Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Edgars Baltiņš: Sāc ar ekskursiju!

2010. gada marts, Rīga
Foto no Edgara Baltiņa privātā arhīva


"Piedzīvojums - šis termins droši vien katram indivīdam asociējas ar kaut ko pilnīgi citu. Kāds to meklē urbānā vidē, kāds kalnos, vēl kāds to meklē sevī, atkarībā no apkārtējās vides ietekmes, vēl kāds atrod mežā skudru uz takas... Vispār laikam nenāk par sliktu sākumā pamēģināt kaut ko mazu, lai saprastu kas ir kas. Pat mazos pasākumos var pārbaudīt cilvēka spējas sadzīvot ar piedzīvojumu."

* * *

Piedzīvojums – kāds tas ir Tavā izpratnē, vai un kā šī piedzīvojuma sajūta ir mainījusies laika gaitā, no pirmajiem soļiem piedzīvojumu meklējumos līdz šim brīdim?

Piedzīvojums, šis termins droši vien katram indivīdam asociējas ar kaut ko pilnīgi citu. Kāds to meklē urbānā vidē, kāds kalnos, vēl kāds to meklē sevī, atkarībā no apkārtējās vides ietekmes, vēl kāds atrod mežā skudru uz takas, vēro tās ikdienas gaitu, un tas ir piedzīvojums.

Jau no mazas bērna kājas man ir gribējies atrasties dabā, kad laukos, vasaras skolas brīvdienās, dzīvoju pie omes, vienmēr organizēju sev un mazākajiem brālēniem, māsīcām pārgājienus tuvajā apkārtnē. Šī vēlme nav apsīkusi arī šodien, kad izdomāju, ka apstākļi sabrieduši, atrodu vietu, kuru gribētu redzēt tuvumā, sajust, pieskarties, ieelpot. Organizēju kolēģus braukt ar velo vai iet ar kājām. Reizēm nav svarīgi, vai tu esi uzveicis kādu pasaules nozīmes upi vai klinti, pat uzkāpjot Mākoņkalnā tu redzi plašu apvārsni, to salīdzini ar, piemēram, Penkenjoh plašumiem, un tas ir tavs piedzīvojums.


Skats no Mākoņkalna...


...un skats uz Penkenjoh plašumiem.

Filozofiski ir uzdot jautājumu, kas ir pirmatnīgāk, savrupāk nobraukt ar laivu pa straujo Čeremošu vai Raķupi. Čeremoša ir kā eksotiska šoseja, pa to brauc ļoti daudzi, taču cik ir tādu, kuri braukuši pa Raķupi? Cik cilvēku uz zemes zina, ka tāda vispār ir, kaut tepat Latvijā? Jo vairāk es ieraugu svešo zemju brīnumu, jo vairāk man patīk mūsu zemes skaistums. Izaicinājums un reizē arī piedzīvojums ir atrast kādu vecu aizaugušu pirmās Latvijas laika ceļu, un veikt to.

Iedvesma – kur Tu smelies iedvesmu plānojot savus ceļojumus, vai šie impulsi biežāk nāk no paša, vai no kaut kurienes ārpus Tevis?

Visvairāk mani iedvesmo tieši līdzcilvēku lielie un mazie ceļojumi tālumā un tuvumā, to apraksti plašajā tīkla resursā, protams, arī grāmatas. Diemžēl neatceros ne autorus, ne nosaukumus. Vienā no pēdējām lasītajām kāds kanādietis, lai veiktu sava mūža airējienu pa Amazones upes baseinu, pameta savu ērto pilsētas dzīvi, darbu, sievu, visu. Otrs, mūsu pašu tautietis, kurš atļāvās vienatnē bez lielas naudas kabatā, apceļot pasauli, savas sapņu zemes, laižoties vispārgalvīgākajos piedzīvojumos. Es zinu, ka šādi nerīkošos, bet kas zina, ko dzīve piespēlēs.

Sēžot birojā es vienā mirklī saprotu, ka manī trūkst šī piedzīvojuma pieskāriena, un pirmais ko es daru - pameklēju kādu jaunu ceļojuma aprakstu tīklā vai palasu pats savas vecās piezīmes, tādējādi sevi uzkurinu, tad ķeros pie kartes, atrodu kādu "balto plankumu". Atliek tikai sagatavot informatīvo aizpildījumu un - aiziet piedzīvojumā!

Pieredze – kā Tu vērtē to pieredzi, kas iegūta katrā no iepriekšējiem piedzīvojumiem, vai tai ir iespaids uz nākotni?

Pieredzi vislabāk aprakstošā epizode bija mans kāpiens pirmajā kalnā kas augstāks par Munameģi. Tātad Rietumukrainas augstākā virsotne Goverla, kas savas sarežģītības dēļ, tāda tūristu taka divu kilometru augstumā vien ir. Bija lasīts, dzirdēts, redzēts video cik ātri un mainīgi ir laika apstākļi kalnos, bet, kamēr tu to nepiedzīvo uz savas ādas, laikam vienmēr liekas, ka tas nekad nenotiks ar mani. Sākām mēs paredzamo divu stundu kāpienu saulainā pirmspusdienā, bet jau maršruta pirmajā trešdaļā piecpadsmit minūšu laikā atskrēja melns padebesis, uznāca migla un sākās pamatīga sniega vētra. Mēs gan pārgalvīgi pabeidzām kāpienu, un pat atradām citu ceļu lejup.


Rietumukrainas augstākā virsotne Goverla


Ceļa meklējumos...

Mācība – kalnos vienmēr jābūt līdzi ekipējumam sliktiem laika apstākļiem, nekad nevajag pārvērtēt savas spējas, labāk gluži pretēji... Līdzīgi "ieberzos" Slovēnijā Jūlija Alpos Triglava parkā, šoreiz bez sniega, bet vētra bija pamatīga un dūša sašļuka papēžos. 2009. gada Līgo svētku laikā (vasara) biju Cillertāles ieleju ieskaujošos kalnus ar velo izbraukāt . Labi, ka programmā bija paredzēts ledus alas un gletčera (ledēja, red.) apmeklējums, bija paņēmušās arī siltākas drēbes. Visu nedēļu lija un 23. jūnija naktī kalnos uzsniga sniegs, jau 800 m augstumā v.j.l. temperatūra bija zem nulles. Turpmāk pat nelielos augstumos būšu apdomīgāks, un vairāk pievērsīšos laika apstākļu prognozēm! Otra lieta - 2007. gada vasarā izmēģināju izbraucienu pa Igaunijas ārēm ar velo vienatnē un atklāju, ka būt vienam man nepatīk, tātad plānojot tālākas, ilgākas un sarežģītākas ekspedīcijas man nevajag doties vienam, ir jāatrod labs kompanjons!


Kaut kur Igaunijas ārēs...

Vispār laikam nenāk par sliktu sākumā pamēģināt kaut ko mazu, lai saprastu kas ir kas. Pat mazos pasākumos var pārbaudīt cilvēka spējas sadzīvot ar piedzīvojumu, tā reiz svētdienīgā Tartaka nobraucienā viens kompanjons neizturēja mātes dabas pārbaudi, un jau pusceļā izkāpa no laivas, lai atrastu "izeju" ar kājām. Tagad zinu, ka šim cilvēkam vairāk kā līkumu pa ezeru nepiedāvāt. Apkopojot šo penteri gribu teikt, ka pat nenozīmīga ekskursija var sniegt vērtīgu pieredzi!

Edgara Baltiņa rakstītie piedzīvojumu apraksti, kas publicēti www.adventurerace.lv vortālā:
● Raķupes ozolu ieleja
Agrs 11. novembra rīts. Nozvana modinātājs, jāceļas. Kaut ko velku mugurā, kaut ko lieku somā, ātri apēdu brokastu maizi ar kafiju un gaidu zvanu. Telefons arī neliek sevi ilgi gaidīt, Artis ziņo, ka visi ir un jau ceļā. Sarunājam, ka es pievienošos pārējiem Dundagā pie veikala. Braucu, visapkārt smagas debesis, brīžiem sijā smalks lietutiņš, vispār noskaņojums tāds nīgrs... >>>
● Mežonīgs divdiennieks
Šis ir stāsts par divdienu braucienu pa mežonīgiem apvidiem gar Ukrainas - Rumānijas robežu. 2007. gada pavasarī, laikā kad valstī maija svētki ar brīvdienām, portāla "mtb.lv" domubiedru grupa pieņēma mani savā pulciņā nedēļas piedzīvojumam Rietumukrainas Karpatu kalnos ar velo. Par cik biju "svešais", biju nepietiekami informēts par piedzīvojumu saturu, un arī daudzdienu velo, un it sevišķi kalnu pieredzes, man nebija, attiecīgi – bija robi ekipējuma nodrošinājumā... >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Trīs un trejas..."? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv