Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Geocaching Omānā: Climb a Mountain!

Teksts: Mārīte Meļņika [ AUTORE?]
Foto: Mārīte Meļņika un Arta Blumberga
2010. gada marts, Muskata - Rīga

Šobrīd Latvijā tik populārā starptautiskā spēle Geacaching man ir nevis ķeksīšu vilkšana un slēpņu statistikas kolekcionēšana, bet iespēja izmantot citu slēpņotāju pieredzi un nokļūt netradicionālās vietās, kas bieži nav tūrisma ceļvežos un kartēs, bet kas ir interesantas un elpu aizraujošas. Nu, protams, kā jau cilvēkam ar diagnozi kalnu slimība, man visvērtīgākie ir slēpņi kalnos un virsotnēs.

Izmantojot ne tikai dienvidu saules, bet arī draugu Artas un Jurģa siltumu un viesmīlību, radās iespēja paspēlēt Geocaching tuksnešu, okeāna un arābu viesmīlības zemē Omānā. Jebel Abyad ir kalns, kas slejas tepat aiz mūsu Muskatas apartamentu logiem – saulē nokaitis un jaunā ceļa būvnieku apgrauzts. Putekļu mākonis, ko ceļa būvētāji katru dienu saceļ uz kalna, katru rītu kā moning dust ticīgi nokrīt uz mūsu melnā auto jumta. Tā kā Omānā ar netīru auto braukt nedrīkst, moning dust kļūst par mūsu skarbāko ienaidnieku, ar ko autostāvvietā cīnāmies katru rītu indusu lētajam darbaspēkam par kreņķi. Tumšs auto Omānā ir bagātu cilvēku kaprīze un indusu bizness, pārējiem – tikai liekas klapatas.

Tā kā Jurģis šajā kalnā jau pāris reizes ir bijis, tad kopā ar sava maršruta waypoint-iem, laba vēlējumiem un klusu līdzi jušanu viņš palaiž mūs ar Artu vienas. Rīta agrumā, tas ir ap pusastoņiem, jo lielāks agrums priekš mums jau līdzinātos apgrēcībai, noparkojam savu svaigi nopulēto melno auto Jebel Abyad pakājē. "Ērikonkul, uznes mani kalnā! ... Ērik, Tu esi vai neesi čalis?" Hmmm, Ērika nav...



Uz kalna pleca kreisajā pusē jau ārdās pāris buldozeru, saceļot maigu mākonīti tveicīgajās debesīs. Ar garu nopūtu un naivu cerību, ka putekļi līdz mums netiks, izvēlāmies maršrutu taisni augšā pa sienu līdz korei, no kuras būtu jāsākas slēpņa autora aprakstītajam maršrutam. Akmens plātnes uz sienas ir vecas, nogludinātas un nedaudz līdzīgas marmoram. Tas nozīmē – slīd pat sausas. Cenšamies izvēlēties glītākas plaisiņas, nelielus plauktiņus un sektorus, kur neaug dzelkšņainie, sausie krūmeļi. Kādā vietā tomēr man nepaveicas, jo ņemot augšējo aizķeri, aiz tās izrādās tieši tāds mazs dzelkšņu pudurītis, kas mērķtiecīgi saduras attiecīgajos manu pirkstu segmentos. Ššš! ... Ar ķirurga precizitāti lasu tos ārā, fināls šim darbiņam paredzams vēlāk mājās. "Visādas infekcijas! ... Ak, Dievs, kāda tumsonība! Pacieties, pacieties, es pēc tam izspaidīšu ar odekalonu..."



Prātīgi un bez ieberzieniem pēc kādas stundas esam augšā uz kores un, izmantojot beidzamo patvērumu kalna ēnas pusē, nedaudz meditatīvi apceram situāciju un izbaudām skaistos skatus uz Muskatu un Arābijas jūru. Ceļu būvētāji, šķiet, kādā brīdī bija pamanījuši mūsu esamību uz kalna, un izskatījās visai pārsteigti. Viens no viņiem, kā vēlāk secinām, visu laiku sēž vienā punktā tuvu korei, un principā – viņa darbs ir neko nedarīt jeb skatīties, kā strādā citi. Paskatāmies virsotnes virzienā – kaut kur tur jābūt arī slēpnim. Augstuma metri vēl kādi 400, tas būtu nekas, bet jāiet gan "tālu" – apmēram 1,250 km... Neesam jau nekādas sportistes. "Labāk iedzersim šņabi! – Nu, reku riktīgs cilvēks." Kore līdz nākamajam stāvajam pacēlumam ir krietni ceļa būvnieku apskādēta. Te augšā ir bijuši buldozeri, kas šķūrējuši kalnu nost, veidojos balkonu sistēmu, lai lejā esošais ceļš būtu labāk pasargāts no ripojošajiem akmeņiem. Omānas īpatnība ir tāda, ka gada 95% dienas ir saulainas, bet tajos atlikušajos 5% nolīst tādas ūdens masas, kas momentāni izveido ūdenskritumus un trakojošas pārplūdušas upes (wadi), kas savā ceļā aizrauj līdzi pilnīgi visu. Zeme karstumā ir sacementējusies un praktiski neko iekšā neiesūc. Kad plūdi norimuši un wadi izžuvuši, tie tiek (vai netiek) nogreiderēti un pārējo laika periodu tiek izmantoti kā ceļi, pa kuriem brauc ar 4WD auto, vai dažkārt pat ar pilsētas auto.



Kļūstam bažīgas, ka buldozeri varētu būt nošķūrējuši arī slēpņa vietu un steidzīgi zvanām Jurģim, kurš mūs nomierina un apstiprina, ka slēpnis ir daudz tālāk un augstāk. Dīvaini, protams, bet te augšā mans acumērs uz attālumiem nedarbojas – visu laiku šķiet, ka tuvākā virsotne ir īstā, kaut arī uzkāpjot izrādās, ka tas ir bijis tikai kārtējais pampaks, un ceļš līdz mērķim vēl tāls.



Vēl pēc stundas beidzot esam uz Jebel Abyad virsotnes. "...Iedzersim šņabi!" Izpildām bildēšanās procedūras: tā un šitā, es te biju, te biju es... vēl daži varianti: puķītes, kāpuriņi, peizāžas, vientuļš ērglis, kas no apakšas pēc apmatojuma atgādina stārķi... Izbaudām. Velna bōbiņas! Bet – "...tagad nav laika, tagad jāiet sienu pļaut; vokorā, vokorā!" Slēpnis ir pāris metrus tālāk, glīts un nevainīgs, izžuvis un nocieties – gaida mūs. Iedzersim šņabi! Jauki, izbaudām priekus. Atrodam pat pozīciju, kurā mobilais telefons uzzīmē pāris strīpiņas sakaru zonas stabiņā, piezvanām Jurģim un dalāmies priekā.



Eh, nospriežam, grūtākais ir aiz muguras. Tagad ātri, ātri noskriesim lejā līdz jaunajam ceļam, un tad pa turieni skriešus līdz auto. Neiesim taču piepūlēties uz stāvās sienas!!! Domāts darīts, iedzersim šņabi, un klimberojam nospraustajā virzienā. Pa ceļam nopētām, ka uz viena no jaunā ceļa posmu sagatavēm redzami daži 4WD, tātad lieta nav bezcerīga. Tuvojoties pagrieziena punktam, lieta tomēr iegūst citas "cerības" nokrāsas. Ceļstrādnieki speciālajos kombinezonos, ar ķiverēm un respiratoriem uz sejām, izskatās kā ieraudzījuši spokus, kad vieglā un elegantā solī tuvojamies pagrieziena punktam. Jūtamies divas maigas un trauslas baltās sievietes nekurienes vidū, kuras skarbajiem, melnajiem dienvidu vīriem noteikti būtu jāpažēlo, jāaptur savi ellesrati un jāpavada lejā līdz drošībai un patvērumam. Diemžēl tā nenotiek... Hmmmm... Svarīgākais no personām uz skatuves, acīmredzot menedžeris, mūs ieraugot, sejas krāsu nenomaina. Viņš pat nesāk interesēties, no kurienes mēs šeit esam nokļuvušas (ir zināmas aizdomas, ka kāds mūs paspējis nosūdzēt, ka esam kāpušas augšā pa nogāzi), aicina mūs tuvāk ar marķēto lentu ierobežotajai teritorijai. Tā kā tur stāv arī viņa 4WD, man vienā brīdī aust cerība, ka šis kungs būs vairāk nekā angļu džentelmenis, bet īsts Simbads Jūrasbraucējs, kas mūs novedīs lejā savā auto. Cerības tiek pēkšņi nocirstas kā ar trulu cirvi un pilnīgi pretēji mūsu iedomām. "Look! Look! You see? " Lejā aiz kraujas malas ārdās kādi 4 vai 5 buldozeri, mērķtiecīgi šķūrējot nost kalnu. Jāatzīst, skats ir šausminošs. Akmeņu masas bez emocijām tiek sašķērētas un grūstas lejā, kur tās ar kravas auto tiek vestos prom vēl tālāk, bet kāds tam sakars ar mums?! "There is no way! Climb a mountain! Climb a mountain!" Situācija ir viennozīmīga, un indusu menedžera neskaidro angļu valodu saprotam nepārprotami. Climb a mountain!? "...Ērik, ne tu naglu vari iedzīt, ne mašīnu apturēt! Jaunburžuji." Nezaudējot ne pilīti grācijas un mērķtiecību savās sejās, veicam pārvietošanās manevru nogāzes virzienā visai pārsteigtajai un ieinteresētajai publikai par prieku. Neviens pakaļ mums neskrien un nesola mainīt spriedumu: Climb a mountain! Mūsuprāt, viņiem neko daudz nebūtu nozīmējis uz brīdi apturēt savas ellesmašīnas un palaist mūs garām. Teorētiski. Apceram iespēju rakstīt sultānam, cik prasti un ne-galanti pret mums ir izturējušies viņa zemes viesstrādnieki, cik maz sapratnes centušies izrādīt trauslām baltajām sievietēm, cik... Nu, iedzersim šņabi!

Esam atkal teju vai izejas pozīcijās, un brīdī, kad vissgrūtākais šķita aiz muguras, izrādās, tas tikai sākās. Paskatāmies uz nogāzi kā sienu vai sienu kā nogāzi, pa kuru uzkāpām no rīta, un nesajūtam nekādu vēlēšanos pa to kāpt arī lejup. Jābūt kādiem citiem variantiem. Paejot nedaudz uz priekšu, izvēlamies kāpt lejup pa klintīs izgrauzto wadi (izžuvusi upe jeb šajā vietā – ūdenskritums) gulti. Kaut arī stāva un dziļa, un akmeņi šeit vēl vairāk nopulēti un noslīpēti, tomēr tik stāva, kā siena, tā nav, jo iet nedaudz slīpā leņķī sāniski pa nogāzi, turklāt ir visvisādi interesanti plauktiņi, un vietām ir pat ēna, jo saule nu jau tuvojas zenītam un ir kļuvusi vēl skarbāka nekā indusu menedžeris.



Nokāpiens ir interesants, var izpausties visādās vingrotāju pozās, atcerēties savas kalnos kāpšanas ziedu laiku iemaņas un trīs klases mākslas vingrošanas skolā bērnībā, iedzert šņabi, jo velna bōbiņām jūra ir līdz ceļiem. Pēc kāda neliela pāris metru negatīva pārvarēšanas saprotam, ka lieta nav muskuļos un iemaņās, bet vispirms – galvā. Bet galvai der gabaliņš Bounty un veldzējošs ūdens malks. Brīdī, kad pašpārliecinātība atkal stipri apaugusi vareniem spārniem, bet līdz kalna pakājei kādi 30 augstuma metri, nokļūstam pie beidzamās aunapieres, kura stalti balti lepojas virs kraujas, zem tās kārtīgs negatīvs caurums peizāžā, bet blakus tai – gludas un skaidras kalna sienas, kad svinīgi mirdz saulītē. Ššš... Mēģinām tā un šitā, bet pāri tai vietai kāpt nu nekādi negribas. Inventārs mums ir tikai tik, cik trekinga čības un nūjas. Plāksnes uz sienas vietām sabirst rokās, kad esmu mēģinājusi tās izmantot kā aizķeres. Labi, ka izdodas pārnest līdzsvaru atpakaļ vajadzīgajā slīpumā. Nolemjam atgriezties wadi un pārbaudīt otru pusi, kur redzams apaļš izskalots logs akmenī. Aiz uztraukuma aizmirstam to nobildēt, tāpēc šī epizode paliek bez vēsturiskiem un taustāmiem pierādījumiem. Izlienu cauri apaļajam logam un – urrā! – otrā pusē klints bluķiem ir iespējama easy money noejai līdz kalna pakājei! Iedzersim šņabi!

Mūsu auto kalna pakājē ir apbiris ar tādu moning dustu, kas pārspēj vispārdrošākās cerības šajā ciešajā sakarā. Mēģinājums kaut ko notraust ar putekļu slotiņu dod simetriski pretēju rezultātu. Ceļstrādnieki arī vairs neko nerok (tagad, kad esam lejā, viņi varētu rakt ar dubultu jaudu!) un kalns šķiet kluss un pamests. Ššššš... Cenšamies ātri un pieticīgi nokļūt mājās, kamēr policisti nav apturējuši un uzlikuši kādu sodu par auto netīrību.

Lieki piebilst, ka vēstuli sultānam neuzrakstījām. Tāpat jāpiebilst, ka vēlēšanās iedzert šņabi bija hipotētiska. Sevišķi Omānas apstākļos, kur pat vienkāršu alus bundžiņu var nopirkt specializētās vietās un ar īpašām pirkšanas licencēm. Jurģim tāda ir, tāpēc mājās tomēr izdzeram pelnītu glāzi alus. Kāpiens Jebel Abyad bija skaists un iedvesmojošs. Patika. Un nokāpiens patika pat labāk un uzkāpšanu. Tas ir tas, kas manā uztverē ir īsts geocachings! Welcome!

* Tekstā izmantoti nelieli raksturlomu citāti no kādas visai zināmas latviešu kinolentes "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". ...tā jau tas ir, dažs labs visādas valodas sagrābstās, tikai dzimto valodu nevar iemācīties. :)



Vēlies pievienot komentāru par geokešingu? Vēlies ko jautāt? Raksti! [FORUMA TĒMA]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" lasāmi vēl pāris raksti par geokešingu:

● Geokešings Itālijā >>>
● Apslēpto punktu meklēšana virs mākoņiem >>>

Informācija par geokešingu internetā skatāma www.geocaching.com lapā!
Geokešinga "slēpņi", kas meklējami Latvijā, skatāmi šeit!


Iepazīsties arī ar "Cache In Trash Out" ideju! "Let’s clean up our playing fields! Cache In Trash Out is an activity intimately tied to geocaching. While out there on a cache hunt, we collect litter along the trails and properly dispose of it. On certain days, we also participate in much larger clean-up events that involve and benefit the larger community." Sīkāk par to var lasīt www.cacheintrashout.org lapā!



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv