Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Materhorns - spītīgais skaistulis

Autore: Aiga Briežkalne
Ceļojuma dalībnieku foto
2010. gada augusts, Rīga

Aklimatizācijas kāpiens Castore virsotnē tiek pārtraukts dēļ lietus, otrā dienā kāpiens Breithorn virsotnē tiek pārtraukts dēļ sniega un miglas...

Reklāma:




Ceļojuma dalībnieki: Mārtiņš Sudārs, Aiga Briežkalne un Kristīne Zvingēvica kā "atbalsta grupa".



Spītīgi virzāmies vajadzīgajā virzienā, un ik pa brīdim laikapstākļi mūs uz brīdi apbalvo ar iespēju redzēt lieliskas ainavas.



Cik tālu varam, braucam ar mašīnu, taču Cērmatē drīkst pārvietoties tikai ar elektromobīļiem vai vilcienu. Pirms tam gan tuvumā esošajā klintī izkaltā svētvietiņā katrs aizdedzam pa svecītei, atstājot nelielus ziedojumus – dubults neplīst un veiksme (vai kas tamlīdzīgs) mums noteikti turpmāk noderēs.



No tūristu pārpildītās Cērmates pilsētas aši ar pacēlāju uzbraucam līdz apmēram 2500 m augstumam, kas ir pietiekoši, lai mākoņi paliktu zem mums.



Lēnām mums paveras patiesā aina, ko arī gaidījām – ja lejā līst, augšā snieg, un pie tam - pamatīgi. Parasti līdz Hornli Hut (būdai – 3260 m) sniega nav nemaz…


Attēlā pa labi ar sarkanu aplīti atzīmēta vieta, kur ir Hornli Hut.

Sasnieguši Hornli būdu, mūsu sirdis priecē satriecoši skati, lai arī brīdi pirms tam mūsu apziņa un pašcieņa tika iedragāta, redzot, kā pa tikko izieto (diezgan grūto) maršrutu uzkāpis ne viens vien bērns!



Vakara foto sesija, somu krāmēšana un uz čuču, jo rīt agri jāceļas...



Naktī sākas mūsu vienpadsmit stundu ilgais kāpiens (ieskaitot atpakaļceļu). Drīz vien saprotam, ka sniega ir vairāk kā gribētos – pat ziemā bieži vien esot mazāk sniega. Maršruts tagad esot vērtējams aptuveni uz 3B. Taču atkāpties negrasāmies – kāpsim, cik varēsim.



Dēļ sniega mums vairākkārt izdodas nomaldīties no takas, kas atkal atņem mums tā jau dārgo laiku. Ja godīgi, tad es pat nezinu, kā mēs uz tās tik veiksmīgi noturējāmies.



Trīs dienu tiešā Materhorna tuvumā pavadītās dienās, mēs bijām vienīgie, kas vispār mēģināja iekarot virsotni! Dienu pirms mums mēģināja kāds japāņu pāris, taču pēc pēdām, kā mēs redzējām, viņi pat stundu nebija kāpuši, saprazdami, ka nevēlas turpināt.

Un tad bija šis vācietis… kuru es īsti nespēju pieskaitīt pie virsotni iekarot gribētājiem, jo tas nebija nopietni… - lielāko ceļa daļu viņš kāpa T-kreklā!, bez cimdiem, krosenēs! Vēlāk uzvelkot plāniņu jaciņu un cimdiņus, tas bija vienīgais līdzi paņemtais inventārs, ja to vispār var saukt par inventāru – ne cirtnis, ne dzelkšņu (nu vismaz zābakus!?), ne ķiveres – nekā! Uz jautājumu vai tad neslīd, viņš atbild, ka "nav jau tik traki" un vai plāno sasniegt virsotni?- "kā… nu ja!"



Jāpiebilst, ka augšup viņš uzskrēja pa divām stundām līdz vietai, kur mēs kāpām ap četrām un lejā viņš noskrēja pa vienu stundu, kamēr mēs lejā kāpām piecas! Mums gan bija nepārtraukta drošināšana gan augšup, gan lejup.



Mūsu sagaidītāja Kristīne vēlāk pastāstīja, kā tas viss izskatījās no lejas – svilpodams no lejas uzskrien šis vācietis, nopērk kolas pudeli un dzerdams personālam uzjautājis, kur tad sākas maršruts uz virsotni. Šie tad arī jokodami parāda, ka tepat aiz stūra. Vācietis pasaka „čau” un aiziet, pārējiem paliek puspaceltas krūzes un ieplestas acis. Klusums. Tad paķēruši binokļus, ik pa laikam noelsdamies, sekojuši viņam līdzi. (Pa mūsu pēdām sekojis, viņš mūs apdzen kādus 20 augstuma metrus un uz kores ilgi mīcoties uz vietas, griežas atpakaļ – "kājas salstot un vējš pūšot"). Lejā kāpjot, šis esot pat pāris kūleņus apmetis un brīnumainā kārtā apstājies pie pašas malas, ko esot redzējuši ne tikai personāls, bet visi tobrīd līdz būdai uzkāpušie tūristi, kas viņu vērojuši. Nonācis līdz būdai, šis pat neapstājoties devies tālāk uz leju, vien izgriezis mitrumu no cimdiem. Tik neloģisku rīcību es nespēju izskaidrot! Loģiskāk būtu Everestā kāpt mājas čībās!



Eh... Šī kore mums paliks nākamai reizei. Uzsākam nokāpšanu, vietām neiztikt bez dulfera (nolaišanās pa virvi, red.). Ik pa laikam iedomājos - kā šeit lejā tika vācietis?! Vai viņš vispār ir nokāpis?!



Ik pa laikam dzirdam un redzam lavīnas. Kāpjot lejā aizvien atskatāmies uz šo skaistuli, kas vilina, kā fūrijas ar savu dziesmu.



Vēl pēdējo skatu… negribas atraut acis… Kāpēc viņš nepielaida mūs sev klāt?! Mēs taču bijām tik tuvu...!? Mums bija kontakts, lieliska sadarbība… Varenais, spītīgais skaistulis.



Lejā kāpjot apskatām vietējo arhitektūru, kas atkal ir ļoti skaista un saistoša. Es daru to klusumā, patiesībā domājot par stalto milzi aiz muguras. Mēs vēl kādreiz tiksimies! Noteikti tiksimies!



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv