Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Atvaļinājums Francijā un citi dzīves prieki

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]

Īss ceļvedis priekā par to, cik dzīve skaista!

Vasara atnāca ar joni, i nemaz attapties nepaspējām, kad jau no visām pusēm tapa jautāts: nu uz kuriem kalniem tad dosieties, kurā klintī kāpsiet, uz kura ledus gabala centīsieties uzrāpties, kura virsotne šķiet tik skaista, ka viņā nu noteikti vēlme uzkāpt iraid...? Un pašiem jau arī nekāda īsti skaidrība, kā vienmēr: vai laiks būs normāls, vai naudas pietiks, vai priekšnieks laidīs atvaļinājumā? Un to plānu, sapņu, ieceru un nerealizēto ambīciju jau arī bezgala daudz, i pašam saprast grūti, uz kuru pusi vēji pūtīs paša prātā...

Tā kā laika maz, jo pasaule nu bezgala steidzīga un strauja kļuvusi, darbu tik daudz, ka kaut vai ar lāpstu šķipelē, un arī visādi citi projekti iesākti gan ģimenēs, gan sabiedriskā kārtā, tad šoreiz izvēle krīt uz kādu tuvāku ceļojumu, kur tā ātri aizšaut, aizmaukt, uzskriet, pieķert un atpakaļ veikli atdoties. Uz Alpiem! Uz Franciju! Ak, Šamonī, teju vai otrā dzimtā pilsēta! Tur jau dažas takas iestaigātas, dažas virsotnes skatītas ļoti ļoti tuvu, (dažos krodziņos arī maķenīt malkots!), bet arvien jau sirds ko vairāk kāro, vēlas, un tvīkst pēc... Pēc kā? Nu visas virsotnes jau vēl nav "uzkāptas", tās nopietnākās sienas vēl latvieši pat nav skāruši!

Un tad nu sāk šķirstīt tās gudrās grāmatas, kur vīri no visas pasaules savus piedzīvojumus stāstījuši – uz kuras sienas līduši, kā augšā ķepurojušies, pa kurām plaisām un klinšu plāksnēm stīvējušies, ar dažnedažādiem verķiem to visu centušies nodrošināt, kur virves piņķerējuši, kur gulējuši (kur pusguļus vējā un aukstumā zobus cauru nakti klabinājuši...), kur no vēja patvērumu raduši, kādi laika apstākļi bijuši, kur lavīnas dārdēdamas gāzušās, kā uz virsotnes stāvējuši un kā no tās lejā tikuši! Un kad tu visu to salasies, tev arī vēlme rodas kaut bišku, kaut nedaudz to visu pamēģināt, uz savas ādas izjust grūtības un priekus. Kāpēc? Nu uz šo jautājumu, tā īsti un pilnīgi, jau neviens alpīnists un kalnos gājējs šķiet neatbildēs. Viens saka: tāpēc, ka tie kalni tur ir, otram – sevi apliecināt un jaunas robežas sevī rast, trešam – brīvību izjust, ne tik sava ķermeņa, bet arī prāta brīves elpu saelpoties... Cik kāpēju, tik atbilžu un viedokļu, i katram sava taisnība!

Un tā nu tu stāvi, gudras grāmatas salasījies, prāto par dzīves jēgu un mērķiem... Un pēkšņi – jā, tajā kalnā gan vajadzētu uzkāpt! Un ne jau tajā mazākajā, bet tieši tajā, uz kuru pat vieglākais ceļš šķiet par ne visai vieglu nosaucams. Tajā, kas grāmatās daudzas reizes minēts par "alpīnisma attīstības indikatoru", "tehniskā alpīnisma klasisku" u.c. Jā, un ne jau pa to vieglo ceļu jau augšā tur kāpt vēlme radusies, bet gan pa kādu "nopietnāku" maršrutu. Un tam visam gan spēka, gan iemaņu, gan ekipējuma, gan uzņēmības vajag! Tas, savukārt, prasās pēc treniņiem, ierobežojumiem citās jomās! Bet virsotne tur stāv, un viņai vienalga, ko domā un vai nāksi tajā kāpt... Un tā vien šķiet, ka lielākā cīņa tavā paša galvā notiek pirms kāpšanas, nevis pēcāk, jau uz sienas stāvot!

Op, un esam atpakaļ pie tēmas! Nu, ceļš visīsākais līdz Šamonī, kas ielejā zem Monblāna – ar lidmašīnu, jo autobusos un autiņos jau gana Eiropa "vagota". Tā ar šiku – un īsā laikā tu jau zem kalnu pakājēm stāvi un klātienē augšup lūkojies – nav jau Eiropā tie kalni augsti, pat pieciem kilometriem no jūras līmeņa tie pāri nevelk, bet ne jau tas augstums tik svarīgs – šeit arī viena otra klinšu un ledus siena rodama, kas ļoti veikliem vīriņiem (un sieviņām) tikai ļāvusies! Par to jau grāmatiņās rakstīts, un gudri burti un ciparu kombinācijas pie visiem maršrutiem klāt liktas, lai savu niecību tu varētu apzināties un savas spējas kādam kalnam pieskaņot mēģināt – grūtību kategorijas kā plauktiņi, uz kuriem zaptes burciņas stāv: šo vari aizsniegt, bet līdz tam vēl krietni jāpaaugas, jāstiepjas gan miesās, gan garā...



Jā, atvaļinājums! Parasti pēc ilgākas prombūtnes darbā visi jautā: kā atpūties? A varbūt tieši nevis atpūsties, bet īsti sevi stresā un fiziskos grūtumos pārbaudīt atvaļinājumā vajadzētu visiem ieteikt? Ja esi kādu laiku laiskojies un visādās miera pozās sevi guldījis, uz darbu jau pēcāk tā īsti nevelk, bet pēc kārtīga stresa un pārpūles – darbs šķiet jauks un miera pilns! I pie datora pasēdēt, i ar gudriem cilvēkiem par dažādām tēmām padiskutēt, pa dažādiem ofisiem izstaigāties – vārdu sakot, kā nu kuram tie darba pienākumi veidoti. Atvaļinājums tad par iemeslu kļūs filozofiskām pārdomām par dzīvi, kas bezgala jauka un prieku pilna iraid...!

Ar domām par to, kādas grūtības nu tev stāsies priekšā un kā ar viņām visām galā tiksi, tad nu tu stāvi un lūkojies uz to kalnu, uz to sienu, un centies to maršruta "diedziņu" izšķetināt – lai pie pilna prāta un saprašanas visu nepieciešamo apzinātu un varētu lieko atmest, vajadzīgo neaizmirst. Un nemaz jau viegli tas nenākas, jo pagājušajā reizē tā siena nedevās, nu nedevās nu ne pa kam! I tā stīvējāmies, i šā, bet "ta' ne vēders sāpēja, ta' ne rudzos brist gribējās, ta' ne mammas bija žēl" un līdz vienai trešai daļai tikuši, sevi par pievārētiem atzinām (un kā šoreiz beigās izspriedām – labi vien bija, jo nepatikšanās jo lielās iekulties tai reizē varējām, jo gatavi nebijām uz tādu garu, smagu gājienu, pa smagu prātā un mantās bijām!), un laidāmies pa virvēm lejup. Bet tieši neveiksmes jau iraid tas, kas cilvēkam liek savas vājās vietas apzināt un spītībā celties, un ar jaunām atziņām atkal uz augšu tiekties!

Un atkal stāvam zem savām sapņu sienām, uz augšu veramies un iezogas neticības velniš'! Div' nedēļas laiks ir bijis tāds, ka kalni tā kā ziemā mālēti! Pa lielu gabalu var redzēt sniegu tur, kur pagājušā gadā sausas klintis... Vienas sienas gājiens šoreiz atkrīt pilnībā, jo tā pret Ziemeļiem vērsta, saulīte uz tās tik īsu brīdi spīd, mēnesis vismaz būs vajadzīgs, lai siena savu vasaras veidolu atgūtu (kā teica slavenais krievu alpīnists Valērijs Babānovs, kuru kādā Šamonī ieliņā satikām: "Vi rebjata čerez mesjac priežaiķe, a to zdesj takaja ž... tvoritsa..."). Otra pret Rietumiem – un tas jau cerīgāk, pie tam siena nu dikti stāva arī, i vietas daudz nemaz tur nav, kur tam sniegam sakrāties. Nu ko? Ja daudzas lietas savam atvaļinājumam tu esi sakārtojis, tad labu laiku pasūtīt un visas citas "ekstras" – to vēl nespējam! Bet metereologi sola: tam laikam esot drīzi jāmainās, gan tiesa, nedēļa tam aiziešot, un arī tad vēl īsti nevar pārliecināts būt. Bet cerība ir, un ar to ar' dzīvojam! Gaidīsim nedēļu un tad... Tad, būs kas būs, uz priekšu, Francija!

A ko pa nedēļu šo darīt? Nu citas virsotnes un sienas ar šeit gana, nolūkojam Lielo Drju virsotni, kurai Dienvidu ekspozīcija un mēģināsim kāpt. Pus diena piegājienā, nakts kalnu būdiņā un rīta agrumiņā, vēl zvaigznēm spīdot, brienam pa sniegiem uz Šarpuā ledāja pusi, sniegs dziļš, ne tā kā vasarā tam būtu jābūt, bet mēs jau ar nekādi nīkuļi... Pāri ledājam, jau gaisma zilgana pāri visiem kalniem, i mēs pie noskatītā maršruta klāt, bet... Jā, klintis vietām apledojušas, visi plaukti ar sniegu! Bet nedaudz pa kreisi nākošais maršruts, ies uz to. Piebrien, paskatās – o māmiņ mīļā! Pa ceļvedī aprakstīto plaisu un iekšējo stūru sistēmu ledains ūdens tek, pat rokām nav kur paņemties... Tad nu paliek vēl kāda iespēja – ies vēl vairāk uz kreiso pusi un pa pašu vieglāko ceļu uz Mazo Drju kāpsim. Tā nu mēs klupdami, stenēdami raušamies uz augšu, saule jau gabalā, sniegs paliek aizvien mīkstāks un kājas slapjākas... Kad esam tikuši jau gana augstu, secinām, ka švaki būs, jo tehniskākās grūtības vēl priekšā, bet laiks kā nepielūdzams steidzas... Atkāpjamies! Aklimatizācija un nolaišanās ceļa izpēte (pa šo pašu vietu lejā jānāk tad, ja esi pa Mazā Drju Rietumsienu augšā kāpis) ir kā attaisnojums – nevar gribēt pārāk daudz, lai šādos laika apstākļos garu, lai arī tehniski vieglu maršrutu vienā dienā izskrietu.

Sākam laisties tad nu lejup. Vietām līdz jostas vietai mīkstajā sniegā brūkam, virves slapjas, piņķerējās un pinās. Nolaižamies līdz vietai, kur milzīgs kuluārs no sedlienes starp Mazo Drju un Lielo Drju uz leju ieslīpi pāri visām Dienvidu sienām stiepjas. Virs šaurākās vietas, kas aprakstā arī kā bīstamākā tiek minēta uz kāda nepārliecinoši stabila izcilņa vecu virves cilpu rodam, pie tās savas virves piekabinām. Jānis laižas lejup un šķendēdamies virves purina, jo tās kārtējo reizi sapinušās vienā murskulī pamatīgi. Un tieši visšaurākajā kuluāra vietā... Vai esat lavīnu filmās redzējuši? Tā tas izskatās arī īstenībā! Tāds iekšējs trīsulis pat rakstot par to atkal liek sarauties sirdij un aizturēt elpu... Skatiens uz augšu nofiksē kādas kustības pie virsotnes, kuluāra augšpusē. Pagriežos uz leju un saucu Jānim, lai viņš uzmanās, jo nupat kaut kas uz leju birst. Paskatoties atpakaļ, virsotņu virzienā... Lēni, kā palēninātā filmā (tikai vizuāla ilūzija, jo pārskatāmā kuluāra daļa no šīs vietas ir aptuveni trīs simti metru, īstenībā lavīnas ātrums ir ļoti liels!) milzīga balta sniega masa, aizpildot visu kuluāru, šķīstot gar ceļā stāvošajām klinšu radzēm... Kliedzot griežos pret Jāni, kas jau dažus soļus augstāk paspējis nokļūt un pie klints sarāvies pieplacis... Lavīnas augšēja mala, kas nupat vēl dārdēdama gāžas desmit metrus zem manis, ar milzīgu spēku triecas klintī, aptuveni pusotru metru no tās vietas, kur stāv Jānis... Un tad seko klusums. Stāvam mēs katrs savā vietā, un Dievs vien zin, ko tajā brīdī domājam...

Kad vēlāk, pirms saules rieta lejā nolaidušies un pie kalnu mājas tēju padzēruši, skatāmies uz to vietu, kur lavīna mums par dažiem metriem garām gājusi, viss šķiet jau savādāk. Vēl pēdējos saules staros pie virsotnes atkusušie sniegi otrajā lavīnā lejup nodārd – un pār mums tāda kā apskaidrība nāk: nu jāgaida vairākas dienas, jāgaida! Kalnam jāatīras! Un mums jādodas uz brītiņu kaut kur nedaudz nostāki no Alpu kalniem, kādā zemākā kalnu rajonā savus spēkus izmēģināt. Uz Ekriniem! Tas kādus divi simti kilometrus uz dienvidiem, kalni tur zemāki. Tā nu ar cerību uz mazāk sniega un labāku laiku atpakaļ uz Šamonī ieleju pošamies un lejā nonākuši "Eirocar" mašīnu īrējam, mantas sapakojam – ir taču atvaļinājums – un dzīve tik jauka šķiet!

Gara maršruta īss apraksts. Iz dzīves.

Braukšana pa kalnu ceļiem nomierina, līgani līkumos no viena sāna uz otru šūpodamies, i vēl kad kādu vietējo radio raidstaciju uz nedaudz čerkstošā radio uzstellē. Kad es dzirdu frančus... O, un skati ik pa brīdim apkārt arī skaisti, it sevišķi nostāki no lielajiem ceļiem, kur ar auto aprīkoto ļaužu aizvien mazāk, mazāk. Ekrinu kalni, kas atrodas kaut kur starp Grenobli un Briansonu, ir ne tie augstākie un lielākie Eiropā, tāpēc arī mazāki par tiem dzirdēts, bet savā skaistumā tie no Alpiem atpalikt neatpaliek! Zemākas virsotnes, mazāk (un arī izmēros mazāki) ledāju, tomēr kalnu jaukumi šeit arī visā savā brīnumainībā skatāmi: ij straujas, krāčainas, zilganpelēki zaigojoša straujūdens upes, ij kalnu pļavas ar brīnumainiem, dažnedažādiem ziediem (un pa vidam vēl saldas un kalnu saulē sārtotas avenes), ij kalnu kazas un āži, kas agrā rītā ieraugot cilvēkus pa kalnu takām augšup kāpjam, graciozi un cēli aizlēkšo savos "pārvaldījumos", ij ūdenskritumi, kuros strautu ūdeņi pār augstām klintīm varavīkšņkrāsās zaigo, ij skaistas klinšu smailes un virsotnes ar sniegiem un lediem... Un iespējams, ka Ekrini, kas īpaši no valsts aizsargāti (Ekrinu Nacionālais dabas parks), pat vairāk par Alpiem savu pirmatnējumu saglabājuši.



Protams, ne jau bez kāda mērķa mēs šo tālo ceļu mērojuši. Jau Rīgā, kādā no iepriekš minētajām gudrgrāmatām viena bilde dikti nu patikās – virsotne neliela, bet smaila, kā bultas uzgalis. Smaile, kas smaile! Un to nu tagad pa visām pieejamajām kartēm meklējam, jo plāni par braukšanu uz Ekriniem gluži vai improvizācija, un citas informācijas mums nav, kā vien smailes nosaukums: Aiguille Dibona. Precizēšanas darbus Ekrinu Nacionālā parka informācijas un kalnu gidu birojā veicot, tagad arī mēs zinām vairāk ko par šo kalnaino pusi. Augstākā virsotne Ekrinos – Barre des Ecrins (4102m) atrodas austrumu pusē, mums interesējošā smaile Aiguille Dibona (3130m) – Soreilera rajonā, ziemeļu daļā. Tad nu arī braucam norādītajā virzienā, ceļš aizvijas šaurā ielejā, kas Kaukāza kalnus nedaudz atgādina. Tā nu allažiņ, ka prātā svarīgi plāni un ceļa problēmas risināmas, prāts tik uz mērķi domājis, ēšanai laika maz atlicināts. Dienā uzkrāto ceļa izsalkumu ar baudu remdināt nolemjam, un jauka izskata ceļmalas traktierī piestājam, kas atrodas ciematiņā (trīs mājas, četri šķūņi, siena zārdi un pļaviņa ar lieliem akmeņiem, kurā uz kalniem ejošie var savas mašīnas atstāt). Pilnīgi pareizs un absolūti ģeniāls lēmums! Franču virtuves lauku variants labākajā saimniekpāra izpildījumā, ar lāsi mājas vīna un baltu kafiju noslēgumā! Vienreizēji!

Guļam kā dieva ausī, jo pļaviņa, kas mašīnām domāta, ar jauku zāles smaržu un kalnu upes sņākoņu ieaijā zem zvaigžņu piebērtajām debesīm. Modinātāja pīkstoņa, rīta putra, šokolāde, malks silta sporta dzēriena rīta kafijas vietā – un esam jau uz takas. Trīs stundas līdz virsotnes pakājei esot ejams, un mēs, visu lieko mašīnā atstājuši, aizvien augstāk un augstāk un nostāk no lielās ielejas dodamies. Caur šauru klinšu aizu, kuras gultnē baltas putas mētādama tek upe, ik pa brīdim nokrizdama lielākos un mazākos ūdenskritumos, izejam plašā cirkā, kura centrā mūsu iecerētā smaile stāv. Un pirmajo saules staru apspīdēta tā izskatās patiesi jo smaila! Vēl stunda, un jau Aiguille Dibona Dienvidu sienas pakājē stāvam, i augšup lūkojamies galvas atgāzuši. Pa kuru ceļu, pa kuru maršrutu augšā dosimies? Pa taisnāko, un nosaukums tam ļoti atbilstošs arī: "Visit Obligatore"! Kā zinoši cilvēki mums teikuši – no paša pirmā soļa līdz pēdējam iekš grūtību kategorijas Fr 6a (350m), un tas mūs uz "apmeklējumu noteikti nepieciešamo" aicināt aicina...



Kāpiens skaists un estētisks bezgala! Un virsotne smaila patiesi! Un priecē arī tas, ka lejā nokļūšana arī visai vienkārša, uz otru pusi pa krietni vieglākām klintīm, tad pa sniegu un – aidā! pa sniega nogāzēm gandrīz līdz pašai sienas pakājei atpakaļ, slaidā lokā apkārt virsotnei. Tā kā zinot, zābakus esam atstājuši lejā, jo sniegs tieši atbilstošs tam, lai pa to vieglos apavos (krosenēs, Jānis pat ar zandalēm!) būtu lejā nokļūstams. Kājas gan slapjas, bet citādi viens vienīgs baudījiens! Un spēka arī vēl lejup līdz lielajai ielejai pusskriešus noskriet pietiekoši. Lielās ielejas augšgalā, kur pēc mūsu aprēķiniem un kartēm Lielajam Ekrinam jābūt, tumši negaisa mākoņi sastājušies, ar varavīksnes malu rotāti, pat no tāluma manāms, ka tur patreiz atrasties negribētu – lietus un krusa arī šajos nostūros klāt! Ar gandarījuma pacilājumu par to, ka viens neplānoti plānotais gājiens tomērtiņ izdevies, nolemjam uz Alpu pusi atpakaļ ripināties, pa civilizācijas ātrceļiem gar Grenobli nobraukt, nakti kaut kur ceļmalā nosnaust (lai gan tas visai vietējai žandarmērijai nepatīk!), lai ar jaunu dienu varam atkal Šamonī smailēs vērties. Kas zin', varbūt brīnumi pasaulē notiek un Mazā Drju siena jau cerīgāka mūsu skatieniem paveras.

Pēc svaigā gaisā lieliski gulētas nakts, kā jau alažiņ, arī prāts atpūties un uz jauniem varoņdarbiem sauc. Un mazā Šamonī kafeinīciņā, kas gan vairāk ir maizes un smalkmaizīšu ceptuve, doma tiek briedināta un lēmumi pieņemti – šodien gatavojamies, un rīt, ar pirmo bānīti, kas Šamonī un Montanversu, pie Mer de Glace (Eiropas garākais ledājs, tā garums ir ~25 km!) ledāja, savieno, augšā dosimies un uz Mazā Drju virsotni kāpt sāksim. Laika prognoze ir vidēji cerīga, lai gan arī pēcpusdienās brāzmainu vēju un lokālus pērkona negaisus sološa, bet gaisa temperatūrai ir tendence pieaugt, un pilnīgi slikts laiks gaidāms nav. Viesnīcā pakojam mantas, no visa liekā un par smagu atzītā atsakoties. Laba fotoaparāta un digitālās videokameras vietā somā ieguļ... kartona kastīte – vienreizējais "ziepju trauciņš"! Lai arī kādas, bildes tomēr jāuztaisa. Pārtika plānota minimāli un dienas devas sekojošas: no rīta silts sporta dzēriens, puse šokolādes tāfelītes un "enerģijas batoniņš", dienā – sauja rozīņu, dažas žāvētas aprikozes un vēl viens "enerģijas batoniņš", vakarā – puslitrs buljona ar makaroniem, silts sporta dzēriens un sauja mandeļu. Un tā dienas trīs... Tiesa gan pārtiku uz divām dienām un trešās dienas pusi ņemam, jo pieredze kāpiena beigās "uz ūdens" padzīvot mums jau no iepriekšējiem gadiem ir. Tas viss kopā ar fizisku slodzi svaigā gaisā – lieliska diēta notievēt gribošajiem...

Rīta dzestrumā pār ledāju, pār morēnu, pa krūmaini mētraini zāļainajām alpu pļavām, pa nobiru laukiem – un esam zem sienas. Sniega josla, kas sienas pamatnē, visa akmeņiem nobērta, ik pa brīdim no Ziemeļu sienas augšas, pāri Rietumu sienas plecam akmeņi krīt! Frrr...bah babah! Kā neliela artilērijas apšaude ar neprognozējamu regularitāti. Jā, kūstošais sniegs un ledus dara savu, sienas apakšējā daļa par "Krievu ruleti" varētu būt saucama: ja esi neīstā laikā neīstā vietā – vaino pats sevi... Skriešus pāri sniega laukam līdz pirmajiem klinšu plauktiem skrienam, un pa tiem pēc iespējas tālāk – jo tuvāk vertikālajai Rietumu sienai, jo drošāk! Aizelsušies un piespiedušies pie neizteiktas klints pārkares stāvam un izvelkam virvi, lai varētu jau pa nopietnākām klintīm tālāki tikt. Pēc vēl vienas virves attāluma pa akmeņiem un granīta smiltīm nobirušiem plauktiem (tā vien šķiet, ka pirms kāda laika te kas lielāks no augšas ir kritis un šķīdis, jo klinšu izciļņi ar svaigiem atšķēlumiem un akmeņu šķembām!), nākas pārvilkt zābakus un klinšu kurpes apaut, jo klintis stāvākas jau, ar zābakiem neērti tālāki kāpt.



Tā nu virvi pēc virves, pāri vieglākām un grūtāki kāpjamām vietām, pie pirmās "atslēgas" vietas nonākam. No šejienes uz augšu piecas virves (~200m), kurās grūtākās vietas ar UIAA VII grūtību kategoriju atzīmētas, un tas nozīmē – vertikāla klints ar nelielām aizķerēm un drošināšanu, kas tā tā... Pagājušo gadu, vienu virvi augstāk tikuši, laidāmies lejup! Šai reizē esam apņēmības pilni: ar mieru un bez pīpēšanas, bet augšā jātiek! Un tā arī darām – pirmais bez somas, ar drošināšanas ekipējumu vien apkāries, uz augšu ticis un tad somu ar vienu virvi augšā velk, bet otrs kāpējs otras virves drošināts, jau ar augšēju drošināšanu augšā tiek. Un tā nu virvi pēc virves...



Pēc kāda, slapja un iekšpusē noledojuša klints iekšējā stūra vakara krēsla mūs pamazām panāk. Nolūkojam nelielu sniegotu plauktu, sniegu un ledu ar leduscirtņiem izcērtam, akmeņus slīpajās malās sastutējam un tur arī nakti pavadīt nākas. Nav jau visai ērti, plaukts ar stūrainu klints izcilni vidū un slīps jau nu krietni, bet kā nu i tā i... Rīts ar vieglu drebēšanu un zobu klabināšanu pienāk, jo arī uz guļamajiem esam ietaupījuši – katram pa vieglam vasaras guļammaisiņam un divvietīgs bivimaiss, visu kas somā mugurā uzvelk, mugursomu zem sevis pamet – labu nakti, bonnes nočes un alfiderzein!



Karsts sporta dzēriens no katliņa, mitros guļammaisus somā un atkal uz augšu. Pāris virves pa klintīm, un esam uz sniegota milzu akmensbluķu sastrēguma. No šejienes sākas 90 metru dihedrāle (UIAA VII+/A1) – vertikālu klinšu iekšējais stūris, kas pēc skata kā atvērta grāmata. Šeit kāpšanai talkā jāņem vēl papildus tehniskie triki, kas brīžiem ar akrobātiku un ilizionismu robežojas... Un pēc visām šīm mokām un pūlēm (bet labi vien, ka pēc, kad jau zem milzīgas pārkaru sienas daļēji esam) tu vēl ar krusu un lietu tiec rūdīts! Nedaudz bezcerības un izmisuma, stunda uz slīpas klinšu plāksnes virvē karājoties, pussēdus uz somām sakņupuši, ik pa brīdim iemiegam. Nogurums dara savu! Un tomēr – cik tad ilgi tā sēdēsi?



Mākoņi pašķirties sāk, visapkārt klintis slapjas, vietām nelielām straumītēm ūdens pa plaisām tek, bet līdz tumsai vēl tālu – lēnām kāpjam uz augšu. Plaisas, kamīni, plāksnes... Līdz ar vakara pēdējiem saulstariem esam tai vietā, kur Rietumu siena ar Ziemeļu sienu tiekas. Vēl viena nakts uz noledojuša plaukta (~70x150x50cm), ar ķiveri galvā, pie drošināšanas virvēm, grozoties mitrajā, no ārpuses apledojušajā guļammaisā! Un no rīta, pēc ierastā "scenārija": karsts sporta dzēriens, "enerģijas batoniņš", vēl dažas mandeles, mitras klinšukurpes, pie augstajām klintīm stingstoši pirksti...



Gaidīto dažu virvju attālums līdz virsotnei i pusdienas garumā izstiepjas, jo vietām pa sniegu un noledojušām klintīm jālaipo, vietām pa plaisām un kamīniem, no kuru augšas, kā pa neremontējamu krānu, augsts ūdens tērcītēm tek, vietām i saprast uz kuru pusi lai kāpj viegli nu nemaz ne! Uznāk vēl mākonis pelēks, kas redzamību mums traucē, un lietus uzrasina. Un tomēr pirms dienas vidus uz virsotnes blakus Madonnas statujai stāvam, mākoņiem pašķiroties uz blakus sniegotām virsotnēm un granīta smailēm raugāmies – dzīve tik skaista šķiet, lai arī ceļš vēl līdz lejai, virves kas pinas, bīstamas vietas un lavīnas, akmeņi, slapji zābaki, pats vienos sviedros, nakts uz kāda plaukta, bet jau lejā pirms vēl ledājs, vakara un rīta siltais ūdens, jo pārtikas nemazam vairs, rītausmas aukstums pār visu... Kā jau dzīvē! Kā jau skaistā un priekpilnā dzīvē!



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv