Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Holandes lapsas pēdās

Autors: Roberts Krastiņš
Foto: Uģis Kampus, Roberts Krastiņš
2010. gada februāris, Rīga

Sākās viss ar to, ka Twitterī uzspiedu uz šī linka un izlasīju tajā esošo rakstu. Netiekot vēl līdz beigām jau zvanu Uģim un saku, ka beidzot jāiet tai pārgājienā (ir pirmdiena) jau šo piektdien. Uģis piekrīt...

Gatavošanās

Bija mums tāda doma iet ziemā no Kolkas uz Ventspili. Domāts, darīts. Visi, kuriem pastāstām par šo plānu mūs nosauc par slimiem vai pilnīgiem idiotiem. Pašiem arī ir nelielas pārdomas, jo vēl neesam ziemā nakšņojuši teltī, tomēr mūs tas neattur no plāna realizēšanas. Sarunājam, ka mums vajadzīgo inventāru sakrāmē un atved no mājām (Mazsalacas) līdz Rīgai. Klāt ceturtdiena un mēs jau esam RIMI un iepērkam paiku. Sasmērējam divus kukuļus ar saldskābmaizi (desu maizes un siera maizes), savārām olas, sapakojam mugursomas un varam arī beidzot iet gulēt.

1. diena

Ceļamies plkst. 6:00. Ātra duša, tikpat ātras brokastis un pēdējie krāmēšanās darbi. No rīta apspriežot jautājumu par trekinga nūju līdzi ņemšanu. Nospriežam, ka jāņem vien ir, jo noteikti noderēs, bet tomēr steigā tās tiek aizmirstas. Skrienam uz mikriņu. Esam iekšā un rādās, ka paspēsim uz autobusu. Pat nācās nedaudz pasēdēt autoostā. Autobusā uz Kolku pavadām veselas 3,5 stundas. Paspējam izgulēties, pārkārtot somas un ieēst otrās brokastis.



Plkst. 10:50 šoferītis mūs izlaiž netālu no Kolkas raga. Somas uz pleciem un aiziet. Solis diezgan raits. Taciņa līdz ragam iemīta. Drūmais rīts pārvērties par jau pavisam jauku dienu un caur mākoņiem laužas saule. Bildēšanās ragā.



Vislielākās bailes man bija no tā, ka krastā būs tikai ļoti bieza sniega kārta un lai tiktu uz priekšu nāksies brist pa sniegu līdz ceļiem. Par laimi tās bijušas veltas un sniega vietā mūs sagaidīja plaši ledus tuksneši.



Iešana pa ledu bija pavisam feina, tomēr visu laiku tā neveicās, jo brīžiem arī nācās brist pa saputināta sniega joslām, un tas ļoti ātri atņēma spēkus - sākoties sniegam iešanas ātrums krasi samazinājās. Sniegā mūs visu laiku pavadīja pēdas. Lapsas pēdas. Pēcpusdienā saule izlīda no mākoņiem un izgaismoja fantastiskas ainavas. Zilas debesis un spoža saule mūs pavadīja visu atlikušo dienas daļu. Mutes vaļā un prieks par fantastiskajiem dabasskatiem! Pilnīgs miers un klusums. Nospriedām, ka piedzīvojums jau ir izdevies vien šo mirkļu dēļ.



Pa vidu neiztikām bez atpūtas pauzītēm, kurās par progresu ziņojām arī onlainā.



Dažbrīd gadījās arī nelieli misēkļi ar pamata pazušanu zem kājām...



Laikam ritot iešanas ātrums samazinājās. Saule tuvojās horizontam un arī mēs tuvojāmies nospraustajam pirmās dienas mērķim - Irbes ietekai jūrā, kura no Kolkas raga ir aptuveni 32 kilometru attālumā.





Tomēr pēdējie kilometri, protams, nedevās tik viegli, kā varētu gribēties un spēki bija manāmi izsīkuši. Likās, ka pēdējo kilometru veikšana velkas veselu mūžību. Labāko segumu palīdzēja atrast Holandes lapsas atstātās pēdas, jo tā bija izvēlējusies ceļu, kurā bija viscietākais segums un visvieglākā iešana. Beidzot pienāca ilgi gaidītā upe un pēc ~7 stundu gājiena atradām sev kāpās jauku vietu apmetnei. Līdz tai gan nācās brist pa krietni dziļāku sniegu.



Spēki bija praktiski beigušies, tomēr ar pēdējām to atliekām tika sagādāta malka, iekurināts ugunskurs un izvārīts ūdens tējai. Tad, kad organisms saprata, ka vairs viņam neviens neliek stiept smago mugursomu un brist, spēki pamazām sāka atjaunoties. Sekojoši tika pagatavotas lieliskas vakariņas - makaroni ar tūristu brokastīm un gardu tomātu mērci.



Tālāk jau sekoja sildīšanās pie ugunskura un zābaku žāvēšana, kuriem neskatoties uz lielo ūdensnecaurlaidību, tomēr visas dienas laikā pielipušais sniegs kūstot bija ticis arī klāt pie zeķēm.



Izslēdzot pieres lukturus, virs galvām pavērās vienkārši fantastisks skats - zvaigžņotā debess visā savā krāšņumā. Sēžot pie ugunskura, pat aizmirsās visu dienu ejot piedzītās kājas, gan tas, ka priekšā vēl atlikuši kādi 50 kilometri un nakts jāpārlaiž teltī, kad ārā ir vismaz -6-7°C grādi...



Uģis vienā brīdī no ugunskura uz telti aizskrēja ar plikām kājām, lai es vēl pažāvētu viņa zābakus. Pēc brīža, kad viņš bija iekārtojies teltī, arī es pievienojos viņam. Sākumā likās, ka nav ne vainas, tomēr pēc brīža sapratu, ka gaisa temperatūra tomēr nav tā patīkamākā. Pulkstenis bija knapi deviņi vakarā. Gulēt vēl īsti iet negribējās, tāpēc uzspēlējām līdzi nestās kārtis. Uzēdām džentlmeņu riekstu maisījumu un iedzērām uz ugunskura vārīto tēju, kas garšoja pēc kaut kā briesmīga. Pāris partijas studentu zoles un neizbēgamais gulētiešanas laiks bija klāt.





Bija visnotaļ gara nakts (pirmo reizi ziemā nakšņojām teltī). Sākās viss ar to, ka bija piemetušās iesnas un visu laiku tecēja deguns un bija jāšņaukājas. Tomēr to kaut kā varēja pieciest. Teltī nebija pārāk daudz vietas. Telts skaitās vienvietīga. Tieši divu paklājiņu platumā. Kājgalī sastumtas čupā visas mantas. Guļammaiss, kuram transition temperatūra beidzas pie +3°C un riska temperatūra ir līdz -11°C, tika aizvilkts tik cieši, ka palika tikai tik liels caurums, lai izbāztu muti un varētu paelpot. Grozoties visu laiku traucējām viens otram. Uģis diezgan ātri sāka krākt, kas savukārt man neļāva aizmigt. Tad, kad beidzot biju salīdzinoši labi iemidzis (ap plkst. 2iem), atskanēja telefona zvans. Slikts draugu joks. Pēcāk arī nedaudz izdevās iemigt, tomēr kopumā likās, ka naktī gulēts ļoti maz. Rīta pusē ap pieciem sāka palikt auksti. Sākās drebuļi. Uģis bija jau ietinies survival blanketā (folijas segā).

2. diena

Tomēr pārsaluši nebijām un rītu sagaidījām. Plkst. 8os Uģis vairs neizturēja un devās ārā. Konstatējām, ka mūsu abu nepilnīgi izžāvētie zābaki ir pilnībā sasaluši, tāpat kā viss cits, kas varēja sasalt. Kājas ieaut tajos bija diezgan sarežģīti. Arī laika apstākļi nebija no tiem labākajiem, jo bija parādījies vējš un arī debesis bija nomākušās. Uģim par laimi diezgan ātri izdevās iekurināt ugunskuru pie kura tika atkausēti zābaki un uzvārīta brokastu tēja un putra.



Kamēr vācu kopā telti un mantas, Uģis izveidoja ragavas. Pa to laiku laiks bija krietni uzlabojies, jo mākoņi bija pazuduši un līdz ar tiem arī vējš. Atkal saule un zilas debesis. Super! Iešanas spars arī bija atgriezies.



Jauna diena un jauni spēki. Ragavas tomēr izrādījās pavisam neefektīvas, tāpēc nācās tās pamest. Aizdomīgi aizsalušo Irbes upi šķērsojam sasējušies sasaitē. Viss štokos. Sākumā esam sašutuši, ka rīta cēliens un sapakošanās aizņēmuši ļoti daudz laika, jo izgājām no apmetnes tikai 11os. Tomēr tālāk seko lielāks sašutums par slikto segumu zem kājām. Jāizvēlas starp brišanu pa sniegu, vai kāpelēšanu pa slidenajiem krasta ledus krāvumiem. Klīstošā holandiete šoreiz mērojusi ceļu pa sniegu, laikam tai nav tik grūti pacelt vieglās ķepiņas. Šoreiz esam sapratuši, ka ēšanas un atpūtas pauzītes jātaisa biežāk, lai spēki neizbeigtos tik ātri. Tas kādu laiciņu arī veiksmīgi izdodas. Pa vidu kādā no pauzēm ēdam vārītās olas. Tām zem čaumalām ir izveidojusies ledus kārtiņa. Tomēr ar tomātu mērci tās garšoja diezgan labi...



Dienas gaitā esam nolēmuši, ka otru nakti pavadīt teltī īsti vairs negribas. Tāpēc šīs dienas laikā mums jānoiet atlikušie ~50km un jātiek Ventspilī, kur varētu pārnakšņot pie Mārtiņa kojās. Kājām ne pārāk patīk šī doma, tomēr viņām nekas cits neatliek. Pēcpusdienā uz gāzes degļa pagatavojam tēju un ātros makaronus. Šoreiz tēja izdevās tīri baudāma.





Dienas gaišā laika beigās segums zem kājām patīkami ir mainījies no H²O dažādos veidos uz smiltīm. Ieslēdzas autopilots un kustība uz priekšu notiek diezgan raiti. Saulriets. Turpinām iet. Pēc ļoti gara zemes raga ieraugam Ventspils gaismas. Tās liekas pavisam tuvu. Tomēr GPS dati liecina, ka līdz tām ir vēl veseli 18 km. Tas nebūt neiepriecina.





Tomēr arī smiltis beidzas un kādu laiku brienam pa bobika pēdām. Tās arī beidzas. Ir iestājusies pilnīga tumsa. Sākās smagākais posms šinī pārgājienā. Vispirms sniegs, kurš pamatīgi laupa spēkus. Tam seko Staldzenes stāvkrasti, kuru pakājē iztek miljons avoti. Tie veido slīpu ledainu krastmalu. Pa to ejot teju uz katra soļa izslīd kājas. Katra izslīdēšana atgādina par problēmām ar ceļgaliem (man pirms mēneša pārpūlētas krusteniskās saites, Uģim, to operācija pagājušajā vasarā). Katra izslīdēšana ir arī pamatīgs trieciens mūsu pacietībai. Bez skaļas lamāšanās neiztikt. „Ka tevi jupis!” utt. Nervus plosoši un mokoši kādi vismaz 10km, pēc kuriem mūsu iešanas ātrums bija palicis pavisam niecīgs.



Pa laikam piestājām, lai atvilktu elpu un apēstu pa kādam sasalušam snikeram. Vienā no piekrastes avotiem arī iedzērām ūdeni. Beigu beigās pienāca arī ilgi gaidītā Ventspils. Iznācām no piekrastes pie naftas termināļa. Apgaismotajā ielā gar sētas malu un novērošanas kameru pavadīti, kā divi milzīgi pingvīni mazmazītiņiem solīšiem lēni, lēni kātojām uz priekšu, apsarga dīvainā skatiena pavadīti. Tagad bija jātiek līdz Ventspils augstskolai. Tā izrādījās ne vairāk ne mazāk, kā vēl papildus 7 km attālumā. Sapratām, ka tie mums vairs nebūs pa spēkam. Veiksme tomēr bija mūsu pusē un ar Mārtiņa un Anetes sniegtās informācijas palīdzību trāpījām tieši, tieši uz autobusu, kurš iet uz Ventspils augstskolu un beigās, lai uz to paspētu, pat uzskrējām. Sēžot autobusā smaidi mūsu sejās pamazām atgriezās.

Holandes lapsa

Jūs jautāsiet: "Kā tad īsti šis viss ir saistīts ar Holandes lapsu?" Par Holandes lapsu mēs nodēvējām lapsu, kura bija nopēdojusi visu jūrmalu no Kolkas līdz pat Ventspilij. Izdomājām, ka šī droši vien devusies uz Holandi. Dažbrīd tā bija pat gājusi atpakaļgaitā. Vēl nospriedām, ka tā, iespējams, bija no Kolkas gājusi uz Ventspili pēc zaķa un divām pelēm. :)

Nobeigums

No autobusa izkāpjot atkal atcerējāmies, cik ļoti grūti ir pārvietoties. Un par laimi Mārtiņa kojās bija lifts, kurš mūs nogādāja 5. stāvā. Gandarījums par paveikto. Sarkanas sejas.



Pamatīgas tulznas. Duša. Drēbes, kuras visas smird pēc dūmiem. Bauskas aliņš. Nintendo Wii spēlēšana līdz 2iem naktī. Un salds miegs. No rīta brokastis un autobuss atpakaļ uz Rīgu. Atpakaļ realitātē. Noteikti, kas līdzīgs tiks atkārtots atkal, protams, labāk sagatavojot ekipējumu nakšņošanai un sniega brišanai. :)



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" lasāmi vēl vairāki dažādu autoru raksti par ziemas pārgājieniem tepat Latvijā:

● Uz slēpēm Sedas tīrelī >>>
● Daba, b*@! jeb kad naktī -24°C >>>
● Izaicināt Laika Veci >>>
● Vakara pastaiga >>>

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv