Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Taizeme: saziņa mīlestības valodā

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]
Foto: Normans Graustiņš
2010. gada februāris, Rīga

[1][2]

Vai esat padomājuši kā sākas Jūsu kārtējais brauciens vai piedzīvojums? Kurš un kā izteica pirmos vārdus, kas aizsāka jaunu dēku? Man kāds ceļojums sākās pavisam dīvaini. Nosapņoju.

Gulēju teltī, Itālijā, Belluno apkārtnē (par to, protams, ir cits stāsts: "Neziņā tītie..."), kur bijām atbraukuši lidot ar paraplānu un citādi paceļot. No rīta pamostoties mani neatstāja pavisam dīvains sapnis. Sapnī redzēju savus darba kolēģus, ar kuriem kopā biju tādā kā darbavietas organizētā tusiņā, kādā no Āzijas valstīm. Sapnī es visus kūdīju, ka esam tepat blakus Ķīnai un vajag tā pa fikso aizšaut Ķīnu apskatīt. Neviens, izņemot Litu, īsti uz tādu avantūru neparakstījās. Tad nu laidīsim seno impēriju apskatīt divatā, bet vienīgi jāsameklē Litukam kāds konservatīvāka rakstura apģērbs, jo citādi viņa dikti taupa uz auduma kvadratūru, kas sedz viņas apskaužamo augumu un man uzmācās pamatotas bailes tikt nolinčotam... Ar šādu domu es no sapņa pamodos un nodomāju – murgs kaut kāds!

Pagāja kāds pusgads, kad darba kolēģei Gunitai apjautājos, kur viņa taisās pavadīt atvaļinājumu. Pēc viņas atbildes un uzaicinājuma doties līdzi sapratu, ka laikam šis sapnis vismaz daļēji realizēsies. Grūti pateikt cik kuplā skaitā bijām sapnī, cik ceļojumā, bet janvāra vidū pulciņš darbabiedru stāvējām Bangkokā pie Ķīniešu kvartāla stīvējot Litukam mugurā vecas trennūzenes, kas aizlienētas, lai daudzajiem tūristiem un vietējiem mūkiem paliktu spilgtākas atmiņas par Gulošo Budu, nevis latviešu zelteni.



Taizemi, kādu piedāvā tūrfirmas ir baudījis teju vai katrs otrais latvietis un aprakstus, fotogrāfijas un nostāstus varam izlasīt internetā, grāmatās un draugu stāstos. Man bija sagadījies pirms braukšanas izlasīt Jāņa Jaunarāja grāmatu "Indoķīnas neceļi" un jāatzīst, ka tā patiešām deva pirmajam ceļojumam pietiekoši izsmeļošas un noderīgas ziņas.

Tā nu arī manas pirmās ceļojuma dienas ritēja bezrūpīgi sēžot autobusā ar viskija pudeli rokā, stāstot anekdotes un senus piedzīvojumus. Taču nākamajās dienās man plāns bija drusku savādāks. Atšķirībā no pārējiem ceļotājiem mana soma svēra ap 28 kg, no kuriem personīgās mantas aizņēma labi, ja pusi no rimčika maisiņa. Vai pārējo somu aizņēma līdzpaņemtais tētis un mamma? Nu, apmēram… protams, tur bija paraplāns! Basām kājām klimstot pa Bangkokas ielām biju iegādājies Taizemes karti ar nosaukumiem taju un angļu valodā. Man gan joprojām nepielec kādēļ svētvietās nedrīkst ienākt ar apaviem, bet lielveikalā bez apaviem (no veikala mani apsargs gandrīz izmeta uz ielas), taču karte man bija un tas ir galvenais. Es īstenībā vēlējos nopirkt karti ar angliskiem nosaukumiem, bet to cik man bija paveicies iegādājot tieši šādu karti, sapratu tikai vēlāk. Nākamajās dienās grupai bija paredzēts dirnēt urbanizētajā Pataijas pludmalē, bet man šāds plāns nemaz negāja pie sirds. Biju noskatījis pilsētiņu Nakhon Pathom, kurā desantēties no autobusa un braukt uz pārsimts kilometrus attālajiem kalniem, kur, cik rakstīts internetā, var lidot ar paraplānu. Jāatzīmē, ka Taizeme ap Bangkokas līci ir novietota gluži kā Latvija ap Rīgas Jūras līci, tikai pretējā debess pušu virzienā. Varētu teikt, ka mūsējie taisījās sauļoties Taizemes Saulkrastos, bet man bija jātiek uz Roju un mūsu ceļi šķīrās Jelgavā, vienīgais attālumi bija bišku lielāki. Gids gan nemācēja pateikt, vai uz to pilsētu var aizbraukt ar vilcienu, kaut kartē bija zīmētas sliedes. Izstāstīju grupas gidam savu plānu, autobuss piestāja vajadzīgajā pilsētā, izstāstīju palicējiem beidzamo aņuku, savācu savu milzīgo somu un izrāpos no autobusa. Nepārspīlēšu, ka šāda izkāpšana ir grūtāka nekā izkāpšana no lidojošas lidmašīnas ar izpletni mugurā:
Pirmkārt - tāpēc, ka tikko vēl tu staigāji gidam pie rokas, kurš tevi 3x dienā ēdina, pagriež tavu galvu uz apskatāmā pieminekļa pusi, naktī izgulda un no rīta modina, tagad - es par visu atbildīgs būšu pats, tēlaini izsakoties - tādās mazas dzemdības;
Otrkārt - izpletnis sver reizes piecas mazāk kā mana soma;
Treškārt tāpēc, ka autobusam ir trīs pakāpieni, bet lidmašīnai tikai slieksnis...

Tā nu gādīgais gids izdara savu pēdējo (lāča) pakalpojumu un sarunā man taxi, kurš mani vedīs uz autoostu. Kamēr stūķēju savu somu taksometrā, autobusu neatgriezeniski aprij lielceļa satiksme un es cenšos nedomāt par to, ka esmu palicis viens. Vēlāk man stāstīja, ka arī autobusā bija iestājies tāds stulbs klusums.

Iesēžos taksometrā un rādu, lai braucam. Jāpiezīmē tāda sīka nianse, ka Taizemē angļu valodā daudzi runā tikai uz lielajām tūristu takām. Tiklīdz esi no tām nost, tā angļu valodu sadzirdēt ir tikpat lielas iespējas, kā Embūtē vai Meņģelē. Tā nu braucu uz savu autoostu. Pēc laiciņa šis piestāj ielas malā pie autobusa pieturas un rāda man, lai rāpjos ārā. Es protestēju, kā premjers pirms demisijas, bet redzu, ka tas nestrādā, jo mēs nesaprotamies un tālāk viņš nebrauc. Nākas vien rāpties ārā. Pieturas soliņš aizņemts, bet pār trotuāru tek smirdīgs ūdens. Brīdi meklēju vietu kur novietot somu. Apceru savu stāvokli. Nav gluži, kā iecerēts. Laika daudz, naudas netrūkst, saprašanas nekādas. Pāri ielai ir templis un tur dzied mūki. Viņi dzied skaisti un tas mani drusku mierina.

Veicu socioloģisko aptauju par tikšanu no šīs pieturas uz Pečburī (angl. Petchburi). No 20 cilvēkiem viens mani saprot un divi izliekas, ka saprot. Viņi pastrīdas savā starpā, bet pie vienota rezultāta nenonāk. Dāma, kura runā angliski saka, ka šeit piestāj autobuss uz Pečburī. Ievēroju, ka autobusam uzraksti ir tikai taju valodā. Tie ir dažādi ķeburiņi, apmēram, kā bērniem, kuri vēl nemāk rakstīt. Cenšos iegaumēt vajadzīgās pilsētas ķeburiņu rindu, bet atmiņa nav radināta šādām izdarībām un tas neizdodas. Turu pārlocītu karti acu augstumā, tā lai vizuāli uzraksts būtu tuvu autobusa uzrakstam un salīdzinu pa vienam.



Atmiņā uzplaiksna aina, kā veterinārmedicīnas fakultātē kāda pasniedzēja (ja vēlaties zināt viņas vārdu – pateikšu Jums personīgi!) nezināja no galvas dzīvnieku latīniskos nosaukumus un ar šādu paņēmienu centās pārnest nosaukumus no grāmatas uz tāfeles, jo viņas operatīvā atmiņa bija 4 burti. Ar visu to viņa reizumis kļūdījās, bet atbildība bija mazāka – tikai pārdesmit studenteļi, no kuriem puse skolu nepabeidza, ieviesa kļūdu savos pierakstos, bet es te varu kaut uz pašu Ķīnu netīšām aizbraukt.

Autobusu uz ielas ir ļoti daudz un tie, kuri apstājas, bremzē pēdējā brīdī, tādēļ visus ķeburus nepaspēju salīdzināt. Iegaumēju pirmos trīs un atzīstu, ka neesmu gudrāks par minēto pasniedzēju. Pēc brīža ar šausmām secinu, ka šāda ķeburu kombinācija ietilpst vairākos nosaukumos. Turklāt nav īsti skaidrs, no kuras puses vārds ir jālasa, līdz ar to var gadīties, ka esmu iemācījies vārda beigu daļu, kā, piemēram, Daugav-PILS un Jēkab-PILS. Veicu pētījumu kartes nosaukumos un secinu, ka lasu no pareizā gala. Palieku pie formulas – pirmie trīs ķeburi un kontrolsumma - pavisam vārdā to ir seši.

Šī situācija liek domāt, ka Otrajā Pasaules karā vācieši veltīgi to Enigmu (slavena šifrēšanas mašīna, kura vairākus gadu desmitus vēlāk tika atzīta par pirmo datoru) izgudroja – varēja taču vienkārši rakstīt tajiešu valodā...

Viss tas izklausās traki jocīgi, bet variantu jau nav. Tā ir pagājusi vairāk kā stunda un man "savajagās pa lielam". Paceļu savu bezizmēra mugursomu un eju meklēt ķemertiņu. Vienīgā vieta, kur ar mani kāds runā, ir policijas iecirknis. Šie laipni norāda uz labierīcībām, kas atrodas būdiņā pie ielas. Tāds normāls sabiedriskais iestādījums pēc vietējiem standartiem. Secinu, ka ar visu lielo somu būdiņā nevaru ielīst. Ārpusē bail atstāt. Izdaru kompromisu – paņemu būdiņā dokumentus un naudu, par pārējo ceru, ka zagļi te tādi izkāmējuši un nepanesīs. Secinu, ka pamatīgi sastreikojies vēders. No ēdiena nevarētu būt, jo visur ēsts pārlieku civilizēti. Laikam no nerviem. Šī doma iedod ķēdes reakciju, un nu pēc loģikas iznāk, ka šī flīzētā būdiņa ir manu turpmāko dienu mājvieta. Kā cietējs tuksnesī pārskata ūdens krājumus, es ātri ievērtēju sava tualetes papīra rullīša diametru. Secinu, ka tas ir nepietiekams, bet var jau arī pāriet uz vietējo sistēmu - ar ūdeni. Tas nomierina manus nervus un atkal dodos uz savu autobusa pieturu šifrēšanas kursos.

Tauta ir nomainījusies un veicu kārtējo aptauju. Jāpiezīmē, ka austrumos nevar paļauties kā Eiropā ar valdības vēlēšanām. Te 51% neko nenozīmē. Vajag vismaz 75%, jo cilvēki atbild nevis pēc fakta, bet pēc tavas sejas izteiksmes vai Die's vien zina pēc kā. Pirmkārt neviens neatbildēs NEZINU. Viņš stāstīs to, kas tai brīdī ienāk prātā. Un stāsta turpinājums ir kā meksikāņu seriāls – beigas tam vēl neviens nezina. Stāsts būs atkarīgs no tavas reakcijas. Respektīvi - viņš Tevi uz mirkli padarīs laimīgu. Laimīgu ar krāšņu stāstu par to, ka tūlīt sagaidīsi savu autobusu, kurš pievedīs pie viesnīcas ar zināmu nosaukumu, un viesnīca ir lēta un ar labu apkalpošanu. Tālākais nav svarīgs. Tad viņa jau te vairs nebūs. Vai, tevis... Jo patiesībā nav ne tāda autobusa, ne viesnīcas, labākajā gadījumā ir pilsēta, uz kuru var aizbraukt tikai ar vilcienu.

Nākamā aptauja rāda, ka ar 60% iespējamību no šejienes tāds autobuss neiet. Stāvoklis kļūst stulbs. Nav arī sevišķas ticības tiem pašiem procentiem, no pieredzes ar taksistiem zinu, ka daudzi lasīt neprot, bet vārdus fonētiski tu nekad nespēsi izrunāt tā, kā vēlas dzirdēt tajietis. Visa nozīme ir vārda skanīgumam nevis burtu kombinācijai. (Man šeit rakstveidā nāksies atdarināt šo izrunu dīvainā veidā, tādēļ, valodnieki – piedodiet!) Piemēram, skaņu virknējums "Hot Vater" restorāna oficiantam neizsaka pilnīgi neko. Taču ja vēlaties karstu ūdeni, tad jājautā "Hotvarēēēr" vienā vārdā un ar garu dziedošu ēēē. Un vai spējat iedomāties ko saņemsiet, ja noskaitīsiet burvju vārdiņu – "ait-ain-en-epesooo". Protams, neaizmirstiet uzsvērt un lūdzošā balsī izdziedāt o-o-o-o, citādi jums neatnesīs balto vīnu un espresso (white wine and espresso). Pēc šīs skolas man nav pārliecības, ka esmu kaut vienu pilsētas nosaukumu izrunājis pareizi un varbūt, ka to nemaz nav iespējams izdarīt, jo, piemēram, Taizemes galvaspilsētas Bangkokas vārds ir necils aizvietojums īstajam pilsētas vārdam, kuru bālģīmji nespētu izrunāt pat lasot no lapiņas, jo, proti, tas sastāv no 33 vārdiem, kuriem, protams, jāievēro visas dziedošās un skanīgās intonācijas...

Pie autobusa pieturas pagājušas jau apmēram trīs stundas. Dubultoju savas prāta spējas un iegaumēju vēl kādas pilsētas nosaukumu, kura ir pusceļš līdz manam galamērķim. Tas nostrādā un pēc nepilnas stundas braucu uz Račaburī. Ārā kļūst tumšs un man ir bailes pabraukt garām savai pilsētai. Vēders nomierinājies, jo nu ir skaidrs, ka vismaz pusceļu šodien būšu pievārējis. Autobusā satieku meiteni, kura runā labā angļu valodā un viņa saka, ka tālāk man jābrauc ar vilcienu. Neskatoties uz iepriekšējo pieredzi, man ir sajūta, ka viņai var ticēt un mani gremošanas orgāni nomierinās pavisam.

Melnā tumsā izkāpjam no autobusa, bet mana lielā soma ir autobusa pagrīdē (bagāžas nodalījumā) un tā jāizņem no autobusa sāniem. Savukārt šoferis ij’ netaisās piecelt savu pēcpusi un rāda, lai eju somu izņemt pats. Uz tādu joku neparakstos, jo ja nu neesam sapratušies, tad, kamēr iešu no durvīm līdz bagāžas lūkai, viņš aizbrauks ar manu somu. Ieķeros durvju stenderēs kā pārbijies gumijlēcējs un rādu, lai izņem manu somu. Citiem mans uztraukums liekas nepamatots un autobusa pieturā stāvošie slinkā gaitā dodas atvērt bagāžas nodalījumu. Viņiem tas neizdodas, tādēļ nākas vien pašam doties talkā un tikt pie savas somas.

Izpalīdzīgā līdzbraucēja sagaidījusi mani ar visu somu saka, ka sarunāšot man taksometru, lai es tieku uz dzelzceļa staciju. Pieejam pie bariņa motobraucēju ar kuriem meitene sāk runāties. Domāju, viņai čomi apstāstīs, kur lai dabūju taxi. Meitene smaidīga pievēršas man un saka, ka viss ir sarunāts. Jautāju - kur tad taxi? Viņa pamāj uz atstarojošās vestēs tērpto motorolleristu bariņu. Esmu nesaprašanā. Esmu braucis ar tā saukto TukTuk, kas ir trīsriteņu rolleris un kurā ļoti neieteica sēsties mūsu gids, bet šādu ekstrēmu pat neviens nepieminēja. Variantu jau gan nav. Manu mazo somu taxists iemet grozā, kas piestiprināts pie rollera stūres, tā pilnībā aizsedzot vienīgo gaismekli, un es traušos ar visu lielo somu aizmugurē. Soma sēžot sniedzas man pāri galvai un es atceros, ka man tak’ ir lidojamā ķivere, to tūliņ uzlieku galvā uz ko visi atbild, ka tas nav obligāti. Rollertaksis līkumo pa ielām starp mašīnām un es apsveru savu lidojuma trajektoriju kritiena gadījumā. Pavīd spoža doma, ka rollera sadursmes gadījumā krist vajadzētu tā, lai mugursoma trāpītu zem manis, bet līdzšinējās fizikas zināšanas nedod risinājumu šādam variantam.

Tomēr puisis mani pieved pie dzelzceļa stacijas sveiku un veselu. Dzelzceļa stacijas kasieris un laikam arī priekšnieks vienā personā labi runā angliski un ātri tieku pie padārgas biļetes. Biļete izskatās apmēram tāda, kā lidmašīnas biļete un man jāatzīst, ka dzelzceļa satiksme Taizemē ir ļoti augstā līmeni. Vilciens nāk drīz un es ar savu somu knapi ietraušos vagonā. Vagons ir patukšs varu sēdēt kur gribu. Pēc brīža nāk konduktors un paskaidro, ka sēžu nepareizā vagonā. Man esot biļete 1. klasē, bet šī ir 3., jeb tā sauktā tautas klase un man jāšķērso kādi 7 vagoni. Pateicos par laipnību un eju uz savu vagonu, bet tieku tikai līdz tamburam - vagonu savienojumam. Durvis ir tik šauras, ka nevaru izvilkt cauri savu somu. Vilciens uzņēmis ātrumu, pa vagonu savienojuma šķirbām zem kājām zib sliedes un gulšņi, vagoni dārdot klanās, un es ar savu mugursomu iesprūdis starp tiem jūtos kā Indiana Džonss ar aizvēsturisku šķirstu mukdams no vajātājiem. Pirmajam tamburam cauri tieku, bet uz otro neparakstos, pretējā gadījumā riskēju noplēst somai lences. Nolemju palikt šai vagonā neskatoties uz konduktora aizrādījumiem.

Vagonā valda puskrēsla un praktiski visi logi ir atvērti. Vējš tāds, ka man plīvo mati un nākas uzvilkt ko siltāku, kaut arī ārā ir ap +20°C. Pretī sēdošajiem puišiem ir sejas izteiksme, kādu parasti izvēlas Holivudas režisori, lai skatītājiem uzreiz būtu skaidrs, kurš ir narkotirgoņu rokaspuisis un melnā darba darītājs. Nezinu kas viņi ir patiesībā, bet Holivudas zīmogam pāri netieku un sajūta ir tik neomulīga, ka baidos aizmigt. Dikti gribētos tos puišus nofilmēt, bet patiešām bail vilkt ārā videokameru. Ierodas atkal konduktors un cenšas ar mani runāties, bet pēc tam pievēršas pretī sēdētājiem. Man atliek vien cerēt, ka viņš ar šamējiem puišiem nav vienā komandā.

Izkāpju savā Pečaburi un ir jau melna nakts. Pie manis pieskrien taksists un piedāvā hotel. No literatūras un pieredzes zinu, ka hoteļi, kuros mani ievedīs taksometra šoferis būs divreiz dārgāki, tādēļ cenšos viņam ieskaidrot, ka braukšu tikai līdz pilsētas centram un hotel meklēšu pats. Šis taksometrs ir tāds kā cūkvedamais furgoniņš. Kravas kastē gar malām beņķi visā garumā un virs galvas provizorisks jumts. Taxis brauc pa pilsētu un man jau liekas, ka centrs ir garām, bet par cik ar kabīni saziņas nav, tad atliek tikai sēdēt. Mani pieved pie gluži parastas ēkas upes malā, rāda ar pirkstu uz to un saka hotel. Ieeja ēkā vairāk atgādina veikala aizmugures durvis, jo aizkrauta ar dažādām kastēm, pāris motorolleriem un citādām mantām starp kurām sēž pensijas vecuma vīrelis. Īsti neticu, ka tā ir viesnīca, bet vīrelis piedāvā apskatīt istabu. Istaba, maigi izsakoties, - nekāda. Vidū gulta bez gultasveļas, pie griestiem vadā karājas spuldzīte, pie sienas apšaubāma elektrības kaste ar rozeti. Tualete un vannas istaba ir trīs vienā. Ja vēlies dušu, uz izlietnes krāna uzmauc šļauku un mazgājies ūdenim tekot grīdas caurumā, ko vari saukt arī par podu. Logam nav stikla, bet tas ir akurāti aiznaglots ar drāšu žogu un vēl kaut ko līdzīgu slēģiem. Īsāk sakot samaksāju ~ Ls 1.70 un saku, ka palikšu, jo spēka meklēt citu viesnīcu, jeb kā te saka gesthaus, vairs nav.



Lai uzreiz nebūtu jākrīt gultā, drusku pavazājos pa pilsētu, bet nevienu atvērtu ēstūzi tuvākajos kvartālos neatrodu. Pretējā upes pusē ir gesthause pie kuras rakstīts "Motobike rent". Tas ir tas ko man vajag, bet šovakar te viss jau slēgts. Īstenībā man ļoti paveicās, jo vēlākajās dienās nevienu citu moto nomas vietu neredzēju.

Istabā ir ļoti karsts, tādēļ pliks nokrītu gultā uz asā deķa, bet miegs nenāk. Aizrakstu īsziņas kolēģiem Taizemes otrā pusē, draugiem un sievai uz mājām. Pa logu nāk iekšā visi pilsētas trokšņi, pa galvu jaucas redzētais un pārdzīvotais, tādēļ aizmigt ir grūti. Visa nakts paiet murgos. Naktī reizes desmit mostos augšā nesaprotot, kur atrodos.

No rīta pamostos neizgulējies, drusku uzprišinos lietojot šļauku (jāsaprot – dušu). Ar videokameru rokā izeju uz balkona, kas gaiteņa galā. Pilsēta pielijusi ar zeltainiem saules stariem, putnu balsīm un motorolleru dūkoņu. Rīts laikam ir skaists visur, lai cik nemīlīga šī vieta būtu izskatījusies tumsā. Gar pašu ēku tek duļķaina upe, kurā metrīgs varāns cenšas nomedīt putnu, bet tas laikus pamana rāpuli un varāns paliek bez brokastīm.

Pēc pusstundas esmu ticis pie sava motobike un atgriežos viesnīcā pēc somas. Pirms tam man lielākā neziņa bija par to, vai varēšu ar šo somu pabraukt ar rolleri, bet vakardienas brauciens ar moto-taxi mani pārliecināja. Tā nu esmu "ticis zirgā" un noskaņojums manāmi uzlabojas neskatoties uz kreisās puses braukšanu, kas brīžiem sagādā grūtības. Pilsētā neredzēju nevienu balto un to, ka te eiropieši ir retums, apliecināja taju sirsnīgie saucieni un uzmanības apliecinājumi.



Piestāju uzpildīt degvielu. Par degvielas uzpildes staciju to nenosauksi, drīzāk par kiosku, jo degvielu šeit pārdot limonādes pudelēs. Īrējot braucamo man stingri piekodināja lietot tikai 95 markas benzīnu. Savukārt šajā kioskā degvielu iedala dzeltenajā un sarkanajā. Teicu, lai lej to ko parasti. Rollerim ir kādu trīs litru tilpuma bāka. Vēlējos to piepildīt pilnāku, jo pret degvielu Taizemē izturas gluži, kā pret alkoholu Latvijā – to nedrīkst tirgot pēc 22:00. Kad pirku jau trešo pudeli, acīmredzot tiku ieskaitīts VIP klientu kārtā, jo pārdevējs sāka palikt īpaši laipns. Nopirku arī pāris pudeles dzeramā ūdens un devos ceļā.



Man nebija ne mazākās apjautas, uz kuru pusi jābrauc, jo ceļš uz kalnu bija no interneta izdrukātā shēmā, kura sākās ar šoseju, nevis pilsētas ielām. Tomēr pēc kārtējās publiskās aptaujas es noskaidroju iespējamo virzienu un pēc pusstundas biju uz šosejas. Īsti gan nevarēja saprast vai tā ir pareizā, bet nu jau es biju salīdzinoši neatkarīgs un mobils.

Braukšana pa šoseju ir daudz vieglāka, ja ievēro zināmus noteikumus:
Motorolleri savā starpā ir vienlīdzīgi;
Vieglās automašīnas parasti arī respektē motorollerus;
Smagās mašīnas brauc kā vilciens un taisies pats malā kā māki.

Tomēr galvenais ceļu satiksmes noteikums Āzijā darbojas vislabāk: dod otram ceļu, neskatoties uz citiem noteikumiem. Ciematos jāuzmanās no ceļmalā guļošajiem suņiem, kuriem ir nelāgs ieradums gulēt uz asfalta malas, kuru smagās mašīnas "piešķir" motobraucējiem. Daudzi suņi ir bez astēm, klibo vai ir citādi sakropļoti un par to es nebrīnos, jo viņi nemaz necenšas piecelt savu pēcpusi, kad tuvojas motocikls. Brīžiem tev cieši gar sānu brauc smagais un ieraugi priekšā gulošu suni... Zem stūres kreisā raga ir dziļš grāvis, bet gar labo griežas smagās mašīnas ritenis un suns, draņķis tāds, aizšķērso vienīgo pusmetru kas tev atvēlēts! Tev, saprātīgam cilvēkam, mati saceļas stāvus nespējot izšķirties vai upurēt sevi vai suni, bet četrkājainais sliņķis labākajā gadījumā paver vienu aci, lai redzētu, kā tu gandrīz krītot pār stūri paspēj nobremzēt viņam pie paša purna.

Tā nu es braucu pa Taizemes lauku ceļiem, baudu ainavu un silto vējiņu un pēkšņi man atnāk vaļā. Es beidzot saprotu, ka šeit cilvēki staigā uz divām kājām, ēd apmēram to pašu, ko es; man ir nauda par ko varu nopirkt ēdienu un benzīnu, tātad nav galīgi nekādas nozīmes vai es braucu starp Iecavu un Ķekavu, Milānu un Venēciju vai Pečaburī un Račaburī. Ar šo domu rīsa lauki kļūst zaļāki, palmas staltākas un saule spožāka.



No interneta drukātā lidošanas kalna karte nav sevišķi precīza un secinu, ka laikam kādā pagriezienā esmu kļūdījies. Turpinu braukt cerībā, ka atkal izbraukšu uz lielāka ceļa, jo pamalē jau var redzēt sen gaidītos kalnus. Ceļš gan kļūst mazāks, putekļaināks un vientuļāks. Šeit koki ir izkaltuši, viņu lielās nokritušās lapas lūzt, kā plastmasas gabali. Asu dzelkšņu pilnie krūmi ir pilnīgi izkaltuši un lielākā daļa bez lapām. Ārprātīgi cepj Saule. Ceļu šķērso agāma, kas skrien uz divām kājām. Vieta ir tik vientulīga, ka atkal sāk uzmākties bailes – ja notiktu kaut kas ar rolleri, tad ūdens man pietiktu īsam brīdim. Ceļš izbeidzas krūmainā laukā un es griežos atpakaļ. Ieguvums - es biju pietuvojies kalnu grēdai, kuru meklēju.

Izbraucu uz šosejas un nolemju šoreiz vainīgajam krustojumam izmēģināt otru variantu. Braucu pa asfaltētu ceļu, kura malās ir gan zaļi rīsa lauki, gan kādas labības rugāji. Ainava gluži kā Latvijā, ja vien retie koki tīrumos būtu ozoli nevis palmas.



Brītiņu braucu vajadzīgajā virzienā un pēkšņi ieraugu, ka pretējā virzienā aiztraucas tāds pats rolleris un tam virsū vīrs ar lielu mugursomu. Strauji metu pa bremzēm un viņš dara to pašu. Tā patiešām izrādās paraplāna mugursoma un vīrs kāds francūzis. Aprunājamies par lidošanas iespējām un viņš aicina mani piebiedroties pusdienot un pēc tam braukt uz kalnu lidot. Man tas ir pa prātam un pēc brīža sēžam ar aukstu aliņu rokā gaidot savu zupu. Jāpiebilst, ka zupu Taizemē pasūta savādāk, kā pie mums. Pirmās reizes biju trakā nesaprašanā, kad man jautāja ko vēlos zupā, pie kam zinot, ka zupa jau IR izvārīta. Izrādās, ka buljons ir atsevišķā traukā un sastāvdaļas atsevišķos. Daļa no sastāvdaļām ir nevārītas, piemēram, kāda auga asni. Tā nu tev, cilvēkam, pēc tavām vēlmēm "salasa" zupu pa sastāvdaļām vien un tu atkal nesaproti vai mazattīstības valstis ir šajpus Alpiem vai tajpus Himalajiem.

Ēdam zupu un francūzis man stāsta, ka viņu sauc Domeniks un viņš dzīvojot šeit jau vairākus gadus un pat daļēji prot vietējo valodu. Runājoties par lidošanas vietām dažādās valstīs secinājām, ka abi esam bijuši Nepālas pilsētā Pokharā. Ievērtējot rollerus izrādījās, ka mūsu braucamie ir pilnīgi vienādi. Tie ir Suzuki motorolleri ar salīdzinoši jaudīgu dzinēju, bez sajūga, bet ar kāju slēdzamiem pārnesumiem, kurus var slēgt "uz riņķi", t.i. pēc 4 ātruma atkal ir neitrālais; pirmais; otrais... un tas braucot ir ļoti ērti. Rolleriem ir palieli riteņi, kas ļauj labi justies arī uz smilšaina ceļa. Dzinēju tiem iedarbina ar kājas "kurbuli", bet tas ir apbrīnojami viegli. Par cik benzīnu tie tērē ļoti maz, tad kopsummā tas ir ideāls braucamrīks šejienes apstākļiem.



Paēduši mēs nopērkam ūdeni un braucam uz kalnu. Jāatzīst, ka man kārtējo reizi ļoti paveicās satiekot šo francūzi, jo ceļu kalnā pēc šīs izdrukātās shēmas es mūžam nebūtu atradis. Pēdējā līkumainā strīpiņa uz kartes bija garš smilšains ceļa posms caur izkaltušām eikaliptu birzīm un akmeņlauztuvēm. Ceļš sazarojās un krustojās ar citiem ceļiem vairākās vietās, kuri, protams, kartē nebija minēti.

Kad tuvojas kalna virsotne, ceļš kļūst pavisam stāvs un akmeņains. Auto riteņu platumā lietus izgrauzis milzīgas vagas, kas piebirušas ar ķieģeļa lieluma akmeņiem. Starp špūrēm ir gluds, bet ļoti šaurs – ja ritenis paslīdēs, tad rausies uz kādu no vagām un kritiens būs neizbēgams. Tādēļ labāk braucam pa akmeņiem. Ja man kāds pirms tam būtu teicis, ka ar šādu somu var normāli pabraukt ar rolleri, tad es ticētu tikai daļēji, bet, ka ar rolleri, turklāt ar visu somu, var braukt pa šādu neceļu – neticētu. Kalna augšā ir jauks starta laukums, no kura uz ieleju paveras brīnišķīga ainava. Ja es nezinātu, kurā kontinentā atrodos, varētu domāt, ka lejā ir Āfrika.



Pie paraplānu starta vietas ir plakāts kur aprakstīti vietējie noteikumi. Tūliņ atnāk divi vietējie un prasa, lai maksājam par starta vietas izmantošanu. Viņi neprasa daudz, bet uznāk škrobe, jo izrādās, ka nezināmu iemeslu dēļ te vietējie vairs nelido un līdz ar to neviens ne par ko neatbild. Mēs no lidotājiem esam divi vien un francūzis vedina, lai lidoju. Man ir aizdomas, ka viņš nav sevišķi profesionāls, jo citādi, kā jau nosacīti vietējais, rādītu man piemēru. Es esmu pietiekami pārliecināts par sevi un laika apstākļiem un gatavojos startam. Ir dilemma, ko darīt ar rolleri, jo nav zināms vai izdosies nosēsties atpakaļ uz starta laukuma. Nolemju, ka ir kāpts 600-700 m augstās starta vietās, tātad pēc nosēšanās varētu visus lidojamos loriņus atstāt lejā kādā krūmā un bez ekipējuma noteikti spēšu uzkāpt pēc rollera arī šai kalnā.



Izklāju paraplānu, sagaidu īsto brīdi un startēju. Pirmajā pagriezienā jūtu, ka bremze kaut kā īsti neklausa. Paskatos uz bremzi un caur smadzenēm izskrien kā zibens - pāris nedēļas atpakaļ biju lidojis Jūrkalnē gar stāvkrastu. Latvijā, protams, bija slapjā ziema. Tajā pēcpusdienā vējš kritās, kādā no pagriezieniem vairs nenoturos un tad nākas piezemēties, kur esi gadījies. Spārna audums nolaidās pludmalē saskaņā ar visiem cūcības likumiem - smilšu virskārtu sedza no krasta izskalots šķidrs māls. Pacēlu savu spārnu, kas no pus centimetru biezās māla kārtas bija kļuvis neciešami smags. Rezultātā es nosmērējos no galvas līdz kājām, spārns, apģērbs un visi citi pričendāļi bija izvārtīti mālainos dubļos. Mājā nācās izmest no vannas istabas visas mantas un kopā ar 31 kvadrātmetru dubulta auduma gāju vannā.



Sakot, ka mazā vannas istabā ir grūti apgrozīties ar šādu auduma lērumu nozīmē nepateikt neko. Turklāt neskaitāmie metri ar stropītēm ātri izveidoja neatmudžināmu astoņkāji un par cik paraplāna audums ir nosacīti gaisa necaurlaidīgs, tad arī ūdens no tā neskaitāmajām kabatām vēl tecēja vairākas dienas. Pēc tā visa es valkāju paraplānu kā slimu kaķi no viena mājas stūra uz otru cenšoties to izžāvēt. Beidzot neizturēja mana sieva un deva vietu paraplānam, jo lai izžāvētu tā iekšpusi, spārns ir jāapgroza reizi pusstundā.



Visas šīs izdarības laikā paraplāna bremzes visu laiku centās izvērties caur citām stropēm un jau tā neapskaužamo situāciju samudžināt vēl vairāk. Tādēļ uz bremžu stropes pirms skritulīša ļoti akurāti uzsēju mezgliņus ar ciešu domu, ka pirms lidojuma noteikti atcerēšos atsiet. Dārgie draugi – es silti iesaku nekad nepaļauties uz šādu "noteikti atcerēšos", jo nu es atrados gaisā virs nepazīstama kalna, vidēji stiprā turbulencē ar sasietām bremzēm, kas reizē ir paraplāna stūres! Pastiepu rokas virs mezgliņiem un saņēmu pliku stropi, lai vismaz kaut kā vadītu spārnu. Brīdī, kad gaiss kļuva drusku mierīgāks, es pārliecos pār iekares malu, lai ar abām rokām censtos atsiet mezglu, kas startēšanas brīdī uzcērtot pa bremzēm bija pamatīgi savilcies. Visvairāk baidījos, ka šādi šķībi sēžot daļēji vadāmā paraplānā, dēļ turbulences varētu salocīties spārns.

Pagāja vismaz 10 minūtes līdz atraisīju pirmo bremzi. Teorētiski jau varēju laisties uz nolaišanās laukumu, bet traki negribējās tērēt braucienu kalnā. Tā nu pagāja labs brīdis līdz tiku pie brīvām bremzēm un pēc nākošā pagrieziena virs paša starta laukuma "noķēru" spārna salocīšanos. Lai veikli atbrīvotos no šādas salocīšanās manas iemaņas bija pietiekamas, bet noskurinājos iedomājoties, ka tas būtu noticis ar gandrīz nevadāmu paraplānu.



Pēc laika gaisa plūsmas vājinājās un man nācās nolaisties kalna pakājē. Salocīju lidojamos loriņus mugursomā, drusku pacepinājos uz cepeškrāsnij līdzīgā nolaišanās laukuma un pārdomāju vai apgrūtināt sevi ar ūdens pudeli, kamēr kāpju atpakaļ pie rollera. Somu es, protams, nolēmu atstāt, jo tuvāko kilometru apkārtnē ir maz cerības sastapt kādu dzīvu būtni, kur nu vēl zagli. Francūzis teica, ka kalnā vedot taka, bet tādu nespēju ieraudzīt. Izvēlējos mazāk krūmainu vietu un devos ceļā. Kamēr reljefs vēl bija līdzens, viss ritēja normāli, bet kalns drīz palika stāvāks, akmeņaināks un apaudzis ērkšķainiem krūmiem. Jāpiebilst, ka tajieši ir vēl trakāki kūlas dedzinātāji par latviešiem. Jau iepriekšējās dienās biju redzējis aizdedzinātus stāvus upes krastus. Arī šeit bija pāri gājusi uguns, jo zem kājām zeme bija klāta pelniem un akmeņi vietām nokvēpuši gluži melni.



Saule darīja savu un pārkarsušajiem akmeņiem nevarēja pat roku pielikt. Nopriecājos, ka esmu paņēmis ūdeni, jo rīkle ātri izkalta. Varētu izteikties, ka soļoju pa slīpu pirtskrāsni, kura apkrauta ar ērkšķainām slotiņām. Apstājos zem kāda kociņa, lai padzeros. Ūdens līmenis pudelē dramatiski kritās. Atpūšoties dzirdēju, ka man apkārt lapās un uz manas muguras sāk kaut kas pakšķēt. Debesis bija skaidras un lietu nesolīja tādēļ paspēju vēl pāris sekundes pabrīnīties... līdz man iekoda pirmā skudra. Mans apģērbs bija nosēts ar sarkanām skudrām, kuras bija bišku lielākas par mūsu lielajām meža skudrām! Šīs bija ļoti dzīvīgas un tās čakli līda zem krekla un koda. Paskatījos virs sevis un ieraudzīju koka zaru pilnu ar šīm skudrām, kas pa vienai atlaidās no zara, lai uzkristu man. Nācās izpurināt drēbes un turpināt ceļu skatoties zem kājām un virs arī galvas. Ūdens bija beidzies, taču kalns vēl tikai pusē. Domāju, ka šo nepilno stundiņu tak’ cilvēks var iztikt bez ūdens, bet maldījos. Slāpes ātri atgriezās un jutu, ka ilgi tā neizvilkšu. Turpināju kāpt, bet acu priekšā jau ņirbēja dažādas krāsas. Vēl bija palikusi kāda trešdaļa. Citā brīdī liktos – tāds nieks vien ir, bet šoreiz sāku nopietni apsvērt ko darīt, ja sākšu zaudēt samaņu. Francūža telefonu nezināju, zvanīt savējiem uz otru Taizemes malu nebija jēgas, jo es pat nemācētu izstāstīt kur atrodos. Zvanīt uz Latviju vēl mazāk jēgas. Centos izdomāt: ja gadījumā "izrubīšos", vai izvilkšu līdz Saules rietam, kad kļūs vēsāks… Pēc Saules rieta noteikti ceļu varētu turpināt.

Atcerējos Bruno Baumaņa grāmatu par TaklaMakana tuksneša šķērsošanu ("Karavāna iet nāvē"). Gan viņu ekspedīcija, gan 100 gadus vecāka ekspedīcija ar Svenu Hedinu priekšgalā, ekspedīcijas beigās dabūja vairākas dienas steberēt pa smilšu barhāniem apm. 20 km dienā bez nevienas ūdens piles. Man tas liekas pilnīgs ārprāts. Es droši vien būtu atstiepis sandales jau otrajā dienā.

Ar tādām apcerīgām domām, pēc, manuprāt, mūžīgas iešanas tomēr sasniedzu kalna augšu. Rollera grozā man bija puspudele ūdens, kas ar spēcīgu mazuma piegaršu saskrēja manī vienā mirklī. Laiciņu pagulēju uz soliņa, jo vajadzēja attapties līdz sēžos uz rollera. Joprojām rādījās gļuki un šādā paskatā es ar rolleri pa akmeņaino ceļu noteikti "novilktu uz acīm".

Nedaudz attapies, sēdos uz rollera, aizbraucu līdz pirmajai bodītei, lai nopirktu daudz, daudz ūdens un tikai tad braucu pēc somas. Likās, ka šai dienai izpriecu būs gana un jābrauc sameklēt viesnīca, kas drusku pieklājīgāka par vakardienas midzeni. Pēc ilgas meklēšanas, tādu atradu pilsētas tuvākajā pusē. Maksāja gan piecas reizes dārgāk, bet par to bija tīra istaba ar labu dušu, TV, gaisa kondicionieri un četriem kalpotājiem, kuri visu laiku klauvēja pie durvīm, klanījās un vēlējās no manis kaut no nesaprotamu. Istabiņai gan bija viens trūkums – nebija vannas, bet tikai duškabīne. Pats labprāt mazgājos arī dušā, bet vajadzēja mazgāt drēbes un izlietne tam bija par mazu. Taču kopmītnēs dzīvojis cilvēks vienmēr atradīs risinājumu – istabiņā bija plastmasas miskaste un to izmazgājot iznāca pieklājīgs mazgājamais spainis.

Nomazgājos, atpūtos, izžāvu veļu un braucu paēst. Iegāju tādā kā tirgus laukumā, kura vidū ir milzīgs ēstūzis ar neskaitāmām ēdiena letēm un sēdvietām, kur to baudīt. Dabūt varēja visu iedomājamo un neiedomājamo. Pasūtīju vistas gaļu ar rīsiem un dažādiem salātiem. Pie mana galdiņa pienāca kāds vīrs un sasveicinājās angliski. Viņš lūdza atļauju pasēdēt kopā ar mani un parunāt angļu valodā, jo šai pilsētā praktiski neesot ārzemnieku. Šī pilsēta nemaz nebija tik maza – varētu būt kāda piektdaļa Rīgas, tādēļ brīnījos, kādēļ šeit tik maz ārzemnieku.

Nākamajā rītā sapirku gana daudz ūdens un devos ceļā uz kalniem. Ceļš jau bija zināms un tādēļ varēju vairāk laika veltīt ceļmalu apskatei. Brīžiem braucu ar vienu roku turot stūri, bet otrā videokameru. Uzmanību nācās dalīt starp notikumiem uz ceļa, apskatāmo ainavu un videokameras lodziņu. Kādā brīdī ceļš bija nonācis uzmanības deficītā, jo brīdī kad ieraudzīju šķērsli uz ceļa, atrados jau tam pavisam tuvu un apbraukt to nebija iespējams, jo uz ceļa bija dzīva satiksme. Nācās ļoti strauji bremzēt riskējot noķert pār stūri asfaltu...

[1][2] (stāsta turpinājums)

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv