Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Dzelzs ceļš

Autors: Normans Grausiņš [ AUTORS?]
Foto no autora privātā arhīva
2010. gada augusts, Rīga

Mani sāka būvēt Latvijas laikā, trīsdesmitajos gados. 1935. gadā uzbūvēja līdz Suntažiem, bet 1937. gadā līdz Ērgļiem. Vēl trīsdesmito beigās plānoja pagarināt līdz Madonai, no kuras jau pat uzbūvēja līniju līdz Lubānai. Tālāk bija plānots līdz pat Kārsavai, bet Otrais pasaules karš šos plānus izjauca. Tādēļ mani šodien sauc Dzelzceļa līnija Rīga-Ērgļi. 98 km garumā un 1524 mm platumā. Platumu gan vairs varam nerēķināt, jo sliedes 2009. gada rudenī nojauca. Varbūt nozaga. Nezinu. Man pašam jau neviens to nesaka.

Reklāma:


2007. gada 3. oktobrī LETA rakstīja: "Šorīt 7:05 uz Rīgas apvedceļa Baltezers - Saulkalne pie Cekules dzelzceļa pārbrauktuves sadūrās kravas automašīna un pasažieru vilciens Rīga - Ērgļi, cietušo nav."

Tas arī bija formāls iemesls dzelzceļa kustības slēgšanai. Arī līdz tam vilciens gāja lēnītiņām. 2009. gada 19. jūlijā vairāki sportiski un drosmīgi velosipēdisti no Hawaii Express nolēma sacensties ar vilcienu ātrumā, pamājot ar roku vilciena vadītājam uz Rīgas perona un apsolot viņu sagaidīt Ērgļos. Vilciena vadītājs smējās, jo neticēja, ka tas iespējams, jo dzelzceļa stiga tak' stipri taisnāka turklāt velosipēdistam turklāt jāpārvar apm. 170 m augstuma starpība starp Rīgu un Ērgļiem. Un tici vai nē, bet ātrākais velosipēdists vilcienu apsteidza par 45 minūtēm un 22 sekundēm. Arī visi pārējie bija klāt pirms bānīša pienākšanas Ērgļos.

Lai nu kā, bet kopš tiem laikiem no manis ir palikusi vien dzelzceļa stiga ar gulšņu kaudzēm gar malām, pa kādai naglai grants klājumā un lēnām gaistošs dzelzceļam raksturīgais mazuta smārds. Ak, jā, un protams, arī dzelzceļa stacijas, kuras ir sava laika arhitektūras pieminekļi. To visu kopā varētu nosaukt par tādu kā dzelzceļa dvēseli, kura vēl kādu laiku dzīvo, kaut vilcieni vairs nekursē. Tad nu es jums izstāstīšu kā kāda grupa dzīvespriecīgu cilvēku nolēma mani apciemot. Viņi gan nebija paši pirmie, kas to dara (piemēram, pakalputas.wordpress.com), bet šī brauciena ideja radās Armandam laikā, kad brauca uz Ogres upi savas jūrnieka iemaņas uzprišināt.

Tā nu pašās maija beigās mērens pulciņš velobraucēju satikās Sauriešu stacijā, aiz kuras drīz vien beidzās Ērgļu dzelzceļa sliedes. Pie stacijas ēkas visi sastājās uz kopbildi. Armanda bildē nav, jo viņš kā organizators fotografē.



Liela daļa braucēju ir no tiem pašiem Ogres peldētājiem, klāt nākuši – Jānis ar Ritu un viņas māsu Madaru, kuri ir čaklākie braucēji no mums visiem, kā arī Sarmīte un Krista. Pēc bildēšanās visi naski lec uz velosipēdiem, lai staciju pa stacijai mērotu ceļu līdz Suntažiem. Posms no Suntažiem līdz Ērgļiem aiztaupīts otrajai dienai. Lai ieturētu stilu, Armandam atkal kabatā ir lidmašīnas biļetes uz otrās dienas vakaru.

Pirmajos 100 metros Dāvis "norauj uz acīm" un visi nosmejas, ka tas viņam profesionāls ieradums no downhill trenniņiem. Dāvis savu ričuku pēdēja vakarā savācis no dažādiem velo atlikumiem un tādu extru, kā bremzes vispār nav uzmontējis, jo, redz', - jābrauc jau būšot kalnā nevis lejup...

Pirmais kilometrs ir visai gluds un braukšanai patīkams, tādēļ valda jautra noskaņa neskatoties uz laika prognozē solīto lietu. Pēc pāris minūtēm visi sasēžas uz smilšu čupas, aiz kuras sliedes patiešām beidzas. Atkal top kopfoto, kuras uzņemšanas brīdī Dačuks nogūlies starp sliedēm kā partizāns gaidot bruņvilcienu.

Drīz vien klāt arī tilts pār Mazo Juglu, uz kura neiztiek bez ēverģēlībām un, protams, foto.



Posms līdz Cekules stacijai vairs nav tik gluds un ciets. Sausā grants sāk rādīt savu dabu un velo stūre jātur taisni citādi riepa iegriežas grantī un ritenis iestieg. Uzsākt šādā vietā ir vēl grūtāk kā noturēties kustībā, tādēļ bieži vien sanāks gabaliņu kātot līdz atradīsi vietu, kur var atkal uzsākt mīties.



Cekules stacija sasniegta, bet Sarmīte pamatīgi nomocījusies. Viņas velosipēds ir izteikts kruīzers ar šaurām riepiņām un milzīgu somu uz bagāžnieka. Sarmīte, kā jau saimniecisks cilvēks, somu piekrāmējusi līdz malām ar dažādām noderīgām mantām, kuru vienīgā sliktā īpašība ir tā, ka tās ir smagas.

Jauncekules stacijai visi paskrien garām kā vēja plēsti un īstenībā ir jau arī jāieskatās, lai to vispār pamanītu. Par staciju liecina tikai apsūnojusi betona apmalīte, kas reiz bijusi perons un 100 m tālāk, meža takas malā pie koka piekniedēts vilcienu kustības saraksts. Armands ir uzņēmies nobildēt VISAS stacijas un to arī apzinīgi dara, neskatoties uz to, ka pirmie braucēji jau pazūd aiz horizonta.

Ķivuļu stacijā braucēji bišku iekož kādā maizītē un taisās tālāk, bet neskatoties uz to, ka debesis ir noskaidrojušās, sejās prieks ir nedaudz mazinājies, jo braukt šajā posmā grūti. Aiz Ķivuļiem stigas malā ir mīīīlzīgs bebru izveidots dīķis un atrakcijas pēc Jānis un Normans ņemas šo dambi papostīt, lai glābtu daļu no slīkstošā meža.



Bajāru stacijā braucēji atrod pavecu TV kasti un sataisa kopbildi ar TV. Dāvim, kā vienmēr spēka ir pārpārēm un kad pārējie ir sākuši braukt, tad viņa bezbremžu pakaļējais ritenis knapi manāms pie horizonta. Vēl lielāks brīnums ir par Jāni un Madaru, jo Jānim arī ir velo ar šauru riepiņu, bet Madarai vispār vairākus gadus atpakaļ Maximā pirkts velosipēds, kura ražotājs nav paredzējis, ka ar to tiks braukts vairāk par 5 km/gadā. Tomēr Jānis un Madara visu laiku turas priekšgalā. To būtu darījusi arī Rita, bet viņa uzņemas upuri un sastāda kompāniju Sarmītei, kura brauc pa apkārtceļiem. Ceļi bieži ved gar stacijām, līdz ar to tās var apciemot arī mūsu komandas paceļubraucēji.

Kangaru stacijā tiek ieturēta nopietnāka maltīte un bišku dota atslodze kājām un sēžamvietai, kura īstenībā ir nepieredzējuša braucēja visvājākais punkts.

Nākamo posmu pa stigu iztur tikai paši spītīgākie. Pārējie ātrāk vai vēlāk, bet meklē kādu celiņu blakus stigai. Normans braukdams pa celiņu blakus stigai atrod balonu ar bantīti, kurā iesiets zīmējums ar kādu uzrakstu visdrīzāk lietuviešu valodā. Izskatās, ka šis balons bijis pildīts ar vieglu gāzi un atlidojis šurp, jo kura mamma tad ļautu savam lietuviešu bērnam bradāt gar Ērgļu dzelzceļa stigu. Rakstītā jēgu gan nesaprotam, bet balonu uzdāvinām Sarmītei.

Par Remīnes stacijas esamību, precīzāk bijību (to, ka tāda reiz bijusi) liecina autobusa pietura ar nosaukumu "Pagrieziems uz Remīnes staciju". Pagriezienu izmanto tie, kuriem lēnām sāk iestāties besis, un stacijā satiek skarbos minējus, kuri ceļu veikuši pa taisno.

Augšciema stacija kādreiz bijusi lepna ēka, bet nu savu godu sākusi atdot vēsturei un laika apstākļiem. Aiz stacijas ēkas braucēji atrod senu rokas ūdens pumpi, ko sāk sparīgi pumpēt, lai tiktu pie jauniem ūdens krājumiem. Pumpis izdod tik šaušalīgu čīkstoņu, ka pumpētājiem ausis vai plīst un no otrā stāva loga parādās izspūrusi galva, kas paskaidro, ka blakus uz ratiem ir burciņa ar ūdeni, ar kuru pumpis jāuzlej. Burka tiek likta lietā, pumpis apklust un pēc mirkļa straumēm plūst auksts ūdens. Visi pilda pudeles un mazgājas, burku atkal piepilda un atstāj nākamai reizei.

Dzelzceļa stiga gandrīz nav braucama un lielākā daļa izvēlas braukt pa ceļu. Šai dienai vairs nav atlicis daudz, bet spēka atlicis vēl mazāk. Kārdes stacijas ēka atgādina palielu mazmājiņu un viseksotiskākais ir šajā stacijā atrodamais vilcienu kustības saraksts. Nemaz nav jābrauc uz nez kādu Indiju, var sasmelties eksotiku šeit pat.



Sidgundas stacijas ēkā laikam dzīvo ventiņi, par ko skaidri vēsta uzraksts SIDGUND. Stacijas ēka nemaz nav pie dzelzceļa, bet diezgan patālu otrpus ceļam. Par stacija esamību vēsta sagāzies (sagāzts???) metāla uzraksts un blakus tam Latvijas dzelzceļiem raksturīgā atkritumu tvertne. Ieraugot tādu ciemiņu skaitu no tuvējās mājas iznāk padzīvojis vīrelis un uzsāk sarunu. Uzzinājis braucēju mērķi viņš izvelk no pagalma savu velosipēdu un iemēģina dzelzceļa uzbērumu. Secina, ka ir jābūt dullam, lai pa tādu brauktu no pašas Rīgas, ko, protams, neviens nenoliedz. Viņš vēl pamāca, ka lai uz Suntažiem braucam pa ceļu nevis stigu, jo tur no kādas mājas pa stigu mēdzot vazāties pāris niknu suņu.



Lai vai kā ar tiem suņiem, bet braucēji posmu uz šīsdienas pēdējo staciju - Suntažiem, mēro pa ceļu. Jautrības pēc Dāvis rāda, ka braukt atmuguriski ir tikpat viegli kā uz priekšu, bet retajam tikai ir zināms cik nobrāzumus un sasitumus šī skola ir maksājusi. Pie šosejas krustojuma Normans satiek vīru, kurš tirgo slotas. Gan pagalma slaukāmās, gan pirts slotas. Vīrs runā ar akcentu un ir melnīgsnējs, tādēļ atgādina čigānu. Šie parunājas par slotām, politiku un citām pasaulīgām lietām. Braucot pa asfaltēto ceļu uz Suntažiem velo komanda izskatās tik iespaidīgi, ka automašīnas pat pārspīlēti respektē.

Suntažos braucēji nolemj vispirms paēst un tikai tad apmeklēt staciju. Turpat centrā ir labs ēstūzis, kurā visi sasēž un pasūta sengaidītās vakariņas. Veči pie vakariņām rauj alu, puikas sulu, bet dāmas šampanieti. Pēc vakariņām, lai šīs dienas plāns ir izpildīts, top kārtējā kopbilde pie Suntažu stacijas.



Kases restotais lodziņš stacijas ēkā pa kuru reiz tirgoja biļetes ir tik augstu, ka pie lodziņa ir čupa, uz kuras augumā nelieliem pircējiem pakāpties.



Tad neliels ieskrējiens vietējā bodē, lai iepirktu vakariņas un brokastis. Izrādās, ka šajā vakarā Suntažu estrādē ir kādi deju svētki. Braucēji paliek noskatīties ģenerālmēģinājumu, bet uz pašiem svētkiem nepaliek, jo visiem velk uz dusu un līdz Ritas sarūpētajai viesu mājai vēl kādi kilometri septiņi.



Vakarā pirts, drusku bumbas dzenāšana un uz dusu. Pie Kristas taisās braukt ciemā divi draugi – Oskars un Vitālijs. Viņi ierodas pirms pusnakts un ceļu no Rīgas veikuši apmēram stundā un 40 minūtēs. No rīta vecie braucēji novērtē viņu velosipēdus un pašu sportiskās formas, secina, ka laikam būs jāpaliek kaunā, jo šie ar svaigiem spēkiem aizskries, ka nebūs ko redzēt. Līdz dzelzceļa stigai tā arī ir, bet uz stigas viss vēršas savādāk. Iepriekšējā diena ir devusi jaunu skolu, cik ātri pa kādu segumu vajag braukt lai riteņi ripotu ar mazāku slodzi, cik drīkst un cik nedrīkst griezt stūri, lai ritenis nesamestos pavisam šķērsām. Oskaram ar Vitāliju vēl šādas pieredzes nav un pēc pirmās stacijas veikšanas Oskars paziņo, ka šitā esot lieka kaloriju dedzināšana un aizbrauc pa ceļu. Vitālijs ir sīkstāks un paliek stigā, bet viņam neiet nebūt ātrāk kā pārējiem.



Kastrānes stacija ir veikta un pavīd melnais humoriņš, ka vīriešiem braucot garām šai stacijai balss paliekot smalkāka. Tomēr Oskars kļūdās jo nākamais posms izrādās reti labs. Liekās nu vēl drusku-drusku un jau asfalts sāksies...

Kādā vietā kur ceļš šķērso dzelzceļa stigu, ceļa remonta dēļ ir pamatīga augstuma starpība. Kādam paniez mēle un tiek pieminēts downhill. Dāvim nav divreiz jāsaka – viņš aizņemas brāļa velo (jo savam ne tikai nav bremžu, bet arī amortizatori ir beigušies) un demonstrē pārliecinošus lēcienus.

Nākamā stacija ir Vatrāne un pēc tās Ķeipene. Izrādās, ka Ķeipenes stacijā ir ierīkots muzejs kinorežisoram Sergejam Eizenšteinam. Pie stacijas ir atstāts gabaliņš sliežu, lai saglabātos stacijas sajūta, blakus tāds kā parks ar mājas lieluma krēsliem un galdu un arī tāda kā liela tāfele ar pastkastītēm uz kurām Taisaulē aizgājušo režisoru vārdi. Pie Ķeipenes notiek visāda fotografēšanās un izdarīšanās, kā arī neliela atpūta.



Vakardiena liek sevi manīt un braucēji nolemj, ka neuzliks sev par pienākumu nobraukt visu ceļu pa bijušo dzelzceļu. Sīkstākie brauc līdz nākamajai stacijai ar domu, ka tālāk jau redzēs.



Taurupes stacijas nosaukums atgādina kādu spēli, kur no burtiem, jeb precīzāk, to fragmentiem jāsaliek vārds. Pašas stacijas priekšā ir briesmīgs offroads, pa kuru uz fikso tiek uzrīkotas mazas sacensībiņas. Ir arī kritušie, bet ar kādu ceturto piegājienu braucēji iemācās šo posmu pārvarēt.



Skats Līčupes stacijā atgādina senos laikus, jo pa dzelzceļa stigu kaut kas tuvojas. Tas kaut kas rūc un pūš melnus dūmus. Izrādās, ka tas ir vietējo traktors, kas šo stigu izmanto kā ceļu. Velosipēdisti akurāti sastājas uz perona malas un tēlo, ka sagaidījuši vilcienu. Stiga gan diez ko braucamāka nepaliek, bet katrs nākamais posms tiek sākts ar domu – nu vēl tikai šito, tad jau tālāk redzēs... Katrā stacijā paskatoties uz priekšu redzams baisais-taisnais gabals, garlaicīgs kā mācību grāmata, turklāt šodien vēl izteiktāk kā vakardien var redzēt, ka braucamgabala Ērgļu gals ved augšup. Kristapa Liepiņa vārdiem sakot – "Lai pamocītos ir OK".



Tā tiek pievārēts viens gabals pēc otra un klāt Baltavas stacija, pēc kuras nākamā ir sengaidītie Ērgļi. Pēdējais posms nav tik sausu granti klāts, bet nedaudz noaudzis ar zāli, taču bedraināks, kas dod lieku sāpi jau tā cietušajām pēcpusēm. Beidzot! Ērgļu stacija ir klāt! Reizē mērķis un reizē drusku vilšanās sajūta, ka viss jau garām. Tagad braucējiem atliek tikai sagaidīt automašīnas, kuras nogādās braucējus mājās vai vismaz tuvāk tām.



Bet Jums, kam mājās ir velosipēds, kājās drusku spēks, sirdī vēlme ko redzēt, gaidu Jūs ciemos,
Jūsu dzelzceļš Ērgļi – Rīga!

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv