Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Rudenīgs piedzīvojums
jeb brīvās krišanas paātrinājuma tests

Autors: Jurģis Blumbergs [ AUTORS?]
Foto: Kristaps Liepiņš

Viss sākās ar to, ka bija visparastākā pelēkā rudens diena, jeb precīzāk 18. oktobris. Bijām neliela kompānija sataisījušies doties uz veco labo Adarīti mazliet patrenēties.

Domāts darīts - un mēs ar Reini divatā esam jau klāt, sākam stiprināt augšā drošināšanas virves. Pēc brīža parādās neliels bariņš ar vietējiem puišeļiem un sāk uzbāzties ar saviem jautājumiem (kuriķ ņetu, daditje polazitj u.t.t). Tad, kad mazliet jau ir piegriezusies viņu uzbāšanās un ložņāšana, kamēr es pa augšu ņemos, ir klāt arī Igors un Anna. Tiek pabeigti pēdējie drošināšanas darbi un varam sākt kāpt.

Mums ir viena virve augšējai drošināšanai un vēl viena dulferim (red.: priekš nolaišanās pa virvi). Kamēr viens kāpj un viens drošina, divi var ņemties ap dulferi. Vienā brīdī Reinim iekāpjot pa logu, nejauši virve ar savu svaru pievelk karabīni pie augšējās karabīnes, caur kuru slīd drošināšanas virve. Nekas cits man neatliek, kā rāpties atkal augšā virs švelleriem (metāla sija torņa iekšpusē, jau otro reizi šajā dienā tur nākas kāpt) un nolaist virves galu ar karabīni atkal lejā. Pēc pusotras stundas ilgas kāpelēšanas un dulferēšanās secinām, ka laiks kļūst arvien draņķīgāks, pamazām sāk līt. Visi kopā pieņemam lēmumu, ka laikam šodien ir jābeidz un galu galā man pēc treniņa ir sarunāts mājās neliels tusiņš. Atliek tikai tik daudz vien, kā uzkāpt trešo reizi augšā pa to pašu vietu un noņemt visus drošināšanas pribambasus. Un es (jau ar 30% savām smadzenēm atrodoties sausā, siltā mājā, draugu pulkā) veicu dienas pēdējo nopietno manevru. Sataustījis stabilas aizķeres rokām un pietiekami stabilus plauktus kājām, virzos vertikāli uz augšu.

Atlicis pavisam nedaudz, augšējā malā ar roku sataustu tādu kārtīgu akmeni vai ķieģeli (nudien nevaru atcerēties) un svaru koncentrējot uz šo ,"droši" aizāķēto roku, pārlieku otru roku un... pēkšņi mana droši aizāķētā roka vairs turas pie tā paša akmens, tikai starpība tā, ka akmens jau sāk paātrināties ar 9,8m/s². Ar muguru atsitos pret kaut ko cietu un stabilu (tas bija metāla švelleris, lai gan to es secināju tikai pēc tam), un jau likās, ka varu uzelpot. Bet kas tev deva... ? Sajutu, ka pats vēlreiz sāku uzņemt ātrumu ar a=9.8 m/s². Tad sekoja atsitiens un pēkšņi attapos brīdī, kad pieskrēja klāt Igors. Es tajā mirklī Igoram teicu, ka esmu beigts un tā tajā brīdī man arī likās, taču vēl pēc neilga brītiņa sāku just sāpes muguras rajonā un neko sakarīgi pakustināt arī nespēju.



Pirmā doma bija, ka lauzts mugurkauls. Igors mani turēja, lai es atrastos kaut cik stabilā guļā un Anna ar Reini izsauca "ātros" (ātrās medicīniskās palīdzības brigādi). Visu cieņu "ātrajiem", jo pēc neilga brīža tie jau bija klāt, pie tam veseli divi. Tiesa man šis brīdis likās krietni vien garāks, jo sāpes bija diezgan niknas un laikam atrados stāvoklī, ko medicīnā definē kā šoka stāvokli.

Kāds vīrs no "ātrajiem" teica, lai pamēģinot kaut ko pakustināt un kad tas man tomēr kaut kā izdevās, tad noskaidrojās, ka ar muguru laikam tomēr nav tik traki. Tad viena dakterīte jautāja: "...ko darām ar drēbēm, griežam kopā?". Es biju kategoriski pret un neskatoties uz visām sāpēm, kaut kā izdevās vējjaku un laikam vēl kaut ko dabūt nost.

Tad mani uzvēla uz nestuvēm un stiepa no kalna lejā. Tas viss tika darīts ļoti profesionāli, taču man tas tik un tā bija ļoti ļoti sāpīgi. Tad tiku iekrāmēts "ātrajos" un aizvests uz citiem "ātrajiem" (uz dzelteno reanimācijas mašīnu).

Kamēr mani krāmēja otrā autiņā, bija uzradušies daži ziņkārīgie, kuri par visām varītēm centās mani pētīt, kamēr viens vīriņš no "ātro" brigādes pajautāja: "Nu ko, interesanti? Cilvēkam te nelaime, bet jums par katru cenu te jābāž savi ziņkārīgie deguni". Atskanēja atbilde: "Jā, mums ir interesanti".

Mašīnā mani pieslēdza sistēmai un pēc kāda brīža jau atrados Pirmās slimnīcas uzņemšanas nodaļā. No kabatas atskanēja telefona zvans un, kad man beidzot izdevās to no kabatas izmakšķerēt un atbildēt, izrādījās, ka zvanītājs bija mans draugs un jautāja, vai es drīz pie viņa ar mašīnu piebraukšu lai aizvestu pie sevis uz tusiņu. Es, protams, atbildēju, ka laikam šodien nesanāks... Draugs pēc tam arī paziņoja manai "otrajai pusei" un jāpiebilst, ka viņa sākumā bija gatava mani nosist...

Pēc brīža nonācu palātā, kur pie manis ienāca Igors, Anna un Reinis. Vēl pēc brīža viņi devās prom un sāku pamanīt savu palātas biedru, kurš visu laiku palātā pīpēja, klausījās radio SWH+ un nevēra vaļā logu, jo viņam esot auksti. Pa vidu visam tam viņš vēl naktī podiņā noliek kluci un tam pa virsu vēl uzpīpē, bet tu guli, kā tāds nekustīgs gaļas blāķis...

Nākošajā dienā uzzināju, ka tieši aiz sienas blakus palātā guļ mans draugs, kuru notriekusi mašīna. Vēl pēc pāris dienām nokļuvu ar viņu vienā palātā, un vismaz turpmākais laiks slimnīcā tika pavadīts jautri (protams, ne bez sāpēm un dažām neērtībām, kas saistītas kaut vai ar to pašu kluča likšanu).

Traumas: iegurņa kaula lūzums, jostas trešā skriemeļa sānu izauguma lūzums, sasitumi un pierē tāds neliels caurumiņš, kurš nu jau aizvilcies.

Rezumējums: pēc divu nedēļu atrašanās slimnīcā mani aiztransportēja uz mājām, kur es vēl veselu mēnesi biju spiests atrasties horizontālā stāvoklī. Pēc tam jau uz kruķiem, un nu jau atkal kāpju, skrienu, peldu un veicu visādas citādas aktivitātes. Domāju, ka uz VX maratonu būšu "kondīcijā" un varēšu startēt pilnajā distancē.

Secinājumi:
1) pēc piedzīvojumiem nebūt nav jādodas tālu;
2) esiet uzmanīgāki un neatkārtojiet manas kļūdas;
3) nevienam nekad nenovēlu to, kas atgadījās ar mani.

Nobeigumā, ja vien būtu iespējams, gribētu pateikties visiem Ātrās palīdzības dienesta darbiniekiem, jo sevišķi tiem, kuri tajā pelēkajā oktobra novakarē man palīdzēja!

2008. gada decembrī Aldartornī notika negadījums ar smagām sekām! Par to var sīkāk lasīt rakstā "Kāpēc viss ir tā, kā tas ir...".



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv