Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Vai ir dzīve pēc sacīkstēm?

Autors: Ģirts Eglītis
Komandas un sacensību Czech Adventure race 2010 organizatoru foto
2010. gada septembris, Rīga

Pie šī eksistenciālā jautājuma es nonācu pēdējā nedēļā pirms šīs vasaras lielākā piedzīvojuma – Czech Adventure race 2010. Jo pēdējo trīs mēnešu aktivitātes bija vērstas tikai un vienīgi uz šo pasākumu. Pasākuma formāts: četru cilvēku komanda, 480 km, kontrollaiks 75 stundas, velo, trekings, skrituļi, laivošana, kāpšana, kanjonings, peldēšana un, protams, pārsteigumi.

Reklāma:


Iesākās tas viss pavasarī ar komandas biedra komentāru, ka ar piedzīvojumu sacīkstēm var pelnīt naudu – Adu Dhabi Adventure Challenge. No sākuma es to uztvēru kā joku, bet ātri vien un pavisam nevainīgi starp komandas biedriem attīstījās diskusija par garākām sacīkstēm nekā piedāvā mūsu valsts PS entuziasti. Jau gadu iepriekš mums bija radusies ideja meklēt piedzīvojumus ārpus mūsu zemes. Toreiz kā piemērotāko atradām čehu piedāvājumu, bet nekādi nevarējām savākties kā komanda. Šogad viss bija savādāk. Uz Mona-X nokomplektējās lieliska komanda. Vizma (Vizma Bungše, red.) – plaša profila aktīviste ar neremdināmu mīlestību uz kalnos kāpšanu. Mārtiņš – skrējējs un riteņbraucējs, kurš brīvajā laikā nodarbojas ar ortopēdiju un sapņo kādreiz kļūt par prezidentu. Tālis – mūsu Iron Man, kaislīgs piedzīvojumu meklētājs, vispār mīklaina personība, iespējams ir kāda saistība ar Tony Stark). Es - Ģirts, esmu piedzīvojumsportaholiķis, man katra sacīkste ir "pēdējā" ("vēl šī sacīkste un tad gan metīšu mieru... "). Visiem bija laba sportiskā forma un kaujiniecisks noskaņojums. Tāpēc Čehijas piedzīvojumu sacensības tika noliktas kā šīs vasaras prioritāte.

Protams, pirms šādām sacīkstēm ir jātrenējas. Kā interesantākais treniņu veids bija ekstrēmā nūjošana pa Siguldas nogāzēm. Nūjošanu kombinējām ar skriešanu un peldēšanu, tāpēc pat šīs vasaras karstums bija paciešams. Amizanti izskatījās kā cilvēki pilnā ekipējumā pieskrien pie upes un metas tajā iekšā, neskatoties uz to, ka turpat blakus ir tilts. Karstuma nomocītie cilvēki uz tilta un pludmalē galvas vien nogrozīja.

Protams, ka gada lielākais pasākums nevar iztikt bez problēmām. Tālis nedēļu pirms sacīkstēm saķer smagas iesnas, divas dienas pirms izbraukšanas nav sazvanāms aizrunātā busiņa īpašnieks, bet Mārtiņam vakarā pirms starta piemetas vēdera problēmas. Tomēr mēs, kā profesionāli izdzīvotāji, tiekam galā ar šīm problēmām. Lai jautrāks ceļojums, līdzi paņemam Jāni – no piedzīvojumu sporta tālu stāvošs cilvēks, bet, kā vēlāk pierādās, ļoti labs līdzjutējs un pavārs.

Beidzot esam nokļuvuši Čehijā. Sacīkšu bāze pirmajā iespaidā neliekas nekāda apsolītā zeme – vēsturiska pionieru/skautu nometne. Bet arī tas nespēj iedragāt mūsu sportisko garu. Tā kā līdz startam vēl divas dienas, tad pirmo vakaru atpūšamies un iepazīstamies ar vietējās pilsētiņas restorāniem. Otrajā dienā, lai izstaipītu ceļa nogurdinātās ekstremitātes, ir vēlme pakāpelēt pa klintīm. Organizatori mūs nosūta uz 40 km attālajām klintīm. Vēlāk izrādās, ka šīs klintis būs speciālais kāpšanas uzdevums. Orgiem pavisam nebija žēl, ka mēs viņas "iesildījām" pirms sačiem.



Reģistrējoties saņemam kartes. Pamatā ir viena milzīga, no abām pusēm apdrukāta karte, kurā attēlota visa distance. Viena mazāka karte ir nelielam velo orientēšanās posmam. Vakarā pirms starta dienas ir atklāšanas pasākums, pēc kura visas komandas ņemas aplīmēt kartes ar caurspīdīgu līmplēvi. Mums nav šāda plēve, tāpēc iztiekam ar caurspīdīgu līmlenti. Šī ir pirmā mācība – pirms sacīkstēm jānoskaidro, kāda izmēra kartes būs un vai tās ir ūdensizturīgas! 24-48 stundu sacīkstēs nekad nav bijusi šāda problēma...



Pirmā sacīkšu diena. Starts 10:00 pilsētiņas centrā. Prologā ~10 km skrējiens ap pilsētu ar pieciem kontrolpunktiem (KP), plus vēl pieci KP pilī, pārmeklējot to no pagraba līdz jumtam.



Otrais posms velo 100 km. Ceļā uz pirmo KP mūs panāk organizatoru auto un filmē kā mēs minamies. Pozējot objektīvam palaižam garām īsto krustojumu, un nominam lieku kilometru pret diezgan pastāvu kalnu. Pasmejamies par sevi, un labojam kļūdu. Tālāk seko virkne garu minienu pret kalnu, un ātri nobraucieni ar elpu aizraujošiem skatiem uz Čehijas ārēm. Kalnainais apvidus mūs šokē. Īpaši tāpēc, ka mēnesi pirms sacīkstēm Tālis bija viesojies netālu no šī apgabala, un tur reljefs esot bijis daudz mērenāks. Vietējie pēc sacīkstēm apstiprināja šo Čehijas īpatnību – pāris desmitu kilometru attālumā var ļoti krasi mainīties reljefs.



Veloposmam pa vidu ir pagarš speciālais posms: 1) klinšu kāpšana ar augšējo drošināšanu - katram jāizkāpj viens maršruts, apmēram 20 metri, apmēram Fr. 5a / 5b grūtību kategorija, 2) peldēšana 150 metri, 3) kanjonings, nu dikti labs un atsaldējošs pasākums, 4) vēl viena pelde 150 metri, 5) uzkāpšana (Ropeman + aptverošais mezgls) un nolaišanās lejup (Reverso) pa nostiprinātu virvi. Diskusiju cienītājiem - konkurenti virvju uzdevumos pārsvarā izmantoja "vecos labos" astotniekus.



Šo posmu beidzām ap 22:00 sacensību bāzē. Jāņonkulis mūs jau gaidīja ar makaroniem un sviestmaizēm. Nelielas dzīres, ekipējuma maiņa un aiziet nākošajā posmā.

Trešais posms. Skrituļošana plus trekings 55 km. Posmu drīkst veikt arī bez skrituļiem, bet zinot lielisko asfaltēto ceļu tīklu tas būtu neprāts. Apmēram 80 % tiek veikta uz skrituļiem, pārējo daļu skrituļus sienam uz muguras un ejam. Ar tādu svaru uz muguras skriet nav vēlēšanās. Jau pirmajos metros uz skrituļiem sajūtam mūsu nākošo problēmu – pieredzes trūkums uz skrituļiem kalnainā apvidū! Tālis izmanto savu kalnu slēpotāja pieredzi un labi turas uz kājām. Mēs pārējie īsā laikā iegūstam asfaltslimību dažādās formās. Mans secinājums – velošorti mīkstina kritienu... Neatsverams palīgs ir trekinga nūjas. Skrituļojot tās palīdz tikt pret kalnu, ejot savukārt atslogo kājas. Vēlams būtu nūjas, kuras var izvilkt garākas par 1,35 m. Naktī uztaisām pirmo pusstundas miega pauzi. To izmanto arī suns, pēc ārējām pazīmēm zelta retrīvers, kurš mums seko jau pāris stundas. Vēlāk, ejot cauri pilsētai, tikpat ātri kā uzradies, viņš arī pazūd. Sākoties otrajai dienai, ap 6:00 atgriežamies sacensību centrā. Atkal Jānis ir uzdevumu augstumos un sagaida mūs ar ovācijām un sviestmaižu kalnu.



Ceturtais posms - kanoe 60 km. Otrās dienas rīts. Tā kā sacensību bāzē atgriezīsimies tikai pēc diviem posmiem nākošās dienas rītā, ir jāapdomā ko ņemt līdzi. Nākošais posms ir ar kanoe pa upi, kuram pa vidu ir kāpšana. Pēc tā būs piektais posms - skrituļi plus trekings. Skrituļi tiek salikti lielā plēves maisā, maiss tiek iemests laivā. Kāpšanas ekipējums ievietojas sauso mantu maisā. Organizatori iedod absolūti nevadāmu plastmasas kanoe, kanoe airus un protams, glābšanas vestes. Kļūst skaidrs, ka vajadzēja sagādāt savus smailes airus...



Neskatoties uz interesanto upi ar vairākām krācēm un mākslīgām pārgāznēm, noskaņojums mums nav nekāds optimistiskais. Jau apzināmies, ka esam viena no pēdējām komandām. Tas mūs noved pie miegainības, un otrās 30 minūšu miega pauzes. Ik pa brīdim divi no mums lec krastā un kāpj kādā no piekrastes kalniem pēc KP. Otri divi, katrs savā laivā, turpina ceļu pa upi līdz norunātajai vietai. Ātrums abām laivām apmēram vienāds, jo laivu vienam cilvēkam ar kanoe airi novaldīt nav viegli. Savukārt piekrastes kalniem augstuma starpība ir pat 200 metru. Toties ir iespēja baudīt fantastiskas ainavas. Dienas gaitā es konstatēju, ka rīta steigā esmu aizmirsis bāzē savu pārtikas maisu. Tas nepavisam nav labi. Apmēram sarēķinot kopējās rezerves liekas, ka līdz galam izvilksim. Vakarā ap 19:30 nonākam kāpšanas punktā. Šīs ir klintis, pa kurām mēs kāpām dienu pirms starta. Tālim uzreiz tiek piešķirts maršruts, kuru viņš jau ir izkāpis. Vizmai tiek grūtākie maršruti. Katrs kāpj divus maršrutus ar augšējo drošināšanu. Kategorija apmēram Fr. 4c / 5c. Ja kāpējs noraujas vai iekaras virvē divas reizes, visa komanda peld pāri upei un atpakaļ. Vakars ir vēss, peldēt negribas, tāpēc ar šo uzdevumu mēs tiekam galā tikpat ātri kā ātrākās komandas. Kad atgriežamies uz upes jau sāk satumst. Sevišķi interesantas tumsā kļūst mākslīgās ūdens pārgāznes, kuras var dzirdēt jau pa gabalu, bet attālumu līdz tām noteikt grūti. Taustāmies kā akli pa upi. Pirms pusnakts beidzam laivu posmu. Cilvēcīgs žests no organizatoru puses – visu lieko ekipējumu ir iespējams atstāt viņiem, un vēlāk saņemt bāzē.

Piektais posms - skrituļi plus trekings 70 km. Ir otrā nakts, tāpēc tā vietā lai autu kājās skrituļslidas, mēs pilsētas apstādījumos krītam gar zemi un stundu guļam. Pamostamies, maigi izsakoties, nedaudz nosaluši. Vēl divas dienas mums nākas klausīties Tāļa stāstos, cik forši bija gulēt "karotītē" ar... Mārtiņu. Es un Vizma pret šīm priekšrocībām izturamies skeptiski...

Ir sajūta, ka beidzot esam iemanījušies skrituļot pa vietējo reljefu. Tomēr kāda nobrauciena sākumā es un Vizma ļaujam, lai Mārtiņš un Tālis brauc pirmie. Drīz Mārtiņš pazūd aiz līkuma un seko raksturīgs troksnis, cilvēka ķermenim sakaroties ar asfaltu. Mēs ar Vizmu daudz nedomājot nomainām slidas pret kedām, un rikšojam lejā no kalna. Un tā pirms katra stāvāka nobrauciena. Svīstot trešās dienas gaismai, noskaņojums kļūst pavisam labs. Secinām, ka spēks ir un nekas nesāp. Vienīgi pārtika iet uz beigām. To kompensējam ar ceļmalu āboliem un ogām. Protams, ar prātu, jo vēders pēdējās divās dienās ir barots ar ļoti neparastu pārtiku. Pamazām saprotam, ka pilnu distanci mums nekādi nesanāks iziet. Tas nekas, iesim līdz galam! Noskaņojums labs, sevišķi - kad sāk spīdēt saule. Bet šoreiz saule nesa līdzi neapzinātu problēmu. Slapjās kājas saulē sāka sust un burtiski dažu stundu laikā mums visiem ir iegūtas sāpīgas tulznas. Taupot tulznainās kājas, tika samocīti arī kāju muskuļi un saites. Šis bija tas brīdis, kad mēs līdz sāpēm sapratām garo distanču specifiku. Sāpošās kājas ātri izsmēla pēdējos spēkus. Kādā brīdī radās ideja papildināt pārtikas krājumus ciema veikalā. Bet - ak vai, kārtējā problēma - nauda, kas bija obligātajā ekipējumā, ir mazajā draibegā kurš tika pazaudēts jau pirmajā naktī.

Neliels emocionālais pacēlums ir brīdī, kad distancē jau bijām izturējuši 48 stundas. Līdz šim garākās sacensības bija Vizmai un man – 36 stundas. Pēdējie kilometri līdz bāzei ir ļoti lēni. Vissmagāk ir Tālim. Man ir nelāgas nojausmas, tomēr es neuzdrošinos viņam jautāt, vai viņš ir gatavs turpināt distanci. Pirms pašas sacensību bāzes tomēr sākam apspriest tālākos plānus. Mēģinu modelēt optimālo variantu, tomēr realitāte ir tāda, kas nemotivē turpināt distanci. Bāzē ierodamies 15:45, kad aiz muguras ir jau distancē pavadītās 55 stundas. Neskatoties uz mūsu nomocītajām sejām, organizatori tomēr mēģina mūs iekārdināt ar stipri saīsinātu pēdējo posmu, kurā esot ļoti skaistas vietas. Pieņemam lēmumu, kas ļaus saglabāt labas atmiņas par sacīksti – izguļamies, un no rīta skatāmies, kurš ir spējīgs izbraukt pēdējo simbolisko veloposmu. No rīta 7:00 "spējīgie" ir tikai Vizma un Mārtiņš. Jau pēc četrām stundām viņi ir atpakaļ bāzē un mums tiek pasniegts finiša šampanietis.



Kas var būt labāks par šampanieti vienpadsmitos no rīta pēc tāda (TĀDA!) pasākuma? Tā ir atbilde uz šī raksta virsrakstā uzdoto jautājumu:
"Vai ir dzīve pēc sacīkstēm?"
"Jā ir – tās ir nākošās sacīkstes!"


Tradicionāli pēc šīm sacīkstēm notiek ballīte, kurā mēs iztaujājam pārējos dalībniekus. Iegūstam ļoti daudz noderīgas informācijas. Turpmākajās dienās izkristalizējas kļūdas un trūkumi, lai veiksmīgi varētu startēt šādās sacensībās nākotnē. Ir pilnīgi skaidrs, ka nākošajā gadā mēs atkal piedalīsimies. Un aicināsim piedalīties arī citus Latvijas piedzīvojumu meklētājus! Nākošgad šīs sacīkstes notiks skaistajā Bohēmijas apgabalā Čehijas ziemeļos.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar piedzīvojumu sportu, kā arī atsevišķām tā disciplīnām, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv