Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Uz slēpēm Sedas tīrelī

Autors: Roberts Rubenis
Foto: Krists Ozoliņš un Roberts Rubenis
2010. gada janvāris, Valmiera

Jau pāris gadus dzīvojot Valmierā vienmēr ir bijusi vēlme izzināt, kas notiek apkārt. Šoreiz ar Ķiršu ielas puikām nolēmām doties uz Sedas tīreli. Būts tur tikai vasarā vai rudenī un tāpat nekāds dižais priekšstats nav iegūts. Kas tur īsti notiek, tik milzīgā teritorijā ar savu iekšējo dzelzceļa sistēmu, savu pilsētu, kas ir fantastisks padomju 50. gadu apbūves paraugs? Nu, vienvārdsakot – esam ieintriģēti.

Lai arī cik diena solās būt aizraujoša, tomēr no rītiem man sevi piedabūt kājās grūti. Ceļamies ap sešiem un no Ķiršu ielas braucam tikai es un Krists. Pilsētā vēl uz borta jāuzņem vecais čoms Romualds. Tikai ap astoņiem izkasāmies no Valmieras Valkas virzienā.

Atrodam noparkošanās vietu, ko tikko iztīrījis milzīgs (monstrīgs) traktors ar uzrakstu logos "A/S Seda". Hmm… purvā laikam ir spēks!



Par piesaistes punktu esam izvēlējušies tīreļa Ziemeļaustrumos esošo interesanto kāpai līdzīgo pacēluma strēli, kur arī plānojam taisīt pusdienu pauzi. Un slēpojumu uzsākam pa mazā dzelzceļa sliedēm tieši plkst. 09:00. Var just, ka pavisam nesen kāds sniegtīris te ir braucis, jo sniegs pirms mums ir bijis notīrīts. Uz līnijas tikai neliela sniega sega un slīdēšana salīdzinoši ērta, vienīgi sliedes ir tieši tādā, nūju likšanas platumā, kas sāk drusku traucēt, ik pa mirklim iedurt sliedei ar nūju un izraisīt griezīgu švīkstoņu jau sāk piegriezties…



Pirmo taisni veicam tieši stundas laikā ar divām nelielām pauzēm un secinām, ka tā bija drusku garāka par 4km. Snieg, ir patīkami auksts un viss liecina par labumu. Pāris pauzes, pāris mirkļi skatieniem un viss iet uz priekšu. Temps nav liels, bet smuki turamies visi trīs kopā un sākam iesilt. Priekšā jau otrā dzelzceļa taisne, kura sākumā liekas nāvējoši gara un garlaicīga. Ik pa mirklim uz vienu vai otru pusi pavīd purva ainava un tā vien vilina ar savu plašumu. Vēl arvien mani tirda domas, kā tad īsti tā kūdras izstrāde notiek! Es, atšķirībā no Krista, jaunībā purvā netiku strādājis…

Pēc brīža mūsu sliežu uzbērumā sliedes beidzas un tas nu jau galīgi aizaudzis. Meklējam ērtākus ceļus, pa malās iebrauktajām džipu sliedēm, bet pēc mirkļa lēnām pārejam uz aizsalušo ezeru/mitrāju, kur mums paveras fantastisks skats un sajūtas. Labs sniegs, gluds, plašums un smuki slīd. Tuvojamies savai kāpai!



Kāpu sasnieguši, nometam somas izvēlētajā base camp un izslēpojam pašus paugurus. Mūsos iedegas prieks par katru noslīdējienu, kur ātrums palielinās. Krista Nokia Sport Trackers rādīja, ka Max ātrums bijis 17km/h. Laikam, ka kādā no šiem noslīdumiem. Romualds gan vēl meklē kopīgu valodu ar slēpēm un brīžiem jau šķiet, ka viņam šī ballīte sāk nerrot – pa sniegu vien, pa sniegu.

Spēcinošas pusdienas, uz prīmusa vārīts sniegs, zupa, tēja, cepumi, maizītes. Gardi! Drusku veltam līdzjūtības mirkļus tiem, kam šādas skaistas dienas jāvada birojos pie datoriem un labākajā gadījumā ar kādas skrienošas ielas skatu aiz loga. Vēl skumjāk, ja tur paveras tikai pretējās mājas siena…



Paēduši uzsākam apņēmīgu slēpojumu. Esam vienojušies, ka tīreli šķērsosim pa diagonāli. Meklējam ceļu uz ledu, kopumā viss apkārt ir tāds liels ezers, kas sastāv no kanāliem, dīķiem, polderiem un visādām meliorācijas un irigācijas ietaisēm. Izvēlējušies vienu no dīķiem par virzienu pēc mirkļa ieraugām vilinošu šauru kanāliņu, caur kuru ērti ieslēpot lielākos plašumos. Krists pa priekšu aizšauj, es drusku pētot krastā mistiskās dzīvnieku alas pēc pāris sekundēm attopos līdz viduklim ūdenī un jūtu to jau gandrīz visur. Nespēju noticēt, kur atrodos, kas noticis. Aukstums sazogas strauji un jūtu, ka nu jau viss slapjš un, sasodīts, jādomā, kā no šīm lamatām tikt ārā. Ar biedru palīdzību izskrāpējos uz droša pamata. Vienam tāda misija būtu diezgan izaicinoša, jo slēpes kaut kā sprūst un tik viegli nost nenāk, klamburos salīp sniegs un tie strēgst.



Prātam ieslēdzies kaut kāds turbo ātrums, lai pieņemtu lēmumus, ko darīt. Pēc pāris minūtēm jau bikses un jaka ir sasalušas cietas. Kājas zābakos žļurkst. Vienīgais ceļš uz veiksmīgu noslēgumu ir kustība. Tomēr turpināt virzienu pa tīreli tieši uz Dienvidiem, jo šobrīd atrodamies diagonāli tieši vistālāk no auto.

Turpmāk ikvienai ledus kaudzītei un sniega maiņai pievēršam jau milzu uzmanību un "lasām" ceļu. Piekopjam skriešanas tehniku, lai maksimāli ātri uzsiltu. Zābaki jau sasaluši akmens cieti un pirksti arī ziņo par slapju aukstumu. Veltu visu domu koncentrēšanos uz siltuma saradīšanu tieši kājām.



Pēc kādas stundas cīņas ar plašumiem un jauniem neuzticamiem grāvjiem un kanāliem, nonākam uz milzīga izšķūrēta ceļa, tas viss kūdras izstrādes daļā. Tur jau jūt dzīvību, ekskavatori vietām rūc un bļitkotāju mašīnas vīd. Pa šiem ceļiem arī velkam uz beigām. Atlikuši kādi 7km. Traktori izbraukājuši kādus 10m platu štrāsi, uz kuras vietām tīri labi arī var ieskrieties. Jūtu slapju siltumu un saprotu, ka viss īstenībā forši un nevienā mirklī nekāds stresiņš nemaz nepiezagās. Noslēpojam vēl garām milzu traktoru un citu purva tehnikas poligonam, parunājamies ar vietējo vīriņu, kas mitinās purva mājā. Pēdējie 4km jau ir tikai cīņa ar distanci, ik pa mirklim pametot acis uz ainavu. Unikāla!



Un tik ap trijiem jau atpakaļ. Dienas galvenā mācība – nekur nevajag doties vienam! Pat vietās, kur šķiet, ka tas tomēr viss ir droši. Vispār, dzīves nevajag dzīvot vieniem! Biedrojaties!



Īpašs paldies Valmieras "Ežiem" par slēpēm. Tagad bez tām, - nekur.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv