Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Transalp 2010 Lite

Autors: Edgars Baltiņš [ AUTORS?]
Foto: Edgars Baltiņš un Oļegs Frīds
2010. gada augusts, Rīga

Tātad, 19 cilvēku grupa bija sapulcējusies, lai Līgo brīvdienās ar divriteņiem pabraukātu pa Alpiem. 18. jūnija vēlā pēcpusdienā startējam no Rīgas, un Šveices mazpilsētā Martina ierodamies nākamajā dienā uz gulēt iešanas laiku. Ārā ir vēsi un mazliet līst...

Reklāma:


Lukturu gaismās ātri sabūvējam teltis un liekamies pie miera. Es salstu. No rīta termometrs rāda +4°C, mazliet pilina. Saliekam savus braucamos, savelkam pareizās drēbes, novācam nometni, visu svarīgo sapakojam atbalsta kravas busā, pārējās transporta vienības paliek pilsētā. Pirmais posms var sākties.



Uzdevums ir šķērsot Val d’Uina pāreju. Šo maršrutu biju jau noskatījis pagājušajā gadā, taču laika apstākļu dēļ to nesanāca veikt, un šīs skaistās klintī iecirstās takas lika man būt klāt šī gada tūrē, lai gan mana fiziskā forma nesolīja vieglu vizināšanos. Sākums, kā jau jebkuram Alpu kalniņam, - serpentīns pa mežu un pļavu, līdz sasniedzam pansiju Uina Dadaint, no kuras tad sākas īstais.



Grupa sadalās mazākās vienībās pēc pārvietošanās ātruma. Taka ir apmēram divarpus metrus augsta un pusotru metru plata klintī izcirsta grope. No augšas dārdēdama lejā gāžas kalnu upe. Skati un sajūtas grūti aprakstāmi, mūza šodien nav mājās. Pašā augšā mūs sagaida svaigi izkritušais sniegs, caur kuru vietumis spraucās alpīnie ziedi.



Kad taka jau sāk vest lejup, uzduramies viesu namiņam, kurš ir atvērts. Saimniece uzsauc mums pašmāju destilātu, mēs savukārt pasūtām siltu zupu. Tad mūs sasniedz grupas aste, mēs nomaināmies.



Avangards dodas lejā, tur, saskaņā ar plānu, pa mežaparka veloceliņu jāaizbrauc līdz Šveices robežai, jāšķērso tā, un pilsētiņā Santa Maria jāatrod kempings. Mežaparka celiņš vizuāli likās tik lēzens ( ak, šie mānīgie kalni ), bet braukt bija kaut kā grūti, es pat teiktu smagi. Mēs visi nodomājām, ka pirmajā dienā esam baigi noguruši. Jau nākamajā dienā šo pašu posmu veicām uz pretējo pusi, un tad tikai sapratām, no kurienes bija tās grūtības, slīpumi kā mūsu siguldniekā, ātrums, lēcieni, emocijas. Diena rezultējās 54 nobrauktos kilometros ar vidējo 7 km/h, un uzveicot 2000 augstuma metrus.

Otrā diena, jeb "aplauziens"

Saskaņā ar plānu pirmās dienas vakarā sportiski motivētā grupas daļa varēja uzbraukt Passo de la Stelvia slavenajā pārejā, taču tādu neatradās. Otrajā dienā mums bija jāvizinās kaut kur 2000 m augstumā virs jūras līmeņa, taču uzsnigušais sniegs mūsu plānus pamainīja. Sevi sportiskāk pozicionējošā daļa devās iekarot Stelvio pa šoseju, pārējos Aleksejs veda it kā apkārt, solīja iešanu kājām, brišanu pa sniegu. Likās, ka vakar sniega bija gana, tātad jāsporto. Tā nu mēs 8 censoņi braucām uz Prad, lai veiktu pāreju kopā ar šosejas monstriem, motobaikeriem un citiem braucamrīkiem. Uz ceļa sākuma zīme vēsta, ka tas slēgts, taču visi to ignorē, un mēs neatpaliekam, kapājam augšā.



Līkums aiz līkuma, tie visi ir numurēti, un katrs var veikt atpakaļ skaitīšanu. Lēnām nonākam līdz sniega zonai, kur beidzas veģetācija.



Ceļu mums aizšķērso drošības dienestu busiņš ar atbildīgo amatpersonu, kura paziņo, ka tālāk braukt nevaram. Noskaidrojam, ka ceļu aizbēruši noslīdeņi un pašreiz tie tiek tīrīti, jāpagaida līdz sešiem vakarā. Trīs brīvas stundas. Sēžam krogā un gaidām. Pēc vairākkārtējiem aktuālo jaunumu izzināšanas mēģinājumiem, amatpersona paziņo, ka lavīnas turpina šļūkt, un šodien neviens augšā netiks. Zvanām atbalsta grupai, lai mūs evakuē. Tikmēr otrā grupas daļa sasniegusi mērķi, un Aleksejs no augšas ziņo, ka ceļš ir braucams un nav ko sēņot, bet mūsu arguments ir nepielūdzams. Vienojamies, ka atgriezīsimies kempinga vietā, un tur mūs savāks. Laižam lejā, tad atkal augšā. Kopā esam veikuši 74 km un 2000 augstuma metrus. Vēl vienai pārejai ar sekojošiem ~40 km mums nav dūšas un ir jau arī vēls. Ar busu mūs izved pa pareizo maršrutu. Stelvio, lai būtu pa skaisto, ir jāveic no Šveices Santa Maria uz itāļu Bormio, skati vienkārši elpu aizraujoši. Žēl, ka izvēlējāmies nepareizo maršrutu. Jau tumsā nonākam Sondalo pilsētā, kur kempings. Vismaz mierina doma, ka šeit nelīst un ir krietni siltāks. Nāks jauna diena un jauni izaicinājumi.

Trešā diena

Visupirms aizripinām līdz Grossio, un uzveicam Passo della Foppa (Mortirollo) 1852 m v.j.l, atkal ļoti daudz šosejas velo cienītāju. Zinātāji teic, ka šeit esot Giro d’ Italia viens no posmiņiem...



Braucot lejā, notiek divas avārijas. Visupirms jau trešajā līkumā nogāžas Andrejs, sasitas stipri, ķivere noderēja ļoti. Vēl pēc dažiem līkumiem nogāžos arī es, saskrāpēju elkoni un celi. Varbūt iespaidojos no Andreja kritiena, varbūt no kā cita. Ļoti smukā līkumu sasaistē izdomāju, kā ar moci izbraukt un paņēmu par plašu, priekšējais rats izbrauca uz apmales, bremzēju, jo, lai labotu kļūdu, taisnvirziena kustībai vairs vietas nepietika. Viens mirklis un biju pāri ragiem zemē. Lejā sagaidām atbalsta busu, un Andrejs tiek vests uz traumpunktu, lai konstatētu tikai sasitumus (labi, ka tā). Es iztieku ar plāksteriem.



Atkāpei - no šī brīža man vairāk patīk braukt augšup nekā lejup, laikam psiholoģiskā trauma bija tā lielākā. Visu atlikušo laiku nobraucieni manī iedvesa bailes un nepārliecību.

Dodamies līdz pilsētiņai Ponte di Legno, no kurienes ir divi varianti kā nokļūt līdz kempingam Val di Sole. Pirmais, no Pezzo pār kalna pāreju ar obligāto brišanu pa sniegu (Punta di Albiolo 2617), un sekojošu nobraucienu pa alpīno govju iemītām takām līdz Monte ielejai. Šo veic mūsu sportisti un pārējie, kuri tika pievizināti ar busu, izlaižot Mortirollo. Mēs seši nolemjam veikt garāku, bet nosacīti vieglāku gabalu pa šoseju pār pāreju Passo de Tonale 1884 m, tad noripināmies līdz pilsētiņai Peio Terme, un kā pirmie nonākam kempinga vietā.



Gaidām pārējos, stiprinot sevi ar dzirkstošu vīnu un riekstiem. Noripināti 82 km ar 2500 augstuma metriem. Kad ierodas pārējie, izrādās, ka no grupas atkritis Maksis. Visi ķer stresu, jo viņš nav sazvanāms un pats ziņu nekādu nedod. Tiek nolemts izbraukt mūsu maršrutu, izslēdzot iespēju, ka Maksis būtu šķērsojis iesākto pāreju tumsā bez luktura, un ja ceļā viņu nesastop, tad ziņot varas iestādēm. Pēdējā brīdī atnāk īsziņa, ka viņš kuļas pa tumsu no kalna lejā. Sazvanām busu un atsaucam glābšanas "operāciju". Sarunas, sarunas, sarunas, līdz viss norimst.

Ceturtā diena

Šī diena iezīmējas ar frāzi – "viegls nobrauciens līdz Garda ezeram". Bija jāzaudē cik tur augstuma metri... Uz tādu pastaigu parakstās gandrīz visi. Kādam bija jāvada atbalsta busiņš, un Olga bija tam gatava, paldies viņai par to! Sākums tiešām viegls. Pirmos 15 km laižam pa šoseju uz leju, līdz sasniedzam nelielu pilsētiņu, kur bija jāuzveic neliels kalniņš Val Meledrio 12.6 km un 1060 augstuma metri, tad atkal lejā līdz pilsētiņai Madonna di Campiglio. Vienīgais apskates objekts ir krāšņā kalnu upe, kas tek no kalna, citādi serpentīns mežā ar dažādu slīpumu un dažādu zemes segumu, akmeņiem...



Madonnā grupa savācas šodien pēdējo reizi, sportisti, skaitā 4, aizlaiž bez pauzes un vēlāk, kļūdoties navigācijā, nobrauks kopumā 120 km, no kuriem beidzamos kilometrus pa bāni un riteņotājiem liegtajiem tuneļiem... Mēs, veselības grupa, nolemjam, ka organisms jāstiprina ar pusdienām, ēdam picas, mums garām pabrauc arī pārējie. Pēc ieturēšanās mums atkal mazliet uz leju (daži metri...), un tad tikai uz augšu līdz ezeram Lago di Tovel.



Pa ceļam apskatām krāšņu ūdenskritumu, un noķeram pērējos. Brīdi pabraucam kopā, līdz atduramies pie mums vajadzīgās trajektorijas strupceļa – ceļš slēgts, vienīgā iespēja apbraukt ir papildus 600 augstuma metri, un, lai tas izskatītos kārdinošāk, pirmais puskilometrs ir ar slīpumu vismaz 16 %. Veselības grupa atraujas no pārējiem un ātri vien nonāk pie vajadzīgā ezera, kuru kā amfiteātri ieskauj klinšu sienas dažu simtu metru augstumā. Norāžu staba bultiņa rāda, ka mums tieši tur jābrauc.



Maksis izmanto pēdējos saules starus un veldzējas dzestrajā ūdenī, mēs pārējie tikai kājas pamērcējam. Noripinām atlikušos metrus līdz taka aiziet kalnā, stumjam - 1.6 km un 260 augstuma metri. Vēl brīdinājuma zīmes, lai nekādā gadījumā nemēģinām braukt, divritenis ir jānes. Kad esam veikuši divas trešdaļas augstuma, paklaigājam. Mums atsaucas pārējie, kuri nonākuši līdz ezeram un arī sportisti, kuri bija sasnieguši augšu.



Augšā – skati apburbuļojoši, takas – adrenalīns lien ārā pa visām porām, mirklis bija skaists, bet īss.



Tālāk sekoja nobrauciens ar pareizā virziena izvēli, sportisti šeit kļūdījās. Pa ceļam vēl viens skaists ūdenskritums. Tad sekoja brauciens cauri kartupeļu laukam, veloceliņš, pļava un dienas pēdējais kalns, kādi metri 500. Ārā jau krēslo, stumjam, gandrīz līdz augšai, segums – kaut kas, kas līdzinās kūdras un ļoti lielu oļu maisījumam. Tikuši augšā – mazliet grantenes un asfalta, tad nobrauciens. Jau pilnīgā tumsā pa tīrāko downhill taku, - klintsbluķi, akmens bedres, kustīgi oļi, ļoti šaurs un stāvs, asi pagriezieni, krūmi, kas veido zaļo tuneli, un tikai divi vārgi lukturīši uz pieciem, ekstrēmi... Teikšu godīgi, nācās mazliet arī pastaigāt.



Taka izveda pie vīnogu lauka. Pavērās fantastisks izgaismotās pilsētas skats, žēl nebija statīva. Tad pa līkumotajām vīnogu dārza takām lejā līdz Arco. Starp citu, slīpumi vietām tik nežēlīgi, ka liekas neiespējami, kā to var uzveikt ar kādu motorizētu transporta līdzekli, taču to dara. Beidzot ap pusnakti esam nometnē ar nosaukumu Zoo, kur pavadām atlikušās dienas. Nopedalēti 98 km un 2500 augstuma metri.

Piektā diena – Siesta

Šodien nosacītā veselības grupa atpūšas. Noripinām līdz Riva del Garda, apskatām vecpilsētu, pa ceļam arī Arco, ostu - pabildējam.



Atklājam Donera kebabnīcu, dažiem ļoti garšo, tirdziņā nopērkam dievišķīgus sierus, lielveikalā - dzērienus un atgriežamies kempingā. Kopā 20 km un kādi 200 augstuma metri. Pavadām atlikušo dienu pie baseina. Gardas ezerā nenopeldējāmies, jo pūta auksts vējš. Vakarā aizstaigājām līdz tuvējam krodziņam un, baudot gastronomiskas izvirtības, noskatījāmies futbola spēli, kurā holanderi uzveica kamerūniešus.

Sestā diena

Sastādījām mega maršrutu, un pie sevis nospriedām, ka formas pīķis sasniegts, brauksim pēc apstākļiem. Sākumā kādi 600 augstuma metri spektakulāra serpentīna līdz ezeram Lago di Ledro, esot klasika. Pa to vizinās daudzi pieredzējuši riteņotāji.



Pie ezera apēdām pa saldējumam un aizbraucām saulītē pagulēt. Tā pagulējām, papeldējām, pagulējām līdz noskaidrojās, ka slinkums kaut kur vēl braukt. Krogā rāda brazīļus un vispār, - mēs taču veselības grupa un atpūšamies! Tā, lai nebūtu žēl, apbraucam vēl riņķī ezeram un ripinām lejā. Kopā 47 km un kādi 800 augstuma metri. Latvijas apstākļiem tāds kārtīgs maratons, bet šejienes, tāda viegla velo pastaiga kopā ar vācu pensionāriem. Nometne, krodziņš, futbols. Var teikt, ka diena izdevusies. Rīt jau braucam mājās.



Starp citu, dilst ne tikai bremzes, bet arī riepas. Kopējais mūsu nobrauktais attālums 375 km ar 10 000 augstuma metriem...

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv