Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
"Mītings" uz jūras klintīm

Teksts: Aiga Briežkalne [ AUTORE?]
Foto no autores privātā arhīva
2010. gada jūnijs, Rīga

BMC International Sea Cliff Climbing Meet, 2010. gada maijs, Lielbritānija, Cornwall.

Katru gadu British Mountainiering Council (BMC, www.thebmc.co.uk) rīko starptautiskas tikšanās (mītingus, samitus) pieredzes apmaiņas nolūkos, uz kurām ierodas cilvēki no visas Pasaules. Vienu gadu ziemā, citu gadu pavasarī. Šogad man bija tas gods pārstāvēt Latviju (man patīk, kā tas izklausās :)). "BMC International Sea Cliff Climbing Meet"! Paldies Latvijas Alpīnistu Savienībai par sniegto iespēju piedalīties! Tad nu īss pārskats, kā tur gājis un daži ieteikumi nākamajiem Latvijas pārstāvjiem šādos mītingos.



Ieteikumi un info

Ja gadās ceļot vienam, nebaidies, viss būs labi, galvenais kārtīgi sagatavoties pirms brauciena! Arī man šī bija pirmā reize ārpus Latvijas vienatnē. Viss bija patiešām labi, līdz brīdim, kad tika atcelts mans avioreiss mājup. Mājās tiku četras dienas vēlāk, kā paredzēts – tas gan bija nepatīkami, bet pati jau vainīga, vajadzēja labāk sagatavoties arī šādam gadījumam. Līdz pēdējam brīdim es neticēju, ka kas tāds varētu notikt ar mani, līdz ieraudzīju lidostas ekrānā uzrakstu cancelled. (Gan jau, ka mana dzīve tagad aprausies par kādiem pieciem gadiem ātrāk dēļ šiem stresiem – tieši 1h pirms lidmašīnas izlidošanas man vēl nebija biļetes, es nezināju vai tikšu arī šajā lidmašīnā. Laikam mana veiksme bija aizgājusi tējas pauzē. Bet tas jau ir cits stāsts…)



Ja brauc uz starptautisku pasākumu, rēķinies, ka lielākā daļa cittautiešu neko nezina par Latviju, ir tikai dzirdējuši par tās eksistenci, tāpēc tev tiks uzdoti miljons visneiedomājamāko jautājumu! Tev jābūt kā Latvijas enciklopēdijai! Nemaz nerunājot par loģiskajiem jautājumiem – valsts, pilsētu izmēriem, iedzīvotājiem, politiku, vēsturi, ģeogrāfiju utt. Es ieteiktu tam sagatavoties. Patiešām!



Atrašanās vieta ir Lielbritānijas paši dienvidi/rietumi – daudz lielisku un dažādu klinšu, maršrutu. Ja ir vēlēšanās, tad Latvijas kāpēju grupa var sarunāt naktsmītnes Cornwall namā (BMC īpašumā, kas atrodas pašā "epicentrā"). Tas gan maksās apmēram 8 mārciņas par nakti (~6 Ls).

Ēdiens Anglijā tomēr ir atšķirīgs no mums pierastajiem, bet noteikti iesaku izmēģināt maksimāli vairāk tradicionālo ēdienu – hot curry, fish & chips, Cream Tea, pastees, BBQ uc.

Cilvēki ļoti pieklājīgi, smaidīgi, atsaucīgi un laipni. Dažbrīd gan tas britu humors likās dīvains. :) Ja runājam par cittautiešiem, kas arī piedalījās mītingā, tad varu teikt tikai to labāko – laikam kāpēji (kā tauta) visi ir lieliski cilvēki ;) Vienīgi divi japāņi (kā jau to biju ievērojusi citreiz) bija tādi kautrīgāki, klusāki, bet ļoti labi kāpēji, kāpa grūtākos maršrutus līdz tumsai. Tagad man ir vairāki labi draugi ārvalstīs un daudz paziņu visur pasaulē!



Britu humoriņš

Paralēli kāpšanai un pārējiem notikumiem, izveidojās klusā telefona azarts par vienu konkrētu tēmu… Pieklājības rāmjos, par to neviens nerunāja skaļi, tikai aplinkus mēģinot izdibināt patiesību šai mīklai. Tātad tēma: meiteņu istabiņā ir četras meitenes, viena no viņām krāc! Un tā, ka pārējās nevar gulēt (es to dzirdēju tikai pirmās divas naktis, laikam pēc tam biju pietiekami piekususi, lai neko nedzirdētu). Neviens konkrēti nesaka, kura tieši tā ir, lai interesantāk. Tas šķita īpaši uzjautrinoši tieši vietējiem, viņi katru brīvu brīdi par to uzjautrinājās. Lai noskaidrotu, kura tad īsti ir jautrā krācēja, katrs mēģināja to noskaidrot ar izslēgšanas metodi, parunājot ar katru no meitenēm, jautājot kā tad naktī izgulējās... u.t.t.



Man jautri likās kas cits – tas izrādās ir populārs apzīmējums vietējā līmenī – Elvis leg (Elvisa Preslija kāja). Pēc ļoti grūta maršruta, es pārējiem stāstu, cik grūti man gāja, ka visnepiemērotākajā brīdī – kad knapi turos uz sienas, pēdējais ieliktnis (drošināšanas punkts klintī, red.) 3 – 4 m zem manis, neviena stabila punkta, abas rokas var noslīdēt jebkurā brīdī, vienīgā cerība uz kreiso kāju, kas varētu mani paglābt no kritiena. Un, protams, ka tieši kreisā kāja (kāpēc ne labā!?) sāk tā trīcēt, ka "lec" ārā no tā jau nelielās aizķeres. Un tad nu man paziņo, ka tad jau man bija Elvis leg!



Arī kāpšanas maršrutu nosaukumi man šķita varen uzjautrinoši, lūk, daži no tiem: Cross Town Traffic; Blind Justice; Look Out; Surf Wall; Voodoo Child (E6 6b); Mad Cow Maggie; Flying Finish; When Hope Has Gone; Hope; Pump It Up; Patience; Parody; Nameless; Suicide Wall; The Girl Can Wait; Layback And Think Of England; Three Score Years And Ten, Amen (E6 6b); Heart Attack Machine; The Masochism Tango, Half Man Half Brandy Snap; Seventeen Schoolgirls; The Monkey Climb; Squeeze Me; Second Chance; Virgin On A Crisis; Hidden Secret; Well That’s Just Dandy; The Hairy Lobster; Blood On The Rocks; Vietnamerica; Cable Highway; Love Drives Me Crazy; Who Ya Gonna Call; A Job For Life; Blood, Sweat, And Fears; Second Skin; Bloody Finger; Toothache; Dream, Cream, And Scream (E5 6b); Finger Stretcher; Son Of Satan (E8 6c); Vessactomy; Tina Turner; Too Sexy For Mike; 14Lives, 13Souls (E7 6c); Pregnant Pouse; Mouseproof; Stay Pretty, Die Young (E4 6a). Vislabākais – Hysterical Hamsters...



Vēl kāda interesanta lieta, ar kuru izrādās izcēlušies latvieši kāda vietējā kāpēja, Skott Titt acīs – viņš regulāri brauc uz Sicīliju kāpt un regulāri sastop "trakos" latviešus – kāpēju grupu, kuri nereti moka paši sevi, piemēram, atsakoties no piedāvājuma aizvest, tā vietā paši soļo lielus gabalus ar somām un virvēm. :) Cik nopratu no stāstītā, tas ir Kristaps Liepiņš ar savām kursantu grupām no Kalnu Grupas?

6 dienas, 16 maršruti, 5 partneri, 3 sirds kūleņi...

Pirmajā vakarā, kad esam visi satikušies, sarunas līdz vēlai naktij, jo visi, protams, grib zināt visu par visiem. Gan šajā vakarā, gan visas pārējās dienas es biju populārs apspriešanas objekts – neviens nespēja noticēt, ka es kāpju jau 13 gadus zālē, bet šī ir pirmā reize, kad kāpju īstās klintīs (outdoor), ka pirmo reizi lieku ieliktņus, frendus un pirmo reizi kāpju, kā pirmā (leading). Džeremijs par to uzjautrinājās visvairāk, pilnīgi vai ķiķinādams visu vakaru – tas tik būs jautri, to es gribētu redzēt. Sarunājoties ar viņu, tā vien šķita, ka viņš kaut ko noteikti ir lietojis, jo bija kā uz adatām, streso, nespēj nosēdēt mierīgi ne minūti un runā ātri un satraukti, bet vēlāk es sapratu, ka viņš vienkārši nevar sagaidīt rītdienu, kad viņš beidzot varēs kāpt. :) Kā gadījies, kā ne, nākamās divas dienas mūs ieliek vienā pārī, tā teikt – dabūja, ko gribēja. Gāja jautri (pārsvarā jau viņam), bet apmācīja mani ļoti labi!

Svarīgi – šajā reģionā tiek praktizēta tikai traditional climbing – ar frendiem un ieliktņiem, bez "skrūvēm" (klintī iestrādāti skrūves veida drošināšanas āķi/enkuri, red.)!



10. 05. 2010

Apvidus Bosigran. (Katrs apvidus atšķiras ar savādāku klints struktūru.)

1. "Orche Slab Route " 36 m, severe, 4a (šeit un tālāk Lielbritānijā lietotā grūtību kategorija,red.);
2. "Doorpost" 56 m, hard severe, 4a, 4b, 4a;
3. "Little Broun Jug" 64 m, very severe, 4b, 4a, 5a.

Šajā maršrutā pirmo posmu pirmā eju es un arī pēdējo – es. Te nu gadījās tas – psiholoģiski netieku galā, nevēlējos riskēt, jo pēdējais starpāķis ~ 3 m zem manis – pašā augšā, pēdējās divas aizķeres pagrūtas, mēģinu izkāpt divas reizes, kāpju augšā/lejā, bet pagurstu un pēdējā nokāpšanā līdz ērtākai vietai paslīdu un krītu. Fū, palieku karājoties pašas liktajā frendā. Lidojums labs, bet veiksmīgs, krītot, protams, viena doma prātā – vai frends izturēs!? Ar augšējo drošināšanu, protams, es to izkāpu...



Vakarā Patt Littlejon (62 gadi) fotolekcija. Vietējā "leģenda" - kopā Frenk Cannings izkāpis tūkstošiem jaunu maršrutu, no kuriem daudzi joprojām nav atkārtoti līdz pat mūsdienām, sarakstījis vairākas grāmatas/ceļvežus.



11.05. 2010

Apvidus Chair Ladder – interesants ar to, ka piekļuve pie klints lejas daļas ir katrreiz dulferējoties (nolaišanās lejup pa virvi, kāpēji to mēdz saukt paņēmiena ieviesēja, leģendāra pagājušā gadsimta sākuma vācu alpīnista Dulfera (Hans Dülfer), vārdā, red.) – skaistākā dulferēšanās vieta manā mūžā. ;)



Vairākos maršrutos netiekam, jo ir putnu ligzdošanas laiks, un šeit tas tiek celts augstā cieņā.

1. "Terrier’s Tooth" 39 m, hard severe, 4b, 4a;
2. "Flannel Avenue" 56 m, hard severe, 4b, 4a, 4b.

Lai tiktu līdz maršruta sākumam, pēc dulferēšanās nākas skriet pa klintiņām, lai paspētu pāri līcīša šaurumam, kamēr ūdens pāreju nav pilnībā nogriezis. Protams, ir par vēlu, bet mēs nepadodamies, noaujam kājas un cenšamies tikt pāri pa nu jau zemūdens akmeņiem. Ūdens auksts, viļņi palieli, bet tiekam. Tālāk apkārt nelielam līcītim un gar klinti esam pie kamīna (plata plaisa klintī, red.), kur sākas mūsu nākamais maršruts – 18 m kāpšana pa kamīnu. (Vienu kāju tomēr izdevās samērcēt) Beidzot ieraugu kamīnu, bet neticu, ka man tiešām liks par to kāpt, domāju, ka gan jau kāpsim citu maršrutu, gan jau, ka Džerijs joko! Ha, nē! Viņš to domā nopietni un ieskatoties kārtīgāk, atklājas, ka blakus nav kāpjamu maršrutu un atpakaļ arī netiekam – paisums pilnībā nogriezis atpakaļceļu! Jāpiebilst, ka paisums/bēgums diennakts laikā šeit ir līdz pat 6m! Tas nereti sagādā galvassāpes piekļūstot arī pie citiem maršrutiem.



Vai es negribu iet pirmā?- viņš man saka. Man ir tikai teorētiskas zināšanas kā te ir jākāpj (kamīnā) un arī ūdens kāpj arvien augstāk, tuvāk manam plauktiņam, tā kā šoreiz ļaušu iet pirmajam Džeremijam (viņš ļauj man kāpt kā pirmajai visos maršrutos visus posmus, lai man būtu lielāka prakse). Te gan atkal jāsaka – jātiek galā psiholoģiski - sākot kāpt, izrādās, ka nav nemaz tik grūti, pat interesanti! Pēc kamīna, nākamo posmu kāpju es. Šīs apkārtnes klintis ir populāras ar to, ka tās ir pilnīgi gludas, bez plauktiņiem, 60-80 m augstas. Vienu brīdi es pieķeru sevi pie domas – kā gribētos pielipt pie sienas, aizvērt acis un nekustēties. (Man – kam nav bail no augstuma…) Šķiet, ka uz brītiņu tā arī izdaru, bet mani atmodina nogurums rokās, kas vēl vairāk sarežģī situāciju – nav jau kur likties, tāpat pašai vien jākāpj, vēlreiz norauties un pārbaudīt ieliktni nevēlos. Šeit man sākās Elvis leg. Kāju nevaru noslogot, jo tā iztrīc ārā no aizķeres, jūtu, ka rokas vairs nejūtas tik stabili – piedzītas. Vai tiešām jākrīt?! Atkal? Izmisums. Vienīgā iespēja riskēt. (Vajadzēja vakar arī riskēt!) Mēģinu. Izspiežu kāju, aizķeros… Ir! Eh, es biju tiešām dusmīga uz savu kāju. Saņemu uzslavu "Good lead! " – izrādās biju novirzījusies no maršruta – nav brīnums, ka tas veda dīvainā zigzagā...



12.05. 2010

Tiek iedalīti jauni partneri, es kāpju ar Endiju (katram ārzemniekam noteikti piešķir vietējo kāpēju!).

Apvidus Bosigran:
1. "Anvil Chorus" 58 m, very severe, 4b, tālāk pa "Venusberg" very severe, 4c, 4b;
2. "Big Top" 28 m, very difficult, tālāk pa "Simple Simon" 30 m, hard severe, 4b;
3. "Ding 49 m, very severe, 4c, 4b;
4. "Doorway" 59 m, severe, 4a, 4b, 4a.



Vakarā Frank Cannings (59 gadi) fotolekcija un BBC uzņemtā filma par viņu – jaunībā Frenkam pētot maršrutu, paslīd kāja un viņš nokrīt no klints. Smagas traumas, taču izdzīvo. Tiek izsaukts militārais helikopters, kurš netiek klāt cietušajam. Frenka biedri nogādā viņu līdz klints augšai, kur sagaida helikopters. Kad visa glābšanas komanda, Frenks un viņa sieva sāk lidojumu pāri jūrai uz slimnīcu, kaut kas notiek ar helikopteru un tas iekrīt jūrā. Sākas otrā cīņa par dzīvību vienas dienas laikā. Visi izdzīvo.



13.05. 2010

Apvidus Land’s End:
1. "Friends" 38 m, very severe, 5a, 4c;
2. "Economist’s" 62 m, very difficult;
3. "Nothing Much" 31 m, hard very severe, 5a, 4c - mana pirmā kāpšana pa plaisu!

14.05. 2010

Partneru maiņa, šoreiz kāpšu ar Polu. Apvidus Kenidjack Cliffs.

Pols šeit nav bijis, tāpēc sanāk kārtīga maldīšanās un īstās klints meklēšana ar ceļvedi rokā. Kad nolemjam mest mieru un braukt citur, atrodam īsto klinti. Tikai jātiek lejā, kas ir problemātiski. Oficiālā noeja ir pa kreiso pusi, mēs atrodamies labajā. Pols nolemj kāpt lejā tepat. Es neesmu vis tik pārliecināta, jo izskatās ļoti stāvs, sākumā zāle, pie kuras nespēšu noturēties, ja sākšu slīdēt, tad zāle kombinējumā ar klinti un tad skaista, stāva klints. Tikko nolijis un viss ir mitrs un slidens. Sekoju Polam, kurš jau ir ticis līdz klintīm. Atceros Frenka filmu, viņa kritiens sākās līdzīgā veidā un apvidū. Hops, paslīdu un sākas mans lejupceļš. Labi, ka man ir mugursoma, tā vismaz neļauj satraumēt muguru uz klints bluķiem. Mēģinu ķerties pie zāles, taču tā izraujas un manu slīdēšanu nesamazina ne drusciņ. Tad vietām parādās arī klints, taču apstāties nesanāk, pirksti, rokas un kājas nobrāztas, seši nagi atlauzti, viss asinīs, taču to un sāpes es pamanu krietni vēlāk. Esmu nonākusi līdz klintīm, kur vairs nav ne miņas no zāles un paliek arvien stāvāks. Vai es salauzīšu pirkstu, kā to izdarīja Frenks, kad viņš mēģināja apstāties? Pirms lielā lidojuma ir mana pēdējā cerība apstāties – lielāks akmens tieši manā ceļā… Hops un es apstājos. Vai ar mani viss kārtībā? – sauc Pols. Šo to gribējās gan man viņam tai brīdī pateikt, kādā kārtībā es esmu, bet atsaucu – jā! Pārbaudu pirkstus, lauzti nav, rokas deg kā ugunīs, kājas, gurni… dzīvošu. Pabļauju vēlreiz Polam - jā, ar mani viss kārtībā! Jāuzvelk ķivere, tā man pie somas piestiprināta. Tālāko ceļu lejup mēs nodulferējamies. Tas viss sagādā man lielas sāpes, jo šķiet, ka uz rokām nav vairs ne gabaliņa ādas. Tepat arī jāsāk mūsu maršruts augšup. Atstājam somas lejā, ar domu pēc tam nokāpt pa pareizo pusi un tās savākt.



1. "Saxton" 50 m, hard very severe, 5a, 4c, 5a.

Pols kāpj kā pirmais visus posmus, maršruts ļoti skaists un interesants – pilnīgi gluda siena, aizķeres mazas, bet ērtas. Veiksmīgi izkāpuši, nolemjam paņemt somas un doties uz citu apvidu. Pols kāpj lejā pa kreiso (it kā pareizo) pusi, bet uzreiz atnāk atpakaļ, sakot, ka tagad tur arī nav noejas, jo ļoti stāvs un zāle slapja. Nolemjam nodulferēties pa to pašu klinti, kur uzkāpām, un tad kāpt augšā pa šo kreiso pusi (augšup būs vieglāk). Tā arī darām, paņemam somas un dodamies augšup pa kreiso pusi. Kā tad! Pols ātri vien apgriežas un saka, ka šeit augšā mēs tikt nevaram. Vienīgā iespēja kāpt augšā pa šo pašu klinti, tikai blakus maršrutu (it kā vieglāku) ar visām somām. Kas cits atliek?!



2. "In The Gallery" 47 m, hard very severe, 5a.

Saulīte aizslīd aiz klints, paliek vēss, saceļas ļoti stiprs vējš, rokas drīz vien kļūst nejūtīgas, joprojām sāpošas. Pols kāpj lēnām, jo viņam ir lielā soma pilna ar inventāru. Noskatos, kā pols neveiksmīgi mēģina ielikt kaut vismazāko ieliktnīti. Kas gan varētu vēl uzlabot šo situāciju?! Uz šo jautājumu atbild jūra, pāršļācot septīto (Latvijā ir devītais, bet viņiem lielais vilnis skaitās septītais) vilni man pār galvu. Es paskatos atpakaļ un ieraugu, ka jūra ir stipri pietuvinājusies un sākusi kārtīgi bangot. Nu ko, lieliski! Turpmāko pusstundu, kamēr Pols tiek līdz pirmajai stacijai, turpinu šķelt viļņus ar savu muguru. Nez, kāpēc man šķiet, ka lielais vilnis no devītā (septītā) pārvēršas par sesto un tad jau par trešo?! Un tad es atkal iedomājos, kas gan varētu vēl uzlabot šo situāciju!? Ok, šoreiz vairs nekas nenotika. :) Bet izmisums bija pietiekami tuvu tāpat, kā vakars.


Dažreiz jūra nedaudz atkāpjas...


...bet pēc kāda laika tā atkal ir savā vietā!

15.05. 2010

Partneru maiņa, kāpju ar meiteni Hazel.

Apvidus Gurnard’s Head Area:
1. "Right Angle" 75 m, hard severe, 4a, 4b;
Apvidus Bosigran:
2. "Paragon" 60 m, harde very severe, 5a, 4c, 5a.

Pēdējā posmā es kāpju kā pirmā, taču tikusi līdz pirmajam starpāķim, kaut kas notiek un mani pārņem šausmīgas bailes – pagrūts posms un man ir bail riskēt, jo negribu norauties. Vai tas ir dēļ vakardienas notikuma vai varbūt nogurums beidzot ņēmis virsroku, tomēr kāpta ir vesela nedēļā?! Izveidoju staciju turpat un pieņemu Hazelu, kura turpina kāpt līdz augšai. Kāpjot lejā ir jāpārvar ļoti stāvi posmi, katrreiz pēc uzkāpšanas, protams, bez drošināšanas. Šoreiz, kā zibens no skaidrām debesīm, es saprotu, cik bīstams ir šis lejupceļš, kuru es līdz šim biju kāpusi vai 10 reižu! Taču lejā jātiek. Zāles kušķīši un klintīm ir mitri, kāpju ļoti lēnām un nedroši, jo kritiens būs tāls. Kaut es varētu nebaidīties, tāpat kā līdz šim! Un atkal hops – es paslīdu! Šoreiz es vairs nedomāju, vai salauzīšu pirkstu. Sirds apstājas, sareibst galva, melns gan acīm, gaidu. Pag, atveru acis un pamanu, ka mana roka iekrampējusies ērtā klints izcilnītī un es esmu turpat, kur paslīdēju. Nākamo maršrutu biju apņēmusies izkāpt vēlreiz "Little Broun Jug", kur es pirmīt norāvos. Taču tagad šī apņēmība bija zudusi. Citreiz!



16.05. 2010

Šodien visi dodamies uz "Cheddars George Event" – trīs stundu brauciena attālumā esošā tūristu un kāpēju pilsētiņa. Rīts lietains, tāpēc izmantojam iespēju apskatīt tur esošās alas – ļoti lielas!



Pēc tam kāpjam "sporta" maršrutiņus, kur starpāķi jau ir saskrūvēti, tātad bez frendiem, ieliktņiem. Šodien kāpju kopā ar Frenku (Cannings). Kāpts ir pietiekami, tāpēc izmantoju iespēju ar trīsi pārlaisties pa gaisa pārceltuvi, kas uzsieta tikai uz vienu dienu pāri visai ielejai – 100 m gara un 100 m augsta. Jāteic, ka adrenalīns nepacēlās, kā biju domājusi. Laikam jau vainīgi mani kritieni/lidojumi iepriekšējās dienās...?



Nākamā dienā dodos uz lidostu, beidzot mājās, kaut gan tik žēl bija šķirties no pārējiem! Neticēju, ka dažās dienās tiešām var iegūt tik daudz paziņas un pat draugus! Lidostā ieraugu uzrakstu Riga - canceled… Kad esmu pilnīgā neziņā, ko iesākt un atkal izmisumā, es jautāju - kas gan varētu vēl notikt?! Uz šo jautājumu šoreiz atbild maza ērce, ieskrubinoties manā miesā. Mājās knapi tieku tikai pēc četrām dienām. Daudz stresa un satraukumu (un izdevumu), bet skatoties no pozitīvās puses, es apskatīju valsti, jo izlidoju no citas lidostas, guvu priekšstatu par pilsētām, izbaudīju hosteļu un lidostu dzīvi… Dažas stundas pirms izlidošanas, kad esmu veiksmīgi nolauzusi šīs četras dienas, man piezvana brālis – viņš steigā nopircis man jaunu biļeti ar pirmslaulību uzvārdu! Un man atkal nav biļetes, un es atkal nezinu, kad nokļūšu mājās. Bet viss beidzās labi. ;)

Secinājums

Visiem iesaku noteikti izmantot iespējas aizbraukt uz šādiem pasākumiem! Pieredze, draugi, sakari, emocijas, atmiņas un kaut kas pilnīgi nepiedzīvots! Nesaki "nē" pirms neesi izmēģinājis!

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv