Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Tornis kalna galā

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Arhīvs: 2003. gads, Rīga

Ieraksti vecā dienasgrāmatā

"Janvāra beigās abi ar Vitāliju aizbraucām uz Torni. Diena, par laimi silta (- 12°C) un saulaina. Ap pus vienpadsmitiem esam tur. Torņa Ziemeļu puse kolosāli nosnigusi un noledojusi, bet tas nekas. Rokas brīžiem nejūt, bet citādi ļoti jauki. Pēc kāpšanas izdzeram divus litrus tējas un apēdam līdzpaņemtās maizītes. Kolosāla sajūta. Ir ideja: nakšņot Tornī, tīklos. Ziemā, vējā, sniegā... (1985. gads)"

Tornis, Aldartornis, Aldaris, Aldarītis. Vairākus desmitus gadus šī pagājušā gadsimta sākumā celtā medību pils, pareizāk gan būtu teikt - tās drupas, ir bijusi populārākā kāpšanas vieta Rīgā. Sarkandaugavā, devītā tramvaja galapunktā, pie "Aldara" alusdarītavas, blakus bijušā "Latvijas laika" Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa vasaras rezidencei, tagad muzejam "Dauderi", kalna galā. Laika zobi Torni nav žēlojuši, un vēl mazāk to žēlojuši vietējie pusaudži, kas savu enerģiju tērējuši brucinot vecā, vēju, sala un ūdeņu vājinātā mūra paliekas. Tornis nevienam tā īsti (saimnieciski) nav bijis vajadzīgs, lai arī skaitās pilsētas pašvaldības īpašums. Tā iekonservēšana, saglabāšana un atjaunošana prasītu ļoti lielus līdzekļus. Kādreiz Latvijas Alpīnistu Savienībai (LAS) bija plāni par Torņa pārņemšanu pārziņā, bet tie izgaisa līdz ar lielajām pārmaiņām Latvijas ekonomikā un politikā astoņdesmito gadu beigās. Bijušas ieceres, bijuši projekti… Tā nu viņš tur stāv...



Astoņdesmito gadu sākumā, pavasaris un rudens bija Torņa laiks. Protams, ziemā un vasarā arī to apmeklēja kāpēji, bet krietni retāk, nelielās grupiņās. Līdz ar pirmajām pavasara dienām Tornis "atdzīvojās". Gan darba dienu pēcpusdienās, gan brīvdienās Torņa sienas bija burtiski pilnas ar kāpējiem. Drošināšanas virves tika karinātas metra attālumā viena no otras ne tikai uz Lielā Torņa, bet arī uz mazā Tornīša. Ne jau augšējās, izbīdītās piebūves, ko arī sauc par "mazo tornīti", bet uz blakus esošā, aptuveni 6 m augstā torņa. Diemžēl no tā atsevišķi stāvošā tornīša, kas ar lielo torni bija saistīts ar augstu vertikālu sienu, pāri palikusi tikai īsti nepamanāma akmeņu kaudze... Pavasarī un rudenī Tornī notika dažādas klinšu kāpšanas sacīkstes: "Sudraba leduscirtnis" pieaugušajiem, "Sudraba karabīne" jauniešiem, republikas čempionāta posmi individuāli un "sasaitēm". Katrās sacīkstēs piedalījās vismaz pussimts kāpēju!


Aivars Bojārs ar saviem audzēkņiem Aldartornī (iesp. 1985. gads, foto: A. Lejnieks)

Pēdējos piecpadsmit gados Tornis ir "novecojis". Virvju nostiprināšana uz tā augšējās malas, pēc jumta pārseguma nodedzināšanas, ielūšanas un metāla konstrukcijas vandāliskas "demontāžas", ir bīstama, akmeņus saturošais cementējums daudzviet izskalojies un kļuvis nedrošs. Arī kāpēji šo vietu vairs neapmeklē tik bieži, jo cauru gadu, neatkarīgi no laika apstākļiem, iespējams kāpt telpās pa mākslīgi veidotajām klinšu sienām, savulaik arī apgūtas jaunas kāpšanas vietas gan Rīgā (piem. nepabeigtās Dreiliņu deviņstāvu mājas, kuras pirms to pārbūves gadus piecus visai aktīvi izmantoja arī kāpēji), gan Latvijā (piemēram, Raunas dzelzceļa tilts). Arī kāpšanas maršrutu daudzveidības un sarežģītības ziņā Tornis kļuvis mazāk interesants, jo neskatoties uz to, ka kāpēju skaits Latvijā nav sevišķi liels, vērojama klinšu kāpšanas pakāpeniskas attīstības tendence – lai arī ļoti lēni, tomēr paaugstinās labāko kāpēju izieto maršrutu sarežģītība.

Klinšu kāpēju, alpīnistu treniņi un sacensības

2003. gada 17. maijā Rīgā, Sarkandaugavas Aldartornī notika pirmās Latvijas Alpīnistu Savienības (LAS) organizētās alpīnistu divcīņas sacensības. Šāds sacensību veids noskatīts Krievijā, kur šādas sacīkstes veiksmīgi risinās jau daudzus gadus. Sacensību programmā: krosa skrējiens (1, 2 un 3 kilometru distances) un klinšu kāpšanas distance (kāpšana augšā un lejā, ar augšējo drošināšanu, atkarībā no grupas – 30, 45 vai 60 metri). Vērtēšana - summējot abās disciplīnās iegūtos punktus. Lai motivētu Latvijas alpīnistus gatavoties un piedalīties šajās sacīkstēs, uzvarētāji saņēma vērtīgas balvas – alpīnisma ekipējumu. Sacensību dalībnieki tika sadalīti trijās grupās: V/S 14 – jauniešu grupa, S49 un V49 - pieaugušo (sieviešu un vīriešu) grupas. Laika apstākļi – ideāli.



Turpat pāris reizes risinājušās arī LAS un ceļojumu aģentūras ALPTURS sacīkstes alpīnistu sasaitēm. Gan ziemā, gan arī pavasarī. Šāds sacensību veids kādreiz bija tradicionāls starp Latvijas alpīnistiem un klinšu kāpējiem, diemžēl pēdējā laikā velti aizmirsts un palicis šķietami nesvarīgs, jo tieši sasaišu kāpšanas iemaņas, darbs ar alpīnisma ekipējumu, dažādas kāpšanas taktikas pielietošana ir ļoti būtiska mūsdienu alpīnismā, kurā būtisku lomu ieņem tieši tehniski sarežģītu maršrutu iziešana. Šo sacensību lielākais pārsteigums dalībniekiem – vairākas drošināšanas stacijas, kas bija jāorganizē pašiem. Tas sagādāja visai interesantus mirkļus gan dalībniekiem, gan arī tiesnešiem. Tomēr treniņu procesā, bez augšējās drošināšanas to nevajadzētu mēģināt, jo gan mūrējums, gan pašu akmeņu monolītums nav sevišķi drošs un uzticams.

Un tomēr, Tornis joprojām tiek apmeklēts! Pirms vairākiem gadiem LAS entuziastu grupiņa veica nelielus atsevišķu būvelementu nostiprināšanas un Torņa apkārtnes sakopšanas darbus, kā arī organizēja publiskos treniņus, kuros piedalīties varēja jebkurš interesents. Un tieši tas, ka kāpšana notiek neatkarīgi no laika apstākļiem, ir saistoši ne vienam vien kāpējam, jo arī kalni mūs nemēdz lutināt tikai ar izcili jauku laiku. Lietū, sniegā, vējā, aukstumā... Ziemas aukstajās dienās, kad par kāpšanu ķeroties pie akmens aizķerēm ar plikām rokām pat iedomājoties pārņem drebuļi, tiek strādāts pie "dry tooling" tehnikas – kāpšanas pa klintīm ar leduscirņiem rokās un dzelkšņiem pie kājām. Šādas iemaņas lieti noder nopietnos kalnu maršrutos, kur apledojušas klintis mijas ar sniegu un ledu.



Tiem, kas vēlas nodarboties ar klinšu kāpšanu un alpīnismu, kāpšana pa Torni sniedz labu iespēju iepazīties ar visai daudzveidīgu kāpšanas tehniku. Tomēr ieteicams īpašu vērību pievērst drošībai: iespējamiem "dzīvajiem" akmeņiem, virves nostiprināšanas punktiem, atbilstošiem drošināšanas paņēmieniem un ekipējumam. Ķivere varētu būt viens no būtiskiem ekipējuma elementiem kāpšanai pa Torni! Diemžēl, jāsaka, ka Tornis piedzīvojis arī vairākus nopietnus negadījumus, kuros kāpēji guvuši nopietnas traumas. Tātad – kāpt jau var, bet tikai īpaši piedomājot pie drošības!


Nokļūt Aldartornī var braucot ar 5. tramvaju vai ar auto pa Tvaika ielu līdz Gaujienas ielai.

2008. gada decembrī Aldartornī notika negadījums ar smagām sekām! Par to var sīkāk lasīt rakstā "Kāpēc viss ir tā, kā tas ir...".



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv