Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Pastaiga pa Pirenejiem

Autore: Inga Bīriņa
Foto no autores privātā arhīva
2010. gada maijs, Rīga

Visi notikumi ir risinājušies patiesībā, nekas no uzrakstītā nav izdomāts... vienīgi skats uz notikumiem ir pilnībā subjektīvs...

Spānija – Francija – Spānija. 2008. gada 14. - 30. augusts


Viena no manām mīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi n-tās reizes un kuras atsevišķus fragmentus pārlasu brīžos, kad mācas virsū vispārējs pagurums, ir Hansa Kammerlandera "Kalnu apsēstais" - stāsts par dzīvi starp klintīm un ledājiem, par iespaidiem astoņtūkstošnieku "nāves zonā". Un, lai arī man nav bijusi tā laime kādu no pasaules astoņtūkstošniekiem redzēt kaut pa lielu gabalu, bet savām acīm (kopš raksta tapšanas 2008. gadā gan šī situācija ir mainījusies, bet tas jau ir temats kādam citam, nākošajam rakstam), tomēr pavisam nesen aptvēru, ka par "kalnu apsēsto" varētu dēvēt arī mani - pēdējos gados man ir veiksmīgi izdevies pat divreiz gadā doties kādā braucienā uz kalniem, un arī tas jau šķiet par maz... Vienīgais mierinājums šajā situācijā - ka tāda neesmu vienīgā, un tā 14. augusta rītā bariņš "apsēsto" pulcējās Rīgas lidostā, lai dotos uz Barselonu, bet tālāk - uz Spānijas ziemeļaustrumiem, cerībā uz jaukām pastaigām pa Pireneju kalnu takām. Mūsu 11 cilvēku lielā kompānija sastāv no dažādu vecumu ļaudīm - dažiem mājās palikušās atvases mācās spert pirmos patstāvīgos solīšus, savukārt citiem bērni sen jau nostājušies uz savām kājām, un ne tikai šī termina fiziskā izpratnē. Kā acīmredzams atgādinājums, ka mums tiešām ir bērni, - šajā braucienā piedalās arī Guntara piecpadsmitgadīgā meita Alise, kura jau pirmajā brauciena dienā sava auguma un mugursomas samēru dēļ tiek pie iesaukas "Rūķītis".



Tēlaini runājot, varētu teikt, ka visi kopā esam ne vienu vien sāls pudu apēduši; izkāpelēti Šveices Alpi, Korsikas salas kalni, Augstie Tatri, Slovēnijas Alpi. Kā vienmēr, ceļojuma maršrutus plānojām paši, naktsmītņu jautājumos ne-kalnu naktīm un kultūrvēsturisko objektu izvēlei atpūtas dienās konsultējoties ar kādu no ceļojumu firmām.

Lidojums ir tieši tik ilgs, lai atstātu aiz sevis visas raizes un problēmas, darba lietas un mājas rūpes, un noskaņotos jaukai atpūtai draugu pulkā.

Barselonas lidostā ar LMT palīdzību atrodam norezervēto taksometru, kuram mūs jānogādā Torlā - kalnu tūristu iecienītā mazpilsētiņā Ordesas nacionālajā parkā. Taksiste ir omulīga, dūšīga kundzīte; arī uz braukšanu traki nadzīga - lai pēc pāris stundu brauciena piedabūtu viņu uz pirmo pieturvietu, izvingrinām mēles gan angļu, gan franču, gan vācu, un visbeidzot - valodā, kas varbūt nedaudz attāli atgādina spāņu... līdz vēlamais rezultāts tiek sasniegts, un nelielā ceļmalas krodziņā pēc dažām minūtēm baudām pirmās spāņu tapas - nelielas uzkodas, kuru izvēle sniedzas no aukstās gaļas vai siera šķēlītēm līdz pat rūpīgi pagatavotiem siltiem zivju, gaļas vai dārzeņu ēdieniem. Kad trakais izsalkums apmierināts, kundzīte mūs steidzīgi sabīda atpakaļ busiņā, un līdz ar tumsu ierodamies kempingā "Rio Ara". Teltis būvējam un vakariņas gatavojam jau lukturīšu gaismā.



Piektdiena, 15. augusts

Lai kā dažiem no mums negribētos ilgāk pagulēt, jāceļas samērā agri - šodien dodamies divu dienu pārgājienā ar mērķi iepazīties ar Anisclo kanjonu, Pireneju kalniem un mūsu pašu fizisko varēšanu. Tāpēc deviņos no rīta jāsēžas taksometros, kuri mūs aizvizinās līdz pirmo divu dienu pārgājiena sākumpunktam Nerinā (1280 m v.j.l.). Taksometri pasūtīti jau laicīgi, plānojot maršrutus; un labi, ka tā - jo, kā vēlāk pārliecinājāmies, izdarīt to uz vietas būtu gandrīz vai "neiespējamā misija". Žigli, žigli sadalām pārtiku abu dienu gājienam, sapakojam mugursomas, kā arī pārējās - kempinga noliktavā glabāšanai atstājamās mantas.

Disciplinēti būdami, tieši deviņos sasēžamies taksometros un dodamies ceļā. Taksis maksā 50.- Eur par katru busiņu, bet ceļu serpentīni kā jau serpentīni - te atlaides nav sagaidāmas...

9:45 sākam kāpt, bet, kā jau dažkārt starta uztraukumā gadās, aizvicojam īstās takas sākumam garām; tā nu uz iesildīšanās rēķina zaudējam tieši divas stundas, jo pēc atgriešanās sākumpunktā (pa ceļam tiek pārstāstīta anekdote par alpīnistiem - "Varbūt viņi te ligzdo?") ceļu pa īsto taku uzsākam 11:45. Pirmo pauzi pie skaistas kalnu baznīciņas Sercue (1200 m.v.j.l.) jūtamies nopelnījuši pusvienos.

Tālāk autentisks fragments no manas dienasgrāmatas: "Ejam tālāk līdz skaistam ūdenskritumam Palanca de Caixicarielles. Kāpjam uz leju, uz leju, un tad uz augšu. Stāvajā kāpumā Andris atplīsa. La Ripareta esam jau galīgi beigti. Ap pieciem satiekam Juri, kurš mūs sagaida. Paldies, Juri!"

Taka ved augšup lejup gar straujo un krāčaino Arzas upi garām iespaidīgiem ūdenskritumiem un to kaskādēm. Plānoto naktsmītni pie Fuen Blanca ūdenskrituma (1700 m.v.j.l.) sasniedzam īsi pēc astoņiem. Esam nogājuši, pa gaisa līniju mērot, vien aptuveni nieka 15 km, bet virzība pa skaisto Anisclo kanjonu augšup-lejup-augšup, šķiet, vismaz trīskāršo attālumu. Švāģeris (tā kā mūsu grupā ir divi Juri, tad viens no viņiem skaidrības un radurakstu dēļ konsekventi tiek dēvēts tikai un vienīgi par Švāģeri) sagaida Andri ar vienu vienīgu vārdu skaidrā balvēniešu dialektā: "Varoņis!" :)



Nometne ir "ar glanci" - bez lielā, grandiozā ūdenskrituma, kurš no mūsu teltīm vērojams iztālēm, mums pašiem - virtuves pilnīgam labiekārtojumam - ir vēl arī savs individuālais miniūdenskritums.



Sestdiena, 16. augusts

Šodien plānotais maršruts: Fuena Blanca (1700m.v.j.l.) - Refugio de Goriz (2200 m.v.j.l.) - Circco de Soasso (1760 m.v.j.l.) - autobusu pietura Pradera de Ordesa (1050 m.v.j.l.) - Torla. Sākam kāpt deviņos. Apkārtne - īsta skaisto skatu aģentūra, bet norādes taku krustojumos gan nav manāmas.



Refugio de Goriz sasniedzam pusdivos. Paēdam piknika groziņu, jo silto ēdienu diemžēl šeit dod tikai uz iepriekšēju pieteikumu - tiem, kas būdā nakšņo. Kalnu būda piebāzta kā skudru pūznis, jo ārā... nu, ārā pamatīgi līst. Kad lietus mitējies, izejam no būdas un dodamies lejup. Blakus esošā otrā augstākā Pireneju virsotne Monte Perdido (3355 m.v.j.l.) gan izskatās kā ar roku sasniedzama, bet līdz Torlai vēl krietns gabals kātojams. Virsotnes sasniegšana šoreiz nav mūsu prioritāte. 15:20 esam lejā pie ūdenskrituma, 18:30 esam autobusu pieturas galapunktā Pradera de Ordesa un dodamies uz Torlu civilizēti mehanizētā veidā par 3.- Eur no personas.

Man un Inetai nav īpaši jānopūlas, lai Andri un Peksi pierunātu nosvinēt pirmo divu dienu kāpiena finišu kādā no Torlas kafejnīcām; pārējie gan aizdodas uz kempingu. Kad pēc pāris vīna pudeļu tukšošanas un garšīgo vakariņu baudīšanas arī mēs tur nonākam, uzzinām – Gunitai, Didzim un Švāģerim aklimatizācijas kāpiens izvērties traki nopietns. Tā kā viņi, žigli un stipri būdami, jau dienas sākumā uzņēma īstiem spāņu kalnākāpējiem piemērotu tempu, tad visai drīz bija tālu no pārējiem. Un tas būtu pat slavējami, ja tikai... ja tikai viņiem būtu karte! Bet nebija; un tā nu viņi brašā tempā devušies pavisam pa citu, ne vajadzīgo taku pavisam citā, ne vajadzīgā virzienā. Tomēr nedaudz pēc tumsas iestāšanās mūsu malači laimīgi, bet pārmēru noguruši atgriežas mūsu "ligzdošanas vietā".

Svētdiena, 17. augusts

Šodien atpūtas diena. Ar baudu īpaši lēni paēdam brokastis, pēc tam vietējā kempinga veikaliņā iepērkam pārtiku nākošajām kalnu dienām. Ap pusdienlaiku dodamies uz Torlu, lai atrastu kādu raftinga firmu. Bet, tā kā ir svētdiena, firmu raftošanas piedāvājumā neietilpst transports uz raftinga vietu un atpakaļ. Rezervējam raftingu uz nākošo sestdienu, 23.08., cerībā, ka būsim laimīgi atgriezušies no plānotā piecu dienu pārgājiena.

Kempingā, kā jau atpūtas dienai pienākas, turpinām laiskoties. Spāņu vīns dara savu, un valodiņas raisās... brīdī, kad nepieciešami papildinājumi, Andris grib uz veikalu aizsūtīt Gunitu, bet Gunita šerpi atbild: "Didžam jāiet! Didzis stāvāk stāv!"... tālāk redzams foto ar pierādījumu, ka sievietēm, kā vienmēr, taisnība. :)



Vakarā notiek pārtikas sadale nākošajām kalnu dienām - nu jau kāpēji būsim vairs tikai deviņi; Gunita un Didzis kaļ savus individuālos plānus par atpūtas braucienu ar īrētu auto; garais otrās dienas pārgājiens mainījis viņu brauciena ieceres. Un - pēc būtības - šeit izpaužas viena no foršākajām iezīmēm ceļojumiem, kas notiek tik mazās, tik demokrātiskās un tik draudzīgās grupās kā mūsējā - katrs var ceļojuma laikā izvēlēties sev atbilstošāko un tīkamāko nodarbes veidu, "lielos vilcienos" saskaņojot to ar grupas kopējiem plāniem. Šajā gadījumā - norunāts ar Gunitu un Didzi tikties Barselonā.

Pirmdiena, 18. augusts

Šodien uzsākam piecu dienu pārgājienu Torla (1032 m.v.j.l., Spānija) - pāreja Col d Arratille (2528 m.v.j.l., Spānijas - Francijas robeža) - Vignemale rajons (Vignemale - Francijas Pireneju augstākā virsotne - 3298 m.v.j.l.) ar plānotu iespēju virsotņu kārotājiem sasniegt Petit Vignemalec (3032 m.v.j.l.) - Gavarnie (Francija, 1365 m.v.j.l.) - Breche de Roland (Rolanda lūzums, Francijas - Spānijas robeža, 2804 m.v.j.l.)- Torla. Ar takšiem aizkļūstam līdz Bujaruelo (1338 m.v.j.l.), maršruta sākumpunktam. 9:45 - atkal tieši 9:45 sākam iet, šoreiz pareizā virzienā. Pusdienojam pie Refugio de Labaza (1800 m.v.j.l.) un vērojam murkšķus, kas skraida apkārt - to te ir krietni vairāk, nekā izdevies sastapt visās iepriekšējo gadu kalnu pastaigās kopā skaitot. Pusdienas ēdot, dažs badīgākais jau prāto par vakariņām; Andris ierosina vakariņās vārīt gan zupu, gan kartupeļu biezputru ar "tušoni". Viņam prātīgi iebilst Gunča, apvaicājoties: "Kā - vai tad šodien kādam ir dzimšanas diena???" :)



Ap pulksten pieciem esam aizkļuvuši līdz iepriekš plānotajai nakšņošanas vietai Refugio Ordiso (1550 m.v.j.l.). Visi, izņemot mūs ar Andri, jūt sevī spēku un sparu vēl šovakar nonākt franču zemē, pieveicot pāreju Col d Aratille (2528 m.v.j.l.) un pēc tās nokāpjot lejup līdz Refugio des Oulettes de Gaube (2151 m.v.j.l.). Jūtamies paguruši, es no trakā karstuma vispār esmu pagalam, un kopējās sarunās tiek atrasts kompromiss - sadalām traukus, pārtiku un mēs ar Andri paliekam individuālajā apmetnē... un zvaigznes tonakt vienādi skaistas mums visiem - gan tiem, kas viņpus pārejai nakšņo Francijā, gan mums.



Otrdiena, 19. augusts

Pamostamies agri, ap saullēktu paēdam brokastis, novācam telti un ceļā dodamies līdz ar kārtīgu gaismiņu - pēc septiņiem. Kāpiens augšup uz Spānijas - Francijas robežpāreju ir visai stāvs - no sirds nopriecājamies, ka nemēģinājām to pieveikt vakar kopā ar pārējiem, jo rīta vēsumā kāpjas patiešām labi. Draudzīgo kompāniju sasniedzam ap desmitiem, kad viņi, labi izgulējušies, ir novākuši teltis un grasās doties ceļā. Precizējam un pierakstam visu tālāko dienu maršrutus un norunājam, ka gadījumā, ja nespēsim viņiem "turēt līdz", mūs negaidīs - satiksimies vai nu Gavarnie vai jau Torlā. Visi sparīgi aizkāpj, bet mēs dodamies uz Refugio des Oulettes de Gaube ( 2151 m.v.j.l.) civilizēti iedzert kafiju. Jāpiezīmē, ka tā patiešām ir "grande cafe" - pasniegta lielā bļodā un gana laba. No būdas saimnieka kartes pārzīmējam savā kartē nelielo iztrūkstošo Francijas gabalu, un, sastiprinājušies un atpūtušies, dodamies tālāk. Nopriecājamies, ka līdz ar valstu robežas šķērsošanu visos taku krustojumos ir parādījušās norādes ar aptuveniem kāpšanas laikiem, kuros mēs gan iekļaujamies ar koeficientu vismaz 1,5. Pretimnākošo sveicieni arvien retāk izskan "Hola!", tos nomainījis francūziski šarmantais "Bonjour!"

Garastāvoklis lidojošs, kājas arī nes viegli, un pēc divām stundām sasniedzam Ossoue pāreju. Skats atpakaļ uz ieleju vienkārši fantastisks!



Ap pustrijiem esam jau Refuge Petite Vignemale, kur - par lielu pārsteigumu - sastopam Lailu, Rūķīti, Inetu un Peksi mielojamies ar gardu tomātu zupu. Izrādās - Gunča, Juris un Švāģeris kāpj blakus esošajā Petite Vignemale (3032 m.v.j.l.).

Švāģers, iekļaujoties norādēs noteiktajā laikā - pusstundā - atgriežas pirmais, nedaudz vēlāk arī Gunča un Juris ir klāt. Viņus droši vien aizkavējuši citplanētieši, kuru klātbūtne tiešām nojaušama, ja rūpīgi aplūko fotogrāfijā redzamo Gunčas frizūru. :)



Dodamies ceļā. Nokāpiens līdz nākošai naktsmītnei – Refuge Bayssellance (2651 m.v.j.l.) ir gana garš, un pusceļā kļūst apgrūtināts ar miglveidīgu lietu jeb lietveidīgu miglu - katrā ziņā lietus jaciņas tiek uzvilktas, un uz akmeņiem ir jāuzmanās - slideni.

Pusseptiņos sasniedzam naktsmītnes vietu. Migla, vēl joprojām lietveidīga, aši vien sadzen mūs pa teltīm. Mazliet sirreālas izjūtas rada blakus esošā govju ganāmpulka zvaniņu šķindoņa. Skaisti.

Trešdiena, 20. augusts

Pamostamies 7:30. Viss slapjš, telts arī - no ārpuses, protams. Kamēr gatavoju brokastis, Andris rūpīgi, rūpīgi susina telti - gan no iekšpuses, gan ārpuses. Laikam jau migla ir nedaudz aizmiglojusi arī viņa spriestspēju, jo citādi viņš nebūtu telti atstājis nepiestiprinātu. Tomēr tā ir, un šo faktu nekautrējas izmantot spēji uznākusi vēja brāzma, kura - žvikt! - rūpīgi susināto telti ar vienu pūtienu iedabū blakus esošajā ezeriņā. Atskan izmisis Andra bļāviens: "Inga!"; bet pats tik dzer kafiju. Nu, ko - manu "glābšanas misiju" fotoaparātā iemūžina ne tikai Rūķītis, bet arī blakus nometnē nakšņojušie francūži. Visiem jautri, bet man - slapji. :)



Mūsu sparīgie grupasbiedri nolemj doties uz Gavarnie (1365 m.v.j.l.) pa skaisto apkārtceļu - ielejas labo pusi, mēs divatā atkal ejam savu - taisnāko ceļu. Tajā arī ir gana skaisti skati, pie tam Gavarnie sasniedzam jau vienos!



Pa ceļam abi nospriežam, ka gadījumā, ja Gavarnie būs iespējams dabūt viesnīcas numuriņu, šovakar nebūsim askēti, bet palutināsim sevi ar dušu un mīkstu, siltu gultu. Garie kāpieni tomēr liek sevi manīt, un spēki ir jāatjauno.



Pirmajās trīs viesnīcās brīvu vietu nav, ceturtajā saimniece - šiverīga francūziete labākajos gados - ved mani izvēlēties no diviem numuriņiem sev tīkamāko. Izvēlos to, no kura paveras skats uz fantastisko Gavarnie ūdenskritumu. Numuriņš maksā 70.- Eur, bet, tā kā cenā ietilpst gan vakariņas, gan brokastis, tad mums tas nešķiet nemaz dārgi. Uhh!!! Baudām civilizāciju - pa kārtai nodušojamies un sēžam viesnīcas terasē, gaidot, kad parādīsies mūsējie un malkojot sarkanvīnu. Super!



Ap četriem noguruši, bet laimīgi uz Gavarnie galvenās ielas franču tūristu plūsmā parādās septiņi mums pazīstami latvieši; piedāvājam vīnu, bet šie - ni un ni!... gribot nomazgāties. Pilnībā saprotama vēlme.

Vēl brītiņu pakavējušies uz terases, aizejam uz kempingu viņus apciemot, lai norunātu par pārtikas krājumu papildināšanu. Atpakaļ nākot, sajūtam, ka vīns tomēr nav bijis kalorijām pietiekami bagāts - šausmīgi gribas ēst! Taču kafejnīcās pusdienošanas laiks jau beidzies, bet vakariņošanas laiks vēl nav iestājies, tādēļ nākas iztikt ar "uzkodām", šajā konkrētajā gadījumā - ar "krepēm". Nu, mīlīši - tās tik bija krepes!!! Pankūkas, kas pildītas ar rumu, rozīnēm, saldējumu, putukrējumu un medu - divu nedēļu saldumu norma no vienas ēdienreizes pārpārēm pārsniegta!

Pastaigājamies pa Gavarnie, iepērkam augļus un citus pārtikas papildinājumus, priecājamies par bezgalskaisto skatu uz Gavarnie ūdenskritumu. Ap septiņiem dodamies uz viesnīcu, kur mūs apetītelīgi smaržojošā ēdamistabā gaida saimniece un klāj vakariņas ar trim ēdieniem. Deserts - pašas cepta ābolu štrūdele - īsts franču konditorejas meistarstiķis!

Pēc vakariņām dodamies norunāt ar saimnieci par rēķinu - gribam no rīta iziet ļoti agri, jo kāpiens - 1,2 km pa vertikāli - solās būt priekš manis gana smags. Saimniece ar izteiksmīgu žestu (bet smaidot) - rādītājpirksts pie deniņiem - pauž savas domas par kalnākāpējiem, bet apsola, ka brokastu galdu mums uzklāšot naktī - jo oficiāli brokastis ir tikai no astoņiem. Naudiņu gan ne par ko neņem - rēķinus kārtošot tikai no rīta.

Kamēr vēl kaut cik gaišs, priecājamies par skatu no numuriņa loga; līdz ar tumsiņu iegrimstam mīkstajos pēļos...

Ceturtdiena, 21. augusts

Pamostamies nedaudz pirms sešiem. Lai arī esam labi izgulējušies, tāāāā negribas līst ārā no mīkstās gultiņas! Žigli vēlreiz izbaudām viesnīcas ērtības - dušas, sakrāmējam somas, un klusītēm kāpjam lejā uz ēdamzāli - visa viesnīca vēl guļ... Pretim iznāk saimniece; uz galda redzamas trīs tukšas kafijas tases un divas tukšas cigarešu paciņas; saimniece saka - neesot gulējusi visu nakti, jo vakariņas viņas restorānā beidzoties ap trijiem naktī un viņa baidījusies aizgulēties... un atkal, brokastis gatavojot, smaida...



Atvadāmies no viesmīlīgās un šarmantās saimnieces un sākam kātot nedaudz pēc septiņiem. Pie Gavarnie hoteļa (1590 m v.j.l.) esam pusdeviņos. Pēc tam, meklējot izeju no Gavarnie cirka pirmā stāva, aizejam mazliet pa labi un uz īstās takas tiekam, ejot pa ģemžu iemītu celiņu. Klinšu pakājē, kur kartē zīmētas ķēdes (Via Ferrata), esam desmitos. Nekādu ķēžu nav; kāpiens gan stāvs, bet tieši tāds, kā man patīk - pa lielām klintīm - SUPER! Kāpjam, vienkārši starodami, jo skati... nu jā, kādi gan var būt skati, kāpjot pa Gavarnie cirku - Pireneju dabas fenomenu, kurā no aptuveni 300 m augstas vertikālas klints sienas lejup traucas vairākas ūdenskritumu mēles...



Saulīte mūs panāk ap vienpadsmitiem, kad stāvo sienu esam jau gandrīz pieveikuši (ķēžu tā arī nebija). Visās grūtākajās vietās atstājam pa pāris bārbelītēm - mūsu grupas sazināšanās un uzmundrinājuma simbolus pakaļnācējiem. Vēl nedaudz pavirzāmies augšup pa taku serpentīniem, un - rau, kur ir! Slavenais Breche de Roland (2804 m.v.j.l.) - dabīgie vārti no Spānijas uz Franciju jau redzami!



Un, ja labi ieskatās, var saskatīt arī Refuge des Sarradets (2587 m.v.j.l.), kas ir mūsu šodienas gājiena galamērķis.

Augšā pie būdas nonākam nedaudz pirms diviem. Labā omā un pat īpaši nepaguruši esam pieveikuši gandrīz visu 1,2 km vertikālo kāpumu, par kuru iepriekš, atklāti sakot, nedaudz nervozēju. Būdā padzeram kafiju, izēdam pa zupas bļodai un ar ½ l vīna karafīti dodamies ārpusē sauļoties un gaidīt pārējos. Pirmais, protams, parādās Švāģeris un izskatās neparasti piekusis. Nu, jā - arī visstiprākajiem ir grūti šo kāpumu pieveikt, ejot pašā pusdienas saules svelmē...



Drīz cits aiz cita parādās pārējie - un izrādās, ka viņi, vairīdamies no ķēžu ceļa, gājuši apkārt - caur Valle des Pouey d’ Aspe, nevis caur Gavarnie cirku, kā mēs. Bārbelītes tātad saulē izkusīs neapēstas... :)



Tā nu kavējam laiku, vērodami Rolanda robu, kuru, kā stāsta leģenda, ievainotais bruņinieks Rolands esot licis izcirst klintī, lai viņa bruņinieki varētu atkāpties uz Spāniju. Mūsu vēsturnieka Guntara versija gan šķiet nedaudz ticamāka - robs izcirsts, jo bruņiniekam Rolandam traki patikušas spānietes, un roba izciršana bijis mērķtiecīgs pasākums nokļūšanai pie tām. Vakarā pa telts durvīm noskatāmies bezgala skaistu platformāta skatu filmu par Pirenejiem.



Piektdiena, 22. augusts

No rīta ap pussešiem sākas pamatīgs negaiss ar krusu, sniegu un lietu. Labi, ka mūsu telts ir izturīga un iekšpusē viss paliek sauss. Kad lietus mitējas, dodamies uz būdu brokastīs - tajās var dabūt kafiju, grauzdiņus, sviestu un marmelādi.

Pusdeviņos sākam kāpt uz Rolanda robu. Mazliet sniega, daudz nobiru; uzkāpjam 40 minūtēs. Augšā ir nemīlīgi auksts; mūs panāk Švāģeris, un dodamies tālāk dziļāk iekšā saulainajā Spānijā.



Uhh! Garastāvoklis pacilāts, skati skaisti. Kāpjam, laiku pa laikam satikdamies un atkal pašķirdamies ar Inetu, Peksi, Švāģeri, Lailu un Juri. Gunča un Rūķītis mūsu redzamības zonā nav - nodomājam, ka gan jau Gunča uzcītīgi pilda savu "krīzes gadu grupas" fotogrāfa lomu. Tā nu kāpjam, baudām ainavas un priecājamies par to, ka visas grūtības it kā aiz muguras.



Kādā no kopējām pauzēm mēs ar Andri vēl paliekam sēžot, kad pārējie aiziet aiz kārtējā līkuma. Un liels ir mūsu pārsteigums, kad pēc nepilnām piecām minūtēm atkal parādās Laila un Juris, pie tam dikti nerunīgi. Laila tik nosaka: "Tas nav priekš manis, varbūt priekš jums tas ir!" un aiziet prom. Juris ir nedaudz informatīvāks un izstāsta - priekšā ir ne pārāk pievilcīgs ķēžu gabals, bet Švāģeris ir aizkāpis, arī Ineta grasījusies kāpt - gan bez mugursomas, to atstājot Peksim. Nu, ko - kāpjam drūmās priekšnojautās aplūkot un izvērtēt šīs "ferratas"...



Te nu gribu vēlreiz pateikt "paldies" Andrim, kurš mani, pirms kāpu uz ķēdēm, nokoncentrēja, stingri teikdams: "Domā tikai par sevi! Domā tikai par savām rokām un kājām!" Tā arī darīju... un pieveicu to posmu... Tagad, atskatoties uz to jau pagātnē, protams - fiziski jau nebija nekā pārmērīga tajā apmēram 25-30-35? metrus garajā posmā, kur zem kājām bija vienīgi stieņi un Torla... ja būtu bijušas sistēmas un karabīnes, tad arī psiholoģiski būtu vieglāk... bet reāli man kājas trīcēja vēl pusstundu pēc šī posma. Un tikai, nokāpjot līdz nākošajām ceļa norādēm, uzzinājām, ka esam nokāpuši pa klinšu kāpēju taku. Augšpusē šādas zīmes vienkārši nebija...



Tomēr nav ļaunuma bez labuma, jo esam guvuši mācību visiem nākošajiem kāpieniem - nekad, nekad neatstāt kempinga mantu glabātuvē sistēmas un karabīnes - lai cik arī it kā vienkāršs pēc kartes šķistu ejamais maršruts.

Piecos pēcpusdienā esam mums pazīstamajā autobusu pieturā Pradera de Ordesa, un sešos jau kempingā. Gunča un Alise jau priekšā - viņi, paklausot ceļā sastapto spāņu padomiem, gājuši pa citu taku. Vēlā jo vēlā vakarā mums izdodas apsveikt Lailu un Juri ne tikai ar apkārtceļa pieveikšanu, bet arī 16 gadu laulības jubilejā, kuru šogad viņi nosvinējuši ar ekstrēmi garu pārgājienu. :)

Sestdiena, 23. augusts

Šodien plānotā un pelnītā atpūtas diena sākas atkal ar agru celšanos, jo deviņos jābūt Torlā pie raftinga firmas. Brauciens ūdeņiem bagātākās apkaimes upes virzienā ilgst apmēram stundu, pēc tam vietējā krodziņā panašķojamies, līdz pusvienpadsmitos mūs sāk ietērpt hidrotērpos un instruēt, kā paklausīgiem bērniem jāuzvedas laivā.



Tālāk atkal autentisks fragments no manas dienasgrāmatas: "Sākums diezgan garlaicīgs, beigas jau labākas. Pēc tam dodamies otrā braucienā ar kanoe, tas bija riktīgi labs." Diemžēl kanoe brauciens netika fotografēts, tāpēc bildes ir tikai no tā "garlaicīgā". :)



Torlā atgriežamies ap septiņiem, visi kopā vakariņojam pilsētiņas labākajā krodziņā, jo rīt jau mūsu ceļi vedīs citos, savstarpēji atšķirīgos virzienos.

Svētdiena, 24. augusts

Šodien es, Andris un Rūķītis atdalāmies no "virsotnes grupas". Esam nolēmuši Aneto (Spānijas Pireneju augstākā virsotne - 3404 m.v.j.l.) nekāpt, bet pievienoties Gunitai un Didzim atpūtas tūrē. Atdodam savas sistēmas, dzelkšņus, karabīnes un virves Inetai un Peksim un vēlam visiem labu kāpienu. Pēc tam vēl paklaiņojam pa Torlu, pēdējo reizi (šogad :)) priecādamies par tās mazajām ieliņām. Sagaidām autobusu, ar kuru veiksmīgi nonākam Sabinanjego; šeit mums stunda jāgaida līdz nākošajam autobusam uz Huesco, kur norunāta tikšanās ar Gunitu un Didzi. Sabinanjego mums gadās smieklīgs kuriozs - gaidot autobusu, ieejam stacijai tuvākajā bārā. Tajā sēž apmēram 15 spāņi labākajos gados un... kā lēmēti noskatās uz mums ar Rūķīti, kad dodamies pie bāra pasūtīt ko ēdamu. Bet, tā kā neliekamies traucēties, tad bārmenis mums klusi, bet noteikti paziņo, ka labāk būs, ja izvēlēsimies citu bāru... tā arī nesapratām - bija tas pensionāru/geju bārs, vai nebija?!

Vakarā Huescas viesnīcas numuriņā noskatāmies futbola maču, kuru Madrides stadionā klātienē skatās Gunita un Didzis. Nākošajā rītā, kad ar viņiem satiekamies, valodas nerimst; iespaidu visiem daudz - Gunitai un Didzim par Spānijas apceļošanu, mums - par kalnu piedzīvojumiem. Tomēr - līdz ar brīdi, kad iekāpjam ceļabiedru noīrētajā Volvo ar baltiem ādas sēdekļiem, sākas jau cits stāsts - par Austrumspānijas mazajiem zvejnieku ciematiņiem un skaistajām pludmalēm, par Salvadora Dalī dzimto pilsētu Figueresu un Katalonijas galvaspilsētu Barselonu. Stāsts par Pirenejiem kļuvis par atmiņām - daudzkrāsainām, mīļām un - viennozīmīgi - uz jauniem ceļojumiem rosinošām atmiņām.



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv