti, debesīs pat dienas vidū nav neviena paša mākonīša. Līdzpaņemtais dzeramais tiek lietots ar apdomu, rēķinoties, ka "jāizvelk" visa diena, ne tikai kāpiens, bet arī nogājiens lejup.



Pieveicot kāpiena sienas daļu, pirmo reizi varam uz brīdi piesēst un baudīt ēnu, kuru sniedz nu jau izkāptā pīlāra klinšu augšējās daļas klintis. Līdz virsotnei pārsimts metru. Atstājam somu un virves uz takas zem pašas virsotnes un pa vieglām klintīm uzkāpjam paraudzīties tai pāri. Pēcpusdienas saule, viegls vējiņš, klusums. Skaisti.



Dažus metrus zem virsotnes, no akmeņiem uzkraujam "foto statīvu" un, iekārtojušies ērtā kadiķkoka stumbra sēdeklī, uzņemam vienu bildi atmiņai no pirmā kāpiena kalnā, kura virsotnei, iespējams, cauri slejas pats Zemes Centrs...



Ejot lejā no Oujdad virsotnes, uzmetam skatienu mūsu nākošā iespējamā kāpiena piegājienam. Tas ir par kādu stundu vēl tālāks par šodien veikto, pa apakšā esošā upes kanjona gultni ieejot, starp divām milzīgām klinšu sienām, no kurām viena, tā, kas pa kreisi – ved uz Tadrarate virsotni.



Zem mums, Oujdada ēnā skatāma Taoujdad klinšu piramīda. Iesākumā ejam lejup tās virzienā, bet tad taka mūs aizved pa labi, uz Oujdad dienvidaustrumu kores, no kuras nolaižoties lejup pa virvēm pa pārkarenu, 45 m augstu klinšu sienu. No nelielas sedlienes uz klinšainās kores sākas grūti nomanām taka lejup kuluārā, kurā jau esam bijuši pēc otrās dienas kāpiena. Jau krēslā kāpjam lejup pa vietumis brūkošajām klintīm un mērojam jau zināmo lejupceļu līdz avotiem. Šovakar tie sniedz nesalīdzināmi lielāku baudu! Diena bijusi karsta, daudz sviedru tecējis (ne tikai no karstuma un piepūles, arī nedaudz no bailēm...), arī uz asajām klintīm apskādētās rokas un klinšu kurpēs saspiestās pēdas ar baudu var iegremdēt patīkami veldzējošajā ūdenī. Pēc nelielas pauzes pie avotiem, ceļamies un dodamies "mājup", kur mūs gaida duša, vakariņas, mīksts pēlis naktsmieram un sekojoša atpūtas diena. Pirms nākošā kāpiena...



Vienu dienu izlaižot (guļam, ēdam, pļāpājam ar citiem kāpējiem, izmantojam brīdi, kad iespējams piekļūt pie vienīgā visā Taghijā datora, kurā interneta pieslēgums nodrošināts ar mistiskā kārtā pieslēgtu vietējo telefonu, kurš pieder Saīdam, vērojam lielos mākoņus, kas šodien Atlasa kalniem virzās pāri visai lielā ātrumā, dažbrīd pat atnesdami nelielas lietus piles), agri no rīta gatavojamies doties piegājienā Tadrarate ziemeļrietumu pīlāram, kurš sākas burtiski šaurākajā Akka n’Taghia kanjona vietā.

"Pilier de l'Etreve" Jebel Tadrarate (2803m) ED-, 550m, 6c+ (6b/A1)
neaprīkots alpīnisma maršruts


Papildus info: Cristian Ravier, "Taghia – Montagnes Berbères"
Nepieciešamais ekipējums: dubultās virves 50-55m, ieliktņu un frendu (vēlams arī daži mikrofrendi) komplekti, atsaišu komplekts (~12-14 atsaites), šūtās cilpas un karabīnes stacijām, personīgais ekipējums, ķiveres.


Tumsā, pieres lukturu gaismai taustot nu jau pazīstamo taku (vienreiz tomēr nedaudz nomaldāmies no tās), ejam. Oujdad rietumu sienas pakājē, vietā, kur taka virzās pa šauriem klinšu plauktiem, kas apraujas dziļā bezdibenī, satiekam pretim nākošu... kalnu kazu. Ne mms, ne viņai nav sevišķi daudz iespēju plašiem manevriem, līdz ar to zolīdi, viens otru garām laizdami samaināmies. Berberu takas...

Izlīkumojam pa kanjona gultni, lekdami pāri upes straumei un kāpelējot te pa kanjona labo, te kreiso sienu. Vietā, kur milzīgi klintsbluķi aizšķērso tālāko ceļu pa upes gultni, kāpjam pāri klinšainam plecam un no tā lejā nokāpuši esam klāt. Pēc aprakstā minētajām pazīmēm (neliela apaļas formas grota), nolasām maršruta sākumu. Vēsi. Kanjonā šodien pamatīgs caurvējš.



Atraujamies no kanjona gultnes. Jau trešajā virvē mūs gaida viena no maršruta atslēgas vietām – izkāpiens pa pārkari no nišas padziļinājuma (6c+ vai A1). Nācās nedaudz patirināties karājoties cilpās...



Aizvien augstāk un augstāk. Lielākā problēma brīžiem ir kāpšanas ceļa atrašana, jo šķietami vienkārši kāpiena posmi apraujas nekāpjamās pārkarēs. Nākas līkumot, traversēt. Maršruta aprakstā esošā shēma nav visai detalizēta, līdz ar to nākas nedaudz improvizēt, tomēr pieturēšanās pie dotā virziena tiek rekomendēta – šis ir vieglākais ceļš, kas ved augšup pa šo pīlāru!



Viena no skaistākajām un monolītākajām pīlāra vietām – 100-120m pa izteikti izvirzītu ārējo stūri. Bauda kāpt. Tikai vienīgi rūpīgi jāpiedomā pie drošināšanas, jo iespējas drošināšanas organizēšanai šeit ir nedaudz limitētākas, nekā citās pīlāra vietās.



Pretēji iepriekšējam kāpienam, šodien priecājamies par brīdi, kad mūs sasniedz Āfrikas saules siltie stari – šodienas aukstais vējš dienas pirmajā pusē, brīžos kad stāvi stacijā un drošini augšā kāpjošo sasaites biedru, jau "piegriezies" – nu cik var drebēt no aukstuma Āfrikā!?

Kāpiena ekspozīcija aizvien pieaug, visapkārt paverot plašu skatu uz apakšā esošo upes kanjonu un to ieskaujošajām klinšu sienām. Laiks paiet nemanāmi. Kāpiena beigās jau nākas sacensties "skriešanā" ar ēnu, kas nepielūdzami, aizvien vairāk un vairāk vēlas pārņemt visu mūsu nu jau izieto kāpiena ceļu. Sasniedzam klinšu sienas augšmalu vienlaicīgi līdz ar mūsu "konkurentu" un secinām, ka saule jau grimst aiz Atlasa kalnu izrobotā horizonta.



Nogurums liek par sevi manīt, bet esam gandarīti par paveikto! Samarķējam virves, sabāžam kabatās atlikušo pārtiku un ar loku gar klinšu sienas malu kāpjam augšup Tadrarate virsotnes virzienā. Noeja ir pāri virsotnes plecam, ziemeļu virzienā. Vakara debesis iekrāsojas spilgtos toņos. Dzīve ir krāsaina, ja spējam to tādu saskatīt.



Vēl viena laiska diena Taghijā, un tad, vakarā atvadāmies no Saīda un citiem kāpējiem, kas paliek vēl šeit, mērojam ceļu atpakaļ uz Zaouia Ahenesal, no kurienes nākošajā rītā tālāk uz Fezu, pa ceļam vēl ieskrienot dažās vietās, kur parasti tiek vesti tūristi ar lieliem autobusiem, lai nu viņi vēro tos Marokas brīnumus un skaistumus. Jā, skaisti. Bet šajās vietās "dvēseles dziedāšanu" diez vai saklausīsi.





Tad jau drīzāk kādā nomaļākā vietā, kādu atsevišķu ziedu, kas lēni kustās vējā, vai savdabīgas kaktusu audzes krāsas saspēli ar citiem apkārtējiem spilgtumiem vērojot...





Neapšaubāmi, Marokas vecpilsētas, vēsturiskās vietas, tirgus plači ar andelētājiem, menedžeriem, ūdens vīriem, noslēpumainiem vīriņiem, kas pārdod visādas dīvainas "burvju štelītes", krāsainajiem audumu baķiem un garšvielu piramīdām ir interesants un kolorīts pasākums. Bet ļoti nogurdinošs. Apnīkošs.





Un pēkšņi tādā tirgus plača vidū tu atskārsti, ka ja nu ir Marokā vieta, kurā aizķērušās tavas domas, tad tās nav šeit, bet gan tur augstāk, Atlasa kalnos. Tuvāk Āfrikas saulei.


Skaties karti palielinot to! Ja neatrodi īstos ceļus, droši jautā padomu mums!

Maroka ir kā zelta vārti, kurus atverot ir iespēja nonākt saules zemē Āfrikā. Neapšaubāmi, turpat aiz vārtiem ir arī tirgus, kurā paliek liels vairums ceļotāju, bet mēs aicinām ilgi tajā neuzkavēties, doties tam cauri un tālāk, aizvien tālāk. Tur, tālumā ir daudz laipnāki un viesmīlīgāki ļaudis, interesantāki ceļi, skaistāki un augstāki kalni, dziļākas aizas un upes, plašāki tuksneši. Āfrika, tik daudzpusīgi skaista un izaicinoša...



Lai arī par Maroku kā tādu, ir dzirdēti dažādi ceļotāju viedokļi, Taghia Atlasa kalnos noteikti ir tā vieta, kurā kāpēji atgriežas vēl un vēl. Domāju, ka arī mēs nebūsim izņēmums šajā ziņā!

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv