Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Aiga Briežkalne: Dzīvot ar lepnumu par pārdzīvoto!

2010. gada marts, Rīga
Foto no Aigas Briežkalnes privātā arhīva


"Katrai pieredzei noteikti ir iespaids uz nākotni! Vienalga vai laba, vai slikta pieredze, bet tā ir pieredze, kas vēlāk var noderēt. Viss, kas notiek, notiek uz labu! Jeb nav ļaunuma, bez labuma! Par to esmu pārliecinājusies vairākkārt atskatoties uz pagātni dažādās situācijās. Es nebūtu šeit, ja nebūtu noticis tas un tas nebūtu noticis, ja nenotiktu tas – tobrīd nevēlamais notikums."

* * *

Piedzīvojums – kāds tas ir Tavā izpratnē, vai un kā šī piedzīvojuma sajūta ir mainījusies laika gaitā, no pirmajiem soļiem piedzīvojumu meklējumos līdz šim brīdim?

Tad, kad es pakratu galvu un nopūšos "Hū! Tas tik bija kaut kas!", tad ir skaidrs, ka esmu apmierināta ar piedzīvojumu, un tik pat skaidrs ir tas, ka tā nebija nekāda pastaiga. Jo trakāk ir gājis, jo apmierinātāka es esmu pēc tam! Piemēram, iepriekšējo reizi, kad biju kalnos, tas nebija nekas ekstrēms – pāris dienu pastaiga, bet man noteikti vajadzēja sasniegt to slieksni, kad es sev jautāju "Nu, ko es te daru?! Nu, kāpēc tas ir vajadzīgs?!". Man bija grūti, bet es iekšēji priecājos, ka sasniegts vēlamais rezultāts. Varbūt mazohisms?!

Piedzīvojums, ir jebkura darbība, kas nav ikdiena un ir aktīvs pasākums, bet tam tomēr jābūt grūtam, jo diez vai pastaigu pa Līgatnes dabas takām varētu nosaukt par piedzīvojumu... – varbūt tā to varētu formulēt.


"Nu, ko es te daru?! Nu, kāpēc tas ir vajadzīgs?!"

Piedzīvojuma sajūta laikam nav mainījusies - kāda tā bija sākumā, tāda tā ir arī tagad. Starpība tikai tā, ka mainās piedzīvojuma izvēle – sākumā tās bija piedzīvojumu sacensības, piemēram, bet tagad priekšroku dodu kāpšanai un kalniem. Nezinu, vai to var saukt par piedzīvojumu, taču cenšos neatteikt nevienu iespēju pamēģināt kaut ko jaunu. Labāk nožēlot izdarīto, nevis neizdarīto! Šis ir viens no trijiem maniem moto/principiem, katrs sauc to kā grib.

Iedvesma – kur Tu smelies iedvesmu plānojot savus ceļojumus, vai šie impulsi biežāk nāk no paša, vai no kaut kurienes ārpus Tevis?

Iedvesma, šķiet, nāk pamazām ar saprašanu/pieredzi. Un, kad iedvesma atnākusi, tad tik viegli vairs nepazūd. Līdzīgi, kā ar treniņiem – ir grūti saņemties aiziet uz treniņu, bet, kad tu redzi pirmos treniņu rezultātus, saņemšanās vairs nav vajadzīga. Treniņš kļūst jau kā narkotika.

Jāteic, ka iedvesma, nāk no manis pašas, no citiem drīzāk nāk antiimpulsi. :) Kad piedalījos piedzīvojumu sacensībās, citi apkārtējie nevarēja saprast, nu kāpēc ir man vajadzība sevi tā mocīt!? Tagad, kad kāpju kalnos, neizpratne nav zudusi. Tā ir īpaši augusi pēc manas apendicīta operācijas Pamirā. Man saka, ka raustu lauvu aiz ūsām, ka spēlējos ar likteni, vai tad man vēl nav gana? – tu taču tur gandrīz galus atdevi!? Es gan tam atsakos noticēt... kad to dzirdu, šķiet, ka runa nav par mani. Jo kas tad būs, ja tam noticēšu?! Sēdēšu mājās? Nē, tas nav priekš manis, es to nevaru. Es zinu, cik grūti ir psiholoģiski atkopties pēc ilgāka brauciena. Bet tad mierina doma, ka drīz jau būs nākamais... piedzīvojums. Un jo ilgāks brauciens, jo ilgāk jāatkopjas. Un vispār es neesmu māņticīga. :)

Runājot par lauvas raustīšanu aiz ūsām, nemitīgi pa galvu man maļas un neliek mieru kāds atgadījums ar pasaulslaveniem puišiem – Micah Dash un Jonny Copp. Šie puiši kāpj daudz, extrēmi, traki, kāpj jaunus, vēl neietus maršrutus utt., tāpēc viņi arī ir vieni no "The Sharp End" filmas varoņiem. Un, lūk, 2008. gada augustā viņi dzīvojās pa Šamonī, gatavojoties izkāpt kārtējos vēl neizkāptos maršrutus. Šajā laikā Micah Dash trīs (!) reizes bija tuvu nāvei (kritieni, lavīna), brīnumainā kārtā, viņš(i) tika sveikā tikai ar nobrāzumiem. Viņš teica tā: "Something wanted me... If that something wanted to get me, it would have to try harder... Was I pushing too hard and too far? Or was it a simple mathematical equation: alpine + climbing = high probability of getting hurt?" Pēc dažām nedēļām viņš kāpa atkal, Kanādā. Un saņēma atbildi. "I’d been there only two days... when I took a 40-foot (ap 12m) fall and broke my heel. I hadn’t done anything out of the ordinary – just climbing on new rock on a new route. But the next thing I new, I was flying (again)." Bet 2009. gadā viņi kāpa Mount Edgar (protams, ka pa jaunu maršrutu). Un viņus paņēma lavīna. Visus trīs – Jonny Copp, Micah Dash un Wade Johnson – operatoru, jo tika filmēta nākamā filma (par trakajiem). Vai mums būtu jākļūst māņticīgiem? Vai jāuztver šādas zīmes?


Micah Dash un Jonny Copp. Daudz, extrēmi, traki. Kāpa...

Šeit vietā laikam būtu sakāms mans otrais moto/princips... Dari, ko darīdams, apdomā galu. Ups, nē, to teica, mana vecmamma. (Šajā gadījumā, par galu negribētos domāt.) Es teiktu – Safety first! ;)

Iedvesma... Vai tas nav tāds pats jautājums – kāpēc mēs to vispār darām?!

Pieredze – kā Tu vērtē to pieredzi, kas iegūta katrā no iepriekšējiem piedzīvojumiem, vai tai ir iespaids uz nākotni?

Katrai pieredzei noteikti ir iespaids uz nākotni! Vienalga vai laba, vai slikta pieredze, bet tā ir pieredze, kas vēlāk var noderēt. Mans trešais moto/princips – Viss, kas notiek, notiek uz labu! Jeb nav ļaunuma, bez labuma! Par to esmu pārliecinājusies vairākkārt atskatoties uz pagātni dažādās situācijās. Es nebūtu šeit, ja nebūtu noticis tas un tas nebūtu noticis, ja nenotiktu tas – tobrīd nevēlamais notikums. Es uzskatu, ka viss notiek ķēdes reakcijas rezultātā. Mēs nekāpjam uzreiz Everestā, viss sākas ar Monblānu. :) Pēc tam kāpjot arvien augstāk un augstāk...

Pieredze arī sagatavo mūs nākamajam pārbaudījumam. Mēs zinām uz ko gatavoties, jo esam piedzīvojuši ko līdzīgu. Piemēram. Pirms mana pirmā VXa (lielām piedzīvojumu sacīkstēm), mana komanda piedalījās Tiņu rīkotajās vienas dienas sacensībās. Un labi, ka tā! Jo es nebiju pat tam gatava, nezināju jau ko sagaidīt. Tad es sapratu, ka nākamās būs krietni sarežģītākas un uz to arī gatavojos.


"Ir grūti saņemties aiziet uz treniņu, bet, kad tu redzi pirmos treniņu rezultātus..."

Citreiz gan tas var nostrādāt pret mums. Piemēram. Katrreiz, kas es braucu ar laivām, (vienalga pa kuru upi, vienalga – vasara vai pavasaris, un vienalga ar kādām laivām un cik ilgi) viss bija apmēram paredzams, pat pats sliktākais scenārijs neko traku nevēstīja... Līdz brīdim, kad es izvēlējos pēdējo izbraukto maršrutu. Tik izmisusi es laikam neesmu bijusi nekad, pat kalnos. Viss bija tādā pa..ļā! Tas nekas, ka tas bija tepat Latvijā. Es (mēs) nebiju sagatavojusies tam, kas mūs sagaidīja. Pilnīgā nekurienē, kur nav kartes (sīki detalizētas kartes), kur nav ceļu!, pat orientieru, tikai džungļi, zari, nātres, čūskas un, ak’ šausmas, – zirnekļu, ka mudž! Bet problēma tā, ka upe ir neizbraucama, koki sakrituši visu upes posmu, ir vai nu dziļš un nevar izkāpt, lai pārceltu laivu, vai neaizsniedzama upes gultne dēļ dūņām, krastā netiek dēļ zariem, stāviem, mālainiem krastiem, dūņām, kuras pilnas ar zariem. Pilnīgs murgs, protams, ka viena (brīnums, ka tikai viena) no divām laivām tika pārdurta. Un nav izejas, ne kādu izsaukt, ne palikt uz vietas, ne tikt tālāk. Trīs dienas mēs cīnījāmies ar posmu, kuru bija paredzēts pieveikt pirmajā dienā. Kājas bija sadurtas, sakostas, asiņainas, no sāpēm notrulinājušās. Bet savāds lepnums par pārdzīvoto. Un arī tā ir pieredze.

P.S. Aicinu visus dalīties pieredzē! ;)

Aigas Briežkalnes rakstītais piedzīvojumu apraksts, kas publicēts www.adventurerace.lv vortālā:
● Ļeņina smaile (Abduali Ibn Sino, Čon To)
Tā mēs visi brīdi arī stāvam bariņā, klusēdami un muļķīgi smaidīdami, un tas nemaz nav mulsinošs klusums, jo vārdiem te nav vietas... >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Trīs un trejas..."? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv