Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Monoizrāde: Bailes uz Badiles

Autors: Kārlis Bardelis (Kaža)
Foto: Kārlis Bardelis un no www.summitpost.org
2010. gada jūlijs, Paduja

Caur koku biezokni pavīd virsotnes smaile, uz zilo debesu fona kontūra ir nepārprotama – Bregaglijas, Alpu pērle – Pizzo Badile!

Gāzi grīdā, autiņš joņo pa šauro, līkumaino kalnu ceļu, bet mani nepamet tā sajūta, kāda ir, kad nes mājās sliktu liecību. :) Jau pēc brīža minu taku Saca Fura (kalnu būda ceļā uz Pizzo Badile pakāji) virzienā, noskaņojums ir labs, jo ausīs žūžo Bobs Mārlijs, taka kā lielceļš, apkārt smaržo mežs un laikapstākļi ideāli. Diezgan smieklīgi ir redzēt tās nogāzes bez sniega un apaugušas ar krūmiem, jo atcerējos, kā apmēram pirms trim mēnešiem, šeit ar Ojāru kūņojāmies pa dažus metrus dziļu sniegu cerībā sasniegt to pašu būdu, ko tā arī 14 stundās mums neizdevās izdarīt. Jau pēc 1,5 h diskutēju ar Saca Fura būdas saimnieci par laikapstākļiem tuvākajās dienās, iekšēji vārās pamatīgs katls ar stresa zupu, kuru kā pasaku feja mierīgā balsī, vienā piegājienā, izstrebj tantiņa ar savu tekstu – "You want to climb Badile tomorrow? Ok, that’s nice and weather seems to be good too, good luck!" Paldies, tieši tas, kas man bija nepieciešams.



Tā pēcpusdienas saules apspīdēts dodos tālāk, lai pēc iespējas tuvāk maršrutam atrastu teltsvietu, kas arī veiksmīgi izdodas, hop, vienvietīgā lietuviešu supermārketā pirktā telts ir gatava un es eju pastaigā izlūkot ceļu līdz maršruta sākumam.



Pāri sniega laukam, augšup pa sniega nogāzi, vēl mazliet augstāk un tur jau ir klintis, šeit pat iztek strautiņš, kur rīt uzpildīšu papildus ūdens pudeli kāpienam un atpakaļceļam. Visapkārt klusums, neviena cilvēka, iespējams tas tāpēc, ka North Ridge (Ziemeļu kore) maršruta ideālā kondīcija pēc aprakstiem solās esam mazliet vēlāk. Iestājas nemiers, strēma zupa atkal sāk vārīties, teltī darīt nav ko, vēl līdz gulēt iešanai dažas stundas, mēģinu relaksēties guļot teltī, kājas ārā atspiedis pret akmeni un balsī dziedot – we jammin...jammin...and I hope you like jammin too...



Domāju, kā pirms gada man ienāca prātā doma par šo maršrutu, tad kā nonācu līdz idejai pirmo reizi pamēģināt – kāpt vienatnē! Vai tiešām vienīgais vainīgais pie visa būšu es pats? Vai nebūs ar ko sabļaustīties pārliecoties aiz klints bluķiem? Vai es to maršrutu vispār varu izkāpt? Jā, manī tiešām mutuļoja šīs šaubas, bailes no nezināmā – kāpiena vienatnē.



Ok, gudri ļauži to sauc par rope solo, bet man no tā vārda "solo" ir bail, kā no ceļu policista, tāpēc visu latviskojot, man labāk iepatikās – "vienītī ar virvi". Ja laikapstākļi būs labi – Tev jākāpj, Tu taču neliksies mierā, kamēr nepamēģināsi. Izlienu no telts, skatiens kalna virzienā, viss perfekti.



Vēl sazinos ar savu meteorologu Ojāru, kuram arī vienīgajam esmu pirms pāris dienām izstāstījis savu nodomu par kāpienu vienatnē. Godīgi sakot negribēju, lai gada garumā mani kāds ārstētu ar atrunām, ka to nevajag darīt vai arī, lai kāds lieki uztrauktos, ja, piemēram, maršrutā nav mobilā telefona tīkla pārklājuma un nevaru nosūtīt ziņas. Eleganti iekārtotajā guļā ir ērti, bet ērtums nespēlē galveno lomu apstāklī, ka nevaru aizvērt ne acu. Grozos un knosos, knosos un grozos, aitu skaitīšana man nekad nav palīdzējusi, kaut būtu tagad kāds ar ko pavāvuļot par to, kāds palagu griestiem labs rokturis vai par to, kā suns var nomirt no grūtsirdības vai kopā pasvilpot "A komandas" seriāla motīvu, jebko, kas novērstu domas no strēma zupas... kā tas būs vienatnē? Pulkstenī skatos ik pa 15 minūtēm, ok, beidzot 4:00, varu "mosties"! Inventārs sakrāmēts, ieēsts arī ir, telts daļēji izjaukta un salikti akmeņi tajā, lai neaizpūš. No praktiskā viedokļa noteikti vienam sataisīties ir ātrāk, nekā diviem vai trijiem, tas labi. Sāku!

Sniega lauks kaut pietiekami mīksts, tomēr ir nedaudz piesalis, lai iešana būtu raita. Sniega nogāzes galā pārlienu pāri kores plecam, šeit sākās maršruts. Noslēpju trekinga nūjas un pa vieglām klintīm aiziet uz priekšu, sākums labs, šaubu nav un tikko pie pamales parādījusies saule apspīd pašu Badiles smaili, pie sevis nodungoju – come on baby, lihgt my fire! Nav nemaz tik traki, šķiet daudzi kalni pa gabalu izskatās biedējošāki, nekā tad, kad esi tiem pietuvojies. Pa klintīm augšā tik tālu, kamēr vairs nejūtos komfortabli bez virves. Nostiprinu virvi stacijā – pamatīgā bombā, tā lai tur. Biju jau lasījis, ka staciju vietas pārsvarā ir nostiprināti punkti un tā tas tiešām arī ir, krietns metāla gredzens, kurš iedveš uzticību. Klintis nav tās grūtākās, kādas ir kāptas un pārsvarā gan rokām, gan kājām atbalsta punktus un aizķeres var atrast labas, tikai sevi piebremzēju un atgādinu, ka labākā drošināšana – nekrist!


Bildes avots: http://www.summitpost.org/route/157024/nordkante.html

No rīta tumsā neredzēju nevienus jāņtārpiņus lavāmies kalna virzienā, arī šobrīd nemanu kādu, kurš sāktu kāpt maršrutu, tas nozīmē vienu, - ja gadījumā Tev rodas kādi jautājumi, neliecies traucēts un droši atbildi skaļā balsī, lieliem burtiem. Nākamās staciju vietas varu atrast un tas atvieglo visu to festivālu, jo praktiski katru šo virvi, kurā kāpju drošinoties sanāk iziet trīs reizes: augšā kāpjot, tad lejā nolaižoties un atpakaļ augšā kāpju ar Ropeman (virves saspiedējs, ražotājs: WildCountry, red.). Visu iepriekš galvā biju pārdomājis kā darīšu, kā kāpšu, tāpēc arī šī trīskāršā virves iziešana kļūst ierasta, laiks ideāls, jūtos labi, jādur tik vēnā. Pēc dažām stundām aktīvas vingrošanas, šķiet, ka esmu diezgan jau augstu, bet izrādās... maršruts ir mega garš - 1100 m un mānīgs, jo uz kores atrodoties neredzi tālāk par nākamo klints pacēlumu, ko jau uzskati par virsotni. Vēl vēlāk nākas vairākkārt vilkt ārā maršruta shēmu, lai saprastu cik tad tālu esmu ticis, jo pašam jau sajūta, ka nu tūlīt, tūlīt, jau svilpodams šūpošu kājas un varēšu atpūsties. Tādas priekšnojautas, ka viss līdz šim ir gājis gludi, tad tūlīt pat sekos īstā līksmība. Pārliecos pār kores malu, apskatu sienu, tā kā tērauda vairogs sastindzis stāv un vienaldzīgi atļauj spēkā pieaugošajam vējam sevi iepļaukāt. Man gan šis skats diez ko neiepriecina, jo nu saprotu, ka ceļš vēl krietni, krietni tāls. Seko sarežģītāks klinšu posms. Saules ripulis jau tā kā sāk no kalna zemē ripot, kad jūtu paguruma pazīmes. Uz kores vējš arī mani papurina un tas vēl vairāk izpūš spēkus. Zinu, ka iespējams, no noguruma varu kļūt neuzmanīgāks un tāpēc kāpšanas temps līdz ar enerģijas daudzumu krītas. Šis moments nav patīkams. Nevari atrast nākamo stacijas riņķi? Kāpt vēl tālu, kā līdz Ķīnai rāpus? Strēma zupa jau sāks iet pāri katla malai? Saņemies! Esi taču viens! Jā, man ir bail un nekautrējos to atzīt. Aizsūtu Ojāram ziņu, ka viss kārtībā, tā varbūt arī sevi nomierinot, kāpju un mēģinu uzstādīt pasaules rekordu "tūlīt, tūlīt jau būs" kategorijā. Bailes, besis, Badile, Badile.


Bildes avots: http://www.summitpost.org/route/157024/nordkante.html

Vēl viens pacēlums un kā neredzu to metāla triangulu, kurš apzīmē virsotnes vietu, tā neredzu. No kores uz abām pusēm paveras iedvesmojošas ekspozīcijas. Ja kāptu divatā, tad iespējams, jau šo posmu veiktu vienlaidus drošināšanā, bet šobrīd man nākas trīskāršot šo laiku, jo pilnīgi bez drošināšanas nevaru, tā arī ir tā lielā atšķirība starp solo un rope solo, psiholoģiski jūtu nepieciešamību, lai man tas otrs virves gals tomēr būtu kaut kur piesiets. Šīs dienas ūdens deva jau ir likvidēta un paņemu kredītā no nākamās dienas pudeles, ieskrubinu enerģijas batoniņa gabalu. Kāpju tālāk.



Jesss, beidzot, beidzot esmu virsotnē! Pulkstenis ir 21:19, kāpienam augšup esmu patērējis vairāk kā 16 stundas, tātad lēni kāpju.



Pēc piecām minūtēm norietēs saule, bet kur tad tā solītā bivaka būdiņa, kurā varot satilpt seši biedri ar akordeonu? Aprakstā minēts – "few meters below summit". Vienā pusei virsotnei ir stāvas klintis, otrā stāvs uzpūsts sniega valnis. Vai tiešām bivaks ir ieputināts tajā sniegā? Vai varbūt nonests no klints līdz ar kādu akmens nogruvumu? Aukstā nakšņošana – tā tik vēl trūka pilnai laimei! Meklēju no vienas puses no otras, nekā. Tālāk pa kori ejot seja savelkas tādā vaibstā, ko tikai retais dēvētu par smaidu, bet jā, es tiešām esmu priecīgs, jo dzeltenais bruņurupucis ir uz vietas.



Ekskluzīvs ar segām aprīkots sešvietīgs apartaments, no kura paveras skats uz vakara saldo ēdienu.



Apgūlos un nevarēju saprast no kā es tā trīcu, viss ķermenis tādos kā krampjos, turpretī miegs gan iebelza, kā normālam studentam, kurš pārnācis mājās žvingulītī. Tāpat kā vakar 4:00 get up, stand up, lai dotos lejā pa to pašu ceļu, pa kuru kāpu augšup. Klasiskajā variantā maršrutu turpina laižoties lejā uz Itālijas pusi, bet man tas neder, jo telts, guļammaiss, paklājiņš, daļa pārtikas, trīsfāzu pagarinātājs, Kuzņecova servīze 6 pers. un dzijas vīstoklītis ir zem maršruta. Rīta stīvums iemeties kaulos un jokot vairs negribas, jo par lejā tikšanu esmu atkal sastresojies, vakar tomēr tas virvju skaits kaut kur sajuka un galvā visu secību nevaru salikt kopā, tas dara tramīgu. Labi, prātīgi tieku līdz pirmajai vietai, kur jālaižas lejā. Papildinu staciju ar savu cilpu un atstāju karabīni, no kuras sen gribēju atbrīvoties. Tālāk veiksmīgi atrodu gatavās staciju vietas. Nākamās arī. Dažās vietās virves izvelkot neklausa un sapinās, nākas pakāpt tām pretī, lai atbrīvotu... Mieru, tikai mieru. Vienmēr šajā izvilkšanas procesā paļaujos uz Mārču, jo zinu, ka Gulbis toč' izvilks, lai arī kā tās virves būtu iesprūdušas. Tā vienatnē kāpšana, jāatzīst tomēr tāda vientulīga. Rīta saldais ēdiens, kas peld pa ieleju priecē manu sirdi. Virzos lejā ļoti lēnām, jo vakardienas nogurums, kā atgādinājums kalpo patiesībai par vienu no bīstamākajiem posmiem kāpšanas maršrutā – lejupceļu. Šķiet lejā uz kores samanu kāpējus, vēl zemāk nolaižoties jau pamājam viens otram, tas uzlabo garastāvokli. Pa ceļam atstāju vēl pa kādai cilpai, jo esošās neiedveš ticību. Esmu jau tik tuvu kāpēju sasaitei, ka laipni ļauju izmantot abām (!) dāmām savu nolaišanās virvi, jo tad viņas sakās, tiks augšā ātrāk. :) Aprunājamies, kas viņas sagaida tālāk un brīdinu, ka mānīgais maršruts ir ļoti garš un tāpēc izstāstu, kur pie virsotnes ir bivaks. Visu labu, veiksmīgu kāpienu! Turpinu savu nesteidzīgo, mazliet iemidzinošo nolaišanos, kas mani sāk biedēt, jo varu zaudēt modrību, pieļaut kādu nevajadzīgu kļūdu, vienu brīdi virves tā sapiņķerējās, tā, ka šķiet, kāds speciāli mani negrib laist vaļā. Skatoties pēc maršruta pozīcijas varētu būt pēdējais dulferis (nolaišanās posms, red.) un tāds arī izskatās, kā pēdējais – divi klinšu āķi, kuri sasieti kopā ar tādām kā lupatām un draņķīgu virvi, šim brīnumam visu laiku tek virsū ūdens un šķiet, ka tas izšķīdīs tam pieskaroties. Pārbaudu. Klinšu āķi būtu vēl ok, izvelku nazi un nogriežu gabalu no palīgvirves. Vairāk mazo karabīņu nav, nākas atstāt labu stacijas karabīni, bet pie sevis nosaku better safe than sorry. Tūlīt jau esmu pie sniega nogāzes, stampāju lejā, ātri, ātri, gribās pavisam lejā, pie mantām esmu pēc 8.5 stundu lejupceļa, piekusis, noguris, izbesījies, saulē nodedzis ne pa jokam, bet laimīgs. Vai es to darītu vēlreiz? To prasiet pēc pāris mēnešiem, tad kaut ko sarunāsim, tagad aiz muguras paliek Pizzo Badiles kore - gara, priekš manis vientulīga, bet pamācoša.


Abas bildes no www.summitpost.org

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" lasāms vēl viens, Kristapa Liepiņa rakstīts raksts par kāpšanu Pizzo Badile smailē:

● Pizzo Badile – uz dimanta šķautnes >>>



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv