Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Costa Blanca - zem miljons zvaigznēm

Teksts: Vizma Bungše [ AUTORE?], Ilze Kronberga [ AUTORE?]
Foto no ceļojuma dalībnieku privātajiem arhīviem
2010. gada maijs, Rīga

Nedēļu pirms brauciena satiku Sidžu un Aldu Falkor bolderinga zālē. Kad treniņš jau virzījās uz beigām, piesēdām, lai kārtējo reizi runātu par kalniem, braucieniem, plāniem. Citāts no Aldas: "... viņa, klausoties mūsu idejas, nosiekaloja Falkor zāles paklāju tā, ka visiem kāpējiem nācās zāli atstāt peldus, un nākošo 5 min laikā pieņēma lēmumu mums pievienoties." Nākamajā dienā jau sarunāju atvaļinājumu un iepirku biļeti turpceļam... atgriezties nebija prioritāte. :)

ILZES MĪĻĀ DIENASGRĀMATIŅA
Piektdiena, 02. 04. 2010


Lidojam caur Frankfurti (Hahn) uz Alikanti. No Rīgas izlidojam 11:05. Frankfurtē līdz nākamajam reisam lidostā jāpavada 7h, turklāt pulkstenis vēl jāpagriež par 1 stundu atpakaļ, kas gaidīšanu vēl paildzina. Laiks tiek izmantots ļoti lietderīgi – apgūta jauna, savdabīga kāršu spēle "Citadeles", ekskursija pa lidostas apkārtni un tukšots jaungada šampanietis (tas Aldai paķēries līdzi kā reiz no šī gada atnākšanas svinībām) par skaista piedzīvojuma sākumu un pirmā kopīgā sapulce, kurā Sidža prezentē brauciena plānus. Galvenās šī brauciena vadlīnijas ir sekojošas – pa Costa Blanca pārvietojamies ar īrētu auto, katru dienu kāpjam citā sektorā, nakšņojam teltīs, uz kempingu meklējumiem neiespringsim, ēst gatavojam tikai paši.

Prezentācijas laikā nonākam pie sekojošas loģisku secinājumu virknes:
- Mājās lidojam sestdien.
- Lidmašīna ir vakarā.
- Tātad pa dienu kāpjam.
- Tātad, sestdien vakarā nekur nelidojam (jo dēļ kāpšanas diezgan droši nokavēsim lidmašīnu).
- Tad jau manīs, vai tam būs lemts piepildīties...


Pārgājiens apkārt lidostai

Alikantē ielidojam ar bažām, ka auto dēļ vēlās vakara stundas varētu arī nedabūt, bet tās izrādās veltas. Mūs gaida tumši zaļš Ford Focus. Pielādējam to pilnu ar somām un dodamies pirmās naktsmītnes meklējumos. Pirmā diena lēni pāriet otrajā. Nakšņot nolemjam pēc iespējas tuvāk plānotajai kāpšanas vietai. Dodamies Orihuelas virzienā. Pilsētiņā ilgi un dikti riņķojam meklējot kādu koku puduri pilsētas nomalē, pļavu vai kādu citu apbūves neskartu vietu. Meklējumos iebraucam kaut kādā pabriesmīga paskata rajonā pa ārprātā stāvu un šauru ieliņu. Vietējie īpaši draudzīgi neizskatās. Sametas neomulīgi. Mašīnu apgriezt pretējā virzienā iespēju nav. Tad nu lēnām, lēnām ripinām atpakaļgaitā uz leju. Knapi, knapi...

Tālākajos meklējumos nolemjam iebraukt kādā no apelsīnu dārziem. Pa šauriem celiņiem riņķojam dziļāk un dziļāk citrusu audzē, līdz nonākam strupceļā. Priekšā dzelzceļa sliedes, vienā pusē citronu/apelsīnu lauks, otrā pusē kāpostu lauks. Plkst. ap 2:30. Nolemjam tepat arī palikt. Telti neceļam, lai līdz ar gaismu ātri tiktu prom. Ārā diezgan drēgns. Ļoti negribas salt kā mazam ezim, tāpēc nolemju gulēt mašīnā. Pārējā kompānija izritina savus paklājiņus tur pat uz ceļa mašīnas aizmugurē. Saldus sapņus!


Nakšņošana blakus dzelzceļam

Sestdiena, 03. 04. 2010

Miegs bijis caurs. Sanāk uztrūkties ar domu "Što ja, gdje ja?!", kad ar lielu troksni lielā ātrumā gar pašu mašīnas priekšu aizjoņo vilciens pamatīgi iešūpojot un viscaur izgaismojot manu naktsmītni.

Āra gulētāji saprot, ka laiks celties un pakot mantiņas, kad pie viņiem piesardzīgi pielavās kāds no blakus lauka strādniekiem. Prom gan it kā nedzen. Tikai ar interesi vēro. Angliski arī nerunā. Ceļamies un bez minstināšanās taisāmies prom, līdzi paķerot pa kādam apelsīnam no blakus esošā koka.

Visi nedaudz nosaluši un manāmi aizpampuši dodamies iepirkt provīziju un gāzes balonus. Veikali veras vaļā plkst. 9:15 - mums vēl kāda stunda laika. Nolemjam tikmēr atrast piebraukšanas ceļu mūsu plānotajiem kāpšanas maršrutiem.


Pārtika iepirkta ne pa jokam...

Pārtiku iepērkam divos veikalos līdz ar 2,5 l vaniļas saldējuma, kas tiek tukšots parkā pie strūklakas, paralēli izveicot līdzsvara vingrinājumus. Saldējums dažam izrādās stipri par daudz.


Līdzsvara vingrinājumi pēc saldējuma pievārēšanas

Gāzes balonus degļiem Orihuelā atrast neizdodas, tādēļ braucam uz tuvāko lielāko pilsētu Murcia. Mūsu iecienītākais manevrs uz ceļiem – kustība pa riņķi. Pārsvarā vairākas reizes pēc kārtas un atminoties jociņus par igauņiem. :)

Kad saimnieciskās lietas nokārtotas, ar steigu dodamies atpakaļ uz Orihuelu izkāpt plānotos maršrutus. Brokastis, mantu šķirošana, guļammaisu žāvēšana un esam gatavi doties ceļā. Citi kāpēji no maršrutiem jau nāk atpakaļ...


Tālumā mūsu pirmais šī brauciena maršruts

Piegājiens 20 minūtes. Kāpjam sektorā Pared Negra četru virvju sporta maršrutus. Šodienas kāpiens plānots, lai iekustētos un no jauna aprastu ar klinšu "garšu". Man arī kā testa kāpiens pēc ceļgala saskrūvēšanas un ilgstošās dzīvošanās "dārzeņa" režīmā, lai tā īsti tiktu skaidrībā, vai šis brauciens būs pamatā dabas baudīšana vai tomēr kāpšana. Kāpjam divās sasaitēs. Vienā nu jau nešķiramā kombinācija čiksa Sidža un Alda, bet otrā jaunizveidotā kombinācija – Vizma, Kristaps un es.

Mēs ar Vizmu un Kristapu kāpjam maršrutu Derecha del Espolōn (1. virve 4+ (šeit un turpmāk lietota vietējiem maršrutiem raksturīgā, maršrutu aprakstos minētā grūtību kategorija, red.), 60 m; 2. virve 5, 38 m; 3. virve 4, 32 m; 4. virve 4+ 28 m). Vizmai pirmā virve, Kristapam otrā, man trešā. Stacijā mana sasaite piekāpj ar viltīgu smaidu un paziņo, ka man būšot jākāpj arī pēdējā virve. Biedri garās sarunās neielaižas – nav kur dēties. Beigās prieks par paveikto – testa kāpiens izturēts godam! :)

Alda un Sidža izkāpj Espolōn de la Pared Negra (1.v. 4+, 38 m; 2.v. 5, 38 m; 3.v. 4, 22 m; 4.v. 4+, 36 m).

Augšā fotosesija, baudām skatus, dalāmies iespaidos. Lejupceļš trīs virves nolaišanās, kurām seko Via Ferrata un jau zināmā taka.

Apspriežam nakšņošanas iespējas. Viens variants ir stāvvietā, kurā šobrīd atrodamies, bet tā neizskatās diez ko vilinoša. Vienojamies meklēt kartē ieraudzīto ezeru. To arī veiksmīgi atrodam. Ezers liels. Apstājamies nelielā stāvlaukumiņā ceļa malā, ceļam teltis, dodamies mazgāties. Ūdens auksts, bet tomēr siltāks nekā gaidīts. Lielu jautrību nodrošina un izpildīšanos akrobātiskā stilā prasa ārā tikšana no ūdens – visa gultne mālaina. Solis pa labi un iestiedz līdz ceļiem, solis pa kreisi un papēži gaisā! Uh, atkal greizi!

Svētdiena, 04. 04. 2010

Teltīs esam iekārtojošies pa sasaitēm. Vizma pamostas pirmā un nozūd tālēs nezināmās. (Tikai vēlāk, skatoties bildes foto vakarā top skaidrs, pa kādiem ceļiem un neceļiem klejojusi.) Arī es drīz vien nolemju, ka laiks celties un apskatīt tuvējās āres. Ezers gaismā izskatās fantastiski! Pēc kādas stundas sāk rosīties arī pārējie.



Šodien Lieldienas. Tātad jākrāso olas. Katram tiek izdalīts viens sīpols, divas olas, neliels gabaliņš marles. Tālāk iespējas brīvām mākslinieciskām izpausmēm. Visi azartiski ķeras pie darba. Kamēr krāsojas olas, - brokastis un maizīšu gatavošana maršrutam.


Lieldienas!

Daža laba ola sanākusi pat tīri raiba. Olu kaujās uzvar Kristaps. Esam gatavi ceļam. Katra sasaite paķer līdzi arī pa olai, ko, ievērojot īstas latviešu tradīcijas, noripināt no kalna, t.i., izkāptā maršruta augstākā punkta.

Kāpt dodamies uz Echo Valley sektoru Castillo – Wast Area.


Vietējais Oliņkalns...

Šodien kāpsim ar tradicionālo drošināšanu, lai iesildītos rītdienas grandiozajiem plāniem – 13 virvju maršrutam. Mana sasaite kāpj maršrutu Scorpion (1.v. 4, 45 m; 2.v. 2, 20 m; 3.v. 4, 30 m; 4.v.4+, 30 m). Alda un Sidža – The Wasp (1.v. 4, 45 m; 2.v. 3, 15 m; 3.v. 4, 45 m; 4.v. 4+, 20 m).


Atpūta drošināšanas stacijā

Man tiek "izdalīta" pirmā virve, apvienojot ar otrās virves nelielo pārgājienu. Pēdējo reizi ar tradicionālo drošināšanu kāpts tikai Sardīnijā, Kalnu Grupas apmācības kursā. Sirsniņa nedaudz trīc. Grūtības kategorija ne gluži kā uz mācību sektora. Bet beigās nav tik traki kā sākuma šķitis - drošināšanas punktiem vietas var atrast tīri labas, nostāties, lai tos ieliktu, arī var gana stabili, vienīgi tik ar vajadzīgā izmēra ieliktņu sameklēšanu neiet tik ātri kā gribētos, bet tas jau tīri treniņa jautājums.

Stacijā pieņemu Vizmu un Kristapu un visi dodamies uz nākamās virves sākumu. Izvilkt virvi pa pārgājiena taku kļuva par grūtu, tādēļ abus pieņēmu nedaudz pirms nākamās posma sākuma. Pievienojas arī meiteņu sasaite – šī drošināšanas stacija mums kopēja. Nākamo virvi izkāpj Vizma, tad kārta Kristapam.

Izrādās, ka spāņu 4+ ne vienmēr ir gluži 4+ mūsu izpratnē. Sanāk vairākas spēka kustības ar pievilkšanos. Vienā no šīm vietām abas rokas ir horizontālā, nedaudz ieslīpā plaisā un arī kāja jādabū uz tās pašas, lai, pēcāk izspiežoties, aizsniegtu nākamās aizķeres. Kristaps, ejot kā pirmais, pārāk ilgi taustījies pēc labākām aizķerēm un rokas jau piedzītas. Kad grūtākajai vietai gandrīz jau tikts pāri, rokas atsaka. Raujas... Sāpīgi! Apakšā ieslīps plaukts. Pamatīgi sasit potīti, nobrāž celi un plecu. Par laimi frends ielikts labi un notur, bet kāja sasista pamatīgi. Kristaps laižas lejā un pēdējo virvi iziet Vizma. Šis mūsu izpratnē noteikti nebija 4+!

Augšējā stacija mums atkal kopēja. Kad visi esam augšā un virves samarķētas, atgriežamies pie latviešu tradīcijām – tiek izveikts olu ripināšana rituāls. Kura no olām nokļuvusi tālāk gan noteikt stipri grūti, jo, noripojot kādu metru, tās dodas brīvajā kritienā un sašķīst smalkos gabaliņos pret pirmajiem klints izciļņiem...


Olu ripināšana

Noeja. Sametam mantas mašīnā un dodamies tālāk.

Rīt plānots 13 virvju mega maršruts ar tradicionālo drošināšanu Espolōn Central reģionā Puing Campara. Šovakar vēl jānokļūst līdz sektoram. Esam nolēmuši ietaupīt no rīta piegājiena laiku (apm. 1 stundu) un doties nakšņot uz maršruta pakāji. Šis ir reģiona augstākais un skata ziņā visnotaļ iespaidīgākais kalns. Auto stāvvietu atrodam viegli. Pāri tai slejas mūsu kalns. Nedaudz biedējošs, jo nekas tik liels vēl līdz šim nav kāpts. Respektu tas rada visos.


Lielā Kāpiena Lielais Kalns

Veicīgi gatavojam vakariņas. Smērējam maizītes rīta brokastīm un krāmējam somas. Kalns mūs hipnotizē. Visu laiku skats tiek vilkts uz tā pusi. Manā prātā šis milzis nu nekādi nešķiet man kāpjams. Bail. Šķiet, ka pārdomas visiem. Visi klusi. Tikai ik pa laikam attopas, ka skats jau atkal piesiets kalnam.

Nolemjam līdzi ņemt vienu telti. Somas ar visiem dzelžiem, pārtiku un guļampiederumiem smagas. Vēl virves. Kad sākam piegājienu, ir jau tumšs. Lēni, bet mērķtiecīgi virzāmies uz augšu.


Vakara piegājiens

Sākumā taku atrast viegli, bet, kad uzsākam traversu, lai nokļūtu tuvāk maršruta sākumpunktam, taka sāk izzust. Kalns jau slejas pāri mums, lejā apkārtējo pilsētu gaismas. Meklējam telts vietu. Gribam pieiet pēc iespējas tuvāk. Vietu atrast grūti - viss pārāk stāvs, puslīdz horizontālie plauktiņi pārāk mazi. Dodamies tik uz priekšu. Vizma noskata vietiņu, kuru atzīstam par līdz šim labāko redzēto un nolemjam tur arī palikt. Pašā klints pakājē gandrīz horizontāls pleķītis, uz kura vietas pietiek kā reiz tikai mūsu teltij. Aiz tālākās telts sienas pastāva nogāze. Uz blakus klinšu plauktiņa ganās kazas.


Kaimiņi no "blakus plaukta"

Ātri uzceļam telti. Mēģinām to kaut kā piedrošināt un iekārtojam savu "buduāru". Gulēt sanāk ļoti cieši kopā, jo telts nav gluži paredzēta pieciem, toties ir ļoti silti. :) Dažam apakšā pa kādam neaizveļamam akmenim. Guļvietu mīkstinām ar virvēm. Pagriezties uz otriem sāniem iespējams tikai tad, ja visi šo manevru izveicam reizē. Naktī ciemos atnāk kazas. Dzirdam, kā tās staigā un čabinās ap telti. Naksnīgais skats uz ieleju ir sirreāls. Redzam visas apkārtnes pilsētas. Vienā no tām debesskrāpji paceļas kā gaismas pilis.

Pirmdiena, 05. 04. 2010

Ceļamies 6:00. Vēl tumšs. Ar mokām dabūjam lejā obligāto brokastu maizi un banānu. Kristaps saprot, ka diemžēl nevarēs mums pievienoties – potīte sapampusi un sāp – doties šādā maršrutā būtu pārāk liela avantūra.


Agrā rīta celšanās

Kristaps paņems telti, liekās mantas un ies mūs gaidīt lejā. Tas nozīmē, ka kāpsim divās sasaitēs pa divi – Sidža ar Aldu un es ar Vizmu. Kādu brīdi nopietni apsveru domu doties lejā līdz ar Kristapu, jo labi apzinos, ka nevarēšu izkāpt pusi no pirmajām virvēm nepieciešamajā tempā. Jautāju Vizmai. Viņa ir ar mieru iet pirmā vairumu virvju. Nedaudz bail tāpat. Tik nopietns maršruts vēl nekad nav kāpts. Bet kaut kad jau jāsāk?!


Ilze kāpiena pirmajā virvē

Sagatavojam ekipējumu. Divās lielajās somās saliekam guļampiederumus un noslēpjam uz plaukta aiz koka, metrus 2-3 virs takas. Ceļā dodamies ap 7:30.

Mūsu maršruts Espolōn Central:
1.; 2.; 3. virve: 3, 120 m
4. virve: 3, 45 m
5. virve: 25 m scramble horizontally
6. virve: 4, 25 m
7. virve: 4, 50 m (retreat is possible)
8. virve: 4, 35 m
9. virve: 10 m scramble
10. virve: 4, 30 m
11. virve: 4, 50 m
12. virve: 4, 30 m
13. virve: 4, 30 m

Veicot šīs 13 virves tiek nonākts priekšvirsotnē. Ja ir vēlme nonākt līdz pašai virsotnei, tad iespēja turpināt ar The Edward’s Finish. Nedaudz, 2 virves scramble un 2 virves četrinieki. Maršruta apraksts vēsta, ka noeja ir ļoti bīstama, līdz ar to veicama tikai gaismā.

Laika taupīšanas nolūkos, pirmās piecas virves nolemjam iet bez drošināšanas. Tā arī darām. Mūsu maršruts ved tieši pa kalna kori. No sava skatu punkta īsti neredzam izeju uz piektās virves scramble posmu, tādēļ sanāk tomēr iet vienu virvi ar drošināšanu. Slīps traverss pāri plāksnei. Kājas tikai uz berzi, pirkstiem nelieli apaļi caurumiņi kā reiz viena divu pirkstu izmērā. Kaulos vēl rīta stīvums, līdz ar to kāpšana tīri interesanta. Tālāk jau ātri tiekam līdz sestajai virvei, kas arī būs pirmā īsti kāpjamā. Vizma un Sidža dodas ceļā. Kāpjam vienmērīgā ritmā bez lielām pauzēm – tik vien kā, satiekoties stacijā pārdalām ekipējumu un uzņemam zaudēto ūdens minimumu. Kāpjam abas sasaites paralēli.



Alda un Sidža mainās katrā virvē, bet mūsu sasaitē vairumu pirmo virvju izkāpj Vizma – mans temps šobrīd pareizo ieliktņu izmēru sameklēšanai un labāko drošināšanas punktu atrašanai ir vēl par lēnu tik garam maršrutam. Taču neskumstu, jo pēc ilgās dīkstāves ir patiess prieks būt uz īstām klintīm, baudīt skatus un, arī ejot kā otrajai un "ravējot" ārā Vizmas saliktos punktus, mācīties sanāk daudz – gan par pašu punktu likšanu, gan labākā virves ceļa izvēli un attiecīgi atsaišu pagarināšanu. Turklāt Vizma gādā arī par manu izklaidi, maršrutu izvedot gan cauri kādam kokam, gan arī saliekot punktus pie stāvākajām kraujas malām, līdz ar to daži ieliktņi jāķimerē ārā atrodoties ļoti interesantās un brīžam - nervus kutinošās pozīcijās.


Kaut kur kalnam pa vidu...

Sidžai dažu brīdi sanāk izcelties ar īpašu savu biedru iedrošināšanu un atbalstīšanu – pēc vienas savas izkāptās virves, viņa uzmet aci nākamās virves sākumam, kurš izskatās ne no tiem vieglākajiem un ar patiesi sirsnīgu izteiksmi izdveš: "Vai cik labi, ka nākamā virve nav jākāpj man!" Aldas un Vizmas ausīm tas, protams, skan ļoti iedvesmojoši. :)

Otro reizi Sidžai sanāk izcelties virvē, kuru arī es esmu iecerējusi kāpt kā pirmā. Pirmo šajā maršrutā. Vizma un Alda iedrošina, ka viss būs labi un lai nesteidzos, lieku punktus cik ilgi nepieciešams. Tikmēr Sidža jau devusies maršrutā un komentē to ik pēc pāris metriem ar vienzilbju vārdiem dažādās svešvalodās un sirsnīgiem izteicieniem, kuri literārā latviešu valodā būtu tulkojami kā "...šī vieta izskatās samērā grūta, šajā vietā kļūst nedaudz bail, maršruta grūtības kategorija šajā vietā visdrīzāk nav 4..."


Sidža un Ilze kāpj kā pirmās

Ar katra šī komentāra izdzirdēšanu mans atsaišu kabināšanas temps pie sistēmas kļūst aizvien lēnāks... Bet, tā kā viss ekipējums beidzot jau pie manis, jākāpj vien ir. Tieku līdz Sidžai, kura, apstājusies uz neliela plauktiņa pirms stāvas un pēc izskata tīri gludas sienas, raida tās virzienā iepriekš minētās frāzes. Šajā brīdī arī man dūša papēžos un nolemju pieņemt Vizmu, lai tomēr tālāk kāpj viņa. Sidža nolemj solidarizēties ar mani un pieņemt arī Aldu, lai viņai tur vienai nav garlaicīgi. :) Aldai un Vizmai jau dižas izvēles iespējas netiek piedāvātas – abas tiek sūtītas sienas virzienā un veiksmīgi to arī pieveic.


Zem mums kalna pakāpe šķiet jau pārvēršas bezgalībā...

Sava maršruta galējo punktu sasniedzam ap plks.16:00. Tālāk divi varianti: 1) sākt meklēt noeejas ceļu un doties lejā vai 2) turpināt ceļu uz virsotni pa The Edwards Finish. Pēc nelielām diskusijām nolemjam mēģināt tikt līdz pašai virsotnei. Diemžēl nākamā maršruta sākuma punkta meklējumi neiet tik veiksmīgi kā būtu vēlējušās. Izkāpjam vēl vienu virvi, bet nav pārliecības, ka esam pareizajā vietā. Vairāk pat sliecamies uz to, ka pareizo vietu atradušas neesam. Laiks jau tuvojas septiņiem un saprotam, ka jāsāk meklēt noeeja, jo lejupceļam būs nepieciešamas vismaz divas stundas, bet tumšs paliek jau deviņos.

Ar noejas atrašanu arī nesokas tik raiti kā vēlētos. Ik pa laikam ievērojam sarkanus punktus, kuri, mūsuprāt, norāda noejas taku, kura lielākoties pēc takas nu nemaz neizskatās. Vienu brīdi nonākam strupceļā un, lai tiktu tālāk, nākas vienu virvi nolaisties. Tālāk ceļš seko pa klinšu nobirām, iespējams kādreiz tā bijusi kādas upes gultne. Iet tīri jautri - pa nobirām sanāk arī paslidināties, par sevi liek manīt sāpošie ceļi. Bet vismaz virziens ir skaidrs. Tumsa atnāk, kad lielākā ceļa daļa jau aiz muguras, un esam tikušas uz salīdzinoši stabilas takas (t.i., ja salīdzina ar iepriekš pārvarētajām nobirām, nevis takām vispār). Kādu laiku gājušas, izdzirdam, ka mums no muguras nāk vēl kādi kāpēji. Nolemjam nedaudz pagaidīt un apjautāties, vai esam uz pareizā ceļa. Drīz vien pie mums pienāk divi puiši. Par laimi viens no viņiem runā arī angliski. Abi ir stipri izbrīnīti, kad ierauga, ka esam tikai meiteņu kompānijā. Uzreiz apņemas mūs pavadīt līdz pašai lejai. Iebilstam, ka negribam viņus kavēt un droši pašas tiksim lejā, bet šie ir nelokāmi – uzstāj, ka pavadīs līdz galam, turklāt paņem arī no katras pa virvei.

Alda un Vizma drīz vien atdalās no mūsu kompānijas, lai dotos pēc maršrutā atstātajām somām, bet mēs ar Sidžu puišu pavadībā dodamies uz leju. Sarunas laikā noskaidrojas, ka mūsu angliski runājošo pavadoni sauc Aksels un viņš šobrīd dzīvo Valensijā, bet dzimis ir Argentīnā. Viņi abi kāpuši sešinieku un septītnieku maršrutus. Mēs izsakām atzinību, jo pašas vēl tik pa četriniekiem dzīvojamies, bet Aksels nosmej, ka tik vēlā vakara stundā kāpts četrinieks, pēc tik garas dienas jau kļūstot par 6b. :)

Lejupceļā sarunas raisās par kāpšanas pieredzi un nākotnes plāniem. Uzzinājis, par mūsu visnotaļ nelielo pieredzi, puisis patiesi izbrīnīts, ka esam kāpušas un arī izkāpušas savu šodienas maršrutu. Pats viņš ir kāpējs un alpīnists ar 20 gadu pieredzi.

Lejā apmaināmies telefona numuriem un saņemam uzaicinājumu nākamreiz esot Spānijā paciemoties pie viņa Valensijā.

Lejā Kristaps mūs sagaida ar greznām vakariņām. Vāram tēju, un abas meitenes arī jau drīz ir klāt. Ēdot pārspriežam nakšņošanas plānus. Pēc šodienas ļoti gribētos kempingu ar iespēju nomazgāties, bet kur tālu braukt vairs nav spēka. Ienāk prātā, ka zemāk pa ceļu redzējām norādi uz kādu kempingu. Kamēr daļa kārto mantas, mēs nolemjam aizskriet apskatīties. Beigās izrādās, ka mūsu iecerētā vieta ir slēgta.

Lādējam mantas mašīnā un braucam meklēt pirmo pieejamo nakšņošanas vietu. Šonakt it nemaz neesam izvēlīgi. Nolemjam apmesties kādā netālā autostāvvietā – asfalta pleķis, pāris koku, nedaudz tālāk kaut kāda izgāztuve, bet nu jau tas brīdis, kad ir vienalga.

Kamēr ceļam teltis, saceļas liels vējš. Latvijā tāds sastopams tikai vētru laikā. Mūsu teltij jau celšanas procesā tiek salauzts mietiņš. Ātri saremontējam ar Jesus tape un riktējamies uz guļu. Naktī vējš tik liels, ka telts sienas vidū satiekas, bet nu jau tiešām ir vienalga.

Otrdiena, 06. 04. 2010

Šodien atpūšamies no kāpšanas ar... nelielu kāpšanu. No rīta prieks un neliels pārsteigums, ka nakts vētra nav noplēsusi teltis.


Rīts pēc lielā kāpiena un nakts vētras

Visi izrādās naktī par to domājuši, bet visiem bijis stipri vienalga. :)

Aizbraucam vēl uzmest aci un atdot godu mūsu kalnam. Nu, skats uz to ar pavisam citām acīm. Sasaišu fotosesija.


Abu sasaišu fotosesija – esam uzkāpušas Tur! :)

Tālāk pārtikas iepirkšana un atpūtas sektors Hidraulics Gandijā. Tur noskatīts maršruts ar aliņu. Biedri izpildās kā nu kurš prazdams, bet man šodien pilnīga atpūta.


Iekāpšana no nolaišanās no aliņas maršruta – bieži tādā ielīst negadās!

Satiekam arī vietējo mazo Mikiju. :) Tā iesaucām pagājušajā gadā pie Sardīnijas klintīm satikto mazo šuneli.


Ilze un Costa Blanca mazais Mikijs


Sidža un Alda aliņās pie aliņas

Sektoru pametam līdz ar krēslu un dodamies kārtējos naktsmītnes meklējumos. Pārspriežam dažādus variantus, bet vēlme pēc pirmās dušas šajā valstī tomēr ņem virsroku un dodamies kempinga (!) meklējumos. Ieklīstam neceļos starp apelsīnu laukiem un Alda saskata arī urnu sienu. Fantāzija strādā labi, komentāri seko sulīgi un šajā apkaimē kļūst arvien neomulīgāk. Dodamies citā virzienā.

Ieraugām norādi uz septiņiem kempingiem. Braucam meklēt. Izskatās, ka esam izmirušā pilsētā. Apkārt pussagruvušas mājas, Aldas "urnu sienas" un izkaltuši laukumi. Norāde seko norādei, vedot arvien dziļāk un dziļāk. Panesās šausmu filmu stāstiņi.

Beigās atrodam kempingu Rio-Mar. Mana sasaite tiek norīkota uzņemt kontaktus. Izrādās, ka administrācijā atstātais onka runā tikai spāniski. Mēs ar spāņu valodu nu nekā nedraudzējamies, taču starptautiskā žestu valodā drīz vien izdodas vienoties, gan par nakšņošanas iespējam, auto novietošanu, telšu celšanu un, protams, dušu!!!

Kamēr mēs peramies, Kristaps jau ķēries pie vakariņu gatavošanas – vista ar ananāsiem karija mērcē + rīsi un salāti. Pilna laime!


Top vista ananāsu – karija mērcē!

Pēc vakariņām vēl veļas mazgāšana, Sangria un miegs. Kaut kur tuvumā šalc jūra. Miegs neticami labs.

VIZMAS MĪĻĀ DIENASGRĀMATIŅA
Trešdiena, 07. 04. 2010


Pamostamies lieliskā piejūras kempingā, lai arī iepriekšējā vakarā ierodoties jūras tuvums nebija jaušams. :) Jūtamies kā kūrortā jo par 8.- Eiro no cilvēka esam tikuši pie dušas, tualetes un legālas uzturēšanas vietas. Brokastīs bija ieplānotas PANKŪKAS un par laimi olas (vienīgo trūkstošo sastāvdaļu) varēja nopirkt kempinga veikaliņā. Alda bija šefpavārs un pēc neliela brīža galdā tika celtas gardākās pankūkas ar ievārījumu.


Laisks rīts kempingā

Beidzot arī saule mūs lutināja – varēja izvilkt no somām šortus un peldkostīmus (kas nu kuram). Ziņkārīgajiem kaimiņiem Kristaps ar četru meiteņu "harēmu" šķita ievērības cienīgs.

Tā kā duša ir rokas stiepiena attālumā tad, protams, tā tika izmantota arī no rīta. Nav ne pusdienlaiks, kad lēnām jau rosāmies un sākām domāt par kāpšanu – pēcpusdienā vajadzētu būt uz sienas. :) Plānā ir Calpes reģions (Sierra de Toix – Toix Placa - Lower) – boltotie (aprīkotie) maršruti bagātnieku rajonā.


"Mūsu" villa kalna pakājē

Drīz vien skaidrs, kāpēc šeit apmeties tautas turīgākais slānis – skats ir miljona vērts. Arī mēs sev noskatām īpašumu nākamajai naktij – "neliels" kosmētiskais remonts gan ir nepieciešams, bet neesam sīkumaini. Mums ir trīs stāvu villa ar dušu (kas nestrādā), ar diviem baseiniem (kam sen nav mainīts ūdens), ar n-tajām guļamistabām un burvīgu terasi ar skatu uz Vidusjūru. Mūsu villa ir visaugstāk kalnā un vistuvāk jūrai, kā arī kāpšanas maršruti sākas teju no pašas terases. :)


Terase gan nav līdz galam izbūvēta, baseinā ūdens ne visai...

Ķeramies pie kāpšanas. Padomā 4 un 5 virvju maršruti (grūtības ziņā arī 4nieki un 5nieki). Sasaitēs dalāmies tāpat kā iepriekš. Kristaps, Ilze un es ejam Ruwa (1.v. 5, 44 m; 2.v. 3, 30 m; 3.v. 5, 44 m; 4.v. 5, 44 m). Mums ir jautri noskatīties kā izpildās blakus Gilber (1.v. 5, 36 m; 2.v. 5+, 14 m; 3.v. 3, 30 m; 4.v. 3, 30 m; 5.v. 4+, 40 m) maršrutā Alda ar Sidžu – pāris reizes laižoties lejā un atkal kāpjot augšā, bet tam visam, protams, ir izskaidrojums :) - pazaudēts un atkal atrasts Reverso, kā arī jocīgie lietus mākoņi, kas uznāk, mazliet palīst un atkal pazūd. Drīz vien esam augšā un sagaidām blakus sasaiti, kas kavējās, jo bija grūti sadalīt kura kuru virvi kāps pa priekšu, jo diemžēl abas uzreiz nevar. :)


Alda "izpildās" blakus maršrutā

Esam uz kores, paveras grandiozs skats. Stiprs vējš, bet saulains. Top vairākas sapņu bildes. Noeja viegli atrodama, pusotra virve jānolaižas un jau esam uz takas – tālāk scrambling.


Šī skata dēļ vien šeit ir vērts uzkāpt!

Lai arī vakars jau jaušams, tomēr nav miera – vēl jākāpj. Maināmies maršrutiem – padomā ir ātri "izspārdīt" Gilber maršrutu. Šoreiz ejam divatā ar Kristapu un nākas kurināt tempu, jo laika līdz tumsai pavisam maz. Meitenes tikmēr izkāpj pirmo virvi no Ruwa un dodas veikala virzienā. Starp citu, šodien vēl nav ēsts saldējums... :) Otro un trešo virvi apvienoju, bet otrās virves sākumā smieklīgi sapinos virvē, liekot to atsaitēs, ir mācība – jāsteidzas lēnām. Savukārt, Kristapam gadās ekselents stūris piektās virves sākumā. Esam augšā līdz ar pēdējiem gaismas stariem un vējš ir pieņēmies spēkā, nevar paiet (vējš gāž no kājām), pieplokam pie zemes un lienam līdz noejai, labi, ka noeja ir aizvēja pusē. Ja nebūtu kakla siksniņas, tad mana ķivere jau būtu aizpūsta. :) Drīz vien esam uz takas un, sekojot Kristapa lukturītim (mans tika iepakots no rīta teltī), soļojam uz villu. Diena ir izdevusies.


Karaliskas vakariņas

Lejā vairs aizvēja nav, tāpēc ieritināmies kādā villas trešā stāva stūrī un gaidām, jo meitenes vēl iepērkas. Pirms tam vēl apskatām potenciālās guļamistabas, kur būtu vieta divām teltīm. Izvēles iespējas ir. Drīz vien improvizētajā virtuvē jau top gardas vakariņas: melnie un parastie makaroni, gaļa olīvu mērcē un gaļa boloņas mērcē (šī vairāk Kristapam, jo olīvas viņam negaršo), salāti. Un saldajā vēl muffini. Pārēšanās garantēta! Un tad nāk kārta trauku mazgāšanai – ātri tiek secināts, ka pulvera nav un ka slinkums ir liels. Tā nu tiek izmantots daudz tualetes papīra un mazliet uzvārītais ūdens – neticami, bet fakts – trauki ir tīri un smiekli līdz asarām. Arlabunakti!

Ceturtdiena, 08. 04. 2010

Šobrīd sēžu uz soliņa blakus teltij un vēroju izgaismotu pilsētu, ir miers un virs galvas mirdz miljons zvaigžņu. Šodien atkal ir noticis daudz. Šorīt pamodāmies villā ar grandiozu skatu un visu piekrasti, kā arī uz dažiem garām kāpjošiem interesentiem – mēs laikam bijām kā amizants apskates objekts, kas brokasto uz paklājiņiem blakus teltīm villas otrajā stāvā.


Brokastis villā ar skatu uz jūru

Sidža bija atradusi vienu skaistu piejūras maršrutu Magical Mystery Tour (1.v. 3, 25 m; 2.v. 3, 10 m; 3.v. 4, 20 m; 4.v. 4, 25 m; 5.v. 5, 40 m). Lai piekļūtu maršruta sākumam ir jānolaižas viena virve pa stāvkrastu. Pirmās divas virves ir traverss, ko var veikt arī bez drošināšanas un tālāk jau jākāpj uz augšu. Dodamies meklēt!


Vai te kaut kur jābūt pieejai Magical Mystery maršrutam?

Pieeja vien jau ir Magical. Sākumā grūti saprast, kur tad īsti ir tas nolaišanās punkts, tāpēc veicam pārgājienu šurpu turpu. Līdz beidzot ir skaidrs kur, - jo citu variantu nav. Alda laižas lejā un mēs gaidām, kad virve atbrīvosies vai arī nē... Pēc brīža noskaidrojam, ka šis maršruts diemžēl nav iespējams, jo šajā piekrastē ir putnu ligzdošanas vietas (citiem maršrutiem grāmatiņā bija komentārs par putniem, bet šeit it kā visam bija jābūt OK) un Aldai uzbrūk kaijas. Tas sākumā, protams, likās ļoti smieklīgi, bet īstenībā ir diezgan nopietni. Tā nu mēs Aldu vilkām augšā (tas bija ātrāk nekā ar aptverošajiem :)), jo skaidrs bija arī tas, ka šī pieeja ir nevis scrambling divnieks (kā sākotnēji bijām sapratuši no grāmatiņas), bet gan drīzāk A2, kur jāveido mākslīgie atbalsta punkti klintī, lai tiktu uz augšu.


Lejup - sarūsējušas kāpnes, augšā – kaijas!

Izrādās, ka virves gals bija gandrīz uzkritis virsū kaijas ligzdai un tāpēc putni bija tik nemierīgi. Katrā ziņa maršruts tika atrasts, bet izkāpsim to citu reizi. Augšā vēl izklaidējāmies atceroties Z-veida sistēmu un pārrunājot, cik maz mēs zinām par glābšanas darbu organizēšanu. Nolemts, - kad būs kopīgs treniņš, tad simulēsim glābšanu. Vēlāk šī maršruta nosaukumam jau bija versijas – Magical Misterious Mistake vai arī Magical Misterious Sh**...

Atvadāmies no villas un braucam tālāk uz Benidorm reģionu (Echo Valley). Esam jau tur bijuši , bet kāpsim citā kalnā. Kā jau ierasts, dodamies uz maršrutu tad, kad citi jau domas mājup – kā nekā esam "vakara kāpēji".



Mūsu maršruts Un Rincon de Placa ar tradicionālo (1v. 4, 30 m; 2.v. 4, 35 m; 3.v. 4+, 25 m; 4.v. 4+, 28 m). Pirmā virve tiek Ilzei – skaists Groove, kur nākas pacīnīties, bet malacis – izkāpj! Vieta ir tricky. Nākamā virve Kristapam ar simpātisku izgājienu no nelielas vertikālas sienas apakšas. Un tad pienāk arī mana kārta – trešā virve šķiet vēl gāja pa maršrutu, bet ceturtajā gan ielīdu nezin kur un izkāpu ko citu. Drīz vien jau pamanīju augšā Aldu un Sidžu. Maršruts izkāpts! :)

Alda ar Sidžu, savukārt ņēma blakus maršrutu pa kori ar līdzīgu grūtību. Vienā brīdi Sidža, kas tobrīd grasās pamest staciju, lai piekāptu kā otrā, kliedz uz augšu: "Alda, vai Tu mani drošini? " Alda mierīgi atbild: "Jā." Un tad Sidža klusāk pie sevis (bet mums arī palaimējās dzirdēt): "Tad kāpēc es to nejūtu?!" Protams, arī šeit skaidrības labad jāpiebilst, ka Aldai augšā stacijā bija kutelīga situācija ar vairākiem kustīgiem akmeņiem, tāpēc viņa nepievilka virvi tik stipri kā varbūt gribētos, jo tas varētu draudēt ar kādu lielāku krītošu akmeni Sidžas virzienā.

Nakšņošanas vieta turpat Echo Valley uz augšējā skatu laukuma – ir stāvvieta, ir miskaste, tualete koridora galā pa kreisi, trauku mazgātava ar pulveri, virtuve ar zaļu grīdu, guļamistaba un divi soliņi (vajag tikai mazliet iztēli). Neiztrūkstoša un svarīga dienas daļa ir vakariņas – šoreiz rīsi, sīpolu mērce, Frankfurtes desiņas, salāti un saldajā rupjmaizes kārtojums (jau pusi nedēļas domājām, ko darīt ar sadrupušo maizi). Ilze un es garšīgi likām kārtas – rupjmaize, brūkleņu ievārījums un daudz putukrējuma, - tikmēr pārējie cīnījās ar pamatēdienu gatavošanu.


Deserts ar veltījumu Kalnu Grupai!

Viss izdevās un viss tika apēsts. :) Nu arī miegs ir klāt un laiks iesnausties.

Piektdiena, 09. 04. 2010

Mostamies agri, jo plānojam kāpt skaistu multi-pitch ar tradicionālo drošināšanu Sella sektorā, Espolon Pertemba (1.v. 4+, 40 m; 2.v. 5, 45 m; 3.v. 4, 40 m; 4.v. 4+, 30 m, 5.v. 4, 20 m... turpinājumā gan sekoja vēl viena 4+/5 virve, bet beigas maršrutam sajaucām :)). Skaidrs ir viens, lai arī cik agri mēs celtos, tomēr esam un paliekam "vakara kāpēji". Pieeja bija diezgan wild, bet ņemot vērā, ka mūsu izvēlētais maršruts ir vieglākais visā sektorā, tad atrast to bija salīdzinoši viegli.


Pagaidām šeit varam izkāpt tikai vienu maršrutu (Nr.1, garākais kreisajā malā)

Drīz vien jau Kristaps un Sidža iet pa priekšu pirmo virvi. Laiks ir labs, bet vējains. Vienā stacijā gandrīz atstājam savu ieliktni, bet neatlaidība urķējot to ārā tomēr atmaksājas. :) Maršruta pagarinātajā versijā beigās bija jābūt 5+ virvei, bet to mēs tā arī neatradām. :) Skats paveras uz lielo kalnu, kur kāpām pirmdien – no malas tas izskatās tāls un neaizsniedzams, bet mēs tur bijām. Esam laimīgi augšā un meklējam noeju, kas solās būt stāva un bīstama. Ir vairāki īsi nolaišanās posmi, ko nokāpjam saviem spēkiem. Kad vienā no šādiem posmiem es fotografēju to, kā nokāpj Sidža, Alda pamana, ka ir kaut kur pazaudējusi savu fotoaparātu ar vērtīgām bildēm. Virsotnes bildēm! :) Ātri izlemjam doties fotoaparāta meklējumos – cerības nav lielas, bet tomēr varianti ir (pēdējā stacija, atpūtas vietas...). Lieki teikt, ka bez veiksmes te neiztikt. Vienā brīdi sākam diskutēt par to, kur tad īsti mēs gājām – viedokļi dalās. Kristaps uzstāj, ka mēs esam gājuši augstāk gar kalnu, un tā uz vietas mīdoties ATROD!!! Izrādās, ka kāds no dzēlīgajiem krūmiem ir aizķēris fotoaparāta aukliņu un izvilcis aiz tās aparātu no Aldas kabatas. Vērtīgais bilžu nesējs skaisti "sēdēja" krūmā. Un tur patiešām nebija takas, tur bija liela kalna nogāze, bet "adata siena kaudzē" tika atrasta. Steidzamies lejā, jo tūlīt jau būs tumšs. Pašu pēdējo posmu nolaižamies, tikai Kristaps nokāpj. Noiet principā var bez virves, ja var nokāpt vienu 4ieka virvi. :) Izeja uz mašīnu arī nav rožu lauks, ja nu vienīgi ērkšķu ziņā ir. Ik pa brīdim atskan: AU! OI! Redzu kā Ilze iekrīt krūmā un mums abām viena doma, - kaut tik tas krūms nebūtu no asajiem/dzēlīgajiem. Šoreiz paveicas. Drīz izlaužamies uz ceļa.


Tālumā - mūsu iepriekšējā Lielā Kāpiena kalns

Nogurums. Gribas dušu. Vēl nezinām, kur nakšņosim. Ēst it kā gribas un šovakar būs karbonādes!!! Iebraucam kāpēju būdā – tur naktsvietas ir, bet tikai aukstais ūdens. Šoreiz tas mums neder. Esam pelnījuši ko vairāk. Mūsu uzticamais šoferītis Alda sāk riņķot pa tuvējo apkārtni līdz uzejam Paradīzes kempingu, kur mūs gaida duša jūras krastā. Rīsi ar sīpolu mērci, karbonādes (paldies Kristapam un Aldai!), salāti. Pirms vēlajām vakariņām vēl izbaudījām ilgu un karstu dušu. Un nu var ieritināties guļammaisā.

Sestdiena, 10.04.2010

Iepazīstamies ar kempinga kaimiņiem, kas ir no Lielbritānijas, un mazais sapnis par kāpšanu Velsā un Skotijā var sākties (Snowdon, Ben Nevis...).


Mazliet jūras...

Brokastīs omlete. Pelde jūrā. Duša. Angļu pārim atdodam visu pārtiku, kas mums vairs nebūs vajadzīga, bet viņiem varētu noderēt – sāls, cukurs piena pakā, eļļa, tēja utt. Savukārt, kā dāvanu saņemu grāmatu ar Jamie Andrew stāstu "Life and Limb" (nu jau esmu izlasījusi un iesaku arī citiem, tas ir par vienu kāpienu Chamonix ielejā, kas beidzās traģiski).

Laiks doties kāpt – precīzāk meklēt kāpšanas sektoru. Gribējām kāpt Alicante Sax sektorā, bet neatradām. :) Veiksmīgi nonācām pie Pena Rubia klintīm (sektors Chimet). Šeit ir pietiekami daudz 5&6nieku sporta maršrutu. Gribas mazliet izkustēties un varbūt izkāpt kādu 6nieku. Jocīgā kārtā visi 6nieki nāk uzreiz komplektā ar palielu pārkari. Spēka nepietiek – nevaru, – bet nav miera. Izmoku 5+ virvi blakus 6niekam un tad ar Kristapa piepalīdzēšanu (ar augšējo drošināšanu) izmoku maršrutu, lai vēlreiz pārliecinātos par to, kas pietrūkst - spēka. :) Alda un Sidža tikmēr cīnās ar vienu šķietamu 5nieku bez aizķerēm. Tā paiet pēdējās stundas uz Costa Blanca klintīm šajā braucienā.


Atvadas no Paradīzes?

Turpinājumā lielā mantu revīzija un auto uzkopšana. Šoreiz vakariņas būs kaut kur pilsētā. Izdodas atrast omulīgu restorāniņu, kur tiek pasniegta garda paelja ar jūras veltēm kopā ar Sangriju. Mēs esam to pelnījuši!



Fantastisks ceļojums pa Costa Blanca. Plašas iespējas. Un dabiska vēlme atgriezties, lai izkāptu smuko pussaliņu un traversiņu gar jūru, kas putnu ligzdošanas dēļ nebija iespējams.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]

www.adventurerace.lv sadaļā "Ceļojumi" lasāms vēl kāds, Daces Bleses rakstīts, raksts par kāpšanu Costa Blanca (Spānija):

● Kāpšana Baltā krasta klintīs >>>



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv