Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Vita Začesta: Dzīve, es tevi mīlu!

2010. gada marts, Rīga
Foto no Vitas Začestas privātā arhīva


"Ja pēkšņi dvēselē kaut kas aiz garlaicības sāk kņudēt, kniesēt, grauzt un kost, tad skaļi pasaku: "Tagad esmu gatava kaut kam jaunam", un jau tuvākajās dienās kāds man jautā: "Kā būtu, ja..." Tad es atbildu: "Kāpēc gan ne?", un viss notiek. Mana iedvesma ir mani draugi. Man ir ļoti paveicies dzīvē, jo man ir tāāādi draugi – tīrais zelts un rožu dārzs! Netici?"

* * *

Piedzīvojums – kāds tas ir Tavā izpratnē, vai un kā šī piedzīvojuma sajūta ir mainījusies laika gaitā, no pirmajiem soļiem piedzīvojumu meklējumos līdz šim brīdim?

Agrāk piedzīvojums skanēja līdzīgi dēkai, taču tagad vārds "piedzīvojums" manās ausīs skan tā: pie-dzīvot-jums. Sakne ir vārdā "dzīvot". Tā ir liela drosme un arī laime dzīvot pašam savu dzīvi, dzīvot ar prieku, dzīvot tā, kā gribi dzīvot, nevis tikai izpildīt kāda cita veidotā scenārijā priekšā uzrakstītas darbības.


Imērietes pat plosto baltās kleitās!

Piedzīvojums – tas ir tad, kad tu dzīvo pa īstam. Un vienalga – vai esi Latgalē vai Svanētijā, bet ja tu apsēdies zaļā pļavā dzeltenās gundegās, sasveicinies ar raibo govi, sadziedies ar sienāzi, saskaiti mākoņu aitas zilajās debesīs un, paskatoties dzīvei acīs, no visas sirds saki: "Dzīve, es tevi mīlu!", tad tu dzīvo pa īstam, un tā diena ir tavs piedzīvojums. Un nav vienmēr jāriskē ar lauztiem kauliem un jāķircina nāve, lai sajustu dzīves garšu. Piedzīvojuma sajūtu - sirds skriešanu, strauju elpu, vaigu sārtošanos, endorfīnu un adrenalīna izsviedi – es tagad varu noķert arī, izlasot aizraujošu grāmatu, piemēram, Anšlava Eglīša "Teodolo Supersakso", risinot bērna matemātikas "cietos riekstus", noskrienot maratonu, kopā ar imerietēm baltās kleitās kāpjot kokos, vienkārši strādājot... Man ir ļoti paveicies ar darbu - dažreiz viena nakts dežūra rada vairāk adrenalīna nekā apakšējā drošināšana klintīs.


Anšlava Eglīša "Teodolo Supersakso" pirmā lapa un skats uz Svanētijas kalniem...

Iedvesma – kur Tu smelies iedvesmu plānojot savus ceļojumus, vai šie impulsi biežāk nāk no paša, vai no kaut kurienes ārpus Tevis?

Neko es neplānoju, vienkārši atveros, un viss pie manis atnāk pats. Ja pēkšņi dvēselē kaut kas aiz garlaicības sāk kņudēt, kniesēt, grauzt un kost, tad skaļi pasaku: "Tagad esmu gatava kaut kam jaunam", un jau tuvākajās dienās kāds man jautā: "Kā būtu, ja..." Tad es atbildu: "Kāpēc gan ne?", un viss notiek.


Kāpēc gan ne? Gan kanjonos peldēt, gan ziemā mežus brist...

Mana iedvesma ir mani draugi. Man ir ļoti paveicies dzīvē, jo man ir tāāādi draugi – tīrais zelts un rožu dārzs! Netici? Mani draugi kopā ar mani katru gadu dzimšanas dienā diedami noskrien tik kilometru, cik man gadu tajā reizē paliek. Mani draugi man anestezē lauzto kāju, trīs stundas sagrabējušā žigulī ziemas spelgoņā no Gaiziņa uz Rīgu braucot dziedādami "Zilo lakatiņu" (tas mazina sāpes labāk nekā bundžiņa analgīna). Mani draugi, zinot manu kulināro mazspēju, "slēpj godiņu, kā varēja" un manā vietā pildītu vistu izcep, kad svarīgi ciemiņi gaidāmi. Mani draugi izkur pirtiņu un ar kadiķu slotiņām noper tā, ka baudas elsieniem pat apkārtnes suņi sāk gaudot līdzi. Mani draugi ir man kalnu acis atvēruši, viņi ir tādi, ka savu kalnu ekipējumu nepažēlos un vēl paskatīsies, vai karabīne aizskrūvēta. Mani draugi izstaigā pusmežu, lai labāku mieturi atrastu un 12 izsalkušiem laivotājiem upes malā melleņu debesmannu uzsistu. Vai Tu zini, kas ir mieturis? Jocīgi, tikai retais to zina... Mans vectēvs katru gadu tādus no zarainas egles galotnes taisīja, cita miksera mums laukos nebija. Uzsist debesmannu ar mieturi ir ne tikai piedzīvojums, tas ir arī ļoti labs treniņš – strādā tie paši muskuļi, kas klinšu kāpšanā. Ja tomēr nepietiek spēka, tad labi, ja laivu braucienā ir kāda gumijas laiva ar pumpējamo vardi; ja tās galu nomazgā ar spirtu, ieliek katliņā ar melleņu mannu, mazliet pastrādā ar pēdu, tad gaisīgs un gards debesmannā gatavs drīz vien.

Lielākā daļa manu draugu ir imerietes un viņu ģimenes. Studenšu korporācija "Imeria" ir vieta, kur pulcējas skaistas, gudras, lepnas, sportiskas un azartiskas latviešu sievietes. Imerietes ir mans iedvesmas avots. Un vēl mīlestība. Jo iedvesma pati uzmeklē cilvēkus, kam acis mirdz.


Kopā ar draugiem un ģimenēm, mirdzošām acīm, uz ūdeņiem.

Pieredze – kā Tu vērtē to pieredzi, kas iegūta katrā no iepriekšējiem piedzīvojumiem, vai tai ir iespaids uz nākotni?

Pieredze ir pūrs. Kā nu pati pielocīsi, tik vieglu soli tautās iesi. Var jau krāt pūrā faktus, gadu skaitļus, metrus, zīmolu vārdus, briesmu stāstus "bija reiz tāds gadījums...", bet var pūrā likt tikai sajūtas un emocijas – būs vieglāk līdzi stiept. Manā pūrā ielocīta pieredze, ko sauc par pārliecību. Mazāk man palīdz tas, ka tagad es zinu, ar kuru ziedi smērēt kājas, lai pēc 40 stundām purvā nebūtu tulznas; daudz vairāk dod pārliecība, ka es varu noiet šīs 40 stundas arī ar tulznainām kājām.

Atskaites punkts manai pārliecībai ir mans pirmais lielais gājiens apkārt Rīgai. Tas bija vēl pirms piedzīvojumu sacīkšu ēras Latvijā, kad draugu pulciņā (redzi – atkal draugi!) izdomājām izmantot ziemas salu un kājām apiet apkārt Rīgai, turoties cieši pie tās ģeogrāfiskās robežas un ūdenstilpnes šķērsojot pa ledu. Tikai 100 kilometru. Nevienam tobrīd nebija nekādas saprašanas par pareizu apģērbu, apaviem vai taktiku. Ar šodienas zināšanām uz to skatoties, mati stāvus saceļas, cik aplami daudz kas tik darīts! Tomēr izdarīts! Latviešu strēlniekiem Tīreļpurvā jau arī nebija ne Gore-Tex, ne Polartec, tikai griba un spīts. Tik grūti kā ApRīgas gājienā man vairs nav bijis nekad, pat 5 kilometru augstumā kalnos nē. Toties tagad visu grūtumu ir ar ko salīdzināt.


Te nu ir tie pieci kilometri. Kazbeks.

Pieredze ir tas, ka es stāvu, skatos uz to kalnu no apakšas, atkal ir auksti, atkal ir bail, atkal nav elpas, bet es zinu, tā jau ir bijis, un ir bijis vēl aukstāk, vēl grūtāk, vēl bailīgāk, bet tas ir pārvarēts. Tātad arī šoreiz es to varēšu. Un pilnīgi piekrītu tam gudrajam, kurš teica, ka ir vienalga, vai tu saki: "Varu", vai tu saki: "Nevaru". Taisnība ir tas, ko tu tobrīd pasaki. Tāpēc saku: "Varu! " un daru. Daru un dzīvoju. Dzīvoju un piedzīvoju.


Tuvāk saulei. Vēl augstāk, vēl...

Vitas Začestas rakstītais piedzīvojumu apraksts, kas publicēts www.adventurerace.lv vortālā:
● 3 "K" Omānā jeb Kā darīt laimīgu sievieti, kam vēl nav 40
Rakstu lai lasa tie, kas gatavi ļoti personiskam sievišķīgu sajūtu un emociju kokteilim un nekāro dzirdēt hronoloģisku vai vienkārši loģisku notikumu izklāstu. Faktu cienītāji palīdzību var meklēt citās tīmekļa vietnēs... >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Trīs un trejas..."? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv