Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Krima. Pavasaris. Pirms divdesmit+ gadiem...

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Aigars Liepiņš

Dienasgrāmatu un ceļojumu piezīmju rakstīšana nav vairs tik populāra, kā pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit. Savulaik fotogrāfiju albūmi un videofilmas centās aizstāt šos rakstītās informācijas apkopojumus. Pašreiz – fotogalerijas internetā… Bet neskatoties uz foto krāsainību un video "dzīvajām bildēm", rakstītam vārdam joprojām ir vērtība.

Pārlasot vecus ceļojumu pierakstus un dienasgrāmatas, atmiņās ataust jau sen aizmirsti sīkumi, notikumu nianses un tā mirkļa emocijas, kuras, ja nebūtu šī "rakstītā vārda", sen būtu pagaisušas un aizmirstas. Šajos pierakstos lūkodamies, varam atsaukt atmiņās to kas noticis ar mums, mūsu draugiem un paziņām, atcerēties vēl vairāk, nekā esam pierakstījuši. Un tikai šeit, atmiņās, mēs varam satikt tos cilvēkus, kas sen vairs nav mūsu vidū – Aivaru Bojāru, Zaigu Pržjalgovsku… Lai šis dienasgrāmatas fragments ir kā sveiciens visiem tiem, kas vēl atceras to Krimas pavasara smaržu, klinšu raupjumu, jaunības jautrību, bezbēdīgos jokus un smieklus.


1983. gada 20. marts
Sešos no rīta pulcējamies lidostā. Mūsu grupa sastāv no piecpadsmit cilvēkiem, mums pievienojies arī Daces [Rukšānes] tētis, kurš brauc uz Krimu vākt puķu sīpolus. Te nu mēs visi braucēji esam: Inese [Laiviniece], Anita [Judina], Dace [Rukšāne], Zaiga [Pržjalgovska], Inese [Mežale], Ginta [Vilsone], Toms [Grebzde], Edgars [Žogla], Ivars [Vildavs], Laimis [Dimdāns], Aivars [Jauja], treneris Aivars Bojārs, trenera vietnieks Aigars Liepiņš un es – Kristaps, arī Liepiņš.

Izlidojam plkst. 7.45 ar lidmašīnu TU-134 B2. Lidojam virs mākoņiem, tie izskatās kā bezgalīgs sniega lauks. Desmitos nolaižamies Simferopolē. Pēc Rīgas pavasarīgā slapjuma un pelēcības acis žilbst no vasarīgi dzidrajām debesīm. Šeit pavasaris jau krietni jūtamāks. Saņemam bagāžu un dodamies uz trolejbusu, kurš mūs nogādā Simferopoles centrā. Vēl nesen bija vēss, bet nu jau karstums tāds, ka visas siltās drēbes jāvelk nost. Grūti iedomāties, ka esam tādā tālumā no Latvijas. Tur pat sniegs vēl nav nokusis, bet šeit tāds karstums un ceļu malās visi krūmi vienos ziedos…

Nobrīnāmies vien, kad uzzinām, ka no Simferopoles līdz Jaltai jābrauc divas stundas ar… ar trolejbusu! Šī, šķiet, ir garākā starppilsētu trolejbusu līnija Eiropā. Brauciena laikā gide mums stāsta par Krimas vēsturi un tagadni. Uzzinām daudz ko interesantu un nedzirdētu. Daži no mums jau "nolūst", bet doma vien, ka būs trenerim "jāliek eksāmens" par Krimu, atbaida miegu. Trolejbusā daudz cilvēku un tāpēc ļoti karsts. Braucot pāri Krimas kalnu pārejai, pusceļā starp Simferopoli līdz Jaltu, daudzi no mūsējiem pirmo reizi redz nedaudz pat sniegotas kalnu virsotnes. Jaltā iebraucam pusdienlaikā.



Treneris un Aigars aizbrauc meklēt vietu, kur mums nakšņot, bet mēs, Daces tēta vadībā, braucam uz Ņikitskas botānisko dārzu. Tur iespējams apskatīt dažādus interesantus kokus un augus. Vakarā, kad ir jau satumsis, treneris Aivars un Aigars ir atpakaļ, un mēs braucam uz mūsu nakšņošanas vietu, kura sarunāta vienai naktij. Autobuss pilns, bet mums tomēr izdodas visiem sasēsties. Viens vietējais uzsāk ar mums strīdu, ka mēs neesam latvieši, bet gan lietuvieši, tas nu pat viņam esot skaidrs…

Izkāpjam no autobusa melnā tumsā, milzīgu priežu mežā un tumsā meklējam mums vajadzīgo objektu. Iekārtojamies divās vasaras mājiņās, zēni vienā, meitenes, treneris, Daces tētis – otrā. Zēnu mājiņai jumts tik zems, ka Laimis izslējies pilnā augumā knapi var staigāt. Gultas tur tikai dažas, un tās pašas tik šauras, ka nevaram tajās sagulēt. Tāpēc daži no mums guļ ar galvu vienā virzienā, citi otrā… Esam noguruši, tāpēc ātri vien aizmiegam.

21. marts
Agri no rīta ceļamies un skrienam rīta rosmi. Noskaidrojam, ka lielākais guļava no mums ir trenera vietnieks Aigars, jo kad atskrienam atpakaļ no rīta rosmes, viņš vēl saldi guļ… Uzreiz pēc brokastīm dodamies uz Krusta klinti, kas atrodas divdesmit minūšu gājiena attālumā no nakšņošanas vietas. Pa ceļam apspriežam, kā kurš gulējis un kādus sapņus sapņojis.

No Krusta klints mūsu acīm paveras brīnumains skats – uz kailo, pelēcīgi brūno klinšu fona koki, pilni ar balti rozā ziediem, bet nevienas lapas. Meža sūnās zied krokusi un citas, nepazīstamas pavasara puķes. Gar ceļu malām zied aprikozes, ābeles, plūmes, ķirši… Jūt pavasari!

Pirmo reizi paskatoties uz ieslīpajām klints sienām, liekas, ka pa tām nav iespējams kāpt, jo nav aiz kā aizķerties. Nav jau joki, aptuveni deviņdesmit metrus augstas klinšu sienas. Vietām uz plauktiņiem izauguši mazi ciedriņi un ļoti jocīgi kociņi, kurus vietējie sauc par bezstidņicu, jo tiem nav mizas un stumbrs sarkanīgi rozā krāsā. Treneris mums skaidro, kā jāizmanto tādas aizķeres, kurās var ielikt tikai pirkstu galus, un kā uz gludas klints atbalstīties ar kājām, gludajos klints posmos "ejot uz berzi". No klints augšas nolaižam virvi un "dulferējamies" lejā. Treneris ierāda kāpšanas maršrutus un mēs sākam kāpt. Kāpšana pilnīgi savādāka, nekā pierasts Rīgas Adartornī. Arī drošināšana savādāka un ir arī bīstamāk apakšējiem, jo no augšā kāpjošajiem šad tad krīt kāds neuzmanīgi aizķerts, "dzīvs" akmentiņš. Mācamies dažādas gudrības: pret klinti ar muguru nestāvēt, ķiverei noteikti jābūt galvā, tas, kas drošina kāpēju – nesarunājas… Kāpjam visu dienu!



Vakarpusē ierodas Aigars un mēs ejam projām no klints, jo jāsavāc mantas un jābrauc uz netālo ciematiņu Strojgaradok, kura skolā - bērnudārzā mums sarunātas naktsmītnes. Ciematiņā satiekam vēl vienu skolēnu grupu no Rīgas [Skolēnu pils] – Valda Ķikāna audzēkņus, kuri arī iekārtojušies šeit. Noliekam mantas un ejam ēst uz vietējo ēdnīcu. Klasiska ēdnīcu ēdienkarte: makaroni, "bitočki" ar mērci un kompots – sula.

Iekārtojamies mums atvēlētajā telpā – tā šķiet ir bērnudārza grupiņa, visas gultiņas domātas mazākiem bērniem, pat mums tās ir par īsu. Notiek mēbeļu stumdīšana un kombinēšana, kas izvēršas par konkursu "Ko tu proti". Vakarā gulēt ejam diezgan vēlu, jo dalāmies savos iespaidos par pirmo kāpšanas dienu.

22. marts
Ceļamies pusastoņos un skrienam ārā uz rīta rosmi. Izskrienam cauri ciematiņa centram un vēl dažiem pussagrautiem ūķiem. Atpakaļceļā vingrojam turpat pie skolas. Pēc brokastīm dodamies uz treniņu vietu, kas nu jau atrodas divreiz tālāk nekā vakar, jo dzīvojam tālāk aiz mūsu iepriekšējās nakts "mītnes". Uz klints uzliekam četrus "maršrutus" un atsākas lielā trenēšanās. Pēc laba laika esam izsalkuši, tāpēc meitenes tiek norīkotas uz tuvējo veikalu pēc ābolu sulas un lielajām "bulkām". Tā kā krūzītes līdz nav paņemtas, dzeram no trīslitru burkas. Daži asprāši šim nolūkam mēģina izmantot ķiveres…

Kāpšana mūsos rada patiesu interesi, tāpēc visas virves visu laiku ir aizņemtas, brīžiem pat veidojas rinda, kurā vietu neviens nav gatavs atdot citam, pat ja tiek piesolīts ārpuskārtas malks no Lielās Sulas Burkas. Daces tētis ir vienīgais, kam kāpšana neinteresē. Viņš staigā apkārt, meklē un rok puķu sīpolus.

Ap sešiem beidzam treniņu un dodamies uz "mājām". Netālu no tām atrodas vairāki veikali un jau vakar apmeklētā ēdnīca, kurā ēdienkarte, protams, ir absolūti nemainīga. Paēdam pusdienas un apskatam, kas ir nopērkams vietējos veikalos. Nopērkam saldos salmiņus, kas šeit ir piecreiz lielāki, nekā Rīgā ražotie, un Pepsikolu. Visi esam noguruši, kā nekā trenējāmies no agra rīta līdz vakaram, tāpēc ātri ejam gulēt.

23. marts
Sakarā ar to, ka parādās pirmie kāpšanas "konkurenti", ceļamies agri. Atkal rīta rosme, brokastis, ceļš uz klinti. Esam par vēlu, labākie maršruti jau aizņemti. Nākas atrast citas kāpšanas vietas. Šodien sākam kāpt "uz laiku". Ap pusdienas laiku meitenes atnes no veikala bulciņas un plūmju sulu. Pēkšņi atskan būkšķis, daži paskatās uz augšu, vai tas nav akmens, kas gāžas, bet izrādās Sandra apgāzusi trīslitru burku un tā ripodama pa kalnu uz leju sašķīst pret akmeni. Visi esam dusmīgi, un Sandra tiek sūtīta uz veikalu pēc otras burkas…

Šovakar pirmais eksāmens par Krimu. Treneris atprasa katram trīs jautājumus par Krimas vēsturi un ģeogrāfiju. Ja nezin pareizo atbildi, par katru jautājumu "jāpumpējas" divdesmit reizes. Sākam domāt visādas viltības, lai trenerim neredzot varētu viens otram pateikt priekšā. Reizēm gan sanāk smieties līdz asarām, ja kāds no priekšā teiktā kaut ko nav pareizi sapratis. Pēc tam ēdam sviestmaizes un dzeram tēju. Tiek nolemts celties vēl agrāk, plkst. 6.30.

24. marts
Kopā ar treneri klusiņām, pa apkārtceļu, uzlavāmies Krusta klints virsotnē. Netālu no tās uzceltas vairākas teltis… Nolaižam pāris virves. No mūsu balsīm pamodušies arī "konkurenti" un no klints augšas sāk lidot lejup arī citu kāpēju virves.



Šodien kāpjam arī sasaitēs. Treneris ar Laimi kāpjot izdara dažas "muļķības" un… Un "nositas". Stipri vien līdzīgi iet Dacei ar Gintu un arī man ar Aigaru Melderi no Ķikāniem (trenera Ķikāna audzēkņiem) neveicas. Pa mūsu aizņemto sasaišu maršrutu grib kāpt arī citi, un treneris viņiem apsola, ka mēs kāpsim tikai līdz pusdienām, jo mums šodien paredzēta ekskursija uz Pasaku ieleju (Poļana skazok) un Livādijas pili.

Pirms ekskursijas ēdam ēdnīcā un tad ar autobusu braucam uz Pasaku ieleju, kura atrodas Stavri-kajas klints pakājē. Apskatam dažādu tautu pasaku varoņus, kas atveidoti gan kokā, akmenī, mālā, kā arī izveidoti no citiem dabas materiāliem. Tiek iepirkti suvenīri, un dodamies tālāk uz Livādijas pili, kas celta 1901. gadā un par tās uzcelšanu iztērēti divi miljoni Krievijas cara zelta rubļu. Apskatam to no ārpuses, izstaigājam plašo pils parku.

Pēc vakariņām izvēršas atrakcija "Kauja par Salmiņiem", kuras būtība ir maksimāla saldo salmiņu iegūšana ar jebkuriem paņēmieniem. Šovakar Krimas eksāmena otrā kārta. Šoreiz jau par katru nepareizu atbildi "jāpumpējas" trīsdesmit reizes. Visa diena līdz vēlam vakaram vienā fiziskajā slodzē…

25. marts
Šodien, ar visiem savāktajiem puķu sīpoliem, projām brauc Daces tētis, bet mēs atkal dodamies uz klintīm. Tie, kam ir fotoaparāti – fotografē, mēs ar Tomu filmējam [uz kino]. Esam jau pieraduši pie augstuma (klints sienas vietām ir pat līdz deviņdesmit metrus augstas) un varam mierīgi pastaigāties pa klints augšējo malu. No Krusta klints virsotnes paveras skaists skats uz Melno jūru, tālumā redzams zilganā dūmakā tītais Ajudags – Lielā lāča kalns.

Pēc treniņa gandrīz visi (izņemot Inesi L., Anitu un mani) aizbrauc uz Jaltu – uz atrakcijām un veikaliem. Es palieku, jo sāp treniņā sasistā mugura (pamatīgi atsitos pret klinti noraujoties). Nolemjam vienu otru izjokot: Edgara treniņbiksēm aizšujam galus, Laimim zem matrača paliekam palielu akmeni…

Vakarā notiek kārtējais eksāmens, kura laikā "puķīšmīlētāji" – Toms, Edgars un Sandra "sēž" pie sienas (mugura atspiesta pret sienu, kājas deviņdesmit grādu leņķī, dikti liela slodze kāju muskuļiem, grūti tā ilgi izturēt) par to, ka treniņa laikā, bez trenera ziņas aizgāja uz jūru. Treneris uzdod visādus āķīgus jautājumus, tomēr šoreiz daudziem izdodas eksāmenu nolikt. Pēc tam notiek kārtējais vakara jandāliņš un saldumu ēšana par godu trenera aizbraukšanai.

26. marts
Šodien no rīta ļoti agri uz Rīgu aizbrauc treneris, tāpēc izmantojam izdevību un guļam līdz deviņiem. Šodien nav ne rīta rosmes, ne treniņa. Visi braucam uz Jaltu, vienīgi trenera vietnieks Aigars iet uz klinšu kāpšanas sacensību komandu pārstāvju sanāksmi. Sarunājam satikties trijos dienā pie Jaltas kuģīšu ekskursiju biļešu kasēm, jo paredzēta ekskursija uz Bezdelīgu ligzdu (Lastočkino gņezgo). Staigājam pa pilsētu, vizināmies ar [čehu] karuseļiem "Turbo" un "Publa", braukājam ar gaisa tramvajiņu un ēdam šašlikus, sēžam pie jūras. Visiem garastāvoklis, kā Laimis saka – uz pieci!

Norunātajā laikā ar kuģīti "Ļiza Čaikina" dodamies jūrā, nobraucot garām buriniekam "Sedovs", kurš stāv Jaltas ostā. Laiks ir jauks un brauciens pa jūru ar kuģīti ir ļoti patīkams. Kuģītī gide stāsta par Jaltu, Krimas piekrasti, sanatorijām, pilīm un citiem arhitektūras pieminekļiem. Pie Bezdelīgu ligzdas, nelielas pils, kas celta uz augstas klints virs jūras, izkāpjam krastā un dodamies apskatīt skaisto vietu. Nopērkam dažādus suvenīrus (kartiņas, gliemežvākus, kaklarotas) un dodamies atpakaļ uz Jaltu. Kā balts mākonis kuģim seko kaijas, kuras saķer gaisā mestos maizes gabaliņus. Jūrā peld arī pāris delfīni.

Pēc vējainā brauciena ieejam kādā Jaltas kafejnīcā un garšīgi paēdam. Daži no grupas palika Bezdelīgu ligzdā un nebrauca ar kuģīti atpakaļ, tāpēc viņi ātrāk par mums nokļuvuši mājās, jo Bezdelīgu ligzda atrodas divus kilometrus zem Strojgaradoka. Sākam gatavoties rītdienas sacensībām. Pirms gulētiešanas iet vaļā laistīšanās ar ūdeni un ūdens šalti sejā saņem arī kāds vietējais, kas ienācis skolas koridorā… Pārnāk Aigars un ir ļoti izbrīnīts, par to, ka koridors pludo! Kopā ar Aigaru vēl pārspriežam komandu pārstāvju sanāksmē apspriestos jaunumus, man ar Laimi no rīta jānes sacensību organizētājiem virves.



27.,28.,29. marts – sacensību dienas
Abi ar Laimi ceļamies agrāk par citiem, pierunājam meitenes, lai viņas atstāj mums kādas maizītes brokastīm un paņēmuši dažas virves dodamies uz Krusta klinti. Pa ceļa, lai nebūtu garlaicīgi, dziedam latviešu tautas dziesmas. Tās mums ir vai vesela "programma". Uzejam uz klints virsotnes un gaidām. Pēc četrdesmit piecām minūtēm parādās vēl daži cilvēki ar virvēm. Galvenās organizatores Fačevas vēl nav. Ierodas divi sacensību tiesneši un sāk likt maršrutus. Mūsu mīkstās virves viņiem nepatīk un viņi saka, ka ja kāds nositīšoties ar tām, tad viņiem būšot jāatbild. Viņi pieprasa no mums karabīnes, bet par tām mums nekas nav teikts, tāpēc mums nav to līdz… Nospļaujamies uz visu un abi ar Laimi nikni tinamies prom. Pa ceļam uz mājām (braucam ar autobusu) mums pretī pačāpo mūsējie.

Ļoti jocīgi: šeit Krimā karsts, viss zied, bet Gaiziņā šodien notiek Pavasara Karnevāls 83, sniegotas atvadas ziemai…

Brokastojam ar mums atstātajām gaļas konservu maizītēm. Pēkšņi ierodas Aigars un noliek mūs uz "kentusiem" lai izskaidrotos. Noskaidrojam, ka bijis pārpratums, un paši tiesneši nav skaidri izteikuši savas vajadzības, pie kam arī Aigars nav zinājis par tām karabīnēm. Ejam atpakaļ uz klintīm un pievienojamies mūsējiem. Kā jau vienmēr, visi ir satraukušies, jo šīs ir pirmās sacensības īstās klintīs. Šodien startē jaunākie zēni īsajā distancē un meiteņu sasaites. Rīt vēcākajiem un vidējiem zēniem, kā arī meitenēm īsā trase un zēnu sasaites, bet sacensību pēdējā dienā garās trases zēniem un meitenēm. Izlozes numuri samērā labi, tikai trases izskatās grūtas. Vēl turklāt izrādās, ka bez Abalakova jostām nepielaiž pie starta, bet mums ir tikai pašu šūtās sistēmas.

Visas šīs dienas paiet visai lielā uztraukumā. Toties daži no mums izpilda sporta klasēm atbilstošus rezultātus un tas ir iepriecinoši, jo klintis ir klintis, nevis mūsu piecpadsmit metrus augstais Aldartornis… Laiks gan mūs lutina – debesis saulainas, tikai retu reizi parādās kāds mākonis.

Pēdējās sacensību dienas vakarā pēc vakariņām rodas ideja aiziet uz Aļimuškas klinti, kas atrodas pusceļā starp Strojgaradoku un Krusta klinti, ielīst kādā alā. Vietējie stāstīja, ka tāda tur esot. Septiņi cilvēki šai idejai piekrīt un bruņojušies ar lukturīšiem un virvi (katram gadījumam) dodas tumsā. Arī Dace nāk līdz, bet alā ielien tikai trenera vietnieks Aigars, Toms, Laimis, Zaiga, Ginta un es. To nevar salīdzināt ar neko līdz šim piedzīvoto. Pa ļoti šauru eju starp divām klints plāksnēm jāspraucas lejup, pie kam galva šaurākajā vietā iet cauri tikai, ja to pagriež uz sāniem. Tad seko dubļaina un akmens šķembām piebērta eja, pa kuru jālien uz vēdera, bet tad paveras pilnīgi neticams skats – milzīga alas zāle, pāris metrus plata, kā vertikāla plaisa izzūd skatienam tumsā. Alas sienas klātas ar akmens notecējumiem, kristāliskiem "ezīšiem" un vietām redzami stalaktīti. Neviens no mums nav varējis iedomāties, ka klints iekšienē varētu būt tik milzīgs pazemes tukšums.

Pustrijos naktī pēdējais no alas ārā lien Aigars. Šaurā plaisa ir tik šaura, pie tam iet gandrīz vertikāli zemē, ka Aigaram nākas noģērbt gandrīz visas drēbes lai tiktu pa plaisu augšā. Lejup jau bija vieglāk, augšā lienot kājām atbalsta nav, tāpēc nākas krietni piepūlēties, liekot lietā visus ķermeņa muskuļus. Galīgi noguruši, bet ļoti apmierināti par interesanto piedzīvojumu, pusčetros naktī esam "mājās" un uzreiz ejam gulēt. Pārējie jau miegā sapņo trešos sapņus…

30. marts
Pēdējo šī brauciena nakti nolemjam gulēt Spoku ielejā, Demerdži kalna pakājē, kas atrodas pusceļā starp Jaltu un Simferopoli. Ceļamies agri, brokastojam un steigā kravājam mantas, lai paspētu uz vietējo autobusu. Jaltā pārsēžamies trolejbusā un braucam līdz pieturai "Lučistoje", kas atrodas aiz Aluštas. Tālāk ejam kājām. Plašajā kalna pakājē ejam garām kādu senu mūru drupām, kurās notiek arheoloģiskie izrakumi. Krimā ir ļoti daudzas senas pilsētas, cietokšņi, pilis, jo šeit no seniem laikiem krustojušies daudzi tirgotāju un karotāju ceļi. Izstaigājam atraktos māju pamatus un ar akmeņiem bruģētās ieliņas. Pie arheologu atstātā vagoniņa uzejam ūdens krānu un senie mūri piedzīvo vēl vienu kauju, šoreiz ūdens laistīšanās kauju…



Naktsmītnes vietu izvēlamies uz klinšaina nogāzes pleca, vairāku klinšu stabu pakājē. Aigars, Toms, Anita un es dodamies kalnā, un uzejam līdz Demerdži Akmens Sievietes galvai, par kuru stāsta daudzas leģendas. Klintis gan šeit pavisam savādākas kā piekrastē, tās ir daudz drūpošākas un vairāk izskatās pēc pārakmeņojušās grants.

Spoku ieleja. Šis nosaukums šai vietai dots tāpēc, ka vējam pūšot šeit dzirdamas dīvainas skaņas. Nakts ir mierīga, debesīs daudz zvaigžņu, spoku nav…

31. marts
No rīta ceļamies agri un no kalna lejup ātri dodamies uz trolejbusu. Pa ceļam gadās kāds strādnieku autobusiņš, kas nelielu gabaliņu līdz šosejai mūs aizved. Ar trolejbusu braucam uz Simferopoli, un tālāk uz lidostu. Gandrīz vai nokavējam lidmašīnu, bet ar slaveno saukli "Grupa!" ātri tiekam cauri visiem šķēršļiem. Pavisam drīz jau mēs būsim Maskavā, no kurienes vakarā izlidosim uz Rīgu.

Sveika Krima! Nākošgad noteikti brauksim kāpt…

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv