Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Ladakh – Indijas ziemeļi

Autors: Maija Dundure
Foto: Maija Dundure, Fabian Ruoss
2010. gada februāris, Ziegelbrücke (Šveice)

2009. gada vasaras piedzīvojumu dienasgrāmata


Viss sākās ar sapni un pēc tam nāca ideja. Sapnis bija sens - kādreiz ieraudzīt augstākus kalnus kā Alpus, pieredzēt budistu viesmīlību un to kultūru, ieraudzīt pašai ar savām acīm īstu jogu, izsmaržot, izgaršot Austrumus.

Apsverot mūsu brīvā laika iespējas un laika apstākļus Himalajos, nolēmām doties uz Indijas Ziemeļiem - Ladakh. Tieši vasaras mēnešos, kad visur citur Himalajos ir Monsun (musonu periods) laiks un citur slikti laikapstākļi, Ladakh ir saulains un sauss, kalni pasargā vai arī izkaltē (atkarībā no kuras personas viedokļa to skatās) no lietus gāzēm.

Ladakh ir pasaulē augstākais tuksnešainais plato. Galvaspilsēta Leh ir aptuveni 3500m v.j.l. Šis reģions pieder pie Jammu & Kashmir reģiona Indijā. Šī rajona rietumu daļā – Kashmir pārsvarā pēc ticības dzīvo muslīmi un tā robežojas ar nemierīgo Pakistānas robežu, šis apgabals nav ieteicams tūristiem, jo ik pa laikam tie tiek aplaupīti vai arī notiek kādi citi slaktiņi, kur iesaistīti tūristi, notiek, diemžēl pastāv arī terorisma draudi. Mēs devāmies uz Ladakh – Jammu & Kashmir austrumu daļu, kura robežojas ar Ķīnu (bijušo Tibetu), kur galvenokārt dzīvo budisti. Šis reģions ir pārsvarā mierīgs un tūristiem drošs. Saukts arī par "mazo Tibetu".

Jammu & Kashmir ir atvērts tūristiem apmēram jau 40 gadu un sakarā ar tūrisma attīstību šajā rajonā ir arī redzamas un jūtamas tūrisma radītās sekas un izmaiņas, it īpaši Leh, kas mudž no visvisādiem veikaliņiem un pārdevējiem uz katra stūra, cilvēki brauc šeit peļņā pat no Goa (Indijas vidus rietumu piekraste), naudas pieplūdums reģionā atstāj arī iespaidu uz vietējiem iedzīvotājiem un to tradicionālajām vērtībām.

Tā nu savākušies informāciju par šo reģionu un iepirkuši kartes un sadabūjuši grāmatu "Trekking in Ladakh" (Charlie Lohren, angļu val.), sakravājuši ceļa somas, kā arī saorganizējuši lidojumu uz Deli, devāmies 9. jūlijā uz Cīrihes lidostu. Lidojums bija visai nogurdinošs, jo bija jāpārsēžas Londonā (kopumā divas dienas, otro nakti gulējām Heathrow, kas vispār nav piemērota pārnakšņotājiem, kas nevar atļauties hoteli) un Amsterdamā (pāris stundas).

Deli ielidojām 23:00 vakarā, mūs sagaidīja iepriekš jau pa e-pastu ar viesu mājas saimnieku saorganizētais taksists. Veiksmīgi sadabūjuši somas, devāmies ārā no lidostas un pirmais iesitās mums sejā karstais, mitrais Deli gaiss, nākamais bija mūsu taksists, ļoti žiperīgs. Ceļš diezgan tāls līdz Jaunā Deli centram, bijām sarunājuši viesu mājā "Hare Krishna" istabu centra rajonā - Paharganj. Ierodoties tur, protams, sarunātās cenas neštimmēja, viss bija apgriezts kājām gaisā un mēģināja no mums izspiest pēc iespējas vairāk skanošā. Bet mēs palikām nelokāmi un beigu beigās par apm. 400 Rps tikām pie istabas bez gaisa kondicionētāja un ar tualeti gaitenī. Ļoti uzmanījāmies no netīrā ūdens un pirkām ūdeni tikai plastmasas pudelēs. Vienīgais daudzmaz jaukais bija restorāns uz viesu mājas jumta, kur ēst gatavošanu varēja pieredzēt pašam savām acīm, jo virtuve bija gandrīz tajā pašā telpā, kur galdiņi.

Nākamās dienas laikā saķērām diezgan lielu kultūr- , pārdevēju un pakalpojumu piedāvātāju šoku un sapratām, ka ir jātiek pēc iespējas ātrāk projām no šīs pilsētas, tās pašas dienas vakarā jau sēdējām autoostā Vecajā Deli, kas līdzinājās vairāk grauztam un bomžu patvertnei nekā autoostai, un gaidījām autobusa atiešanu.



Par cik mēs tik ātri gribējām tikt prom, dabūjām biļetes tikai uz Semi Delux autobusu, protams, pašu biļešu pirkšana arī bija viens piedzīvojums, jo kā ne kā bijām pirmo reizi Deli. Gaidot autobusu, iepazināmies ar vairākiem draudzīgiem cilvēkiem, kuri mums negribēja neko pārdot, kas uzlaboja garastāvokli. Autobusā savas somas piesējām salonā pie durvīm, jo tā ieteica kāds vecāks vīrs, kas bija, kā vēlāk pārliecinājāmies, laba ideja.

Sešpadsmit (16!) stundas brauciens diezgan novecojušā autobusā ar mistisku šoferi turbānā, naktī, piedeva tādu kā misticisma un šausmenes pieskaņu. Iebraucot kalnu zonā ceļš, protams, kļuva stāvāks un līkumaināks, kas vēl vairāk pastiprināja asas izjūtas, bet neskatoties uz visām asajām izjūtām, nākamās dienas pusdienlaikā nonācām Manali, kur valdīja pavisam cits klimats un daba līdzinājās Alpiem. Mēs bijām priecīgi un nolēmām šeit palikt trīs dienas, pirms došanās tālajā ceļā pāri vairākām augstām pārejām uz Leh.



Manali bija patīkama pārmaiņa pēc Deli, arī cilvēki draudzīgāki, bet tūrisms arī šeit iegrauzis savu zobu un Manali un blakus esošais Vashisht ciems mudž no tirgotājiem un tad vēl tās motorrikšas, kas samaitā gaisu tā, ka pa galveno ielu jāiet ar aizsegtu seju.

Aiznākamajā dienā devāmies riteņu braucienā uz tuvējo ciemu, kas beigās izvērtās visas dienas garumā.



Riteņus nomājām vienā no daudzajām tūristu piedzīvojumu kompānijām. Šis firmas saimnieki kā izrādījās bija šveicietis un francūziete, kuri ar dēlu un suni šeit dzīvojot jau vairākus gadus un ir jau atvēruši divus veikalus, bizness ejot no rokas, arī ziemā, kad atbrauc slēpotāji. Visai rietumnieciska organizācija. No viņiem nolēmām arī izmantot džipa pakalpojumus uz Leh. Kaut kā jau bijām iesākumam gana izbaudījuši vietējo transporta pakalpojumus, kā arī cenas daudz ko neatšķīrās. Manali laikā dienasgrāmatā rakstīju: "Izrādās Manali ieleja ir populāra starp zāles un hašiša smēķētājiem. Vakarā bodītē nopirktais mango un dārzeņi ļoti labi garšoja. Šķiet, ka Fabians (mans draugs un ceļa biedrs) ir jau iekritis vietējā kašmirieša pārdošanas nagos un grib doties pārgājienā ar viņa it kā draugu. Mēģinu atrunāt, man nav uzticības tādiem. Nu, jā piedzīvojumi tikai sākas." Un tā arī bija - piedzīvojumi tikai sākas, tā bija taču tikai trešā diena Indijā.

Pēc aizvadītām trīs atpūtas dienām Manali, devāmies tālāk ar noīrēto džipu un diviem šoferīšiem ceļā uz Leh. Mēs jau gaidījām, ka būs divas dienas jābrauc pilnā džipā, bet mums palaimējās, kopumā galu galā bijām tikai trīs pasažieri (mēs un vēl viena angļu meitene). Bet ar ko nepalaimējās, - džipa aizmugurē bija benzīna tvertne, kura diezgan spēcīgi smakoja, kā rezultātā, neskatoties uz auksto gaisu, nācās turēt logus atvērtus un man ik pa laikam arī kļuva nelabi. Šķiet ka pārējie bija izturīgāki. Kratīšanās džipā, kaut arī glaunā, pa izdangāto ceļu bija pārbaudījums pacietībai un izturībai. Pirmajā dienā mazliet līņāja un ceļā uz pirmo pāreju - Rohtang La (3957m v.j.l.), nācās stundu gaidīt sastrēgumā, jo kaut kur augstāk bija zemes nogruvums, kas bloķēja brauktuvi. Mūsu šoferītis metās tūlīt palīgā nelaimi novērst.



Pirmā nakts pēc divu pāreju veiksmīgas šķērsošanas tika aizvadīta pirms ciema Sarchu, telšu nometnē, kur dabūjām cenā iekļautas, ļoti bagātīgas vakariņas un brokastis, kā arī nakts vietu teltī.



Jutām augstuma (apm. 4500m v.j.l.) ietekmi uz ķermeni un kā nu kuram tas izpaudās, mana gremošanas sistēma strādāja paātrinātos tempos, bet muskuļi palēninātos. Otrajā ceļojuma dienā šķērsojām vēl divas augstas pārejas: Lachalung La (5065m) un Taglang La (5330m) un pēc apmēram 12 stundu brauciena bijām Leh. Ainavas pa ceļam bija grandiozas, kā arī veids kā mašīnas un smagie uz šaurā kalnu ceļa mainījās bija neaprakstāmi un elpu aizraujoši.



Leh nonācām vēlā pēcpusdienā un tikām izlaisti Leh ziemeļu daļā: Changspa. Šeit aktualizējās jautājums: kur palikt? Izmēģinot tuvējās lielākās viesu mājas, nācās secināt, ka visas pilnas vai arī cenas neatbilstošas mūsu maciņiem. Tad ieraudzījām sānu ieliņā necilu izkārtni: Guest Hause Lamagon un nolēmām izmēģināt laimi. Mums atkal paveicās, par 350 Rps dabūjām istabu. Arī angļu meitene – Christin palika šeit. Māja piederēja vienai Ladakh-i ģimenei, kura vasaras tūrisma mēnešos izīrē istabas mājas augšstāvā. Sen jau nebijām tādu viesmīlību baudījuši. Jau vakarā, kaut arī pārguruši, devāmies pirmajā aklimatizēšanās pastaigā uz Shanti Stupa (-u).



Leh aizvadījām 4 aklimatizācijas dienas, no kurām pamanījos pēc savas dzimšanas dienas svinībām un arbūza ēšanas, saķert kaut kādu vēdera bacili un divas dienas novāļājos gultā. Bet paldies Dievam nekas vairāk par mazu karsoni un vemšanu nebija.

Pirmais pārgājiens Stok – Stok La (4850 m) – Spituk (divas dienas)



Lai arī vēl jutos švaka pēc divām vājuma dienām, nolēmām tomēr doties pārgājienā. Arī Christin, ar kuru pa ceļam bijām sadraudzējušies, nolēma pievienoties. Pirmā diena bija smaga līdz pārejai. Viss sākās no rīta, nokaulējām taksi Leh centrā un devāmies uz ciemu Stok, kur arī sākām savu gājienu. Maršruta pirmais posms ir kopējs arī piegājienam uz Stok Kangri (6100m v.j.l.). Es knapi vilku kājas, kas savukārt Christin bija labs iešanas temps kā cilvēkam ar astmu. Fabians kā vienmēr skrēja pa priekšu un ik pa laikam gaidīja uz mums, viņam augstuma metri neskādēja, likās, ka viņam kāds motoriņš pie kājām. Bet lai nu kā gāja, bet tās pašas dienas pēcpusdienā sasniedzām mūsu pirmo pašu spēkiem sasniegto pāreju: Stok La.



Orientējāmies pēc kartes un maršruta apraksta no jau minētās grāmatas: "Trekking in Ladakh" (Charlie Loram). Taku nebija grūti atrast un arī bija daži vietējie, kuriem varēja vienmēr paprasīt. Nakšņojām pēc pārejas pirms ciema Rumbak. Nākamajā dienā laikam biju izslimojusi savu augstuma slimību un jutos ļoti stipra un veselīga. Kā vienmēr... :)



Diena bija ļoti karsta, kas arī atstāja iespaidu uz maniem pārējiem diviem ceļa biedriem. Ceļš veda lejup pa pasakainu ieleju vārdā Rumbak, kas ir sākuma posms populārajam Markha ielejas trekingam. Pēc ielejas bija jāšķērso milzīgs, garš tukšņešains plato līdz ciemam Spituk, bez ūdens ieguves vietām. Ceļš veda gar upes – Indus kanjonu. Iešana nebija no vieglajām – somas, karstums un augstuma metri. Visšvakāk gāja Christin un man vislabāk, Fabiana motoriņš arī pamazām stājās. Tuksneša vidū, kad kāpām jau zemāk un varēja noiet pie upes, ieraudzījām dažus krūmus, kuru pusēnā nolēmām mazliet atpūsties. Abi ar Fabianu pamanījāmies iebrist upē un mēģināt peldēt ūdenī līdz ceļiem, - ūdens bija duļķaini brūns, bet veldze bija svarīgāka nekā tīrība. Christin krūma ēnā burtiski "parubījās". Sākām just ūdens trūkumu, nevar vēl zināt, cik ilgi vēl pa to tuksnesi. Visnežēlīgākais visā šajā pārgājienā bija tas, ka otrpus upei bija jauka zālīte, zaļi koki un ēna un ūdens, bet šajā pusē nekā, tikai smiltis un akmeņi. Bet upei nepāriesi, plata un pa vidu strauja, dziļa. Vot.

Pēc atpūtas un Christin pamodināšanas devāmies tālāk. Salīdzinājumā ar pārējiem diviem ceļiniekiem pēc pauzes jutos vēl sagurušāka nekā pirms un pie kājām likās ķieģeļi pielikti. Pēc kādas pusstundas tikām uz ceļa un ne ilgāk kā pēc 15 minūtēm nāca vienīgā kravas mašīna, nebija daudz jāapspriežas un nostopējām. Kravas kastē starp mantām un vairākiem strādniekiem ielecām arī mēs. Paveicās, kravinieks devās uz Leh. Strādnieki bija no kādas tūrisma kompānijas un devās pēc pabeigtā darba mājās.



Pēc šī pārgājiena nakšņojām tajā pašā viesu mājā, jo tur bijām atstājuši savas liekās mantas un arī ģimene likās jauka un viesmīlīga. Šim piedzīvojumam sekoja divu dienu atpūta Leh.

No Sabu – Digar La (5400m) – Digar – Khalsar – Kardung La (5358m) – Leh (sešas dienas)

Nākamais labi sasniedzamais maršruts no Leh ir pāri Digar La pārejai uz Shyok ieleju, no kuras tālāk iespējams nokļūt leģendārajā Ziedu ielejā - Nubra ielejā. Divatā.



Diemžēl šī pārgājiena sākumā mums neveicās ar laiku. Nakšņojām divas naktis pirms Digar La pārejas, apmēram 4800m v.j.l., gaidot skaidrākas debesis, kuras tā arī nepienāca. Par spīti laika apstākļiem tomēr nolēmām iet pāri, bet savā entuziasmā aizpērāmies pa ieleju par tālu un attapāmies tikai, kad jau rēgojās baltas virsotnes. Šeit nu bija kritisks moments, jo sākām apsvērt jau došanos atpakaļ uz Leh, jo laikapstākļi bija slikti un tad vēl tik daudz enerģijas bijām patērējuši aizperoties līdz ielejas galam. Fabians teica: "Ja pēc desmit minūtēm nespīdēs saule, tad es eju mājās!" Tad, nu, lāčojām lejā pa ieleju. Sasniedzot vietu, kur sākās taka uz pāreju, kurai pirmīt aizšāvām garām, pārspriedām, ko darīt. Kā par brīnumu, tajā mirklī starp mākoņiem izspraucās saules stariņš un deva zīmi, ka iesāktais ceļš jāturpina.



Mūsos radās atkal spēku pieplūdums un motivācija, kā arī prieks turpināt ceļu augšup. Taka mums nelikās nemaz tik grūta, kā pirms pārgājiena kāds zinātājs Leh izteicās, runājot, ka šī ir viena no grūtākajām pārejām šajā reģionā, tās stāvuma dēļ, bet mums kāpjot iestaigātajā ritmā šī pāreja padevās visai viegli. Sasniedzot pāreju (apm. 13:00), mums pavērās lēzena nogāze uz nākamo Digar ieleju. Galva reibst un sāp no augstuma metriem un piepūles, bet es apmierināta, ka mēs tomēr pāreju nolēmām šķērsot.



Pēc nelielas atpūtas uz pārejas, devāmies nezināmā virzienā – Digar ieleja, bet bija tāda drošības sajūta, kaut arī bijām vieni, bet tomēr divatā un kopā ar dabu un kalniem. Nakšņojām pēc pārejas, atkal 4800m augstumā, jau trešā nakts šajos augstuma metros. Ķermenis jūtas novārdzis, sāp galva, aizvadām sliktu, pusgulētu nakti. Telts apkārtnē ganās jaki, bet mūsu mieru netraucē. Rīt dodamies uz ciemu – Digar.



Rīts aizsākās smagi pēc aizvadītās pusgulētās nakts. Atkal lija un rīts bija apmācies. Bet līdz ko aizsākām iet, garastāvoklis uzlabojās un arī par laimi laikapstākļi. Ap pusdienlaiku bijām jau ciemā Digar.



Izsalkuši meklējām iespēju ieturēties. Ciema ļaudis pie centrālā ūdens pumpja apstāja mūs. Pēc ilgākas mēģināšanas saprasties Ladakhi un angļu valodās, sapratām, ka ciemā nav ne veikalu, ne ēstuvju, taču laipna sieviete piedāvājās mūs pabarot. Nokļuvām kādā no Ladakhi tipiskajām pašbūvētajām mājām. Tika kā vienmēr piedāvāta sviesta tēja, ko var iedzert tikai tad, ja domā, ka dzer sāļu buljonu. Gaidīt nācās visai ilgi, bet gaidīšana atalgojās ar Skjū (miltu klimpu, kartupeļu un lapu spinātu tradicionālais Ladakhi ēdiens). Pa to laiku, kamēr ēdienu gaidījām, mūs vēroja divas mazas meitenītes, kuras runāja arī mazliet angliski. Beigu beigās saimniece vēl piedāvāja savus adījumus. Laipnības pēc iegādājos adītus pirkstaiņus, piemiņai (ļoti silti un vējš praktiski nepūš cauri!). Atvadījušies un iesmēluši ūdeni ciema centrālajā ūdens vadā pie tempļa, devāmies tuksnešainajā ainavā tālāk.



Visu atlikušu dienu soļojām pāri milzīgam tuksnešainam kalnu plato. Pūta diezgan stiprs vējš un iešana nepadevās arī psiholoģisku iemeslu dēļ, jo nebija atskaites punktu ainavā, bija tikai tuksnesis. Meklēju atskaites punktus tālākajās kalnu grēdās. Izdevās arī sevi dažbrīd apmānīt.



Pēc nokāpšanas no plato, nonācām milzu smilšu kāpas galā. Fabians ieteica nakšņot uz kāpas nevis lejā, vējainajā ielejā pie upes. Ūdens mums bija pietiekami daudz, lai paliktu uz kāpas. Sākotnēji diez ko nebiju pārliecināta par šo ideju, bet mani pārliecināja uz kāpas (bijām tādā kā iedobē) valdošais bezvējš. Pats labākais, - kad bijām uzcēluši telti, pēkšņi sacēlās smilšu vētra un mūsu telti, kaut arī aizslēgtu, piepildīja ar smalkām, smalkām smiltiņām. Te tev nu bija bezvējš, mānīgais! Tas līdz pat vēlam vakaram pūta. Vakarpusē sēdējām kāpas augšā un vērojām ieleju. Bija tāda sajūta kā pie jūras kāpās, tikai nebija pašas jūras. Sailgojos pēc Latvijas mājām.

Kaut kā šai vietai piemita savāda aura un nakti negulējām labi, pie tam mans paklājiņš laida gaisu jau kuru nakti un mēģinājām dalīt vienu paklājiņu, bet, protams, tas nebija pārāk ērti, kaut arī esam pieraduši pie visādām šaurām guļvietām.

Nākamo dienu uzsākām agri, cēlāmies ap četriem, jo cerējām, ja paveiksies, jau vakarpusē būt Leh... bet, nu, diezgan idilliska tā doma bija... vēl vairāki desmiti kilometru līdz lielajam ceļam, kur izdotos varbūt kādu mašīnu nostopēt. Pēc nokāpšanas no lielās kāpas nokļuvām Shyok upes ielejā, pa kuru turpinājām ceļu virzienā uz Nubra ieleju. Iešana bija pa nesen asfaltētu ceļu, kas nebūt neiederējās apkārtējā kalnainajā un tuksnešainajā ainavā. Šis bija vienīgais ceļš, kurš savienoja ciemu ielejas tālajā galā ar civilizāciju.



Pēc apmēram trīs stundu vienmuļas soļošanas pa asfaltēto ceļu, sajūta sirreālistiska, asfaltētais ceļš, nevienas dzīves būtnes apkārt, tikai mēs. Pēkšņi kā no nekurienes uz ceļa parādījās autobusiņš, pilns ar vietējiem. Nostopējām. Neko daudz nejautājot ielecām iekšā un devāmies tālāk, bet ātrāk kā iepriekš. Pēc kāda laika nonācām ciemā Khalsar, ciems caurbraucošajiem – vienīgā iela bija caurbraucošais ceļš uz Nubra ieleju vai pāreju Kardung La - Leh. Sadabūjām brokastis un gaidījām kādu garām braucošu mašīnu, kas mūs paķertu uz Leh, bet garām brauca tikai militāristu mašīnas un mēs bijām neizpratnē. Visas dienas garumā noklausījāmies visvisdažādākos variantus: šodien Kardung La pāreja slēgta, pārejai pārbraukt pāri var tikai militāristu mašīnā, autobuss būs 16:00... Tā nu dienu no apmēram 10:00 aizvadījām ciemā, ceļa malā. Autobuss 16:00 nepienāca, pa to laiku bija jau uzradies lielāks gaidītāju pulks. Bijām tā pamatīgi iestrēguši šajā miestā ar milzums daudziem klaiņojošiem suņiem un govīm. Pamazām iestājās krīze. Neko darīt, nācās nakšņot ciema viesu mājā. Garlaicība, nīkšana... iepazīšanās ar vietējiem. Satikām arī budistu mūku, kurš bija ieplānojis doties līdz pat Manali, - tāls ceļš viņam bija vēl priekšā.



Nākamais rīts pienāca atkal ar cerībām uz autobusu vai kādu garām braucošu mašīnu. Un tik tiešām 8:00 pienāca autobuss, mēs pārlaimē, pat dabūjām sēdvietas. Bet diemžēl jau pēc stundas autobuss pārkarsa, šoferītis visu ko izmēģinājās, ripot lejā pa ceļu un tā iedarbināt motoru, ūdeni liet uz motora, bet diemžēl autobuss negribēja tālāk kustēties. Drīz vien sapratām, ka ar šo vāģi tālāk netiksim un sākām stopēt. Mums ļoti paveicās, nostopējām divus vietējos, mums pievienojās nelaimes brālis no Čehijas. Pārējie pasažieri palika pie autobusa, nezinu, kā viņiem tur visiem beidzās tā nelaime. Pēcpusdienā beidzot nonācām Leh. Bijām priecīgi, ka varējām palikt mūsu jau iemīļotajā viesu mājā – Lamagon.

Pēc šī piedzīvojuma sekoja trīs atpūtas dienas Leh. Nākamais mērķis bija jau nosprausts – 6100m augstais Stok Kangri.



Stok Kangri kalns (6100m)

2009. gada 1. augusts, rīts, pēc sātīgām Ladakiešu brokastīm uzmetam plecos somas un dodamies uz ciemu kaulēt taksi līdz ciemam – Stok. Viss slēgts, cilvēku uz ielas maz, aizdomīgi. Iepriekšējā vakarā jau dzirdējām, ka šodien paredzēts streiks, jo uz Srinagar – Leh ceļa esot kāds pakistānietis nošāvis taksistu, tūristiem izdevies izbēgt. Ko nu, uz tukšā taksistu laukuma piebrauc mums klāt kāds džips. Prasa, kur gribam. Nu, mēs gribam uz Stok... labi, braucam... Braucot ārā no pilsētas, mašīna tiek apstādināta, vietējie sapulcējušies un kontrolē, lai neviens neizbrauc ārā, streiks... neviens nedrīkst strādāt... diemžēl neizdodas izkļūt... ar taksistu sarunājam, ka mēģināsim vakarā pēc pieciem, varbūt streiks būs beidzies... Garlaicība visas dienas garumā, sēžam uz somām un gaidām vakaru, varbūt izdosies. Fabians negrib gaidīt līdz rītam, grib jau šovakar uzsākt ceļu virzienā uz Stok. Vakarā pēc pieciem izdodas izbraukt un pēc nepilnas pusstundas brauciena esam ciemā Stok. Iereģistrējamies Stok Kangri grāmatā vietējā bodītē, uzrādām pa brīvajām dienām sagādāto kāpšanas atļauju. Dodoties garām kādai nojumei, dzirdu latviešu valodu, kaut kā ausīm ticēt negribas, bet ir, letiņi... Patīkams pārsteigums, šie jau pēc nokāpšanas no Stok Kangri atpūšas, viņi bija devušies gida pavadībā un esot Ladakh jau otro reizi. Novēlot veiksmi šķiramies un beidzot uzsākam ceļu Stok Kangri virzienā. Pilnīgā tumsā mēģinām šķērsot pārplūdušu upi un saprotam, ka šī doma jāmet pie malas, grūti orientēties, dodamies atpakaļ uz pāreju un nakšņojam tur. Nakts paiet mierīgi. Rīts, vāram brokastis, garām dodas kāds ēzeļu vīrs un pieprasa īres maksu par nakšņošanu uz šīs pārejas, kura it kā piederot zemāk esošajām tējas teltīm. Mazliet padiskutējuši, saprotam, ka vīriņš neatkāpsies, nu, tad arī samaksājam prasītās 100,- rūpijas. Šodien plānojam nokļūt līdz bāzes nometnei (apm. 5000m) vai arī, ja vēl spēki būs, tad līdz alternatīvajai bāzes nometnei (ABC, 5200m). Iešana padodas labi, arī upi izdodas šķērsot, jo no rīta tai zems ūdens līmenis un lēkājot no akmens uz akmeņa nav grūtību tikt tai pāri.

Pēc kādām divām stundām nonākam punktā, kur ieleja sadalās, mēs kaut kā pilnā pārliecībā nemaz daudz kartē neskatoties jožam kreisajā ielejas atzarā. Pēc apmēram stundas vai vairāk, taka paliek šaurāka un šaurāka, iešanu apgrūtina akmeņi, pa ceļam nevienu nesatiekam, tikai jakus. Vajadzētu taču ap šo laiku jau cilvēkiem doties lejup no virsotnes, tas taču ir ļoti populārs tūristu mērķis? Aizdomīgi. Sākam skatīt karti, nolemjam vēl mazliet paieties un tā nonākam ielejas galā. Ko nu? Aizdomīgi, ka vēl joprojām nevienu neesam satikuši. Pēc ilgākas diskusijas par to, ko darīt, nolemjam, ka laikam esam atkal nepareizā ielejā aizpērušies. Dodamies atpakaļ. Ehh... tas ir tik grūti doties pa to pašu ceļu atpakaļ ar apziņu, ka tas ir bijis nepareizais. Emocionāls un fizisks sagurums, nonākam ielejas sadales punktā un runājam ar vietējo nometnes vīru. Nu, ja, kā mēs to jau iepriekš neredzējām, Stok Kangrī ir virzienā pa labo ieleju. Sasodīts.Ko darīt? Vai palikt šeit nometnē, maksāt nakšņošanas nodevu, vai mēģināt pakāpties augstāk un mēģināt sasniegt Bāzes Nometni. Izlemjam par otro variantu. Jūtams nogurums, bet dodamies tālāk. Ar šo kreiso gājienu esam pagarinājuši plānoto maršrutu par vienu dienu, bet arī labi aklimatizējušies. Dodamies augšup pa akmeņainu, pēc tam pa zālainu ieleju augšup. Rodas doma neiet uz Bāzes nometni I (BN I, starp citu, ir arī BN II, bet tā šķiet retāk apmeklēta, tā atrodas labajā morēnas pusē un tūristi apmeklē BN I, jo tur ir pat veikaliņš un pārnakšņošanas telts, ja pašam nav savējās), ne tāpēc, ka vairs paiet nevaram, bet tāpēc, ka pa ceļam apmesties daudz jaukāk, vieniem pašiem un nevis pārapdzīvotā telšu pilsētiņā ar nemierīgām tūristu grupām. Nākamā dienā plānojam uzšaut uzreiz uz ABC, maksimāli četru stundu gājiens. Easy. Šeit ļoti daudz lielu murmuļu un nekautrējas, apbrīnojam šos radījumus. Vakarpusē rodas ūdens problēma, upe kļūst duļķaina, bet nu izdodas kaut ko sadabūt un uzvārām gardas vakariņas (nūdeles). Guļam labi, garastāvoklis uzlabojies un baudām mežonīgo vienpatību.

Nākamā rītā nekur nesteidzamies, omulīgi kravājamies un vēlā pirmspusdienā dodamies ABC virzienā. Pusdienas iekožam BN I. Hotelis un veikals... Yess... kā Alpos, tikai 5000m virs jūras.



Tālāk ceļš ved stāvus pāri morēnai, pēc tam traverss un sasniedzam jau sniegu un ledāju. Pēcpusdienā esam jau ABC (5200m), mums veicas - esam pirmie un varam izvēlēties telts vietu. Rīt virsotnes diena. Vēlā pēcpusdienā atnāk arī liela grupa tūristu, kas samaksājuši bargu naudu, lai viņu mantas tiktu uztransportētas šeit augšā un rītdien "virvē" viņi tiktu uzvilkti virsotnē. Mēs vērojam, bet tuvākos kontaktos neielaižamies, esam skeptiski pret šāda veida kāpšanu kalnos. Vakarā varam novērot kā visa grupa tiek aizvilkta ledāja virzienā, visi ar sistēmām, leduscirtņiem utt. Viņi tiek apmācīti iet sasaitē :), kas domāta klinšu posmam. Piedodiet, smieklīgi. Mums ir cita taktika, esam aprīkoti ar dzelkšņiem un trekinga nūjām. Ledājs (firns) ir praktiski bez plaisām, varbūt kādas divas līdz trīs, kuras izgrauzis kūstošais ledāja ūdens, bet tās var viegli šķērsot, ja zina kurā vietā.

Guļam slikti, jūtam augstuma metrus. Trijos no rīta izejam. Esam vieni no pirmajiem pie ledāja šķērsošanas punkta, pilnīga tumsa. Esam mazliet apmulsuši, jo neredz it kā iezīmēto taku pāri ledājam, nu, neko - mēģinām šķērsot aprakstā minētajā virzienā, redzam aiz mums lampiņu rindiņas, slikta redzamība par spīti galvas lampai. Nolemjam pagaidīt aizmugurējās vadītās grupas un sekot viņiem, jo vadītāji zina, kur ir ceļš pāri ledājam. Tādā veidā veiksmīgi, kaut arī ļooooti lēni šķērsojam ledāju. Apdzenam grupu uz morēnas, tagad ceļš ir skaidrs, aust rīta gaisma.



Taku var labi redzēt. Līdz pārejai zem virsotnes jāšķērso visai pastāva sniegota nogāze (apm. 30° slīpums), kas izdodas labi, kaut arī man lēnāk kā Fabianam, jūtu augstuma metrus, bet cenšos saglabāt vienmērīgu iešanas un elpošanas ritmu. Trekinga nūjas ir ļoti labs atbalsts un dzelkšņi tiek likti lietā, pēcpusdienā uz šīs nogāzes varēsim šļūkt lejā, būs atkusis sniegs. Garastāvoklis labs, pašsajūta arī. Fabians mani sagaida uz pārejas. Šeit arī kāds vecāks kungs, kurš gida pavadībā nolēmis doties atpakaļ, esot par grūtu, slikti aklimatizējies (tikai pēc trīs dienu aklimatizācijas Leh, viņš grib no 3500 uz 6100m "uzšaut"), skaidrs, neizdodas. Mēs novelkam dzelkšņus un tālāk dodamies kāpelēdami pa akmeņiem augšup. Kopumā uzkāpšana virsotnē nav tehniski grūta, bet vienkārši jābūt izturībai un labai aklimatizācijai. Pēdējos metros panākam ātrāk izgājušo gidu, apmaināmies dažiem vārdiem un dodamies uz virsotni. Protams, mazliet bija sevi jāpiespiež un augstuma metrus jutu, bet veiksmīgi tikām augšā. Virsotnē esam otrie.



Mēģinām saskatīt K2, Nanga Parbatu un Kailašu, bet virsotņu jūrā nav tik viegli tos atpazīt, skats vairs nav tik skaidrs, kaut arī zilas debesis un saule spīd, tādēļ, ka jau vairākas dienas saulains laiks un tad veidojas tāda kā migla pie horizonta. Izbaudījuši virsotni dodamies lēnā garā lejā, kaut kur pusceļā uz kalna ribas maināmies ar milzīgo tūristu grupu. Desmit cilvēki vienā virvē, prasa vai vēl ilgi līdz virsotnei, viņu sejās pārgurums, motivējam, ka vairs nav tālu. Gids velk viņus augšā. Graujošs skats. Ceru, ka viņiem viss beidzās labi. Ja tā padomā, ja viens paklūp, tad aizrauj uzreiz visus deviņus, noturēšanās iespēja visai maza šādā nepieredzējušā kompānijā. Mēs jožam lejā. Ledāju arī izdodas viegli šķērsot, esam ABC, atpūšamies, kravājam somas, novācam telti un dodamies lejup. Satiekam vēl divus tādus kā mēs, kas uz savu roku un nav ļāvušies tai trakajai komerciālā tūrisma industrijai Leh. Prieks, neesam vienīgie. Uzēduši pusdienas BN I veikaliņā, dodamies lejā, nolemjam mēģināt sasniegt ciemu Stok jau šovakar. Tas nozīmē no 6100m nokāpt uz 3800m, t.i., 2300 augstuma metri lejup. Alpos mums šad tad tas ir izdevies. Laiks mums ir.



Pēcpusdienā mūs pārsteidz pārplūdusī mežonīgā upe, kurai pāri netikām ar sausām kājām šurpceļā. Visādi izmēģinājušies, pa akmeņiem, pa klintīm kāpjot, beigu beigās es metu visu pie malas un vienkārši brienu ar visiem zābakiem pāri, Fabians pārsteigts, mirklīti stāv un saprazdams, ka citas izejas nav, ja vien viņš negrib nakšņot tajā upes pusē, dodas arī ar zābakiem pāri. Upe nav dziļa, apmēram līdz celim, tādēļ ar nūju palīdzību izdodas viegli to šķērsot vēl vismaz četras reizes. Pa ceļam satiekam vēl kādu austriešu pāri, kurus arī pārsteigusi upe, jo viņi par vēlu izgājuši, viņi mēģina ar plikām kājām, jo viņiem vēl zābaciņi noderēs tuvākās divas dienas. Ceru, ka viņiem viss beidzās veiksmīgi. Vakarā ap 18iem pārguruši (pēc 15 stundām ceļā), izmirkuši nonākam ciemā Stok. Nolemjam gulēt vietējā viesu mājā, kas izrādās salīdzinoši dārga, bet toties ar vakariņām un brokastīm. Esam vienīgie viesi. Nākamā rītā sagaidām pirmo taksi un pa lētu naudiņu esam atpakaļ Leh. Mūs sagaida priecīgi mūsu viesu ģimene. Stāstām kā gāja. Mūsu Ladakhi mājas, viss kārtībā, sveiki un veseli atpakaļ. Nākamās dienas atpūšamies Leh.


Lamagon – Guest House – Leh



Pēc šī iespaidiem bagātā laika jūtamies Leh gandrīz kā vietējie. Arī dažus vietējos pazīstam un uz ielas atpazīstam, tikai tūristi mainās un mainās. Ir laba sajūta un lasīto lekciju Ladakhi Womens’ Aliance (vairāk lasiet www.isec.org.uk lapā) iespaidā, nolemjam doties kultūru apmaiņā uz Ladakhi tradicionālo zemnieku saimniecību.


Basgo





Ciems – Basgo, atrodas nomaļā kalnu ielejas galā, kuru vēl ir iespējams sasniegt ar autobusu. Ciems lepojas ar pili, kurā agrāk mitinājies Ladakhi karalis, tātad tā bijusi arī galvaspilsēta. Pieredze bija lieliska, pieredzēt kā Ladakhi apstrādā laukus, ievāc sienu un saēsties aprikozes uz nebēdu. Šis lēmums katrā ziņā bija labāks par pievienošanos tūristu plūsmai un pasīvi aplūkot zemes krāšņumus un "konsumēt", nenonākot patiesā saskarē ar vietējiem cilvēkiem un viņu kultūru.

Pēc sešām pieredzes bagātajām nedēļām atgriezāmies mājās – Šveicē, vēl bagātāki, vēl laimīgāki, vēl norūdītāki un ar pārliecību, ka vēl noteikti atgriezīsimies šajā nomaļajā pasaules stūrī. Julé...

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv