Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Katru gadu uz Somiju

Autore: Signe Svetoka
Foto: Signe Svetoka, Ilze Kronberga un Līga Apsīte
2010. gada marts, Rīga

Tuvojoties pavasarim un sajūtot ilgas atkal paskriet/pamaldīties pa mežu ar karti rokās, svēta lieta jau trīs gadus pēc kārtas ir pieteikt arī piedzīvojumu kāro dāmu apvienību KOS Jukolas jeb precīzāk Venlas stafetei, kas ik gadus jūnija mēnesī norisinās Somijā (viss pasākums, kā arī puišu iznāciens tiek dēvēts par Jukolu, savukārt dāmas piedalās Venlas stafetē).

Domāju, ka pasākums nevienu tā apmeklētāju neatstāj vienaldzīgu, gan dēļ ļaužu masām (aptuveni 30 000 apmeklētāju), gan fantastiskās atmosfēras un tehniskā nodrošinājuma. Vairākos kontrolpunktos tiek filmēts, labāko komandu dalībnieki tiek aprīkotie ar ierīcēm, kas norāda to atrašanās vietu distancē un tas viss, kā arī aktuālākie rezultāti aplūkojami uz lielajiem ekrāniem, tādējādi jebkuram apmeklētājam ir iespēja sekot līdzi sacensību norisei.




Orientieristu vidū Jukola ir vienas no prestižākajām orientēšanās klubu sacensībām pasaulē, tāpēc tās katru gadu pulcē tūkstošiem dalībnieku, tostarp arī visas orientēšanās zvaigznes. Komandai KOS Jukola nozīmē sporta/šopinga festivālu, kur galvenais ir baudīt pasākuma atmosfēru un sportiskajā ziņā finišēt, jeb netikt diskvalificētām. Jāņem vērā, ka pirmajā reizē, apmeklējot Jukolu, divas no komandas dalībniecēm painteresējās, kas ir orientēšanās tikai pēc komandas pieteikšanās stafetei. Ar lielākiem vai mazākiem piedzīvojumiem KOS komandas sportiskie mērķi ir tikuši sasniegti abus iepriekšējos gadus, tāpat arī nesportiskie – pa lēto sapirktas visādas foršas sporta un tūrisma mantas. Patiesībā jau KOS Jukolas stafetē ir spējušas izcelties, gan ar visnotaļ pamanāmajiem ietērpiem, gan arī ar attieksmi. Proti, pirmajā dalības gadā, lidmašīnā uz Tamperi, daža laba komandas dalībniece citiem par prieku vēl mācījās apzīmējumus. Savukārt par treniņiem parasti atceramies aptuveni divus mēnešus pirms starta, kad stresaini cenšamies piedalīties visos Magnētos pēc kārtas, lai skrienot Jukolu, atkal pie sevis lamātos, ka vajadzēja sākt trenēties laicīgi un pēc tam mierinātu sevi ar domu, ka vismaz ir kur augt. Pēc KOS komandas pirmās Jukolas nevienam neslēpām, ka patiesībā ieguvām pirmo vietu, jo Līgucis finišēja pirms pirmās vietas ieguvējas. Un melots jau nebija, ja neskaita niansi, ka Līga skrēja tikai otro etapu no četriem. :)

Jāatzīst, ka, kopš pagājušā gada, Jukola manā skatījumā ir kļuvusi vēl pievilcīgāka, jo, pēc "Kalnu Grupas 5" ietvaros pavadītām kāpšanas nodarbībām Sardīnijā, parādījās vēlme blakus skriešanas apģērbam bagāžniekā iesviest arī kāpšanas ekipējumu. Vēlmēm ir tendence piepildīties, tāpēc jau pāris mēnešus pirms izbraukšanas nočekoju potenciālās kāpšanas vietas Somijā mēģinot atrast maksimāli vieglākos sporta maršrutu sektorus, jo, līdzīgi kā ar orientēšanos, arī kāpšanas jomā gribēšana ir lielāka nekā varēšana. Uzreiz jāpiebilst, ka somiem ir ļoti forša mājas lapa par klinšu kāpšanas vietām Somijā, pie kam pieejama arī angļu valodā un ar visām bildēm, kartēm un maršrutu aprakstiem (Slouppi.net).

Tāpēc turpinājumā arī neliels stāsts tieši par pagājušā gada Jukolu. Negribu teikt, ka pirmā Jukola bija ar ko sliktākā, tomēr varbūt tieši apraksts par KOS gaitām iekš Mikkeli Jukola 2009 kādu iedvesmos apmeklēt Somiju līdzīgi kā to nu jau katru gadu darām mēs.

Viss sākās ar to, ka par prieku man un sev pēdējā brīdī uz Somiju līdzbraucējos piesakās arī kāpšanas biedrene Ilze no Kalnu Grupas, kura Jukolas ietvaros apņēmusies pildīt komandas menedžera un šofera pienākumus.



Piektdienas pusdienlaikā beidzot esam izkasījušās uz izbraukšanu, jo jau plkst. 18:00 prāmis no Tallinas aties uz Helsinkiem ar vai bez mums, tāpēc, darbā lieki sevi nepārslogojot, laicīgi salecam Ilzes zaļajā Volvo un ļoti jestrā noskaņojumā esam gatavas piedzīvojumam. Ceļš paiet nemanot, tiek izzināti visi iespējamie mūzikas diski, kas atrodas Ilzes mašīnā. Lielai daļai dziesmu tiek arī dziedāts līdzi, kurš nu tajā pašā meldiņā, kurš tikai līdzīgā. :)

Jau naktī ierodamies Jukolas sacensību teritorijā. Naktis vasaras vidū Somijā ir gaišas, tāpēc telts vietas atrašana nekādas grūtības nesagādā. Atrodam brīvu vietu starp kokiem, un dodamies gulēt. No rīta, protams, nevaram laicīgi piecelties, lai izstaigātu/izskrietu apkārtni ar treniņkarti, kā to darījām iepriekšējā gadā trenerītes Kikas (no OK "Purva bridējs") pavadībā. Kiku protams tas nepārsteidz. Viņa mums novēl veiksmi un sākam pamazām gatavoties startam. Neliela fotosesija un Sanda ir gatava doties pirmajā etapā.



Jāpiebilst, ka starts vien ir ko vērts. Gan smaids sejā pēc organizatoru dotajām norādēm angļu valodā ar ļoti spēcīgu somu akcentu, gan arī starta šāviens, kas šajā konkrētajā reizē ir vesela kārta no automāta. :) Protams, iespaidīgs ir arī skats kā aptuveni tūkstotis dalībnieku reizē norauj kartes un dodas distancē.




Lai arī distance šogad no orientēšanās viedokļa nav pārāk sarežģīta, tomēr atsevišķām komandas dalībniecēm tā nepaiet bez piedzīvojumiem.



Man savukārt jau otro gadu jāskrien pēdējais etaps, kas mani nevienā acī neiepriecina, jo ir visgarākais, taču brīnumainā kārtā, kopā ar somu tantēm no lūzeru gala (kuras distances laikā kļuvušas gandrīz par draudzenītēm) to pieveicu un finišā mani ar foto sesiju un ovācijām sagaida pārējās komandas biedrenes, komandas menedžere un trenerīte. Esam finišējušas, rezultāts ieskaitīts, tātad sportiskie mērķi atkal sasniegti. :)



Plkst. 23:00 starts tiek dots puišu stafetei, kur skatu vēl iespaidīgāku padara tas, ka džeki skrien ar pieres lukturiem. Turpinājumā jauks šopings, kura laikā atkal sapērkam "pilnus maisus".



Nākamais rīts šķiet pelēks un drēgns. Ik pa laikam smidzina. Sabīstos, ka tas var patraucēt kāpšanas plānus. Arī komandas biedrenes ceļas ļoti kūtri. Šķiet mēs ar Ilzi esam vienīgās, kuras ir gatavas kaut kur doties.



Kaut kā tomēr savācamies un satrauktas braucam uz Louhos sektoru netālu no Kuovola pilsētas. Sektors, lai arī tuvu pilsētai, izskatās patiesi skaisti, kā tāds klinšu iekšpagalms.



Jau ieraugot maršrutus mums ar Ilzi rokās iemetas trīce un mēs sparīgi sākam marķēt virves. Neatlaiž arī laimes pilnās sejas izteiksmes. Tikmēr pārējas dāmas groza galvas un jautā: "Vai jūs tiešām to darīsiet?" Mēs atbildam, ka ne tikai mēs kāpsim, bet plānojam uzdzīt augšā arī viņas.



Kā pirmā iemēģināt somu klintis dodos es. Esmu noskatījusi kādu maršrutiņu, kuram pa vidu ir neliela karnīze, no kuras iziet plaisa. Maršruta sākums rit gludi. Kāpšana pāri karnīzei un pāris metri aiz tās sanāk tāda interesanta...



Aizķeru īsti nav. Iebakstu pirkstus plaisā, kājas uz berzi un cenšos izspiesties. Lai dzīve neliktos kā salda avene, kāja, protams, paslīd. Neliels lidojums uz dažiem metriem ar pirkstu izraušanu no plaisas, kā arī lejā palicēju sejas izteiksmes mani nenobiedē, tāpēc, nopūderējot asiņojošos pirkstus ar magnēziju, turpinu kāpt un veiksmīgi arī tieku līdz augšai.



Tālāk neviens vairs nepiesakās šo maršrutu kāpt ar apakšējo drošināšanu un arī pašai sajūta tāda jocīga. Kā nekā pirmo reizi dzīvē rāvos. Parādās normāls respekts pret klinti. :) Pēc Ilzes kārta arī pārējām komandas dāmām. Jautrība un žēlabainie saucieni par laišanu lejā sit augstu vilni, tomēr KOS komandas vairākumam karnīze nav pa spēkam.



Pēc lielajiem pārdzīvojumiem kāpt paliekam tikai mēs ar Ilzi un kamēr mēs izpildāmies uz klintīm, manas komandas biedrenes izveic visnotaļ fantastisku foto sesiju. :)



Pēkšņi konstatējam, ka atkal laiks doties ceļā, jo uz prāmja biļetēm uzrakstīts, ka prāmis atiet plkst. 21:00. Pie automašīnas Ilze kā komandas menedžere mūs apsveic ar saldumiem pasaku tēlu izskatā. Nedaudz izbaudām šo emocionālo mirkli un lecam mašīnā, lai dotos uz Helsinkiem. Mašīnā apspriežam gūtās emocijas par Somijas klintīm, un no aizmugurējā sēdekļa tiek izsperts, vētrainas ovācijas izraisošais, teksts: "Ar klintīm ir tāpat kā ar džekiem, it kā viss forši, bet tomēr beigās kaut kas nesanāk..."



Ilzei pa ceļam gāzes pedālis ir spiedies labi, tāpēc Helsinkos ielidojam nedaudz ātrāk kā plānots. Gards saldējums, jautra pastaiga ar fotoaparāta aizmiršanu uz mašīnas jumta... Par laimi atrodamies Skandināvijā, kur aizmāršām tiek dota otrā iespēja, jo gandrīz neviens soms citu aizmirstās lietas sev kabatā nebāzīs.



Uz prāmja visiem pa prieku gulšņājam guļammaisos koridorā. Savukārt jau automašīnā turpinām dziedāt zaļā Volvo singlus. Plkst. 3:00 naktī ieripojam Rīgā un šķiramies ar solījumu nākamgad braukt atkal. Nobeigumā Ilze atzīst, ka pasākums paticies ļoti. Pat neesot Jukolas dalībniecei, tas esot festivāls, kuru ir vērts apmeklēt, īpaši, ja vēl to var apvienot ar jauku pakāpelēšanu.

Pēc dažām dienām saņemu e-pasta vēstuli no trenerītes:

"Helloo!

Nu jau jūsu otrā Jukola ir godam aizvadīta! Es patiešām ļoti lepojos ar jums un, lai arī katrai bija šādas tādas ķibeles ar orientēšanos un skriešanu, tad tomēr veiksmīgi sasniedzāt finišu. Galvenais ir nebēdāt par kļūdām, bet gan tās izanalizēt un censties nekad vairs neatkārtot - arī tas, kas gadījās Ilzei nav nekas unikāls - to sauc par etapu pārķeršanu un man arī tā ir gadījies, kad ātrumā sajauc skatu kartē un sāk orientēties uz neīstajiem punktiem. Es tikai ļoti ceru, ka jums atkal patika... :)
Tad nu, cerams, ka nākošgad Venlā startēsiet tikpat apņēmīgas un ar vēl lielāku prieku. Un kas zina - varbūt Sidža beidzot būs izdīkusi sev citu etapu. :)
Ja nu kādu reiz sadomājat, ka vajag treniņu, kurā es piepalīdzētu ar to orientēšanās mākslu, tad esmu vienmēr gatava izlīdzēt. Un galu galā orientēšanās sports ir pārāk lielisks, lai to mestu galīgi pie malas (tas vairāk bija domāts jaunajām alpīnistēm :)) un Jukola vienmēr gaidīs vismaz divas KOS komandas!

Trenerīte Kika
P.S. Un Jūs joprojām esat slavenas! :) :* "


Arī šogad KOS ir pietikusi savu dalību Jukolai. Pamazām tiek izvēlēti arī iespējamie klinšu kāpšanas sektori. Esmu pārliecināta, ka neiztiksim bez daudz jautriem mirkļiem un fantastiskām atmiņām, ko garantē īstie cilvēki ar īsto attieksmi. Divos vārdos: Somija saturies!!!

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]

www.adventurerace.lv sadaļā "Sacensības" lasāms vēl viens stāsts par Jukolu:

● Stāsts par 7 brāļiem jeb Jukolas-Venlas orientēšanās stafetes Somijā >>>





Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv