Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Jūras spēka brauciens uz Sāmsalu

Autors: Valdis Vanags
Foto: Valdis Vanags
2010. gada jūlijs, Ogre - Ēdole

Kas notika? Šī gada 12.,13.,14.07. Sense of Team Jūras spēks devās Baltijas jūrā, lai ar jūras kajakiem, bez atbalsta grupas, šķērsotu Irbes jūras šaurumu [igauniski tas skan vēl noslēpumaināk - Kura Kurk], kas ir 32 km pa jūru no Irbes upes ietekas jūrā līdz Sāmsalas [pazīstama arī kā Sāremā] Soorves bākai. Plānotais scenārijs - aizbraucam vienā dienā, dienu atpūšamies un vēl diena, lai atgrieztos.

Kāpēc?
Sense of Team ikdienas darbs ir strādāt ar komandām un cilvēkiem, kas tās veido. Mūsu darba pamatā ir atziņa, ka katrs var dot savu ieguldījumu veiksmīgākam darbam un lielākam gandarījuma – ir tikai jāuzdrīkstas darīt lietas savādāk un pamest komforta zonu.

Nevienam nav noslēpums, ka stipras komandas un organizācijas veido stipri cilvēki! Tā kā Sense of Team programmās mudinām cilvēkus būt stipriem, tad arī pašiem ir jābūt formā – meklējot un apgūstot jaunas pieredzes.

Kas piedalījās?
Sense of Team pasniedzēji – Ieva nule kā atgriezusies no Spānijas studijām; Robis; Juris; Ināra un Valdis. Kajakošanas pieredzes diapazons no 20 gadiem līdz 2 dienām.



Kas notika?
Pirmā diena. Brigāde satiekas 7dienas vakarā Talsos, kurš no kurienas. Laižam Lielirbes virzienā, kur esot Latvijas Valsts mežu atpūtas vieta pie pašas Irbes ietekas jūrā. Diemžēl izvandījušies ar busu pa mežu līdz tai netiekam, tāpēc dodamies uz Irbes upes otru pusi, kur ir Lielirbe. Agrāk nozīmīgs centrs, šobrīd te ir tikai pāris mājas. Līdz ar tumsu apmetamies Irbes upes tuvumā pie vietējo zvejnieku zvejas bāzes. Par viesmīlību liecina uzraksts Nikns suns un aizslēgti vārti, Juris ierosina nodibināt kontaktu atslēdzot elektrību sadales kastē, laba doma, bet varbūt nākošreiz. Ceļam teltis, cepam šampinjonus un vāram tēju, cerībā satikt zvejnieku cilts pārstāvjus otrā rītā...Puiši vēl dodas vakara peldē – izbriduši cauri dubļiem un zālēm, viņi uzzina, ka Irbē dziļāk par intīmo zonu iemērkties nevar.

Otrā diena. Ceļamies jau 7ņos, jo ir jāsakrāmē mantas kajakos, jāpatrenējas ko darīt apgāšanās situācijās un jāaizairē līdz Igaunijai. Brokastīs visi tiek mudināti ēst, jo pa ceļam dzīvosim tikai uz žāvētiem augļiem un saldumiem. Juris joprojām mēģina noskaņoties uz viena viļņa ar auto GPS, kuru ņemsim līdzi jūrā. Diemžēl tie, kuri solīja aizdot reālu pārgājienu verķi, pārdomāja pēdējā brīdī un nu mums ir auto GPS, kurš stūrgalvīgi negrib vest jūrā – apgalvodams, ka tas neesot iespējams... Labā ziņa, ka šis, neskatoties ne uz ko, rāda koordinātes, kas mums braucot pēc kompasa un kartes palīdzēs saprast – kur šobrīd esam jūrā?



Īsi pirms 12tiem esam uz ūdens Irbes upē, kura tek uz jūru, apkārt lidinās daudz gārņu un upe vietām paliek dziļāka. Šīs vietas izmantojam, lai patrenētos situācijām, ja nu jūrā sanāk apgāzties – viena laiva gāžas, ekipāža lien ārā no laivas, bet pārējās divas sniedz atbalsta funkciju balstot un komentējot. Visi ir izgājuši caur ūdens pārbaudījumu un nu ir priekšstats ko darīt, ja nu kas...



Sasniedzam Irbes ieteku jūrā – te ir skaisti, uztaisām pēdējo ēšanas un čurāšanas pauzi pirms došanās jūrā. Trīs, divi, viens un aiziet jūriņā, laikrādis rāda 1:16 pm, saulīte spīd un pūš atsvaidzinošs vējiņš. Robis ar Juri sasinhronizē Z virzienu ar kompasiem un vicinām airus. Mani riktīgi pārsteidz, tas, ka airējot jau divas stundas joprojām skaidri ir redzama krasta līnija un pat koki, tālumā parādās pirmie kuģi. Visam šim braucienam ir daudzas piedzīvojumu iespējas, bet divas šobrīd ir visaktuālākās: 1. pabraukt garām Sāmsalai un ievandīties atklātā jūrā; 2. satikties ar lielajiem kuģiem, jo mums ir jāšķērso kuģu ceļš, kas prasa aptuveni stundu ņipras airēšanas. Vispār jau jāsaka, ka man kā krāču braucējam, airēšana pa jūru šķiet diezgan viendabīga – krasts pamazām pazūd un, ja tālumā parādās kāds objekts – boja vai kuģis, tad tas tur ir ilgi, kamēr līdz tam tiekam.



Pa laikam sabraucam kopā, lai iekostu un apspriestos, kur esam. Juris velk ārā auto GPS un vaicā tam pēc koordinātēm, kuras salīdzinām ar kartes objektu koordinātēm – tādā veidā redzot savas trajektorijas nobīdes un samazinām risku pašaut garām Sāmsalai. Esam sasnieguši milzīgu peldošu boju, kas tiek identificēta kā kuģu ceļa sākums. Aiz šī punkta kuģi brauks savu ceļu un sāpe ir tā, ka mūsu mazās polietilēna čaulas viņu radaros un citos smalkos aparātos neparādās. Kuģi parādās sākumā pie apvāršņa un tad tuvojas nenosakāmā ātrumā un virzienā. Jūra no maziem vilnīšiem ir pieņēmušies spēkā gan vējā, gan viļņu lielumā. Pauzēt ir psiholoģiski grūti, jo boja kā atskaites punkts rāda, ka mēs tiekam pūsti atpakaļ – esam iedzīvojušies pretvējā. Koordinātu jaunumi nav iepriecinoši, jo mēs esam braukuši jau 3 stundas, laiks ir 16:30 pm, bet pēc jūras kartes pieveikuši tikai ¼ daļu attāluma – prognoze cikos būsim galā, nav sirdi mierinoša.



Visi ir motivēti uzairēt, lai šķērsotu priekšā esošo kuģu ceļu pēc iespējas ātrāk. Kuģi ved gan kokmateriālus, gan konteinerus un dzen pa priekšu baltu viļņu cepuri, skaisti no malas. Robis atklāj metodi, lai noteiktu – vai mēs varam saskrieties ar kuģi vai nē. Ja mēs varam redzēt kuģa otru sānu braukšanas virzienā, tad tas visticamāk ies mums garām. Tomēr nekas nenomierina tā sirdi, kā doma, ka esam jau izbraukuši no kuģu ceļa. Pēc aptuveni stundas airēšanas bez pauzes, ar saulainu laiku un gariem lēzeniem viļņiem esam ārā no riska zonas. Hūū, vēl pēc brīža iebraucam Igaunijas ūdeņos un sasprindzinot redzi var redzēt krasta līniju un bāku, kā mazu puļķīti. Mēs jau bijām lasījuši citu braucēju aprakstos, ka šis esot smags psiholoģisks pārbaudījums – airēt un nejust tuvojamies bāku. Panesās joks par anonīmo igauni, kurš ar joystick palīdzību virza bāku tuvāk un tālāk no krasta, lai ieriebtu letiņu bāliņiem. Esam iekāpuši normālā ritmā – stundu velkam, tad sabraucam uzkost un atvilkt elpu. Viļņi ir kļuvuši vēl lielāki, nāk no labajiem sāniem un brīžam veļ baltas cepures – brauciens vairs nav tik vienmuļš... piedomājot ejam sāniski pa viļņiem, dažos viļņos draugu laivas pazūd no redzesloka un atkal parādās – jautri.



Aprakstīt turpmākās četras airēšanas stundas nav vērts, jo nekas nenotiek – bāka spītīgi ir tur priekšā. Tomēr kaut kā līdz tai tiekam un iebraucot līcītī pirms bākas pārņem liela atvieglojuma sajūta, ka klāt esam un darbiņš ir pavadīts. Laikrādis rāda 9:04 pm, tātad esam kapājuši 7h un 47min. Brīdis ir skaists, jo riet saule un visa apkārtne ir sārtā gaismā.



Velkam mantību krastā un veiksmīgi satiekam atsaucīgu igauņu sievieti, kurai te ir kafejnīca un viņa ļauj mums iekārtoties savā zālājā. Ak, šie sirsnīgie Sāmsalas igauņi, ierāda mums pat tualeti! Tam visam pa vidu notiek intensīva tūristu plūsma, jo šis ir tālākais salas punkts un katram sevi cienījošam Sāmsalas apceļotājam te ir jābūt. Šo plūsmu vērojam arī turpmākās divas dienas sākot no 8 rītā līdz 9 vakarā. Mums gan šobrīd citas domas galvā – pagatavot vakariņas, uzcelt telti un izstiepties visā garumā guļammaisā. Viss atslēdzamies, visa rītdiena ir paredzēta atpūtai un mieram, čuču.

Trešā diena. Šodien brīvais režīms – visi guļ cik grib un dara ko sirds kāro. Es gan esmu jau ārā no telts 8ņos, jo savādāk saule sāk cepināt un nav vēlmes svīst guļammaisā. Vēroju, kā ierodas tante uz velosipēda ar ultra dzeltenu vestīti un atver suvenīru kiosku. Pamazām parādās pirmie tūristi un tā līdz vakaram... Pēc rīta peldes un militārā dzota apskates uz smilšu sēres, ēdu individuālas brokastis. Pamazām noskaidrojas līderis gulēšanā un bāc, kā allaž meitenes mums ieliek.



Mēs ar Robi dodamies izpētīt salu, vispirms redzam torni, kurā nolemjam uzrāpties. Mums par izbrīnu tur ir veca radara iekārta, ar 80to gadu kompjūteru, kas Padomju laikā redzēja visus naidniekus radarā. Pie sienas kuģu tehniskie zīmējumi – īsti nostalģiska noskaņa. Aizrunājamies, ka te varētu attīstīt militāro tūrismu un nolaidušies no torņa nokļūstam sakoptā teritorijā, kas arī izrādās senās armijas bāzes muzejs. Esam nelegāli apskatījuši muzeja ekspozīciju.



Drīz sagurstam iet pa svelmainu asfaltu un atraduši balastiskās raķetes mājas vietu zeme, kas ir pilna ar ūdeni, dodamies atpakaļ uz nometni. Diena paiet vērojot dažādu valstu pārstāvjus un to rosību, mēs atrodamies aiz stūra un esam pasargāti no tiešās redzamības. Ielienam jūrā un Robis pamācās eski, satiekam latviešu ģimeni, kuras ģimenes galva arī esot braucis ar jūras kajakiem – aizlienējam šim kajaku eskimosa apgrieziena atkārtošanai un viņš apgalvo, ka esot atguvis pašapziņu...



Tā diena paiet slaistoties un žāvājoties, sazvanoties ar Latviju uzzinām, ka laika prognoze ir slikta – tuvojoties vētra ar negaisu, ko nu? Bez tam krasta apsardze uzzinājusi par domu braukt mājās, kategoriski iesaka palikt uz vietas, jo jūrā tuvākās divas dienas nevajagot rādīties! Pārlasu Robja saņemto 7dienas īsziņu – viļņu un laika apstākļu prognoze Irbes šaurumam tuvākajām dienām ļoti labvēlīga mūsu iecerēm. Šobrīd par to nekas neliecina ir skaidras debesis, spīd saule un neliels vējiņš.



Tomēr uz vakaru savelkas padebeši un tālumā jūrā gan zibeņo, gan ir redzama rūsa. Ap pusnakti, tumsā dzīvojamies pie bākas, vērojam iespaidīgus zibeņus pamalē un saprotam, ka mūsu plāni ir jāmaina – jāizsauc atbalsta grupa no Latvijas ar busu, lai tiktu uz mājām. Skumji, bet jūra un laiks ir grūti prognozējami... Jurim uznāk nakts trakums un viņš kāpj bākā pa zibensnovedēju un arī vecā antenu stabā. Īsinām laiku bolderējot ap bāku pa šauru plauktiņu. Paralēli tiek zvanīts draugiem, lai noorganizētu palīgus, kas var paņemt mūsu busu no Lielirbes un savākt mūs no Sāmsalas. Daudzi tiek pamodināti ar jautājumu – vai Tu jau gulēji, kas ir diezgan stulbs jautājums 1nos naktī. Ap 2viem viss ir saorganizēts un atliek tikai gaidīt glābšanas brigādi. Sāk pūst brāzmains vējš un līt lietus – vētra ir sasniegusi arī mūs.



Ceturtā diena. Rīts ir pārsteidzoši labs – gandrīz pilnīgs bezvējš un skaidras debesis. Kur tad ir palicis negaiss un solītās šausmas? Līdz pat 11tiem laiks nepasliktinās un rodas doma, ka varbūt tomēr jābrauc, brigāde ir gatava. Tomēr vēlreiz sazvanāmies ar mājām, kas savukārt ievērtē gan Windguru, gan sakontaktē ar jūras krasta apsardzi – jaunumu nav, bet ir komentārs, ka diemžēl no krasta nevar redzēt tālāk par 3-5 km, bet jūras vidū esot trakums – gan viļņi, gan lietus. Nu tad neko, neskries jau velnam rīklē. Diena paiet veicot izbraucienu gar krasta līniju pa akmeņainu jūru un apceļojot smilšu sēres – salas, kur dzīvo kaiju un jūras kraukļu kolonija. Jūrā ir parādījies vējš un nelieli viļņi. Juris snurķelē un kontaktējas ar peldošiem zalkšiem, arī Ināra apgūst snurķelēšanas pamatus. Esam visu apēduši un nu dzīvojam uz tējām un šokolādēm. Vērojam tūristus un gaidam.



Glābšanas komanda jau 7:30 am ir izbraukusi no Rīgas uz Lielirbi pēc Sense of Team busa. Ar nelielu pauzi Rīgā un nepārtrauktu braukšanu buss ir pie mums tikai 9:30 pm. Esam visu sapakojuši un sienam laivas uz jumta, lai paspētu uz pēdējo prāmi. Atpakaļ ceļš ir lielisks pa Sāmsalas līkumainajiem asfaltētajiem ceļiem. Esam 11:50 pm pie prāmja un uzzinām, ka pēdējais prāmis aties 1:00 am un kopā ar mums brauks 4 baļķu vedēji un pāris auto. Jurim atkal ir piemeties kāpšanas trakums un viņš gaidot prāmi pamanās uzkāpt baļķu kravā... Nu, re, ar šo tad nu viss ir galā, atliek tikai braukt un agrā rītā sasniedzam savas mājas.



Kādas atziņas?
* Braukšana pa jūru ir kā krievu rulete, jo laika prognoze ir tikai prognoze – hop! un viss var būt pavisam savādāk;
* Labs personīgs informācijas avots laika apstākļiem ir Latvijas krasta apsardze, kuri palīdz un iedrošina neko tādu vairs nedarīt. Labāk ja viņiem zvana kāda meitene ar jauku balsi, tas strādā;
* Sāmsalā pie Soorves bākas ir Latvijas mobilo operatoru zona, gan LMT, gan TELE2;
* Braucot pa jūru ir jāpārdomā čurāšanas tehnika un norise, jo visapkārt jūra un viļņi;
* Latviešu tūristi Sāmsalā ir sastopami biezā slānī – vientuļi nejutīsieties.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv