Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Kāpšanas Eirotūre '2010

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Kristaps Liepiņš
2010. gada augusts / septembris, Šamonī / Rīga

Nu jau kuru reizi nākas pārliecināties par vienu – ja esi alpīnists un vēlies kāpt Eiropas kalnos, tev jābūt kā labam aktierim, kas gatavs "ielekt" jebkurā lomā un visam pāri tiek vērtēta tava spēja improvizēt... :) Protams, ja vien vēlies būt uz skatuves (lasi – kāpt), nevis gaidīt "labākus laikus".

Reklāma:


Pēc pagājušā gada vasaras kāpieniem, kuru bildes skatāmas fotoreportāžā "Alpi: četras sezonas desmit dienās", vairs nelolojām īpaši lielas cerības par to, ka šogad būs kardināli atšķirīga vasara, kuras laikapstākļi mums ļaus "smalki iznesties" pēc vislabākajām iecerēm, tāpēc izvēlējāmies taktiku "nogaidi – pārliecinies – dodies (un esi gatavs pārsteigumiem!)" – brīdī, kas šķita vispiemērotākais apkrāvām "bē(-em-wē)rīti" ar visu nepieciešamo dažāda veida kāpšanai un dzīvošanai, un straujā riksī, laika prognozes vēl ik pa laikam pārbaudot, devāmies kalnu virzienā. Jo tuvāk tiem pietuvojāmies, jo vairāk bija skaidrs tas, ka kārtējais ciklons Alpos plosās uz nebēdu, tāpēc labāk neuzskriet pārlieku augstu, bet gan padzīvoties pa maliņām iesākumā. Divdesmit sešas stundas pēc izbraukšanas no Rīgas stāvējām jau sen pazīstamajā Sellas pārejā Dolomītos. Lai arī jau iepriekšējos pārdesmit kilometrus braucot augšup pa kalnu ceļu līkumiem bijām bažīgi vērojuši auto vadības panelī iebūvēto termometra displeju, izkāpšana no mašīnas vārda tiešā nozīmē "atvēsināja prātus" – tikai +12°C! Pamatīgs ziemeļrietumu vējš purināja pārejas zāles cerus un debesīs lielā atrumā pārvietoja tumšpelēkus mākoņus...


Vakara saule izgaismo Sellas pāreju un apkārtējos klinšu torņus.

Samierināmies un meklējam vietu, kur pārlaist nakti. Nākošajā rītā, pēc auto pārpakošanas un labi paēstām brokastīm, esam gatavi kāpt. Kaut ko ne pārāk garu un tepat netālu. Dzestrajā rītā, turpat ceļmalas piknika vietā vēl otro kafiju dzerot pētām grāmatiņu un izvēlamies...

Piz di Ciavazes, Sauth-East Ridge (Abram), UIAA VII, 170m

Papildus info: Ron James, "Selected Climbs: Dolomites"
Papildus info internetā: www.summitpost.org (angļu valodā)
Nepieciešamais ekipējums: dubultās virves 50-55m, nepilns ieliktņu un frendu komplekts, atsaites (īsās un garās), šūtās cilpas un karabīnes stacijām, personīgais ekipējums (ķiveres noteikti, jo maršruts, lai arī ļoti populārs, tomēr tajā ir daudz "dzīvo" akmeņu).



Jānis nedaudz pirms (pa kreisi) un jau kāpjot maršruta "atslēgas" vietā – tur neko labu no savas drošināšanas ekipējuma ielikt īsti nevar, jāuzticas veciem āķiem un visai nolietotām, izdilušām cilpām...


"Ābrama kante" no lejas, skatoties no apakšā esošā ceļa izskatās iespaidīgi, un ir aizvien viens no visvairāk kāptajiem maršrutiem uz Piz di Ciavazes apakšējās sienas Dienvidu pusē.

Kāpienu pabeidzam aptuveni nepilnās četrās stundās, lēni un nesteidzoties dodamies lejup, pa ceļam sagaidot uz takas mūsu šī ceļojuma ceļabiedrenes Vizmu un Ivitu, kuras šajā laikā izkāpušas citu maršrutu, arī tepat uz Piz di Ciavazes Dienvidu sienas. Atgriežamies sienas pakājē viegli smidzinoša lietus pavadībā. Vakarā laiks noskaidrojas, un varam gari vakarēt piknika vietā Piz di Ciavazes un Sass Pordoi klinšu sienu "amfiteātrī". Nakts skaidra un auksta, rīt tiek solīts pamatīgs lietus...

Pēc brokastīm dodamies kāpt. Esam noskatījuši vēl vienu maršrutu uz Piz di Ciavazes, bet tikuši līdz tā pusei (ceturtajai virvei), esam spiesti atkāpties. Lietus "bliež" nopietni, tam pievienojas zibens pērkona dārdu pavadībā. Uz īsu brīdi gaiss visapkārt sāk elektrizēties un sanēt, zibens iesper kaut kur netālu, jo dārdi seko zibsnim gandrīz vai bez intervāla. Tas stipri atgādina aizpagājušā gada sajūtas Dolomītos, no kurām joprojām zibens laikā pārņem viegls iekšējs drebulis! Ierāvušies membrānauduma jaku kapucēs, ar nosalušām rokām laižamies pa virvēm lejup, sienas pakājē stāvot sazināmies pa telefonu ar meitenēm, kuras vēl joprojām atrodas uz sienas (viņu izvēlētais maršruts līkumo zem lielām pārkarēm, tāpēc viņas vēl ir "sausumā"), norunājam tikties uz Sellas pārejas, krodziņā...


Lietus gāž aumaļām, gaisa temperatūra krītas pa vienam grādam ik pārdesmit minūtes. Elektroniskais tablo uz Sellas pērejas rāda tikai +3°C. Vasarā, Dolomītos, tikai nepilnu 2500m augstumā? Brrr...

Pēc izdzertām pāris kafijas, tējas, karstvīna un karstās šokolādes porcijām, sametam mašīnā visu salijušo ekipējumu un dodamies lejup, ik pa laikam uzmetot skatienu elektroniskajiem cipariem automašīnas vadības panelī: +4°C... +6°C... +10°C... Tikai nonākot Arko, gaisa temperatūra ir tāda, lai beidzot varētu sasildīties. :) +21°C vakara krēslā? Pieņemami.

Vēsturiski klasiskais politikas darbinieku jautājums "Ko darīt?" atnāk pie mums saulainā rītā ar viegli mākoņainām debesīm. Žāvējam virves, dzeram kafiju, ēdam, ēdam, ēdam... Diena tā arī paiet. Vēl tikai ekskurss pa kāpšanas ekipējuma veikaliem, pārtikas lielveikalu, dažām saldējuma pārdotuvītēm. Vakars Arko, picērija, mūzika, kas "dzīvajā" izgājusi ielās. Nu kaut kā tā.

Pēc "garā rīta" seko īss piegājiens uz vakar noskatītu kāpšanas maršrutu Sarkas ielejas labajā malā. Arī meitenēm tur kaut kas atbilstošs ir padomā. Ja reiz kāpt, tad vismaz kaut ko garu un skaistu. Ar piecām zvaigznītēm! Esot fantastiska - Slab Climbing uz ~60-70° slīpām kaļķakmens plāksnēm no pirmajiem līdz pēdējiem metriem! Dodamies pārbaudīt.

"Luna'85" (5*) 6c, 400m (Parete Zebrata, Sarca Walls)

Papildus info: Diego Fillipi "Sarca Walls" (Versante Sud, English Edition 2009)
Papildus info internetā: www.gulliver.it (itāļu valodā)
Nepieciešamais ekipējums: dubultās virves 50-55m, nepilns ieliktņu un frendu komplekts (gadījumā, ja nav bail kāpt 6-7m virs iepriekšējā āķa, var arī to līdzi neņemt), atsaites (īsās un garās), šūtās cilpas un karabīnes stacijām, personīgais ekipējums. Un izteikti ērtas, tomēr precīzas klinšu kurpes, jo Slab Climbing prasa gan horeogrāfisku precizitāti, gan pamatīgu izturību ilgstoši stāvot vienā un tajā pašā stājas pozīcijā.



Tiem, kas jau pazīstami ar Slab Climbing, šeit īpašu pārsteigumu nebūs, bet tiem, kas vēl pa slīpām, ūdens nogludinātām klints plāksnēm kāpuši mazāk – būs daudz interesantu un neaizmirstamu brīžu! :)

Kāpiens, ne tikai vertikālā, bet arī horizontālā "griezumā", gan pēc ārējām pazīmēm, gan pēc savas būtības atgādina zebras svītras – te grūtāks, te vieglāks, te monolītas plāksnes, te tāda kā laipošana caur zāles noaugušiem noapaļotiem klints plauktiem. Tomēr kopumā – eleganti un baudāmi!

Vakarā pārbaudām laika prognozi internetā – uz kalniem var nesteigties, tur joprojām auksts un lietains. Tāpēc nākošajai dienai, pēc ilgiem meklējumiem, izvēlamies šīs dienas maršrutam visai tuvu esošu, tikpat klasisku un skaistu. Vismaz nebūs tālu jāstaigā un lieki jāmeklē.

"Mon Cheri" (5*) Fr. 6b+, 300m (Parete Zebrata, Sarca Walls)

Papildus info: Diego Fillipi "Sarca Walls" (Versante Sud, English Edition 2009)
Papildus info internetā: www.gulliver.it (itāļu valodā)
Nepieciešamais ekipējums: dubultās virves 50-55m, nepilns ieliktņu un frendu komplekts, atsaites (īsās un garās), šūtās cilpas un karabīnes stacijām, personīgais ekipējums. Neaizmirstam par jau iepriekš minētajām klinšu kurpēm... :)



Šeit gan fotografēšanai daudz laika neatlika! Ļoti interesants kāpiens!

Atšķirībā no "Luna'85" šis bija daudz viendabīgāks maršruts, ar neskaitāmām uzmanīgi kāpjamajām vietām, kur maršruta grūtības kategorija konstanti turējās uz Fr 6a+/6b ne tikai vienā vai pāris kustībās, bet pat vairākos desmitos metru. Daudzviet baletam līdzīgi izgājieni "uz puantēm" un ķermeņa svara pārnešanas a la Shao-Lin stilā, runājot vienkāršākiem vārdiem – prasa labu līdzsvara izjūtu un kustību koordināciju.

Diena perfekta, pat nedaudz par siltu (parasti gan šajā laikā, vasaras vidū, šeit vispār nav kāpjams – karsti!). Labi, ka sākām kāpt vēlu, - dienas otrā pusē siena ir ēnā. Laikapstākļi, lūkojoties uz kalniem Ziemeļu pusē, arī izskatās uzlabojušies. Atpakaļ uz Dolomītiem! Vakarā izbraucam no Arko un jau tumsā esam Sellas pārejas dienvidu pusē. Tumšajās debesīs mirdz neskaitāmas zvaigznes. Gaisa temperatūra gan ir visai zema, bet bez īpašas kavēšanās lienam teltīs, savos guļammaisos, lai jau rīta agrumā, izgulējušies un atpūtušies, varētu doties nākošajā kāpšanas piedzīvojumā...

Fourth Sella Tower 2605m, North Face Direct, UIAA VI+, 330m

Nepieciešamais ekipējums: dubultās virves 50-55m, ieliktņu un frendu komplekts, atsaites (īsās un garās), šūtās cilpas un karabīnes stacijām, personīgais ekipējums (ķiveres noteikti, jo maršruts, lai arī caurmērā ļoti stāvs (divas virves pat vieglā negatīvā!), tomēr tajā ir daudz "dzīvo" akmeņu).


Auksti! Pāri Sellas pārejai brāzmo dzestri dzesējošs vējš. Vēl pa ceļam, ejot pa akmeņaino taku, šaubāmies par maršruta izvēli, bet redzot citu iepriekš apspriesto kāpienu variantu piegājienos citus kāpējus, dodamies tālāk, uz tālāko no torņiem, uz tālāko maršrutu. Šajā mums neviens priekšā nav, drošāk.


Sākot no otrās virves izgājieni klintīs paliek aizvien stāvāki, jāiespringst, jo aukstums dara savu – salst gan rokas kāpjot, gan arī jāuzvelk kas siltāks laikā, kamēr stāvi un drošini.


Trešajā un ceturtajā virvē klints daudzviet kļūst negatīva, daudzas izejas ieved nelielās pārkarēs. Tomēr kāpšana nav pārlieku sarežģīta, un labi pameklējot, aizvien atrodas kāda daudzmaz laba aizķere, kurā ar sajūsmu ieķerties...


Pēc pēdējiem 100m, kas jau kāpjami vienlaicīgi, izejam uz klinšu torņa virsotnes. Beidzot esam saulē, un varam pasildīties.

Noeja sākas praktiski no pašas virsotnes, pirmā nolaišanās stacija ir dažus metrus aiz klints izciļņa stūra. Uzsākam nolaišanos pa virvēm. Pirmajās divās (no piecām vai sešām) daudz "dzīvu" akmeņu! Šeit ļoti negribētos, lai virs tevis darbojas citi neuzmanīgi kāpēji, kas rauj virves bez piedomāšanas...


Visi Sellas torņi – ceturtais visvairāk pa kreisi, tā Ziemeļu siena gan nav redzama, jo "paslēpusies" aiz Ziemeļrietumu stūra (uz saules un ēnas robežas).

Lai arī laika apstākļi vakarpusē vairs nav ideāli (vējš pieņemas spēkā, paliek aizvien vēsāks), arī pie informācijas centra pārlasītā laika prognoze sola mainīgu laiku ar iespējamiem nokrišņiem, dodamies ceļā uz Šveici. Mūsu mērķis ir Bondasko ieleja. Abi jau savulaik esam tajā kāpuši nedaudz, katrs pa vienam maršrutam uz Pizzo Badile, bet ar dažādiem kāpšanas partneriem, katrs pa citu ceļu...

Nakts brauciens uz brīdi tiek apturēts Austrijas autobāņa degvielas uzpildes stacijā un ceļmalas restorānā, tad atkal uzsākas dodoties Šveices robežas virzienā. Īsi pirms robežas meklējam vietu nakšņošanai un atrodam to kādā... neliela sānu kalnu ceļa atzarā, slēgtā tunelī. :) Tajā brīdī ir jau gluži vienalga, kur gulēt, jo nogurums dara savu.

Rīts pēc labi gulētas nakts. Optimistisks noskaņojums. Sāk līt lietus. Piestājam vienā no pēdējiem Austrijas miestiem, veikals ar kafejnīcu pašā ceļa malā – lieliska vieta garām, garām, gaaaarāāaaammm brokastīm... Nav jau arī kur steigties – uz kalniem nokavēt nevar. :)

Pēcpusdienā ierodamies Bondo miestā, kas atrodas tieši zem ceļa, kas ved augšup uz Bondasko ieleju. Īsti nevaram izlemt, ko, kā un kad labāk tālāk darīt. Meitenes noskaņotas daudz mērķtiecīgāk – iešot piegājienā jau šodien, šovakar, cik tālu vien tikšot. Pat tad, ja laika prognoze sola šovakar lietu? Jā. Nu, labi... Mēs gan paliekam. Vakarā, pēc alus kausa... Jā, tātad vakarā, tieši pēc alus kausa netālajā lokālā, ejot ārā no tā sāk nenormāli gāzt lietus! Īsiem pārskrējieniem tiekam līdz kempingam un kopā ar visu telti pārvācamies uz koptelpām. Jumta biezumam virs galvas šādos laika apstākļos ir būtiska nozīme. :) Ārā pamatīgi zibeņo un lietus gāž kā ar spaiņiem. Cenšamies sazināties ar meitenēm, bet tas neizdodas. Ceram, ka viņas paspējušas nokļūt kādā pajumtē. Uz gāzes degļa vāram un palēnām dzeram vakara tēju, un baudām sarunas ar kādu britu kāpēju, apspriežot kopīgo un atšķirīgo mūsu pieredzēs, kā arī abpusēji pazīstamo – kāpienus dažādās vietās, tajā skaitā arī Velsā un Skotijā. Gala rezultātā iegūstam labu, no interneta izkopētu grāmatu (patiešām laba grāmata, ja dodaties kāpt uz šo kalnu rajonu, par nelielu naudu to var lejuplādēt www.diesel-ebooks.com) par iespējamajiem kāpieniem šajā apkārtnē, kas lieliski palīdz mums izdarīt gala izvēli par iespējamo nākošo kāpienu.

Sciora Dafora 3169m, North-West Ridge "Direct Integrale", VII+, 700+m līdz virsotnei

Papildus info internetā: www.mountain.ru (krievu valodā)
Nepieciešamais ekipējums: dubultās virves 50-55m, ieliktņu un frendu komplekts, atsaites (īsās un garās), šūtās cilpas un karabīnes stacijām, personīgais ekipējums (ķivere arī...). Zābaki vajadzīgi tikai piegājienam (nedaudz sniega un ledus zem sienas), viss pārējais kāpjams klinšu kurpēs, nogājiens lielākoties arī, vienīgi vietām, un pašās beigās, jau atgriežoties "uz zemes", patīkamāk, ja kājās ir uzvelkams kaut kas ar stingrāku zoli. Ja neesat ātri kāpēji, tad līdzi ņemams šis tas arī nakšņošanai...



Esam izlēmuši. Pirmais mērķis ir skaidrs – granīta smaile Sciora Dafora!

Pēc garām un pamatīgām brokastīm piebraucamā (maksas) ceļa galā, pāršķirojam līdzi ņemamās mantas. Šauboties par to, ko tad mums īsti vajadzēs kāpienā un ko nē, pieķeram arī, iespējams, ne visai nepieciešamo – pa leduscirtnim un dzelkšņu pārim, ja nu tomēr izdomājam kāpt kaut ko ar vairāk sniegoti/ledainu pieeju/noeju.



Pēc pāris stundu gājiena pa takām, kas nepārtraukti ved kalnup un līkumo starp mežu noaugušām klintīm, nelieliem ūdenskritumiem un rododendru audzēm, esam augšā, izvēlamies vietu nakšņošanai. Sazināmies ar Vizmu un Ivitu, kuras kāpj savā maršrutā, iekārtojamies naktij. Nakts vidū ceļamies un mēnesgaismā ejam klāt Sciora ziemeļrietumu sienai. Tieši mums priekšā vēl divi kāpēji, abi vietējie, viens no viņiem jau šeit kāpis...


Virvi pēc virves, labā ātrumā, kāpjam aizvien augstāk...

Nelielu vilšanos sagādā tas, ka maršruta apakšējā daļa ir daļēji apstrādāta ar klintī iestrādātiem šlamburāķiem, bet no otras puses – tas krietni atvieglo kāpšanu, jo nav ilgi jāstāv meklējot vietas drošināšanas starpāķiem un to pielāgošanai klints reljefam, un kāpšanas ātrumu var turēt visai labu. Arī pa priekšu kāpjošie šveicieši ir ļoti ātri un tas piešķir papildus motivāciju – "turēšanās uz astes" atvieglo īstā ceļa meklējumus, virziens ir nomanāms pēc augšā ik pa laikam redzamajiem kāpēju siluetiem.


Sienas vidusdaļā ir lieliska vieta, kurai ekspozīcijas ziņā grūti atrast analogus atmiņā pārcilājot citus kāpienus! Nākošais uzņemtais attēls skatāms atsevišķā lapā, liels!

Kāpiens virzās uz aizvien šaurāku un šaurāku klints šķautni, brīžiem turoties pie šīs šķautnes malas ar vienu roku, bet ar otru – tikai uz granīta knobiem, lieliem kristāliskiem graudiem, kas izvirzīti no gludi raupjās granīta sienas plaknes virsmas.


Piedāvāju Jānim pārņemt "līderēšanu", bet viņš smaidīdams atsaka, ka ja jau reiz es esot iesācis, tad lai turpinot – būšot labs "stils" visu šo kāpienu veikt kā pirmajam , ar apakšējo drošināšanu. Nākas turpināt... :)

Vietā, izteiktā pleca izvirzījumā, kur Ziemeļrietumu kore ar "Direct Integrale" maršrutu pievienojas Sciora Dafora kalna pamatmasīvam, apstājamies uz nelielu pauzi. Šveicieši jau "skrien" lejup pa Ziemeļu kores klintīm. Nolemjam tomēr uzkāpt līdz pašai Sciora Dafora virsotnei, kas no šejienes nav tālu, vien kādi 120-130 metri. Atstājam somas piekabinātas pie plaisā ierauta heksa un kāpjam. Klintis gan ne tuvu vairs nav tik monolītas, kāpjot ļoti jāuzmanās nogāzt vai ar virvi noraut kādu granīta klintsbluķi. Virsotnē vēl viena īsa pauzīte un kāpjam lejup.


Nokāpšana pa Sciora Dafora Ziemeļu kores klintīm nav ne tuvu vienkārša! It īpaši Scioretta (3046m) apiešana pēc pārejas Colle della Scioretta (3000m).


Brūkoši kores posmi, klinšu torņu un žandarmu apiešana mijas ar monolītām klinšu plāksnēm.


No lejupejošās kores (Innominata Ridge) zemākās vietas, Rietumu virzienā jālaižas lejup pa aprīkotu nolaišanās ceļu (augšup šeit ved "Via Noemi" kāpšanas maršruts, 270m, Fr. 7a). Tas gan nav tik vienkārši, kā izklausās, jo var rasties problēmas ar staciju atrašanu un virves izvilkšanu...

Skaisti skati vakara saulē uz pa dienu veikto kāpiena līniju! Visu noejas ceļu veicam klinšu kurpēs, jo zābakus, pieņemot šo lēmumu pēdējā brīdī pirms maršruta uzsākšanas, esam atstājuši zem kāpiena sākuma, bergrundā. Tagad nāksies vien pārsimts metrus pa sniegu uzkāpt tiem pakaļ klinšu kurpēs, bet tas ir vienkāršāk, nekā nest zābakus visu dienu savā somā, kāpjot visai sarežģīti kāpjamās klintīs!

Statistika: sākām kāpt ap pieciem no rīta, uz virsotnes bijām ap diviem, atpakaļ "uz zemes" atgriežamies ap septiņiem vakarā un jau pēc nepilnas stundas rosāmies pie savām akmeņos ieslēptajām mantām gatavojot vakariņas. Ēstgriba lieliska!


Jau vēlu vakarā sāk līt lietus, bet mums tas netraucē... No rīta mostoties pirmais skats uz Sciora Dafora ir šokējošs – viss viegli nosnidzis.

Lietus turpina līt brīžiem mijoties ar sniegu. Palienam zem milzīga klintsbluķa, kas iestrēdzis starp citiem akmeņiem, pats paliekot nedaudz virs tiem. Ar "jumtu" virs galvas brokastojam, pāršķirojam ekipējumu un nakšņošanas mantas. It kā gribētos vēl kaut kur uzkāpt šajā rajonā un reizē, bet... Izskatās, ka ne šodien, ne rīt, un iespējams ne arī parīt šeit vairs nav ko darīt...


Pāri Pizzo Badile Ziemeļaustrumu sienai vienlaicīgi gāžas nelielas sniega lavīnas un neskaitāmi ūdenskritumi...

ĀĀāāāaaaa... Šādi laika apstākļi nav ilgi ciešami. Ātri uz leju, uz kādu sausāku un siltāku vietu! Nostaigājam lejā, nomazgājamies kempinga dušās, izmazgājam veļu, sazināmies ar mūsu ceļa biedrenēm Vizmu un Ivitu, sagaidām viņas pabraucot pretim pa kalnu ceļu un ar absolūtu noteiktību dodamies Šveices / Itālijas robežas virzienā. Pēc tās šķērsošanas aizvien vairāk un vairāk Dienvidaustrumu virzienā. Uz Sarkas ieleju...

Pēc Arko apkārtnē laiski pavadītas atpūtas dienas (sasildīšanās saulē, ekipējuma un virvju žāvēšana, sērfotāju vērošana, sauļošanās, saldējumi, ekipējuma veikalu sortimenta izpēta, pastaiga pa Arko, picas, mūzika un klaunu priekšnesumi...) ņemam rokā kāpšanas maršrutu grāmatiņu un izvēlamies šī brauciena pēdējo kāpienu nākošajai dienai.

"Archangello" (5*) VI+/VII (6b+), 350m (Coste dell'Anglone East Face, Sarca Walls)

Papildus info internetā: www.gulliver.it (apraksts itāļu valodā) un www.scuolagraffer.it (shēma, PDF fails)
Nepieciešamais ekipējums: dubultās virves 50-55m, nepilns ieliktņu un frendu komplekts, atsaites (īsās un garās), šūtās cilpas un karabīnes stacijām, personīgais ekipējums. Ja neesi gatavs kāpt vismaz Fr 6b+, tad labāk paņemt līdzi arī auduma lentas kāpnītes – ar tām būs vieglāk pārvarēt A0 posmus...



Siena atrodas virs olīvu, ābolu, vīnogu, plūmju un kivi (jā, jā – tieši tur aug arī kivi!) dārziem. Pirmajā brīdī izskatās – kāpsim pa visai stāvu "mežu"! :) Bet tā tas ir tikai pirmajā virvē.


Šajā maršrutā ir divas specifiskas sastāvdaļas – tufas, stalagnītveida notecējumu akmens "notecējumi" (lieliska kāpšana!) un daudz, daudz traversu – kāpšanas ceļš nemitīgi līkumo ar visai tāliem izgājieniem uz sāniem.


Lai arī vidusdaļā klints nav pilnīgi monolīta, un daži posmi jāveic pamatīgi piedomājot pie katras aizķeres iespējamības izlūzt, kopumā kāpiens ir ar "odziņu".

Pēc sava ekipējuma izmantošanas daudzviet prasās, jo stacionāro āķu šeit nav pārlieku daudz, pat dažas stacijas labāk veidot pašam, jo uz vietas esošo klinšu āķu kvalitāte un kvantitāte nav pārliecinoša.


Maršruta izejā (priekšpēdējā virve) ir visgrūtāk kāpjamā vieta – aprakstā tā novērtēta ar A0.

Dabā šī vieta izskatās kā trīs četrus metrus augsta pārkare ar trijiem klinšu āķiem, kas viens no otra aizsniedzami turoties pie iekabinātajām atsaitēm. Jānis šo vietu tā arī iziet, bet es vēlos pamēģināt izkāpt šo vietu bez atsaitēm – tas izdodas, kāpšana novērtējama aptuveni kā Fr. 6b+, visa problēma ir praktiski dažās aizķerēs, no kurām viena prasa krietnu uzticēšanās devu – neliela, trīs pirkstu, aizķere, kas izbīdīta no sienas un sava plānuma dēļ draud nolūst.

Secinājumi? Lieliski pavadīta pusotra nedēļa. Protams, gribējās jau pakāpt kaut ko vairāk "alpīnistiskāku", vairāk ar tradicionālo drošināšanu, bet arī šie, šajā reizē izkāptie multipiči un "alpīnie sporta kāpieni" ir lieliska kāpšanas pieredze, kas noteikti noderēs nākošajos kāpienos... :)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv